Ceļš atkal veda kalnup, un, kad stāvums beidzās, ceļotāju acu priekšā pavērās ainava, kādu nevienam no viņiem agrāk nebija gadījies redzēt. Varēja domāt, ka nezināms milzis ielavījies tekstilfabrikā un izritinājis pa zemi tūkstošiem baķu raibu audumu. Pašus tālākos pakalnus sedza it kā sīkiem melniem, baltiem, dzelteniem, zaļiem, sarkaniem punktiņiem nobārstīts katūns. Tuvāk pletās jau rupjāk punktoti auduma gabali. Tie bija saklāti cieši blakus cits citam tā, ka nosedza visu zemi. Vēl tuvāk zeme bija klāta lieliem dažādu krāsu apļiem. It īpaši spilgti izdalījās dzeltenie un sarkanie apļi, kas margot margoja zaļo lauku vidū.
— It kā tīšām kāds būtu ar cirkuli savilcis uz zemes apļus un izkrāsojis, — Podziņa ieminējās.
— Kam gan būtu vajadzība ar cirkuli tā sašvīkāt zemi? — prātoja Nezinītis. — Pag, piebrauksim tuvāk un izdibināsim.
Jo lejāk no kalna brauca automobilis, jo vājāk varēja saskatīt apļus, un tad tie pavisam izzuda. Ceļš, pa kuru joņoja ma- šīna, bija taisns kā meža stiga. Abpus ceļa stiepās magoņu biezokņi. Tas bija apmēram tā, kā būtu mums, braucot pa mežu, tikai šeit koku stumbru vietā slējās
gari, zaļi kāti, bet galotnēs saule mirdzināt mirdzināja sarkanus ma- goņziedus. Tad mašīna kādu brīdi brauca starp burkānu, zemeņu, dzelteno pieneņu briksnājiem. Tad atkal sākās magoņu biezokņi.
— Šeit, jādomā, dzīvo kaut kādi magoņēdāji, — Raibulītis ierunājās.
— Kas par magoņēdājiem? — Nezinītis nesaprata.
— Nu, tādi, kas labprāt ēd magones. Tie laikam sadēstījuši te visu: gan magones, gan burkānus.
— Kas nu ies tādu lēveni dēstīt! To jau arī ne mūždien nevar apēst.
Drīz vien automobilis izbrauca no magoņu biezokņiem, un mūsu ceļotāji ieraudzīja netālu no ceļa kādu ērmotu mašīnu, kas atgādināja ne īsti mehānisko sniega arklu, ne īsti traktoru. Šī mašīna lēnām virzījās pa loku apkārt un pļāva zāli. Nezinītis pat apturēja automobili, lai pavērotu, kā tā strādā.
Piegājuši tuvāk, mūsu ceļotāji ieraudzīja mašīnas priekšdaļā mehānismu, kas atgādināja matu griežamo mašīnu. Šī mašīna nepārtraukti grieza zāli, kas tūliņ nonāca zem naža asmens. Nazis bez mitas smalcināja zāli, pēc kam tā sabira uz slīdošas lentes, tika uznesta augšā un
nokļuva starp diviem robotiem veltņiem, kas, ātri griezdamies, to it kā košļāja zobiem. Tā sakošļāta, zāle nozuda mehānisma iekšienē.
Aiz mašīnas palika uzarta zeme,tāpēc varēja pieņemt, ka mehānisma iekšienē ir arkls, taču no ārpuses to nevarēja redzēt. Mašīnas pakaļgalā bija pievienots mehāniskais grābeklis, kas irdināja uzarto zemi kā ecēšas. Mašīnas sānos bija uzraksts: «Cirkulīna».
Vislielākais brīnums bija tas, ka mašīnu neviens nevadīja. Vieta pie stūres bija tukša. Nezinītis un viņa draugi vērīgi aplūkoja mašīnu no visām pusēm, taču neatrada nekādu pazīmju, ka te būtu kāda dzīva būtne.
— Tas nu gan ir joks! — Raibulītis iesaucās.
Viņš jau gribēja brīnīties, bet laikā attapās un apklusa.
Podziņa, kas ne visai interesējās par mašīnām, ieminējās, ka esot jau laiks braukt tālāk. Taču Nezinītis, lai tur vai kas, gribēja izdibināt, kas te īsti ir. Ciešāk ielūkojies, viņš pamanīja lauka vidū stabu, ap ko bija apvīta metala trose. Troses gals bija piestiprināts pie mašīnas sāniem, un tā nu kā valgā piesieta gāja pa loku apkārt vien. Trose pamazām tinās vaļā un kļuva garāka, un tāpēc mašīna meta aizvien plašākus lokus.
