Reiz Nezinītis sēdēja mājās un skatījās pa logu. Laiks todien pieturējās nelāgs. Debesis visu dienu bija nomākušās, saulīte kopš rīta ne reizi nebija paraudzījusies caur mākoņspraugu, lija vienā līšanā. Protams,
nebija ko domāt, ka varētu iet pastaigāties, un tāpēc Nezinītim uzmācās grūtsirdība.
Ir zināms, ka laika apstākļi dažādi iedarbojas uz Ziedu pilsētas iedzīvotājiem. Zinītis, piemēram, teica, ka viņam esot vienalga, vai snieg vai līst, jo visnejaukākais laiks viņu netraucējot sēdēt mājās un strādāt. Doktors Tabletiņš apgalvoja, ka slikts laiks viņam patīkot pat labāk nekā jauks, tāpēc ka tas norūdot knēveļu organismu un tad viņi mazāk slimojot. Dzejnieks Ziediņš stāstīja, ka viņam vislielākais prieks esot, lietum gāžot, uzlīst istabaugšā, nolikties tur sausu lapu cisās un klausīties, kā lietus lāses grabina pa jumtu.
«Ārā īsts suņa laiks,» sacīja Ziediņš. «Bail pat degunu bāzt laukā, bet istabaugšā silti un mājīgi. Sausās lapas brīnišķi smaržo, lietus bungo pa jumtu … Un ap sirdi kļūst tik labi, tik tīksmi un gribas rakstīt dzejoļus!»
Taču vairumam knēveļu lietus laiks nepatika. Kāda knīpa, vārdā Lāsīte, ikreiz pat raudāja, līdzko sāka līt. Kad viņai jautāja, kāpēc raudot, viņa atbildēja:
— Nezinu. Es vienmēr raudu, kad līst.
Nezinītim, protams, nebija tik vāji nervi kā šai pinkšķei Lāsītei, taču nelāgais laiks arī viņam bojāja garastāvokli. Tā bija.arī šoreiz. Viņš grūtsirdīgi vēroja slīpās lietus strūklas, vijolītes, kas mirka ārpusē aiz loga, suņuku Totiņu, kas parasti, ķēdē piesiets, tupēja mājas priekšā, bet patlaban bija ielīdis savā būdā un blenza, izbāzis ārā purna galiņu.
«Nabaga Totiņš!» Nezinītis domāja. «Augu dienu sēž piesiets un nevar pat izskraidīties pēc patikšanas, bet nu vēl viņam lietus dēļ jātup šaurajā būdā. Būs jāizlaiž paskraidīties, kad lietus pāries.»
Taču lietus aizvien vēl nepārstāja, un Nezinītim sāka likties, ka nu tas nekad vairs nepāries, bet līs mūžīgi, ka saule paslēpusies uz visiem laikiem un nekad vairs nepalūkosies gar mākoņmaliņu.
«Kas gan tad ar mums notiks?» Nezinītis domāja. «Ūdens izmiekšķēs zemi. Būs tāds šķīdonis, ka ne izbrienams, ne izbraucams. Visas ielas būs dubļu pilnas. Dubļos apslīks mājas, puķes un koki, un tad sāks slīkt knēveļi. Vai, tavu briesmu!»
Kamēr Nezinītis iztēlojās visas šīs šausmas un domāja par to, cik grūta būs dzīve šai šķīdoņa valstībā, lietus pamazām pierima, vējš izdzenāja mākoņus un pēdīgi atspīdēja saulīte. Debesis noskaidrojās. Uzreiz
kļuva gaišs. Rupjas lietus lāses, vēl nepaguvušas izžūt, ietrīsojās, iemirdzējās, sudrabaini ievizējās uz zāļu stiebriem un puķu ziedlapiņās. Visās malās viss šķita kļuvis jaunāks, līksmāks, atplaucis smaidā.
Nezinītis beidzot pamodās no saviem sapņiem.
