Nezinīti uzmodināja negants troksnis.
— Celties! Izģērbties! Rindā stāties! — apdullinoši rēca kāda pretīga, šņākulīga balss.
Atvēris acis un pamazām atžilbdams, Nezinītis palūkojās apkārt un pārliecinājās, ka balss pieder policistam Driglam, kas stāv durvīs. Driglam rokās bija neliels aparāts, kas pēc izskata atgādināja radiouztvērēju ar skaļruni. Drigls iekliedza vārdus taisni aparātā, skaļrunis pastiprināja viņa balsi līdz tādai pakāpei, ka to nebija iespējams klausīties bez šermuļiem.
Miga, manīdams, ka Nezinītis pamodies, mudināja:
— Celies labi žigli un izģērbies!
— Kāpēc tad jāizģērbjas?
— Gan redzēsi. Tikai veicīgāk, citādi izmirksi ar visām drēbēm!
Neteicis vairāk ne vārda, Miga izģērbās un, atstājis drēbes uz plaukta, nolēca zemē. Nezinītis sekoja viņa paraugam. Nolēcis uz grīdas, viņš redzēja, ka visi knēveļi jau plikās miesās stāv starp plauktiem.
— Stāties citam aiz cita! Rokas gar sāniem! — Drigls joprojām auroja.
Pārliecinājies, ka visi knēveļi nokāpuši no plauktiem, viņš nospieda vienu no podziņām, kas bija pie gaiteņa sienas blakus durvīm, un tūliņ Nezinītis ieraudzīja, ka visi plaukti kopā ar statņiem, uz kuriem tie balstījās, lēnām iegrimst četrstūrainās ailēs, kas atvērās grīdā. Nepagāja ne minūte, kad visa telpa bija brīva no plauktiem un tanī palika tikai kailie knēveļi. Līdzko plaukti pazuda, grīdā pavērušās ailes no apakšas cieši aizvērās. To redzēdams, Drigls aizslēdza durvis un nospieda vēl vienu podziņu. Tūliņ no apaļiem caurumiem sienās uz visām pusēm šļācās ārā spēcīgas ūdens strūklas. Vairīdamies no strūklām, kailie knēveļi pajuka katrs uz savu pusi, taču ūdens straumes viņus panāca un gāza no kājām zemē. Nepaguva knēvelis pie- trūkties kājās, kad atkal nokļuva zem ūdens strūklas un no jauna gāzās garšļaukus uz grīdas. Skraidīdami visos virzienos un krizdami, knēveļi ar visām ķermeņa daļām trinās gar grīdu un sienām; sagrūzdamies kopā, tie negribot berzās cits pret citu un tā galu galā kārtīgi nomazgājās.
Cietuma priekšniecība bija ierīkojusi mazgāšanos pašā tup- tūzī, lai netērētu naudu speciālas mazgātavas būvei, lai arestētie nebūtu jāvadā uz pirti, jo arī tas maksātu naudu, turklāt kāds no arestētajiem varētu pa to laiku izbēgt.
Kamēr knēveļi izgāja iepriekš aprakstīto ūdens procedūru, viņu drēbes un guļamplaukti tika pakļauti tā saucamai sanitārai apstrādei, proti, tos apsvēpēja ar speciālām indīgām gāzēm, no kurām nobeidzās blaktis un blusas, un citi kaitīgi kukaiņi. Tas, protams, tika darīts ne jau tāpēc, ka policija būtu kaut kā īpaši rūpējusies par arestēto knēveļu ērtībām. Policijai bija vienalga, vai arestētos kož blusas vai nekož. Iemesls bija vienīgi tas, ka, tiklīdz tuptūzī saviesās blaktis vai blusas, tās izklīda pa visu policijas pārvaldi un sāka kost pašus policistus, bet tas nu policistiem nepatika.
Kad ūdens procedūra bija galā, ailes grīdā atkal atvērās un plaukti ar izdezinficētajām drēbēm pacēlās augšā. Pārsalušie knēveļi ņēmās aši ģērbties. Viņi vēl nebija paspējuši apģērbties, kad durvis atdarījās un Drigls, nostājies uz sliekšņa, nobļāva:
— Stāties!
Knēveļi aši sastājās vienā rindā.
