Nebija pagājušas ne piecas minūtes, kad Žulio kungs jau nāca ārā no policija>s pārvaldes reizē ar Migu.
— Nu tā, mēs atkal esam visi kopā, — sacīja Miga, sēzdamies automašīnā. — Jūs, Nezinīt, esat veicis visu uz mata tā, kā es lūdzu, un izdarījis man lielu pakalpojumu. Es savukārt palīdzēšu jums. Vai jūs jau paspējāt mazliet iepazīties ar Nezinīti? — Miga vaicāja Žulio kungam.
— Jā, protams, — Žulio apstiprināja un iedarbināja automobiļa motoru.
— Bet droši vien vēl visu par viņu nezināt, — Miga uztvēra. — Galvenais ir tas, ka Nezinītis pie mums atlidojis no citas planētas ar ārkārtīgi vērtīgu kravu. Viņš atvedis gigantisku augu sēklas; šie augi dod ļoti lielus augļus. Vai jūs saprotat, kādu palīdzību mēs varētu sniegt mūsu trūkumcietējiem? Daudziem taču ir ļoti maz zemes, un viņi nevar iztikt ar savu ražu. Ja katrs varētu izaudzēt desmitreiz lielākus augļus par tiem, kurus izaudzē tagad, tad nabadzība pie mums pilnīgi izzustu.
— Nu, ko tur sacīt, tas ir jauki, — Žulio prātīgi noteica. — Lai Nezinītis šīs sēklas atdod mums, un mēs tās pārdosim trūcīgajiem. Varēsim krietni iedzīvoties. Arī Nezinītis dabūs savu tiesu.
— Tas pareizi, — Miga piekrita. — Taču neērtība ir tā, ka šīs sēklas palikušas Mēness virspusē — raķetē. Mums taču nav lidaparātu, kas varētu pacelties tādā augstumā. Tātad vispirms būs nepieciešams konstruēt un uzbūvēt tādu aparātu, bet tam vajadzīga nauda.
— Ar naudu, redziet, būs pagrūti, — sacīja Žulio. — Es pazīstu daudzus, kas neatteiktos saņemt naudu, taču nezinu nevienu, kas būtu ar mieru labprātīgi šķirties no tās.
— Tas tiešām tiesa, — Miga smaidīdams atsaucās. — Taču man ir jau nobriedis lielisks plāns. Naudu šim pasākumam lai dod paši trūkumcietēji. Mēs taču gribam viņiem gādāt sēklas no Mēness.
— Pareizi! — Žulio nopriecājās. — Mēs dibināsim akciju sabiedrību. Izlaidīsim akcijas . .. Jūs zināt, kas ir akcijas? — viņš vaicāja Nezinītim.
— Nē, man tā kā nav gadījies par tādām dzirdēt, — Nezinītis atzinās.
— Akcijas — tās ir tādi papīri — apmēram kā naudas zīmes. Tās var nodrukāt tipogrāfijā. Katru akciju mēs pārdosim, teiksim, par fārtingu. Saņemto naudu izlietosim lidaparāta būvei, un, kad sēklas būs mums rokā, katrs akciju īpašnieks saņems savu daļu šo sēklu. Protams, kam būs vairāk akciju, tas arī sēklu saņems vairāk.
Visa šī saruna risinājās, automobilim jau joņojot pa pilsētas ielām. Ieraudzījis pa ceļam restorānu, Miga ieteicās:
— Es ierosinu mūsu akciju sabiedrības dzimšanu atzīmēt ar krietnām pusdienām.
Pēc maza laiciņa mūsu ceļotāji sēdēja restorānā un ar labu apetīti ēda pusdienas.
— Patlaban pats galvenais — piespiest trūkumcietējus atdarīt maku un pirkt mūsu akcijas, — teica Miga.
— Bet kā tu viņus piespiedīsi? Viņi neticēs, ka kaut kur tur — uz Mēness — ir sēklas. Vajadzīgi pierādījumi, — iebilda Žulio.
