Kamēr Miga joņoja apkārt pa pilsētu, kārtodams sabiedrības reklāmas jautājumu, Zulio nozuda savā veikalā, tirgodamies ar dažāda kalibra precēm, un kantorī ielūkojās reti. Pamazām viņš sāka neticēt ievadītā pasākuma veiksmei un negribēja zaudēt ienākumus, ko deva tirgošanās. Kantorī pastāvīgi uzturējās tikai Nezinītis un Kazlēns. Pirmajā laikā Nezinītis cienīgi sēdēja pie galda, gaidīdams akciju pircējus. Viņam priekšā bija bieza klade cietā kartona iesējumā un pildspalva. Uz klades vāka skaistiem burtiem uzrakstīts: «Ieņēmumu un izdevumu grāmata». Viena no galda atvilktnēm bija līdz malām piebāzta ar pārdodamām akcijām. Otra atvilktne bija paredzēta naudai,
ko ieņems no pārdošanas. Pagaidām šī atvilktne bija tukša, un, jo tālāk ritēja dienas, jo mazāk palika cerību, ka tanī kādreiz radīsies nauda.
Arī Kazlēns sākumā kārtīgi dežurēja gaitenī pie durvīm, taču, redzēdams, ka pircēji nenāk, pārvācās uz kantori, un viņi ar Nezinīti augām dienām, sēdēdami uz mīkstā dīvāna, spēlēja «uz desām» un risināja dažādas sarunas. Aiz gara laika Nezinītis bieži aplūkoja pie sienas pakārto gleznu ar nesaprotamajiem ķekšiem un ķeburiņiem un par varītēm pūlējās saprast, kas tanī uzzīmēts.
— Tu, brālīt, labāk uz to bildi neskaties, — Kazlēns viņu pamācīja. — Veltīgi nelauzi galvu. Tur tik un tā nekā nevar saprast. Pie mums visi mākslinieki tā zīmē, tāpēc ka bagātnieki tikai tādas bildes vien pērk. Viens uzkleķerē šitādus, vei, ķeburus, otrs uzvelk nez kādus nesaprotamus ērmalīkumus, trešais jau pavisam — iegāž tik vanniņā šķidru krāsu un tad uzšauj to audekla vidū, tā ka iznāk sazin kāds nejēdzīgs, aplams plankums. Tu skaties uz šo plankumu un nenieka nevari sajēgt — tīrais draņķis! Bet bagātnieki blenž un slavē. «Mums, sak, nemaz nevajag, lai glezna būtu saprotama. Mēs nepavisam negribam., lai mums šāds tāds mākslinieks sazin ko mācītu. Bagātais arī bez mākslinieka visu saprot, bet nabagajam nekas nav jāsaprot. Par to jau viņš ir nabags, lai nekā nesaprastu un dzīvotu tumsībā.» Redzi, kā spriedelē! Es tādos spriedelējumos gana esmu izklausījies, kad strādāju pie ziepju fabrikanta. Ir tāds ziepju fabrikants Smulings. Tikai es pie viņa strādāju nevis fabrikā, bet mājās. Par kurinātāju. Nu, brālīt, tiku es tur izredzējies, kā bagātnieki dzīvo! Māja viņam milzenīga! Istabu, ka ne saskaitīt! Divdesmit piecas krāsnis vien ko kurināt, neskaitot kamīnus. Bet centrālapkuri Smulinga kungs negribēja ierīkot. Ar kamīniem, saka, izskatās lepnāk. Automobiļu viņam bija desmit gabalu. Bet uzvalku — bez sava gala! Kad taisās braukt viesos, tad pāris stundu prāto, kādu uzvalku ģērbt mugurā.
