Līdzko Sirmulītis bija pazudis aiz durvīm, Miga ieplāja ar delnu sev pa pieri un iesaucās:
— Mēs te kaisām naudiņu vējā, drukājam avīzēs sludinājumus, bet laucinieki, izrādās, pat avīzes nelasa!
— Manuprāt, būtu jāizliek daži reklāmu plakāti kaut kur pa ceļa malām tālu no pilsētas, lai tos redzētu arī lauku knēveļi, — prātoja Zulio.
Miga un Zulio labi žigli sēdās mašīnā un stūrēja uz reklāmu darbnīcu. Tur viņi ņēmās māksliniekiem ieskaidrot, kur un kādi plakāti jānovieto, un, atgriezušies kantorī, atrada tur vēl trīs pircējus. Pēc vēja appūstajām, iedegušajām sejām varēja noskārst, ka visi trīs ir laucinieki un turklāt nabadzīgi. Drēbes
viņiem bija gaužām vecas, vienos ielāpos, apavi nodrisk;ili Vienam apavu nebija tikpat kā nemaz, proti, viņam kajas bija noplīsušas kurpes bez zolēm. Nezinītis un Kazlēns, nolīkuši pār galdu, uz kura bija izbērti vara naudas gabali, cītīgi tos pārskaitīja. Kad skaitīšana bija galā, Nezinītis pasniedza knēveļiem viņu iegādātās akcijas. Pircēju rokas satraukumā drebēja, un tas bez zolēm bija uztraucies tik stipri, ka pat apraudājas.
— Zini, brālīt, — viņš stāstīja Kazlēnam, — es taču atbraucu uz pilsētu pirkt sev kurpes, goda vārds, bet te dabūju zināt par visiem šiem milzenīgajiem gurķiem, pupām un kāpostiem. Tā, raugi, nolēmu pirkt nevis kurpes, bet, saproties, akciju.
— Un pareizi darīji, — Kazlēns atzinīgi noteica. — Kurpes kurš katrs ēzelis var nopirkt, bet akciju vis ēzelis nepirks!
— Kas tiesa, tas tiesa! — knēvelis māja ar galvu. — Bet varbūt jūs pateiktu — vai drīz par šīm akcijām varēs dabūt sēklas?
— Drīz, drīz, — sarunā iejaucās Miga. — Savāksim tikai vajadzīgo naudas summu un tūliņ liksim pie darba dažādus speciālistus konstruktorus. Viņi veicīgi uztaisīs lidmašīnas projektu, un tad jau viens redzējiens — varēs lidot pēc sēklām. Ar naudu, pats saproti, viss iet ātri.
Knēveļi gribēja vēl ko pajautāt, taču Miga pasteidzās pirmais:
— Apsveicu jūs, dārgie draugi, ar iestāšanos akciju sabiedrībā! Tagad visas jūsu likstas drīz beigsies un jūs dzīvosiet cepures kuldami. Labāku izlietojumu saviem kapitāliem jūs nevarētu izdomāt.
Paspiedis katram pircējam roku, Miga tos visus izvadīja pa durvīm un krita ap kaklu Nezinītim un Kazlēnam.
— Urā, brālīši! — viņš sauca. — Liekas, mūsu uzņēmums sāk plaukt.
Uzņēmums tiešām strauji plauka. Tiesa, todien pircēju vairāk nebija, toties, kad nākamajā dienā Miga un Zulio ieradās kantorī, viņi atklāja, ka akciju pārdošana rit diezgan rosīgi. Pie Nezinīša un Kazlēna vienā laidā nāca dažādi knēveļi un lika galdā savu naudiņu. Šeit bija jau ne tikvien laucinieki, bet pat pilsētnieki. Kāds no tiem stāstīja mūsu draugiem, ka viņš savā laikā atstājis laukus, kur viņam piederējis neliels zemes gabaliņš. Viņš sapņojis pastrādāt kaut kur rūpnīcā vai fabrikā un iepelnīt naudu, lai piepirktu zemi, jo viņa mazais gabaliņš devis ļoti nelielu ražu. Galu galā viņam izdevies dabūt darbu fabrikā, taču pa ilgiem darba gadiem viņš tā arī neesot varējis iekrāt summu, ar kuru pietiktu zemes pirkšanai.