— Ā, lūk, kā tas ir! — Nezinītis nopriecājās. — Pag, paskatīsimies, kas notiks, kad visa trose būs atritinājusies vaļā.
Gaidīt nenācās ilgi. Mašīna apmeta pēdējo, vislielāko loku, tad pati no sevis apstājās un sāka pūst:
— Tū-ū! Tū-ū! Tū-ū!
It kā atbildot šiem pūtieniem, nez no kurienes atskanēja tāls svilpiens. Pūtieni mitējās. Pēc maza brītiņa atskanēja tarkšķēšana, un mūsu ceļotāji ieraudzīja knēveli, kas brauca ar kaut kādu jocīgu kāpurķēžu motociklu. Nolēcis no motocikla, knēvelis laipni sasveicinājās ar ceļotājiem un apjautājās:
— Jūs laikam interesējaties, kā Cirkulīna strādā?
— Kas tas tāds ir, zāles pļāvējs, vai? — Nezinītis jautāja.
— Nē, tas ir tā saucamais universālais apļa pašgājējs dēstāmais kombains, — knēvelis paskaidroja. — Šis kombains nopļauj zāli, tad ar arklu uzar zemi, iedēsta graudus ar iekšpusē iemontētā mehāniskā dēstītāja palīdzību un visbeidzot noecē. Taču tas vēl nav viss. Jūs jau droši vien esat pamanījuši, ka nopļautā zāle nonāk kombaina iekšienē. Tur mehānisms to sasmalcina, saberž,^sajauc ar ķīmiskajiem mēsliem un uz vietas ierušina zemē; šādā kārtā rodas tā^saucamais kombinētais mēslojums, kas ir ļoti derīgs augiem. Kopā ar mēslojumu arot augsnē iestrādā vēl
aktivizētu papildmēslojumu, kas veicina stādu straujāku augšanu, kādēļ mums izdodas ievākt divas, trīs un pat četras ražas vasarā. Es aizmirsu f pateikt, ka mašīnas priekšdaļā, tieši aiz cirpējierīces, ir putekļu sūcējs. Tā ' uzdevums ir iesūkt nezāļu sēklas, kas var gadīties zemē kopā ar putekļiem. Nezāļu sēklas nonāk starp nelieliem dzirnakmeņiem, tiek saberztas un arī izlietotas mēslojumam. Saberztas tās vairs nevar dīgt un tāpēc sējumiem nav kaitīgas. Tā kombains ne tikvien ar, sēj un ecē, tas vēl arī mēslo zemi, iestrādā papildmēslojumu un apkaro nezāles. Tāpēc to arī sauc par universālu.
— Bet kādēļ mašīna piesieta pie staba? — Nezinītis interesējās.
— Tādēļ, lai tā varētu darboties bez mašīnista, — knēvelis paskaidroja. — Trose, ar ko tā piesieta pie staba, pievienota stūres iekārtai. Atkarībā no troses saspriegtības, stūre noregulējas tā, ka mašīna virzās pa lielākiem vai mazākiem lokiem. Tiklīdz trose ir pilnīgi attinusies, mašīna automātiski apstājas un raida signālpūtienus. Pūtienu izdzirdis, mašīnists piebrauc pie kombaina un pārved to uz citu lauka gabalu.
To pateicis, knēvelis mašīnists atkabināja trosi, sēdās pie stūres un piebrauca kombainu pie cita staba. Šeit viņš piesēja kombainu pie troses, nokāpa zemē un divas reizes papūta svilpi. Kombains iedūcās un sāka griezties ap stabu, ardams zemi.
— Cik interesanti! — Nezinītis iesaucās. — Vai tiešām mašīna spēj saprast svilpienus? Kā viņa var zināt, ka jābrauc, kad jūs uzsvelpjat?