Goda vārds, nemeloju! Kalpotāju viņam — melnais tūkstotis! Viens kalpotājs vāra pusdienas, otrs pasniedz galdā, trešais mazgā traukus, ceturtais ar putekļu sūcēju tīra paklājus. Šoferu — pieci gabali. Kamēr viens Smulinga kungu vizina automobilī, pārējie četri priekšistabā rauj vaļā šaha partiju. No rīta, kolīdz Smulings pamostas, tūdaļ skandina elektrisko zvanu, lai nes viņam ko apģērbties. Tā nu atnes viņam drēbes, sāk viņu ģērbt, bet šis tikai padod rokas un pastiepj kājas. Tad nosēdina viņu pie spoguļa, ņemas sukāt, degunu noziež ar vazelīnu, lai būtu laba krāsa, bet šis tikai sēž un blisina acis — tik vien tās darīšanas! Sagribas ēst, tad, ek, tāpat pie spoguļa sēdēdams, arī brokasto. Stundas divas sēž pie galda — jānudien! Tad pa- valstās uz dīvāna un brauc viesos vai tāpat vien automobilī
pavizināties. Vakaros sarodas pie viņa draugi, draudzenes. Rauj vaļā mūziku, dančus. Reizēm tā satrakojas, ka salauž visas mēbeles, sadauza klavieres un izklīst pa mājām. Pēc tam piemin: vareni, sak, uzdzīvojām!
— Bet kādēļ tad mēbeles jālauž? — Nezinītis brīnījās.
— Nu, tā viņiem pieņemts. Nezina, ko iesākt aiz lielas izva- ļas, nu, tad, sacīt, ņemas mēbeles lauzt. Ielūgumos tā arī raksta: «Laipni lūdzam ierasties pie mums uz žūrfiksu. Tiks salauzti divpadsmit atzveltņi, četri plīša dīvāni, divas klavieres, izvelkamais galds un izdauzīti visi logi. Viesu pulcēšanās pulksten sešos vakarā. Lūdzam ierasties bez nokavēšanās!»
— Nu, bet pēc tam — vai tad viņi sēž bez mēbelēm?
— Jocīgais! Mēbeles viņi nopērk jaunas.
— Tikai velti naudu tērē! — Nezinītis nopūtās. — Labāk būtu atdevuši trūkumcietējiem.
— Gaidi vien! Trūkumcietējiem viņi vis nedod. Tas nav interesanti.
— Kā tas ir, vai tad šis Smulings nekā cita nedarīja kā tikai valstījās uz dīvāna un lauza mēbeles? — Nezinītis pētīja. — Un pa kuru laiku tad viņš vadīja savu fabriku?
— Kāpēc šim fabrika jāvada? Tādai vajadzībai viņam ir pārvaldnieks. Reizi nedēļā pārvaldnieks ierodas pie viņa ar atskaiti. Un, ja viņš ierauga, ka ienākumi no fabrikas gājuši mazumā, pārvaldnieku uz vietas no amata nost un ieceļ jaunu. Jaunais tad nu lien no ādas ārā, lai ienākumi būtu lielāki: apcērp strādniekiem algas, paceļ ziepju cenas. Smulings pats nekā nedara, bet naudiņa nāk. Ir jau vairākus miljonus sarausis.
— Kam tad bagātniekiem vajag tik daudz naudas? — Nezinītis brīnījās. — Vai bagātnieks var vairākus miljonus noēst?
— Noēst! — Kazlēns iespurdzās. — Būtu viņi tikai ēduši! Bagātnieks taču pieēd pilnu vēderu un tad sāk ēdināt savu godkāri.
— Kas tā tāda par godkāri? — Nezinītis nesaprata.
