Noglabājis saņemtos čekus ugunsdrošā skapī, Sprutsa kungs atvadījās no kapitālistiem un lika sekretārei nosūtīt Krabsam šādu telegrammu:
«Blēdlams noticis. Diviem ēzeļiem viens par abiem. Telegrafējiet piekrišanu. Sprutss.»
Saņēmis šo telegrammu, Krabss saprata, ka Sprutss nolēmis dot Migām un Zulio nevis divus, bet tikai vienu miljonu. Tas Krabsu nemaz nepārsteidza, jo viņš labi zināja, ka Sprutsa kungs allaž rīkojas apdomīgi un naudu vējā kaisīt neies. Krabsu apmierināja tas, ka Sprutss nav atteicies maksāt naudu, un ta-
gad varēja cerēt, ka, devis piekrišanu atvadīties no viena miljona, tas galu galā šķirsies arī no diviem.
Vispusīgi apsvēris radušos stāvokli, Krabsa kungs nolēma Migām un Zulio par saņemto telegrammu nekā neteikt, jo, uzzinājuši tās saturu, arī viņi nāktu pie secinājuma, ka apstākļi vispār veidojas sekmīgi, un varētu vēl vairāk paaugstināt cenu par savu pazušanu. Saticies ar viņiem, Krabsa kungs pateica, ka nekādu ziņu no Sprutsa kunga neesot, taču nevajagot zaudēt cerību, ka ievadītās sarunas vainagosies ar panākumiem.
Viņa paziņojums tomēr apbēdināja Zulio kungu, kas nevarēja vien sagaidīt, kad varēs laisties lapās ar visu naudu.
— Ļoti žēl, ka Sprutsa kungs vilcinās, — sacīja 'Zulio. — Mūsu akciju pārdošana tuvojas beigām, un pašlaik būtu īstā reize ņemt kājas pār pleciem, īsi sakot, izkūpēt.
— Labi, — atsaucās Krabss. — Es telegrafēšu Sprutsam un mēģināšu pasteidzināt atbildi.
Patiesībā Krabss todien nevienam netelegrafēja. Viņš aizgāja uz restorānu un paēda kārtīgas pusdienas. Tad atgriezās viesnīcā un stundiņas pusotras nokrācās, pēc tam izpeldējās peldbaseinā un tad vēlreiz satikās ar Migu un Zulio. Sanākuši kopā, draugi vispirms trijatā paēda vakariņas un tad devās uz nakts teātri, kur par mērenu maksu bija atļauts apmētāt aktierus ar sapuvušiem āboliem, un pamatīgi izpriecājās.
Nākamajā dienā pamodies, Krabsa kungs neteica nevienam ne vārda un nosūtīja Sprutsam šādu telegrammu.
«Divi ēzeļi prasa divus. Ar vienu nav mierā. Ko darīt? Krabss.»
Par atbildi no Sprutsa tajā pašā dienā pienāca telegramma, kurā bija tikai viens pats vārds:
«Pierunājiet.»
Saņēmis šo telegrammu, Krabss nogaidīja vēl dieniņu un, nekā nebildis ne Migām, ne Zulio, atbildēja Sprutsam ar diviem vārdiem:
«Runāju. Ietiepjas.»
Nav zināms, pie kā šī telegrammu apmaiņa būtu novedusi, ja nākamajā rītā viesnīcā, kur bija apmeties Krabsa kungs, pēkšņi neieradies Skopumfīlds ar savu nūju rokās un savā parastajā apģērbā, kas sastāvēja no gariem, melniem svārkiem ar diviem šķēlumiem mugurpusē, melnām biksēm un augstas, melnas platmales, ko sauc par cilindru. Sagrūdies ar Krabsu, kas taisni šai acumirklī nāca ārā pa viesnīcas durvīm, Skopumfīlds plaši atplēta rokas un savā derdzīgajā balsī iespiedzās:
— Ā, sveicināti, Krabsa kungs! Ļoti priecājos jūs redzēt!
— Sveiki, — atņēma Krabss, pūlēdamies savilkt lūpas smaidā, kaut gan varēja redzēt, ka sastapšanās ar šo visā pasaulē pazīstamo sīkstuli viņam nesagādā nekādu prieku.
