Lasītaji, kas pietiekami iepraktizējušies grāmatu lasīšanā un tāpēc pieraduši visu uztvert, tā sakot, no pusvārda, droši vien būs jau uzminējuši, ka šis kalsnējais pasažieris ar melno cilindru nebija neviens cits kā Skopumfīlda kungs. Kopš tā brīža, kad viņam bija palaimējies izglābties no saviem «glābējiem», nebija pagājis vairāk par vienu dienu un vienu nakti, taču pa šo samērā īso laiku Skopumfīlds bija paguvis daudz ko pārdzīvot.
Vispirms viņš diedza pa mežu, elpu neatņēmis, cenzdamies cik iespējams tālāk aizbēgt no Migas, kas dzinās viņam pakaļ.
Atskatījies atpakaļ un pārliecinājies, ka neviens vairs neseko, viņš ievērojami samazināja ātrumu, īsi sakot, sāka iet rāmu soli. Viss viņā dziedāja, viss gavilēja. Viņš bija laimīgs tāpēc, ka atguvis sen ilgoto brīvību un turklāt neiztērējis ne santika.
Bez mazākās nojausmas, uz kuru pusi jāiet, lai nokļūtu uz ceļa, kur viņu varētu uzņemt gadījuma mašīna, Skopumfīlds nolēma iet nepagriezdamies, taisni vien cerībā, ka mežs kaut kur taču beigsies un viņš nonāks pie kādas apdzīvotas vietas.
No pārciestajiem uztraukumiem izsalkuma sajūta bija pilnīgi pārgājusi, proti, viņam bija zudusi ēstgriba. Jāsaka, tā gan ir ļoti bieži novērojama parādība. Ikviens pats no savas pieredzes zina, ka dažādas jūtas nevar valdīt pār mums visas vienlaikus. Parasti kaut kādas spēcīgas jūtas izstumj visas pārējās, sīkākās jūtas, un tad mēs aizmirstam ko tādu, kas pirms tam mums licies ārkārtīgi svarīgs. Taisni šai jautājuma pusei arī pievērsa uzmanību Skopumfīlds. Pamanījis, ka viņam nemaz vairs negribas ēst, viņš saprata, ka izsalkuma sajūta pazudusi no uztraukuma. Sis atklājums pavedināja Skopumfīldu uz domām, ka varētu ietaupīt uz ēšanu, ja, piemēram, pirms brokastīm vai pusdienām krietni uztrauktos. Tādai vajadzībai pietiktu uzsākt šādu vai tādu nepatīkamu sarunu vai tāpat vien ar kādu saķildoties.
Aizrāvies ar šīm oriģinālajām domām, Skopumfīlds nepamanīja, ka izsalkums atkal sāk zagties klāt. Viņš attapās tikai tad, kad vēderā sāka neganti kņudēt. Zinādams, ka mežā apmaldījušies izsalkumu parasti remdina ar ogām, meža riekstiem vai sēnēm, viņš sāka centīgi taustīt ar skatieniem apkārt, taču nekur neredzēja ne riekstu, ne ogu, pat ne sēņu. Zaudējis cerību sameklēt kaut ko ēdamu, Skopumfīlds mēģināja košļāt zāli, taču zāle bija rūgta, un viņš to tūdaļ ar riebumu izspļāva. Apkārt skatīdamies, viņš nepamanīja, ka ieklīdis purvā. Sajutis zem kājām staignu zemi, viņš gribēja apiet bīstamo vietu ar līkumu, taču zeme zem kājām nu jau līgot līgojās. Nobijies viņš cirtās atpakaļ, bet jau pēc dažiem soļiem iepērās taisni lāmā. Redzēdams, ka viņu no visām pusēm apņem šķidra purva rāva, Skopumfīlds sāka lēkāt no cintiņa uz cintiņu. Ar lielām pūlēm viņam izdevās izkulties uz cietas zemes, taču tur viņš iekļuva dadžu čūksnī. Saskrāpējis seju un rokas, viņš izlauzās cauri dzelkšņiem un apsēdās zālē daudzmaz atņemt elpu.