— Nu, tas ir, kad gribas pūst citiem miglu acīs. Piemēram, viens bagātnieks uzceļ sev lielu namu, bet otrs paskatās un saka: «Ak tu tādu namu esi uzcēlis, bet es tevi pārtrumpošu — uzcelšu divreiz lielāku!» Viens pieņem sev pavāru un sulaini, bet otrs saka: «Nu, tad es sev pieņemšu ne tikvien pavāru un sulaini, bet arī šveicaru.» Viens nolīgst veselu desmitu kalpotāju, bet otrs saka: «Nu, tad es nolīgšu divus desmitus un piedevām vēl nolikšu pagalmā ugunsdzēsēju ar kasku galvā.» Viens iegādājas trīs automobiļus, otrs tūdaļ — piecus. Turklāt vēl 'dižojas: «Es, sak, esmu par viņu pārāks. Viņam tikai trīs automobiļi, bet man veseli pieci.» Katram, saproti, gribas parādīt, it kā viņš būtu par citiem pārāks, bet, tā kā prāts, krietnums, godīgums pie mums nav nekādā cieņā, tad plātās cits pret citu vienīgi ar bagātību. Un tur jau nu nav nekādas robežas. Godkāre ir tāda lieta: ne ar ko nav pieēdināma. Es, brāl, pats esmu izbaudījis, kas tā ir par nejauku būšanu. Es taču vienmēr nebiju nabags. Tiesa, neesmu arī bijis nekāds bagātnieks. Man tikai bija pastāvīgs darbs. Es tolaik sāku strādāt rūpnīcā un pieklājīgi pelnīt. Pat nebaltai dienai pamazām atlicināju — tādam gadījumam, ja piepeši atkal kļūtu bezdarbnieks. Tikai grūti, protams, bija noturēties, lai naudiņu neiztērētu. Un tad vēl visi sāka runāt, ka man vajagot pirkt automobili. Es tā arī saku: ko es ar automobili? Varu tāpat kājām staigāt. Bet man iestāsta: kājām iet ir kauns. Kājām staigā tikai nabagie. Turklāt automobili var pirkt uz nomaksu. Iemaksāsi kādu nieku, saņemsi automobili un pēc tam maksāsi pamazītēm katru mēnesi, līdz būsi visu nomaksājis. Nu, es tā arī izdarīju. Lai, sak, visi domā, ka es arī esmu bagātnieks. Izdarīju pirmo iemaksu, saņēmu automobili. Sēdos iekšā, sāku braukt un uz vietas iegāzos grā- hā-hāvī (aiz satraukuma Kazlēns sāka stostīties). Auto-aho- mo-bili sadauzīju, saproti, pārlauzu kāju un vēl četras ribas. Pēc tam veselus trīs mēnešus ārstējos. Visus savus ietaupījumus dakteriem aizgrūdu. Pēdīgi tomēr izārstējos, tikai kopš tās reizes, kā tikai sāku uztraukties, nekādi nevaru vārdu «auto-aho- mobilis» izsa-ha-cīt, katrreiz saku «auto-aho-mobilis», jā.
— Nu, bet automobili tu pēc tam salaboji? — Nezinītis vaicāja.
— Kur nu! Kamēr slimoju, mani padzina no darba. Un tad pienāca laiks kārtējo reizi iemaksāt par automobili. Bet naudas taču man vairs nav! Nu, man saka: tad dod auto-aho-ho-mobili atpakaļ. Es saku: ejiet, ņemiet, grā-aha-hāvī ir. Gribēja mani tiesāt par to, ka automobili esmu sabojājis, bet tad redzēja, ka no manis tik un tā nekā nav, ko ņemt, un likās mierā. Tā ne nu man vairs bija automobiļa, ne naudas.
Tādus notikumus Kazlēns stāstīja bez sava gala. Dzīve viņam bija bagāta dažādiem piedzīvojumiem. Nezinītis ar interesi klausījās, un viņam nebija garlaicīgi.
Reiz Nezinītis un Kazlēns, kā parasti, sēdēja un runājās. Pēkšņi atvērās durvis. Viņi domāja, ka atnācis Miga, taču kantorī ienāca nepazīstams knēvelis. Viņš bija ģērbies nonēsātā blūzē ar elkoņos izdilušām piedurknēm. Kādreiz tā bija bijusi zila, taču no ilgas valkāšanas noplukuši un izbalējusi, it īpaši uz pleciem. Bikses viņam bija kaut kādā nenosakāmā netīri pelēcīgā krāsā, ar nospurušiem staru galiem, bet uz ceļgaliem rēgojās divi prāvi, akurāti uzdiegti, četrstūraini melnas drānas ielāpi. Galvu greznoja veca salmenīca ar caurumu visredzamākajā vietā un noskrandušām, it kā apgrauztām malām, zem kurām spraucās ārā sirmi mati.
