Pirmais, ko Krabsa kungs ieraudzīja, atgriezies viesnīcā, bija telegramma no Sprutsa:
«Ar ēzeļiem izbeidziet. Divus miljonus saņemsiet bankā. Par izpildīšanu telegrafējiet. Sprutss.»
Izlasījis telegrammu, Krabss tūliņ piezvanīja pa telefonu Migām un Zulio un izsauca tos pie sevis.
— Nu tad tā, puiši, — viņš sacīja, tiklīdz Miga un Zulio bija ieradušies. — Tagad jārīkojas bez kavēšanās. Nopērciet lielu čemodānu, salieciet tajā visu naudiņu, ko esat ieņēmuši par akcijām, un brauciet šurp ar to savu Kazlēnu un Nezinīti! Seit jūs gaidīs otrs čemodāns ar diviem miljoniem, kurus es saņemšu
bankā un nodošu jums. No šejienes mēs kustēsimies uz Grāben- bergu, un no Grābenbergas jūs varēsiet doties tālāk, kurp vien jums ienāks prātā. Uz kurieni jūs esat nolēmuši braukt?
— Uz Sankomariku. Ir tāda pilsēta jūras krastā. Padzīvosim Sankomarikā, kamēr apniks, un tad dosimies apceļot pasauli, — atbildēja Miga.
— Nu vareni! — sacīja Krabss. — Sankomarikā var lieliski uzdzīvot. Kaut gan — ar naudu visur klājas labi.
— Domāju, ka nevajadzētu aizbraukt visiem reizē, — ieteica Zulio. — Tas var radīt aizdomas. Mēs ar Migu aizbrauksim šodien, bet Nezinītis ar Kazlēnu var braukt rīt. Mēs viņiem nopirksim biļetes uz vilcienu.
— Var arī tā, — Krabss bija ar mieru. — Rīkojieties, bet es došos uz banku pēc naudas.
Izšķīries ar Migu un Zulio, Krabss nebrauca tūliņ uz banku, bet vispirms iegriezās avīzes «Davilonas Humoreskas» redakcijā. Sās avīzes īpašnieks nebija neviens cits kā Sprutsa kungs, citiem vārdiem sakot, avīze tika izdota ar Sprutsa līdzekļiem. Redakcijas ēka, tāpat arī visas iespiedmašīnas un visa tipogrāfijas iekārta piederēja Sprutsam. Visi līdzstrādnieki, sākot ar redaktoru un beidzot ar pašu nenozīmīgāko burtlici, tika algoti par Sprutsa doto naudu, un ienākumi no avīžu pārdošanas visā pilnībā nonāca Sprutsa ricībā.
Jāsaka tomēr, ka šie ienākumi jau nu nebija nekādi lielie un bieži vien nepārsniedza izdevumus. Taču Sprutsa kungs arī ne- dzinās šeit pēc lielas peļņas. Avīze viņam bija vajadzīga nevis peļņai, bet lai brīvi varētu reklamēt savas preces. Šī reklāma tika realizēta ļoti viltīgi. Proti, avīzē bieži iespieda tā saucamo daiļliteratūru, turklāt, ja stāsta varoņi sēdās dzert tēju, tad autors noteikti pieminēja, ka tēju dzēra ar cukuru, kas ražots Sprutsa cukurfabrikās. Namamāte, liedama tēju, noteikti piebilda, ka viņa vienmēr pērkot Sprutsa cukuru, tāpēc ka tas ļoti salds un ļoti barojošs. Ja stāsta autors aprakstīja varoņa ārieni,
tad ikreiz it kā nejauši piebilda, ka viņa svārki pirkti pirms desmit, piecpadsmit gadiem, bet izskatās kā jauni tāpēc, ka šūti no Sprutsa manufaktūrā ražotā auduma. Visi pozitīvie varoņi, proti, visi labie, bagātie, mantīgie jeb tā dēvētie respektablie knēveļi, šais stāstos noteikti pirka Sprutsa manufaktūrā ražotos audumus un dzēra tēju ar Sprutsa cukuru. Tur arī slēpās viņu panākumu cēlonis. Audumi bija nenovalkājami, un cukura, it kā tāpēc, ka tas neparasti salds, nevajadzēja daudz, un tas palīdzēja ietaupīt naudu un uzkrāt bagātību. Bet visi nelāgie knēveļi šais stāstos pirka kaut kādu citu fabriku audumus un dzēra tēju ar citu cukuru, un tāpēc viņus vajāja visādas neveiksmes, viņi vienā laidā slimoja un nevarēja izkulties no savas nabadzības.