— Kā klājas? Kā ar veselību? — klaji pauzdams vēlēšanos ievadīt sarunu, apvaicājās Skopumfīlds.
— Jūtos vesels, — Krabss atteica.
— Es arī jūtos riebīgi, — uztvēra Skopumfīlds, nesadzirdējis Krabsa atbildi, un turpināja: — Kāda laime sastapt pazīstamu seju šai velna Davilonā. Mūsu Brehenvila ir tūkstoškārt labāka. Vai jums tā neliekas?
— Brehenvila ir jauka pilsēta, taču arī Davilonā nav slikti, varu jums apgalvot.
— Esmu ar jums pilnīgi vienis pfātis, — māja ar galvu Skopumfīlds, — tik riebīgu pilseteli es ne- klur vēl neesmu redzējis, lai jupis Ijo saspēris uz līdzenas vietas! (ļjribu jums ko pavaicāt. Jūs, es redzu, dzīvojat šai viesnīcā. Jūsuprāt, vai tā ir laba? I — Ļoti laba viesnīca, — Ķrabss apstiprināja.
— Bet, jādomā, dārga? Ko?
— Jā, mazliet padārga.
— Redziet nu, kaut viņu jupis saspēris uz līdzenas vietas! Man ir priekšlikums. Ja gribat, es neņemšu sev numuru, bet apmetīšos vienā numurā ar jums. Tad katram no mums iznāks maksāt uz pusi mazāk. Ko?
Krabsa kungu ne visai valdzināja perspektīva dabūt šādu istabas biedru, taču visas šās sarunas laikā viņš bija paguvis aptvert, ka Skopumfīlds nav ieradies Davilonā bez sava nolūka. Padomājis par to, viņš nolēma saspiesties un, izmantojot Skopumfīlda tuvumu, lūkot izdibināt viņa plānus.
Atgriezies savā numurā kopā ar Skopumfīlda kungu, Krabsa kungs sacīja:
— Ierīkojieties, lūdzu! Vietas, kā redzat, pietiek mums abiem.
Pārlaidis skatienu telpai un izmocījis sejā kaut ko līdzīgu smaidam, ko tikpat labi varētu uztvert par derdzīguma grimasi, Skopumfīlda kungs pateicās Krabsam un devās taisnā ceļā uz vannas istabu. Tur viņš noņēma no galvas cilindru, izvilka no
tā zobu suku un zobu pulveri, dvieli, pusduci mutautiņu, lieku zeķu pāri, divas vecas naglas un gabalu vara stieples, ko bija pacēlis kaut kur uz ielas. Acīmredzot cilindrs Skopumfīlda kungam noderēja ne vien pa.r galvassegu, bet arī par ceļasomu un utilizācijas izejvielu noliktavu.
Noglabājis visas šīs mantas skapītī, Skopumfīlda kungs izņēma no cilindra vēl gabaliņu zemeņu ziepju, taču tūliņ pamanīja uz plauktiņa pie roku maz
gājamās ierīces gluži tādu pašu ziepju gabalu, kas piederēja Krabsam. Nolicis savas ziepes blakām, Skopumfīlda kungs labu brīdi aplūkoja abus šos gabaliņus un tad sāka cītīgi ziepēt rokas un vaigus, taču ne jau ar savām, bet ar tām ziepēm, kas atradās blakus viņējām. Pie tam viņš no sirds nopriecājās, ka viņam izdevies tādā veidā ko ietaupīt.
Kārtīgi nomazgājies, Skopumfīlda kungs nolēma iztīrīt ari zobus, turklāt mērcēja zobu suku nevis savā pulvera kārbiņā, bet tanī, kas piederēja Krabsam. Iztīrījis zobus, Skopumfīlda kungs vēl labu laiku vēra vaļā drīz vienu kārbiņu, drīz otru, raudzīdams noteikt, kurš pulveris smaržo labāk: tas, kas pieder viņam, vai arī tas, kas pieder Krabsam. Beidzās šī ekspertīze ar to, ka viņš nošķaudījās taisni tobrīd, kad bāza degunu kārbiņā, un viss pulveris kā mākonis uzlidoja gaisā.