— Es jau visu esmu izdomājis, — Miga atbildēja. — Mēs sāksim ar to, ka sacelsim troksni ap šo darījumu. Pirmkārt jāievieto avīzēs raksts, ka pie mums ieradies knēvelis no citas planētas. Un, kad visi noticēs, mēs nodrukāsim, ka šis kosmiskais knēvelis atvedis sēklas, un tūliņ arī paziņosim par akciju sabiedrības dibināšanu.
— Un ja nu mums piepeši pateiks, ka tā ir krāpšana? — iebilda Zulio. — Kādi Nezinītim ir pierādījumi, ka viņš ieradies no citas planētas? Pēc izskata viņš ir tāds pats knēvelis kā mēs visi.
— Pareizi! — Miga iesaucās. — Sakiet, Nezinīt, — ar ko jūs varat pierādīt, ka esat ieradies no kosmosa? Varbūt jums ir saglabājies kāds skafandrs? Nevarējāt taču jūs ceļot kosmiskajā telpā bez skafandra!
— Skafandrs man tiešām bija, — Nezinītis atzinās, — bet es to noglabāju dārzā zem krūma, kad biju nolaidies šeit pie jums no Mēness virsmas.
— Kur tad ir šis dārzs?
— Tagad es vairs nevaru atcerēties, jo mani toreiz notvēra kāds pustraks kungs Klopss un sāka rīdīt ar suņiem par to, ka es viņa dārzā norāvu ābolu.
— Ā, Klopss! — Miga priecīgi iesaucās. — Tādā gadījumā
vel viss nav zaudēts. Ei, oficiant, atnesiet mums telefonu gra- matu!
Oficiants acumirklī izpildīja pavēli, un Miga sāka šķirstīt atnesto telefonu grāmatu. Viņš ātri atrada nodalījumu, kurā bija iespiesti uzvārdi ar «k», un teica:
— Skatieties: Klopss, Lielā Suņu ielā 70. Tiklīdz satumsīs, mums jābūt pie šā Klopsa un jāpārmeklē viņa dārzs. Jūs, Kaz- lēn, brauksiet līdzi! Arī jums atradīsies darbs.
Drīz vien Žulio kunga dzeltenais automobilis bija redzams Čūsku šķērsielā pie dažāda kalibra preču veikala, un, kad iestājās tumsa, tas jau joņoja pa Lielo Suņu ielu. Pie nama ar 70. numuru automobilis apstājās un no tā izkāpa četri policisti ar slepenām laternītēm un elektriskām gumijas rungām rokās. Paši atjautīgākie lasītāji, protams, būs jau uzminējuši, ka tie nebija īsti policisti, bet tikai policistu formās pārģērbušies Zulio,
Miga un Nezinītis ar Kazlēnu.
Miga tūliņ piegāja pie vārtiem, paraudzījās pa spraugu un, pamanījis nama logos uguni, sāka skaļi dauzīt ar rungu pa vārtu dēļiem. Pēc laiciņa nama durvis atvērās un pa tām iznāca Fikss ar šauteni rokās un plak- šķināja savās čībās pa celiņu.
— Kas tur dauzās? — pie vārtiņiem pienācis, viņš noprasīja.
— Policija! — Miga atsaucās. — Veriet vajā tūliņ uz vietas!
Izdzirdējis vārdu «policija», Fikss apjuka un vienā mirklī
atvēra vārtiņus. Ieraudzījis četrus policistus spožās kaskās, viņš tā pārbijās, ka sāka trīcēt pie visām miesām un izmeta no rokām šauteni.
— Jūs esat arestēts! — Miga uzsauca un iespīdināja viņam laternas gaismu taisni acīs.
Tai pašā brīdī Zulio pielēca viņam klāt no mugurpuses, uzmeta kaklā cilpu un veikli sasēja rokas uz muguras.
— Pa-pa-par ko mani arestē? — aiz bailēm stostīdamies, izgrūda Fikss.
— Par to, ka uzdodat idiotiskus jautājumus, — paskaidroja Miga.
— Bet atļaujiet… — Fikss jau iesāka.
Vairāk nekā viņš nepaguva izteikt, jo Žulio viņam tūdaļ aizbāza muti ar gumijas sprūdu.