Nekāda ilgā sēdēšana tomēr neiznāca, jo viņam uzbruka sarkanās purva skudras, kuru kodieni, kā zināms, neganti dzeldina. Skopumfīlds, pats nejauzdams, bija iesēdies taisni pūznī. Sākumā viņš skudras mīdīja kājām un dauzīja ar nūju, bet tad, redzēdams, ka kustoņa no tā neiet mazumā, nolēma atstāt kaujas lauku un atkāpās. Tai pašā brīdī viņš pamanīja, ka apkārt kļuvis tumšāks. Apjēdzis, ka diena iet uz galu, Skopumfīlds pielika soli. Domas par to, ka būs jāguļ nakti mežā, uzdzina viņam šermuļus. Lāgiem viņam šķita, ka mežs kļūst skrajāks un viņš nupat, nupat būs izgājis malā, taču tas bija mānīgs šķitums. Mežs aizvien vēl nebeidzās, bet tumsa biezēja aizvien vairāk.
Skopumfīlds saprata, ka pēc maza brīža iestāsies pilnīga tumsa, un sāka meklēt, kur varētu pārnakšņot. Kādā kokā viņš pamanīja aizsniedzamā augstumā lielu dobumu. Apsvēris, ka ērtāku vietu nu jau vairs neizdosies atrast, Skopumfīlds ielīda dobumā un sāka ierīkoties uz naktsguļu.
Izrādījās, ka dobums ir diezgan prāvs. Tajā varēja sēdēt, ja sarāva kājas uz augšu un atspieda muguru pret dobuma sienu. Skopumfīlds atrada, ka tā ir ļoti ērti, jo vairāk tāpēc, ka apakšā dobums bija izklāts ar sausu pērno lapu kārtu. Noņēmis no galvas cilindru un nolicis to dobuma dibenā blakus nūjai, viņš apņēmās labi drīz aizmigt, taču skaudra izsalkuma sajūta gainīja miegu projām. Piedevām pie visa viņam sāka sāpēt kājas. Skopumfīlds nodomāja, ka sāp tāpēc, ka nav pierasts gulēt apautām kājām, un noāva zābakus. Sāpes tomēr neaprima. Turklāt nu jau sāpēja ne tikvien kājas, bet arī mugura un visi kauli. Skopumfīlds saprata: ja viņam izdotos izstiepties visā garumā, tad sāpes pārietu, taču dobumā nekādi nevarēja izstiepties. Tur varēja tikai sēdēt saritinājies.
Ar tumsas iestāšanos gaisa temperatūra nokritās, un Skopumfīldu pamazām pārņēma aukstums. Juzdams, ka salst arvien vairāk un vairāk, Skopumfīlds atkal apāva kājas, uzlika galvā cilindru, sacēla svārku apkakli un sev virsū vēl uzlika savu nūju un čeku grāmatiņu, taču no tā viņam nekļuva siltāk. Līdz šim Skopumfīlds bija akli ticējis, ka čeku grāmatiņa, no kuras viņš nešķīrās visu mūžu, spēj viņu paglābt jebkurā nelaimē. Šoreiz viņš pats uz savas ādas pārliecinājās, ka ir tomēr gadījumi, kad ne bankas čekam, ne skaidrai naudai nav nekādas vērtības.
Juzdams, ka ir galīgi sastindzis, Skopumfīlds izlēca no dobuma un sāka lakstīt ap koku, pēc tam izdarīja veselu rindu vingrojumu ātrā tempā. Tas palīdzēja. Taču ne uz ilgu laiku. Līdzko Skopumfīlds ielīda atpakaļ dobumā, viņu no jauna sagrāba aukstums. Vairākas reizes pa nakti viņš līda ārā no savas paspārnes, lēkāja kā sienāzis, lai kaut mazliet sasildītos, un grauza koka mizu, lūkodams remdināt izsalkumu. Pa visu nakti viņš ne uz mirkli neaizdarīja acu un jutās tik noguris, it kā būtu vai ūdens vātij priekšā jūgts. Nakts likās nebeidzami gara, un, tikko sāka svīst gaismiņa, viņš pameta savu neviesmīlīgo paspārni, brīnīdamies tikai par to, ka vispār palicis dzīvs.
