Kopš ta laika, kad Nezinītis paveica ce|ojumu uz Saules pilsētu, bija pagājuši divarpus gadi. Kaut arī mums tas nešķiet nekāds ilgais laiks, mazajiem knevelišiem divarpus gadi ir prāvs laika sprīdis. Saklausījušies Nezinīša, Podziņas un Smuļa Raibuliša stāstus, daudzi knēveļi devās uz Saules pilsētu un, atbraukuši atpakaļ, nolēma ari savās mājās izdarīt šādus tādus uzlabojumus. Ziedu pilsēta kopš tā laika ir tā pārvērtusies, ka tagad to nevar vairs ne pazit. Tajā radies daudz jaunu, lielu un ļoti skaistu namu. Pēc arhitekta Grozgalvīša projekta Pulkstenīšu ielā uzceltas pat divas grozāmās ēkas. Viena piecstāvu, torņveida, ar spirālisku noeju un peldbaseinu visapkārt
(nokāpjot pa spirāli, varēja ienirt taisni ūdenī), otra sešstāvu, ar šūpolbalkoniem, izpletņlēcēju torni un velnariteni uz jumta. Ielās saradās daudz automobiļu: spirālautomobiļu, skrituļu cau- ruļauto, aviohidromotorkariešu, kāpurķēžu visurgājēju (universu) un dažādu citu mašīnu.
Un tas, protams, vēl nav viss. Saules pilsētas iedzīvotāji, dabūjuši zināt, ka Ziedu pilsētas knēveļi uzsākuši celtniecību, devās tiem palīgā: palīdzēja uzcelt vairākus tā saucamos rūpniecības uzņēmumus. Pēc inženiera Kabīša projekta tika ierīkota liela apģērbu fabrika, kas ražoja ļoti daudz visdažādāko apģērbu, sākot ar gumijas ņieburiņiem un beidzot ar sintētiskās šķiedras kažokiem. Tagad vairs nevienam nevajadzēja veselām stundām kvernēt ar adatu rokās, lai pašūtu sev parastas bikses vai svārkus. Apģērbu fabrikā knēveļiem to visu veica mašīnas. Gatavo produkciju, tāpat kā Saules pilsētā, izvadāja pa veikaliem, un tur jau ikviens ņēma, ko kuram vajadzēja. Fabrikas strādnieku vienīgās rūpes bija izdomāt jaunus apģērbu modeļus un vērot, lai neražotu neko tādu, kas patērētājiem nav pa prātam.
Visi bija ļoti apmierināti. Vienīgais, kas šai gadījumā cieta,
izrādījās, bija Apalītis. Kad Apalītis redzēja, ka tagad var veikalā ņemt jebkuru mantu, kādas vien ievaja- dzējās, viņš pats nonāca neziņā, kam gan vajadzīgs viss šis lērums uzvalku, kas viņam uzkrājies mājās. Turklāt tie visi bija kļuvuši nemoderni un tos tik un tā nevarēja valkāt. Izraudzījies kādu labi tumšu naksniņu, Apalītis sasēja savus vecos uzvalkus milzīgā paunā, slepus iznesa no mājas un noslīcināja Gurķupē, un to vietā sastiepa mājās no veikaliem jaunus uzvalkus. Beidzās ar to, ka viņa istaba pārvērtās par tādu kā gatavo apģērbu noliktavu. Uzvalki viņam glabājās gan skapī, gan uz skapjaugšas, gan uz galda, gan pagaldē, gan uz grāmatu plauktiem, karājās pie sienām, uz krēslu atzveltnēm un pat uz aukliņām pie griestiem.
