Par takelāžas nodaļu vai vienkārši tuptūzi, kā to bija iedēvējuši paši arestētie, policijas pārvaldē sauca milzīgi lielu istabu, kas ar savu izskatu atgādināja kuģa noliktavu, kur uz neskaitāmiem plauktiem glabājas kuģa piederumi, ko parasti dēvē par takelāžu. Starpība bija tikai tā, ka šeit uz plauktiem gulēja nevis kuģa piederumi, bet parastie knēveļi.
Tuptūža vidū bija čuguna krāsns, no kuras cauri visai telpai stiepās garas skārda caurules. Pie krāsns sēdēja vairāki knēveļi un karstos pelnos cepa kartupeļus. Laiku pa laikam kāds no viņiem atvēra čuguna durtiņas, vilka ārā no pelniem ceptu kartupeli un sāka to pūst, svaidīdams no vienas saujas otrā, lai drī-
zāk atdziest. Citi knēveļi sēdēja uz plauktiem vai gluži vienkārši uz grīdas un darbojās katrs ar savu darāmo: dažs, apbruņojies ar adatu, lāpīja savu noplīsušo ķelderīti, dažs spēlēja ar draugiem uz durakiem vai stāstīja tiem, kas gribēja klausīties, kādu bēdīgu atgadījumu no savas dzīves.
Telpa bija bez logiem, un to apgaismoja viena vienīga elektriskā spuldzīte, kas karājās pie pašiem griestiem. Spuldzīte bija nespodra un apspīdēja, kā mēdz teikt, tikai pati savu degungalu. Tiklīdz Nezinītis iekļuva tuptūzī un durvis aiz viņa aizcirtās, viņš ņēmās ar rokām berzēt acis, pūlēdamies pustumsā kaut ko saskatīt. Jēgas no tā bija maz: viņš tikai izzieda pa visu seju melno krāsu, ar ko viņam bija notrieptas delnas.
Ieraudzījuši jaunatnācēju, daži visziņkārīgākie knēveļi nolēca no plauktiem un skrēja viņam klāt. Nezinītis izbijies kāpās atpakaļ un, pieplacis ar muguru pie durvīm, gatavojās aizsargāties. Saskatījuši viņa notriepto ģīmi, knēveļi neviļus sāka smieties. Nezinītis saprata, ka nav ko baidīties, un arī viņa sejā atplauka smaids.
— Par ko tevi iegrūda pie mums? Par ko tu iekriti? — knēveļi taujāja.
— Pats nesaprotu, brālīši! — Nezinītis atzinās. — Saka — es esot nozadzis divdesmit miljonus — pats nezinu, kas tie par miljoniem: tā kā vai fendriku, vai varbūt fertiku .. .'
Skaļi smiekli apslāpēja viņa vārdus.
— Droši vien fārtingu, — kāds pateica priekšā.
— Nūja, brālīši, fārtingu, jā. Bet es, goda vārds, pat nezinu, kas tie tādi ir, tie fertigi . . . fentrigi . . .
Visi labi zināja, ka fārtingi ir nauda, tāpēc Nezinīša vārdus jzņēma kā asprātīgu joku.
— Tu, es skatos, esi jokupēteris! — Nezinītim uzbilda knē- /elis, kas stāvēja pašā priekšā.
Viņš bija bez krekla. Taisni tobrīd, kad Nezinītis ienāca, viņš diedza ciet kreklā izplēsto caurumu un patlaban tā arī sta- vēja — ar kreklu vienā rokā un adatu otrā.
— Nu pieņemsim, ka tu patiešām nekā neesi nospēris, — sacīja knēvelis ar apaju, apcirptu galvu, — bet par kaut kādu vainu taču tevi nokampa?
— Goda vārds, brālīši, nekādas vainas nebija. Es tikai ēdnīcā ieturēju pusdienas, bet tas tips man saka: «Atdod naudu.» Bet es taču nekādu naudu no viņa netiku ņēmis!
Visi atkal laida smējienu va|ā.
— Tātad tu paēdi pusdienas un naudu nemaksāji?
— Kādu naudu? Paskaidrojiet kaul jūs man, brālīši, kas tā jums tāda par naudu?