Bez šāda veida «daiļstāstiem» avīze iespieda parastos reklāmu sludinājumus, kas slavēja Sprutsa cukuru un Sprutsa manufaktūras ražojumus. Pats par sevi saprotams, ka ne reklāmas sludinājumi, ne «daiļstāsti» nevarēja saistīt īpašu publikas uzmanību, tāpēc avīzē diendienā tika iespiestas ziņas par interesantiem notikumiem un atgadījumiem, tāpat arī dažādas humoreskas, proti, īsi, jocīgi stāstiņi vai anekdotes speciāli tālab, lai smīdinātu vientiesīgos lasītājus. Lasītājs, nopircis avīzi, lai izlasītu humoreskas, pie viena aprija arī «dai(stāstus», ko īstenībā no viņa arī gaidīja.
Iegājis redaktora kabinetā — redaktoru, starp citu, sauca par Grauzlu —, Krabsa kungs ieraudzīja aiz dažādiem manuskriptiem apkrauta galda pelēkos svārkos uzcirtušos knēveli, kas ar savu izskatu atgādināja resnu, vecu žurku. Pirmais, kas, viņu uzskatot, dūrās acīs, bija garenā, it kā uz priekšu pastieptā seja ar šmaugu, kustīgu degunteli, šauru muti un ļoti īsu virslūpu, zem kuras rēgojās divi asi, žilbinoši balti zobiņi.
Ieraudzījis Krabsu, ar kuru sen bija pazīstams, Grauzla kungs izplūda smaidā, un abi viņa zobi zem virslūpas vēl vairāk atsedzās un atdūrās pret īso zodiņu.
— Kaut kas steidzams un, cik varu noprast, svarīgs? — vaicāja Grauzis, sasveicinājies ar Krabsu.
— Jūs esat attapīgs — kā vienmēr! — Krabs iesmējās.
— Noprast īstenībā nav grūti, jo sīkus rīkojumus Sprutsa kungs allaž paziņo ar rakstu vai nodiktē pa telefonu, — Grauzis atbildēja.
— Šoreiz uzdevums ir tāds, ka ne telefonam, ne pastam uzticēt nevar, — sacīja Krabss'.
Atskatījies uz durvīm un pārliecinājies, ka tās cieši aizvērtas, Krabsa kungs pievirzījās Grauzlam tuvāk un, balsi klusinājis, sacīja:
— Jautājums ir par gigantiskajiem augiem.
— Ko, vai Gigantisko augu sabiedrība var uzsprāgt gaisā? — Grauzis saausījās un paraustīja degunu — it kā ošņādams.
— Tai jāuzsprāgst gaisā, — atbildēja Krabss, uzsvērdams vārdu «jāuzsprāgst».
— Jāuzsprāgst? . . . Ak, jāuzsprāgst! — smaids Grauzla sejā paplauka platāks, un viņa augšējie zobi atkal iecirtās zodā. — Nu, ja jāuzsprāgst, tad tā arī uzsprāgs, atļaujos jums apgalvot! Ha! Ha! — viņš rāva vaļā skaļu smējienu, atmetis savu žurkas galvu.
— Jāievieto avīzē neliels raksts, kas mestu
ēnu uz šo sabiedrību, — Krabss ņēmās skaidrot. — Gigantisko akciju īpašniekiem jāliek just, ka viņiem ir darīšana ar blēžiem un ka visām viņu akcijām īstenībā nav nekādas vērtības. Kategoriski apgalvot neko tomēr nevajag. Vajag tikai radīt zināmas šaubas.
— Saprotu, — Grauzis atbildēja. — Pietiek ar nelielām šaubām, lai visi steigtos pārdot akcijas. Nepaies ne divi dienas, kad tās jau pārdos ne vairs par fārtingu, bet par pieciem santikiem gabalā. Jādomā, Sprutsa kungs grib sapirkt šīs akcijas par lētu naudu, lai pārdotu, kad tās atkal celsies cenā?