— Tagad man ir viens sapnis, — viņš sacīja. — Par to naudiņu, ko man izdevies iekrāt, nopirkšu jūsu akcijas un, kad saņemšu sēklas, atgriezīšos uz laukiem un saimniekošu.
— Slavējami esat izdomājis! — izjusti iesaucās Miga. — Saimniekot uz savas zemītes — tā ir īsta bauda, es jums teikšu! Bet vai daudz, ja atļauts vaicāt, jums izdevās iekrāt naudiņas?
— Naudiņas jau nu nav visai daudz: piecpadsmit fārtingu.
— Nu ko tad vairāk — dodiet šurp savus piecpadsmit fār- tingus, un mēs jums dosim piecpadsmit akcijas! Tas būs brīnišķīgi, ticiet man. Pat ja jūs būtu domājis veselu gadu, arī tad nebūtu varējis izdomāt labāku izlietojumu saviem kapitāliem.
Knēvelis izlika no kabatas naudiņu un, saņēmis akcijas, aizgāja.
— Redziet nu, — izplūzdams smaidā, sacīja Miga, — ja ar pircēju aprunājas no sirds, viņš noteikti atdara maku. Pircējiem patīk pieklājīga izturēšanās.
Knēveļu, kas vēlējās iegādāties akcijas, kļuva ar katru dienu vairāk. Nezinītis un Kazlēns pārdeva akcijas no rīta līdz vakaram, bet Miga nekā cita vairs nedarīja kā braukāja uz banku. Tur viņš ieņemto sīknaudu samainīja lielākās naudas zīmēs un novietoja tās ugunsdrošā skapī. Daudzi pircēji ieradās pie kantora pārāk agri. Aiz gara laika viņi drūzmējās uz ielas, gaidīdami, līdz atvērs kantori. Tas saistīja garāmgājēju uzmanību. Pamazām visiem pilsētā kļuva zināms, ka pēc Gigantisko augu sabiedrības akcijām ir liels pieprasījums.
Pilsētas iedzīvotāji apsvēra, ka ar laiku akciju cena var celties. Visi atcerējās apbrīnojamo gadījumu, kad kādas naftas sabiedrības akcijas, kas bija iepirktas par vienu fārtingu gabalā, vēlāk pārdeva vispirms par diviem, tad par trim, pēc tam par pieciem, un tai dienā, kad kļuva zināms, ka no zemes, kur izdarīja urbšanas darbus, beidzot izšāvusies naftas strūkla, akciju cena sakāpa līdz desmit fārtingiem gabalā. Katrs, kas todien pārdeva savas akcijas, saņēma desmitreiz vairāk naudas, nekā bija sākumā izdevis.
Saklausījies līdzīgus nostāstus, ikviens, kam bija izdevies iekrāt nebaltai dienai savu simtiņu fārtingu, steidza sapirkt akcijas, lai tās atkal pārdotu, tiklīdz celsies cenā. Rezultātā divi miljoni akciju, kas glabājās ugunsdrošajās lādēs, drīz vien bija pārdotas.
Redzēdami, ka tirgošanās ar akcijām rit ļoti sekmīgi, Miga un Zulio nolēma laist pārdošanā akcijas arī no pārējām lādēm.
'— Nav vēl zināms, vai mums izdosies dabūt kaut cik naudas par sēklām, — teica Zulio. Labāk jau pārdot akcijas, kamēr par tām maksā naudu.
