Aiz pagrieziena ceļš kļuva daudz līdzenāks un platāks. Varēja manīt, ka te automašīnas brauc biežāk. Drīz mūsu ceļotājiem pretim gadījās automobilis. Tas aizdrāzās ar tādu ātrumu, ka neviens nepaguva to lāgā ne apskatīt. Pēc laiciņa viņus panāca otrs automobilis, un Nezinītis pamanīja, ka tas ir kaut kādas nepazīstamas konstrukcijas: zems, garš, ar spožiem lukturiem un spilgti zaļā krāsā. Šoferis izliecās no kabīnes un ziņkārīgi noraudzījās uz Nezinīša automobili, tad palielināja ātrumu un aši nozuda tālumā.
Ceļš vijās starp pakalniem, veda drīz pa mežu, drīz pa klajumu. Tīri negaidot ceļotāji atradās pie upes. Priekšā iemirgojās ūdens un no viena krasta uz otru liecās tilts. Pa upes vidu, ar priekšgalu šķeldams viļņus, brauca tvaikonis. Tam bija liels dūmenis, no kura mutuļiem vien vēlās dūmi.
— Skatieties, tvaikonis! — Podziņa iesaucās un sāka sist plaukstas aiz prieka.
Viņa ne reizi nebija redzējusi īstu tvaikoni, jo nekad agrāk nebija bijusi ārpus Ziedu pilsētas, bet pa Gurķupi tvaikoņi negāja. Tomēr Podziņauzreiz apjēdza, ka tas ir tvaikonis, jo bieži bija to redzējusi grāmatu ilust^lijās.
— Kas ir, pieturēsim un apskatīsim, — Nezinītis ierosināja.
Uzbraucis tilta vidū, Nezinītis apturēja mašīnu. Visi izkāpa un, atbalstījušies ar elkoņiem uz tilta margām, sāka skatīties. Uz tvaikoņa klāja bija daudz knēveļu — pasažieru. Daži no tiem sēdēja uz soliem gar kuģa malām un tīksmi vēroja skaistos krastus, citi tērzēja un pat strīdējās savā starpā, vēl citi staigāja pa klāju. Bija arī tādi, kas mierīgi snauda, zvilnēdami mīkstos krēslos ar nolaižamām atzveltnēm. Šajos krēslos bija ērta sēdēšana ar augšup saslietām kājām.
Kad tvaikonis brauca pa tilta apakšu, Nezinītis, Podziņa un Raibulītis varēja ļoti labi pārredzēt visus pasažierus uz klāja.
Pēkšņi tilts ietinās dūmu mākuļos, kas lauzās ārā no tvaikoņa dūmeņa. Nezinītim uznāca klepus, viņš smaka vai nost dūmos, bet tomēr metās uz tilta otru malu noraudzīties tvaikonim pakaļ. Podziņa un Raibulītis skrēja viņam līdzi. Kad dūmi izplēnēja, tvaikonis jau bija lielā gabalā.
Pēc brītiņa mūsu ceļotāji atkal sēdēja automobilī un joņoja tālāk. Nezinītim visu laiku neizgāja no prāta tvaikonis, un viņš vienā laidā brīnījās:
— Tas tik ir tvaikonis! Nekad nebūtu ticējis, ka tāds milzenis var turēties uz ūdens.
Brīnījās arī Podziņa. Raibulītis sākumā likās pārsteigts, bet tad atcerējās savu principu — ne par ko nebrīnīties un noteica:
— Tad ta nu brīnums — tvaikonis! Nekas vairāk kā liela laiva.
— Būtu jau labāk teicis: nekas vairāk kā liela sile!—NezinītilTatrūca.
— Kāpēc sile? Bijusi sile, es tā arī būtu teicis — sile, bet es saku — laiva.
— Paklau, Raibulīt, tu labāk mani nekaitini! Šoferi nedrīkst uztraukt, kad tas sēž pie stūres, citādi var notikt avārija.
— Ak tad man vajadzēs runāt nepatiesību tāpēc vien, ka tu sēdi pie stūres?
— Kas par nepatiesību? It kā es tevi mācītu melot! —Nezinītis iekaisa. — Paklau, Podziņ, pasaki tu viņam, citādi es par sevi negalvoiu!
— Mitējies jel, Raibulīt! — Podziņa sacīja. — Ir ni^ar prieks strīdēties par niekiem!
— Labi nieki: nosauc tvaikoni par sili! — Nezinītis pukojās.
— Es teicu — laiva, nevis sile, — Raibulītis spurojās pretī.
— Nu, lūdzu, Raibulīt, mitējies! Labāk ēd saldējumu! — Podziņa raudzīja viņu pierunāt.