— Katrs, ko izsaukšu, soli uz priekšu! — Drigls nokomandēja un sāka izsaukt knēveļus pēc saraksta: — Kazlēns, Baskājis, Antikvārs, Moskīts, Gremža, Virtuozs, Amba, Spīgulis, Bolīds, Nezinītis . ..
Ikviens nosauktais tūliņ iznāca soli uz priekšu. Arī Nezinītis,
izdzirdējis savu vārdu, paspēra soli uz priekšu. Tobrīd kāds no mugurpuses paraustīja viņu pie pleca. Atskatījies Nezinītis ieraudzīja Migu, kas sniedza viņam platmali.
— Še tava platmale, Nezinīt, — Miga čukstēja. — Es to tīšām no Strigas noslēpu. Ņem, tu jau varbūt šurp vairs neatgriezīsies. Platmalē ir vēstule, — Miga piebilda un pielika pirkstu pie lūpām, atgādinādams, lai Nezinītis klusē.
Beidzis saraksta lasīšanu, Drigls aizveda izsauktos knēveļus pa gaiteni un iegrūda visus šaurā istabelē.
— Sēdēt te — un lai nekāda runāšana! — viņš pavēlēja.
Istabele, kurā knēveļi nokļuva, bija gluži tukša. Tanī nebija nekādu mēbeļu. Te bija tikai četras kailas sienas bez logiem un divējas durvis — vienas pretim otrām kā slūžu kamerā.
— Nu re! — nopukojās Kazlēns, raudzīdamies apkārt. — Pavēlēja sēdēt, bet uz kā tad šeit lai sēž?
— Bet kāpēc mūs šurp atveda? — Nezinītis taujāja.
— Jādomā, pie tiesneša, — atbildēja Moskīts, kas labāk par citiem pazina policijas pārvaldes kārtību.
— Un kādēļ tad pie tiesneša? — Nezinītis interesējās.
Uz šo jautājumu Moskīts nepaguva atbildēt, jo durvis pretējā sienā atvērās un Drigls, ielūkojies istabā, teica:
— Moskīt, hip-hip!
Moskīts nelika atkārtot pavēli un bez kavēšanās izgāja no istabas. Pēc brīža durvis atkal atvērās — un Drigls pasauca:
— Gremža, hip-hip!
Tālāk viss ritēja tādā pašā kārtībā:
— Amba, hip-hip!
— Spīguli, hip-hip!
— Bolīd, hip-hip!
Nepagāja ne desmit minūtes, kad istabā bija palikuši tikai Nezinītis un Kazlēns. Tiesnesis, redzams, sprieda tiesu ātri, ne- vilkdams garumā. Izdzirdējis beidzot savu vārdu, Nezinītis izgāja pa durvīm un nokļuva lielā, drūmā istabā ar pelēkām sienām. Taisni priekšā dižojās garš galds, aiz kura augstā, mīkstā atzveltnī sēdēja policists. Tas bija ģērbies tāpat kā citi policisti, ja neņem vērā, ka galvu tam sedza nevis kaska, bet augsta un smaila, dzeltena cepure ar oranžkrāsas bumbu|iem un tādu pašu pūkainu oranžkrāsas pušķi galā.
Tas arī bija tiesnesis, par kuru Nezinītim tika stāstījis Moskīts. Viņu sauca — tiesnesis Vrigls. Bez tiesneša Vrigla un policista Drigla istabā vēl atradās mums jau pazīstamais policists Migls. Viņš stāvēja līdzās atzveltnes krēslam, uz kura svinīgi sēdēja Vrigls, un turēja padusē iemiegtus vairākus kartona vākus ar noziedznieku ārējā izskata aprakstiem un pirkstu nospiedumiem.
— Kas tad tas vēl par putnu? — jautāja Vrigls, ieraudzījis viņam priekšā nostājušos Nezinīti.
Policists Migls goddevīgi noliecās pie Vrigla un sāka steigšus nez ko čukstēt, reizēm greizi pablenzdams uz Nezinīti. Vrigls tomēr pat nenoklausījās Miglā līdz galam.
— Ko tu saki! Ej nu! — viņš sašutis izgrūda. — Tātad, tavuprāt, tas ir Skaistulītis?
— Taisni tā, Vrigla kungs, — pazemīgi noliecies, Migls nomurmināja. — Rau, esiet tik laipni, paskatieties …
Migls atvēra kādus vākus un bāza Vriglam zem deguna.