Par akcijām patiešām maksāja naudu ļoti labprāt. Tagad tās jau pirka ne tikvien Davilonas iedzīvotāji, bet arī iebraucēji no citām pilsētām. Vienīgi lielie naudinieki neizrādīja par akcijām nekādu interesi. Viņi bija pārliecināti, ka Gigantisko augu sabiedrība ir parasta akciju sabiedrība, kas drīz vien uzsprāgs gaisā, — un tās vairs nebūs. Bagātnieki jau gan ļoti labi zināja, ka visas šīs akciju sabiedrības un kompānijas tiek dibinātas
tikai citu naudas ievilkšanai savā kabatā vai, vienkārši runājot, nabago apšmaukšanai.
Drīz tomēr uzradās bagātnieks, kas sāka interesēties par Gigantiskajām akcijām. Tas bija Sprutsa kungs — viens no visbagātākajiem Grābenbergas iedzīvotājiem. Pēc izskata Sprutsa kungs ne ar ko neatšķīrās no pārējiem Grābenbergas naudasmaisiem, kuri arī vispār neizcēlās ar diez kādu skaistumu. Viņam bija paplata, mazliet uz sāniem izplūdusi seja ar mazītiņām kā nagliņas ačelēm un ārkārtīgi plānu, starp abiem tuklajiem vaigiem iespiestu degunteli. Platā seja un zināmā mērā uzblīdušie vaigi radīja iespaidu, ka Sprutsa kungs pastāvīgi smaida, un tas viņam piešķīra jocīgu izskatu. Tomēr nevienam nenāca ne prātā par viņu smieties, jo katrs, kas runāja ar Sprutsa kungu, domāja nevis par viņa izskatu, bet vienīgi par viņa bagātību.
Sprutsa kunga bagātība tika vērtēta uz veselu miljardu fārtingu, tas ir, viņš bija miljardieris jeb, kā labprāt daudzināja Grābenbergas naudinieki, Sprutsa kunga vērtība bija viens miljards. Jāsaka vēl, ka bagātnieki Grābenbergas pilsētā (tāpat arī citās pilsētās) vērtēja knēveļus nevis pēc viņu spējām, nevis pēc viņu gudrības, krietnuma, godīguma un tamlīdzīgām morālām īpašībām, bet vienīgi pēc tā, cik viņiem bija naudas. Ja knēvelim izdevās iekrāt tūkstoš fārtingu lielu kapitāliņu, par viņu runāja, ka viņš ir tūkstoš fārtingu vērts; ja kāda rīcībā bija tikai simt fārtingu liela summa, teica, ka viņš ir simtiņa vērts, ja turpretim kādam nebija ne plika graša pie dvēseles, par tādu nicīgi izteicās, ka tas ir mēsls no knēveļa Un nav it nenieka vērts.
Sprutsa kungam piederēja milzīgi liela manufaktūras fabrika, kura bija
pazīstama ar Sprutsa manufaktūras nosaukumu un izlaida neaprēķināmu daudzumu visdažādāko audumu. Bez tam viņam piederēja ap trīsdesmit cukurfabriku un vairākas latifundijas, proti, milzīgi plaši zemes gabali.
Visos šais zemes gabalos strādāja tūkstošiem knēve|u, kuri audzēja kokvilnu Sprutsa manufaktūrai, cukurbietes viņa cukurfabrikām un arī neizmērojami daudz Mēness rudzu un kviešu, ar kuriem Sprutss plaši tirgojās.
Izdzirdējis par jaunās akciju sabiedrības panākumiem, Sprutsa kungs izsauca savu galveno pārvaldnieku Krabsa kungu un noprasīja:
— Paklausieties, Krabsa kungs, kas tad tā vēl par jaunu sabiedrību uzradusies? Sazin kādi gigantiskie augi. Jūs neka neesat dzirdējis?
— Kā nu ne, dzirdēju, — Krabsa kungs atbildēja. — Es jau sen vēroju. Sās sabiedrības priekšgalā ir Miga un Zulio — divi gaužām slīpēti blēži ar pasaules slavu. Viens no tiem, proti, Miga, ir vairākkārt sēdējis cietumā par blēdībām. Domāju, ka visa viņu akciju sabiedrība ir blēņas, jo, manuprāt, nekāda kosmosa kuģa nav un tātad nav arī nekādu gigantisku sēklu.