— Nu jau gan — uzņēmis meldiņu! — beidzot kāds noteica.
— Pajokojies — un pietiek!
— Bet es taču nejokoju, brālīši! Es patiešām nezinu, kas tā par naudu.
— Gana, gana! Tu vēl lūkosi mums iestāstīt, ka esi nokritis no Mēness.
— Nē, brālīši, kāpēc tad no Mēness? Es pie jums atlidoju no Zemes.
— Nu, to tu neesi visai atjautīgi izdomājis, — sacīja tas ar apcirpto galvu. — Un kur tad mēs esam? Mēs taču ari esam uz Zemes.
— Tad nē taču, brālīši, jūs esat uz Mēness.
— Vai, ka nu lej! — iesmējās tas bez krekla. — Kur tad, tavuprāt, ir Mēness? Mēness taču ir visapkārt Zemei. Ekur vej: augšā! — Viņš parādīja uz augšu ar adatu, ko turēja rokā.
— Mēness — tas ir debesjums, bet Zeme — tā ir blīvā zeme zem kājām. Par to katrā grāmatā rakstīts. Un mūsu Zeme kā vilciņš griežas Mēness iekšienē. Saprati?
— To es zinu, — Nezinītis atbildēja. — Es tikai nezināju, ka šo jūsu Zemi arī sauc par Zemi. Es stāstu jums par citu
Zemi — par planētu, kas atrodas tur, tālu aiz šā jūsu ārējā Mēness.
— Tātad no turienes tu pie mums atlidoji? — ar mākslotu izbrīnu ievaicājās apcirptais.
— No turienes, — Nezinītis apstiprināja.
— Va tu re, kā! — apcirptais nogrozīja galvu. — Tad ej, brāl, labi žigli nomazgājies, tu esi lidodams gaužām nosmulējies.
Nezinītis piegāja pie izlietnes un sāka zem krāna mazgāties. Bet knēveļi sanāca strīdā. Vieni apgalvoja, ka Nezinītis tīšuprāt sagudrojot visādas nepasakas, lai jauktu policijai galvu, citi teica, ka viņš tīri vienkārši esot muļķītis un pļāpājot, kas iekrīt prātā; trešie nosprieda, ka viņš esot traks. Tas bez krekla visiem iegalvoja, ka Nezinītis, jādomā, salasījies grāmatu un sajucis prātā, bet grāmatās patiešām esot teikts, ka aiz ārējā Mēness ir kaut kādas milzu planētas un zvaigznes, uz kurām arī it kā dzīvojot knēveļi. Viņš tad nu droši vien esot iedomājies, ka atlidojis pie mums no tādas planētas. Jukušie vienmēr
iedomājoties sevi par nez kādām augstām personām, slavenībām vai drosmīgiem ceļotājiem.
Pa to laiku Nezinītis bija beidzis mazgāšanos un jautāja:
— Un kur jums te ir dvielis?
— Ko vēl negribēsi! — iespurdzās apcirptais. — Te tev ir tuptūzis, nevis viesnīca. Skaidrs? Tāda greznība kā dvielis šeit nav paredzēta.
— Ka tad lai noslaukās?
— Nožūsi arī tāpat. Re, kur, ja gribi, pasēdi pie krāsns — un sauss būsi!
Nezinītis apsēdās pie knēveļiem, kuri sildījās pie krāsns. Arī apcirptais piemetās blakus.
— Tātad tu patiešām nezini, kas ir nauda? — viņš Nezinītim vaicāja.
— Patiešām gan, — Nezinītis atbildēja.
— Tad būs tev jāparāda.
Apcirptais salūkoja kabatā dažus vara naudas gabaliņus.
— Nu tad skaties, — viņš sacīja. — Šī — vismazākā monē- tiņa — saucas santiks, bet, rau, šī, drusku lielāka, — divi santiki; rau, vēl viena tāda pati monētiņa — arī divi santiki, un te vēl divas monētas pa pieci santiki, redzi? Pavisam man tātad ir piecpadsmit santiku. Bet simts santiku ir viens fārtings.
— Bet kam tie vajadzīgi — šie santiki? — Nezinītis jautāja.
