Naktī Nezinītis un Kazlēns gulēja slikti. Viņiem abiem rādījās briesmīgi sapņi. Nezinītis sapņoja, ka viņam visu laiku seko sazin kādi blēži, no kuriem viņš slēpās drīz kaut kur pieputējušos bēniņos, drīz tumšā pagraba. Pēdīgi viņš paslēpās tukšā mucā, taču taisni tai pašā brīdī kāds sāka liet mucā mazutu. Nezinītis gribēja līst no mucas ārā, bet tad uzreiz kāda nezināma roka stingri sagrāba viņu aiz matiem un neļāva pat galvu izbāzt laukā. Juzdams, ka nupat, nupat aizrīsies šai melnajā, smirdīgajā šķidrumā, Nezinītis izdarīja izmisīgu piepūli un . . . pamodās. Pārliecinājies, ka atrodas nevis mucā, bet mājās savā gultā, Nezinītis taisījās no jauna iemigt, bet tad ieraudzīja, ka
logs nedzirdami atveras un pa to lien iekšā nez kādi aizdomīgi tipi' rūtainām žokejnīcām galvā un ar pistolēm rokās. Izlēcis no gultas, Nezinītis metās bēgt. Glābdamies no vajātājiem, viņš ieskrēja kādā dzelzceļa stacijā, kur stāvēja cisternas ar mazutu. Viena cisterna bija tukša. Nezinītis ielīda tanī, bet tūliņ cisterna nez kāpēc sāka pildīties ar mazutu. Sākumā mazuts sniedzās Nezinītim līdz jostasvietai, tad līdz krūtīm un pēdīgi pacēlās līdz kaklam. Nezinītis sāka peldēt mazutā, taču šķidruma līmenis cēlās aizvien augstāk. Galu galā Nezinīti piespieda pie griestiem. Melnais, stigrais šķidrums sāka smelties viņam mutē, degunā, aizķepēja acis. Juzdams, ka paliek bez elpas, Nezinītis no visa spēka iekliedzās un atkal pamodās.
Pārliecinājies, ka joprojām guļ savā gultā, Nezinītis pamazām nomierinājās un gribēja vēlreiz aizmigt, bet tad izdzirdēja Kazlēnu kunkstam.
— Laidiet mani vaļā! Laidiet! — Kazlēns kunkstēja, svaidīdamies pa savu gultu.
Nezinītis ņēmās viņu purināt aiz pleca, taču Kazlēns nemo- dās.
— Laidiet mani vaļā! — viņš joprojām brēca.
— Nu ko tu auro? Tevi taču neviens netur, — sacīja Nezinītis.
— Man, saproti, rādījās sapnī, ka laupītāji, ko redzējām filmā, mani notvēruši un žņaudz kaprona cilpā, — Kazlēns mozdamies stāstīja.
— Un man atkal visu laiku rādās, ka es slīkstu mazutā, — atzinās Nezinītis.
— Tas viss ir no vakarējās filmas, — attapa Kazlēns. — Tā ir vienmēr: tiklīdz aizej uz kino, tā visu nakti mācas virsū murgi.
Parunājušies par to, ka kinofilmas labāk vajadzētu taisīt jautras, nevis briesmīgas, un pamazām atžilbuši, draugi atkal iemiga, taču murgainie sapņi neatstāja viņus līdz pat rītam.
Pamodušies agrāk nekā parasti, Nezi- nītis un Kazlēns pabrokastoja bez īstas ēstgribas un nolēma iet uz kantori kājām, lai kaut mazlietiņ izvēdinātu smadzenes pēc bezmiega nakts. Izgājuši uz ielas, viņi ieraudzīja uz stūra avīžu pārdevēju, kas skaļi klaigāja:
— Avīze «Davilonas Humoreskas»! Pēdējās jaunās ziņas! Smiekli bez gala! Pavisam tikai divi santiki! Ziņojums par «Gigantisko augu sabiedrības» bankrotu! Sensācija! Gigantisko akciju īpašnieki nekā nesaņems! «Davilonas Humoreskas»! Sabiedrības sabrukums! Smiekli bez gala! .. .
