Tai pašā dienā, kad avīzēs parādījās paziņojums, ka tiek dibināta akciju sabiedrība gigantisku augu kultivēšanai, Davi- lonas pilsētā atgadījās ļoti svarīgs notikums, proti, bija aplaupīta banka, kura piederēja vienai no vislielākajām Davilonas rūpnieku korporācijām. Laupīšana bija izdarīta no rīta, dažas minūtes pēc bankas atvēršanas, un pēc pusstundas par to jau bazūnēja visa pilsēta. Stāstīja, ka iebrukumā piedalījušies ap četrdesmit laupītāju, kuri atbraukuši bruņotos automobiļos, apbruņojušies ne tikvien ar pistolēm un šautenēm, bet pat ar ložmetējiem un rokas granātām. Runāja, ka laupītāji nogalinājuši visus bankas kalpotājus, atskaitot kasieri, kac, paslēpies
ugunsdrošā lādē. Pie apšaudīšanās, kas izraisījusies starp bandītiem un policistiem, daži policisti nožmiegti, turpretim no bandītiem neesot cietis neviens, ja neskaita bandas vadoni, kuram viens no laupītājiem aiz pārskatīšanās pāršāvis ausi.
Visā pilsētā tikai trīs knēveļi neko nezināja par notikušo. Tie bija Nezinītis, Miga un Kazlēns. No paša rīta viņi kvernēja kantorī, gaidīdami akciju pircējus, bet, tā kā pircēji nez kāpēc nerādījās, nebija, no kā uzzināt, kas noticis. Drīz tomēr kantorī iedrāzās Zulio un pastāstīja par šo satraucošo gadījumu.
— Ar laupītājiem tagad nav nekāda gala, — viņš teica. — Tā vien tik skaties, aplaupīs arī mūsu kantori!
— Es baidos par ko citu, — atsaucās Miga. — Es baidos, ka tagad visi runās par šo bankas aplaupīšanu un mūsu akciju sabiedrību pavisam aizmirsīs. Nevienam ne prātā nenāks pirkt akcijas.
Migas bažas, kā izrādījās, nebija veltas. Visu dienu kantorī neielūkojās neviena dzīva dvēsele. Nākamajā dienā visās avīzēs mudžēt mudžēja ziņas par bankas aplaupīšanu. Avīzes noliedza
baumas, ka laupīšanu izdarījuši četrdesmit vai piecdesmit bandīti. Ziņoja, ka bandīti bijuši tikai divi. Viņi iegājuši bankas telpās kā parastie apmeklētāji, aizslēguši ārdurvis un, draudēdami ar pistolēm, likuši visiem gulties zemē ar seju pret grīdu un tad pavēlējuši kasierim atvērt ugunsdrošo kasi. Tikko līdz nāvei pārbiedētais
kasieris pavēli izpildījis, viņi izgrābuši no kases visu naudu un noglabājuši to čemodānā, kas viņiem bijis līdzi. Iesēdinājuši kasieri ugunsdrošajā lādē un piedraudējuši nošaut kā suni, ja tikai viņš iedomāsies celt trauksmi, abi bandīti paņēmuši savu čemodānu un izgājuši ārā.
To pamanījusi kāda no bankas darbiniecēm, kura, tāpat kā visi pārējie, tobrīd gulējusi uz grīdas. Pārliecinājusies, ka briesmas vairs nedraud, viņa pasniegusies ar roku līdz savam galdam un nospiedusi elektriskā signāla pogu.
Signālu izdzirdēja policisti, kuri pa savam paradumam sēdēja dežūristabā un spēlēja «uz āžiem». Acumirklī pārtraukuši spēli, viņi metās uz ielas un ieraudzīja, kā divi laupītāji ielec mašīnā un aizbrauc. Policisti nekavējoties sēdās policijas automobilī un sāka vajāt bēgošos bandītus. Pamanījis, ka policisti viņus tūdaļ panāks, viens no laupītājiem izrāva pistoli un sāka šaut, lūkodams sašaut policijas automobilim riepas. Tas viņam izdevās. Viena priekšējā riteņa riepa pārsprāga. Automobilis zaudēja virzienu un pilnā gaitā iedrāzās laternas stabā. Sadursmē četri policisti sadauzīja degunu, bet piektais izvēlās no mašīnas un triecienā pret bruģi lauza kaklu.