No šāda veida vilnas izstrādājumu pārpilnības mājās savie- sās kodes, un, lai tās nesaēstu uzvalkus, Apalītim nācās diendienā tās indēt ar naftalīnu, no kura istabā radās tik stipra dvaka, ka nepieradušu knēveli gāza no kājām. Apalītis ari pats bija caur un cauri šīs reibinošās smakas piesātināts, taču bija pie tās tik ļoti pieradis, ka to vairs pat nemanīja. Citi turpretim šo smaku uzreiz juta. Līdzko Apalītis ieradās pie kāda viesos, mājiniekiem tūdaļ sāka reibt galva. Apalīti uz karstām pēdām dzina laukā un ar steigu vien rāva visus logus un durvis līdz kājai vaļā, lai izvēdinātu telpu, citādi varēja krist ģībonī vai sajukt prātā. Sā paša iemesla pēc Apalītim nebija iespējams parotaļāties pat pagalmā. Tiklīdz viņš iznāca no mājas, knēveļi sāka spļaudīties un, ar rokām degunu aizspieduši, pajuka uz visām pusēm, atpakaļ neskatīdamies. Neviens negribēja ar viņu draudzēties. Nav pat ko runāt, ka Apalītim tas bija ārkārtīgi nepatīkami un vajadzēja vien visus liekos uzvalkus sanest nama bēniņos.
Tomēr tas nebija galvenais. Galvenais bija tas, ka arī Zinītis apmeklēja Saules pilsētu. Tur viņš iepazinās ar zinātniecēm knīpām Fuksiju un Siļķīti, kuras tolaik gatavojās savam otrajam lidojumam uz Mēnesi. Arī Zinītis iesaistījās kosmiskās raķetes sagatavošanas darbā un, kad raķete bija gatava, kopā ar Fuksiju un Siļķīti veica starpplanētu lidojumu. Atlidojuši uz Mēness, mūsu drosmīgie ceļotāji izpētīja vienu no nelielajiem Mēness krāteriem Skaidrības jūras rajonā, iegriezās alā, kas atrodas šā krātera centrā, un izdarīja novērojumus par smaguma spēka pārvērtībām. Uz Mēness, kā zināms, smaguma spēks ir daudz mazāks nekā uz Zemes, un tāpēc novērojumiem par smaguma spēka pārvērtībām ir liela zinātniska nozīme. Pakavējušies uz Mēness apmēram četras stundas, Zinītis un viņa ceļabiedres bija spiesti drīzāk doties atceļā, jo viņu gaisa rezerves gāja uz beigām. Ikvienam zināms, ka uz Mēness gaisa nav un, lai nenoslāptu, vienmēr jāņem līdzi gaisa rezerves. Kondensētā veidā, protams.
Atgriezies Ziedu pilsētā, Zinītis daudz stāstīja par savu ceļojumu. Viņa stāsti ļoti ieinteresēja visus un it īpaši astronomu Ķīķerīti, kurš ne vienu reizi vien bija vērojis Mēnesi teleskopā. Savā teleskopā Ķīķe- rītis bija paspējis saskatīt, ka Mēness virsma nav līdzena, bet kalnaina, turklāt daudzi kalni uz Mēness nav tādi kā pie mums — uz Zemes, bet nez kāpēc apaļi, pareizāk sakot, gredzenveida. Šos gredzenveida kalnus zinātnieki sauc par Mēness krāteriem jeb cirkiem. Lai saprastu, kā izskatās tāds Mēness cirks jeb krāteris, iedomājieties milzīgu, apaļu lauku divdesmit, trīsdesmit, piecdes-
mit vai pat simt kilometru diametrā un iztēlojieties, ka šo apaļo milzu lauku ieskauj zemes valnis jeb kalns pavisam divu vai triju kilometru augstumā, — lūk, arī būs Mēness cirks jeb krāteris. Tādu krāteru uz Mēness ir tūkstošiem. Ir nelieli — pāris kilometru, bet ir arī gigantiski — līdz simt četrdesmit kilometru diametrā.
