Salicis no cilindra izvilktās mantas uz neliela galdiņa pie vagona loga, Skopumfīlds vērīgi nopētīja savu galvassegu un, pamanījis uz tās dubļu traipu, sāka to berzēt ar piedurkni. Iztriepis dubļus vienmērīgi pa visu cilindru, viņš nomierinājās un atlika izņemtās mantas atpakaļ, un tad pabāza cilindru zem sola. Ieraudzījis garām ejam vagona pavadoni un no tā uzzinājis, ka vilciens Brehenvilā pienāk pulksten trijos pēc pusnakts, Skopumfīlds palūdza pavadoni viņu pamodināt.
— Labi, labi, — pavadonis nosacīja.
— Nevis «labi, labi», bet noteikti pamodiniet! —Skopumfīlds norūca. — Lūdzu, ņemiet vērā, ka es guļu ārkārtīgi cietu miegu un katrā ziņā lūgšos, lai ļaujat man vēl pagulēt, bet jūs mani neklausiet: tveriet taisni aiz apkakles un metiet no vagona ārā.
Redzēdams, ka resnais pasažieris, kas sēdēja uz pretējā sola, lasa avīzes, Skopumfīlds lūdza iedot viņam palasīties «Davilonas Humoreskas». Dabūjis avīzi, viņš tanī izlasīja ziņas par dažādām zādzībām, laupīšanām, slepkavībām, dedzināšanām un noindēšanām, kas notikušas vienas dienas laikā, tad ņēmās lasīt mazas anekdotes, kas viņu visai uzjautrināja un radīja labu omu. Izlasījis anekdotes, viņš jau dzīrās ķerties pie «daiļstāstiem», bet tad viņa uzmanību saistīja mums jau pazīstamais rakstiņš par Gigantiskajām akcijām. Izlasījis šo rakstiņu, Skopumfīlds kļuva visai domīgs. Viņš labi zināja, ka avīze «Davilonas Humoreskas» pieder miljardierim Sprutsam, tāpēc tanī drukāja tikai to, kas varēja būt šim bagātniekam izdevīgi.
«Tātad Sprutsam izdevīgi, lai Gigantiskās akcijas vairs nepērk,» Skopumfīlds klusībā apsvēra. «Varbūt viņam pat gribas, lai tās kristos cenā? … Jā, jā! Kāds gan es esmu mūlāps, ka to uzreiz neaptvēru. Ne velti Sprutss tā pūlējās, lai Miga un Zulio ar naudu pazūd. Tiklīdz viņi būs projām, akciju cena noteikti kritīs. Tad Sprutsa kungs tās sapirks par smiekla naudu un, kad tās atkal celsies, pārdos un kļūs vēl bagātāks. Nu, ko tur daudz, jānogriež Sprutsam ceļš un jāsapērk Gigantiskās akcijas pirms viņa. Tas būs izdevīgs darījums.»
Nopriecājies, ka izdomājis darījumu, ar kuru varēs iesist milzu peļņu, Skopumfīlds labsajūtā sāka berzēt rokas un pat klusītēm kaut ko dungot. Taču pamanījis, ka ir jau nakts un daudzi pasažieri guļ, nolēma, ka arī viņam laiks gulēt, jo vairāk tāpēc, ka iepriekšējo nakti bija pavadījis pavisam bez miega. Saklājis pavadoņa izsniegtās gultasdrēbes, Skopumfīlds izstiepās uz sola visā garumā un klusu nomurminaja:
«Jā, brālīši, gulēt vilcienā — tas ir pavisam kas cits nekā gulēt koka dobumā!»
Viņš jau gandrīz laidās miegā, bet tad nolēma pārbaudīt,
vai kāds nav nospēris zem sola pabāzto cilindru. Pataustijis viņš pārliecinājās, ka. cilindrs stāv, kur likts. Tas Skopumfīldu nomierināja, bet taisni šai brīdī viņš nez kāpēc atcerējas savu spieķi. Pagramstījis ar roku pa grīdu un spieķi nesalūkojis, viņš ņēmās to meklēt sev blakus uz sola, tad uz pretējā sola, kur res- nītis, apsedzies ar avīzi, jau krāca, palūkojās pat uz augšējiem plauktiem, kur gulēja Nezinītis un Kazlēns. Spieķa nebija nekur.
«Bet varbūt es esmu iekāpis vagonā jau bez spieķa?» Skopumfīldam pazibēja prātā. «Varbūt es to kaut kur esmu aizmirsis?»
Viņš sāka atcerēties, ka tiešām savu spieķi sen nav redzējis, un pamazām viņam k|uva skaidrs, ka to ir aizmirsis vai nu viesnīcā, kur bija iegriezies, lai paņemtu savas lietas, vai mašinā pie knēveļa, kas viņu bija atvedis, vai arī pie tiem knēveļiem, kas bija viņu cienājuši ar karstu ūdeni.
«Bet varbūt spieķis palicis dobumā?» Skopumfīlds gandrīz vai iekliedzās.