— Sprutsa kungs man nekā nav stāstījis par saviem plāniem, — dzedri atteica Krabss. — Mūsu uzdevums ir gādāt, lai rītdienas avīzē parādītos šis raksts, pārējais nav mūsu darīšana.
— Saprotu, — Grauzla kungs pamāja ar galvu.
— Un vēl kas, — Krabss turpināja. — Nevienam par šo
rakstu iepriekš nekas nav jāzina.
— Saprotu. Es pats personiski ķeršos pie tā, — Grauzis apsolīja.
Līdzko durvis aiz Krabsa aizvērās, Grauzla kungs ņēma pildspalvu, nolika sev priekšā
tīru papīra lapu un, galvu noliecis, sāka steigšus rakstīt. Burti viņam iznāca tādi kā apaļīgi un tai pašā reizē ar smailiem purniņiem un garām, nokarenām astēm. No malas vērojot, izskatījās, ka viņš nemaz neraksta, bet akurāti tupina uz plauktiņiem treknas, astainas žurkas.
Pietupinājis ar šīm žurkām visu lappusi, Grauzla kungs nospieda elektriskā zvana pogu.
— Nekavējoties atdodiet to salikšanai! — viņš norīkoja sekretāri, kura parādījās durvīs, un sniedza tai aprakstīto lapu. — Un pielūkojiet — nevienam ne pušplēsta vārda, — viņš piebilda, pielikdams pirkstu pie lūpām vai, pareizāk sakot, pie zobiem.
Sekretāre ar lapu vienā mirklī pazuda, un Grauzla kungs sāka prātot, kur lai rauj naudu, ko sapirkt labi daudz Gigantisko akciju, tiklīdz tās nokritīsies cenā.
Kamēr Krabss runājās ar redaktoru Grauzlu un tad brauca uz banku pēc naudas, Miga un Zulio kārtoja savas darīšanas. Vispirms viņi aizbrauca uz staciju un nopirka rītdienai divas dzelzceļa biļetes līdz Sankomarikai. Atceļā viņi iegriezās universālveikalā, kur iegādājās pietiekami ietilpīgu čemodānu, darinātu no ložu necaurlaidīga fibrolīta, un, braukdami gar kinoteātri, nopirka divas biļetes uz filmu ar nosaukumu «Noslēpumainais svešinieks jeb Stāsts par septiņiem nožņaugtajiem un vienu mazutā noslīkušo». Izdarījuši visus šos iepirkumus, viņi atgriezās kantorī, un Zulio sacīja Nezinītim un Kazlēnam:
— Jūs, brālīši, šodien esat diezgan strādājuši. Te jums biļetes — varat iet uz kino. Pēc kino ejiet paēst pusdienas un darbā ierodieties rīt no rīta. Šodien šurp vairs nenāciet. Mēs ar Migu pastrādāsim jūsu vietā. Te būs nauda pusdienām.
Nezinītis un Kazlēns paņēma biļetes un naudu un priecīgi joza uz kino. Miga tūliņ apsēdās pie galda un sāka apmeklētājiem pārdot akcijas, bet Zulio iegāja istabā, kur atradās ugunsdrošais skapis, un ņēmās kraut no tā naudu čemodānā. Kad kase bija iztukšota līdz pēdējam fārtingam, viņš izrāva no piezīmju grāmatiņas lapiņu, ar zīmuli kaut ko uz tās uzkricelēja un ielika zīmīti ugunsdrošajā skapī uz plaukta kopā ar dzelzceļa biļetēm.
Atgriezies kantorī, Zulio pamirkšķināja Migām un zagšus parādīja ar pirkstu uz čemodānu, kas bija pilns ar naudu. Miga saprata, ka viss gatavs. Piecēlies no galda, viņš izvadīja no kantora apmeklētājus, teikdams, lai atnākot rīt. Tiklīdz apmeklētāji bija izgājuši, draugi paķēra čemodānu, aizslēdza kantori un lielā steigā aizbrauca.
Pēc minūtēm desmit viņi jau sēdēja viesnīcā un skaitīja Krabsa atvesto naudu. Lai saskaitītu divus miljonus, protams, vajadzētu ne mazumu laika, bet, tā kā nauda bija salikta paciņām pa desmit tūkstošiem, skaitīšana veicās ātri. Draugi tikai izlases veidā pārbaudīja dažas paciņas. Pārliecinājies, ka Krabsa atvestajā čemodānā ir taisni divi miljoni, Zulio atskaitīja no šās naudas simt tūkstošus un, atdevis tos Krabsam, sacīja:
— Varat saņemt savu naudiņu. Jūs to esat godīgi nopelnījis. Vēlam, lai tā jums ietu labumā!
