Lasītājam būs derīgi zināt sekojošo. Aizbraucot no Grābenbergas, Krabsa kungs vienojās ar Sprutsu, ka savos ziņojumos viņš Migu un Zulio nesauks vienkārši vārdos, bet kaut kā citādi, piemēram: par neliešiem, blēžiem vai ēzeļiem. Tas bija nepieciešami konspirācijai, proti, lai saglabātu savu rīcību slepenībā. Iemesls bija tas, ka Grābenbergas naudasmaisi (kā, starp citu, arī visu citu pilsētu bagātnieki) pastāvīgi cits citu izsekoja, noklausījās telefona sarunas, uzpirka pasta kalpotājus, lai tie izošņātu svešu vēstuļu un telegrammu saturu. Tas viss bija vajadzīgs, lai viņi varētu veiksmīgāk nodarīt savus darījumus un cits citu apšmaukt. Sprutsa kungs saprata: ja citi naudinieki
dabūs zināt par viņa sarunām ar Migu un Zulio, tad kāds var iedomāties, it kā viņš ieinteresēts par Gigantiskajām akcijām. Sekas būs tādas, ka visi trauksies pirkt šīs akcijas lielos vairumos un no tā labumu gūs tikai Zulio ar Migu.
Atcerēdamies savu norunu ar Krabsu, Sprutsa kungs nebija ne drusciņas izbrīnījies, saņēmis telegrammu, kurā bija rakstīts: «Divi ēzeļi prasa divus miljonus. Ko darīt? Krabss.» Izlasījis šos vārdus, Sprutsa kungs saprata, ka runa nav par parastiem, visiem pazīstamiem četrkājainiem garaušiem, bet par Migu un Zulio, kurus Krabss dēvēja par ēzeļiem tikai tālab, lai jauktu galvu tiem, kas labprāt bāž degunu svešās darīšanās. Vispusīgi apsvēris saņemtās telegrammas saturu, Sprutsa kungs izsauca savu sekretāri un lika tai atbildēt Krabsam ar šādu telegrammu:
«Velciet laiku garumā! Vazājiet aiz deguna! Sasaucu lielo bl,ēdlamu. Sprutss.»
Ko nozīmē frāzes «velciet laiku garumā» un «vazājiet aiz deguna», jādomā, ir saprotams katram; bet vārdi «sasaucu lielo blēdlamu» nozīmēja, ka Sprutsa kungs bija nolēmis Migas un Zulio priekšlikumu apspriest kapitālistu padomē.
Jums jāzina, ka visi bagātnieki, kas dzīvoja Mēness pilsētās, bija apvienoti savienībās, kuras dēvēja par blēdlamiem. Tā, piemēram, pastāvēja siera blēdlams, kurā bija apvienojušies siera fabriku īpašnieki; cukura blēdlams, kas apvienoja visus cukura rūpniekus; ogļu blēdlams, kas apvienoja ogļu šahtu īpašniekus, un tā tālāk. Tādi blēdlami bagātniekiem bija vajadzīgi tālab, lai turētu pakļautībā strādniekus un izsistu no tiem cik iespējams vairāk peļņas. Sapulcējušies kopā, kapitālisti norunāja savā starpā, kādu algu maksāt strādniekiem. Pastāvot šādai norunai, neviens nemaksāja strādniekiem vairāk par to summu, kādu kapitālisti bija kopīgi noteikuši, un, lai kā strādnieki cīnījās, viņi nevarēja panākt dzīves apstākļu uzlabošanu. Turklāt vēl blēdlams noteica cenas saražotajai produkcijai, piemēram, cuku-
ram, maizei, sieram, audumiem, oglēm. Nevienam nebija tiesību pārdot preces lētāk par blēdlama noteiktām cenām, un tāpēc cenas pastāvīgi turējās augstas, kas atkal bija ļoti izdevīgi fabrikantiem.
Bez atsevišķiem, tā saucamajiem mazajiem blēdlamiem pastāvēja vēl viens — tā saucamais lielais blēdlams, kurā apvienojās visu pārējo blēdlamu pārstāvji. Lielā blēdlama priekšsēdētājs bija Sprutsa kungs.
