Izbēdzis no vajātājiem, Nezinītis diedza, cik jaudas, pa ielu, kurai abās pusēs stiepās augsti žogi. Aiz žogiem skanēja nemitīgas suņu rejas, un Nezinītim likās, ka negantie suņi aizvien vēl dzenas viņam pakaļ. No bailēm viņš pat nemanīja, kurp skrien, un, tikai nonācis ielā ar dzīvu kustību, sāka pamazām attapties. Tikai tagad viņš atskatījās un redzēja, ka suņi, no kuriem viņš tā bija pārbijies, vairs nav viņam uz pēdām. Pa ietvēm rāmi staigāja Mēness knēveļi: neviens nekur neskrēja, neviens nevienu nevajāja, neviens nekādu naidīgu darbību pret Nezinīti neuzsāka. Šeit vairs nebija blīvo dēļu žogu. Abpus ielas slējās augsti nami, kuru apakšējos stāvos atradās dažādi veikali.
Nemanot bija pienācis vakars. Visur iedegās laternas. Veikalu logi no iekšpuses pieplūda ar maigu gaismu. Pie namu sienām krāsainās ugunīs saplauka, iemirguļojās gaismas reklāmas. Jo tālāk Nezinītis gāja, jo platākas kļuva ielas, nami augstāki, veikali greznāki un reklāmu ugunis spožākas. Šķērsām pāri ielām liecās smalka kaluma metāla arkas un viadukti, uz kuriem bija ierīkotas dažādas atrakcijas: šūpoles, karuseļi, spi- rāliskas noejas, «lēkājošie zirdziņi», «lidojošie velosipēdi» un dažādu sistēmu un izmēru velnariteņi. Tas viss griezās, šūpojās, līgojās, lēkāja un spārdījās, un zvīļoja tūkstošu elektrisko spuldžu gaismā. ^
Visā šai greznībā it īpaši izcēlās kāds milzum liels velna- ritenis, kas ne tikvien griezās kā parastais velnaritenis, bet tai pašā laikā zvārojās uz visām pusēm, it kā grasīdamies nogāzties uz gājēju galvām.
Tūkstošiem knēveļu rāpās augšup pa kāpnēm, lai pašūpotos šūpolēs, pakratītos uzvelkamo zirdziņu mugurā, ar speciālu velosipēdu pabraukātos pa virvi virs ielas, pagrieztos karuselī vai kaut velnaritenī.
Apakšā gar ietvēm bija izlikti greizie spoguļi, un ikviens varēja pēc sirds patikšanas izsmieties, vērodams savu izstieptā, saspiestā vai visai nedabiski pāršķiebtā ģīmja atspulgu.
Turpat daudzo ēdnīcu un kafejnīcu priekšā — taisni uz ietves bija novietoti galdiņi. Daudzi knēveļi sēdēja pie galdiņiem, vakariņoja, dzēra tēju, kafiju vai gāzēto ūdeni ar sīrupu, ēda saldējumu vai arī tāpat vien šo to uzkoda. Daži tepat dejoja, mūzikai skanot visās malās. Starp galdiņiem šaudījās oficianti un oficiantes ar paplātēm un pienesa dažādus ēdienus ikvienam, kas vēlējās.
Ieraudzījis knēveļus ēdam vakariņas, Nezinītis atģidās, ka jau sen ir izsalcis. Ilgi negudrodams, viņš apsēdās pie brīva galdiņa. Tūliņ piesteidzās oficiants visai kārtīgā melnā uzvalkā un jautāja, ko viesis vēlētos iebaudīt. Nezinītis vēlējās šķīvīti
viras, pēc tam lūdza atnest porciju makaronu ar sieru, tad notiesāja vēl divas porcijas tīteņu, izdzēra tasīti kafijas un uzēda zemeņu saldējumu. Viss bija ārkārtīgi garšīgs.
Krietni paēdis, Nezinītis sajutās laimīgs un labs. Viņam gribējās aiz prieka uzdziedāt vai izdarīt kādam kaut ko ļoti patīkamu. Viņš sēdēja pie galda, klausījās mūziku, vēroja dejotājus, aplūkoja pie blakus galdiņiem sēdošos knēveļus. Visi viņi dzīvi sarunājās un jautri smējās. Visiem bija labsirdīgas, laipnas sejas. Arī tas melni tērpies knēvelis, kas Nezinītim bija atnesis ēdienus, uzmeta viņam pa ļoti vēlīgam skatienam.
«Nekas, šeit ir pavisam labi!» Nezinītis apmierināts nodomāja. «Redzams, arī uz Mēness dzīvo lāga knēveļi!»