Tiesa, tas nepalīdzēja bandītiem izbēgt no atmaksas, jo vajāšanā iesaistījās vēl divas automašīnas ar policistiem. Sākās apšaudīšanās. Bandītam, kas šāva ļoti trāpīgi, izdevās izsist no ierindas arī šīs abas mašīnas, bet tad policija laida darbā bruņotus automobiļus ar ložmetējiem. Galu galā bandītus saņēma ciet, tomēr, visiem par brīnumu, izrādījās, ka nolaupītās naudas viņiem nemaz nav. Mašīna tika rūpīgi izkratīta, taču čemodāns ar naudu bija pazudis, taisni vai gaisā izkūpējis.
Nogādāti policijas pārvaldē, laupītāji savu vainu noliedza, apgalvodami, ka nekādu čemodānu neesot redzējuši, nekādu banku neesot izlaupījuši un neesot pat domājuši laupīt. Uz policijas komisāra Pšigla jautājumu, kāpēc viņiem tādā gadījumā vajadzējis šaut uz policijas mašīnām, viņi teicās nezinājuši, ka viņus vajā policisti, bet, gluži otrādi, domājuši, ka viņiem pakaļ dzenas bandīti.
Policijas komisārs sacīja, ka tā tikai esot tāda izlocīšanās, jo atšķirt policistu no bandīta nemaz neesot tik grūti. Tas, kurš šāvis no pistoles, atbildēja, ka mūsdienu policistu no bandīta nevarot atšķirt, jo policisti bieži vien rīkojoties uz vienu roku ar bandītiem, turpretim bandīti pārģērbjoties policistu formā, lai ērtāk varētu laupīt. Tāpēc godīgam knēvelim jau nu esot pilnīgi vienalga, kas viņam priekšā: bandīts vai policists.
Par ko policijas komisārs Pšigls vēl runājis ar aizturētajiem, avīzes klusēja. Pateikts bija tikai tik daudz, ka bankā nolaupītā summa esot ļoti liela un sasniedzot trīsarpus miljonu fārtingu. Ziņoja arī, ka sadursmē ar bandītiem septiņi policisti dabūjuši dažādus ievainojumus un viens no policistiem, vārdā Šmigls, pārplēsis bikses un burzmā pazaudējis kasku.
Noslēgumā gandrīz visas avīzes uzaicināja lasītājus izteikt savas domas par notikušo. Ikvienam, kas sniegs norādījumus, kuri palīdzēs policijai atrast nolaupīto naudu, tika apsolīta laba atlīdzība.
Lieki pat sacīt, ka lasītāji nekavējās izteikt savas domas. Nākamajā dienā avīzēs bija vesels birums lasītāju vēstuļu. Te būs viena no tām:
Domāju, ka čemodānu ar naudu laupītāji izsvieda no automašīnas tai brīdī, kad ieraudzīja, ka no vajātājiem nevar izbēgt. Ieteicu policijai pārmeklēt visus dārziņus un pagalmus, gar kuriem bandīti brauca. Čemodāns, bez šaubām, atradīsies kādā no manis uzrādītajām vietām. Ja čemodāna tur nav, tad to kāds ir jau atradis, ko stulbie policisti gan būtu varējuši atskārst paši.
Ar cieņu lasītājs H obss.
Un te kada cita vēstulē:
Lūdzu ņemt vērā, ka bandītiem varēja būt līdzzinātāji! Kamēr dumjie policisti, mēles izkāruši, trencās savos automobiļos pa visu pilsētu, līdzzinātāji noglabāja naudiņu drošā vietā. Tur art to meklējiet!
Ar kvēlu lasītāja sveicienu Persiks.
Bet te vēstule, kurā lasītāji tur aizdomās kasieri:
Pēc mūsu domām, naudu nozadzis kasieris un sarīkojis visu šo izrādi, lai novērstu no sevis aizdomas. «Laupītāji» ieradās bankā, kad kase jau bija tukša. Pats par sevi saprotams, ka viņi aizgāja no bankas ar tukšu čemodānu, maldinādami policijas tūļas, ar ko viņus ari apsveicam!
Lasītāji
, Smeltne un Dadzītis.
Vēstules nāca arī no lasītājām:
Steidzos paziņot, ka nolaupītā nauda ir aprakta Greizās ielas 47. nama pagalmā. Vēlu panākumus meklēšanā un laimi personiskajā dzivē. Jūsu centīgā lasītāja un cienītāja Kaktusa kundze. Pie reizes daru zināmu, ka labi rakstu uz mašīnas, pārzinu kulināriju un protu pūst tauri.