— Neņemiet ļaunā, Nezinīt, ka mēs pret šo mūlāpu izturējāmies mazliet parupji, — Miga atvainojās, — bet citādi nebija iespējams, jo viņš varēja mums uzlāktīt no šautenes. Lūdzu, pastāviet sardzē šeit pie vārtiņiem, un, kad vajadzēs, mēs jūs pasauksim … Nu, bet tu — marš uz mājām — un tā ka lai nepīkstētu! — Miga pavēlēja Fiksam un iespēra viņam ar kāju pa mugurgalu.
Fikss paklausīgi soļoja pa celiņu projām. Tobrīd no mājas iz
šāvās otrs Klopsa kunga kalps — Fekss. Viņš nepaspēja izteikt ne vārda, kad rokas viņam jau bija sasietas un mutē rēgojās gumijas sprūds.
Pats Klopsa kungs šai laikā sēdēja mājās un, nenieka nenojauzdams, no lielas, gaišzilas tases dzēra kakao. Pēkšņi durvis atsprāga vaļā, un viņš ieraudzīja, ka istabā ieklūp trīs policisti un reizē ar tiem Fikss un Fekss sasietām rokām un aizbāztām mutēm. Aiz pārbīļa Klopss plaši iepleta muti un uzgāza krūzi ar karsto kakao taisni sev uz biksēm.
— Ne no vietas! Jūs esat arestēts! — uzsauca Miga. — Policijai ir ienākušas ziņas, ka jūs nodarbojaties ar zagtu mantu uzpirkšanu un slēpjat savā mājā bīstamus noziedzniekus.
— Nu ko jūs! — Klops gaiņājās rokām.
— Liegšanās nelīdzēs, — sacīja Miga. — Mums jāizdara kratīšana.
Kamēr Miga runāja, Zulio satina Klopsu ar auklu kā ar zirnekļa tīmekļiem un piesēja cieši jo cieši pie krēsla, un aizbāza viņam muti ar puļķi. Redzēdams, ka Klopss tomēr vēl kulsta kājas un pūlas piecelties, Zulio iebakstīja viņam ar elektrisko rungu pa pauri. Rezultātā Klopss ar visu krēslu nogāzās uz grīdas. Pa to laiku Miga nostādīja Fiksu un Feksu abus līdzās. Pavēlējis tiem stāvēt mierā, viņš ievilka katram ar rungu pa
pieri, un arī tie nogāzās uz grīdas.
— Gulēt te un netraucēt policiju rīkoties, kamēr nebūs pabeigta kratīšana! — Miga pavēlēja. — Bet jūs, policista kungs, — viņš pievērsās Kazlēnam, — es palūgšu šeit padežurēt. Ja kāds mēģina celties, jums jārīkojas saskaņā ar policijas instrukciju un jālaiž darbā runga!
— Klausos, — atbildēja Kazlēns.
Miga un Žulio izgāja pagalmā un, pasaukuši Nezinīti, devās meklēt skafandru. Kazlēns, palicis
istabā, uzmanīgi vēroja guļošos: Klopsu, Fiksu un Feksu. Tiklīdz kāds no tiem sāka kustēties, viņš iebakstīja tam ar elektriskās rungas galu pakausī un ikreiz piemetināja:
— Tas tev par to, ka rīdīji Nezinīti ar suņiem. Citureiz tā nedari!
Pusstundu meklējuši, knēveļi atrada skafandru tai pašā vietā, kur Nezinītis to bija atstājis. Miga un Zulio lika Nezinītim aiznest skafandru uz automašīnu un paši iegāja pie Klopsa.
— Šoreiz mēs nekā neatradām, bet nākamreiz atnāksim atkal un noteikti atradīsim, — Miga pateica. — Bet patlaban, Kazlēna kungs, palūgšu iebadīt viņiem ar rungu vēl pa reizītei, lai viņi saprot, ko nozīmē nonākt darīšanās ar policiju!
Kazlēns paklausīgi izpildīja Migas pavēli, pēc tam visi trīs izgāja no mājas un sēdās mašīnā, kur Nezinītis viņus jau gaidīja.
Iedarbinājis motoru un pabraucis divus trīs kvartālus no Klopsa mājas, Žulio iegrieza automobili klusā, tukšā šķērsielā un apturēja pie telefona būdas. Šeit mūsu piedzīvojumu meklētāji novilka policistu formu un pārģērbās savās parastajās drēbēs. Miga lika Nezinītim virs apģērba uzvilkt vēl kosmisko skafandru un pats piezvanīja pa telefonu uz viesnīcu.