— Saulīte! — viņš iesaucās, redzēdams sauli spoži spīdam. — Saulīte! Saulīte!
Un izmetās pagalmā.
Viņam līdzi izskrēja arī pārējie knēveļi-. Visi sāka lēkāt un dziedāt, un skriet pēdējos pārus. Pat Zinītis, kas mēdza apgalvot, ka viņam esot vienalga, vai debesis sedz mākoņi vai spīd saule, aiz priekiem lēkāja pa pagalmu.
Nezinītis vienā mirklī aizmirsa gan lietu, gan slapjdraņķi. Viņam sāka likties, ka nu jau nekad vairs pie debesīm nebūs lietus mākoņu un saulīte spīdēs un spīdēs bez mitas. Viņš bija piemirsis pat Totiņu, bet tad atcerējās un palaida to vaļā no ķēdes. Totiņš arī pameta riksi pa pagalmu. Viņš rēja aiz prieka un ķerstījās ar zobiem visiem ap kājām, tikai tā, lai nesāp, jo viņš nekad nekoda savējiem, bet tikai svešiem. Tāds nu viņam bija raksturs.
Brītiņu palīksmojuši, knēveļi atkal ķērās pie darba, bet daži devās uz mežu sēņot, jo pēc lietus parasti aug daudz sēņu.
Nezinītis uz mežu negāja, bet, apsēdies pie lapenes uz soliņa, ņēmās lasīt grāmatu. Pa tam Totiņš, kas nu varēja skraidīt savā vaļā, bija uzgājis sētā caurumu, izlīdis pa to uz ielas un, pamanījis garāmgājēju ar nūju rokā, grasījās tam kost. Zināms, ka suņiem pārlieku nepatīk, ja kāds
staigā ar nūju rokā. Nogrimis lasīšanā, Nezinītis nedzirdēja, ka uz ielas atskan riešana. Taču drīz vien riešana kļuva skaļāka. Nezinītis atrāvās no grāmatas un tikai tagad atcerējās, ka aizmirsis Totiņu atkal piesiet. Izskrējis aiz vārtiem, viņš ieraudzīja Totiņu, kas nikni rēja garāmgājēju un, raudzīdams pieklupt no mugurpuses, lūkoja iekost tam kājā. Gājējs grozījās uz vietas un sirdīgi gaiņājās no Totiņa ar nūju.
— Mierā, Totiņ! Mierā! — Nezinītis izbijies iekliedzās.
Redzēdams, ka Totiņš neklausa, viņš pieskrēja, sagrāba to aiz kakla
siksnas un parāva pie malas.
— Ak tu čūskulēni Tev saka, bet tu man neklausīsi!
Nezinītis kārtīgi atvēzējās, grasīdamies belzt Totiņam ar dūri pa pieri, taču, ieraudzījis, ka nabaga suņuks bailīgi samirkšķina un samiedz acis, pažēloja to un sist nesita, tikai ievilka pagalmā. Piesējis Totiņu ķēdē, Nezinītis vēlreiz izskrēja aiz vārtiem pārliecināties, vai suns nav garāmgājēju sakodis.
Gājējs, šķiet, bija ļoti noguris, atkaudamies no Totiņa, un tāpēc atsēdies uz sola pie vārtiņiem atņemt elpu. Tikai tagad Nezinītis tā pa īstam viņu saskatīja. Svešais bija ģērbies skaistā tumši zilas drānas halātā ar izšūtām zelta zvaigznēm un sudraba pusmēnestiņiem. Galvā viņam bija melna cepure ar tādiem pašiem rotājumiem, kājās sarkanas kurpes ar uzliektiem purniem. Viņš nemaz neizskatījās pēc Ziedu pilsētas iedzīvotāja: viņam bija garas, baltas ūsas un gara — turpat vai līdz ceļiem — balta bārda, kas sedza gandrīz visu seju, gluži kā Sala vecītim. Ziedu pilsētā nevienam pašam tādas bārdas nebija, jo tur visi iedzīvotāji bija bez- bārdaiņi.