— Jūs te esat galīgi prātu izkūkojuši, — Vrigls pārskaities kliedza: — Kas, tavuprāt, ir Skaistulītis? Ko? .. . Skaistulītis ir
slavena persona! Skaistulīti visi pazīst. Skaistulītis ir miljonārs! Puspolicijas Skaistulītis ir uzpircis, un rīt viņš, ja vien iegribēs, nopirks mūs visus ar visām panckām . .. Bet kas tad šis? — Vrigls turpināja kliegšanu, rādīdams uz Nezinīti ar pirkstu. — Kas viņš tāds ir, es prasu! Kas viņu pazīst? Ko viņš nodarījis? … Pusdienas paēdis bez maksas? Un tāpēc viņu stiepj šurpu? Bet viņam jau to tikai vajag, aunagalva jūs! Šeit viņam ir siltums, ir gaisma, arī blusas nekož. Viņš tikai par to vien sapņo, kā drīzāk tikt tuptūzī un ēst policijai matus no galvas! Tas nav īsts noziedznieks, bet plukata ar tukšām kabatām. Ko tu no viņa ņemsi, ja viņam pat pusdienām naudas nav? Jūs man gādājiet īstus noziedzniekus, bet ar tādiem salašņām tieciet galā paši ar saviem līdzek|iem. Nav ko ar visādu smeltni piemēslot policijas pārvaldi!
— Tad es taču arī gribēju ar saviem līdzekļiem, bet pēc tam domāju: un ja nu piepeši viņš ir Skaistulītis, — apjucis murmu-lēja Migls.
Vrigls nepacietīgi atmeta ar roku un pagriezās pret Nezinīti:
— Tātad tu paēdi pusdienas?
— Paēdu, — Nezinītis nedroši atzinās.
— Tad tu varbūt gribi vēl arī uzkost, ko? Nu jel, Drigl, izdaries ar.viņu saviem līdzekļiem!
Drigls sagrāba Nezinīti aiz apkakles, nostatīja iepretim divviru durvīm un tik spēcīgi iezvēla viņam ar rungu pa pakausi, ka Nezinītim sametās tumšs gar acīm; viņš aizlidoja pāri visai istabai, iedrāzās ar galvu durvīs, tā ka tām abas puses atsprāga plaši vaļā, un, izlidojis taisni uz ielas, ar blīkšķi nogāzās uz bruģa. No trieciena un elektriskās strāvas iedarbības viņš labu laiku nevarēja atgūties. Pamazām viņam atgriezās apziņa, un viņš jau grasījās celties kājās, kad pēkšņi ieraudzīja, ka policijas pārvaldes durvis atkal atsprāgst vaļā un pa tām riteniski uz ielas bruģa izripo Kazlēns. Nezinītis veikli uzlēca kājās, pieskrēja viņam klāt un palīdzēja piecelties.
— Blēži! Riebekļi! Noziedznieki! Nelieši! Es jums rādīšu! — ar asarām acīs brēca Kazlēns.
Viņš pietrausās kājās un padraudēja ar dūri uz aizvērušos durvju pusi.
— Par ko viņi tevi tā? — Nezinītis līdzjūtīgi apjautājās.
— Pats nesaprotu! Tas ēzelis ar augsto cepuri vaicā: «Vai tev, mīlīt, nav apnicis tuptūzī tupēt?» Es saku: «Apnicis, mīlīt, bet ko tu padarīsi!» — «Bet vai negribi, lai tev saīsina laiku?» — «Gribu,» es saku. «To,» saka, «var. Nu tad, Drigl, saīsini viņam laiku!» Nu, un Drigls — kā vilka man ar rungu pa pakausi! Tu redzēji, kā es nogāzos uz bruģa?
Nezinītis nezināja, ar ko mierināt nabaga Kazlēnu.
— Labi vēl, ka jums šeit smaguma spēks ir sešreiz mazāks nekā uz Zemes, — viņš sacīja. — Ja tu pie mums ar tādu sparu būtu triecies zemē, tad arī kaulus būtu salauzis.
— Blēži nolāpītie! — Kazlēns iešņukstējās, ar roku berzēdams sadauzīto pakausi. — Negribas tikai ķēpāties, citādi es gan viņiem parādītu. Pēc likuma viņiem vajadzēja dot mums brokastis un tikai tad sviest ārā no cietuma!
— Un par ko tu nokļuvi tuptūzī? — Nezinītis jautāja.