Daudzus zinātniekus interesē jautājums, kā izveidojušies Meness krāteri, no ka tie radušies. Saules pilsētā visi astronomi pat saplūcās, pūlēdamies atrisināt šo sarežģīto jautājumu, un sadalījās divās grupās. Viena grupa apgalvo, ka Mēness krāteri radušies no vulkāniem, otra izsaka domu, ka Mēness krāteri radušies tur, kur nokrituši lieli meteorīti. Pirmos astronomus tāpēc sauc par vulkāniskās teorijas piekritējiem vai arī vienkārši par vulkānistiem, otrus — par meteorītiskās teorijas piekritējiem jeb meteorītiķiem.
Zinītis tomēr nepiekrita ne vulkāniskajai, ne meteorītiskajai teorijai. Jau pirms ceļojuma uz Mēnesi viņš bija izstrādājis savu paša teoriju par Mēness krāteru izcelšanos. Reiz viņš kopā ar Ķīķeriti teleskopa vēroja Mēnesi un viņam dūrās acīs, ka Mēness virsma ļoti atgādina labi izceptu, porainu bliņu. Pēc tam Zinītis bieži iegriezās virtuvē un vēroja, kā cep bliņas. Viņš redzēja, ka tikmēr, kamēr mīkla vel šķidra, tās virsa ir pilnīgi {ļluda, bet, pakāpeniski uz pannas sasilstot, virspusē sāk parādīties sasilušā tvaika burbulīši. Izspiedušies bliņas virskārtā, burbulīši pārplīst, no tā uz bliņas rodas pasekli dobumiņi, kas la arī paliek, kad mīkla pilnīgi izcepusi un zaudējusi valkanumu.
Zinītis sacerēja pat grāmatu, kurā rakstīja, ka Mēness virsma neesot vienmēr bijusi cieta un salta kā tagad. Kādreiz Mēness bijis ugunīgi šķidra, tas ir, līdz izkusušām stāvoklim sakaitēta lode. Pamazām Mēness virsma atdzisusi un kļuvusi ne vairs šķidra, bet valkana kā mīkla. Iekšpusē tā tomēr vēl bijusi ļoti karsta, tāpēc sakaitētās gāzes lauzušās uz āru kā milzum lieli burbuļi. Izspiedušies Mēness virspusē, šie burbuļi, protams, plīsusi pušu. Taču, kamēr Mēness virsma vēl bijusi pietiekami šķidra, burbuļu plīsumi aizvilkušies ciet un nozuduši, neatstādami pēdas, kā neatstāj pēdas burbulīši uz ūdens lietus laikā. Taču, kad Mēness virsma atdzisusi tiktāl, ka kļuvusi bieza kā mīkla vai izkausēts stikls, pārplīsušo burbuļu pēdas vairs neesot izzudušas, bet palikušas gredzenu veidā rēgojamies uz virsmas. Aizvien vairāk atdzisdami, šie gredzeni galīgi sacietējuši. Sākumā tie bijuši līdzeni kā uz ūdens sastinguši loki, bet tad pamazām sairuši un galu galā kļuvuši par tiem gredzenveida Mēness kalniem, kurus ikviens var vērot teleskopā.
Visi astroromi — gan vulkanisti, gan meteorītiķi — smējās par šo Zinīša teoriju.
Vulkānisti runāja:
— Kam gan vēl ievajadzējies šās bliņu teorijas, ja arī bez tās skaidrs, ka Mēness krāteri — tie ir paši parastākie vulkāni?
Zinītis atbildēja, ka vulkāns — tas ir ļoti liels kalns, kura virsotnē ir samērā neliels krāteris, proti, sprauga. Ja kaut viens no Mēness krāteriem bijis vulkāna krāteris, tad pats vulkāns būtu turpat vai visa Mēness lielumā, bet tas nepavisam nav novērojams.
Meteorītiķi iebilda:
— Protams, Mēness krāteri nav vulkāni, taču tie nav arī bliņas. Visiem zināms, ka te ir pēdas no meteorītu triecieniem.
Uz to Zinītis atbildēja, ka meteorīti varējuši krist uz Mēnesi ne tikai vertikāli, bet arī slīpi un tādā gadījumā būtu atstājuši nevis apaļas, bet gan izstieptas, iegarenas vai ovālas pēdas. Taču īstenībā visi Mēness krāteri ir galvenokārt apaļi, nevis ovāli.