— Labi, ja nav. Bet ja nu piepeši ir?
— Nu, ja ir, tad abi blēži visai jauki iedzīvosies un kļūs par bagātiem un cienījamiem knēveļiem.
Sprutss nepacietīgi atmeta ar roku.
— Es nerunāju par to! — viņš teica. — Nekāda nelaime nenotiks, ja viņi iedzīvosies. Pie mums nevienam nav liegts raust bagātību uz citu rēķina. Bet kas būs, ja te pie mums patiešām parādīsies šie gigantiskie augi?
— Kas būs? — Krabsa kungs nomurmināja. — Jāatzīstas, par to es vēl neesmu padomājis.
— Bet nu padomājiet: ja katrs lempis plikata sāks audzēt savā nelielajā zemes gabaliņā gigantiskus augus, tad viņš par-
tiks, arī neaudzedams kokvilnu vai kviešus, vai cukurbietes mums. Vai nav tā?
— Šķiet, ka tā, — Krabsa kungs piekrita.
— Kurš tad tādā gadījumā gribēs strādāt
mūsu fabrikās? — Sprutss turpināja. — Visi brauks uz laukiem un sāks audzēt gigantiskos augļus pašu vajadzībām. Kas tad notiks ar mūsu peļņu? No kā mēs spiedīsim fārtingus, ja neviens nebūs ar mieru mūsu labā strādāt?
— O, tā taču ir katastrofa! — Krabsa kungs iesaucās. — Varbūt sapirkt labi drīz visas šīs nolādētās akcijas un aizkavēt lidmašīnas būvi?
— Domāju, ka tā nav izeja, — Sprutss atbildēja. — Tiklīdz mēs sāksim pirkt akcijas, tās tūliņ celsies cenā, un tad mums nepietiks naudas, lai nopirktu tās visas. Turklāt, ja mēs tikai aizkavēsim lidaparāta būvi, kāds to uzbūvēs arī bez mums un pie sēklām beigu beigās nokļūs. Manuprāt, jāpierunā šie divi nelieši — Miga un Zulio — aizlaisties kaut kurp ar visu naudu, tad ikvienam būs skaidrs, ka tā visa bijusi parastā blēžu būšana, un neviens par šīm nolādētajām sēklām vairs nesapņos.
— Ģeniāli izdomāts! — Krabsa kungs iesaucās. — Ar jusu atļauju es tūliņ sēdīšos automašīnā un došos uz Davilonu aprunāties ar Migu un Zulio.
— Brauciet, Krabsa kungs! Es uz jums paļaujos.
Šās sarunas rezultāts bija tāds, ka nākamajā rītā Krabsa kungs ieradās Gigantisko augu sabiedrības kantorī. Izskata pēc nopircis dažas akcijas, viņš paaicināja pie malas Migu un Zulio un sacīja:
— Esmu ieradies no Grābenbergas pilsētas pazīstamā uzņēmēja Sprutsa uzdevumā, lai ar jums aprunātos. Vai mēs nevarētu vakarā kaut kur satikties?
Migām un Zulio ārkārtīgi interesēja, ko slavenajam fabrikantam no viņiem vajag, un viņi tūliņ deva piekrišanu satikties. Līdzko darbs kantorī bija beidzies, viņi devās uz viesnīcas numuru, kur bija norunāta satikšanās ar Krabsu. Krabsa kungs piedāvāja viņiem kopā paēst vakariņas, un pēc maza brīža visi trīs sēdēja restorānā pie galdiņa.