— Par to, ka baranku paostīju, — Kazlēns atzinās. — Tu nedomā — es pavisam neesmu zaglis. Tīri vienkārši — es pā
rak ilgi biju klaiņojis apkārt bez darba. Visu naudu, cik bija, noēdis, visu, kas man bija, pārdevis un nonācis badā. Reiz divas dienas no vietas gluži it nekā nebiju ēdis. Trešajā dienā gāju garām maiznīcai. Domāju: ieiešu kaut vai paskatīties, kādas vispār maizītes ir, varbūt izsalkums pāries. Iegāju maiznīcā, bet tur visās malās veģi, bulkas, pīrādziņi, rausīši, biezpienmaizī- tes, apalīši. Viss tik jauki smaržo, ka apreibt var. Un barankas taisni uz letes. Es paņēmu vienu baranku, paostīju. Bet maiznieks pamanīja. Nogrāba mani aiz rokas un nu tik saukt policistu. «Viņš,» saka, «gribēja man apēst baranku.» Un nu tikai gāja vaļā! Baranku man atņēma, salika pa kaklu un vēl uz trim mēnešiem iespundēja mani ķurķī.
Norausis piedurknē asaras un mazliet nomierinājies, Kazlēns ieprasījās:
— Kurp tu tagad iesi?
— Pats nezinu, — Nezinītis atbildēja.
— Un vai tev nauda ir?
— Nav.
— Man arī nav. Līdz vakaram vajadzētu kaut kur nopelnīt. Bez naudas pie mums nevar!
Tobrīd Nezinītis pacēla no galvas nolidojušo platmali un pamanīja, ka no tās izkrīt balta aploksne.
— Ā! — Nezinītis atcerējās. — Tā taču ir vēstule, par kuru minēja Miga. Nejaukais Drigls man tā zvēla, ka visu atmiņu atdauzīja.
Kazlēns pacēla aploksni un izlasīja uz tās uzrakstīto adresi: «Grīstes iela, Čūsku šķērsielā 6, dažāda kalibra preču veikala īpašniekam Žulio kungam.»
— Es zinu, kur ir Grīstes iela, — sacīja Kazlēns. — Iesim — es tev parādīšu, varbūt Žulio kungs dos mums kādu darbu.
Nezinītis noglabāja vēstuli atpakaļ platmalē un uzmauca platmali labi cieši galvā. Pēc pusstundas mūsu draugi jau bija aizkūlušies līdz Grīstes ielai un iegriezās šaurā šķērsieliņā, kura kā čūska aizlocījās starp augstiem namiem. Nami abpus ieliņas blīvējās tik cieši cits pie cita, ka gaismas stari izklīda augšējos stāvos, un tāpēc apakšā, kur atradās daudz veikalu, valdīja noslēpumaina pustumsa.
Ieraudzījuši virs kāda veikala durvīm izkārtni ar uzrakstu «Dažāda kalibra preču pārdošana», Nezinītis un Kazlēns iegāja veikalā un tikai tad atskārta, kāda veida preces šeit pārdod.
Pirmais, kas uzreiz dūrās acīs, bija dažādu sistēmu un kalibru šautenes, sakārtotas līdzenās rindās uz speciālām koka statnēm. Uz letes priekšzīmīgā kārtībā gulēja dažādas pistoles, naži, somu dunči, kinžali, sitamie riņķi un kastetes. Gar sienām slējās no iekšpuses apgaismotas vitrīnas, kurās gluži kā izstādē uzmanību saistīja zagļu mūķīzeru komplekti, tērauda zāģīši, ur-
bji, maigles, asknaibles, nelieli laužņi, īpaši lauznīši slēdzeņu uzlaušanai, autogēna aparāti ugunsdrošu skapju un kastu atgriešanai. Vitrīnā, virs kuras dižojās uzraksts «Policijas piederumi», bija izliktas dažāda veida elektriskās gumijas rungas, tērauda roku dzelži, važas, degbumbas un bumbas ar asaru gāzi, un citi policistu ikdienā lietojami priekšmeti.
Turpat atradās vitrīna, kurā bija izvietotas dažādas maskas: gan tādas, kas aizsedz tikai sejas augšda|u, ar caurumiem acu vietās, gan tādas, ko uzmauc galvā kā smailas kapuces. Bez maskām te vēl bija arī grims, parūkas, liekās bārdas un ūsas — viss, kas palīdz pārvērst ārējo izskatu.