— Hallo! — viņš kliedza klausulē. — Vai tur viesnīca «Smaragds»? Lūdzu, sagatavojiet vislabāko numuru kosmosa ceļotājam Nezinītim … Jā, jā, kosmosa. Kas tad te nesaprotams? Ieradies pie mums taisni no kosmosa. Mēs aizvedīsim viņu pie jums ne vēlāk kā pēc stundas. Lūdzu pienācīgi sagatavoties uzņemšanai!
Nolicis klausuli, viņš tūliņ uzgrieza citu numuru un kliedza atkal:
— Ei, kas tur ir? Vai televīzijas studija? Vajag organizēt televīzijas raidījumu no viesnīcas «Smaragds»! Tur drīz ieradīsies viesis no kosmosa — kosmosa ceļotājs Nezinītis … Nu kāds, kāds! Kos-mo-sa, kad jums saka! Atlidojis pie mums no citas planētas, ģērbies skafandrā … Neviens ar jums nejoko! Neticat — varat nebraukt, pēcāk pašiem būs žēl. Katram gadījumam iegaumējiet: mēs būsim pie viesnīcas pēc stundas. Braucam dzeltenā automašīnā. Pielūkojiet — nesajauciet! Sargieties no viltojumiem! īstais kosmosa lidotājs pieder mums.
Miga nolika klausuli un iznāca no telefona būdas.
— Tagad televīzijas darbinieki ir mūsu rokās! — viņš sacīja. — Pagaidām viņi kosmosa ceļotājam vēl netic, taču nepaies ne desmit minūtes — un viņi sāks pārdomāt. Pēc pusstundas nolems, ka vajag katram gadījumam aizsūtīt uz viesnīcu televīzijas aparatūru un operatoru. Pat ja nekāda kosmonauta nebūs, iespējams, ka gadās kaut kas cits interesants. Mūsu televīzijas skatītāji kāri uz visādām sensācijām … Bet patlaban, draugi, mums pienācīgi jāsagatavojas uz šo satikšanos un par visu jānorunā. Laiks mums tam vēl ir.
Migas aprēķini izrādījās absolūti pareizi. Sākumā televīzijas studijas darbinieki viņa vārdiem nenoticēja, bet tad sāka zvanīt pa telefonu kinostudijas darbiniekiem un taujāt, vai šie zinot, ka pilsētā nupat ieradies kosmosa ceļotājs. Kinostudijas darbinieki, protams, nekā nezināja, taču kaunējās atzīties, ka nav informēti, tāpēc teica, ka esot par to jau kaut ko dzirdējuši. Izjautājuši par visu televīzijas studijas darbiniekus, viņi sāka zvanīt dažādu avīžu un žurnālu redakcijām, lūkodami no tām kaut ko sīkāk izdibināt. Redakciju līdzstrādnieki paši nekā nezināja, bet nodomāja, ka viņi pa savam paradumam to nogulējuši jeb, kā redakcijās mēdz izteikties, palaiduši gar degunu. Viņi visi ņēmās zvanīt uz televīzijas studiju un klaušināt, vai tur kaut kas zināms par kosmonauta ierašanos. Televīzijas studijas darbinieki nodomāja, ka visiem visapkārt jau viss zināms un tikai viņi vieni paši vēl nez par ko šaubās. Beidzās ar to, ka uz viesnīcu «Smaragds» Dīkdieņu ielā drāzās ne vien televīzijas studijas darbinieki ar visu savu aparatūru, bet arī kinooperatori ar kinokamerām un apgaismes ierīcēm un arī dažādu laikrakstu līdzstrādnieki: žurnālisti, reportieri, fotogrāfi, aprakstnieki, novērotāji, komentētāji un popularizētāji.
