Redzēdams, ka nu vairs tik un tā nekā nevar darīt un nekādi nav iespējams šo nepatīkamo nolaidību izlabot, Nezinītis griezās atpakaļ pie Podziņas. Bet nu viņš vairs nesteidzās, tikai laiku pa laikam apstājās ielas vidū, nepatikā grozīja galvu, kasīja pakausi, kaut ko klusībā murmināja un kaut kā neparasti krekstēja un tad atkal turpināja ceļu.
Podziņa rotaļājās uz ielas netālu no savām mājām un, ieraudzījusi tuvojamies Nezinīti, skrēja tam pretim.
— Sveiks, Nezinīt! — viņa priecīgi iesaucās.
Nezinītis apstājās un, neatbildējis uz Podziņas sveicienu, drūmi sacīja:
— Tagad es vairs neesmu Nezinītis, bet garausis ēzelis.
— Kas noticis? — Podziņa uztraucās.
— Noticis tas, ka burvis man iedeva nūjiņu, bet es viņam pat paldies nepateicu, — tā!
— Kādu nūjiņu? — Podziņa nesaprata.
— Nu «kādu, kādu»! It kā nezinātu, kādas nūjiņas mēdz būt! Brīnumnūjiņu!
— Tu, Nezinīt, laikam esi prātu zaudējis. Izdomājis nez kādu brīnumnūjiņu!
— Nekā es neesmu izdomājis. Te tā ir. Redzi?
Un Nezinītis parādīja Podziņai nūjiņu, ko cieši žņaudzīja dūrē.
— Kas tas ir? Parasta nūja, — neizpratnē teica Podziņa.
— «Parasta nūja»! — Nezinītis pārmēdīja. — Būtu labāk klusējusi, ja nesaproti! Man to pats burvis iedeva.
— Kāds burvis?
— «Kāds burvis, kāds burvis»! It kā nezinātu, kādi burvji mēdz būt!
— Protams, nezinu, — Podziņa paraustīja plecus. — Iedomājies, ne reizi neesmu redzējusi dzīvu burvi.
— Nu, viņš ir tāds, ar bārdu, un te, rau, zvaigznes un pusmēneši . . . Totiņš rēja, un es izdarīju trīs labus darbus, saproti?
— Nekā nesaprotu! Tu labāk stāsti pēc kārtas.
Nezinītis ņēmās stāstīt visu, kas noticis. Podziņa noklausījās un teica:
— Bet varbūt kāds tevi izjokojis? Tīšām saģērbies par burvi?
— Bet no kurienes tad radās brīnumnūjiņa, ja tas nebija burvis?
— Vai tu esi pārliecināts, ka tā tiešām ir brīnumnūjiņa? Vai esi pārbaudījis?
— Nē, neesmu, taču var pārbaudīt.
— Ko tad tu stāvi un spriedelē? Vajag pavicināt nūjiņu un pateikt kādu vēlēšanos. Ja vēlēšanās piepildīsies, tad tā ir īsta brīnumnūjiņa.
— Un ja nu nepiepildās? — Nezinītis iejautājās.
— Nu, ja nepiepildīsies, tas nozīmēs, ka tā ir vienkārša, parasta koka nūja un vairāk nekas! Kā tu pats to nesaproti! — Podziņa ieskaitusies izmeta.
Viņa nervozēja, jo viņai gribējās drīzāk dabūt zināt, vai tā ir brīnumnūjiņa vai nav, un viņa dusmojās uz Nezinīti, ka tas līdz pat šim laikam nav attapis pārbaudīt.
— Nu labi, — Nezinītis sacīja. — Tūliņ pamēģināsim. Ko mēs gribam?
— Nu, kā tev gribas? — Podziņa atjautāja.
— Pats nezinu, kā man gribas. Pašlaik, liekas, nekā negribas.
— Tāds kā! — Podziņa saskaitās. — Tad izdomā! 'Saldējuma gribas?
— Saldējuma laikam gribas gan, — Nezinītis piekrita. — Tūliņ palūgsim saldējumu.