Ar to Skopumfīlda piedzīvojumi tomēr nebija galā. Pēc bezmiega nakts gluži sadulbis, viņš slāja, pats nezinādams, kurp. Turklāt mežā vēl nebija pietiekami gaišs. Lāgā neredzēdams, viņš vienā laidā uzgrūdās koku stumbriem un gandrīz izdauzīja degunu. Pēdīgi viņš tomēr izkūlās no meža. Priekšā pletās zaļa ieleja, vietām klāta pelēcīgi baltiem laukumiem, kurus Skopumfīlds noturēja par sniegu. Nokāpis ielejā, viņš saskatīja, ka tas nemaz nav sniegs, bet gan migla, kas sāka biezēt virs naktī atvēsušās zemes. Miglas slānis klājās tik zemu un bija tik blīvs, ka Skopumfīlds snāja tajā, it kā brizdams līdz kaklam pa ūdeni. No malas varēja likties, ka virs kūpošās jūras, kas klāja visu ieleju, peld tikai Skopumfīlda galva melnā cilindrā.
Skopumfīldam arī pašam bija tāda sajūta, ka viņam nav vairs ne roku, ne kāju un pat ne rumpja, bet palikusi vienīgi galva, kas sazin uz kā īsti turas. Kad viņam gadījās palūkoties lejup, viņš redzēja tikai neskaidrus savu plecu apveidus. Turpretim, ja raudzījās augšup, tad redzēja sudrabotu Mēness debess jumu, kas vietām ieplaiksnījās sārtiem un zilganiem atspulgiem un šķita kā milzu metāla klinšu sablīvējumi, kas nez kādā brīnumainā kārtā palikuši karājamies gaisā.
Nav, protams, nemaz jāstāsta, ka Skopumfīlds būtu varējis arī agrāk, cik vien uziet, priecāties par rita debess skaistumu, taču agrāk viņam nekad nebija iznācis tik agri uzmosties. Ieni- ris līdz kaklam miglā, kas plājās uz visām pusēm līdz pašam
apvārsnim, Skopumfīlds it kā palika aci pret aci ar dzidram, maigām rīta kvēles pielijušām debesīm, un šis skats pildīja viņu ar tādām kā cēlām un svinīgām jūtām. Viņš šķitās atklājis daba kaut kādu jaunu, neizbaudītu, neviena neredzētu skaistumu un nožēloja tikai to, ka nekad nav mācījies gleznot un nevar ar krāsām attēlot šo diženo ainu, lai paņemtu to līdzi un savu mūžu no tās vairs nešķirtos.
Reizē ar sajūtu, ka viņu kāds no iekšpuses plēš vai pušu, Skopumfīldu pārņēma neizprotama vēlēšanās apskaut debesis, kas pletās virs viņa. Un viņš juta, ka varēs to izdarīt, ka jāizstiepj tikai rokas. Un viņš izstiepa rokas, taču taisni šai acumirklī pazaudēja zemi zem kājām un ievēlās gravā.
Vairākas reizes pārmetis kūleni, viņš noripoja gravas dibena un palika guļam kņūpus, ar izplestām rokām. Sīki akmentiņi un sausas zemes kukuržņi, kas ripoja līdzi, kādu brīdi kapaja viņam muguru. Drīz šī kustība aprāvās. Aptaustījis sevi no visām pusēm, Skopumfīlds pārliecinājās, ka ribas nav lauztas, un ņēmās gramstīt ar rokām apkārt, cerēdams uztaustīt no galvas novēlušos cilindru. Par laimi, cilindrs bija turpat necik tālu. Izpurinājis iebirušos akmentiņus, Skopumfīlds novietoja savu galvassegu, kur pienākas, un sāka lūkoties apkārt. Jāsaka, no tā gan nebija nekādas jēgas, jo miglā tik un tā nekā nevarēja saskatīt.
