Tikuši atpakaļ uz šosejas, Nezinītis, Podziņa un Raibulītis turpināja pārtraukto ceļojumu. Raibulītis, kā iepriekš, sēdēja aizmugurē un dūšīgi mielojās ar saldējumu. Viņš sacījās pārdzīvojis stipru uztraukumu, kad izlidojis no mašīnas, bet saldējums viņu nomierinot. Podziņa atcerējās, kā viņa nobijusies no lokomotīves, un Nezinītis aizgūdamies klāstīja, kā viņš attapis pašā pēdējā mirklī pagriezt mašīnu, lai izvairītos no sadursmes.
— Skatos, — viņš stāstīja, — drāžamies taisni zem lokomotīves! Ātrumu palielināt nevar, bremzēt par vēlu. Nu, domāju, nupat visiem beigas! … Te uzreiz man tikpat kā ar pietu pa galvu: sak, jāpagriež …
— Tas biju es, kas tev ielika pa galvu, — atsaucās Raibulītis. — Es nobijos, saproti…
— Saproti, tu atkal sāc mani kaitināt! — Nezinītis sadusmojās.
— Nu, klusēšu jau, klusēšu! Tagad es zinu, ka šoferi nedrīkst kaitināt, kad tas sēž pie stūres.
Tobrīd mūsu ceļotājus atkal panāca automobilis koši dzeltenā, krāsā. Tajā brauca divi knēveļi. Tas, kas sēdēja pie stūres, tīšām samazināja ātrumu, lai aplūkotu Nezinīša mašīnu. Knēvelis,
kas sēdēja viņam līdzās, vērīgi noskatīja Raibulīti un pavīpsnājis uzsauca:
— Tev, mīlīt, nekaitētu mazliet nomazgāties!
Viņi abi gardi nosmējās, tad šoferis palielināja ātrumu, un mašīna aizripoja garām.
Nezinītis un Podziņa pagriezās atpakaļ un ieraudzīja, ka Raibulītim vaigus, pieri un pat ausis no vienas vietas klāj netīri plankumi un svītras.
— Kas tev ir? — Nezinītis brīnījās. — Tu taču nesen mazgājies.
— Kā nu nesen? Kur tas laiks! — Raibulītis atsaucās.
— Bet mēs taču mazgājāmies reizē ar tevi, —iebilda Podziņa. — Kāpēc tad mēs esam tīri?
— Runā ar! — Raibulītis iesmējās. — Jūs sēžat priekšā, bet es aiz muguras. Visi putekļi nāk man virsū.
— Ja mēs esam priekšā, tad mums vajadzētu vēl vairāk apputēt, — sprieda Nezinītis.
— Nu, es nezinu, kā tas jums tur iznāk, — Raibulītis atmeta ar roku.
Patiesībā, protams, pie visa vainīgi bija putekļi. Tie ne visai pieķeras pie
sejas, ja tā nav lipīga, bet Raibulītim seja bija lipīga, tāpēc ka viņš nepārtraukti ēda saldējumu, kas kusa viņam rokās un notriepa vaigus, degunu un pat ausis, atstādams slapjas svītras. Šajās vietās ceļa putekļi labi pielipa. Svītras pamazām apžuva līdz ar pielipušajiem putekļiem, un tā uz sejas radās netīrumi.
— Vajadzēs tev, Raibulīt, vēlreiz nomazgāties, tiklīdz gadīsies ceļā kāds dīķis vai upe, — Podziņa nolēma. — Nepavisam nav interesanti, ka ikviens par mums smejas!
— Un kas viņiem devis tiesības par mums smieties? — Raibulītis spurojās. — Ja mēs viņus panāktu, es viņiem gan parādītu, kā smieties! Zēl tikai, ka mēs velkamies kā gliemeži!
— Kas ir gliemeži? Mēs esot gliemeži? — Nezinītis apvainojās.
— Protams, — Raibulītis atcirta. — Pamēģini, panāc šo dzelteno mašīnu! Redzi, cik tā jau tālu aizdrāzusies!
Dzeltenais automobilis tiešām vīdēja tālumā kā mazs punktiņš.
— Blēņas! — Nezinītis atteica. — Tūliņ panāksim.
Viņš ņēmās raustīt sviras, spaidīt pogas un pedāļus. Mašīna sāka braukt ātrāk, tomēr nevarēja panākt dzelteno automobili, kas traucās pa priekšu.
— Nu, kur nu mēs ar viņiem varam sacensties! — Raibulītis kūdīja Nezinīti. — Nav tā sistēma!
— Nekas, — Nezinītis atbildēja.— Gan tu redzēsi! Tūliņ pastiprināšu sildīšanu …
— Liecies labāk mierā, Nezinīt, citādi atkal iekulsimies avārijā, — Podziņa brīdināja.
— Apmierinies, nekur mēs neiekulsimies.