— Pateicos, draugi, — teica Krabss. — Bet tagad mums visiem ātri jāpazūd no pilsētas, jo vairāk tāpēc, ka pa ceļam mums jānostrādā vēl viens ļoti izdevīgs darījums.
— Kāds darījums? — Miga un Zulio interesējās.
— Jāatbrīvo slavenais miljonārs Skopumfīlds.
— Kas ar viņu noticis?
— Viņu nozagusi laupītāju banda, kas par atbrīvošanu prasa no viņa lielu izpirkšanas maksu, — Krabss paskaidroja.
Man nejauši kļuvis zināms, kur laupītāji slēpj Skopumfīlda Kungu. Tātad mēs varam viņu atbrīvot. Par pieklājīgu atlīdzību, protams. Domāju, ka varēs no viņa izplēst čeku par prāvu summu un ar to saņemt naudu bankā.
— Cik tad varētu prasīt no šā sīkstuļa par atbrīvošanu? — Zulio ievaicājās.
— Miljonu, es domāju, var.
— Miljonu?! — iesaucās Zulio.
— Kā, vai, jūsuprāt, tas būtu par daudz? — Krabss kļuva nemierīgs.
— Manuprāt, maz, — atbildēja Zulio. — Par mazāk nekā diviem miljoniem nav vērts ķēpāties.
— Nu, ko tur tīk daudz, ņemsim no viņa trīs miljonus — un beigta balle, Taisni pa—apaļam miljonam katram no mums.
ierosināja Miga. — Tas ir prātīgs priekšlikums! — Zulio atzinīgi noteica. — Braucam!
Skopumfīlda kungs pa to laiku bija zaudējis jebkādu cerību atbrīvoties. Tai brīdī, kad Krabss viņu piesēja pie koka, viņš bija tā sastulbis, ka nespēja sameklēt notikušajam nekādu izskaidrojumu. Viss, kas ar viņu bija atgadījies, šķita nedzirdēta bezkaunība. Līdz šim nekad neviens nebija viņu sējis pie kokiem, turklāt vēl tik nekaunīgā kārtā. Lupata, ar ko viltīgais Krabss bija aizbāzis viņam muti, neciešami smirdēja pēc benzīna. No šās smirdoņas Skopumfīldam reiba galva. Nabags juta, ka nupat, nupat kritīs ģībonī, un droši vien būtu kritis, ja nebijis tik stingri piesiets pie koka. Beigu beigās viņš tomēr zaudēja samaņu un, kad atkal atžilba, ņēmās raustīties ar visu ķermeni, lūkodams saraut pinekļus. Visas šīs pūles noveda tikai
pie tā, ka auklas, ar ko viņš bija sasiets, vēl dziļāk iegriezās viņa miesās un sagādāja nepanesamas sāpes.
Velti izšķiedis spēkus un pārliecinājies, ka mēģinājumi atbrīvoties nekā nelīdz, Skopumfīlds palika mierā. No nekustēšanās rokas un kājas, un pat vidukli pārņēma stingums, locekļi šķita kļuvuši sveši, tas ir, Skopumfīlds vairs nejuta, ka tie viņam ir. Viss ķermenis it kā bija izgaisis un reizē ar to izgaisusi arī sāpju sajūta.
Alpām uzvēdīja silts, mīlīgs vējiņš un kustināja koka lapiņas. Skopumfīldam likās, ka koki viņam laipni māj ar simtiem savu sīko, zaļo rociņu un kaut ko klusītēm čukst savā meža valodā. Zālē ņirbēja sārtas un maigi zilas puķītes. Skopumfīlds nezināja, kā tās sauc, taču tanīs nolūkoties viņam bija ārkārtīgi patīkami.
Augšā pa koku zariem lidinājās sīki, mazi putniņi ar sarkanām krūtiņām, pildīdami gaisu ar jautru čivināšanu. Daži no tiem nolaidās zālē, nez ko tur paknābāja un tad atkal spurdza augšup. Skopumfīlds nekad nebija redzējis meža putniņus tuvumā, un nu viņš tos vēroja ar vislielāko baudu.