Pēc paraduma, kas raksturīgs visiem knēveļiem komersantiem, Krabsa kungs sāka sarunu iztālēm. Apvaicājies Migām un Zulio, vai viņiem kādreiz gadījies iegriezties Grābenbergas pilsētā, un dabūjis zināt, ka viņiem jau iznācis tur pabūt, viņš sāka visādi slavēt šo pilsētu un tās iedzīvotājus, apgalvodams, ka tie visi esot visgudrākie, labākie un godīgākie knēveļi pasaulē un atl Sprutsa kungs, kas ir dzimis grābenberģietis, esot visgudrākais, cienījamākais un godīgākais knēvelis un turklāt viņam piederot tik kolosāla bagātība, kādu daudzi pat sapnī neesot redzējuši.
Atmiņas par Sprutsa kunga bagātību lika Krabsa kunga tuklajiem, sārtajiem vaigiem izplūst visplatākajā smaidā, un viņa mazliet izvelbtās spožās ačeles šamiedzās pašas no sevis. Papurinājis galvu un it kā pamodies no patīkama sapņa, Krabsa kungs nolēma, ka ir pietiekami noskaņojis sarunas biedrus par labu Sprutsam, un teica:
— Jūs jau droši vien esat noģiduši, par ko Sprutsa kungs man uzdevis ar jums parunāt?
— Domāju, ka runa būs par lielāka daudzuma Gigantisko akciju pirkšanu, — Miga minēja varbūtību.
Tomēr, no Krabsa sejas izteiksmes noskārtis, ka minējums nepareizs, Miga piebilda:
— Diemžēl man jums jāsaka, no tā nekas neiznāks, jo gandrīz visas akcijas jau pārdotas. Ja ne šodien, tad rīt mūsu kantoris tiks slēgts un tā vietā atvērts konstruktoru birojs lidaparāta projektēšanai.
— Lūk, taisni šis ir tas jautājums, kas ļoti interesē Sprut- su, — atbildēja Krabss. — Sprutsa kungs domā, ka jums nepavisam nebūtu ko uzsākt lidaparāta būvi. Tas ir ārkārtīgi neizdevīgi, jo prasīs milzīgus izdevumus. Jūs iztērēsiet visu naudiņu, ko ar tādām pūlēm esat savākuši no akciju pārdošanas, un paliksiet tukšā.
— Sprutsa kungs maldās, — atteica Miga. — Izdevumi nemaz nebūs tik lieli, tai pašā laikā radīsies jauns ienākumu avots. Tāda neparasta lidaparāta būve, bez šaubām, izraisīs visu knēveļu interesi. Visās avīzēs varēs ievietot atskaites par darba gaitu, iepazīstināt lasītājus ar dažādiem projektiem un konstrukcijām. To visu mēs nedarīsim par velti. Mūsu avīzes ir pārlieku kāras uz visāda veida jaunām ziņām un šādai informācijai naudu nežēlos. Un televīzija? Un kino? Vai jūs varat iedomāties, cik izdevīgu līgumu varēs noslēgt ar televīzijas studiju par raidījumu, kas rādīs gatavošanos šim neredzētajam lidojumam? Un kas notiks lidmašīnas starta brīdī vai arī kad sāksies pirmie izmēģinājumi gigantisko stādu audzēšanā? Tūkstošiem televīzijas skatītāju sēdēs pie saviem televizoriem kā piekalti. Naudiņa plūdīs mūsu kabatās kā pa reni. Tur nav nekādu šaubu!
— Varbūt Sprutsa kungs pats gribētu ķerties pie lidmašīnas būves un ar to kārtīgi nopelnīt? — Zulio minēja.