Kad Nezinītis un viņa pavadoņi savā dzeltenajā automobilī ieradās Dīkdieņu ielā, viņi ieraudzīja iepretim viesnīcas ēkai lielu, ar kinoprožektoriem apgaismotu pūli. Vairāki kinooperatori un televīzijas operatori stāvēja visā augumā vaļējās automašīnās un tēmēja ar saviem aparātiem uz visām pusēm, gatavodamies filmēšanai un televīzijas pārraidei. Netālu no viesnīcas ieejas stāvēja vesela nodaļa policistu, kas bija sagatavojušies vajadzības gadījumā laist darbā gumijas rungas.
Ieraudzījuši iztālēm tuvojamies dzelteno automašīnu, operatori vērsa uz to savas kinokameras un sāka filmēšanu. Pie viesnīcas sapulcējies pūlis sakustējās un vienā mirklī aizsprostoja visu ielu. Policisti kā pēc komandas metās uz priekšu un spieda pūli atpakaļ, cenzdamies attīrīt piebrauktuvi. Visi redzēja, ka dzeltenā automašīna līgani pieripo pie viesnīcas un apstājas pretim ieejai.
Tūliņ pie mašīnas piesteidzās vairāki fotoreportieri un pavērsa uz to savu fotoaparātu objektīvus, taisīdamies fotografēt.
Tikmēr automašīnas durtiņas atvērās — un pirmais pa tām izlīda Kazlēns. Pūlis to apsveica ar līksmām gavilēm. Visi domāja, ka tas pats jau ir kosmonauts. Kazlēns mulsi smaidīja. Fotoreportieri knikšķināja fotoaparātu slēdžus. Tūliņ pēc Kazlēna no mašīnas izkāpa Miga. Arī viņu apsveica ar saucieniem un aplausiem. Pēc viņa izkāpa Zulio. Šoreiz saucieni bija klusāki, jo neviens netika gudrs, kurš no viņiem ir īstais kosmonauts.
Pēdīgi Mēness knēveļi ieraudzīja, ka no mašīnas rāpjas ārā kāda dīvaina būtne, kas ar savu ārējo izskatu atgādināja tā kā bruņās iekaltu bruņinieku, tā kā ūdenslīdēju pilnā ietērpā. Visi saprata, ka tas arī ir īstais kosmosa ceļotājs. Pūlis ierēcās aiz prieka. Visi sāka vēcināt rokas. Gaisā lidoja cepures. Kāda pilsone pasvieda Nezinītim puķu pušķi. Fotogrāfi, kas grozījās apkārt, sāka ar divkāršu centību klikšķināt aparātu slēdžus. Pie
Nezinīša piesteidzās televīzijas studijas darbinieks un, piebāzis viņam pie deguna mikrofonu, uzaicināja:
— Lūdzu, sakiet dažus vārdus mūsu skatītājiem! Kā notika kosmiskais lidojums? Kā jūs jūtaties pēc lidojuma? Vai jums patīk mūsu pilsēta?
Miga, kas stāvēja līdzās, pastūma televīzijas studijas darbinieku pie malas un, paņēmis no viņa mikrofonu, teica:
— Godājamie televīzijas skatītāji! Dāmas un kungi! Kosmosa ceļotājs, kas ieradies uz mūsu planētas, par saviem iespaidiem pastāstīs mūsu nākamajā pārraidē. Patlaban viņam ārkārtīgi nepieciešama atpūta, jo pēc kosmiskā lidojuma viņš jūtas ļoti noguris. Pirmie, kas ieraudzīja kosmonautu nolaižamies uz mūsu Zemes, bijām mēs ar Zulio kungu, kuram pieder dažāda kalibra preču veikals Čūsku ielā 33. Mēs ar Zulio kungu automašīnā atgriezāmies no manas lauku muižas un ieraudzījām, kā kosmonauta kungs laidās lejup ar nelielu izpletni, kas viņam, kā jūs paši redzat, atrodas uz muguras spārnu veidā. — Pie šiem vārdiem Miga norādīja ar roku uz kapuci-izpletni Nezinītim uz muguras un turpināja: — Mēs ar Zulio kungu piedāvājām godājamam kosmosa sūtnim savu viesmīlību un savu palīdzību, uzņemdamies visus izdevumus sakarā ar viņa uzturēšanu, ieskaitot ēdienu un ārsta pakalpojumus. Kopā ar mums mūsu braucienā bija arī Kazlēna kungs. Atļaujiet, godājamie televīzijas skatītāji, iepazīstināt jūs ar Kazlēna kungu. Sīkumus paziņosim nākamajā pārraidē. Pateicos par uzmanību!