Ar spieķi taustīdamies, Skopumfīlds aizkļuva līdz gravas pretējai nogāzei un sāka rāpties pa to augšup. Vairākas reizes viņš nenoturē- i
jās un novēlās atpakaļ, tomēr beigu beigās viņam
izdevās uzķepuroties augšā. Mazliet atņēmis elpu un ievērojis, ka migla kļuvusi caurredzamāka, Skopumfīlds devās tālāk.
Drīz migla izklīda, un Skopumfīlds redzēja, ka soļo pa irdenu zemi, kas apdēstīta ar kaut kādiem tumši zaļiem, trausliem krūmiņiem, kas sniedzās līdz ceļiem. Izrāvis no zemes vienu krūmiņu, viņš ieraudzīja dažus pie saknēm pieķērušos dzeltenīgus bumbuļus. Vērīgi tos aplūkojis, Skopumfīlds sāka noskārst, ka tie ir paši parastākie kartupeļi. Jāsaka, viņš gan nebija gluži pārliecināts par sava minējuma pareizumu, jo līdz šim kartupeļus bija redzējis tikai ceptus vai vārītus, turklāt nez kāpēc iedomājies, ka kartupeļi aug kokos.
Nopurinājis vienam bumbulim zemes, Skopumfīlds nokoda gabaliņu un raudzīja to sakošļāt. Zaļais kartupelis viņam likās ārkārtīgi negaršīgs un pat pretīgs. Tomēr apsvēris, ka neviens jau nu neietu audzēt pilnīgi nederīgus augļus, viņš iebāza no zemes izrauto pusdesmitu kartupeļu svārku kabatā un devās tālāk.
Soļot pa irdeno zemi, vienā laidā pinoties ar kājām kartupeļu lakstos, bija gaužām nogurdinoši. Skopumfīlds visvisādi lādēja knēveļus, kas sadomājuši, tīri kā viņam par spīti, visapkārt uzirdināt zemi un sadēstīt ceļā visus šos krūmiņus.
Kā jau bija gaidāms, galu galā viņam tomēr izdevās aizkļūt līdz kartupeļu lauka malai. Izkūlies uz cietas zemes, Skopumfīlds atviegloti uzelpoja un tai pašā brīdī saoda nez no kurienes plūstam dūmu smaržu. Sī smarža viņam it kā uzdvesa siltumu un mājīgumu.
«Ja ir dūmi — tātad ir arī uguns, un, ja ir uguns, tātad kaut kur gatavo ēdienu,» Skopumfīlds apsvēra.
Apskatījies apkārt, viņš pamanīja tālumā kārklāju, virs kura stīdzēja dūmu strūkliņa. Palaidis lielo riksi, Skopumfīlds izlauzās cauri kārklu brikšņiem un nonāca uz upes krasta. Paraudzījies gar krūmmali, viņš ieraudzīja, ka upe šai vietā met līkumu, izveidodama nelielu pussalu. Sēru vītoli līkiem stumbriem liecās
pār upi un karināja savus garos zarus ar sudrabaini zaļām, nerimtīgi drebošām lapiņām. Dzidras ūdens strūkliņas rāmi skalojās gar koku saknēm. Divi knēveļi peldēja netālu no krasta un laikam upē kaut ko meklēja. Drīz viens, drīz otrs pazuda zem siekstām un izniris cītīgi nosprauslojās. Divi citi sēdēja uz krasta pie ugunskura un piesvieda tajā sausus zarus.