Tomēr gan vulkānisti, gan meteorītiķi bija tā pieraduši pie savām iemīļotajām
leorijām, ka negribēja Zinītī pat uzklausīt un nicīgi sauca viņu par bliņistu. Viņi teica, ka vispār esot smieklīgi pat salīdzināt Mēnesi, kas taču ir prāvs kosmisks ķermenis, ar kaut kādu nožēlojamu saskābušas mīklas bliņu.
Jāsaka gan, Zinītis arī pats atteicās no savas teorijas, pēc tam kad tika pabijis uz Mēness un redzējis tuvumā vienu no Meness krāteriem. Viņam bija izdevies saskatīt, ka gredzenveida kalns nemaz nav kalns, bet laika zoba sagrauzta gigantiska ķieģeļu mūra atliekas. Kaut gan ķieģeļi šai mūrī bija sadē- dejuši un zaudējuši savu pirmatnējo četrstūraino formu, varēja tomēr noprast, ka tie patiešām ir ķieģeļi un nevis tikai parasta ieža gabali. It īpaši labi tas bija saskatāms tais vietās, kur mūris samērā nesen sagruvis un atsevišķi ķieģeļi vēl nebija paspējuši sadrupt pīšļos.
Paprātojis Zinītis aptvēra, ka šos mūrus varēja būt cēlušas tikai kaut kādas saprātīgas būtnes, un, atgriezies no sava ceļojuma, publicēja grāmatu, kurā rakstīja, ka kādreiz senos laikos uz Mēness dzīvojušas saprātīgas būtnes — tā saucamie Mēness knēveļi jeb mēnesēni. Tais laikos uz Mēness, tāpat kā tagad uz Zemes, bijis gaiss. Tāpēc mēnesēni dzīvojuši Mēness virspusē, tapat kā mēs visi dzīvojam uz mūsu planētas Zemes. Tomēr ar laiku uz Mēness gaisa palicis aizvien mazāk, jo tas pamazām izkliedējies apkārtējā pasaules telpā. Lai bez gaisa neaizietu bojā, menesēni iežogojuši savas pilsētas ar bieziem ķieģeļu mūriem, virs kuriem uzcēluši milzīgus stikla kupolus. No šo kupolu apakšas gaiss vairs nevarējis izkļūt ārā, un mēnesēni nu varējuši elpot un nekā nebaidīties.
Taču mēnesēni zinājuši, ka mūžam tā turpināties nevar, ka ar laiku gaiss ap Mēnesi pavisam izkliedēsies, un tad Mēness virsma, ko nesargās krietni biezs gaisa slānis, saules staros stipri sasils un uz Mēness pat zem stikla kupola nebūs iespējams dzīvot. Un tāpēc nu mēnesēni sākuši pārcelties uz Mēness iekšieni un tagad dzīvojot nevis Mēness ārpusē, bet tā iekšpusē, jo patiesībā Mēness esot tukšs kā gumijas bumba un uz ta iekšējās virsmas varot dzīvot tikpat labi kā uz ārējās.
Šī Zinīša grāmata sacēla lielu troksni. Visi knēveļi to aizrautīgi lasīja. Daudzi zinātnieki šo gramatu slavēja, ka ta interesanti uzrakstīta, taču neapmierināti izteicās, ka tā neesot zinātniski pamatota. Bet Astronomijas zinātņu akadēmijas īstenais loceklis profesors Zvaigznums, kuram arī bija gadījies lasīt Zinīša grāmatu, taisni vārījās aiz sašutuma un teica, ka šī grāmata nepavisam neesot grāmata, bet sazin kāds, kā viņš izteicās, velna brūvējums. Nebija jau tā, ka šis profesors Zvaigznums būtu diez kāds pārlieku pikts subjekts. Nē, viņš bija tīri labsirdīgs knēvelis, tikai ļoti — kā to lai saka — prasīgs, nesamierināms. Ikvienā darbā viņš visaugstāk vērtēja precizitāti, kārtību un nevarēja ciest nekādas fantāzijas, proti, izdomājumus.