— Mašīna, protams, neko saprast nevar, — mašīnists sacīja. — Taču, ja jūs esat mācījušies fiziku, tad jums jāzina, ka skaņa izplatās ar gaisa svārstībām. Kombaina mehānismā ir aparāts, kas gaisa skaņu svārstības pārvērš elektriskā enerģijā, un ar elektriskās enerģijas palīdzību jau var iedarbināt vienu vai otru kombaina mehānismu. Tā, piemēram, ar vienu svilpienu iedarbina bremzi, ar diviem svilpieniem — motoru. Trīs svilpieni iedarbina kreisā pagrieziena mehānismu, četri — labā …
Sai brīdī kaut kur tālumā atskanēja pūtieni:
— Tū-ū! Tū-ū! Tū-ū!
— O, — mašīnists iesaucās, — tur Planetāre beigusi darbu! Jāsteidzas. Vai gribat redzēt Planetāri? Tas nav tālu, vienā rāvienā būsim tur.
Visi bija ar mieru un jau dzīrās sēsties mašīnā, taču knēvelis teica, ka labāk braukšot visi ar viņa motociklu. Ceļotājiem par brīnumu, izrādījās, ka motociklam ir tik garš sēdeklis, ka uz tā var novietoties visi četri.
Pirmais apsēdās mašīnists, aiz viņa — Nezinītis, tad — Podziņa un pats pēdējais piemetās Raibulītis.
Knēvelis iedarbināja motoru, un motocikls sāka slīdēt pa zemi tādā ātrumā, ka visiem aizrāvās elpa. Tiešām, pēc minūtes vai pusotras viņi jau bija pie cita kombaina, kas stāvēja, pabeidzis apaļa lauka apstrādāšanu. Ar svilpes palīdzību mašīnists pārdzina kombainu pie cita staba un iedarbināja.Uz mašīnas sāniem ar skaistiem burtiem bija uzrakstīts: «Planetāre».
— Vai šī ir citas konstrukcijas mašīna? — Nezinītis vaicāja.
— Nē, konstrukcija ir gluži tā pati, — mašīnists atbildēja.
— Kāpēc tad to sauc par Cirkulīnu, bet šo par Planetāri?
— Mums katrai mašīnai ir savs vārds, tāpēc ka tas ir daudz glītāk nekā apzīmēt mašīnas ar dažādiem numuriem.
— Un jūs strādājat vienlaikus pie divām mašīnām? Tā arī braukājat ar savu motociklu no Cirkulīnas pie Planetāres? — Podziņa apvaicājās.
— Nē, manā pārziņā ir desmit mašīnu: Ekscentrīda, Koncentrīna, Rondoza, Cirkulīna, Spirāle, Maltava, Grieztava, Orbīta, Pavadone un Planetāre.
— Un kā jūs paspējat apkalpot visas desmit? — Podziņa brīnījās.
— Tas nav grūti. Man dažreiz atliek pat laiks palasīt grāmatu vai tāpat vien pagozēties saulītē. Taču, atklāti runājot, šīs mašīnas ir jau novecojušās un tām ir daudz nepilnību.
— Kādas tad šīs nepilnības ir? — Nezinītis interesējās.
— Pirmkārt, tām ir ļoti mazs darbības rādiuss, jo vadīšana notiek ar troses palīdzību. Bet trosi nevar pagarināt bezgalīgi. Tāpēc mašīnu nākas bieži pārbraukt no vienas vietas uz otru un apstrādāt nelielus laukus, un tas ir ļoti neproduktīvi.
— Bet vai tad var iztikt bez troses? — Nezinītis vaicāja.
— Protams. Jaunākajās mūsdienu mašīnās troses vietā lieto radio- magnētiskos sakarus. Lauka vidū uzstāda spēcīgu radiomagnētu, tas ir, tādu magnētu, kura darbības lauks ir ļoti plašs. Ar tādu pašu, tikai
mazāku magnētu apgādāta kombaina stūres iekārta. Jo tuvāk abi magnēti viens pie otra, jo stiprāka mijiedarbība un jo vairāk pagriežas stūre. Jo magnēti tālāk, jo iedarbība vājāka, un reizē ar to mazāks stūres pagrieziena leņķis. Tādā kārtā kombains sākumā met nelielus lokus ap centrālo radiomagnētu, bet ar katru apgriezienu loki kļūst aizvien lielāki. Ja vēlaties, varu jums parādīt, kā strādā tāds radiokombains.
— Bet vai tas ir tālu? — Podziņa vaicāja.
— Nē, pavisam tuvu. Mums tikai jāuzbrauc, rau, tajā uzkalniņā. No turienes viss pārredzams.
Visi labprāt bija ar mieru un, sasēdušies uz kāpurķēžu motocikla, sāka braukt.