Nezinītis neviļus pasmaidīja, ieraudzījis šo masku balles tērpu, taču viņa smaids acumirklī apdzisa, tiklīdz viņš uzmeta acis ienācēja sejai. Tā bija kalsna, gluži kā sažuvusi, un melnīgsnēja, kāda mēdz būt knēveļiem, kuri augām dienām strādā zem klajas debess. Sejas izteiksme bija skarba. Tomēr visvairāk pārsteidza acis. Tās rau
dzījās no sirmo uzacu apakšas ar saspringtu vērīgumu, satraukti, taču tai pašā reizē ar pašcieņu un it kā ar slēptām sāpēm, it kā ar pārmetumu. Nē, Nezinītis nevarēja smieties, sastapies ar šo skumjo acu skatienu, un neviens nebūtu varējis smieties.
Padevis labdienu Nezinītim, kas viņu cieši uzlūkoja, un arī Kazlēnam, sirmais knēvelis nolika uz galda zaraino nūju, ko bija turējis rokās, salūkoja kabatā kārtīgi salocītu avīzes lapiņu, atlocīja un, parādījis to Nezinītim un Kazlēnam, noprasīja:
— Vai tas ir pie jums?
Nezinītis aplūkoja avīzē nodrukāto sludinājumu par to, ka nodibināta akciju sabiedrība gigantisku augu kultivēšanai, un pamāja ar galvu: . — Pie mums.
Kazlēns piestūma viesim mīksto krēslu un pieklājīgi piedāvāja:
— Sēdieties, vectētiņ, rau, šai krēslā!
Ienācējs pateicās Kazlēnam, apsēdās uz krēsla maliņas un vaicāja:
— Tātad tas viss ir tiesa?
— Kas — tiesa? — Nezinītis nesaprata.
— Nu, vai tiesa, ka ir šīs pasakainās sēklas?
— Protams, tiesa, — Nezinītis apstiprināja. — Taču šīs sēklas nemaz nav pasakainas, bet pavisam īstas. Nekā pasakaina vai fantastiska te nav.
— Jūs tā nerunātu, ja zinātu, ko tas nozīmē mums, nabagajiem! — knēvelis sacīja. — Es lūk … mēs lūk… — viņš uztraucies iesāka. — Mēs, raugi, sanācām kopā viss ciems: gribam šo lielo pasākumu veicināt, tas ir, gribam būt akcionāri. Mēs, raugi, visi savācām naudu . . . Ikviens deva cii spēdams .. .
Viņš iebāza roku azotē un izvilka mutautiņu, kurā bija iesieta nauda.
— Cik akciju tad jūs gribat iegādāties? — Nezinītis jautāja.
— Vienu, mīlīt! Vienu pašu! Mums izdevās savākt pavisam tikai fārtingu, un arī tā samērā ar mūsu ienākumiem ir liela nauda.
— Bet uz vienu akciju iznāks ļoti maz sēklu. To taču nepietiks visam jūsu ciemam, — iebilda Kazlēns.
— Mīlīt, iedodiet mums kaut vienu pašu sēkliņu! Lai mums izaug kaut viens milzu gurķis. Vai tad mēs to ēdīsim? Mēs to pataupīsim sēklai. Visu ražu atstāsim sēklai. Arī otru ražu, ja vajadzēs, atstāsim, arī trešo .. . Mēs esam ar mieru gaidīt ir gadu, ir divus, ir trīs, ir četrus. Lai tikai mums būtu cerība, ka reiz izkulsimies no nabadzības. Ar cerību, mīlīt, ir vieglāk dzīvot.
Tobrīd kantorī atgriezās Miga un Zulio. Kazlēns klusītēm paraustīja Migu aiz piedurknes un iečukstēja viņam ausī:
— Atnācis pircējs! Grib pirkt vienu akciju.