Viss, kas viņam bija lēcies iepriekš, sāka likties tāds kā pārpratums vai ērmots sapnis, kuru nav vērts atcerēties.
Piecēlies no galda un atvadām pavēcinājis oficiantam ar roku, Nezinītis devās tālāk, taču oficiants žigli viņu panāca un, pieklājīgi smaidīdams, atgādināja:
— Jūs, dārgais draugs, piemirsāt samaksāt naudu.
— Ko tādu? — Nezinītis ar laipnu smaidu pārjautāja.
— Naudu, dārgais draugs, naudu!
— Kādu naudu, dārgais draugs?
— Nu, jums taču, dārgais draugs, jāsamaksā nauda.
— Nauda? — Nezinītis mulsi izstostīja. — Bet, dārgais draugs, kas tas ir? Es, kā to lai saka, pirmoreiz tādu vārdu dzirdu.
Smaids vienā mirklī nozuda no oficianta sejas. Viņš pat tā kā nedabiski nobāla aiz dusmām.
— Ak tā! — viņš nomurmināja. — Pirmoreiz tādu vārdu dzirdi? Nu, tā tas vis neies!
Sagrābis Nezinīti aiz rokas, viņš to parāva malā un, izvilcis no kabatas svilpīti, spalgi iesvilpās. Tūliņ pat nez no kurienes, no tumsas iznira liela auguma knēvelis zilā mundierī ar spožām metāla pogām un vara ķiveri galvā. Rokās viņam bija smaga gumijas runga un pie jostas pistole makstī.
— Policista kungs, šis te neatdod naudu! — oficiants sūdzējās par Nezinīti.
— Kā tu drīksti neatdot naudu, lops tāds! — ieaurojās policists, saspriedis rokas sānos un izgāzis resno vēderu.
— Pirmkārt, es neesmu lops, — Nezinītis ar cieņu atbildēja, — un, otrkārt, man nekādas naudas nav. Es nekādu naudu no viņa neesmu ņēmis un neesmu pat redzējis.
— Bet vai šito tu esi redzējis? — policists vaicāja un pagrūda Nezinītim zem deguna gumijas rungu.
Nezinītis neviļus atmeta galvu.
— Kas tas ir, kā tu domā? — policists noprasīja. — Nu, jel paosti!
Nezinītis piesardzīgi paostīja rungas galu.
— Gumijas nūja, kā liekas, — viņš nomurmināja.
— «Gumijas nūja»! — policists pārmēdīja. — To jau redz, ka tu esi ēzelis! Tā ir uzlabota gumijas runga ar elektrisku kontaktu. Saīsināti — UGREK. Un nu — stāvi rāms! — viņš nokomandēja. — R-rokas gar sāniem! Un nekādas r-runāšanas!
Nezinītis mehāniski pacēla galvu un nostiepa rokas gar sāniem. Policists iegrūda viņam ar rungas galu pierē. Atskanēja sprakšķis. Nezinītis sajuta elektriskās strāvas sitienu, turklāt tik spēcīgu, ka dzirksteles pašķīda gar acīm un galvā sāka dūkt, un viņš sagrīļojās, nespēdams noturēties kājās. Sagrābis Nezinīti aiz apkakles, policists ņēmās gramstīt viņam pa kabatām un, nekā tanīs neatradis, vilka viņu cauri pūlim, kas sāka lasīties apkārt.
— Iz-z-klīst! Un nekādas r-runāšanas! — viņš kliedza, draudīgi vēzīdamies ar rungu.
Pūlis acumirklī izklīda. Policists stiepa Nezinīti pa ielu projām, tad nogriezās šaurā šķērsieliņā un apstājās pie melna policijas automobiļa, kas atgādināja autofurgonu ar nelielu aizrestotu lodziņu. Plaši atvēris durtiņas kulbas dibenpusē, viņš pavēloši pameta Nezinītim ar pirkstu un, uzacis saraucis, pateica:
— Hip! Hip!
— Bet ko tas nozīmē — «hip-hip»? — Nezinītis nesaprata.
— Nozīmē to, ka rāpies labi veicīgi kulbā, kamēr es neesmu saskaities! — policists ieaurojās.
Redzēdams, ka Nezinītis vilcinās, viņš ar tādu spēku iegrūda tam ar nūju mugurā, ka tas tenteriski ielidoja kulbā.
Nezinītis nepaguva aptvert, kas noticis, kad durtiņas aiz viņa aizcirtās. Uzcēlies no netīrās, piespļaudītās grīdas, Nezinītis ar plecu sparīgi grūdās durvīs, taču tās nevērās vaļā. Tad viņš no visa spēka sāka dauzīt durvis ar dūri un saukt:
— Ei, kas šeit pie jums notiek?