Pamanījis, ka pūlis apkārt pieaug ar katru mirkli, Miga pameta ar aci Zulio un Kazlēnam, paķēra aiz rokas Nezinīti un vilka uz viesnīcas durvīm. Pie ieejas sapulcējušies mēnesēni sauca «urā», sita plaukstas un laipni uzsmaidīja Nezinītim. Visi sniedzās ar rokām pie viņa. Ikvienam gribējās pataustīt viņa skafandru. Nezinītim aiz muguras soļoja liela auguma policists un sita ar gumijas rungu pa rokām katram, kas raudzīja pieskarties Nezinītim.
Beidzot Nezinītis un viņa pavadoņi izlauzās cauri pūlim un nonāca viesnīcas vestibilā. Pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija milzīga televīzijas kamera uz ritenīšiem, ko vadīja operators. Resns, melnā gumijas caurulē ietverts elektrības vads stiepās no telekameras pa grīdu un pazuda gaiteņa dziļumā. Mūsu ceļotājiem jau steidzās pretim ļoti tukls, ļoti apaļš knēvelis glītā, gaišzilā uzvalkā ar baltu kaklasaiti.
Tas bija viesnīcas īpašnieks Hapsa kungs. Zemu paklanījies ienācējiem un paspiedis ikvienam roku, viņš tos veda pa garu gaiteni, lai parādītu viņiem paredzēto numuru. Televīzijas kamera neatlaidīgi virzījās uz priekšu, nenovērsdama no ceļotājiem savu apaļo stikla aci, no kā varēja secināt, ka Mēness televīzijas skatītāji uz saviem ekrāniem redzēja ne vien Nezinīša ierašanos pie viesnīcas, bet arī viņa novietošanu numurā.
Apstājies pie plaši atvērtām durvīm gaiteņa galā, Hapsa kungs palocīdamies sacīja:
— Esiet tik laipni, lūk, jūsu numurs! Taisni jūsu priekšā ir lielā pieņemamā istaba, pa kreisi ēdamistaba un mazā pieņemamā istaba, pa labi viesistaba un kabinets, aiz tā guļamistaba — un tai blakus vannas istaba. Ceru, ka jums šeit būs ērti.
Nezinītis iegāja pieņemamā istabā un šķitās nokļuvis nevis parastā viesnīcas numurā, bet gan televīzijas studijas ateljē. Istabas vidū rēgojās vēl viena telekamera uz ritenīšiem, kaktos gluži kā tādi lielgalvaini, tievkājaini ērmi stāvēja četri prožektori, kas visu visapkārt pārplūdināja ar spilgtu, žilbinošu gaismu. Pa visu istabu stiepās resni elektrības vadi. Uz grīdas rindojās transformatori, reostati, kas izskatījās kā režģotas, ar melnu emaljas krāsu nokrāsotas dzelzs kastes.
Ap visiem šiem aparātiem rosījās televīzijas studijas un kinostudijas darbinieki. Viens no tiem turēja rokās mikrofonu, dauzīja pa to ar saliektu pirkstu un šņākulīgi skaitīja:
— Viens, divi, trīs, četri! Viens, divi, trīs, četri! Kāda dzirdamība? Kāda dzirdamība?
Pamanījis ienākam Nezinīti, viņš mitējās dauzīt pa mikrofonu un svinīgi iesāka:
— Lūk, viņš ienāca, godājamie televīzijas skatītāji! Jūs viņu redzat tērpušos kosmiskajā skafandrā, kas darināts no metāla un kādas uz mūsu planētas nepazīstamas vielas. Galvā vi
ņam ir metāla ķivere ar stiklu, caur kuru viņš var lieliski redzēt. Kā jūs paši varat pārliecināties, kosmonauta kungs ir ieradies vairāku personu pavadībā, starp tām jūs skaidri redzat viesnīcas īpašnieku — mūsu visu cienīto un visai simpātisko Hapsa kungu. Hapsa kunga viesnīca — tā ir pirmklasīga iestāde: pirmklasīgi numuri ar visām ērtībām, pirmklasīgs restorāns ar pirmklasīgu strūklaku, pirmklasīga deju grīda ar peldbaseinu. Cauru nakti spēlē pirmklasīgs orķestris. Šeit jūs varat pirmklasīgi atpūsties, pirmklasīgi paēst un pirmklasīgi pavadīt laiku pirmklasīgā sabiedrībā. Ir pirmklasīgi numuri par dažādām cenām . ..