Redzēdami, ka Skopumfīlds nekustas, daži putni vairs nebaidījās un laidelējās viņam gar pašu degunu. Viens mazputniņš pat nometās viņam uz pleca. Jādomā, tas uzskatīja Skopumfīldu par gluži nedzīvu priekšmetu, kaut ko līdzīgu apdegušam celmam. Tupēdams uz pleca, tas raudzījās apkārt, paliekdams galviņu drīz uz vienu, drīz otru pusi, bet tad uzspurdza un aizlidoja, skārdams ar spārna galu Skopumfīlda vaigu. Tas Skopumfīldu dziļi' saviļņoja. Sajutis šās jaukās radībiņas pieskārienu, Skopumfīlds bija tik aizkustināts, ka pat apraudājās.
«Cik gan skaista ir pasaule, un cik dzīve laba!» viņš nodomāja. «Kāpēc es agrāk to nebiju pamanījis? Kāpēc nekad netiku atnācis uz mežu un redzējis visu šo jaukumu? Zvēru — ja palikšu dzīvs, ja izraušos no šejienes, noteikti ik dienas nākšu uz mežu, raudzīšos uz kokiem, raudzīšos uz puķītēm, klausīšos la- pinu maigo čabēšanu un putnu līksmo čivināšanu, un sienāzīšu jautro sisināšanu; un tauriņus vērošu un spāres, un jaukās, čaklās skudrītes, un zosis, un pīles, un tītarus, un visu, visu, kas vien ir pasaulē. Nekad tas man neapniks!»
Paraudājis Skopumfīlds mazliet nomierinājās. Garastāvoklis uzlabojās, un viņš pats sev sacīja:
— Nezaudēsim tomēr cerību. Galu galā kāds taču atnāks un mani atbrīvos.
Un viņš sāka sapņot, kā atalgos savu glābēju.
«Es nekā nežēlošu,» viņš klusībā solījās. «Es viņam došu piecus fārtingus, rau … Jā . . . Lai jupis mani sasper uz līdzenas vietas, ja nedošu piecus fārtingus . . . Kaut gan, taisnību sakot, pieci fārtingi būtu tā kā par daudz. Labāk došu viņam trīs fārtingus vai vienu. Šķiet, ar vienu pietiks.»
Tad viņš neveikli sakustējās — un aukla tik spēji iegriezās viņam sānos, ka nelaimīgais taisni vai iekaucās aiz sāpēm.
— Nē, nē, labāk došu piecus fārtingus, — viņš teica. — Šādā reizē nav ko žēlot. Vajadzēs ietaupīt uz ko citu.
Laiks ritēja, taču neviens neieradās izpestīt Skopumfīldu no nelaimes. Tāpēc viņš sacīja:
— Velns parāvis, došu desmit fārtingus! Kaut tikai nu kāds nācis! Citādi — te jau var atstiept kājas.
Pagāja pusstunda, un viņš pacēla cenu par savu glābšanu līdz divdesmit fārtingiem, tad līdz trīsdesmit, līdz četrdesmit, līdz piecdesmit. Stundas laikā viņš uzskrūvēja cenu līdz simt fārtingiem un pie tā apstājās.
— Stulbeņi! — viņš lamāja savus nākamos glābējus. — Blandās nez kur apkārt, mutes iepletuši, un neviens lamzaks nevīžo atnākt šurp, lai saņemtu simt fārtingus. It kā simt fārtingi uz ceļa mētātos! Man lai tik pasaka, kur var par velti dabūt simt fārtingus, — es laikam gan līdz pasaules galam aizskrietu. Un pat tālāk! Goda vārds, lai jupis mani sasper uz lidzenas vietas!
Kādu brīdi viņš klausījās, elpu aizturējis, taču neviena sveša skaņa neatlidoja līdz viņam, neviens zariņš nenokrikstēja zem glābēja kājas.
— Stulbeņi, ēzeļi, idioti! — Skopumfīlds sprāga vai no ādas laukā. — Šito nevīžību! Gribēju dot simt fārtingu, bet tagad — pigu viņi no manis dabūs! Var arī nenākt! … Tā jau tas allaž mēdz būt! Paši negrib ne pirkstu pakustināt, lai nopelnītu naudiņu, bet pēc tam runā, ka bagātnieki pie visa vainīgi! Sasper viņus visus jupis uz līdzenas vietas!