Dienu pēc tam, kad sekretāre bija paziņojusi visiem lielā blēdlama locekļiem, ka viņiem noteikti jāierodas uz apspriedi, lielais blēdlams sanāca Sprutsa kunga kabinetā pie liela, apaļa galda, un Sprutsa kungs ziņoja par šās ārkārtējās sēdes iemesliem. Uzzinājuši, kāda nelaime viņiem draud sakarā ar gigantisko augu parādīšanos, blēdlama locekļi uztraucās un visi ka viens atbalstīja Sprutsa kunga priekšlikumu, ka viss šis pasākums ar gigantiskajiem augiem jāiznīcina jau iedīglī, proti, iekām tas uzplaukst pilnā spēkā.
Pēc Sprutsa kunga runāja mēbeļu fabrikants un kokzāģētavu īpašnieks Klucs, kurš bija kļuvis slavens ar savu smago, gluži kā no ozola kluča iztēsto galvu, kas stīvi grozījās no vienas puses uz otru un ar pūlēm noliecās, kad viņam vajadzēja paskatīties uz leju. Knēveļus ar šāda veida galvām mēnesēniem bija pieņemts saukāt par āmurgalvām. Kluča kungs sacīja, ka viņam esot padomā divas gaužām spējīgas un savā ziņā pat talantīgas personas (taisni tā Klucs arī izteicās), kas varētu ķerties pie lietas un vienā rāvienā novākt no ceļa Migu un Žulio un pie reizes arī Nezinīti un Kazlēnu.
— Viņi, tā sakot, nokniebs tos, ļauna vārda neteikuši, kaut kur tumšā kaktā par mērenu atlīdzību vai, vienkārši runājot, nogalinās, — Kluča kungs paskaidroja savu domu.
Sprutsa kungs iebilda, ka Kluča kungs acīmredzot neesot viņu sapratis, jo, runādams par to, ka pasākums jāiznīcina iedīglī, viņš nepavisam neesot domājis, ka vajadzētu kādu nogalināt — šā vārda burtiskā nozīmē.
— Tāda veida metodes šai gadījumā neder, — teica Sprutsa kungs. — Tā kā pasākums ir jau plaši izbazūnēts, interese par gigantiskajiem augiem tikai pieaugs, ja kāds izrēķināsies ar Migu un Zulio ar tik enerģiskiem paņēmieniem. Tas var gigantisko augu akciju īpašniekus pamudināt drīzāk mēģināt dabūt sēklas no Mēness virspuses, un tad visiem mūsu pūliņiem nebūs nekādas jēgas. Jāiznīcina pati doma par gigantiskajiem augiem, proti, jāizdara tā, lai neviens vairs šo fantastisko augu eksistēšanai neticētu, un to var panākt, ja Miga un Zulio ar naudu, kas ieņemta par akcijām, aizlaidīsies lapās.
— Kāpēc tad viņi līdz šim vēl nav aizlaidušies? Vai tad viņi paši ir ieinteresēti, lai pie mums ieviešas šīs muļķīgās sēklas? — ievaicājās kapitālists Tupss.
Kapitālistu Tupšu nekādi nevarēja pieskaitīt pie tiem knēveļiem, kurus pieņemts saukāt par amurg.il- vām, jo galva viņam bija pavisam glīti veidota un ērti grozījās uz jebkuru pusi, taču saprašanā viņš acīmredzot bija tikpat stulbs kā Kluča kungs.
— Domāju, ka šie Miga un Zulio ir divi ļoti lieli bieži, Sprutsa kungs atbildēja. — Viņi saprot, ka mums visiem butu ārkārtīgi izdevīgi, ja viņi ar savām sēklām aizvāktos kaut kur labi tālu no šejienes, un tāpēc prasa no mums trīs miljonus.
— Trīs miljonus — kā? — lēkdams augšā no sava krēsla, iejautājās konservu fabrikants Sīkstinss.
Sis Sīkstinss bija ļoti dzeltens un ļoti kalsns knēvelis, kas ar savu izskatu atgādināja kaltētu voblu. Acis viņam bija tikpat blāvas un apdzisušas kā aizmigušai zivij un atdzīvojās tikai tad, kad sarunā pieminēja naudu. Tā arī pašlaik, kolīdz Sīkstinss izdzirdēja vārdus «trīs miljonus», viņam acīs iedegās nemierīgas uguntiņas un viņš pietrūkās kājās tik spēji, it kā viņam piepeši kāds iedūris ar īlenu sēžamvietā.
— Nu, kā trīs miljonus! — nepacietīgi atcirta Sprutss. — Protams, ne jau nu trīs miljonus vecu galošu, bet trīs miljonus fārtingu.