" Profesors Zvaigznums ierosinaja Astronomijas zinātņu akadēmijai sarīkot Zinīša grāmatas apspriešanu un iztirzāt to, kā viņš izteicās, sīki jo sīki, tā, lai nevienam vairs nenāktu prātā rakstīt tādas grāmatas. Akadēmija bija ar mieru un aizsūtīja Zinītim uzaicinājumu. Zinītis ieradās, un apspriede notika. Ta sākās, kā jau šādos gadījumos parasts, ar referātu, ko nolasīt uzņēmās pats profesors Zvaigznums.
Kad visi uz apspriedi aicinātie knēveļi bija sapulcējušies plašajā zālē un apsēdušies uz krēsliem, tribīnē uzkāpa profesors Zvaigznums, un pirmais, ko no viņa dzirdēja, bija vārdi:
— Dārgie draugi, atļaujiet sēdi, kas veltīta Zinīša grāmatas apspriešanai, uzskatīt par atklātu.
Pēc tam profesors Zvaigznums skaļi noklepojās, lēnā garā noslaucīja mutautiņā degunu un sāka lasīt referātu. īsi atstāstījis Zinīša grāmatas saturu un paslavējis to par dzīvo un spilgto izklāstu, profesors sacīja, ka, pēc viņa domām, Zinītis pieļāvis kļūdu, uzskatīdams par ķieģeļiem to, kas īstenībā nav vis ķieģeļi, bet kaut kāds slāņains iezis. Nu, bet, ja ķieģeļu īstenībā
nav, profesors secinaja, tatad nav ari nekādu kneveļu menesēnu. To ari nevarēja būt, jo - pat ja tie bijuši! tie nevarētu dzīvot uz Mēness iekšējās virsmas, ta ka ikvienam sen labi zināms, ka visus priekšmetus uz Meness, gluži tāpat ka pie mums uz Zemes, pievelk planētas centrs, un, ja Mēness patiešām butu iekšpusē tukšs, tik un ta neviens nebūtu varējis notureties uz tā iekšējās virsmas: tas tūdaļ tiktu pievilkts pie Mēness centra un tur bezpalīdzīgi kuļātos tukšumā, līdz nomirtu badā.
To visu noklausījies, Zinītis piecēlās no savas vietas un zobgalīgi iebilda:
— Jūs spriežat tā, it ka jums kādreiz jau būtu gadījies kuļāties Mēness centrā!
— Bet jūs laikam esat kuļājies? — profesors atgremza.
— Es neesmu kuļājies, — Zinītis noraidīja, — toties esmu lidojis raķetē un vērojis priekšmetus bezsvara stāvoklī.
— Kāda te vēl nozīme bezsvara stāvoklim? — profesors nopurpināja.
— Redziet, kāda, — Zinītis sacīja. — Lai jums top zināms, ka, lidojot raķetē, man bija līdzi pudele ar ūdeni. Kad sākās bezsvara stāvoklis, pudele brīvi pel- deja telpā tāpat kā jebkurš priekšmets, kas nebija piestiprināts pie kabīnes sienām. Viss ritēja normāli, kamēr pudele bija gluži pilna ar udeni. Taču, kad es pusi ūdens izdzēru, sākās dīvainības: atlikušais ndens neturējās pudeles dibenā un uesaskrēja centrā, bet vienmērīgi izplūda gar pudeles sieniņām, tā ka pudeles vidū radās gaisa burbulis. Iatad ūdeni nepievilka vis pudeles rentrs, bet gan sieniņas. Tas arī ir saprotams, jo pievilkt cita citu var tikai vielas masa, bet tukšums nekā pievilkt nevar.
— Nu gan nošāva greizi! — Zvaigznums pikti norūca. — Salīdzina pudeli ar planētu! Vai, jūsuprāt, tas ir zinātniski?