Nopirkuši par diviem santikiem avīzi, Nezinītis un Kazlēns sāka meklēt ziņojumu par Gigantisko augu sabiedrības bankrotu, taču avīzē par to nekas nebija teikts. Tikai izskatījuši avīzi otrreiz, viņi uzdūrās nelielam rakstiņam.
Pēdējā laikā māsu avīzes lasītāji mums ļoti bieži izteikuši lu- gumu pastāstīt par gigantiskajiem augiem. Taču ko gan var pastāstīt par šiem izdaudzinātajiem augiem, par kuriem patlaban tiešām dzirdams daudz valodu un nevalodu? Ar pilnīgu pārliecību par tiem var sacīt tikai to, ka par tiem nav ko sacīt nekā, jo par tiem noteikti ir zināms tikai tas, ka noteikti par tiem nekas nav zināms. Daudzi lētticīgi knēveli savā lētticībā noiet tiktāl, ka pērk šo leģendāro augu akcijas. Mēs nepavisam negribam mest ēnu uz Gigantisko augu sabiedrību. Mēs negribam arī apgalvot, ka, iegādādamies akcijas, knēveli nekā neiegūst, jo, pirkdami akcijas, viņi saņem cerību uz savas labklājības vairošanu. Un cerība, kā zināms, arī ir kaut ko vērta. Par velti, kā mēdz teikt, pat suņanagla nemetas. Par visu jāmaksā naudiņa,
un, kad samaksāts, var ari pasapņot. Pie pirmās izdevības redakcija atkal atsāks sarunu par gigantiskajiem augiem.
Redaktors Grauzis
Izlasījis šo rakstiņu, Kazlēns satriekts nogrozīja galvu un sacīja:
— Ar- vienu tādu rakstiņu pietiek, lai mūsu akcijas vairs nepirktu. Redzams, kādam no bagātniekiem uznākusi skaudība, ka mūsu akcijas tik labi iet no rokas. Bet nekas! Tagad tas mums vairs nav bīstami, jo gandrīz visas akcijas jau pārdotas. Par vēlu attapušies, mīlīši!
— Bet kāda tad bagātniekiem daļa, vai mūsu akcijas pērk vai ne? — Nezinītis jautāja.
— Bagātniekiem gar visu ko daļa! — Kazlēns atbildēja. — Domāju, viņiem vispār negribas, ka pie mums ieviestos gigantiskie augi. Kas izdevīgi nabagajiem, tas neizdevīgi bagātniekiem. Tas jau sen zināms.
Šādi sarunādamies, Nezinītis un Kazlēns aizkļuva līdz Fārtinga ielai un jau iztālēm ieraudzīja pie kantora ēkas lielu pūli. Dažiem knēveļiem rokās bija akcijas ar gigantisko augu attēliem. Knēveļi vicināja akcijas pa gaisu un klaigāja:
— Laidiet iekšā! Lai mums atdod
mūsu naudu! Mēs esam piekrāpti! Izrādās, ka nekādu gigan tisko augu nav!
— Vācieties projām! — kliedza uz viņiem šveicars, kas sta- vēja pie ieejas. — Kantorus ver vaļā deviņos, un līdz tam nevienam te nav nākšana. Marš, kamēr neesmu jums uzrīdījis policistus!
Izspraukušies caur pūli, Nezinītis un Kazlēns uzgāja pa kāpnītēm līdz ieejas durvīm, un Kazlēns, pagriezies pret pūli, uzsauca:
— Brālīši, neticiet avīzēm! Jūs krāpj! Gigantiskās sēklas ir! Bet, ja kāds grib saņemt naudu atpakaļ, mēs varam atdot.
— Ā, re, kur viņi ir, krāpnieki! — pūlī kāds iekliedzās. — Sist viņus!
Vairāki akcionāri uzskrēja pa kāpnītēm un grasījās grābt ciet Kazlēnu, taču tai pašā mirklī durvis atvērās, pa tām izlēca policists ar spožu vara kasku galvā un laida darbā savu elektrisko rundziņu. Pūlis acumirklī atkāpās.
Policists sacīja:
— Pulksten deviņos kantori vērs vaļā, tad variet iet un saņemt savu naudu, bet līdz tam — lai nekāda runāšana!
Pagriezies pret šveicaru, policists pamāja ar savu rundziņu uz Nezinīti un Kazlēnu:
— Šos laid iekšā! — viņš pavēlēja.