Viņš pavicināja brīnumnūjiņu un sacīja:
— Gribam, lai mums būtu divas porcijas saldējuma!
— Uz kociņa, — Podziņa papildināja.
Nezinītis nedroši pastiepa roku uz priekšu un pat aizmiedza acis.
«Un ja nu piepeši saldējuma nav?» viņam pazibēja prātā, un uzreiz viņš sajuta, ka rokā iestumjas kaut kas ciets un auksts.
Nezinītis atvēra acis un ieraudzīja rokā porciju saldējuma uz kociņa. Aiz brīnumiem viņš pat muti iepleta un palūkojās augšup, it kā raudzīdams uzzināt, no kurienes šis saldējums nokritis. Nepamanījis augšā nekā aizdomīga, Nezinītis lēnām pagriezās pret Podziņu, turēdams saldējumu izstieptā rokā un it kā baidīdamies, ka tas izgaisīs vai uzlidos gaisā. Arī Podziņa stāvēja ar saldējumu rokā un līksmi smaidīja.'
— Po-po-po-po … — Nezinītis murmināja, rādīdams ar pirkstu uz saldējumu.
Viņš gribēja kaut ko teikt, taču aiz uztraukuma nevarēja izdabūt ne vārda.
— Kas par «po-po-po»? — Podziņa jautāja.
Nezinītis tikai atmeta ar roku un sāka ēst saldējumu. Podziņa sekoja viņa priekšzīmei. Kad saldējums bija notiesāts, viņa ieminējās:
-— Lielisks saldējums, vai nav tiesa?
— Brīnišķīgs! — Nezinītis apstiprināja, pa porcijai?
— Lai iet! — Podziņa bija ar mieru.
Nezinītis pavicināja nūjiņu un teica: -
— Gribam, lai mums būtu vēl pa vienam saldējumam!
Gaisā kaut kas klusītēm nosprak-
stēja, nočaukstēja, un atkal Nezinītim u.u Podziņai gadījās rokā pa porcijai saldējuma. Nezinītis atkal uz brīdi bija kā valodu zaudējis. Šoreiz viņš tomēr attapās daudz ātrāk un, notiesājis saldējumu, vaicāja:
•— Vai mēģināsim vēl?
Liekas, varētu vēl pa vienam, — Podziņa piekrita.
— E, ko tur niekus — «pa vienam»! — Nezinītis norūca un, pavicinājis nūjiņu, sacīja: — Gribam, lai mums būtu vesela kaste ar saldējumu!
Varbūt palūgsim vel
Bauks! Pret zemi atsitās liela, gaiši zila kaste, apmēram tāda, kādās
saldējuma pārdevējas nēsā savu preci. Nezinītis atvēra vāku, zem kura tūdaļ sāka mutuļot garaiņi, un izņēma no kastes divas porcijas saldējuma. Aizdarījis kasti un apsēdies uz tās kā uz soliņa, Nezinītis ņēmās grauzt saldējumu, kas izrādījās daudz cietāks un aukstāks par iepriekšējo.
— Tas tik ir saldējums! — viņš slavēja. — Zobus var aplauzt!
— Interesanti, vai šī nūjiņa var pagādāt tikai saldējumu vai ko citu arī? — Podziņa ievaicājās.
— Tu nu gan esi jocīga! — Nezinītis sacīja. — Tā ir īsta brīnumnūjiņa un var visu. Gribi burvju cepuri — pagādās burvju cepuri, gribi lidojošo paklāju — iedos tev lidojošo paklāju.
— Nu tad palūgsim lidojošo paklāju un dosimies ceļojumā, — Podziņa ieteica.
Nezinītim pārlieku gribējās drīzāk doties ceļojumā, taču viņš atcerējās, cik ļoti bail viņam bija braukt Zinīša konstruētajā gaisa balonā, un viņš noraidīja:
— Uz lidojošā paklāja nav diez cik ērta ceļošana, jo, lidojot pa gaisu, nekā nevar redzēt lejā.