Redzot, kādu kolosālu daudzumu zobu pulvera izšķiedis aiz paša neuzmanības, Skopumfīlda kungu pārņēma grūtsirdība. Taču, pamanījis, ka tur rokās nevis savu, bet Krabsa kārbiņu, Skopumfīlds acumirklī nomierinājās. Turklāt, pārliecinājies, ka savs mazumiņš pulvera kārbiņā vēl palicis, viņš daļu no tā pārbēra savējā un, pilnīgi atguvis labo omu, atgriezās istabā.
— Cik labi, ka es jūs satiku, — viņš uzrunāja Krabsu, kas viņu gaidīja. — Es, tiesa gan, gribēju iepriekš parunāt ar šiem diviem plānprātiņiem — Migu un Zulio, bet domāju, ka lielas starpības nebūs, ja aprunāšos ar jums. Es pat domāju, ka tā būs labāk. Salikuši prātus kopā, mēs varam nostrādāt izdevīgu darī- jumiņu. Jūs mani saprotat?
— Kāds tad būtu tas jūsu darījumiņš? — Krabss painteresējās.
— Kā jau jums, jādomā, zināms, lielais blēdlams ir ar mieru samaksāt šiem diviem afēristiem trīs miljonus fārtingu … — Skopumfīlda kungs iesāka.
Krabsa kungam, protams, par šiem trim miljoniem fārtingu nekas nebija zināms, tā kā viņš zināja, ka Migas un Zulio prasības aprobežojās ar diviem miljoniem. Taču viņš uzreiz aptvēra, ka Sprutsa kungs nodomājis ar šo darījumu piepelnīties un palielinājis summu, lai lieko miljonu fārtingu iebāztu savā kabatā. Nelicis manīt, ka no Skopumfīlda uzzinājis svarīgu noslēpumu, Krabsa kungs sacīja:
— Jā, jā, man, protams, tas ir zināms.
— Nu tad tā, — Skopumfīlds turpināja. — Varu jums apgalvot, ka lielais blēdlams būs ar mieru dot ne tikai trīs, bet četrus un pat piecus miljonus. Mēs abi varam samācīt Migu un Zulio, lai prasa piecus miljonus, un izvirzīt viņiem noteikumu, ka, saņemot naudu, viņi vienu miljonu atdod mums. Mums abiem taču nekaitētu saņemt pa pusmiljoniņam, vai ne? Naudiņa nav mazā! Ko?
Klausīdamies Skopumfīldā, Krabss savā prātā apsvēra visas Skopumfīlda piedāvātā darījuma izdevīgās un neizdevīgās puses. Viņš, protams, uzreiz saprata, ka viņam pašam šis darījums nav izdevīgs, jo, nostājoties pret lielo blēdlamu, viņš riskē izraisīt visspēcīgo kapitālistu dusmas pret sevi; tie nepiedos, ja viņš tos apmuļķotu. Tai pašā laikā Krabss redzēja, ka Skopumfīlds uzsācis bīstamu spēli. Sādā veidā ierosināti, Miga un Zulio varētu savās prasībās neapstāties arī pie pieciem miljoniem, un tad nevar zināt, ar ko tas viss beigtos. Sarunas gaitā izdibinājis, ka Skopumfīlds atteicies iemaksāt savu daļu un aiz- mucis no lielā blēdlama sēdes, Krabss nolēma neatklāt viņam savus plānus un teica:
— Labprāt palīdzēšu jums, Skopumfīlda kungs. Ja vēlaties, dosimies kaut tūliņ pie Migas un Zulio. Viņi dzīvo vasarnīcā ārpus pilsētas. Ar manu mašīnu mēs vienā stiepienā būsim tur. Pie reizes tur varēsim arī pusdienas paēst.
— Pusdienas paēst, nu labi, to var, — Skopumfīlds nopriecājās. — Labi būtu gan paēst pusdienas, šeit restorānos jau no apmeklētājiem plēš tādas cenas, kaut viņus jupis saspēris uz līdzenas vietas, taisni izputēt var! Paēst derētu gan.