Pašā ūdens malā zem liela, veca vītola stāvēja māja ne māja, būdiņa ne būdiņa, bet drīzāk gan kaut kāds pasaku namiņš. Visas sienas tam bija izraibinātas ar nez kādām nesaprotamām bildītēm. Vienā bildītē bija attēlots knēvelis, ģērbies rūtainā mētelī un ar pīpi zobos. Otrā — gluži tāds pat knēvelis un arī ar pīpi, bet nez kāpēc apgriezts ar kājām gaisā. Virs šā apgrieztā knēveļa bija kaut kāda milzīga kāja spoži nospodrinātā saišzābakā. Blakus — burka ar mellenēm, zaļas zirņu pākstis, kāda galva ar matiem, ko klāja baltas, čauganas putas, kāda mute ar sārtām, platā smaidā pavērtām lūpām un mirdzoši baltiem zobiem. Tad atkal kāda saziepēta galva, tikai šoreiz tā gulēja uz sāniem, tase ar kūpošu kafiju, vēl burka ar mellenēm, milzīgi liela muša, atkal kāja .. . Tas viss bija bez jebkādas
jēgas un sakara, it kā nez kāds mākslinieks būtu zaudējis prātu un tad izrāvies brīvībā un nolēmis izgreznot ceļā pagadījušos ēciņu ar savu ārprātīgo otu.
Un tomēr tas nebija tas, kas radīja Skopumfīldā izbrīnu. Viņam aizcirtās elpa, kad virs ieejas šai ērmotajā būdā viņš ieraudzīja izkārtni, uz kuras milzīgiem drukātiem burtiem bija rakstīts:
SKOPUMFĪLDA MAKARONU UZŅĒMUMS
— Kas par blēņām! — Skopumfīlds neizpratnē nomurmināja. — Kas tas vēl par makaronu uzņēmumu, sasper viņu jupis uz līdzenas vietas! Un kas viņiem devis tiesības novietot uz šā muļķīgā krātiņa manu vārdu? Vai varbūt tas viss man rādās sapnī?
Viņš ņēmās ar dūrēm berzēt acis, taču ne upe, ne koki, ne knēveļi, ne mājiņa ar uzrakstu neizgaisa.
— Bet, ja tas nav sapnis, kas tad tas ir? Ņirgāšanās? — Skopumfīlds aizsvilās, un dūres viņam neviļus sažņaudzās aiz dusmām.
Viņam sāka likties, ka to visu kāds tīšuprāt uzrīkojis, ka šis kāds viņu pakļāvis savai gribai un licis valcīties apkārt pa mežiem un purviem, lēkāt pa ciņiem, ievelties gravā, — un to visu tālab, lai atvilinātu viņu šurp un parādītu šo nejēdzīgo izkārtni.
— Kādas blēņas! Huligānisms! Personības aizskaršana! Kaut kas pavisam mežonīgs un aplams! — Skopumfīlds pukojās, jau divdesmito reizi pārlasīdams satriecošo uzrakstu.
Pamazām viņam tomēr atausa atmiņā, ka tāds uzraksts kaut kur jau redzēts, vispār ņemot, ir ļoti, ļoti pazīstams.
— Ā! — viņš piepeši gandrīz iekliedzās. — Atcerējos! Es taču to esmu redzējis uz kastēm ar'makaroniem, ko laiž pārdošanā mana makaronu fabrika, sasper mani jupis uz līdzenas vietas!
Ielūkojies vērīgāk, viņš pārliecinājās, ka uzraksts tiešām uzkrāsots uz garas finiera makaronu kastes un ka visa būda sameistarota no šāda veida kastēm. Te bija gan tabakas kastes, uz kurām uzzīmēts knēvelis ar pīpi zobos, gan ziepju kastes ar saziepētas galvas.attēlu, gan zobu pulvera kastes, uz kurām redzami žilbinoši balti zobi.
Pa tam knēveļi, kas bija niruši, izlīda no ūdens un pievienojās tiem, kuri sildījās pie ugunskura. Skopumfīlds dzīrās iet viņiem klāt, taču viņu mulsināja, ka knēveļi nebija gluži apģērbušies. Vienam bija tikai bikses un kurpes, otrs bija ģērbies svārkos, taču bez biksēm, trešajam trūka kurpju kājās, ceturtais bija bez cepures. Ieraudzījis, ka knēveļi uzlikuši uz uguns lielu tomātu kārbu un nez ko tanī vāra, viņš nolēma mest pieklājību pie malas un tuvojās viņiem.