Labajā stūri rēgojās izbāznis — policists pilnā formas tērpā, ar spožu vara kasku galvā un rungu rokā. Kreisajā stūrī izbāznis — laupītājs, kas zogas pie ugunsdroša naudasskapja, samie- dzis vienā rokā milzīgu pistoli un otrā — slepenu elektrisko laternīti. Kakls viņam apsiets ar spilgtu, rūtainu lakatu, galvā rūtaina žokejcepure ar platu nagu, kājām cieši apspīlētas tādas pašas rūtainas bikses, seju sedz melna maska. Abi izbāzņi bija darināti tik meistariski, ka tos varēja noturēt par īstiem dzīviem knēveļiem.
Starp šiem brīnumainajiem eksponātiem Nezinītis un Kazlēns uzreiz nemaz nepamanīja pārdevēju, kura augumu no apakšas līdz pusei aizsedza lete, bet augšdaļa, tērpta pelēkā kamzolī, uz pelēkās sienas fona bija grūti saskatāma. Kamēr veikalā neviena nebija, pārdevējs nekustīgi dirnēja aiz letes kā zirneklis, kas pacietīgi gaida, līdz tā tīklā sapīsies muša, taču, līdzko noklaudzēja durvis, viņš ar visu augumu paliecās uz priekšu, ar rokām atspiedies pret leti, it kā grasīdamies lēkt tai pāri. Redzēdams, ka Nezinītis un Kazlēns nedroši apstājās, viņš tos uzrunāja:
— Lūdzami, kungi! Ar ko varu pakalpot? Mūsu veikalā ir visbagātākā auksto un šaujamo ierīču izvēle. Varu piedāvāt jaunāko lielkalibra šautenes modeli ar uzlabotu visjaunākā parauga optisko tēmēkli. Trāpījuma precizitāte taisni pārsteidzoša. Simt četrdesmit soļu attālumā bez kļūmes trāpa mušai.
Pagriezies atpakaļ, viņš paņēma no statņa šauteni ar gludu, nopulētu koka laidi un blāvi zalgojošu, zilganmelnu metāla stobru. Pieglaudis vaigu pie laides, viņš noklikšķināja gaili un turpināja:
— Ja jūs vairāk interesē ātršāvēja šautene, varu piedāvāt citu modeli.
Noņēmis no statņa citu šauteni, viņš mīlīgi noglauda ar roku tās laidi un sacīja:
— Ļoti jauks ierocītis. Šauj bez pārlādēšanas. Izšautās čaulas tiek izsviestas automātiski ar sadegušā pulvera gāzu spiedienu. Pielādēšana notiek ar trīsdesmit sešu patronu aptveri. Pielāgota šaušanai no rokas, bet apgādāta ar ierīci šaušanai no balsta. Ir arī beztrokšņa šauteņu paraugi. No pistolēm varu piedāvāt septiņu lādiņu tālšāvēju — «Burbona» sistēmas pistoli, divpadsmit lādiņu «Taifūnu»: ar vienu mēlītes nospiedienu izšauj visus divpadsmit lādiņus; miniatūro mazkalibra «Topsīti»: ērti novietojama vestes kabatā; lielkalibra «Bencu»: šauj ar sprāgstošām lodēm, ārkārtīga trāpījumu precizitāte. Ieteicu paņemt — nenožēlosiet.
— Bet mēs nepavisam negribam ne uz vienu šaut! — nošļupstēja Nezinītis, sabijies no tādas nāvējošu ieroču pārpilnības.
— Aha, saprotu, — pārdevējs iesaucās. — Tādā gadījumā varu piedāvāt pārīti lielisku sitamo riņķu vai kastetu, taču it īpaši ieteicu kaprona šķiedras cilpu.
Pieliecies viņš no letes apakšas izvilka melnu auklu, kas bija samesta sarežģītas cilpas veidā ar divām astēm — katru uz savu pusi.
— Piezagušies no mugurpuses un uzmetuši cilpu kaklā, jūs savelkat galus tā, lai viegli aizžņaugtu savam upurim elpu, un tad sasienat tam rokas ar brīvajiem auklas galiem. Rau, paskatieties!
Pārdevējs zibenīgi uzmeta cilpu Nezinītim kaklā, veikli izvēra abus brīvos galus viņam zem padusēm un sasēja rokas uz muguras. Tādu pašu operāciju viņš izdarīja arī ar Kazlēnu.