— Nu lūk, jauki, — sacīja Krabss. — Ar jūsu atļauju es tikai uz brītiņu jūs atstāšu, un tad brauksim.
Izgājis no numura, Krabsa kungs paaicināja izsūtāmo un lika tam aizvest uz pastu šādu telegrammu Sprutsam:
«Ar ēzeļiem laiks izbeigt. Pilsētā ieradies Brehenvilas sīkstulis Skopumfīlds. Par sekām neatbildu. Krabss.»
— Tā, tas nu būtu viss, — viņš sacīja, ienācis atpakaļ numurā. — Tagad varam braukt.
Skopumfīlda kungs uzlika galvā savu cilindru, un pēc piecām minūtēm viņi jau joņoja pa pilsētu Krabsa greznajā astoņ- cilindru automašīnā. Skopumfīlds bija lieliskā omā. Viņš no sirds priecājās, ka bez maksas izvizināsies elegantajā mašīnā un piedevām par velti paēdīs pusdienas, nemaz jau nerunājot par to, ka bija izredzes nostrādāt, kā viņš izteicās, izdevīgu darījumiņu.
Izmetusi dažus līkumus un pajoņojusi pa ielām, mašīna izbrauca no pilsētas un traucās pa līdzenu un taisnu kā bulta asfaltētu šoseju. Pa labi un kreisi no ceļa stiepās lauki gan ar ziedošām Mēness saulgriezēm, gan ar griķiem, kas izplatīja gaisā ļoti jauku, saldenu medus smaržu, gan vārpotiem Mēness kviešiem, kas viļņojās kā jūra. Mašīna traucās garām ciematiem ar augļu un sakņu dārziem. Skopumfīlds ņipri grozīja galvu uz visām pusēm. Dabas ainavas izraisīja viņā sajūsmu. Ieraudzījis pļavā aitu baru vai kazu, kas, valgā piesieta, ganījās zālē, viņš grūstīja Krabsa elkoni un saviļņots klaigāja:
— Skatieties, skatieties, aitiņas! Goda vārds, aitiņas, lai jupis mani parauj uz līdzenas vietas! Cik jaukiņas! Un palūk, kaza! Paskatieties, kaza! Nu ko tad jūs neskatāties?
Krabss, sēdēdams pie stūres, tikai klusībā smīnēja. Piepeši ceļš apmeta lielu līkumu, un aiz pagrieziena pavērās zaļa pļava ar milzīgu dīķi, kurā peldēja baltas zosis. Rāmais ūdens ar ziedošām baltām un dzeltenām ūdensrozēm, ar sniegbaltajiem putniem, kas bez jebkādas piepūles turējās uz dīķa gludā ūdens- spoguļa, tik ļoti aizgrāba Skopumfīlda kungu, ka viņš aiz sajūsmas sastinga un nespēja ne vārda dabūt pār lūpām. Ieķēries Krabsa kunga piedurknē, viņš labu brīdi klusēdams kratīja tam roku un tad iekliedza taisni ausī:
— Zosis! Zosis!
— Ko, vai jūs nekad mūžā neesat redzējis zosis? — Krabss brīnījās.
— Neesmu redzējis, lai jupis mani parauj uz līdzenas vietas, goda vārds! Tas ir, pareizāk sakot, vairs neatceros, kad esmu redzējis. Es taču, godīgi runājot, nekad neesmu bijis ārpus pilsētas.
— Jūs to nopietni? — Krabss neticīgi vaicāja.
— Goda vārds, Krabsa kungs. Pa kuru laiku? Es visu mūžu esmu nodarbojies ar naudas gādāšanu un ne reizi pat zvēru dārzā neesmu bijis. Un ko gan es tur lai ietu? Ieeja taču maksā naudu. Tā jau var galīgi izputēt! . . . Lai nu viens saka, vēl ko izdomājuši! Es taču viņus neapēdīšu, tos zvērus, ja uz viņiem paskatīšos. Par ko tad tur jāmaksā nauda?
— Bet zvēri taču arī ar kaut ko jābaro, nauda tad nu vaja dzīga barībai, — iebilda Krabss.