— Kā nu — kam vajadzīgi? — apcirptais brīnījās. — Par tiem var nopirkt, ko vien grib.
— Kā tas ir — nopirkt? — Nezinītis nesaprata.
— Ir nu gan muļķis! Nopirkt — tas ir nopirkt, — apcirptais paskaidroja. — Nu, lūk, piemēram sacīt, tev ir platmale, bet man, redzi, piecpadsmit santiku. Es tev dodu piecpadsmit santiku, bet tu man dod savu platmali. Gribi?
— Kāpēc lai es tev atdodu platmali? — Nezinītis brīnījās. — Platmali var likt galvā, bet ko lai dara ar santikiem? Tie ir no vara un kaut kādi apaļi.
— Tiešām var redzēt, ka tu esi tīrais ēzelis! Kam ir santiki, tas par tiem var visu ko nopirkt. Lūk, piemēram, ēst tev gribas?
— Pagaidām negribas.
— Nu, drīz gribēsies. Un, kad gribēsies, ko tu darīsi? Būs tev naudiņa — nopirksi ēdamo. Bet, ja naudas nav, — sēdi tukšu vēderu.
— Neatsakies, — Nezinītim pačukstēja knēvelis, kas sēdēja viņam līdzās ar lielu čupru uz pieres. — Striga pareizi saka. Un mēs par piecpadsmit santikiem nopirksim kartupeļus un cepsim pelnos. Zini, cik garšīgi!
— Pareizi! — uztvēra Striga. — Ņem naudu, kamēr es dodu. Piecpadsmit santiku ir laba cena par tādu platmali. Tik un tā neviens tev vairāk nedos.
To teicis, viņš nocēla Nezinītim no galvas gaišzilo platmali un iebāza tam saujā monētiņas.
— Ņem, ņem, nešaubies! — čuprainis sāka smaidīt. — Tūliņ mēs abi nopirksim kartupelīšus un uzkodīsim gods godam!
— Bet kur lai ņem kartupeļus? — Nezinītis jautāja.
— Dod šurp naudiņu — es visu nokārtošu. Seit, zini, tomēr ir cietums, nevis gastronomijas veikals.
Čuprainis paņēma no Nezinīša monētiņas. Desmit santikus viņš nemanāmi iebāza sev kabatā, bet piecus santikus samiedza saujā un, piegājis pie durvīm, trīs reizes paklusām piedauzīja. Noskrapstēja atslēga. Durvis mazliet pavērās, un pa spraudziņu ielūkojās mums jau pazīstamais policists Drigls.
— Paklau, Drigl, — čukstēja čuprainis, — pagādā, brāl, kartupelīšus par pieciem santikiem! Mēs gribam sarīkot mazas dzīres, pacienāt jaunatnācēju ar kartupelīšiem.
— Lai notiek, dod šurp naudu! — Drigls noņurdēja.
Čuprainis atdeva viņam naudiņu. Durvis aizvērās. Pēc brīža
tās atkal atvērās — un Drigls iegrūda čuprainim rokās papīra turzu ar kartupeļiem.
— Redzēji, kā vajag? Ar naudu, brāl, nekur nepazudīsi! — lielīgi teica čuprainis un izbēra no turzas kartupeļus krāsns- priekšā uz grīdas.
— Kas tas ir? — Nezinītis izbrīnā jautāja.
— Kas nu, kas? Pats redzi — kartupeli.
— Kāpēc tad tie ir tik sīki?
Kartupeļi patiešām bija ļoti sīki. Katrs kartupelis — turku pupas lielumā. Nezinītis raudzījās uz tiem, raudzījās, un viņam pat smiekli sanāca. Striga saskatījās ar knēveļiem un zagšus pagrieza ar pirkstu sev gar pieri, it kā vēlēdamies ar to teikt, ka Nezinītim nav visi mājās.
Bet čuprainis sacīja:
— Te nav ko smieties. Kartupeļi ir pavisam labi. Labāku nemaz nav.
— Nu, mums gan kartupeļi nav tādi! — iebilda Nezinītis. — Mums kartupeļi ir — na! — Nezinītis izpleta rokas, it kā grasīdamies aptvert ziloni. — Mums kartupeļi izaug tādi, ka tos pat no zemes nevar dabūt laukā. Mēs izrokam tos, kas sīkāki, bet ar lielajiem neviens negrib ķēpāties. Tāpat arī paliek zemē.