Nezinītis pastiprināja sildīšanu. Arī tas nelīdzēja. Drīz tomēr ceļš sāka sliekties lejup. Dzeltenās mašīnas šoferis pamazām piebremzēja, lai mašīna nobraucienā neattīstītu pārāk lielu ātrumu, bet Nezinītis, taisni otrādi, atlaida bremzes, un viņa mašīna nu ripoja aizvien ātrāk un ātrāk. Priekšā kalna pakājē atkal parādījās upe. Pāri tai veda koka tilts. Tas bija tik šaurs, ka uz tā varēja pārmīties tikai divas mašīnas. Piedevām tilta vidū nez kāpēc bija apstājies kravas automobilis. Taču Nezinītis nepievērsa tam uzmanību un lielīgi teica Raibulītim:
— Tūliņ panākšu!
— Panāc, panāc! Es viņam pateikšu, kuram no mums jāmazgājas! — Raibulītis atbildēja. >
Dzeltenās mašīnas šoferis brauca no kalna bremzējot un, nokļuvis uz tilta, apstājās blakus kravas automobilim, lai apvaicātos šoferim, kāpēc iznācis apstāties un vai nevajag ko palīdzēt.
Noripojis pilnā sparā no kalna un uzdrāzies uz tilta, Nezinītis pēkšņi ieraudzīja, ka abas mašīnas aizsprostojušas ceļu un nu vairs nevar pat pagriezt malā, jo traucē tilta margas. Nezinītim aiz pārbīļa šermuļi pārskrēja pār muguru. Tūkstoš lietu vienā mirklī pazibēja viņam atmiņā, un droši vien visa šī dēka būtu beigusies bēdīgi, ja viņš pie reizes neatcerējies arī brīnumnūjiņu. Tai mirklī, kad viņi jau bija gluži klāt kravas automobilim un Podziņa, gaidīdama briesmīgu triecienu, atkal ar rokām aizsedza acis, Nezinītis satvēra brīnumnūjiņu un, to pavicinājis, aši nobēra:
— Gribu, lai mēs pārlecam pāri šīm mašīnām!
Automobilis uz vietas palēcās gaisā un tik augstu, ka Nezinītim elpa aizrāvās. Viņš paraudzījās lejup un nodomāja:
«Un ja nu gāžamies zemē no tāda augstuma! Tad droši ne kauliņus nesalasīsim!»
Un, vēlreiz pavicinājis nūjiņu, viņš teica:
— Gribu, lai lidojam kā lidmašīnā!
Acumirklī automobilim radās nelieli spārni, un tas lidoja pāri zemei, celdamies aizvien augstāk un augstāk. Tai pašā brīdī aiz muguras atskanēja kliedziens. Nezinītis atskatījās un ieraudzīja, ka Raibulītis izvēlies no mašīnas un kūļāj'as gaisā, ieķēries ar rokām aizsargstienī. Iekodis zobos brīnumnūjiņu, Nezinītis pārrāpās pār priekšējā sēdekļa atzveltni un, satvēris Raibulīti aiz jaciņas stūra, mēģināja ievilkt viņu atpakaļ mašīnā. Taču izrādījās, ka tas nav viņam pa spēkam, jo vilkt varēja tikai ar vienu
roku, ar otru bija jāturas pie mašīnas malas. Manīdams, ka Raibulītim zūd pēdējie spēki, Nezinītis gribēja pasacīt Podziņai: «Paņem man no mutes nūjiņu un saki, lai auto laižas lejā.» Bet, tā kā viņam zobos bija nūjiņa, iznāca tikai:
— Fažem fan ho hutež hūžiu un fa-fi-fa-fa …
Podziņa, protams, nekā nevarēja saprast un pārjautāja:
— Ko?
— Fafifi, af fu fififi! Nezinītis tik nikni pazibsnīja ar acīm,
ka Podziņa uz vietas saprata, ka šiem vārdiem vajadzēja nozīmēt: «Palīdzi jel. aktu pintiķi!» Viņa veikli pārrāpās uz pakaļējo sēdekli un palīdzēja Nezinītim ievilkt Raibulīti atpakaļ mašīnā. Raibulītis apsēdās savā vietā. Viņš bija tā pārbijies, ka uz atkal apsēdās pie stūres un, palūkojies lejup, ieraudzīja, ka viņi pacēlušies briesmīgi augstu. Lejā kā šaura lente līkumoja ceļš, pa kuru viņi tikko bija braukuši. Juzdams, ka vējš sitas viņam sejā un rauj elpu ciet, Nezinītis pavicināja nūjiņu un teica:
— Gribu, lai mēs nolaižamies atpakaļ uz zemes .». Ei, ei! Tikai ne tik ātri! — viņš iekliedzās, manīdams, ka mašīna brāžas lejā, it kā krizdama gaisa bedrē.