Nolēmis naudu nemaksāt, Skopumfīlds atguVa labo omu, taču ne uz ilgu laiku, jo tai pašā brīdī sajuta, ka gribas ēst. Aiz gara laika viņš ņēmās pārdomāt, ko būtu ēdis pusdienās, ja pēkšņi atrastos ēdamistabā. Iztēle viņam uzbūra visgaršīgākos ēdienus, un pēc piecām minūtēm viņš bija tā iekaisis, ka būtu ar mierumaksāt par atbrīvošanu tūkstoš fārtingu.
«Dodu tūkstoš fārtingu!» viņš domās ievaimanājās. «Divus tūkstošus dodu! Trīs! . . . Par maz? . . . Desmit tūkstošus dodu, kaut jupis jūs saspēris uz līdzenas vietas!»
Izsalkuma sajūta tomēr pamazām notrula. Skopumfīldam jau sametās žēl, ka sadzinis tik augstu cenu, taču nu viņu sāka mocīt slāpes.
— Simt tūkstošus dodu, — Skopumfīlds pateica un pats nobrīnījās par savu devīgumu.
Kādu brīdi viņš pārlika, vai nepacelt cenu līdz miljonam, tad
sacīja:
— Nē, labāk tad nobeigties nekā atgrūst tik lielu naudu!
Taisni tobrīd no koka viņam uzkrita virsū meža blakts un
stipri iekoda kaklā.
— A-a! — Skopumfīlds iekaucās. '— Dodu miljonu! Dodu! . . .
Blakts tomēr par šiem solījumiem nelikās ne zinis un iekoda Skopumfīldam otrreiz.
— Divus miljonus dodu! — Skopumfīlds iebrēcās.
mm***,.
Blakts iekoda viņam trešoreiz.
«Ak tu, sātana neradījums!» Skopumfīlds domās izlamājās. «Nepietiek tev ar diviem miljoniem? Dodu trīs, kaut jupis tevi. saspēris uz līdzenas vietas!»
Te viņš juta, ka blakts patiešām uz līdzenas vietas ieveļas viņam aiz apkakles un ņemas kost mugurā. Juzdamies bezspēcīgs tikt galā ar nieka kukaini, Skopumfīlds kļuva taisni vai traks.
— Nu pagaidi tu man, lai tikai es tieku vaļā! — viņš piedraudēja. — Piecus miljonus dodu par atbrīvošanu! Visu savu mantu atdodu! Nevajag man nekādas naudas, jupis lai viņu parauj uz līdzenas vietas!
Un tūliņ, it kā atbildot viņa lūgšanām, mežā nočabēja kāda nācēja soļi. Skopumfīlds pacēla galvu un ieraudzīja tālumā trīs knēveļus. Viens no tiem likās līdzīgs Krabsam. Skopumfīlds tomēr nepaspēja to lāgā saskatīt, jo knēvelis tūliņ paslēpās aiz koka. Divi pārējie pa to laiku pienāca pie Skopumfīlda. Lasītājs, bez šaubām, ir jau uzminējis, ka šie divi bija Miga un Zulio.
Apstājušies pāris soļu no Skopumfīlda, Miga un Zulio viņu vērīgi aplūkoja, tad Miga vaicāja:
— Skopumfīlda kungs, ja nemaldos?
— M-m! M-m! — Skopumfīlds priecīgi noīdējās un māja
ar galvu.
— Pilsētā kļuvis zināms, ka jūs esot kritis laupītāju rokās un tie par jūsu atbrīvošanu prasot lielu izpirkšanas maksu. Mēs esam ieradušies jūs glābt, — sacīja Miga.
— M-m! M-m! — Skopumfīlds atkal noīdējās.
— Domāju, ka vispirms vajadzētu noraisīt viņam no
mutes apsēju, — ieminējās Zulio. — Citādi mēs no viņa neka neizdabūsim.
— Prātīga piezīme, — Miga piekrita.
Piegājis Skopumfīldam cieši klāt, viņš tam noraisīja lakatu no mutes. Skopumfīlds izgrūda ar mēli lupatu no mutes un nospļaudījies sāka vervelēt:
— Fa-fei-fo! Fifā vufata, vufata vovāvētā! Tfu! Vufata vovā- vētā! Vufata vovāvētā!