— Ak tā! — iesaucās Sīkstinsa kungs, it kā tikai tagad atskārtis, par ko runā. — Tātad mums jādod viņam trīs miljoni fārtingu?
— Pilnīgi pareizi, — apstiprināja Sprutsa kungs. — Mēs lai dodam viņiem.
— Un nevis viņi mums?
— Nē, nē. Nevis viņi mums, bet mēs viņiem.
— Tad tas mums nav izdevīgi, — paziņoja Sīkstinss. — Ja trīs miljonus viņi dotu mums, tas būtu izdevīgi, bet, ja mēs viņiem, — nav izdevīgi.
— Par ko tad lai viņi dotu mums trīs miljonus? — Sprutsa kungs iebilda.
— Tas tiesa, ka nav par ko.
Acis Sīkstinsam atkal apdzisa. Viņš apsēdās savā vietā, enerģiski kratīja galvu un sacīja:
— Un tomēr tas … tas ir briesmīgi neizdevīgi!
Tūliņ pēc Sīkstinsa runāja Mēness pilsētas Brehenvilas iedzīvotājs Rīmings. Viņš teica:
— Sīkstinsa kungam taisnība. Ir grūti atdot naudu otram, ja var nedot, taču, ja ir jādod, tad tomēr vieglāk ņemt to no cita kabatas, nevis no savējās . . . Vai es pareizi runāju?
Pašķielējis no uzaču apakšas uz naudiniekiem, kas sēdēja ap galdu, Rīminga kungs skaļi nosmējās un tad turpināja:
— Trīs miljoni, bez šaubām, ir prāva summa, nav vārdam vietas, taču, ja to sadala uz visiem bagātniekiem, to skaitā ari sīkajiem, bet sīko bagātnieku, kā zināms, ir vairāk nekā lielo (vai gan nezināms, ka visādas smeltnes pasaulē ir daudz vairāk nekā vērtīgu lietu… Vai es pareizi runāju? Ha-ha-ha!), tad katram neiznāks maksāt diez cik daudz . . . Tādā veidā var savākt ne vien trīs, bet veselus četrus miljonus un pat vairāk. Trīs miljonus atdosim šiem avantūristiem Migām un Zulio — lai ripo, bet pārējo naudu paturēsim sev par pūlēm. Vai es pareizi runāju?
— Nepareizi! — Sprutss viņu pārtrauca. — Līdzko mēs sāksim no dažādiem sīkmaņiem vākt naudu, visiem kļūs zināms, kam mums tā vajadzīga. Visi sapratīs, ka bagātajiem negribas,
ka te ieviestos šie fantastiskie augi. Un tad nu pamēģiniet pierādīt, ka pasaulē nekādu gigantisko augu nav. Nē, kungi, nauda šim darījumam jādod tikai mums pašiem: tikai tiem, kas patlaban atrodamies šai istabā. Un neviens — saprotiet, neviens, neviena dzīva dvēsele nedrīkst zināt, par ko mēs šeit runājam. Bet jums, Rīminga kungs, vajadzētu kaunēties! Te ir jautājums par visu mūsu bagātību saglabāšanu, bet jūs
šai bridi domājat tikai par to, kā pasildīt rokas, tīkojat iebāzt savā kabatā lieku simtu fārtingu. Kaunieties!
— Nu, ko tur, — Rīminga kungs noplātīja rokas, — simts fārtingu, tas, ko tur runāt. . . Simts fārtingu ir un paliek simts fārtingu. Vai es pareizi runāju? . . . Simts fārtingu uz ceļa nemētājas. Vai jums pašam fārtingu simts nav vajadzīgs? Ja nav vajadzīgs, tad atdodiet to man. Vai es pareizi runāju?
Miljonārs Rīmings vēl ilgi nez ko purpināja par fārtingu simtu, taču pēdīgi mitējās. Sprutsa kungs nolēma, ka visa šī lieta nu būtu galā, bet tad vārdu palūdza Skopumfīlda kungs, kam piederēja milzīgi liela makaronu un nūdeļu fabrika, pazīstama ar nosaukumu «Skopumfīlda makaronu uzņēmums».