Policists tomēr nepagodināja viņu ar atbildi, bet apsēdās kabīnē blakus šoferim un nokomandēja:
— Aši uz policijas pārvaldi!
Motors ierūcās. Automobilis sāka lēkāt pa bruģa akmeņiem, un pēc stundas ceturkšņa Nezinītis jau bija policijas pārvaldē. Policists, kuru, pie reizes jāsaka, sauca par Figlu, nodeva Nezinīti no rokas rokā citam policistam, ko sauca par Miglu. Policists Migls bija ģērbies tādā pašā mundieri kā Figls, tikai viņa mundiera pogas nebija gluži tik spožas kā Figla mundiera pogas. Tas droši vien bija tāpēc, ka policists Migls savu dienestu veica nevis zem klajas debess, bet slēgtā, slikti vēdināmā telpā, kur metāls, no kā bija darinātas pogas, pamazām apskapstēja un zaudēja spožumu.
Visas sienas šai telpā bija aizkrautas ar augstiem skapjiem, kuros glabājās ziņas par dažādiem noziedzniekiem. Istabas vidū stāvēja izturīgs ozolkoka galds ar smagām, taisnām, četrkantainām kājām. Aiz galda vienā galā atradās fotoautomāts fotogrāfiju izgatavošanai, otrā galā — rentgena aparats, ar kuru parasti caurskatīja arestētos, lai uzzinātu, vai tie rolaupltas dārglietas nav paslēpuši vēderā, iepriekš tās norijot. Pie durvīm atradās tā saucamais mērstatīvs, proti, ierīce noziedznieku auguma mērīšanai; tā sastāvēja no gara, vertikāli uz pamatnes nostiprināta mērstienīša ar iedaļām un bīdāmu plāksni.
Uz galda atradās telefona aparāts, kaste ar tīrām veidlapām arestēto reģistrēšanai, lēzena kārbiņa ar melnu tipogrāfijas krāsu pirkstu nospiedumu noņemšanai un Migla vara kaska.
Skaidrības labad jāpiebilst, ka Migla kaska nespīdēja gluži tik spoži kā Figla kaska. It īpaši labi to varēja manīt, kad Figls, ienācis istabā, noņēma no galvas kasku un nolika uz galda blakus Migla kaskai. Reizē ar to atklājās, ka Migls un Figls izska- tas ļoti līdzīgi: abi lieliem vaigu kauliem, platu seju, zemu pieri un tumšiem, asiem, ezītī apgrieztiem matiem, kas sākās gandrīz vai pie pašām uzacīm.
Par spīti lielajai ārējai līdzībai, Figla un Migla raksturi bija stipri atšķirīgi. Ja Figls bija dusmīgs knēvelis, kas necieta, kā viņš pats mēdza apgalvot, nekādu runāšanu, tad Migls — taisni
otrādi — ļoti labprāt aprunājās un pat pajokoja. Līdzko durvis aiz Figla bija aizvērušās, Migls uzrunāja Nezinīti:
— Atļaušos jums, cienījamais, paziņot, ka visā policijas pārvaldē pirmā persona esmu es, tāpēc ka pirmais, ko jūs, šeit nokļuvis, redzat, nav nekas cits kā mana seja. Hi-hi-hi-ī! Vai nav tiesa — tas ir asprātīgs joks?
Neļāvis Nezinītim uz izteikto jautājumu atbildēt, viņš turpināja:
— Mans pirmais pienākums ir noskaidrot ikviena notvertā noziedznieka personību, šai gadījumā — jūsu personību.
— Bet es taču neesmu noziedznieks! — iebilda Nezinītis.
— Tā saka visi, cienījamais, — Migls viņu pārtrauca, — tāpēc ka ikviena noziedznieka nolūks ir maldināt policiju, tā sakot, jaukt tai galvu un, izmantojot šo apstākli, laisties lapās. Man tomēr, cienījamais, jūs jābrīdina, ka tas jums neizdosies, jo mums ir ārkārtīgi smalkas metodes noziegumu izmeklēšanai, un par to jūs tūliņ pats pārliecināsieties. Lūdzu, nosauciet man savu vārdu!