Lūk, vēstule, kurā lasītājs Buzoni sniedz svarīgas ziņas:
Domāju, ka biezgalvji policisti dzinušies pakaļ nepavisam ne tiem, kas patiesībā izdarījuši zādzību. Mūsu varonīgā policija ir atkal nošāvusi buku. Tā viņai ari vajag! Atlīdzību par sniegtajām ziņām lūdzu atsūtīt man uz adresi: Žurku kalniņš, nams nr. 16, dz. 6.
Buzoni.
Vel viena vērtīga liecība:
Nauda paslēpta automobiļa riepās. Nekavējoties pārbaudiet! Tas ir parastais bandītu paņēmiens.
Jūsu patiess labvēlis B r ehsons.
Bija vel arī šada vēstulē:
Naudu nospēruši paši policisti. To es jums skaidri pasaku.
Lasītājs Sardanapals.
Lasītāju sniegtās ziņas, izrādījās, bija policijai visai vērtīgas, un tā nekavējoties veica veselu rindu nepieciešamu pasākumu. Pirmkārt, tika arestēts bankas kasieris, un, kaut gan vi dievojās, ka naudu nav laupījis, policijas komisārs Pšigls pa eica, ka paturēs viņu apcietinājumā, līdz nauda atradīsies. Otrkārt, tika pārmeklēti visi puķudārziņi un pagalmi gar ielām, kur bija notikusi bandītu vajāšana, taču čemodāns, kā jau varēja sagaidīt, atrasts netika. Treškārt, policisti no vienas vietas izrakņāja Greizās ielas 47. mājas pagalmu. Iznākums bija šāds: 1) čemodāns atrasts netika; 2) tika atrasts viens nobeidzies runcis; 3) no zemes virskārtas pārvietošanas sagruva nama siena.
Nemaz, protams, nav jāmin, ka policisti vispirms gribēja pārbaudīt, vai nolaupītā nauda tiešām neatrodas automobiļa riepās. Šis nodoms tomēr nevarēja tikt izpildīts, jo automobilis, kurā bandīti bēga, bija bez pēdām pazudis. Sākās drudžaina pazudušās automašīnas meklēšana, kurā iesaistījās turpat vai visi Davilonas iedzīvotāji.
Tiklīdz uz ielas apstājās kāds automobilis, tam tūliņ klupa virsū kāds knēvelis un ar nazi uzšķērda riepas. Šāda rīcība izskaidrojama ar to, ka neviens skaidri nezināja, kādas markas ir meklējamā mašīna. Galu galā visas riepas bija pārgrieztas un automobiļu kustība pilsētā apstājās. Firma, kas tirgojās ar automobiļu benzīnu, cieta milzīgus zaudējumus.
Tomēr vislielāko policijas uzmanību saistīja vēstule, kurā kāds Sardanapals klaji apgalvoja, ka naudu nolaupījuši paši policisti. Šis apgalvojums policijas komisāram Pšiglam šķita vislielākais apvainojums, un viņš teicās nelikties mierā, kamēr nebūs šo Sardanapalu iespundējis ķurķī.
Pavēlējis pasniegt adrešu grāmatu, Pšigls ņēmās to šķirstīt un bija ārkārtīgi pārsteigts, neatradis tanī neviena knēveļa ar Sardanapala vārdu.
— Uzvārds noteikti ir izdomāts, — sacīja Pšigls, — taču policijai tas nevar būt par kavēkli.
Ieradies pie redaktora, kura avīzē bija nodrukāta šī apvainojošā vēstule, Pšigls pieprasīja uzrādīt vēstules oriģinālu cerībā, ka pēc pasta zīmoga uz aploksnes izdosies noskaidrot,
no kurienes vēstule sūtīta. Vēstuli tūliņ sameklēja, taču izrādījās, ka uz aploksnes nav nekāda zīmoga. Darbinieks, kas strādāja vēstuļu nodaļā,
atcerējās, ka vēstule nav saņemta pa pastu: to atnesis kāds nepazīstams subjekts. Uz Pšigla jautājumu, kāds šis subjekts izskatījies, darbinieks zināja pateikt tikai tik daudz, ka tas bijis plikpauris.
— Ak tad tā! — Pšigls iesaucās. — Tātad viņš bija plikpauris? Policijai ar šīm ziņām pilnīgi pietiek. Nepaies ne trīs dienas, kad šis plikpauris būs mums rokā!