Skopumfīlda kungs, gluži tāpat kā Rīminga kungs, dzīvoja Mēness pilsētā Brehenvilā. Jāsaka, starp brehenviliešiem nebija neviena cita tik slavena kā šie abi — Rīmings un Skopumfīlds. Taisnības labad tomēr jāpiebilst, ka viņi bija slaveni nevis ar kādiem labiem darbiem, bet vienīgi ar savu skopumu. Brehen- vilas iedzīvotāji tā arī nevarēja tikt pie īstas skaidrības, kurš no šiem diviem skopuļiem ir skopākais, un šā jautājuma dēļ pastāvīgi sanāca matos. Ja kāds apgalvoja, ka skopāks ir Skopumfīlds, tad turpat uz vietas atradās cits knēvelis, kas ņēmās pierādīt, ka Rīmings ir skopāks. Abi strīdnieki minēja simtiem piemēru, lai pierādītu savu taisnību, katrs piesauca palīgā lieciniekus un tādus, kas paši šā vai tā bija cietuši no viena vai otra sīkstuļa skopulības, strīdā pamazām iesaistījās aizvien jauni un jauni knēveļi, un ķilda nereti beidzās ar plūk- šanos.
Šķiet, lasītājam būs interesanti uzzināt,
ka, par spīti absolūti vienādiem raksturiem, pēc izskata Rīmings un Skopumfīlds bija pilnīgi pretstati. Rīmings ar savu ārieni ļoti atgādināja Sprutsa kungu. Atšķirība bija tikai tā, ka seja viņam bija mazliet platāka nekā Sprutsa kungam, bet deguns drusciņ plānāks. Sprutsa kungam bija ļoti pareizi veidotas ausis, Rīmin- gam ausis bija lielas un muļķīgi atkarenas, tā jau plato seju padarīdamas vēl platāku. Kas attiecas uz Skopumfīldu, tad tas, taisni otrādi, ar izskatu vairāk līdzinājās Sīkstinsa kungam: tāda pati liesa kaltētas voblas seja, taču, ja tā var teikt, vēl dzīslaināka un vairāk izkāmējusi; tādas pašas neizteiksmīgas zivs acis, kaut gan tais varēja vērot mazliet vairāk možuma. Atšķirībā no Sīkstinsa Skopumfīlda kungs bija absolūts plikpauris, proti, viņam uz galvas nebija neviena vienīga mata; sausā āda tik cieši uzspīlēta galvaskausam, ka šķita, it kā viņam būtu kaula galva. Lūpas plānas, plānas, pilnīgi bālas. Turklāt balss viņam bija pārlieku nedaiļskanīga: tāda kā griezīga, drebulīga, čērkstoša. Kad viņš runāja, izklausījās tā, it kā kāds būtu uzlīdis uz nama jumta un ar trulu nazi skrāpētu sarūsējušo skārdu.
Kaut gan ausis Skopumfīlda kungam bija tikpat lielas kā Sīkstinsa kungam, dzirdēt viņš dzirdēja ļoti vāji. Viņš pastāvīgi šķitās saklausām, ka viņam kāds nez ko jautā, tāpēc vienā gabalā grozīja galvu uz visām pusēm, cēla delnu pie auss un visai derdzīgi pīkstēja: «Kas ir? Ko tā? . . . Vai jūs ko teicāt? Es gluži labi nesadzirdēju …» — kaut gan neviens nebija pat domājis viņam ko jautāt.
Ikviens, kas pirmoreiz redzēja Skopumfīlda kungu, neparko nebūtu ticējis, ka viņa priekšā stāv miljonārs — tik izdēdējis un, ja tā var izteikties, sačokurojies tas bija. Jāsaka tomēr, ka Skopumfīlda kungs dēdēja nepavisam ne tāpēc, ka viņam nebūtu ko ēst, bet aiz savas paša skopulības. Ikreiz, kad viņam vajadzēja izdot vienu fārtingu, viņš tik ļoti nervozēja, ka aiz šādas skopulības nokritās svarā. Lai atgūtu zaudēto svaru, viņš katru dienu apēda pa četrām brokastīm, pa četrām pusdienām un četrām vakariņam, bet tik un ta nevareja pieņemties miesas, jo viņu kremta domas, ka iztērējis uzturam pārāk lielu naudu.