— Lai mani nosit, ja es kaut ko saprotu! — Miga iesaucās.
— Jādomā, viņš saka: «Lupata nolādētā,» — Zulio attapa. — Man šķiet, runa ir par to lupatu, ar ko viņam bija aizbāzta mute.
— Vā! Vā! — Skopumfīlds priecīgi māja ar galvu. — Vufata, vufata vovāvētā! Vufata vovāvētā! Vā! Tfu!
— Nu labi, labi, — Miga ņēmās viņu mierināt. — Tas nekas. Jūsu stāvokli tas ir dabiski. Pamēģiniet tomēr saņemties. Pavingrinieties mazliet. Es domāju, kad mēle jums attirps, jūs varēsiet runāt pareizi.
Skopumfīlds sāka runāt daždažādus vārdus, lai vingrinātos. Drīz vien mēle viņam tiešām attirpa, tikai «r» skaņa vēl nekādi nepadevās. Tās vietā viņš joprojām lietoja «v».
— Nu, tā nav nekāda lielā nelaime, — sacīja Miga. — Domāju, mēs varam turpināt sarunas. Jums kā lietišķam knēvelim jāsaprot, ka mums nav nekādas jēgas izpestīt jūs no nelaimes bez atlīdzības. Pareizi?
— Paveizi, paveizi! — Skopumfīlds uztvēra. — Cik tad jūs gvibētu saņemt no manis?
— Trīs miljonus, — atbildēja Miga.
— Ko? — Skopumfīlds iebļāvās. — Tvīs miljonus — kā?
— Nu, ne jau trīs miljonus vecu galošu,- protams, bet trīs miljonus fārtingu.
— Atkal tvīs miljonus fāvtingu? Tā iv laupīšana, jupis lai mani pāvauj uz līdzenas vietas! — Skopumfīlds kliedza.
— Kaunieties, Skopumfīlda kungs! Kas tad tā par laupīšanu? Mēs taču nestājam jums ar nazi pie rīkles. Mums ar jums ir parasta lietišķa saruna. Kā mēdz teikt: mēs jums, jūs mums. Mēs esam godīgi uzņēmēji, nevis kaut kādi razbainieki.
— Kā tad, neesat vazbainieki! — norūca Skopumfīlds. — Vavbūt jūs taisni esat visīstākie vazbainieki. Kā es vavu zināt!
— Kauns, kauns, Skopumfīlda kungs! Kāpēc jūs mūs apvainojat? Mēs taču arī varētu sacīt, ka jūs esat laupītājs. Godīgus knēveļus nemēdz mežā piesiet.
— Nu labi, — Skopumfīlds norūca. — Tik un tā tvīs miljoni iv pāvāk liela summa.
— Cik tad jūs gribat mums maksāt? — Zulio noprasīja.
— Cik? . . . Nu, es vavētu dot jums piecus … nē, es vavu dot tvīs fāvtingus.
— Ko? — novaidējās Zulio. — Trīs fārtingus? Par ko tad jūs mūs turat? Mēs neesam ubagi, un jūsu žēlastības dāvanas mums nav vajadzīgas. Jūs acīmredzot nevēlaties, lai jūs glābj. Nu, ko tad, ar varu mēs nevienu atbrīvot netaisāmies.
— Kā tad negvibu? — Skopumfīlds iebilda. — Man, ticiet, nav nekāda pvieka te vēgoties.
— Nu, ko tad jūs piedāvājat mums trīs fārtingus? Tur jau zirgam jāsmejas.
— Nu labi, lai iet pieci fāvtingi. Pieci fāvtingi arī iv bvanga nauda, vavu jums teikt.
— Ejam projām! — Miga nikni izgrūda. — Viņš acīmredzot negrib, lai viņu glābj.
Miga un Zulio pagriezās un apņēmīgi sāka soļot projām.
— Ei! — Skopumfīlds iekliedzās. — Ko tad jūs tā ejat pvo- jām? Vai gvibat desmit fāvtingus? Ei! Pagaidiet? Dodu divdesmit! . . . Negvibat? Nu, vauj jūs piķis, saspev jūs jupis uz līdzenās vietas! Kāds cits izglābs mani lētāk!