— Vai suns jums neiekoda? — Nezinītis noraizējies apvaicājās, ziņkāri vērodams ērmoto vecīti.
— Suns nekas, — bārdainis atteica. — Nekas, diezgan ņiprs sunītis. Hm!
Nolicis nūju starp ceļiem, viņš atspiedās uz tās ar abām rokām un greizi pašķielēja uz Nezinīti, kas arī piemetās uz soliņa malas.
— Tas ir Skrotiņa suns, viņu sauc par Totiņu, — Nezinītis paskaidroja. — Skrotiņš iet ar viņu medībās. Bet pa brīvo laiku Totiņš tup piesiets ķēdē, lai kādu nesakostu. Vai viņš jums neiekoda?
— Nē, draudziņ. Gandrīz jau būtu iekodis, bet neiekoda vis.
— Tas ir slikti, — sacīja Nezinītis. — Tas ir, slikti nav vis, ka viņš jums neiekoda, bet gan, ka viņš droši vien jūs sabaidīja. Pie tā visa vai-
nīgs esmu es. Es viņu palaidu no ķēdes un pēc tam aizmirsu atkal piesiet. Piedodiet man!
— Nu nekas, piedodu, — bārdainis sacīja. — Redzu, ka tu esi labs knauķis.
— Nē, es tikai gribu būt labs. Tas ir, agrāk gribēju. Es pat labus darbus darīju, bet tagad vairs ne.
Nezinītis atmeta ar roku un sāka aplūkot sarunu biedra sarkanās kurpes. Viņš ievēroja, ka tās savelkamas ar sprādzēm, kas izskatījās kā pusmēness ar zvaigzni.
— Kāpēc tad tagad vairs ne? — vecītis apjautājās.
— Tāpēc, ka tas viss ir blēņas.
— Kas ir blēņas — labi darbi, vai?
— Nē, burvji . . . Sakiet, — vai tās sprādzītes jums pie kurpēm ir apzeltītas vai arī tīra zelta?
— Zelta gan … Kāpēc tad tu domā, ka burvji ir blēņas?
Nezinītis nu stāstīja, kā sapņojis par brīnumnūjiņu, kā Podziņa viņam iegalvojusi, ka vajagot darīt labus darbus, un kā viņam nekas neesot iznācis, jo viņš spējis darīt labus darbus tikai brīnumnūjiņas dēļ un nevis nesavtīgi.
— Bet tu nupat teici, ka palaidis izskraidīties Totiņu. Vai tad to ari tu darīji brīnumnūjiņas dēļ? — vecītis vaicāja.
— Ko nu! — Nezinītis atmeta ar roku. — Es tobrīd biju brīnumnūjiņu pavisam piemirsis. Man tīri vitnkārši bija žēl, ka Totiņš visu laiku nīkst piesiets.
— Tātad tu to darīji, cēlu tieksmju mudināts?
— Protams.
— Nu redzi, tas jau ir viens labs darbs!
— Brīnums! — Nezinītis iesaucās un pat iesmējās aiz prieka. — Pat nepamanīju, ka esmu izdarījis labu darbu!
— Un pēc tam tu izdarīji vēl vienu labu darbu, — vecītis turpināja.
— Kad tad?
— Tu taču paglābi mani no suņa. Vai tad tas nav labi? Vai varbūt tu to darīji brīnumnūjiņas dēļ?
— Nē! Brīnumnūjiņa man nemaz neienāca prātā.
— Redzi nu! — vecais nopriecājās. — Un tad tu izdarīji trešo labo darbu, kad atnāci uzzināt, vai suns man nav iekodis, un atvainojies. Tas ir labi, tāpēc ka allaž vajag būt uzmanīgiem citam pret citu.
— Zili brīnumi! — Nezinītis iesmējās. — Trīs labi darbi — un visi no vietas! Savu mūžu man tādi brīnumi nav gadījušies. Lūk, tag^.d nu ne druscītiņ nebrīnīšos, ja šodien sastapšu burvi!