— Sveiki, dārgie draugi, vai jums neatrastos kaut kas, ko iekost? — viņš žēlā balsī vaicāja. — Goda vārds, cauru nakti nekā neesmu ēdis.
Viņa vārdi izraisīja knēveļiem veselu smieklu brāzmu. Tas, kurš bija bez krekla, aiz smiekliem nogāzās augšpēdu un sāka
tirināt kājas gaisā. Bet tas, bez biksēm, plaukšķināja ar delnām pa kailajiem celīšiem un sauca:
— Ko? Kā tu teici? Cauru nakti neesi ēdis? Ha-ha-ha! . .. Neņem ļaunā, brāl, — viņš pēdīgi izdvesa. — Mēs dzīvojam pēc principa: piecas minūtes smieklu atsver klaipu maizes. Tāpēc, ja jau mums gadās pasmieties, tad smejamies ne mazāk par piecām minūtēm.
— Vai tad tas, ko es teicu, ir tik smieklīgs? — iebilda Skopumfīlds.
— Protams, brāl! Kurš tad naktī ēd? Mēs domājām, ka diez kas ar tevi atgadījies, bet tu saki: cauru nakti neesot ēdis!
Viņi atkal rāva smējienu vaļā, bet Skopumfīlds sacīja:
— Ja jau es tikai nakti vien nebūtu ēdis! Bet vakar es pat pusdienas nedabūju paēst! Nolādētais Krabss solījās pacienāt ar pusdienām, bet aizveda mani uz mežu un piesēja pie koka.
Šis paziņojums izraisīja knēveļiem jaunu smieklu lēkmi.
— Ko? — viņi klaigāja. — Piesēja pie koka? Tad nu gan pacienājis, nav vārdam vietas! Šis Krabss, var redzēt, ir liels jokdaris!
Arī šoreiz viņi smējās savas piecas minūtes. Pēdīgi tas, ar svārkiem mugurā, ieteicās:
— Atvaino, brāl, es redzu, tu esi lāga puisis. Ar tevi garlaicīgi nebūs! Tikai žēl — nav nekā, ar ko tevi paēdināt. Gribējām saķert vēžus brokastīm, bet šodien ar vēžošanu neveicās. Slēpjas, nelieši, tādā dziļumā, ka ienirt tur neizdodas, bet ūdens no rīta tik auksts, ka taisni izturēt nevar. Rau, ja gribi, iedzer ar mums tējiņu. Ei, Mazpirkstiņ, — viņš uzrunāja knēveli, kas bija basām kājām. — Stiep šurp lieku krūzīti un sāc liet tēju. Šodien tava reize.
Mazpirkstiņš naski atnesa pusdesmitu konservu kārbiņu, salika tās uz galda, kas bija sanaglots no divām prāvām kastēm, tad nocēla no uguns tomātu bundžu un ņēmās liet no tās verdošu ūdeni konservu kārbās.
— Ludzu pie galda, — viņš aicināja, kad bija ar šo darbu galā.
Visi apsēdās uz kastēm, kas šeit aizstāja krēslus. Apsēdās arī Skopumfīlds. Redzēdams, ka visi paņēmuši konservu kārbas un sāk no tām strēbt, arī Skopumfīlds paņēma kārbu un, iestrēbis malciņu, atklāja, ka tanī nav vis tēja, bet parasts vārīts ūdens.
— Kur tad ir tēja? — viņš neizpratnē jautāja.
— Tad šī pati jau ir tēja, — paskaidroja Mazpirkstiņš. — Tiesa gan, bez tējas, bet šī ir tāda tēja — bez tējas. Tagad tāda modē.
— Hm! — Skopumfīlds norūca. — Nu, tēja — tas tiešām ir aizspriedums! Rauj viņu kociņš! No tējas organismam tik un tā nav nekāda labuma. Bet kur tad ir cukurs?
Šis jautājums izraisīja jaunu smieklu šalti. Bezbiksis iesprauslāja taisni savā kārbiņā, tā ka karstais ūdens izšļakstēja viņam uz kailajiem ceļgaliem. Bet Mazpirkstiņš teica:
— Atvaino, brāl, bet arī cukura mums nav. Un nav par ko nopirkt. Mēs jau sen dzeram tēju bez cukura.