Saņēmuši no šveicara kantora atslēgu, Nezinītis un Kazlēns aši uzkāpa trešajā stāvā.
— Visprātīgākais, ko var izdarit, — atdot naudu tiem, kas vēlas, — Kazlēns sacīja. — Es domāju, panika mitēsies, tiklīdz visi pārliecināsies, ka jebkurā laikā var saņemt savu kapitālu atpakaļ.
To teicis, Kazlēns iegāja kantorī un ielūkojās istabā, kur stāvēja ugunsdrošais skapis. Viņu pārsteidza, ka skapja smagās dzelzs durvis ir tikai pievērtas. Vienā lēcienā pieklupis pie skapja, Kazlēns ielūkojās tajā un ieraudzīja, ka tas ir tukšs.
— Nezinīt! — viņš izbijies ierēcās. — Nauda pazudusi!
— Kur tad šī varēja palikt? — Nezinītis ieskrējis jautāja.
— Nevaru iedomāties! — Kazlēns noplātīja rokas. — Jādomā, mēs esam apzagti.
Te viņš pamanīja uz kāda no skapja plauktiņiem papīra sloksnīti un divas dzelzceļa biļetes.
— Paga, te ir zīmīte, — iesaucās Kazlēns un sāka skaļi lasīt.
«Dārgie drauki!» zīmītē bija uzskripsnāts ķeburainiem drukātiem burtiem. «Mūsim vaig steikšus glāpties ar bēkšanu. Ņe- mit biļites, sēdīties vilciņā un pucējit uz ātrāko uz Sankoma- riku, tur mēs būsim jūsim priegšā. Jūsu lapvēļi Miga un Zulio.»
— Tas nu gan ir pārsteigums! — Kazlēns iesaucās. — Izrādās, Miga un Zulio jau aizlaidušies un, protams, naudiņu paķēruši līdzi. Tagad mēs abi te esam tikpat kā slazdā.
To teikdams, Kazlēns piesteidzās un aizslēdza kantora ārējās durvis un darīja to īstajā laikā, jo tai pašā brīdī aiz durvīm atskanēja kāju dipoņa. Tur akcionāru pūlis bija ielauzies ēkā un drāzās pa gaiteni. Sasnieguši kantori, gigantisko augu akciju īpašnieki ņēmās dauzīt ar dūrēm durvis un klaigāt:
— Ei, jūs! Veriet vaļā, citādi būs slikti! Atdodiet mūsu naudu!
Kazlēns, ilgi nedomādams, pieskrēja pie loga un atrāva to vaļā. Paskatījies lejā un pārliecinājies, ka lēciens no trešā stāva varētu būt bīstams, viņš salūkoja ugunsdrošajā lādē auklu galus, kas bija palikuši no sasietajiem akciju žūkšņiem, un sāka tos siet citu citam galā. Nezinītis ķērās klāt palīdzēt. Troksnis aiz durvīm pa to laiku pieauga. Durvis drebēja no triecieniem, tomēr izturēja.
Pēkšņi iestājās klusums. Pūlis aiz durvīm šķita aprimis. Pabāzis galvu pa logu, Kazlēns nolaida auklas galu lejā un, pārbaudījis, ka tā sniedzas līdz zemei, otru galu piesēja pie centrālapkures caurules blakus logam.
— Laidies zemē! — viņš nokomandēja Nezinīti.
Nezinītis nelika sevi divreiz lūgt un veiklr nošļūca pa auklu lejā. Tobrīd aiz durvīm atsākās kņada.
— Nu tad — lai iet, speram vaļā! — kāds nokliedza.
— Vēl reizīti!
Durvis notrīcēja no otra trieciena. Redzēdams, ka Nezinītis laimīgi sasniedzis zemi, Kazlēns pieķērās ar rokām pie auklas un noslīdēja no palodzes.
— Vēlreiz! — kāds aiz durvīm nobļāva.