— Kāpēc lai nebūtu zinātniski? — Zinītis autoritatīvi atbildēja. — Kad pudele brīvi pārvietojas starpplanētu telpā, tā atrodas bezsvara stāvoklī un visādā ziņā līdzinās planētai. Tās iekšienē viss notiks tāpat kā planētas, tas ir, Mēness iekšienē, protams, tai gadījumā, ja Mēness iekšpuse ir tukša.
— Lūk, lūk! — Zvaigznums uztvēra. — Tikai, lūdzu, paskaidrojiet mums — kāpēc jūs esat ieņēmis galvā, ka Mēness iekšā ir tukšs?
Klausītāji, kas bija sanākuši klausīties referātu, sāka smieties, taču Zinītis nesamulsa, bet teica:
— Jūs arī pats to viegli būtu ieņēmis galvā, ja vien mazliet padomājis. Ja jau Mēness sākumā bija ugunīgi šķidrs, tad taču atdzist tas sāka nevis no iekšas, bet gan no ārpuses, jo tieši Mēness virsma saskaras ar auksto pasaules telpu. Tātad atdzisa un sacietēja visupirms Mēness virsma un Mēness kļuva par tādu kā milzu lodveida trauku, kurā joprojām atradās — kas?,,,
— Vēl neatdzisusi šķidra viela! — iesaucās kāds no klausītājiem.
— Pareizi! — Zinītis uztvēra. — Vēl neatdzisusi viela, vienkārši sakot, šķidrums.
— Nu redziet, pats sakāt — šķidrums, — Zvaigznums iesmējās. — No kurienes tad Mēnesī radās tukšums, ja tur bija šķidrums, kokapauri jūs?
— Nu, to nemaz nav grūti aptvert, — Zinītis nesatricināmā mierā atbildēja. — Sakaitētais šķidrums, ko apņēma cietā Mēness garoza, joprojām pamazām atdzisa, un atdziestot tā tilpums samazinājās. Jūs, jādomā, zināt, ka, jebkurai vielai atdziestot, tās tilpums samazinās?
— Jādomā, zinu, — profesors sirdīgi norūca.
— Tad jums visam jābūt skaidram, — Zinītis nopriecājās.
— Ja šķidrās vielas tilpums samazinājās, tad pats par sevi saprotams, ka Mēness iekšpusē vajadzēja rasties tukšai telpai, tāpat kā gaisa burbulim pudelē. Šī tukšā telpa kļuva aizvien lielāka un lielāka, novietodamās Mēness centrālajā daļā, jo cietā Mēness garoza pievilka atlikušo šķidro masu, tāpat kā pudeles sieniņas pievilka ūdens atliekas pudelē, kad tā atradās bezsvara stāvoklī. Ar laiku šķidrums Mēness iekšienē pavisam atdzisa un sacietēja, it kā pielipis pie planētas cietajām sieniņām, un tāpēc Mēnesī radās iekšējais dobums, kas pamazām varēja piepildīties ar gaisu vai kādu citu gāzi.
— Pareizi! — kāds iesaucās.
Un tūliņ no visām pusēm atskanēja saucieni:
— Tiesa gan! Pareizi! Malacis, Zinīt! Urā!
Visi ņēmās sist plaukstas. Kāds iekliedzās:
— Nost Zvaigznumu!
Tūliņ divi knēveļi satvēra Zvaigznumu — viens aiz apkakles, otrs aiz kājām — un novilka viņu no tribīnes. Vairāki knēveļi paķēra Zinīti uz rokām un stiepa uz tribīni.
— Lai Zinītis referē! — sauca visapkārt. — Nost Zvaigznumu!
— Dārgie draugi! — sacīja Zinītis, attapies uz tribīnes.
— Es nevaru referēt. Neesmu gatavojies.
— Pastāstiet par lidojumu uz Mēnesi! — sauca knēveļi.