Kamēr televīzijas studijas darbinieks visās toņkārtās slavēja Hapsa kunga viesnīcu, Nezinītim tuvojās nez no kurienes uzradies knēvelis baltā uzsvārcī ar nelielu ādas sakvojāžu rokās.
— Mani sauc doktors Šprics, — viņš sacīja. — Domāju, ka mūsu dārgajam kosmosa viesim vajadzīga medicīniskā palīdzība, ko es varu sniegt tūliņ un turklāt pilnīgi bez maksas. Nemaz nebūtu lieki uz vietas izdarīt kaut vai virspusēju medicīnisku apskati. Vispirms nepieciešams izmeklēt sirdsdarbību.
Doktors Šprics izvilka no kabatas melnu koka stobriņu, pielika Nezinītim pie krūtīm un piekļāva pie tā ausi.
— Sirdspuksti labi sadzirdami cauri skafandram, — viņš pavēstīja. — Sirdsritms mazliet paātrināts, kas izskaidrojams ar uzbudinājumu, ko radījusi sagaidīšana un tā uzmanība, ko kosmonautam parādījuši mūsu pilsētas iedzīvotāji.
Pie šiem vārdiem doktors Šprics izrāva televīzijas studijas darbiniekiem no rokām mik
rofonu un pielika to pie koka stobriņa, kuru joprojām spieda Nezinītim pie krūtīm.
— Godājamie skatītāji! — viņš teica. — Dāmas un kungi! Ar jums runā doktors Šprics. Jūs dzirdat dobjus sitienus. Tuk! Tuk! Tuk! Tā pukst uz mūsu planētas atlidojušā kosmonauta sirds. Uzmanību, uzmanību! Runā doktors Šprics. Mana adrese: Holeras ielā 15. Slimnieku pieņemšana ik dienas no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Mājas vizītes. Izsaukumi pa telefonu. Par pieņemšanu nakts stundās divkāršs honorārs. Jūs dzirdat kosmonauta sirdspukstus. Ir zobārstniecības kabinets. Zobu raušana, ārstēšana un plombēšana. Mērenas cenas. Holeras ielā 15. Jūs dzirdat sirdspukstus … .
Istaba pa to laiku pildījās ar jauniem apmeklētājiem: dažādu avīžu un žurnālu korespondentiem un korespondentēm. Blīvā lokā viņi ielenca Migu, Zulio un Kazlēnu, no visām pusēm apbērdami tos ar jautājumiem. Zulio, kuram mēle pienācīgi raisījās tikai tad, kad runāja par dažāda kalibra precēm, centās izlīdzēties ar klusēšanu. Arī Kazlēns nesteidzās ar atbildēm. Tāpēc uz visiem jautājumiem atbildēja Miga un, jāsaka, darīja to visai atjautīgi, tas ir, kad bija iespējams, atbildēja uz jautājumu tieši, bet, kad nezināja, ko sacīt, atbildēja izvairīgi, taču ne reizi nepateica «nezinu». Tā uz kāda korespondenta jautājumu, cik ilgi kosmonauts uzturēsies viņu pilsētā, Miga atbildēja:
— Cik ilgi būs vajadzīgs.
Uz jautājumu, vai tas apmeklēs arī citas pilsētas, pateica:
— Apmeklēs, ja gribēs.
Uz jautājumu, vai kosmonautam nav padomā iepirkt viņu pilsētā kādas preces, atbildēja:
— Tas atkarīgs no tā, kādas preces mēs varēsim viņam piedāvāt.
Jautātāju bija tik daudz, ka nabaga Miga sāka zaudēt pacietību un ar pūlēm noturējās, lai kādam nesarunātu rupjības.
Beidzot jautājumus sāka uzdot žurnāla «Mājas un Dekoratīvā Suņkopība» korespondente.