Šoreiz trieciens bija tik spēcīgs, ka durvis
nobrakšķēja, izlēca no virām un nogāzās uz grīdas. Kopā ar tām istabā ielidoja vairāki knēveļi ar milzīgu rakstāmgalda virsu, ko viņi bija lietojuši par tarānu. Tas viss notika tik negaidīti, ka dažs labs knēvelis izstiepās uz grīdas un sadauzīja degunu. Vienā rāvienā pūlis iebruka kantorī. Daļa akcionāru skrēja pie ugunsdrošā skapja, citi saklupa ap ugunsdrošajām lādēm un, tās atvēruši, vilka ārā sadriskātus papīrus, kuros kādreiz bija iesaiņoti akciju žūkšņi.
Pārliecinājušies, ka naudas nekur nav, knēveļi tiktāl saniknojās, ka sadauzīja stikla skapi, izvilka Nezinīša skafandru un saplosīja to lu-
patu lēveros. Beidzot viņi paskatījās pa logu un ieraudzīja auklu, kas karājās lejup.
— Pa logu aizmukuši! — kads attapa.
Vairāki knēveļi sāka šļūkt zemē pa auklu, pārējie izskrēja no istabas un drāzās lejā pa kāpnēm. Taču bija jau par vēlu. Nezinītis un Kazlēns šķita vai ūdenī iekrituši. Nolaidušies pa auklu, viņi joza pāri pagalmam, kam, par laimi, bija vēl otri vārti. Nokļuvuši uz citas ielas, viņi iejuka pūli un drīz vien bija jau tālu no notikuma vietas.
— Būtu jāaiziet uz Grīstes ielu — uz dažādu kalibru izstrādājumu veikalu. Varbūt tur sastopam Zulio kungu, — Kazlēns ieminējās.
Draugi ātri sasniedza Grīstes ielu, iegriezās Čūsku šķērs- ieliņā un sāka meklēt dažādu kalibru preču veikalu, taču tā nekur nebija.
— Tad ta joks! Nu vēl arī veikals sazin kur izčibējis! — Kazlēns nopukojās.
Viņi izmeklēja visu Čūsku šķērsieliņu no viena gala līdz otram, pēc tam atpakaļgājienā vēlreiz, tad pārstaigāja to vēl trešoreiz. Pēdīgi Kazlēns apstājās pie konditorejas, kuras, kā viņam likās, agrāk šeit nebija.
— Tavu brīnumu! — viņš sacīja. — Manuprāt, agrāk te bija dažādu kalibru preču veikals, bet tagad kaut kāda konditoreja.
Nezinītis un Kazlēns iegāja konditorejā un apvaicājās vienai no pārdevējām, vai viņa nezinot, kur palicis dažādu kalibru preču veikals. Pārdevēja pastāstīja, ka dažādu kalibru preču veikals esot slēgts, jo tā īpašnieks negaidot iedzīvojies bagātībā un aizbraucis ceļojumā, un tagad šeit atvērta konditoreja.
— Dzirdēji? «Negaidot iedzīvojies bagātībā un aizbraucis ceļojumā»! — norūca Kazlēns, kad viņi ar Nezinīti izgāja uz ielas.
Viņš izvilka no kabatas zīmīti, ko bija atstājis Zulio, un ņēmās to vēlreiz pārlasīt.
— Kāpēc Miga un Zulio raksta, ka viņi spiesti glābties ar bēgšanu? — Kazlēns prātoja. — Varbūt viņi jau iepriekš dabūjuši zināt, kas būs rakstīts avīzēs, un tāpēc nolēmuši laikus pazust ar naudu. Visādā ziņā mēs nevaram palikt šeit, arī mums jādodas uz Sankomariku. Tā ir laba pilsēta. Es tur sava laika esmu dzīvojis.
Vilciens uz Sankomariku atgāja tikai pievakarē, taču Nezinītis un Kazlēns baidījās atgriezties viesnīcā, kur viņi varēja krist netīšām apkrāpto akcionāru rokās. Noslaistījušies līdz pusdienai pilsētas parkā, draugi uzmeklēja nelielu ēdnīcu, kur līdz šim nekad nebija bijuši, un kārtīgi paēda, atstājuši tur gandrīz visu savu skaidro naudu. Atlikušos nedaudzos santikus viņi izdeva par saldējumu un nopirka pudeli gāzētā ūdens ar sirupu, ko nolēma ņemt līdzi ceļā.
Ieradušies stacijā labu laiku pirms vilciena atiešanas, viņi iekāpa vagonā. Pavadonis pārbaudīja viņu biļetes un pateica, ka abas viņu vietas esot uz augšējiem plauktiem.