Raibulītis atkal ķērās pie saldējuma un uz brītiņu apklusa.
Mašīna joprojām traucās starp laukiem un pļavām. Ceļotāju skatienam pavērās aizvien jaunas tāles. Pēc kāda laika priekšā parādījās dzelzceļš, gar kuru rindojās telegrāfā stabi, ko savienoja elektrības vadi. Tālumā elsa lokomotīve un vilka sev līdzi veselu virteni vagonu.
— Palūk, vilciens! Vilciens! — Podziņa sajūsmā iesaucās. Viņa redzēja vilcienu pirmo reizi, taču pazina to pēc bildēm tāpat kā tvaikoni.
— Skat tik, tiešām vilciens! — Nezinītis brīnījās.
Raibulītis, kas arī šoreiz bija noņēmies nebrīnīties, pavīpsnāja:
— Ir nu ar brīnums — vilciens! Salikuši mājiņas uz riteņiem, paši sakāpuši iekšā un priecājas, bet lokomotīve velk.
— Paklau, Podziņ, kas tad tas? Atkal viņš man nervus bojā! — Nezinītis iesaucās.
Raibulītis nicīgi iespurkšķējās:
— Iedomājies, kāds mīkstpēdiņš: viņam «nervi»!
— Pag, kad es tev sadošu! — Nezinītis saskaitās.
— Lēnāk, lēnāk! Kas tas par vārdu — «sadošu»? — Podziņa bija sašutusi.
— Un k$ tad%viņš man saka — mīkstpēdiņš?
— Tev, Raibulīt, nevajag viņu saukt par mīkstpēdiņu, — Podziņa aizrādīja. — Tas nav labi.
— Un kas tur nelabs? — Raibulītis atcirta.
— Nu, kad es tev sadošu, tad zināsi, kas nelabs! — Nezinītis purpināja. — Es par sevi negalvoju.
Ceļš, pa kuru traucās automobilis, šķērsoja dzelzceļa līniju, un Nezinītis, strīdēdamies ar Raibulīti, pārāk vēlu apjēdza, ka, braucot pāri sliedēm, viņš var pakļūt taisni zem lokomotīves. Viņš nolēma braukt ātrāk, lai pagūtu tikt pāri dzelzceļam, iekām šai vietā pienāks vilciens, bet, jo vairāk viņš tuvojās dzelzceļa līnijai, jo skaidrāk atskārta, ka nokļūs uz pārbrauktuves reizē ar lokomotīvi. Ieraudzījis, ka lokomotīve jau pavisam tuvu un ka viņi drāžas tieši tai zem riteņiem, Nezinītis krampjaini ieķērās stūres ratā un iesaucās: '
— Nu re nu! Es taču teicu, ka notiks avārija!
Redzēdama, ka lokomotīve joņo taisni viņiem virsū, Podziņa šausmās sarāvās kamoltiņā un ar rokām aizsedza acis. Raibulītis pietrūkās kājās, nepatapdams, ko iesākt, iebelza Nezinītim ar dūri pa pakausi un iekliedzās:
— Stop, stulbeni! Ko tu dari!
Apjēdzis, ka nobremzēt tik un tā vairs nepagūs, un redzēdams, ka tikt pāri pirms lokomotīves neizdosies, Ne zinītis sāka rīkoties ar stūri. Tai mirklī, kad sadursme jau šķita pilnīgi neizbēgama, viņš pagrieza pa labi un uzdrāzās ar savu mašīnu uz dzelzceļa stigas tieši lokomotīvei priekšā. Automobilis sāka lēkāt pa gulšņiem, un tam pakaļ, smagi tusnīdams, kā milzīgs, negants nezvērs joņoja vilciens. Sēdēdams aizmugurē, Raibulītis juta lokomotīves karsto elpu. Viņam blakus uz sēdekļa lēkāja kaste ar saldējumu. Raibulītis baidījās, ka tikai saldējums neizlec no mašīnas, tāpēc ar vienu roku turēja kasti, ar otru pats turējās pie sēdekļa atzveltnes.
— Nezinīt mīliņais, piespied! — aiz bailēm drebošā balsī lūdzās Raibulītis. — Goda vārds, nekad vairs ar tevi nestrīdēšos!
Nezinītis spieda visus savus pedāļus, taču nespēja palielināt ātrumu. Nogriezt malā arī nevarēja, jo dzelzceļa stiga veda pa stāvu uzbērumu, un nobraukt lejā nebija iespējams.