— Vai jūtat? — pārdevējs noprasīja. — Jūs nevarat pakustināt rokas, jo pie mazākās kustības cilpa iegriezīsies kaklā. Vai nav tā?
— Tā ir, — nogārdza Nezinītis, juzdams, ka nupat, nupat nosmaks.
— Lai upuris nevarētu pasaukt kādu palīgā, pārdošanā ir uzlaboti sprūdi.
Pārdevējs salūkoja atvilktnē divus apaļus gumijas puļķus. Vienu viņš iebāza mutē Nezinītim, otru — Kazlēnam.
— Vai jūtat? — viņš turpināja. — Jūs nevarat izspļaut sprūdu no mutes un nevarat izteikt ne vārda.
Nespēdami izdabūt ne vārda, Nezinītis un Kazlēns tikai noīdēja un padevīgi māja ar galvu.
— Paņēmiens, kā redzat, ļoti humāns, — pārdevējs sacīja. — Neatņemot savam upurim dzīvību, jūs bez kavēkļiem varat viņu aptīrīt, bet jums taču to vien tikai vajag, vai nav tiesa?
Pamanījis, ka Nezinītis un Kazlēns noraidoši krata galvu, pārdevējs jautāja:
— Ko tad jums tādā gadījumā vajag? Varbūt jūs gribat iestāties policijas dienestā? Varu piedāvāt uzlabotas elektriskās rungas, tērauda rīkstes streikotāju savaldīšanai, roku dzelžus, važas, bumbas ar asaru gāzi. Ir arī kaskas, mundieri, slepenas laternas, maskas . ..
Redzēdams, ka Nezinītis un Kazlēns joprojām klusēdami krata galvu, viņš pēdīgi atraisīja tiem rokas un izvilka no mutes puļķi.
— Mums neko tādu nevajag, — sacīja Kazlēns, tikko bija atguvis iespēju runāt. — Mēs gribētu satikt veikala īpašnieku Žulio kungu. Mums ir vēstule.
— Kāpēc tad jūs neteicāt uzreiz? Žulio kungs — tas esmu es.
Nezinītis noņēma no galvas platmali un jau gribēja atdot Zulio kungam aploksni, bet te veikalā ienāca vēl viens apmeklētājs. Tam bija rūtaina žokejcepure ar platu nagu, pelēks vamzis un rūtainas bikses — tik apžņaugtas, ka viņš nevarēja normāli kustēties, bet gāja, kājas iepletis. Viņa mazās, melnās ačeles zaglīgi šaudījās apkārt, un no visa viņa izskata varēja noprast, ka viņam prātā kas nelabs. Netērēdams laiku sarunām, viņš nopirka septiņu lādiņu «Burbonu» un veselu kārbiņu šās pistoles patronu. Sabāzis tās patronsomā un piekāris pistoli pie jostas, viņš izgāja no veikala, plaši iepletis ce|galos saliektās kājas.
Nezinītis bailīgi nolūkojās tam pakaļ un teica:
— Laikam gan nevajadzēja dot viņam pistoli. Ja nu viņš pēkšņi izšauj un kādu nogalina?
— Pie mums ikviens var pirkt un pārdot, ko grib, — Žulio kungs paskaidroja. — Neviens taču viņu nespiež ar šo pistoli šaut. Tai pašā laikā neviens arī nevar viņam aizliegt šaut, jo tas būtu rīcības brīvības ierobežojums. Pie mums katram ir tiesības rīkoties tā, kā viņam pašam patīk. Turklāt jebkurš aizliegums šai jomā būtu policijas prerogatīvu, tas ir, ārkārtēju tiesību pārkāpšana. Policija tālab arī pastāv, lai cīnītos ar noziedzniekiem. Ja turpretim noziedznieki vairs noziegumus neizdarīs, tad policija kļūs nevajadzīga, policisti zaudēs savus ienākumus, kļūs par bezdarbniekiem un mūsu sabiedrībā pastāvošā harmonija tiks izjaukta. Ja jūs to negribēsiet saprast, tad ar savām kaitīgajām domām paši galu galā nokļūsiet policijas pārvaldē un tā ar jums izrīkosies pēc saviem ieskatiem. Papūlieties, lūdzami, to iegaumēt!
— Mēs papūlēsimies, — Kazlēns paklausīgi apsolīja.