— Nezinītis,
— Redziet nu, — Migls uztvēra, — jūs sakāt, ka jūs sauc par Nezinīti, bet kā es varu zināt, ka Nezinītis ir jūsu īstais vārds? Varbūt aiz Nezinīša vārda slēpjas kāds bīstams noziedznieks. Noziedznieki taču mēdz mainīt savus vārdus. Lūk, piemēram, arī jūs. Šodien jūs, piemēram sacīt, esat Nezinītis, rīt — Viszinītis, parīt — vēl kaut kāds Velnzinītis (hi-hi! Asprātīgi, vai nav tiesa?). Pamēģini tad nu izdibināt! Mēs tomēr visu līdz pašiem pamatiem izdibināsim. Atļaujos pievērst jūsu uzmanību šiem trim skapjiem. Tajos mums glabājas apraksti par visiem noziedzniekiem, ar kuriem mums kādreiz iznākusi darīšana. Taču, ja mēs sāksim meklēt jūsu personas aprakstu pa visiem trim skapjiem, tad netiksim ar to galā pat trijos gados. Lai paātrinātu izmeklēšanu, mēs visus noziedzniekus iedalām trijās kategorijās. Pirmajā skapī mums glabājas gara auguma, otrajā — vidēja auguma un trešajā — maza auguma noziedznieku apraksti. Lai atrastu jūsu aprakstu, mums jāizmēra jūsu augums.
— Bet jums taču nevar būt mana apraksta, jo es tikai šodien ierados uz jūsu planētas, — iebilda Nezinītis.
— Tā saka visi, cienījamais, absolūti visi! — iesaucās Migls, pat neklausīdamies, ko saka Nezinītis. — Tā, palūgšu jūs uz mirklīti nostāties pie mērstatīviņa. Lūk, tā .,. Stāviet mierīgi! Papēdīšus kopā! Rokas gar sāniem!
Tā runādams, Migls nostādīja Nezinīti ar pakausi pie vertikālā mērstienīša un nolaida viņam uz galvas bīdāmo plāksnīti, tad atzīmēja iedaļu, uz kuru norādīja mērierīces bultiņa.
— Tā, — viņš noteica. — Jūsu augums, izteikts standarta mērvienībās, līdzinās septiņdesmit diviem. Tātad jūs esat vidēja auguma knēvelis un jūsu apraksts meklējams otrajā skapī. Tas tomēr vēl nav viss. Kā jūs pats varat pārliecināties, katrā skapī ir trīs nodalījumi. Katra skapja augšējā nodalījumā mums glabājas knēveļi ar lielām galvām, vidējā nodalījumā — knēveļi ar vidēja lieluma galvām un, beidzot, apakšējā
nodalījumā — knēveļi ar mazām galvām. Uzzinām jūsu galvas apkārtmēru . . . Lūk, tā . . . Trīsdesmit vienību. Tātad redzam, ka galva jums ir liela; tas nozīmē, ka jūs vajag meklēt augšējā nodalījumā. Taču arī tas vēl nav viss: katrā nodalījumā, kā redzat, ir pa trim plauktiem. Uz pirmajiem plauktiem mums visur ir knēveļi ar gariem deguniem, uz otrajiem — ar vidēja garuma, uz trešajiem — ar strupiem deguntiņiem. Izmērām jūsu degunu un redzam, ka tā garums ir tikai divarpus vienības, proti, tas ir strups. Jūsu apraksts tātad jāmeklē otrā skapja augšējā nodalījuma trešajā plauktā. Tas jau ir tīrais sīkums, jo visas
veidlapas ar aprakstiem novietotas pēc augumiem. Mūs neinteresē noziedznieki, kuru augums ir septiņdesmit un septiņdesmit viens — tos atmetam; mūs neinteresē galvas ar divdesmit astoņu un divdesmit deviņu vienību apkārtmēru — atmetam; mūs neinteresē deguni divu un pusotras vienības garumā — atmetam. Bet, rau, te ir jūsu veidlapa, viss saskan uz mata: augums — septiņdesmit divi, galvas apmērs — trīsdesmit, deguns — divarpus . . . Vai jūs zināt, kas jūs esat?
— Kas tad? — Nezinītis nobijies jautāja. '
— Slavenais bandīts un laupītājs, vārdā Skaistulītis, kas aplaupījis sešpadsmit vilcienus, izdarījis desmit bruņotas ielaušanās bankās, septiņreiz izbēdzis no cietuma (pēdējo reizi bēdzis pagājušajā gadā, uzpircis sargus) un nozadzis vērtības kopsummā par divdesmit miljoniem fārtingu! — priecīgi smaidīdams, paziņoja Migls.
Nezinītis apjucis gaiņājās rokām.
— Nu, ko jūs runājat! Ko jūs! Tas neesmu es! — viņš sacīja.