— Nu labi, — čuprainis sacīja, — mēs ieliksim kartupeļus krāsnī, lai cepas, un tu pa to laiku stāstīsi pasakas.
— Tās nav nekādas pasakas. Es runāju patiesību, — atteica Nezinītis. — Te pie jums viss ir tāds sīks: āboli — kā dūrīte, bumbieri — nav pat ko skatīties, avenes — reiz piešauj pie mēles, un tās vairs nav, zemenes — kā nadziņi, gurķi — kā pirkstiņi .. .
— Bet vai pie jums zemenes ir lielākas? — apvaicājās Striga.
— Mums zemenes ir lielas! Viens knēvelis pat pacelt nevar. Arī avenes mums ir lielas! Gurķi — laba knēveļa lielumā, tomāti tāpat. Un arbūzi tādi kā divstāvu māja.
— Melo un pat nesarkst! — kāds ieteicās.
— Melo — tikpat kā ūdeni lej! — uztvēra Striga.
— Tad es taču nemeloju, brālīši! Jūs paši redzēsiet. Mēs jums atvedām mūsu augu sēklas. Tur ir gan gurķi, gan tomāti, gan arbūzi, gan bietes, gan burkāni, gan rāceņi . ..
— Kur tad šīs ir — tās sēklas?
— Raķetē.
— Un kur raķete?
— Raķete ir tur, — Nezinītis parādīja ar pirkstu uz augšu. — Uz tā paša jūsu Mēness.
— Ha-ha-ha! — atskanēja no visām pusēm.
Skaļāk par visiem smējās tas, kurš lāpīja kreklu.
— Nu, to tu, brāl, esi veikli izdomājis! — viņš teica. — Pamēģini vien nokļūt turp!
— Vai tad turp nokļūt ir grūti? — Nezinītis vaicāja.
— Pagaidām, redzams, bez tevis tur neviens vēl nav bijis.
— Tad vajag kaut ko izgudrot, — Nezinītis ieteica.
— Nu tad gudro vien, brāl. Gudrot te pie mums nevienam nav liegts.
— Kāpēc tad raķete ir tur, bet tu šeit? — Nezinītim jautāja knēvelis ar melnām ačelēm, kuras nemierīgi šaudījās uz visām pusēm.
— Nu tā — mēs piemēnesējāmies, tas ir, nolaidāmies uz Mēness, un pēc tam mēs ar Apalīti iegājām alā, es iekritu spraugā un nepaguva ne atjēgties, kad jau atrados šeit.
— Tad tu patiešām esi pie mums no Mēness nokritis?
— Patiešām, — Nezinītis apstiprināja.
— Bet varbūt tu visu to esi nosapņojis?
— Goda vārds, saku, tas nav pa sapņiem.
— Nu, ja nav pa sapņiem, tad tādu gadījumu vajag nosvinēt, — uztvēra Striga. — Starp citu, arī kartupeļi ir izcepušies. Tu taču pacienāsi savus jaunos draugus ar kartupeļiem, vai nav tiesa? Kā tevi sauc?
— Nezinītis.
— Paklausieties, brāļi! — Striga svinīgi paziņoja. — Par godu gadījumam, ka nokļuvis uz mūsu planētas, Nezinītis visus pacienā ar kartupeļiem!
Mēness knēveļi atzinīgi iedūcās. No visām pusēm sāka sniegties rokas un raut ārā no pelniem kartupeļus. Pie krāsns uzreiz
viss gāja ņigu ņegu. Daži mē- nesēni pat saplūcās. Viens re- dzējiens — un visi kartupeļi bija izķerti, un, kad Nezinītis pasniedzās pie krāsns, tanī vairs nebija nekā.
— Kas tad tas, vai tiešām tev netika neviena kartupelī- ša? — līdzjūtīgi apvaicājās čuprainis. — Tu, brāl, pameklē labāk, tur vajag vēl būt.
Tomēr, lai cik Nezinītis rakņājās krāsnī, viņš tikai notriepās ar pelniem.