Sāka arestēt visus plikpaurus no vietas. Ielās ļoti bieži varēja vērot, kā policists pieiet pie kāda gluži nevainīga knēveļa un, pavēlējis noņemt cepuri, no visa spēka rausta to aiz matiem. Ja knēvelis brēca aiz sāpēm, policists palaida viņu vaļā, ja turpretim knēvelis klusēdams pacieta sāpes, policistam radās aizdomas, ka viņam darīšana ar plikpauri, kas savu pliko pauri slēpj zem veikli darinātas parūkas, un aizsūtīja viņu uz policijas pārvaldi nopratināšanai.
Tais dienās policijas pārvalde strādāja no rīta līdz vēlai naktij. Policijas komisārs Pšigls ar saviem četriem palīgiem — Diglu, Giglu, Spiglu un Psiglu — nepārtraukti pratināja no
visām pilsētas malām savestos plikpaurus. Ja nelaimīgais knēvelis plikpaurītis nevarēja pierādīt, kur viņš atradies bankas aplaupīšanas laikā, viņu uz karstām pēdām ietupināja ķurķī. Tam nu nebija absolūti nekādas jēgas, jo plikpaurus neturēja aizdomās par bankas aplaupīšanu, bet tikai par to, ka viens no viņiem uzrakstījis šo aplamo, apvainojošo vēstuli.
Sais pašās dienās sākās vairākas lielas tiesas prāvas.
Pirmo tiesas prāvu ierosināja Greizās ielas 47. mājas īpašnieks Kuksa kungs. Kuksa kungs iesūdzēja savu dzīvokļa īrnieci Kaktusa kundzi, ka tā tīšām izdomājusi, it kā čemodāns ar naudu būtu ierakts viņam piederošās mājas pagalmā, un tāpēc tur uzsākta rakšana, kas novedusi pie sienas sagruvuma, un Kaktusa kundze tā rīkojusies aiz atriebības par to, ka viņš no tās it kā ņemot pārāk lielu īres maksu.
Kaktusa kundze pūlējās pierādīt, ka nekādas vēstules neesot rakstījusi, un savukārt ierosināja tiesas prāvu pret redaktoru, kas savā avīzē nodrukājis vēstuli, ar kuru viņai neesot nekāda sakara.
Trešo tiesas prāvu uzsāka benzīna tirgotāji, kas iesūdzēja automobiļu riepu fabrikantu Pudlu, ka tas knēveļa Brehsona vārdā uzrakstījis vēstuli, kura pamudinājusi daviloniešus (un ne jau daviloniešus vien) bojāt citiem automobiļu riepu apvalkus. Ar to fabrikants Pudls it kā esot panācis savai produkcijai lielāku noietu, tāpēc ka visiem vajadzīgas jaunas riepas, un nodarījis neatsveramu zaudējumu benzīna tirgotājiem.
Tiesa, benzīna tirgotājiem neizdevās piespiest Pudla kungu atlīdzināt viņiem nodarītos zaudējumus, jo tiesā uzstājās Breh- sons un noliecināja, ka neviens viņu nav pamudinājis sūtīt avīzei vēstuli. Minējumu, ka bankā nozagtās vērtības paslēptas riepās, viņš izteipis tikai tāpēc, ka īsi pirms tam pa televīziju skatījies filmu par kādas slavenas zagļu bandas piedzīvojumiem, un šī banda nolaupītos briljantus slēpusi riepu apvalkos.
Atradās tomēr liecinieki, kas apgalvoja, ka Pudls un Breh- sons esot savā starpā pazīstami un pat redzēti kopā tai dienā, kad notikusi bankas aplaupīšana. Prāva tātad ar to nebeidzās, un tika nolikta jauna lietas iztiesāšana.
Par visu to rakstīja avīzēs, ziņoja pa radio un televīziju. Publika ne par ko citu vairs nevarēja ne domāt, ne runāt, nedz klausīties. Visi to vien tikai runāja kā par šīm tiesas prāvām, par nozagto naudu, par pazudušajiem čemodāniem, par sprāgušiem runčiem, par vajāšanām, kurām pilsētā pakļauti plikpauri, un tamlīdzīgām lietām. Par Nezinīti, par kosmosa kuģi, par gigantiskajiem augiem tagad neviens pat nepieminēja. To visu no knēveļu atmiņas bija izspieduši jaunāki, svaigāki, aktuālāki notikumi.