— Esmu žurnāla «Mājas un Dekoratīvā Suņkopība» pārstāve, — viņa ar cieņu iesāka. — Lūdzu jūs atbildēt uz jautājumu, kas, bez šaubām, var ieinteresēt mūsu lasītājus: vai mājas un dekoratīvā suņkopība pastāv uz tās planētas, no kurienes ieradies mūsu cienījamais kosmosa ceļotājs?
— Bez šaubām, pastāv, — Miga apliecināja.
— Kādas dekoratīvo suņu sugas tur visvairāk izplatītas?
— Visādas, kundze.
— Kādām sugām dod priekšroku?
— Priekšroku dod vislabākajām un mazāk niknām sugām, — atbildēja Miga, ar visiem spēkiem pūlēdamies saglabāt sejā patīl&mu smaidu.
Pa to laiku pieņemšanas istabā ieradās kādas reklāmu firmas pārstāve. Viņa bija ģērbusies ļoti šaurā, spilgti zaļā tērpā, galvā tāda pati spilgti zaļa, moderna berete, no kuras uz visām pusēm līda ārā matu pinkas. Varēja redzēt,ka, spraucoties cauri pūlim, viņas sasuka cietusi ievērojamas pārvērtības. Seja viņai bija stingra un apņēmīga, ar taisnu, smailu, mazliet iesarkanu degunu un mazītiņām, pelēkām ačelēm, kurās spīdēja stūrgalvība. Rokās viņa turēja vairākus kātos iestiprinātus finiera plakātus, uz krūtīm viņai karājās neliels fotoaparāts ādas futrālī. Pieskrējusi pie Nezinīša, viņa iegrūda tam rokā plakātu, uz kura bija rakstīts:
Jūs savu naudu lietā liksiet, Ka izdevuši, nebūs žēl, Ja «Ausmas» piparkūkas pirksiet, Jūs apēduši lūgsiet: vēl! Atkāpusies divus trīs soļus, viņa pagrieza fotoaparātu pret Nezinīti un izdarīja uzņēmumu. To redzēdams, Miga galīgi zaudēja savaldīšanos. Vienā lēcienā viņš bija Nezinītim blakus, izrāva tam no rokām plakātu un nikni nosvieda uz grīdas, tad pielēca pie reklāmu firmas pārstāves un iespēra tai ar kāju. Pārstāve nevēlējās palikt parādā un savukārt apveltīja viņu ar spērienu, iegāza ar plakātu pa galvu un piedevām vēl uzspļāva uz svārku piedurknes.
Saņēmis tādu pretsitienu, Miga sāka trīcēt aiz sašutuma.
— Ārā no šejienes! — viņš satracināts iekliedzās. — Vāciet viņu projām, vai es par sevi neatbildu! Ārā visi! Pārtraukt televīzijas pārraidi uz karstām pēdām! Jums jānoslēdz ar mums līgums un jāsamaksā nauda. Mums nav kosmonauts jārāda jums par velti!
Tā kā neviens negribēja iet projām, Miga klupa virsū viesnīcas īpašniekam:
— Hapsa kungs, tā ir nejēdzība! Kas jums atļāVa salaist iekšā visu šo publiku? Mēs tūlīt brauksim projām no jūsu viesnīcas!
— Kungi, lūdzu atbrīvot telpas! — nobijies sauca Hapss. — Kungi, palūgšu jūs visus iet no šejienes ārā! Jūsu dēļ es varu zaudēt viesus. Audience beigusies!
Redzēdams, ka neviens viņu neklausa, Hapss pamirkšķināja ar aci pie durvīm stāvošajiem policistiem, un tie laida darbā savas rungas.
Skatītāji, kas televizorā vēroja šo kautiņu, redzēja, kā nelaimīgie korespondenti un korespondentes manījās laukā no istabas, centīgi vairīdamies no elektrisko rungu sitieniem. Televīzijas studijas darbinieki pa to laiku vilka ārā pa durvīm savus transformatorus, reostatus, prožektorus un pārējo aparatūru. Pēdējais no istabas izbrauca televīzijas operators, sēdēdams jāteniski uz savas telekameras.
Ar to televīzijas pārraide bija galā.