— Un nebrīnies arī! Tu viņu esi jau sastapis.
Nezinītis aizdomīgi pavērās vecītī:
— Jūs varbūt teiksiet vēl, ka pats esat burvis?
— Jā gan, esmu burvis.
Nezinītis no visa spēka bolīja acis uz vecīti, pūlēdamies saskatīt, vai tas nesmejas, bet bārda tik cieši sedza tā seju, ka smaidu nevarēja samanīt.
— Jūs droši vien smejaties? — Nezinītis neuzticīgi pētīja.
— It nemaz nesmejos. Tu esi izdarījis trīs labus darbus un vari no manis lūgt, ko vien vēlies . .. Nu, kas tev vislabāk patīk: burvju cepure vai septiņjūdžu zābaki? Vai varbūt tu gribētu lidojošo paklāju?
— Bet vai jums ir lidojošais paklājs?
— Kā tad! Ir arī paklājs. Viss ir.
Vecītis izpurināja no platās halāta
piedurkne^rullītī satītu paklāju un, aši atritinājis, noklāja zemē Nezinītim priekšā.
— Un te būs septiņjūdžu zābaki, te burvju cepure .. .
Pie šiem vārdiem viņš no otras piedurknes izvilka cepuri un zābakus un nolika tos blakām uz paklāja. Pēc tam gluži tāpat uzradās burvju kokles, «galdiņ, klājies!» un citi noslēpumaini priekšmeti.
Nezinītis pamazām pārliecinājās, ka viņa priekšā stāv pats īstākais burvis, un vaicāja:
— Bet vai brīnumnūjiņa jums ir?
— Kā nu ne! Ir arī brīnumnūjiņa.
Te būs, lūdzu!
Un burvis salūkoja kabatā nelielu, apaļu, sarkanbrūnu nūjiņu un sniedza Nezinītim.
Nezinītis paņēma nūjiņu.
— Bet vai tā ir īsta? — viņš vaicāja, joprojām neticēdams, ka viņa sapnis piepildījies.
— Visīstākā brīnumnūjiņa, vari būt drošs, — burvis apliecināja.— Ja nedarīsi nelabus darbus, visas tavas vēlēšanās piepildīsies, vajag tikai pavicināt nūjiņu. Bet, tiklīdz izdarīsi trīs sliktus darbus, brīnumnūjiņa zaudēs savu burvju spēku.
Nezinītim aiz prieka elpa aizrāvās un sirds krūtīs sāka pukstēt divreiz ātrāk, nekā vajag.
— Nu, tad es skriešu, pateikšu Podziņai, ka brīnumnūjiņa mums rokā! Viņa taču bija tā, kas mani pamācīja, kā to dabūt, — Nezinītis sacīja.
— Skrej, skrej! — burvis atbildēja. — Lai Podziņa arī papriecājas! Es jau gan zinu, ka viņa sen sapņo par brīnumnūjiņu.
Burvis noglaudīja Nezinītim galvu, un šoreiz Nezinītim izdevās saskatīt viņa labsirdīgajā sejā platu, laipnu smaidu.
— Tad uz redzēšanos! — Nezinītis sacīja. * v— Paliec vesels! — burvis smaidot atņēma.
Spiezdams pie krūtīm brīnumnūjiņu, Nezinītis palaida teciņus un, raudzīdams nokļūt līdz Podziņas mājām pa visīsāko ceļu, nogriezās šķērsielā. Te viņš atcerējās, ka aizmirsis
burvim pateikties par brīnišķīgo dāvanu, un pa kaklu pa galvu loba atpakaļ. Izskrējis no šķērsielas, viņš ieraudzīja, ka iela ir pilnīgi tukša. Burvja nebija ne uz soliņa, ne arī kur citur tuvumā. Viņš bija pazudis kopā ar lidojošo paklāju un citiem burvju priekšmetiem, tīri kā būtu zemē ielīdis vai gaisā izkūpējis.