— Par bezsvara stāvokli! — kāds kliedza,
— Par Mēnesi? . . . Par bezsvara stāvokli? — Zinītis samulsis atkārtoja. — Nu labi, lai būtu par bezsvara stāvokli. Jūs droši vien zināt, ka kosmiskajai raķetei, lai pārvarētu Zemes pievilkšanas spēku, jāattīsta ļoti liels ātrums — vienpadsmit kilometru sekundē. Kamēr raķete uzņem šo ātrumu, jūsu ķermenis sajūt lielu pārslodzi. Jūsu ķermeņa svars it kā vairākkārt palielinās un jūs ar spēku spiež pie kabīnes grīdas. Jūs nevarat pacelt roku, jus nevarat pacelt kaju, jums šķiet, ka viss jusu ķermenis it ka pielijis ar svinu. Jums šķiet, it ka nez kads briesmīgs smagums uzgulis jusu krūtīm un neļauj jums elpot. Bet, līdzko ieskrejiens beidzas un kosmosa kuģis sak savu brīvo lidojumu starpplanētu telpa, izbeidzas ari pārslodze un jūs vairs nejūtat smagumu, vienkārši runājot, zaudējat svaru.
— Pastastiet — ko jus sajūtat? Ko jus pārdzīvojāt? kāds iesaucās.
— Mana pirmā sajuta, zaudējot svaru, bija it ka man nemanot butu aizvakts sēdeklis un nav vairs uz ka sedet. Sajūta bija tāda, it ka es būtu ko pazaudējis, taču nekādi nevarēju saprastāko. Jutu vieglu reiboni, man sāka likties, ka mani kāds tīšuprāt apgriezis ar galvu uz leju. Reizē ar to sajutu, ka man iekšā viss pamiris, sastindzis kā bailēs, kaut gan pašu baiļu nebija. Mazliet nogaidījis un pārliecinājies, ka ar mani nekas Jauns nav noticis, ka es gan elpoju kā parasti, gan redzu visu visapkārt, gan normāli saprotu, es vairs nepievērsu uzmanību stingumam krūtīs un vēdera apvidū, un šī nepatīkamā sajūta pārgāja pati no sevis. Kad apskatījos apkārt un ieraudzīju, ka visi priekšmeti kabīnē ir savā vietā, ka sēdeklis, tāpat kā iepriekš, ir man apakšā, man vairs nelikās, ka esmu apgriezts ar galvu uz leju, un arī reibonis pārgāja …
— Stāstiet! Stāstiet vēl! — knēveļi sāka visi reizē brēkt, kad Zinītis pieklusa.
Daži aiz nepacietības pat dauzīja ar kājām grīdu.
— Nu tad tā, — Zinītis turpināja. — Pārliecinājies, ka viss kārtībā, es gribēju atsperties ar kājām pret grīdu, taču izdarīju to tik strauji, ka palēcos uz augšu un atsitos ar galvu pret kabīnes griestiem. Es, saprotiet, nebiju apsvēris, ka mans ķermenis zaudējis svaru un tagad pietiek ar nelielu piepūli, lai uzlēktu briesmīgi augstu. Tā kā mans ķermenis nekā nesvēra, es varēju brīvi karāties kabīnes vidū jebkurā stāvoklī, nelaižoties lejup un nepaceļoties augšup, taču, lai tā būtu, vajadzēja izturēties
piesardzīgi un neizdarīt straujas kustības. Ap mani tikpat brīvi peldēja priekšmeti, kurus mēs nebijām piestiprinājuši, pirms devāmies lidojumā. Ūdens no pudeles nelija ārā pat tad, ja pudeli pagāza ar dibenu uz augšu, taču, ja izdevās ūdeni no pudeles izšļakstināt, tas salasījās lodītēs, kas tāpat brīvi peldēja telpā tik ilgi, līdz kabīnes sienas tās pievilka.
— Bet sakiet, lūdzu, — viens knēvelis ievaicājās, — vai jums pudelē bija ūdens vai varbūt kāds cits dzēriens?