— Labi gan, — Kazlēns sacīja Nezinītim. — Uz augšējiem plauktiem neviens mūs nepamanīs. Arī vilcienā taču var braukt kāds no mūsu akcionāriem. Būtu pavisam nelāgā, ja mūs sazīmētu.
Uztrausušies uz augšējiem plauktiem, Nezinītis un Kazlēns ērti izstiepās un ņēmās zagšus vērot ienācējus pasažierus. Vagons pa to laiku pamazām pildījās. Apakšā, taisni zem plaukta, uz kura gulēja Nezinītis, apsēdās
kāds tukls knēvelis. Pabāzis čemodānu zem sola, viņš izvilka no kabatas veselu žūksni avīžu un sāka lasīt. Šeit bija gan «Komerciālā Apķērība», gan «Davilonas Humoreskas», gan «Avīze Resnīšiem», gan «Avīze Tievajiem», gan «Avīze Gudrajiem», gan «Avīze Muļķiem».
Jā, jā! Nebrīnieties: tieši «muļķiem». Dažs lasītājs var nodomāt, ka nebija prātīgi tā nosaukt avīzi, jo kurš tad nu ies pirkt avīzi ar tādu nosaukumu. Nevienam taču negribas, ka viņu uzskata par muļķi. Davilonieši tomēr tādiem sīkumiem nepievērsa uzmanību. Ikviens, kas pirka «Avīzi Muļķiem», apgalvoja, ka pērk to nevis tāpēc, ka uzskata sevi par muļķi, bet gan, lai uzzinātu, par ko īpaši muļķiem raksta. Pie reizes jāteic, ka ši avīze gan tika vadīta ļoti saprātīgi. Tanī viss pat muļķiem bija saprotams. Tāpēc «Avīze Muļķiem» bija plaši izplatīta un to pārdeva ne vien Davilonā, bet arī daudzās citās pilsētās.
Nav grūti noskārst, ka «Avīzi Resnīšiem» lasīja ne tikai res- nīši vien, bet arī tie, kas sapņoja drīzāk pieņemties miesās, gluži tāpat kā «Avīzi Tievajiem» lasīja ne tikai kalsnie knēveļi, bet arī tādi, kuriem gribējās atbrīvoties no liekiem taukiem. Šo avīžu īpašnieki ļoti labi saprata, ka jau pašam nosaukumam jāizraisa lasītāja interese, citādi neviens viņu avīzi nepirks.
Pēc maza brītiņa Nezinītis pamanīja, ka otru apakšējo solu ieņem pasažieris, kas bija it kā tiešs pretstats pirmajam. Citiem vārdiem sakot, tas bija gaužām kalsns knēvelis. Viņš izskatījās tā, it kā nule būtu pēries pa purvu un vēl nepaguvis, kā nākas, apžāvēties. Viņa melnās bikses bija pagalam saņurcītas un klātas dzeltenbrūniem rāvas traipiem. Tāds pats dzeltenbrūns traips greznoja arī viņa cilindru, it kā to būtu trāpījusi pa gabalu sviesta dubļu pika. Uz viņa melno svārku muguras rēgojās liels, trīsstūrains caurums. Tādi caurumi parasti rodas, ja gadās ar muguru aizķerties aiz zara vai sienā iedzītas naglas. Mazliet zemāk par muguru pie svārkiem pieķērusies iesarkana purva dadža galviņa, ko ikdienā dēvē par pogaļu. Tāda pati pogaļa bija pieķērusies pie elkoņa un vēl viena pie bikšu dibena.
Apsēdies uz sola, šis purva iemītnieks noņēma no galvas savu melno cilindru un gluži kā burvju mākslinieks saka vilki no tā ārā dažādas mantiņas. Nezinītis, kas no augšēja plaukta to visu vēroja, ar izbrīnu redzēja, ka no cilindra parādās dienas gaismā zobu suka un zobu pulveris, smaržīgs zemeņu ziepju gabals, dvielis, vairāki mutautiņi, lieks zeķu pāris un, pēdīgi, divas sarūsējušas naglas un vara stieples gabaliņš.
Aizrāvies ar šo ainu, Nezinītis pat nepamanīja, ka vilciens sakustējās un viņi devās ceļā.