— Nē, nē! — Krabsa kungs iesaucās. — Sprutsa kungs 11/ skata, ka tas ir neizdevīgs un pat ārkārtīgi kaitīgs pasākums. Vai esat padomājuši, kas var notikt, kad uz mūsu planētas parādīsies šie gigantiskie augi? Pārtikas produktu būs ļoti daudz. Viss kļūs lēts. Izzudīs nabadzība! Kurš tādā gadījumā gribēs strādāt mūsu un jūsu labā? Kas notiks ar kapitālistiem? Luk, jūs, piemēram, tagad esat kļuvuši bagāti. Visi uz jums nolūkojas ar skaudību. Jums ir daudz naudas. Jūs varat apmierināt visas savas iegribas. Varat pieņemt šoferi, kas jūs vizinās automašīnā, varat pieņemt kalpotājus, kas izpildīs visas jūsu pavēlēs: uzkops jūsu telpas, uzmanīs jūsu suni, izdauzīs paklājus, uzaus jums gamašas, un vai nu mazums, ko visu vēl! Bet kas to visu darīs? Tas viss jūsu labā jādara nabagajiem, kam nepieciešams kaut cik nopelnīt. Bet kurš nabagais ies jums kalpot, ja tam nekā nevajadzēs? … Jums taču viss būs jādara pašiem. Ko tad jums līdzēs visa jūsu bagātība? Vai tagad jūs saprotat, kāda nelaime draud visiem bagātniekiem no šiem gigantiskajiem augiem? Ja arī pienāks tāds laiks, kad visiem būs labi, tad bagātniekiem noteikti būs slikti. Ņemiet to vērā!
Miga un Zulio kļuva domīgi un vispirms pat neattapa, ko atbildēt. Zulio ar roku berzēja pieri, it kā tas viņam palīdzētu sakopot domas, un beidzot pikti norūca:
— Tātad, jūsuprāt, mums vajadzētu atteikties no tik izdevīga pasākuma?
— Bet jūs taču paši redzat, ka pasākums nepavisam nav izdevīgs, — Krabss iebilda.
— Ko tad lai mēs darām?
— Nekas jums nav jādara, — ar jautru smaidu atbildēja Krabss. — Jums gluži vienkārši jāpazūd.
— Kā — jāpazūd? Tā gluži vienkārši ņemt un pazust? Par baltu velti?! — Miga aizsvilās.
— Nu, kāpēc tad par velti? — rāmā balsī atsaucās Krabss.
— Paķeriet līdzi piecus miljonus, ko esat paspējuši ieņemt par pārdotajām akcijām, un aizlaidieties kaut kur labi patālu!
— Paldies, ka atļaujat mums paņemt mūsu pašu naudiņu! — Miga dusmīgi nopurpināja. — Mēs taisījāmies nopelnīt krietni vairāk.
— Nu, kur nu vēl vairāk? Tie taču ir pieci miljoni!
— Bet uz diviem! — Miga iesaucās.
— Nu, katram pa divarpus miljona — tas nav maz, — prātīgi noteica Krabss.
— Tas tiesa, maz jau nav, taču mums gribētos pa trīs, — atbildēja Miga. — Un tad mums ir vēl Nezinītis un Kazlēns. Mēs nevaram tā pamest savus draugus. Nepieciešams dot katram kaut vai pa miljonam. Kaut gan — Kazlēnam var dot pusmiljonu.
— Nē, nē, — sarunā iejaucās Zulio, — arī Kazlēnam jādod miljons. Citādi viņš mums var ņemt ļaunā.
— Ļoti slavējami, ka jūs rūpējaties par saviem draugiem! — iesaucās Krabsa kungs. — Tas nozīmē, ka jums ir laba sirds. Lai notiek, es mēģināšu kaut ko darīt: izkaulēšu no Sprutsa kunga jums divus miljonus. Man tomēr jūs jābrīdina, ka tas nebūs viegli. Sprutsa kungs ir šausmīgs sīkstulis un tik lēti naudiņu no rokām ārā nelaidīs. Man būs krietni jāpiestrādā, kamēr izdosies viņu pielauzt. Rau, ja jūs no saviem diviem miljoniem atmestu man kaut vai simt tūkstošus, tad jau nu — kas ir, ir — es jūsu labā papūlētos.
— Nu labi, — sacīja Miga. — Es uzskatu, ka jebkuram darbam jātiek apmaksātam. Nevienam nav otra labā par velti jāpūlas. Jūs mums pagādāsiet divus miljonus, un mēs jums samaksāsim simt tūkstošus.
— Norunāts! — Krabsa kungs nopriecājās. — Uzskatiet, ka es sāku darboties.