— Kas tad par labumu pliku ūdeni tempt? — Skopumfīlds īgni nopukstēja.
— Ē, nesaki vis, brāl, savs labums ir gan, — iebilda tas bez krekla. — Raugi, tu pats, piemēram, esi pa nakti izsalies, tavs organisms atvēsis. Tam vajag sasildīties. Bet kā? Tu, raugi, iedzer karstu ūdentiņu, karstais ūdentiņš izlīs pa visām tavām dzīsliņām, organismam uzreiz kļūs siltāk. Un arī vēders nebūs gluži tukšs. Ūdens arī ir derīgs.
— Spainis ūdens aizstāj glāzi krējuma, — iesprauda Mazpirkstiņš. — Zinātnei tas sen skaidrs.
Visi atkal sāka smieties.
— Bet kas jūs, brālīši, tādi esat? Un ar ko nodarbojaties? — Skopumfīlds apjautājās, sākdams strēbt karsto ūdeni.
— Mēs, brāl, esam tā saucamie bezbikši bezdarbnieki — ir tāda specialitāte, varbūt esi dzirdējis? — atbildēja tas bez krekla. — Kādreiz arī mēs nebijām sliktāki par citiem, bet pēc tam, kad zaudējām darbu, kā saka, nogājām dibenā. Visa mūsu nelaime ir tā, ka ikvienam no mums kaut kā trūkst. Rau, skaties, man nav pat krekla uz miesām, šim te nav zābaku, tas staigā bez cepures. Bet pamēģini rādīties pilsētā bez zābakiem, kaut vai bez cepures — kruķis tevi tūliņ saņems ciet un aizšķūrēs uz Muļķu salu.
—- Kā tad, skaidrs, — Skopumfīlds apstiprināja.
— Tātad pilsētā, kā redzi, mums dzīves nav, bet arī bez pilsētas nav iespējams. Tūliņ, rau, es paņemšu no Mazpirkstiņa kreklu un kātošu uz pilsētu. Varbūt izdosies kaut kur papelnīties. Bet. rīt Mazpirkstiņš uzaus manus zābakus un savukārt dosies peļņā. Tā mēs sitamies no dienas dienā: divi kvern mājās, divi iet peļņā. Vispār, nedienas! Jaušu, ka nu jau vairs no nabadzības neizķepurosimies.
Sastrēbies karsto ūdeni, Skopumfīlds juta, ka viņam tiešām kļuvis siltāk. Tiesa, sevišķi paēdis viņš gan nejutās.
Izvilcis no kabatas kartupeļu bumbuļus, viņš ieteicās:
— Es, brālīši, atradu te kaut kādus nieciņus. Varbūt tos var ēst?
Ieraudzījuši bumbuļus, knēveļi iesmējās.
— Tie taču ir kartupeļi! — viņi sacīja. — Tos var izcept.
— Un jūs protat?
— Tā tik vēl trūka, ka neprastu! — Mazpirkstiņš iesaucās.
Viņš paķēra kartupeļus un stiepa uz ugunskuru.
— Tad jūs, brālīši, cepiet, bet es atnesīšu vēl.
Tā pateicis, Skopumfīlds cēlās no galda un stūrēja uz kār- klāja pusi.
— Kur tad tu? '— knēveļi nokliedza pakaļ.
— Es tūliņ, brālīši! Vienu acumirkli! — Skopumfīlds atkliedza, pazuzdams krūmos.
Vienā rāvienā viņš izspraucās cauri kārklu brikšņiem un, nonācis kartupeļu laukā, ņēmās plēst ārā no zemes cerus ar visiem bumbuļiem. Norāvis bumbuļus no saknēm, viņš pielasīja ar tiem pilnu cilindru un jau grasījās griezties atpakaļ, kad uzreiz juta, ka no mugurpuses kāds viņu nogrābj aiz apkakles. Apjēdzis, ka iekritis rokās sargam, Skopumfīlds ar varu izrāvās un laida ļekas vaļā.