Redzēdams, ka Miga un Zulio pazūd skatienam, Skopum- fīlds sašļuka un nožēloja, ka nav pieņēmis izspiedēju noteikumus, bet tad soļi atskanēja vēlreiz. Ieraudzījis, ka viņa «glābēji» nāk atpakaļ, Skopumfīlds nopriecājās.
«Nu, tagad viss kārtībā!» viņš nodomāja. «Ja jau nāk atpakaļ, tātad nolēmuši ņemt divdesmit fārtingus. Velna milti, tā jau nu es vairs došu šiem divdesmit! Pietiks arī ar piecpadsmit.»
Grūti pateikt, par ko Skopumfīlds vairāk priecājās. Vai par to, ka galu galā tiks brīvībā, vai arī par to, ka ietaupīs piecus fārtingus.
Viņu tomēr pārsteidza, ka Miga un Zulio nesteidzās viņu atbrīvot. Pienākuši pie koka, viņi sāka norūpējušies staigāt apkārt un kaut ko meklēt zālē.
— Ko jūs tur meklējat? — Skopumfīlds kļuva nemierīgs.
— Lupatu, — atbildēja Miga. — Mums taču jāatstāj jūs tādā pašā stāvoklī, kādā atradām. Kāds taču, saprotiet, ir pūlējies, aizbāzis jums muti ar lupatu, bet mēs atnācām un lupatu aizmetām. Vai tas, jūsuprāt, ir godīgi? Otra darbu vajag cienīt, mīļais! Vai jūs varbūt gribētu, lai mēs rīkojamies negodīgi?
Galu galā Zulio atrada lupatu un ņēmās to stūķēt Skopumfīldam atpakaļ mutē.
— Ā-ā! — Skopumfīlds ieaurojās. — Nevajag vufatu! Tfū! Vufatu, vufatu nevajag! Vai! Vai!
—r Dosiet trīs miljonus? — Zulio draudīgi noprasīja.
Skopumfīlds steidzīgi māja ar galvu. Zulio izvilka viņam no mutes lupatu. Skopumfīlds sāka centīgi spļaudīties. Izspļaudī- jies teica:
— Diemžēl man nav līdzi naudas.
— Nekas. Dosiet čeku!
— Man nav līdzi čeku grāmatiņas.
— Nepūtiet pīlītes! — atteica Miga. — Neviens kapitālists neiet ārpus mājas bez čeku grāmatiņas.
— Nu labi, atraisiet mani!
Miga un Zulio acumirklī attina auklu. Skopumfīlds labu
brīdi vēl stāvēja pie stumbra kā pieaudzis, tad nogāzās zemē kā stabs.
— Kas jums notika? — Miga metās pie viņa.
— Nezinu, — Skopumfīlds nomurmināja. — Kājas neklausa. Arī rokas ne.
— Droši vien notirpušas no ne- kustēšanās, — Miga minēja varbūtību.
Ilgi nedomādams, Zulio ņēmās saliekt un atliekt Skopumfīldam rokas, kā to parasti dara pie mākslīgās elpināšanas, bet Miga tai pašā laikā cēla augšup un laida lejup viņa kājas. Pēc dažām minūtēm Skopumfīlds juta, ka atguvis spēju valdīt pār saviem locekļiem, un teica:
— Laidiet — es pats.
Krekstēdams pieslējies kājās, viņš vairākkārt noliecās un pietupās, tad uzmauca galvā pirmīt zemē nokritušo cilindru, pacēla turpat blakus nomesto spieķi ar kaula rokturi un no visa spēka zvēla ar to Zulio pa galvu. No negaidītā uzbrukuma Zulio nogāzās gar zemi kā nopļauts. Redzēdams, ka Skopumfīlds diedz projām, Miga drāzās tam pakaļ, taču uz vietas nolikās garšļaukus, paklupis pret koka sakni, kas rēgojās ārā no zemes. Piecēlies kājās, viņš pārliecinājās, ka Skopumfīlds jau nozudis tālumā aiz kokiem.
— Ak tu riebekli! — viņš nikni noņurdēja.
Ieraudzījis, ka Zulio guļ zemē un nekustas, Miga pasauca aiz koka stumbra paslēpušos Krabsu, un viņi abi laida teciņus uz automašīnu, kas gaidīja krietnu gabalu tālāk.