— Kas nu vēl nebūs! — Skopumfīlds nopurpināja. — Nu, lai tad muļķi dod naudu zvēru barībai, man tas nav pa kabatai. Domāju, zvēri kaut kā izdzīvos arī bez manis.
— Bet jūs, es skatos, tomēr ļoti mīlat dzīvniekus, — Krabsa kungs sacīja.
— Mīlu, jupis lai mani parauj, to jūs pareizi esat ievērojis. Dažureiz ieraugu šādu vai tādu zvēriņu un tā vien gribas to apmīļot vai paglaudīt, kādu labu vārdu tam pasacīt, pat nobučot… Jūs neticat? Goda vārds! Reiz satiku uz ielas šunelīti. Tik jauku kunkulīti, ka uz vietas gribēju ieiet veikalā un nopirkt viņam aknu desu, bet, par laimi, negadījās klāt sīknauda — un desmit fārtingu gabalu negribējās mainīt. Ar naudu, zināt, ir tā: kamēr desmitnieks vesels, tikmēr tas ir desmitnieks, bet iztērē no tā kaut piecus santikus — tas vairs nav desmitnieks. Hm!
— Pagaidiet, aizbrauksim pie Migas un Zulio, tur jūs redzēsiet dažādus dzīvniekus, — teica Krabsa kungs. — Viņiem pie vasarnīcas ir dīķis, un tajā peld gan zosis, gan pīles, gan zostēviņi, pat gulbji.
— Vai tiešām arī gulbji?
— Jā, un dārzā gluži savā vaļā dzīvo trusīši, pērļu vistiņas, fazāni. Turklāt viņiem ir mazs pieradināts lācēns. Tāds simpātisks!
— Ko jūs sakāt? Un nekož?
— Kāpēc? Mīlīgs kā jēriņš.
— Un viņu var paglaudīt?
— Protams. Kad aizbrauksim, varēsiet glaudīt, cik uziet.
Skopumfīlda kungs sāka taisni trīties sēdeklī aiz nepacietības. Viņam gribējās drīzāk redzēt lācēnu un to apmīļot.
Krabsa kungs pa to laiku jau sen bija nogriezies no šosejas un izbraucis mašīnu uz meža ceļa, kur gar abām pusēm slējās Mēness ciedri, ozoli, kastaņas un vietām pat Mēness bambusa briksnāji. Visi šie koki nebija tik lieli kā uz mūsu Zemes, bet pundurkoki, tāpat kā pārējie Mēness augi.
Noskatījis vietu, kur koki auga ne pārāk biezi, Krabsa kungs samazināja ātrumu, pagrieza stūri, un mašīna brauca pa mežu nu jau gluži bez ce|a.
Sajutis kratīšanu un pavēries apkārt, Skopumfīlda kungs atklāja, ka viņi brauc pa neskartu mežu, un iejautājās:
— Kādēļ mēs esam nogriezušies no ceļa?
— Būs taisnāk, — atteica Krabss. — Tā ies ātrāk.
Iebraucis pietiekami dziļi mežā, Krabss negaidot apturēja
mašīnu, tad izlīda no kabīnes un, atvēris pārsegu, ņēmās rakņāties motorā. Nemanāmi izslēdzis aizdedzes sistēmu, viņš iekāpa atpakaļ mašīnā un ņēmās spiest ar kāju startera pedāli. Starteris plarkstēja, it kā ar pletni sistu pa skārdu, taču motors atteicās klausīt.
— Iesprūdis? — Skopumfīlds līdzjūtīgi apvaicājās.
— Iesprūdis! — Krabss norūpējies apstiprināja.
Viņš vēlreiz izlīda no kabīnes, paurķējās motorā, atkal mēģināja to iedarbināt. Pēdīgi pateica:
— Jādomā, motors pārkarsis. Vajadzēs mums abiem paieties kājiņām. Starp citu, te nav tālu.
Skopumfīlds negribīgi iztrausās no kabīnes. Krabsa kungs atvēra bagāžas kasti, izņēma no tās grīstē sagrieztu auklu un paslepus iebāza to kabatā, tad aizcirta kabīnes durtiņas un soļoja taisni iekšā meža biezoknī. Skopumfīlda kungs steberēja viņam nopakaļ, klupdams pār ciņiem un klusībā lādēdamies pie katra soļa.