— Nu, tad jāpagudro kaut kas cits, — Podziņa piekāpās. — Es kaut kur esmu lasījusi, ka esot nez kādi vilcieni … Tu sēdi, un nekas nav jādara, jo lokomotīve tevi ved pa dzelzceļu.
— To es zinu. Par dzelzceļu mums Zinītis stāstīja. Viņš to redzējis, kad brauca uz Saules pilsētu pēc grāmatām. Bet dzelzceļš ari ir bīstama lieta — uz tā mēdzot notikt katastrofas.
Tobrīd Nezinītis pamanīja Skrūvīti un Ķīlīti braucam pa ielu savā jaunajā automobilī. Tas bija četrvietīgs automobilis ar vaļēju virsu, tāds pats kā iepriekšējais, ko Nezinītis bija salauzis, kad viņam bija ienācis prātā ar to pavizināties. Taču salīdzinājumā ar iepriekšējo šis automobilis bija daudz skaistāks, arī motors tam bija daudz spēcīgāks, jo tas strādāja nevis tikai ar gāzētu ūdeni vien, bet ar gāzētu ūdeni un sildīšanu.
Ieraudzījuši Nezinīti un Podziņu, Skrūvītis un Ķīlītis pamāja tiem ar roku. Nezinītis sāka kliegt, ka viņam tagad esot brīnumnūjiņa, taču automobilis tik neganti tarkšķēja, ka Skrūvītis un Ķīlītis nekā nesadzirdēja un, uzvandījuši putekļu mākoni, nozuda ar savu mašīnu ielas galā.
— Re, ar ko mēs brauksim ceļojumā! — Nezinītis iesaucās.
— Ar automobili? — Podziņa minēja.
— Protams!
— Bet vai esi aizmirsis, kā tu ar automobili nogāzies no kalna? Pats tikko nenosities un mašīnu sadauzīji!
— Ej nu, jokapīte! Es taču toreiz nepratu mašīnu vadīt.
— It kā tagad nu būtu iemācījies!
— Tagad man pat mācīties nevajag. Pateikšu nūjiņai, ka gribu prast vadīt mašīnu, un uzreiz pratīšu.
— Tad nu gan, — Podziņa pieļāvās. — Tad brauksim ar automobili. Tas tiešām ir interesantāk.
Nezinītis pavicināja nūjiņu un teica:
— Gribam, lai mums būtu automobilis kā Skrūvītim un Ķīlītim un lai es prastu to vadīt!
Tūliņ ielas galā parādījās automobilis un strauji tuvojās Nezinītim un Podziņai. Nezinītim pat šķita, ka tur atkal brauc Skrūvītis un Ķīlītis. Taču, kad automobilis apstājās, Nezinītis ieraudzīja, ka pie stūres neviena nav.
— Skat, kas par joku! — viņš iesaucās, aplūkodams automobili no visām pusēm.
Viņš paraudzījās pat zem mašīnas, iedomājies, ka šoferis tīšām paslēpies apakšā, gribēdams viņu izjokot.
Neviena neatradis, Nezinītis sacīja:
— Nu, kas tur ko brīnīties! Burvība paliek burvība!
To teicis, viņš atvēra mašīnas durtiņas, novietoja saldējuma kasti uz pakaļējā sēdekļa un pats nosēdās priekšā pie stūres. Podziņa apsēdās viņam līdzās. Nezinītis jau gribēja iedarbināt motoru, kad Podziņa pēkšņi ieraudzīja, ka viņiem tuvojas kāds knēvelis.
— Pag, pagaidi! — viņa sacīja Nezinītim. — Ka mēs viņu nesabraucam . ..
Nezinītis pagaidīja, kamēr knauķis pienāca tuvāk, un redzēja, ka tas nav neviens cits kā Smulis Raibulītis.
Šis Smulis Raibulītis parasti staigāja, ģērbies pelēkās bikšelēs un tādā pašā pelēkā jaciņā, bet galvā viņam bija pelēka, rakstaina austrumnieku cepurīte, ko viņš dēvēja par benīti. Viņš uzskatīja, ka pelēka drāna esot vislabākā drāna pasaulē, jo tā mazāk notraipoties. Tas, protams, ir blēņas un nemaz nav tiesa. Pelēka drāna notraipās tāpat kā visas citas, tikai netīrumi uz tās nez kāpēc mazāk manāmi.