Miga tūliņ piegāja pircējam klāt, paspieda roku un apjautājās, kā viņu saucot.
— Mani sauc par Sirmulīti, — apmeklētājs sacīja. — Mūsu ciemā visi mani sauc par Sirmulīti.
— Atļaujiet jūs apsveikt, Sirmulīša kungs, — svarīgi sacīja Miga. — Labāku izlietojumu saviem kapitāliem jūs nebūtu varējis pat izdomāt. Tas ir visdrošākais un ienesīgākais uzņēmums, kāds jebkad pasaulē bijis. Jūs esat pirmais, kas vēlas iegādāties mūsu akcijas, tāpēc atļaujiet jūs nofotografēt. Rīt pat jūsu ģīmetne būs ievietota avīzē.
Miga tūliņ piegāja pie telefona un izsauca fotogrāfu. Apmeklētājs pa to laiku atraisīja vīstoklīti un izlika uz galda veselu kaudzi vara naudas. Zulio lika Nezinītim un Kazlēnam naudu pārskaitīt. Nezinītis un Kazlēns ņēmās skaitīt, taču netika ar to nekādā galā. Monētiņas bija ārkārtīgi sīkas: visas pa santikam un pa diviem, un pat pa pussantikam, tikai viena, vislielākā, bija trīssantiku monētiņa.
Beidzot nauda bija saskaitīta, un Zulio lika Nezinītim izsniegt pircējam akciju. Saudzīgi saņēmis akciju rokās, Sirmu- lītis ar interesi to aplūkoja. Akcijai vienā pusē bija uzzīmēts milzum liels arbūzs, ko apstājuši sīciņi knēveji. Daži no tiem, pieslējuši arbūzam pie sāniem koka kāpnes, mēģināja uz tā uzrāpties. Pieci knēveļi jau bija uztrausušies pašā augšā un dejoja tur, rokās saķērušies. Priekšplānā dobē brieda gigantiski gurķi. Katrs gurķis — knēveļa lielumā. Aiz tiem varēja redzēt mazītiņas koka mājiņas, kurām pāri kā mežs sniedzās gigantisko Zemes kviešu vārpas. Akcijas otrā pusē bija kosmiskās raķetes un kosmiskajā skafandrā tērptā Nezinīša attēls. Turpat varēja lasīt paskaidrojumu par akciju sabiedrības mērķiem. Augšā ar skaistiem dažādu krāsu burtiem rakstīts: «Akciju sabiedrība gigantisko augu kultivēšanai ir ceļš uz bagātību un uzplaukumu. Cena 1 fārtings.» Kamēr Sirmulītis pētīja akciju un, šķiet, bija aizmirsis visu pasaulē, Miga par kaut ko sačukstējās ar Zulio, un tas noskaitīja vēl desmit akcijas un, sniegdams tās Sirmulītim, sacīja:
— Mēs nolēmām izsniegt mūsu pirmajam pircējam prēmiju desmit akciju apmērā. Lūdzam pieņemt no mums šo dāvanu. Tagad jūs esat mūsu akcionārs un jūsu pienākums ir veicināt drīzāku akciju izplatīšanu. Pārlieciniet visus savus paziņas un nepaziņas pirkt mūsu akcijas, sakiet tiem, ka ikviens, kas iegādāsies mūsu akcijas, visīsākā laikā kļūs bagāts.
Sirmulītis ar pateicību saņēma akcijas, rūpīgi ietina tās mutautiņā un noglabāja azotē. Sai brīdī ieradās fotogrāfs ar savu aparātu. Viņš lika Sirmulītim apsēsties atzveltnī un pārmest vienu kāju pār otru.
— Tādā veidā ielāpiņš uz jūsu celīša būs apsegts, — fotogrāfs paskaidroja, — un uz otra ielāpiņa es palūgšu jūs uzlikt savu platmali … Tikai ne tā, bet, lūk, šādi, lai caurumiņš platmalē nebūtu redzams . .