Mašīna sāka slaidi laisties lejup. Kādu brīdi tā lidoja virs ceļa, slīdēdama aizvien zemāk, beidzot riteņi skāra zemi, taču tik viegli, ka nebija jūtams pat grūdiens. Spārni mašīnai bija izgaisuši.
Raibulītis pamazām atžilba un atkal ķērās pie saldējuma. Drīz vien mūsu ceļotājus panāca cits automobilis. Šoferis vadīja savu mašīnu līdzās Nezinīša mašīnai un uzsāka sarunu.
— Kas tas ir par automobili, kādas konstrukcijas? — viņš jautāja.
— Tā ir Skrūvīša un Ķīlīša konstrukcija, — Nezinītis atbildēja.
— Un ar ko strādā: ar degutu vai mazutu?
brīdi zaudēja valodu. Nezinītis
— Ar gāzētu ūdeni un sīrupu. No ūdens, saproti, izdalās gāze, ieplūst
cilindrā un dzen virzuli, un tas ar transmisiju griež riteņus. Bet sīrups — eļļošanai, — Nezinītis skaidroja.
— Tad tāpēc es, nopakaļus braukdams, jūtu — tīri tā kā sīrups smaržo, — šoferis sacīja.
— Un vai tavu mašīnu arī dzen gāzētais ūdens? — Nezinītis apjautājās.
— Nē, manu dzen spirts. Cilindrā, saproti, iesūc spirta tvaiku un aizdedzina ar elektrisko dzirksteli. Tvaiks sadegdams izplešas un stumj virzuli, un virzulis griež riteņus. Lai jauda būtu lielāka, mašīnā iemontē vairākus cilindrus. Manējai, piemēram, ir četri, bet ir arī tādas ar astoņiem cilindriem. Mašīnu var darbināt arī ar benzīnu, taču no benzīna gaisā paliek ne visai patīkama smaka. Turpretim no spirta nekādu smaku nejūt. Bet ir mašīnas, kuras darbina mazuts, tad tās nu gan — fu-ū!
Šoferis pat degunu sarauca un pakratīja galvu.
— Un vai Saules pilsēta vēl tālu? — Podziņa ievaicājās.
— Saules pilsēta? Nē. Nu jau nav vairs tālu.
— Bet kāpēc to sauc par Saules pilsētu? Vai tur mājas celtas no saules, vai? — Nezinītis taujāja.
— Nē! — šoferis iesmējās. — Tā iedevēta par Saules pilsētu tāpēc, ka tur vienmēr jauks laiks un diendienā spīd saule.
— Vai tiešām nekad nav mākoņu? — Nezinītis brīnījās.
— Kā nu ne! Ir gan, — šoferis atbildēja. — Bet mūsu zinātnieki izgudrojuši tādu pulveri: tiklīdz parādās mākoņi, tos apbārsta ar šo pulveri, un tie uzreiz izgaist. Tas viss, brālīt, ir ķīmija!
— Kā tad mākoņus var apbārstīt ar pulveri?
— Nu, paceļas gaisā ar lidmašīnu un apbārsta.
— Bet bez mākoņiem taču arī lietus nav, — iebilda Podziņa.
— Lietum mums ir cits pulveris, — šoferis paskaidroja. —• Pakaisa mazu šķipsniņu — un lietus klāt. Tikai lietu mēs dodam tur, kur tas vajadzīgs, — augļu un sakņu dārzos. Arī pilsētā liekam uzlīt, tikai gan nevis dienā, bet naktī, lai lietus nevienu netraucētu. Un, ja vajag aplaistīt puķes uz ielas, tad gluži vienkārši laistām tās ar gumijas šļūteni.
— Redzams, Saules pilsētā dzīvo gudri knēveļi, — Nezinītis noteica.
— O, Saules pilsētā visi ir tik gudri, ka taisni brīnums!
— Un jūs arī dzīvojat Saules pilsētā? — Podziņa ievaicājās.
— Jā gan, es arī, — šoferis apstiprināja.
Tā. atbildējis, viņš sāka savus vārdus pārdomāt un, pamatīgi pārdomā
jis, atguvās, ka, slavēdams Saules pilsētas iedzīvotājus, reizē saslavējis arī pats sevi. Sakaunējies par savu lielību, viņš nosarka kā redīsiņš un, slēpdams apjukumu, iesaucās:
— Nu, man laiks! Uz redzēšanos! — Un, nospiedis pedāli, aši aizbrauca.
— Var jau būt, ka viņš ir labs knēvelis, bet varbūt arī tikai lielībnieks, — Nezinītis prātoja. — Lāgā negribas ticēt, ko viņš te par to pulveri melsa.
Podziņa piebilda:
— Beigās viņš nosarka, tas nozīmē, ka nav vēl gluži zaudējis sirdsapziņu. Bet, ja ir sirdsapziņa, tad viņš var vēl laboties.