— Nē, tomēr jūs, Skaistulīša kungs! Ko jūs kautrējaties? Ar tādu milzu naudu kā jums nepavisam nav ko kautrēties. Domāju, ka no divdesmit miljoniem jums kāds nieks gan būs atlicis. Kādu nieku jūs, bez šaubām, esat noglabājis. Iedodiet man no šiem jūsu miljoniem kaut vai simt tūkstošu — un es jūs atlaidīšu. Neviens taču bez manis nezina, ka jūs esat slavenais laupītājs Skaistulītis. Bet es jūsu vietā iespundēšu cietumā kādu citu klaidoni — un viss būs kārtībā, goda vārds!
— Es jums apgalvoju — jūs maldāties! — Nezinītis sacīja.
— Nu, re nu! Kaunieties jel, Skaistulīša kungs! Vai tiešām jums žēl kaut kādu nieka simt tūkstošu? Ar tādiem ienākumiem kā jūsējie es pat divsimt nebūtu žēlojis, lai tikai paliktu brīvībā. Nu, dodiet kaut piecdesmit tūkstošus . . . Nu, divdesmit. . . Mazāk nevaru, goda vārds! Dodiet divdesmit tūkstošus un staigājiet vesels uz visām četrām debespusēm.
— Es tīri vienkārši nesaprotu, par ko jus runājāt. — Nezinītis noplātīja rokas. — Es neesmu Skaistulītis un . . .
— Zinu, zinu visu, ko jūs teiksiet, — Migls viņu pārtrauca. — Jūs neesat Skaistulītis un nekādu naudu neesat ņēmis, bet tas te veidlapā taču viss ir jūsu. Augums — septiņdesmit divi. Vai tas ir jūsu augums vai nav jūsu? Galva — trīsdesmit. Ir jūsu galva? Deguns — divarpus … Un palūk — te ir arī jūsu fotokartīte.
Nezinītis palūkojās kartītē, kas bija pielīmēta pie veidlapas, un teica:
— Tā nav mana fotokartīte. Es nepavisam neesmu līdzīgs tam knēvelim, kas šeit uzņemts.
— Pareizi! Nemaz neesat līdzīgs! Bet kāpēc? Tāpēc, ka esat savu ārieni pārvērtis. Pie mums, cienījamais, par naudu visu ko var izdarīt. Gan savu ārieni pārvērst, gan pat citu degunu pieaudzēt. Tādi gadījumi ir bijuši.
— Es neesmu sev citu degunu pieaudzējis! — Nezinītis sašutis atcirta.
— Tā visi saka, cienījamais, ticiet man. Nu, labi! Negribat dot divdesmit tūkstošu, dodiet kaut desmit.. . Nokļūsiet cietumā, tur no jums noplēsīs vairāk. Tur jums novilks kā liepai mizu — un no miljonāra jūs pārvērtīsieties par ubagu un raudāsiet rūgtas asaras. Nu, dodiet kaut piecus tūkstošus… kaut vai tūkstoti! … Ko tad jūs gribat — lai es jūs atlaižu par velti? Nē, vajadzēs jūs uz pāris dieniņām ievietot takelāžas nodaļā, tur jūs varbūt apdomāsieties, bet pagaidām nokārtosim dažas formalitātes.
Izņēmis no kastes tīru veidlapu, Migls uz tās uzrakstīja Nezinīša vārdu, atzīmēja augumu, galvas un deguna apmērus, uzņēma fotokartiņu, caurskatīja ar rentgenu, pēc tam notriepa viņam abas rokas ar melnu krāsu un lika atstāt uz veidlapas pirkstu nospiedumus.
— Mēs nosūtīsim jūsu pirkstiņu nospiedumus pārbaudei un salīdzināsim tos ar Skaistulīša pirkstu nospiedumiem, tad, cerams, jūs pats pārliecināsieties, ka jūs — tas esat jūs, proti, Skaistulītis un vairs nestrīdēsieties. Bet tagad es esmu spiests no jums atvadīties.
Migls nospieda elektriskā zvana pogu, un pa durvīm ienāca Drigls — tādu pašu platkaulainu seju ar zemu pieri un ezītī apgrieztiem matiem.
— Uz tuptūzi! — strupi pavēlēja Migls, pamājis ar roku uz Nezinīša pusi.
Drigls uzmeta Nezinītim īgnu skatienu un plaši atvēra viņam durvis:
— Hip! Hip!
Redzēdams,.ka Nezinītis grib kaut ko iebilst, viņš draudoši pavicināja gumijas rundziņu un noķērca kā vārna:
— Mar-rš, velns par-rāvis! Un bez vār-rda r-runas! Apjēdzis, ka ar runāšanu tiešām neko nepanāks, Nezinītis
atmeta ar roku ur izgāja pa durvīm.