Drīz vien Krabsa kungs redzēja, ka vieta, kur viņi nonākuši, ir pietiekami nomaļa, un apstājies ierunājās:
— Liekas, mēs esam apmaldījušies. Ko jūs par to teiksiet?
— Ko tad es, mīlīt, varu teikt? Es taču nevedu jūs, bet jūs mani, — Skopumfīlds pamatoti aizrādīja.
— Tas tiešām tiesa! — Krabss noņurdēja. — Nu, nekas, tūliņ es uzrāpšos kokā un no augšas apskatīšos, uz kuru pusi jāiet. Palīdziet man uztrausties kaut vai šai pašā ciedrā.
Viņi kopā piegāja pie ciedra, kas bija mazliet augstāks par citiem kokiem. Palūkojies augšup un noskatījis, ka zari, pie kuriem varētu pieķerties ar rokām, atrodas pārlieku augstu, Krabsa kungs nostādīja Skopumfīldu ar muguru pret stumbru un sacīja:
— Pastāviet šeit, es tūliņ uzrāpšos jums uz pleciem un tad varēšu ar rokām aizsniegt zarus. Pagaidiet mazlietiņ, es vispirms noaušu kājas.
Krabss noliecās, taču neāva vis nost saišzābakus, bet nemanāmi izvilka no kabatas auklu un vienā mirklī piesēja Skopumfīldu šķērsām pār vēderu pie stumbra.
— Ei! Ei! — Skopumfīlds iekliedzās. — Kāpēc jūs tā darāt?
— Nu, man taču jāpiesien jūs pie koka, citādi jūs vēl apgā- zīsieties, kad es kāpšu jums uz pleciem, — Krabss paskaidroja.
Tā pateicis, Krabss ņēmās rikšot apkārt ciedram, nelaizdams vaļā auklu; rezultātā Skopumfīlda kunga rokas un kājas bija cieši piesaistītas pie koka un" arī pats viņš notīts ar auklu kā Buloņas desa.
— Ei, izbeidziet jokus! — kliedza Skopumfīlds, juzdams, ka nespēj pakustināt nevienu locekli. — Raisiet mani vaļā tūliņ uz vietas — vai arī es saukšu palīgā!
— Kādēļ tad jāsauc palīgā? — iebilda Krabss. — Es arī pats palīdzēšu, ja jums kas vajadzīgs.
Ar šiem vārdiem Krabss pacēla noripojušo Skopumfīlda cilindru un uzbāza to viņam atpakaļ galvā, bet nomesto spieķi pieslēja blakus pie koka stumbra.
— Nu, redziet, cik jauki, — viņš nosacīja.
— Raisiet mani vaļā — vai arī es jums spļaušu! — Skopumfīlds ievaimanājās.
— Kālab tad spļaudīties? Tas ir nepieklājīgi, — Krabss aizrādīja.
Skopumfīlds tomēr spļāva, taču netrāpīja Krabsam.
— Redziet nu, cik nelabi, — aukstasinīgi noteica Krabss. — Tagad es būšu spiests aizbāzt jums muti.
Viņš izvilka no kabatas savazātu lupatu, ar ko parasti slaucīja automašīnu, savīstīja to un iebāza Skopumfīldam mutē un, lai tas nevarētu šo vīkšķi izspļaut, vēl aizsēja muti ar mutautiņu. Tagad nu Skopumfīlds varēja tikai klusītēm īdēt un kratīt galvu.
— Nu, ko tur vairāk, — noteica Krabss, vērīgi aplūkodams Skopumfīldu no visām pusēm. — Liekas, viss nostrādāts godam. Elpojiet te svaigu gaisu, baudiet dabu! Domāju, ka pret vakaru pagūšu tikt atpakaļ un jūs atbrīvošu. Bet pagaidām ieteicu velti netērēt spēkus un nepūlēties izrauties. Tik un tā nekas neiznāks.
Atvadām pamājis Skopumfīldam ar roku, Krabsa kungs atgriezās pie meža vidū pamestās mašīnas, sēdās iekšā un brauca atpakaļ uz pilsētu.