— Bet taisni tas, lūk, nav vajadzīgs, — sarunā iejaucās Miga. — Fotografēt vajag tā, lai uzņēmumā visi ielāpi un caurumi iznāktu labi redzami. Lai visi redz, cik tālu mūs, knēveļus, noved nabadzība. Tiklīdz visi redzēs, ka pat tādi nabagi pērk mūsu akcijas, tie uz karstām pēdām jozīs uz mūsu kantori kā izbadējušies vilki .. . Bet jums, mīlīt, nav ko kaunēties par saviem ielāpiem, — Miga sacīja Sirmulītim. — Lai kaunas tie, kas jūs par nabagu padarījuši. Lai kaunas bagātnieki! Tie ir viņi, kas jūs nodīrājuši kā āzis liepu. Visu savu mūžu jūs esat strādājis viņu labā un neesat varējis nopelnīt pat tik, lai pieklājīgi apģērbtos.
Kamēr Miga skandēja šo runu, fotogrāfs bija Sirmulīti uzņēmis, un tas dzīrās iet projām.
— Sakiet, — Miga viņam atvadoties jautāja, — kā jūs dabūjāt zināt par mūsu sabiedrības pastāvēšanu? Kas jums ierosināja domu pirkt akciju?
— Kas nu ierosināja? — Sirmulītis padomājis atbildēja. — Ierosināja, var sacīt, gadījums. Šis papīra gabaliņš, ko jūs redzat man rokās, nokļuva pie manis tīri nejauši. Mūsu ciemā taču tikai tukšinieki vien dzīvo. Avīzes neviens nepasūta, grāmatas neviens nepērk. Tādām vajadzībām nevienam neiznāk naudas. Tomēr avīzīti palasīt mums reizēm izdodas. Tas gadās tad, kad veikalā pirkumu ietin vecas avīzes strēmelītē. Ikviens no mums tādus avīžu gabaliņus pievāc; lasa pats un dod citiem palasīt. Gluži tāpat iznāca arī šoreiz. Viens no mūsu ciema knēveļiem nopirka veikalā sieru, un to viņam ietina šai avīzes gabaliņā. Tā nu mēs, raugi, sākām viss ciems lasīt par šīm pasakainajām sēklām un tad nolēmām samesties kopā un nopirkt kaut vienu akciju. Pārlieku jau kārdinoši izklausās. Zemītes taču mums katram pa ielāpiņam. Savas ražas nepietiek iztikšanai. Bet bagātniekiem zemes papilnam. Tā nu tu, nabags, ej pie bagātnieka strādāt. Viņš tev iedala zemes gabaliņu. Tai gabaliņā tu izaudzē kviesīšus, rāceņus vai kartupeļus. Pusi ražas ņemsi sev, bet otra puse jāatdod bagātniekam par to, ka viņš tev atļāvis apstrādāt viņa zemi. Bagātniekam tas ir izdevīgi. Viņš sadala savu zemi gabalos: vienu gabalu dos man, otru tev, trešu viņam .. . Mēs tātad visi strādājam un katrs pusi no savas ražas stiepjam bagātniekam. Bet bagātnieks — tas pat nestrādā, tomēr ražas viņam sanāk vairāk par visiem. Tā nu tas ir: vienam naudas kā spaļu, bet citi pampst aiz bada.
— Jā, jā, — Miga viņu pārtrauca. — Tas tiesa! Vieni pampst aiz bada, bet citiem — kā spaļu! Tas viss ir ļoti interesanti, ko jūs stāstāt, taču tagad visām jūsu bēdām drīz pienāks gals. Uz redzēšanos! Vēlam jums visu labu!
Tā runādams, Miga paplikšķināja Sirmulītim pa muguru, izvadīja viņu pa durvīm un nokliedza pakaļ:
— Tātad neaizmirstiet: ja kādam no jūsu draugiem izdodas sadabūt naudu, lai arī viņi atnāk pie mums pēc akcijām!