Skopumfīlda kungs ļoti labi zināja, ka viņa skopulība kaite viņa paša veselībai, taču ar savu suņa dabu (kā viņš pats izteicās) nevarēja nekā izdarīt. Viņš nez kāpēc bija ieņēmis galvā, ka viņa arī tā jau kolosālajam īpašumam vajagot nemitīgi augt, un, ja viņam izdevās savu kapitālu palielināt kaut vai par vienu fārtingu, viņš bija gatavs vai gaisā lēkt aiz prieka; kad turpretim bija nepieciešams iztērēt fārtingu, viņš krita izmisumā, viņam šķita, ka nupat ir klāt pastarais gals, ka drīz visi fārtingi, kā nez kādas ļaunas varas parauti, aizplūdīs no viņa lādēm un viņš no bagātnieka pārvērtīsies par ubagu.
Ja citi bagātnieki pilnā mērā valdīja pār savu naudu, lietoja to savām iegribām un baudām, tad par Skopumfīldu varēja teikt, ka nauda pilnā mērā valda pār viņu. Viņš atradās pilnīgi tās varā, bija savas naudas padevīgais kalps. Viņš cītīgi loloja, glabāja un vairoja savus kapitālus, negūdams no tiem sev nekāda, kaut vai visniecīgākā labuma.
Neviens tomēr Skopumfīlda uzvedībā nesaskatīja nekā sevišķi nenormāla, jo sabiedrībā, kur par vislielāko vērtību uzskatīja naudu, tāda izturēšanās likās dabiska un neviens pat nepadomāja, ka Skopumfīlda kungu sen būtu vajadzējis aizvest pie ārsta un ārstēt ar tādu pašu rūpību, ar kādu ārstē ikvienu, kas pamaitājies prātā.
Palūdzis vārdu, Skopumfīlda kungs piecēlās, uzkabināja uz deguna acenes un ņēmās ar delnu berzēt savu noplukušo pauri, it kā pūlēdamies atsildīt smadzenēs sastingušās domas. Taisni šai brīdī viņam uzreiz šķita, ka dzird kādu kaut ko sakām, tāpēc viņš pēc sava paraduma pielika roku pie auss, sāka grozīties uz visām pusēm un čārkstēja savā aizrūsējušajā balsī:
— Jā? . . . Ko? . . . Jūs laikam ko teicāt? Es lāgā nesadzirdēju … Ko?
Pārliecinājies tomēr, ka visi sēž klusēdami, viņš nomierinājās un teica:
— Kungi, lūdzu klausīties manī uzmanīgi, jo kurlajiem es savus vārdus divas reizes atkārtot neiešu. Ko? … Un palūgšu mani nepārtraukt.. . Tātad ko es gribēju sacīt? .. . Hm! Jā! Tfū! Aizmirsu! . .. Vai neviens, kungi, nezina, par ko es gribēju runāt? — Viņš sāka grozīties uz visām pusēm un klusu murmināt: — Hm! Jā! Tfū! Tik daudz ēzeļu visapkārt, un neviens nezina, par ko es gribēju runāt! … Jā! — viņš piepeši iesaucās un piecirta pret grīdu spieķi ar kaula rokturi, kuru pastāvīgi turēja rokās. — Lūk, par ko: par naudu! Par ko gan citu? Protams, par naudu. Tfū! Par šiem trīskārt nolādētajiem trim miljoniem, kaut jupis viņus parāvis!… Kas teica, ka jāmaksā trīs miljoni? Ko? . .. Krabss sacīja? Bet kas viņš tāds ir, tas jūsu Krabss? Blēdis viņš ir, tas jūsu Krabss! Ko, vai es Krabsu nepazīstu? Ko? … Es visus ļoti labi pazīstu! Visi ir blēži! Lūdzu nepārtraukt! . . . Un, ja Krabss būtu teicis, ka jāmaksā četri miljoni, jūs liktu galdā četrus? Ko? … Varbūt nemaz nevajag maksāt trīs miljonus, bet tikai divus vai vienu? Varbūt nevienu? Ko? . . . Lūdzu nepārtraukt! Es taču jūs netiku pārtraucis! Varbūt Krabss visu to uzrīkojis, lai iebāztu trīs miljonus savā kabatā? Jūs nezināt? Bet es zinu! . .. Lūdzu nepārtraukt! Es, lūk, braukšu uz Davilonu un pats parunāšu ar šo Migu un Zulio. Lai viņi bez maksas vācas pie nelabā! Viņiem vēl nepietiek ar to, ko sarausuši no akciju pārdošanas, viņi vēl tīko ielīst mūsu kabatās! Tā ir laupīšana! Es viņiem parādīšu! Es viņiem ar nūju pa purnu!