Jāpiebilst, ka Smulis bija diezgan jocīgs knēvelis. Viņam bija divi principi: nekad nemazgāties un ne par ko nebrīnīties. Pirmo principu ievērot bija daudz grūtāk nekā otro, jo knēveļi, ar kuriem viņš dzīvoja vienā mājā, ikreiz piespieda viņu pirms pusdienām nomazgāties. Ja viņš turējās pretim, viņu tīri vienkārši nelaida pie galda. Tātad mazgāties viņam tomēr bija jāmazgājas, taču tas neko daudz nelīdzēja, jo viņam piemita tāda īpašība, ka viņš ātri nosmulējās. Nav vēl dažkārt paspējis lāgā nomazgāties, kad uz sejas viņam jau parādās nez kādi netīrumu traipi, plankumi un svītras, seja ātri zaudē savu dabisko krāsu, sāk atgādināt daglu sivēnu. Šās īpašības dēļ viņš bija iedēvēts par Smuli. Viņš tā arī būtu visu mūžu nodzīvojis ar šo vārdu, ja nenācis viens gadījums, kas notika tajā laikā, kad Ziedu pilsētā ieradās slavenais ceļotājs Cirkulis.
Ceļotājs Cirkulis arī bija ievērojama persona, par kuru jāpastāsta. Viņš bija ļoti kalsns un garš: garas rokas, garas kājas, gara galva, garš deguns. Bikses viņam bija rūtainas un arī garas. Šis Cirkulis dzīvoja Ritizirnīšu pilsētā, kur neviens nekad nestaigāja kājām, bet visi braukāja tikai ar velosipēdiem. Arī Cirkulis visu laiku braukāja ar velosipēdu. Viņš bija tik aizrautīgs velosipēdists, ka neapmierinājās ar braukāšanu pa savu pilsētu, bet bija nolēmis apbraukāt visas knēveļu pilsētas, kādas vien bija pasaulē.
Ieradies Ziedu pilsētā, viņš uz sava velosipēda ratu ratumis līkumoja pa visām malām, visur bāza savu garo degunu un centās ar visiem iepa- zlties. Nepagāja ilgs laiks, kad viņš jau pazina visus bez izņēmuma un nepazina tikai Smuli, ko iedzīvotāji tīšām slēpa, jo baidījās, ka tas viņiem nepadara kaunu. Daudziem likās, ka, ieraudzījis viņa netīro purniņu, Cirkulis var nodomāt, ka Ziedu pilsētā visi knēveļi tādi netīreļi. Tāpēc arī visi pieskatīja, lai Smulis nepagadās Cirkulim acīs.
Vispār viss gāja pilnīgi labi līdz tam laikam, kad Cirkulis posās projām. Todien Smuli nez kāpēc vairs tik stingri neuzraudzīja, un viņš izlīda uz ielas taisni tobrīd, kad pilsētas iedzīvotāji patlaban atvadījās no Cirkuļa. Ieraudzījis knēveļu barā neredzētu seju, Cirkulis bija mazliet pārsteigts, ka viņš to nepazīst, un gribēja jautāt: «Un kas tas jums tāds, tik netīrs?» Taču, tā kā viņš bija labi audzināts knēvelis un nevarēja lietot tik rupjus vārdus kā «netīrs», tad izteica jautājumu pieklājīgākā veidā:
— Un kas tas jums tads par raibuliti?
Visi pagriezās un ieraudzīja Smuli, kam seja tiešām bija raiba no netīrumiem, »jo viņš todien nebija no rīta mazgājies. Visiem šis vārds ļoti iepatikās, un kopš tā laika Smuli sāka saukāt par Raibulīti. Smulim pašam arī patika, ja viņu sauca šai vārdā, tāpēc ka tas skanēja it kā smalkāk un skaistāk nekā vienkārši Smulis.