— Nu, pats vainīgs. Tā tev arī vajag! — teica Striga. — Citureiz nesnaudīsi. Zini, kas šeit par tautu? Ejošam zoles nogriezīs. Degunu noraus tā, ka pat nepamanīsi, muļķadesa tu, stul- biķi!
— Bet tu mani nelamā par stulbiķi! — Nezinītis apvainojās. — Atdod manu platmali! Es ar tevi vairs nedraudzējos!
— Tas ir kā — atdod platmali? Tu taču man to pārdevi. Tad atdod naudu!
— Nav man nekādas naudas!
— Brāļi, paskatieties uz viņu! — Striga iekliedzās. — Pats pārdeva man platmali un nu ņemšot atpakaļ!
— Nemuļķojies, Striga! Atdod viņam platmali. To jūs ar Čupru tīšuprāt uzrīkojāt, lai viņu apšmauktu, — iejaucās vājiņš smaildegunis knēvelis, ko sauca par Kazlēnu.
— Ko? — Striga iebļāvās, dzīdamies Kazlēnam virsū. — Dzirdi, Čupra, ko viņš teica? Nu, jel sadod viņam piparus!
Čupra uzklupa Kazlēnam ar dūrēm, taču saņēma no viņa tādu belzienu, ka aizlidoja sāņus. Striga steidzās draugam palīgā, un viņi divatā ņēmās kaustīt pretinieku. Daži knēveļi metās aizstāvēt Kazlēnu, citi devās palīgā Čupram un Strigam. Acumirklī uzliesmoja vispārējs kautiņš. Pēc brīža viss tuptūzis gaudoja, spiedza, tosa un krekstēja no sitieniem. Daudzi plūcās, pat nezinādami, kā tas viss iesācies. Divi knēveļi uztrausās uz augšējās lāvas. Viens no tiem, pār malu pārkāries, ar nūju zvetēja visus, kas skraidīja garām, otrs spļāva tiem uz galvas. Kāds resnītis pagrāba no krāsns karstus pelnus un raudzīja tos iesviest pretiniekam acīs. Pa gaisu uz visām pusēm lidoja dažādi smagi priekšmeti: krūzes, karotes, bļodas un pat puszābaki. Čuguna krāsni apgāza, un dūmi no tās vāliem gāzās taisni telpā.
Visā šai ņudzeklī neviens nepamanīja, ka noskrapst atslēga. Durvis piepeši atvērās — un tuptūzī kā viesulis ielauzās četri policisti: Drigls, Sigls, 2migls un Pigls. Visi četri bija ģērbušies gumijotos elek
trības drošos apmetņos ar kapucēm un bruņojušies ar super- resnām, uzlabotām elektriskām austsprieguma rungām. Ieklu- puši pašā kautiņa burzmā, viņi ņēmās bakstīt dauzoņas ar elektriskajām rungām — dažam pierē, dažam degunā, citam vienkārši pa kaklu vai pakausi. Elektriskās dzirksteles sprakšķēdamas šķīda pa labi un pa kreisi. Elektrisko triecienu ķerti, knēve|i krita kā nopļauti. Arī Nezinītis aizlidoja tenteru tenteriem, saņēmis stipru elektriskās strāvas triecienu pa ausi. Nezinītim blakus pakritušais melnacainais knēvelis iegrūda viņam dunku sānos un pačukstēja:
— Rāpies labi aši pie malas! Jāpaslēpjas zem plaukta. Veicīgāk!
Viņi abi pieplakus aizlīda malā un paslēpās zem plaukta — uz mata kā divi tarakāni šķirbiņā.
Nepagāja ne piecas minūtes, kad visi knēveļi jau valstījās pa grīdu kā malkas pagales. Tiklīdz kāds no viņiem lūkoja piecelties vai kaut drusciņ pakustējās, visi četri policisti klupa tam klāt un ņēmās no visa spēka to dzalstīt ar elektriskajām rungām. Beidzās ar to, ka neviens vairs nemēģināja celties kājās un pat nekustējās.