To pateicis, Skopumfīlda kungs ņēmās vicināt savu spieķi ar kaula rokturi un dauzīt ar to pa galdu un tad rausās āra no savas vietas, lai bez kavēšanās brauktu uz Davilonu pie Migas un Zulio.
Viņa blakussēdētāji kapitālisti pietrūkās kājās un ņēmās viņu mierināt, taču viņš negribēja apmierināties un ar tādu
sparu vicināja nūju, ka dažs labs kapitālists dabūja kārtīgi just. Galu galā viņu tomēr apsēdināja uz krēsla, uzlika viņam uz galvas aukstu kompresi, un tikai pēc tam viņš pamazām pierima.
Redzēdams, ka atkal iestājas klusums, Sprutss nolēma, ka sēdi var turpināt, un teica:
— Es domāju, kungi, jūs visi saprotat, ka šis jautājums ir neparasti kutelīgs. Tas jāizlemj uzreiz, vienā paņēmienā. Ja katrs no mums sāks braukāt uz Davilonu un kaulēties ar Migu un Zulio, tas mums var tikai kaitēt. Līdzko Miga un Zulio atskārtis, ka mums ļoti gribas no viņiem atbrīvoties, viņi prasīs no mums vēl vairāk. Teikšu atklāti, ka šie abi — Miga un Zulio — ir gluži vienkārši divi muļķi, jo pieprasīja no mums pārāk maz. Mums vajag to drīzāk izmantot, iekām viņi nav pārdomājuši. Es ierosinu nieku dēļ nekaulēties un lēmumu pieņemt ātri. Seit mēs esam trīsdesmit viens lielā blēdlama loceklis. Ja trīs miljonus izdalīsim ar trīsdesmit vienu, iznāks nepilni simttūkstoš fārtingi. Katram no mums šī summa ir tīrais sīkums.
— Kungi, — iekliedzās Skopumfīlds, pielēkdams kājās. — Kungi, kāpēc jums dalīt trīs miljonus ar trīsdesmit vienu? Tas taču ir grūti! Daudz vieglāk ir trīs miljonus izdalīt ar trīsdesmit. Mani neskaitiet. Jūs paliksiet trīsdesmit. Trīs miljonus dalot ar trīsdesmit, iznāks simttūkstoš fārtingu katram. Tā jums nevajadzēs šķiest laiku aprēķiniem, bet laiks, kā zināms, ir dārgāks par naudu, tāpēc ka naudu var dabūt atpakaļ, bet izšķiesto laiku nevar atdabūt ne par ko pasaulē …
Tā runādams, Skopumfīlds atkāpās no galda un sāka spraukties uz durvīm — tāpat ar visu kompresi uz galvas. Pamanījis šo manevru, Sprutss iekliedzās:
— Turiet viņu! Neļaujiet viņam aizmukt!
Vairāki kapitālisti metās ķert Skopumfīldu,'taču tas parādīja neparastu ņiprumu: ar spieķa sitienu notrieca no kājām daudzu naktspatversmju īpašnieku Draņķinga kungu, kas bija meties viņam šķērsām ceļā, ar kājas spērienu atgrūda durvis visā platumā un rībināja pa kāpnēm lejā.
Pamanījis, ka ari kapitālisti Sīkstinss un Rīmings aiziet no galda ar acīm redzamu nolūku dot kājām ziņu, Sprutsa kungs lika sekretārei aizslēgt durvis un teica:
— Kungi, vispirms mums jānosoda šī necienīgā rīcība un jāizslēdz Skopumfīlds no mūsu savienības biedru skaita. No šās dienas neviens nedrīkst ielaisties ar viņu nekādās darīšanās. Mūsu blēdlams viņu visādi vajās. Drīz vien viņš sapratīs, ka, pārkāpis mūsu likumu un izstājies no blēdlama, viņš zaudējis daudz vairāk, nekā viņam liekas … Bet tagad, kungi, varbūt vēl kādam gribas doties Skopumfīlda pēdās? …
Sprutsa kungs pārlaida skatienu sanāksmei un, nemanījis nevienā slepenu vēlēšanos aizmukt, nobeidza:
— Ja nē, tad netērēsim velti laiku un samaksāsim naudu.
Visi bagātnieki vilka no kabatām ārā čeku grāmatiņas un
pildspalvas. Ir zināms, ka kapitālisti nekad nemaksā skaidrā naudā, bet izraksta čekus, pret kuriem vienmēr var saņemt naudu bankā.