Žulio kungs paņēma no Nezinīša aploksni, atplēsa to un sāka lasīt vēstuli. Kamēr Žulio lasīja, Nezinītis ziņkārīgi pētīja viņa seju. Tā bija melnīgsnēja, platiem vaigu kauliem, ar nelielām, kārtīgi pieglaustām melnām ūsiņām un īsu, smailu bārdiņu. Pēc izskata Žulio kungs atgādināja Migu. Tikai ielūkojoties ciešāk, Nezinītis saprata, ka līdzība nav vis sejā, bet tikai acīs. Tās tikpat nemierīgi šaudījās apkārt, tikpat satraukti iedegās, un tad Žulio žigli nolaida plakstus, it kā raudzīdams apslāpēt liesmu.
Beidzot vēstule bija izlasīta, un Žulio sacīja:
— Tā, tā, tā! Tātad Migu nogrābuši kruķi!
— Kādi kruķi? — Nezinītis brīnījās.
— Nu, policisti taču, — Žulio paskaidroja.
Viņš piegāja pie telefona aparāta, kas atradās uz letes malas, nocēla klausuli un ņēmās tanī kliegt:
— Ei, kas tur ir? Policijas pārvalde? Lūdzu, savienojiet mani ar komandantu! Ar jums runā Žulio kungs, savstarpējās palīdzības biedrības biedrs. Vai pie jums ir arestētais Migs? Jā, jā, Miga kungs .. . Savstarpējās palīdzības biedrība galvo par viņu. Tā ir absolūti godīga persona, apgalvoju jums! Tik godīga, kāda pasaulē vēl nav redzēta … Var iemaksāt drošības naudu? … Pateicos! Tūliņ būšu klāt ar naudu.
Nolicis klausuli, Žulio kungs atvēra ugunsdrošo naudasskapi un sāka ņemt ārā naudu.
— Redziet nu, — viņš sacīja, — cik izdevīgi būt par savstarpējās palīdzības biedrības biedru. Iestāšanās maksa ir pavisam tikai divdesmit fārtingu, un pēc tam jūs maksājat pa desmit fārtingiem mēnesī un varat darīt, ko vien gribat. Ja nokļūsiet cietumā, biedrība iemaksās par jums drošības naudu un jūs tiksiet vaļā no soda. Ieteicu iestāties — atmaksāsies.
— Mēs labprāt,— sacīja Kazlēns, — bet mums nav divdesmit fārtingu.
— Nu, iestāsieties tad, kad būs, — Zulio kungs laipni piekāpās. — Bet patlaban man jāslēdz veikals ciet.
Viņš no iekšpuses aizslēdza ārdurvis, tad piegāja pie vitrīnas ar parūkām un nospieda sānu sienā paslēptu podziņu. Tūliņ vitrīna čīkstēdama pagriezās un sienā aiz tās parādījās četrstūraina aile. Zulio kungs iegāja tanī un, pamājis ar roku, aicināja:
— Lūdzami, sekojiet man!
Nezinītis un Kazlēns iekāpa ailē un atradās noliktavas telpā ar plauktiem, uz kuriem bija sakrautas koka kastes ar šautenēm, automātiem, pistolēm, dunčiem un citiem šāda veida izstrādājumiem. Gar sienām uz grīdas stāvēja vairāki ložmetēji uz ritenīšiem un pat kāds pamazs lielgabals. Nonācis pie dzelzs durvīm noliktavas galā, Žulio nospieda vēl vienu pogu. Dzelzs durvis atdarījās. Mūsu ceļotāji izgāja pa šauru, pustumšu gaite- nīti, nokāpa pa nelielām vītņu kāpnītēm lejā un nonāca apakšzemes garāžā.
Žulio kungs sameklēja savu ar spilgti dzeltenu emaljas krāsu nokrāsoto automobili, atslēdza durtiņas un aicināja savus ceļabiedrus kāpt iekšā. Apsēdies pie stūres, viņš izbrauca mašīnu no garāžas un ātri ripoja projām pa apakšzemes tuneli. Nezinītis un Kazlēns pat nepamanīja, kurā vietā automobilis izkļuva virszemē un drāzās pa ielu projām. Viņi nepaguva ne apskatīties, kad jau atkal bija pie policijas pārvaldes.
— Palūgšu jūs acumirklīti uzgaidīt, — sacīja Žulio un, izlēcis no mašīnas, pazuda aiz durvīm.