Redzēdams, ka neviens neierodas viņu kantorī pirkt akcijas, Miga briesmīgi uztraucās un teica, ja tā turpināšoties, tad akciju sabiedrība uzsprāgšot gaisā un visi viņi palikšot nabagos.
— Kā tad, tas ir pilnīgi iespējams, — apstiprināja Zulio. — Nesen avīzē rakstīja, ka pie mums gandrīz vai ik dienas kāda akciju sabiedrība uzsprāgstot gaisā.
— Bet kā tās uzsprāgst? — Nezinītis painteresējās.
— Nu, sagudro dažkārt kādi lietpratīgi knēveļi nodibināt ienesīgu uzņēmumu, izlaiž akcijas, lai savāktu kapitālu, iztērē naudiņu, bet viņu akcijas neviens nepērk. Tādos gadījumos mēdz teikt, ka viņu sabiedrība uzsprāgusi vai izkūpējusi gaisā. Patiesībā neviens, protams, neuzsprāgst. Tas ir tikai tāds figu- rāls izteiciens, kas nozīmē, ka sabiedrība izputējusi, beigusi pastāvēt, pārsprāgusi kā ziepju burbulis, — Zulio paskaidroja.
— Bet reizēm atkal gadās, ka salasās kaut kāda blēžu banda, — iejaucās Kazlēns. — Izlaiž akcijas, pārdod un paši ar naudu aizlaižas lapās. Tad arī mēdz teikt, ka sabiedrība uzsprāgusi gaisā.
— Lūk, tādu blēžu dēļ tagad arī mums, godīgiem knēveļiem, vairs netic, — sūrojās Miga. — Lūk, mēs, piemēram: mēs dibi
nājām savu akciju sabiedrību, lai aplaimotu nabagos. Ko mēs gribam? Mēs gribam atgādāt viņiem sēklas no Mēness, bet nabagie paši negrib mums dot šim pasākumam naudu. Kur tad ir taisnība^ es prasu!
— Bet varbūt nabagajiem naudas nav? — Nezinītis izteica minējumu.
— Naudas nav, tad lai dabū! — nicīgi nosprauslājās Miga. — Protams, ka nabagajiem naudas nav, tas ir, viņiem nav lielas naudas, es gribu teikt. Ja viņiem arī ir, tad kaut kādi nožēlojami graši. Bet nabago taču ir tik daudz! Ja katrs nabaga knēvelis sakasīs kaut vai nelielu summiņu un atnesīs mums, tad mums sanāks krietns kapi- tāliņš un mēs varēsim kārtīgi iedzīvoties .. . varēsim nevis iedzīvoties, bet dabūt gigantisko augu sēklas. Tādā pasākumā nav ko skopoties! Jo kam tad tas ir izdevīgi? Tas ir izdevīgi pašiem tukšiniekiem. Ja katrs tukšinieks savā sakņu dārzā izaudzēs gurķi, rau, kaut vai Kazlēna lielumā, vai arbūzu, tik lielu kā divstāvu nams, kuram tad būs izdevīgi? Man? Tev? Kazlēnam? . . . Tas būs izdevīgi vispirms pašam tukšiniekam. No viena tāda arbūza viņš varēs iegūt tik daudz saldas sulas, ka pietiks veselai cukurfabrikai. Tā taču ir bagātība! Pie mums katrs nabags kļūs par bagātnieku! Un tad tik sāksies pārpilnība!
— Rau, tā tu arī pasaki pašiem tukšiniekiem, — noņurdēja Zulio. — Mēs taču to arī bez tevis saprotam.
— Tā ir lietišķa piezīme. Mēs par maz uzmanības veltām, reklāmai. — Miga piekrita. — Ja gribam, lai akcijas pērk, mums tās jāreklamē.
Pēc šās sarunas Miga ņēmās skraidīt apkārt pa pilsētu un ievietot avīzēs reklāmu sludinājumus. Šais sludinājumos ikvie
nam knēvelim, kas iegādāsies kaut vai vienu akciju, tika solīta milzu peļņa. Turklāt Miga vienojās ar reklāmu darbnīcu, un šās darbnīcas mākslinieki uzzīmēja milzu plakātu, ko novietoja kādā no vislielākajiem Davilonas laukumiem. Sai plakātā bija attēlots Nezinītis skafandrā un ar milzīgi lieliem burtiem uzrakstīts:
Jūs savu naudu lietā liksiet, Ka izdevuši, nebūs žēl, Ja drošas akcijas sev pirksiet, Ko «Gigantaugu biedrība» Pārdod par fārtingu gabalā!