— Es tev gan rādīšu! — kliedza sargs, no visa spēka vēzī- damies ar zarainu nūju, ko turēja rokās.
Vairākkārt viņš visai sāpīgi ievilka Skopumfīldam ar nūju pa muguru un pārtrauca vajāšanu tikai tad, kad bija viņu ietren- cis gravā.
Attapies atkal gravas dibenā un pa ceļam pazaudējis visus kartupeļus, Skopumfīlds sāka pārlikt, kurp viņam labāk doties: lejup pa gravu vai augšup. Līst ārā no gravas viņš baidījās, lai atkal negadītos sargam acīs. Pamatīgi pārdomājis, viņš nolēma, ka labāk tomēr doties uz augšu, jo tādā gadījumā bija vairāk cerību izkļūt līdzenumā.
Viņa apsvērums izrādījās pareizs. Nostibājis kādu pusstundu, viņš izkūlās no gravas un ieraudzīja tālumā ceļu, pa kuru uz vienu, uz otru pusi šaudījās automašīnas.
Cerēdams, ka par viņu kāds iežēlosies un aizvedīs līdz pilsētai, Skopumfīlds nostājās ceļa malā. Kolīdz tālumā parādījās automašīna, viņš ņēmās māt ar cepuri. Drīz vien viņam laimējās. Kāds knēvelis apturēja mašīnu un, durtiņas atvēris, aicināja kāpt iekšā.
— Uz kurieni jums vajag? — viņš apjautājās, iedarbinādams motoru.
— Man uz Brehenvilu, — sacīja Skopumfīlds. — Domāju, ka tagad man vislabāk būtu atgriezties mājās.
— Tādā gadījumā jums vajag uz pretējo pusi, — sacīja knēvelis. — Es taču braucu uz Davilonu.
— Nu, vienalga! — Skopumfīlds atmeta ar roku. — Braukšu vispirms uz Davilonu un no turienes ar vilcienu uz Brehenvilu. Pie reizes iegriezīšos pie tā nelieša Krabsa un izrēķināšos ar viņu par to, ka piesēja mani pie koka. Turklāt vēl jāpaņem mantas, kas palika pie viņa numurā.
Skopumfīlds ņēmās sīki stāstīt jaunajam paziņam par saviem piedzīvojumiem un par Krabsa neģēlīgo rīcību, noklusēdams vienīgi to, ar kādu nolūku viņi devušies kopējā braucienā. Visu, kas attiecas uz naudas lietām, Skopumfīlds centās turēt slepenībā un nekad šo noteikumu nepārkāpa. Knēvelis skaļi smējās, klausīdamies šo stāstu, un bija ļoti priecīgs, ka liktenis viņam uzsūtījis tik jocīgu ceļabiedru. Drīz tomēr viņi atvadījās, jo bija atbraukuši Davilonā.
Pateicies automobiļa īpašniekam par pakalpojumu, Skopumfīlds devās taisnā ceļā uz viesnīcu. Tur viņam pateica, ka Krabss jau vakar izbraucis uz Grābenbergu. Skopumfīlds tomēr sacīja, ka viņam jāpaņem numurā atstātās mantiņas. Sabāzis cilindrā atpakaļ šeit pamestās ziepes, dvieli, mutautiņu un citus priekšmetus, ieskaitot naglas un stieples gabalu, Skopumfīlds devās uz restorānu, lika pasniegt četras pusdienas un ņēmās ēst, kā mēdz teikt, par četriem.
Paēdis pusdienas un, lai veicinātu gremošanu, izdzēris pudeli minerālūdens, viņš nolēma, ka tagad jau nu nekas vairs viņu nekavē atgriezties savā dzimtajā Brehenvilā. Kā mēs jau pārliecinājāmies, nejaušībai labpatika iesēdināt viņu tai pašā vilcienā un pat tai pašā vagonā, kurā Nezinītis un Kazlēns brauca uz Sankomariku. Ir zināms, ka Brehenvila atrodas pa ceļam uz Sankomariku.