Pārlaidis kaujas laukam uzvarētāja skatienu un pārliecinājies, ka visi knēveļi guļ nekustēdamies, policists Drigls ielaida no krāna spainī ūdeni un aplēja aizvien vēl liesmojošo uguni apgāztajā krāsnī. Vienā mirklī tuptūzis pieplūda ar bieziem garaiņiem.
— Na, saņemiet! — Drigls norūca, sviezdams tukšo spaini uz grīdas. — Tagad ir uz pirti vairs nevajadzēs iet!
Šī Drigla piezīme izraisīja Siglam, Zmiglam un Piglam skaļus smieklus. Izsmējušies pēc sirds patikas, visi četri policisti sastājās vienā rindā un atkāpās izejas pozīcijās. Noklaudzēja durvis. Nožvankstēja atslēga. Iestājās klusums. Apkārt viss šķita izmiris. Tad no plauktu apakšas cits pēc cita sāka līst laukā knēveļi, kas tur bija paslēpušies pašā kautiņa sākumā. Tie bija apdomīgākie tuptūža iemītnieki, kuri zināja, ka vienalga, no kā plūkšanās sākusies, tā noteikti beidzas ar to, ka ierodas policisti un sazolē visus bez izšķirības — gan vainīgos, gan nevainīgos. Pēc laba brīža arī elektrisko rungu notriektie knēveļi sāka atžirbt un rāpus vilkties uz savām vietām.
Pagulējušies uz plauktiem un atpūtušies pēc kautiņa, visi ņēmās meklēt rokā savas mantas un sakopt telpu. Daži knēveļi uzslēja stāvus apgāzto krāsni un to atkal aizkūra. Pamazām kārtība tika atjaunota, visas mantas sameklētas. Tikai Striga nekur nevarēja atrast Nezinīša platmali.
— Redzi nu, ko tu izdarīji! — viņš kliedza uz Nezinīti. — Es tev atdevu naudiņu, bet kur ir platmale? Tagad nu man nav ne naudas, ne platmales.
— Nu nekas, — Čupra viņu mierināja. — To mēs viņam nepiedosim. Viņš mums par platmali samaksās. Rīt mēs viņu apstrādāsim, bet pašreiz laiks gulēt.
Viņi abi trausās augšā uz saviem plauktiem. Pie Nezinīša pienāca Kazlēns:
— Tu, Nezinīt, var redzēt, no tiesas esi muļķītis. Kāpēc tu atdevi savu platmali? Vai tev varbūt uz Muļķu salu sagribējies?
— Kas tā ir par tādu salu? — Nezinītis jautāja.
— Vai tad tu nekā neesi dzirdējis par Muļķu salu? — Kazlēns brīnījās.
— Nekā, — atzinās Nezinītis.
— Nu tad klausies! Te pie mums visu ko drīkst. Nedrīkst tikai būt bez jumta virs galvas un staigāt pa ielu bez krekla, bez cepures vai bez kurpēm. Katru, kas šo noteikumu pārkāpj, policisti ņem ciet un sūta uz Muļķu salu. Uzskata — ja jau tu nespēj nopelnīt sev dzīvoklim un apģērbam, tātad tu esi neglābjams muļķis un tev ir vieta taisni Muļķu salā. Pirmajā laikā tev tur dos gan ēst, gan dzert un cienās, ar ko vien gribēsi, un darīt nekas nebūs jādara. Sak, ēd un dzer, un līksmojies, un guli, un slamsties apkārt, cik lien. No tādas muļķīgas laika pavadīšanas knēvelis uz salas pamazām kļūst dumjāks un dumjāks, kļūst par mežoni, tad sāk apaugt ar vilnu un galu galā pārvēršas par aunu vai aitu.
— Nevar būt! — Nezinītis apšaubīja.
— Nu re, nu! — Kazlēns iesmējās. — Es tev stāstu patiesību.
— Kāpēc tad knēveļi tur pārvēršas par aitām?
— Tur, saproti, gaiss ir kaut kāds kaitīgs. Viss nāk no šā gaisa. Ikviens, kas nestrādā un dzīvo bez rūpēm, tur agri vai vēlu pārvēršas par aitu. Bagātniekiem, kas dzīvo Muļķu salā, tas ir izdevīgi. Sākumā viņi tērē naudu, lai uzturētu knēveļus, dod tiem iespēju slaistīties bez darba, bet, kad knēveļi pārvēršas par aitām, tos var barot ar zāli un nekāda nauda nav jātērē.