— Pudelē bija parasts ūdens, — Zinītis īsi atteica. — Kāds gan cits dzēriens varēja būt?
— Nu, es nezinu, — knēvelis noplātīja rokas. — Es domāju, augļu sula vai varbūt petroleja.
Visi sāka smieties. Tad kāds cits knēvelis pavaicāja:
— Un vai jūs no Mēness kaut ko atvedāt?
— Es atvedu gabaliņu paša Mēness.
Zinītis izvilka no kabatas nelielu zilganpelēku akmentiņu un
sacīja:
— Uz Mēness virsmas mētājās liels daudzums dažādu akmeņu, turklāt ļoti skaistu, taču es negribēju tos ņemt, jo varēja izrādīties, ka tie ir meteorīti, kas nejauši nokļuvuši uz Mēness no pasaules izplatījuma. Bet šo akmeni es ar veserīti atsitu no klints, kad mēs kāpām lejup Mēness alā. Tāpēc varat būt pilnīgi pārliecināti, ka šis akmens ir īstā Mēness gabaliņš.
Mēness gabaliņš gāja no rokas rokā. Ikvienam gribējās to tuvāk aplūkot. Kamēr knēveļi aplūkoja akmeni, laizdami to no rokas rokā, Zinītis stāstīja, kā viņi ar Fuksiju un Siļķīti ceļojuši pa Mēnesi un ko tur redzējuši. Zinīša stāsts visiem ļoti patika. Visi bija ļoti apmie- i mati. Tikai profesors Zvaigznums šķita ne visai apmierināts. Līdzko Zinītis, savu stāstī
jumu beidzis, nokāpa no tribīnes, profesors Zvaigznums uzlēca uz tribīnes un sacīja:
— Dārgie draugi, mums visiem bija ļoti interesanti paklausīties par Mēnesi un par visu pārējo, un es visu klātesošo vārdā sirsnīgi pateicos slavenajam Zinītim par viņa interesanto un saturīgo stāstījumu. Tomēr … — Zvaigznums sacīja un bargi paslēja uz augšu rādītājpirkstu.
— Nost! — kāds no knēveļiem iekliedzās.
— Tomēr ..; — balsi paceldams, profesors Zvaigznums atkārtoja. — Tomēr mēs šeit esam sapulcējušies nepavisam tādēļ, lai klausītos par Mēnesi, bet gan lai apspriestu Zinīša grāmatu, bet, tā kā grāmata netika apspriesta, tas nozīmē, ka neesam veikuši to, kas bija paredzēts, un, ja paredzēto neesam veikuši, tad tas tomēr būs jāveic, un, ja tas tomēr jāveic, tad nāksies tomēr veikt un apskatīt. . .
Neviens tā arī nedabūja zināt, ko īsti profesors Zvaigznums gribēja apskatīt. Sacēlās tāds troksnis, ka neko vairs nevarēja saprast. No visām pusēm skanēja tikai viens vārds:
— Nost!
Divi knēveļi atkal metās pie tribīnes, viens satvēra Zvaigznumu aiz apkakles, otrs aiz kājām un izvilka viņu taisni uz ielas. Tur tie viņu apsēdināja skvēriņā uz maura un pateica:
— Raugi, kad aizlaidīsies uz Mēnesi, tad arī runāsi no tribīnes, bet pagaidām pasēdi šeit mauriņā.
No šādas nekautrīgas izturēšanās Zvaigznums bija tā apstulbis, ka nejaudāja ne vārda dabūt pār lūpām. Tad viņš pamazām atguvās un sāka kliegt:
— Tā ir nejēdzība! Es sūdzēšos! Es rakstīšu avīzē! Jūs vēl iepazīsiet profesoru Zvaigznumu!
Viņš ilgi tā klaigāja, dūres vicinādams, taču, pamanījis, ka visi knēveļi izklīduši pa mājām, noteica:
— Ar šo sēdi paziņoju par slēgtu.
Tad piecēlās un arī devās mājup.