Atskārtusi, ka sadursme nenotiek, Podziņa atvēra acis un, atpakaļ pagriezusies, ieraudzīja lokomotīvi, kas bija viņiem uz papēžiem. Arī uz lokomotīves tikai šai mirklī bija pamanījuši automobili. Podziņa redzēja, ka pa lokomotīves kabīnes logu izliecās knēvelis — mašīnists un pat muti ieplēta aiz brīnumiem, ieraudzījis priekšā joņojam automobili. Apstulbis aiz bailēm, viņš sāka raustīt sviru un raidīt trauksmainus signālus, tad atvēra vārstu, un lokomotīves riteņus no visām pusēm apņēma tvaiks. Aiz bailēm, ka tvaiks viņu neapdedzina, Raibulītis palīda zem sēdekļa. Izlaidis tvaiku, mašīnists iedarbināja bremzi, un vilciens sāka pamazām palēnināt gaitu. Automobilis, joņodams ar iepriekšējo ātrumu, izrāvās uz priekšu. Atstatums starp automobili un vilcienu palielinājās, taču Nezinitis to nemanīja. Ieraudzījis, ka priekšā dzelzceļa uzbērums nav vairs tik kraujš kā iepriekš, viņš grieza malā, un mašīna drāzās lejā. Uzgrūdusies virsū cinim, tā pēkšņi apstājās, tā ka Podziņa un Nezinītis gandrīz pārsita pieri, bet Raibulītis pēc inerces izlidoja no sēdekļa apakšas ar visu zilo kasti. Pārsviedies pāri mašīnai ar kājām gaisā, viņš ar blīkšķi nokrita zemē un palika nekustīgi guļam. Tobrīd apstājās arī vilciens. Pasažieri izlēca no vagoniem, taujāja cits citam, kas noticis, taču neviens nekā nezināja. Daži nokāpa lejā no uzbēruma un piesteidzās pie Nezinīša un viņa ceļa biedriem. Ieraudzījuši Raibulīti nekustīgi guļam, visi apstāja to. Kāds ieteicās, ka vajagot apslacināt viņam seju ar aukstu ūdeni, tad viņš atžilbšot. Taču, līdzko Raibulītis izdzirdēja pieminam aukstu ūdeni, viņš uz vietas pielēca kājās un, stulbi pablenzis apkārt, stostīdamies jautāja:
— Un kur mans sa-sa-saldējums?
— Sa-sa-saldējums ir šeit, — atbildēja Podziņa, arī stostīdamās aiz pārdzīvotā uztraukuma.
— Ta-ta-tad es esmu mierīgs, — Raibulītis atteica.
Viņš kļuva tīri mundrs, pacēla no zemes kasti un novietoja atpakaļ mašīnā. Tobrīd no lokomotīves atskrēja mašīnista palīgs.
— Vai visi veseli? — viņš jau iztālēm sauca. — Neviens nav ievainots?
— Neviens, — Nezinītis atsaucās. — Viss kārtībā.
— Tad labi, bet mašīnists gan bija līdz nāvei pārbijies, kad ieraudzīja jūs joņojam pa priekšu. Līdz pat šim laikam nevar attapties, — palīgs stāstīja.
— Un kurp jūs braucat? — Nezinītis painteresējās.
— Vilciens iet uz Saules pilsētu, — palīgs atbildēja.
— Mēs arī uz Saules pilsētu! — Nezinītis nopriecājās.
— Tādā gadījumā jums jābrauc pa šoseju, — palīgs stingri aizrādīja. — Kas tad ar automobili brauc pa sliedēm?
— Mēs jau arī braucām pa šoseju, bet Raibulītis teica .. . Tas ir, sākumā mēs skatījāmies tvaikoni, tāds, ziniet, liels tvaikonis …
Nezinītis sāka sīki klāstīt par tvaikoni un par to, kā viņš sastrīdējies ar Raibulīti, bet šai brīdī atskanēja lokomotīves svilpe.
— Lūdzu piedošanu, — mašīnista palīgs pārtrauca Nezinīti, — mums laiks iet, jo vilciens nedrīkst nokavēties. Citā reizē mēs ar prieku noklausīsimies jūsu stāstu.
Ar šiem vārdiem viņš aizsteidzās pie lokomotīves, kas jau bija braukšanas gatavībā. Pasažieri ar skubu devās uz saviem vagoniem. Bet Nezinītis sauca:
— Paklausieties, kas tā par citu reizi? Citreiz mēs varbūt nemaz ne- satiksimies!
Taču neviens viņā neklausījās. Vilciens sāka kustēties, un daži knēveļi dabūja lēkt jau ejošā vilciena vagonos.
— Nu re nu! — Nezinītis apvainots nopukojās. — Nevarēja pagaidīt mazu brītiņu! Pašu interesantāko taču es netiku izstāstījis!