— Bet kas tie tādi ir — bagātnieki? — Nezinītis klaušināja. — Pie mums nekādu bagātnieku nav.
— Bagātnieki — tie ir tie, kuriem daudz naudas.
— Un kāpēc bagātniekiem vajag, lai knēveļi pārvērstos par aitām?
— It kā tu nesaprastu! Bagātnieki liek strādniekiem šīs aitas cirpt un vilnu pārdod. Milzu naudu sarauš!
— Bet kāpēc tad bagātnieki paši tur nepārvēršas par aitām? Vai tad uz viņiem kaitīgais gaiss neiedarbojas?
— Gaiss, protams, iedarbojas arī uz viņiem, taču, kam ir nauda, tas arī Muļķu salā labi ierīkojas. Par naudiņu bagātnieks uzceļ sev māju, kurā gaiss tiek labi attīrīts, samaksā ārstam un ārsts paraksta viņam tabletes, no kurām vilna tik ātri neaug. Turklāt bagātniekiem ir tā saucamie skaistuma saloni. Ja kāds bagātnieks sarijas kaitīgo gaisu, tad viņš naski vien jož uz tādu salonu. Tur viņam par naudu liek dažādas sautējošas kompreses, ieberž ar ziedēm, lai auna purns izskatītos pēc parastas knēveļa sejas. Tiesa, šīs kompreses ne vienmēr palīdz. Paskatīsies uz tādu bagātnieku iztālēm — šķiet normāls knēvelis, bet ielūkosies tuvāk — pats parastākais auns. Tik vien tās starpības, ka viņam ir nauda, bet citādi — muļķis kas muļķis, goda vārds! Bet nu laiks arī mums abiem gulēt. Iesim pameklēsim sev plauktu, — Kazlēns nobeidza.
Viņi sāka apstaigāt plauktus, raudzīdami atrast brīvu vietu. Piepeši kāds paraustīja Nezinīti aiz pleca. Nezinītis pacēla galvu un ieraudzīja uz augšējā plaukta melnacaino knēveli, kas bija viņam palīdzējis paslēpties no policistu nūjām palāvē.
— Rāpies šurp, —- melnacis čukstēja. — Te blakus ir brīvs plaukts.
Nezinītis veicīgi uz- trausās augšā.
— Tu, Nezinīti turies manā tuvumā, — melnacis teica. — Es nevienam neļaušu tev pāri darīt — var redzēt, ka tu patiešām esi nez no kurienes, no tālienes un nepavisam nepazīsti šejienes dzīves kārtību.
— Un kā tevi sauc? — Nezinītis jautāja.
— Mans vārds ir Migss, bet tu vari mani saukt vienkārši — Miga.
Nezinītis apgūlās uz plaukta un jau taisījās laisties miegā, kad pēkšņi atcerējās Apalīti.
— Ļautiņi! — viņš iesaucās. — Bet Apalītis taču palika tur!
— Kāds Apalītis? — neizpratnē jautāja Miga.
Nezinītis ņēmās stāstīt Migām, kā viņi ar Apalīti lidojuši raķetē. Miga teica:
— Par to pagaidām nesaki nevienam ne vārda. Tev tik un tā neticēs, un tu tikai visu sabojāsi. Pie visa vajag ķerties ar apdomu. Manuprāt, tevi te ilgi neturēs. Un tad mēs, zini, kā izdarīsim. Es tev iedošu vēstuli kādam uzticamam knēvelim. Kolīdz tiksi laukā, iesi taisni pie viņa. Viņš tev pirmajā laikā dos patvērumu, bet pēc tam mēs ar tevi satiksimies un šo lietu nodarīsim. Nebēdājies — visu nokārtosim: gan Apalīti izpestīsim, gan paši iziesim sveikā. Man galvā jau nobriedis plāns …
Miga vēl gribēja kaut ko sacīt, taču šai mirklī acis Nezinītim aizvērās un viņš aizmiga tik cieši, kā jau sen nebija gulējis.
Tā bija viņa pirmā nakts uz Mēness.