Viņš jau gribēja pieprasīt, lai aptur vilcienu, jo bija nolēmis braukt atpakaļ un meklēt spieķi, taču apsvēra, ka tas viņam izmaksās daudz dārgāk nekā nopirkt jaunu spieķi. Tāpēc viņš atkal nolika galvu uz spilvena un mēģināja aizmigt.
Domas, ka vajadzēs izdot naudu jauna spieķa iegādei, tomēr nelika viņam mieru. Ar visiem spēkiem viņš pūlējās atdabūt atmiņā, kur īsti pametis spieķi, taču varēja atcerēties tikai to, ka spieķi turējis rokā, kad belzis ar to Zulio pa galvu.
«Bet pamatīgi es viņam toreiz iebliezu,» viņš nodomāja.
Tomēr šī doma nedeva viņam atvieglojumu. Viņu joprojām kremta dusmas. Viņš atcerējās, kādu lielu naudu bija samaksājis par spieķi, un lādēja sevi, ka pircis spieķi ar kaula un nevis ar dzelzs rokturi, kas būtu iznācis daudz lētāk.
Nav zināms, cik ilgi būtu turpinājušās viņa mokas, ja neat- gadījies kas neparedzēts.
Pirms gulētiešanas Nezinītis un Kazlēns nolēma iedzert gazēto ūdentiņu ar sīrupu. Attaisījuši pudeli, viņi pusi ūdens izdzēra, bet otru pusi atstāja naktij. Lai pudele naktī nejauši neapgāztos, Kazlēns to uzlika uz sava plaukta pie vagona sienas un piespieda ar spilvenu, uz kura gulēja. Naktī, vagonam tricinoties, spilvens pamazām aizslīdēja sāņus, pudele pagāzās un gāzētais ūdens sāka pa kakliņu pilēt ārā. Skopumfīlds, kura vieta atradās zem Kazlēna plaukta, uzreiz pamanīja, ka no augšas pil kāds šķidrums. Uzķēris delnā dažus pilienus un nolaizījis ar mēli, viņš sagaršoja, ka tas ir gāzētais ūdens ar sīrupu. Uzskatīdams, ka būtu neprāts pieļaut, lai šis derīgais dzēriens iet velti zudībā, viņš palika zem lāsēm muti, cenzdamies to atplest cik vien iespējams plaf āku.
Tikmēr pudele no tricināšanas sagāzās aizvien slīpāk un ūdens sāka tecēt sīkā strūkliņā. Ar baudu rīdams šo saldo, smaržīgo šķidrumu, kas viegli kņudināja mēli, Skopumfīlds savā prātā aprēķināja, cik viņam būtu bijis jāmaksā par gāzēto ūdeni, ja vajadzētu to pirkt. Šo summu viņš atskaitīja no tās, ko bija izdevis par spieķi, un juta prieku, ka zaudējuma summa kļuvusi it kā mazāka. Pudele pa to laiku gāzās aizvien slīpāk, un gāzētais ūdens lija bez apstājas. Attiecīgi plūda arī do- 'fil mas Skopumfīlda galvā. Pa
mazām aizraudamies, viņš sāka sapņot, cik gan labi būtu, ja ikreiz, braucot vilcienā, viņam palaimētos bez maksas izdzert kaut vai pudeli gāzētā ūdens. Izdalījis pazudušā spieķa vērtību ar gāzētā ūdens pudeles cenu, viņš izrēķināja, cik reizes būtu jābrauc pa dzelzceļu, lai atdabūtu par spieķi izdoto naudu.
Nodarbodamies ar šiem patīkamajiem aprēķiniem, Skopumfīlds pamazām aizmirsa savus sarūgtinājumus un atguva labu omu. Taisni šai brīdī pudele galīgi apgāzās un, krizdama lejup, iebelza Skopumfīldam pa pieri.
— Lūk, tā, tas ir vienmēr! — Skopumfīlds, pieri saķēris, no- pukstējās. — Neesi vēl paspējis izbaudīt prieku, kad par to jau jāsamaksā! Nolādēta dzīve, kaut jupis to saspēris uz līdzenas vietas!
Pataustījis sadauzīto pieri, viņš pārliecinājās, ka šoreiz ticis cauri ar punu. Juzdams, ka belziena radītās sāpes pamazām pāriet, viņš apmierinājās un pēdīgi aizmiga.
Vilciens pa to laiku traucās uz priekšu. Riteņi ritmiski klaudzēja. Arī laiks nestāvēja uz vietas. Kad Skopumfīlds iemiga, bija sen pāri pusnaktij. Nepagāja ne divas stundas, kad priekšā iemirgojās Brehenvilas ugunis. Riteņi noklaudzēja pārmijās. Vilciens pamazām gausināja gaitu un drīz apstājās.
Taču Skopumfīlds joprojām gulēja. Pavadonis bija piemirsis viņu pamodināt un atcerējās tikai tad, kad vilciens jau bija atgājis no stacijas.
— Se tev nu! — pavadonis iesaucās, apstājies pie aizmigušā Skopumfīlda. — Liekas, šis savādnieks gribēja izkāpt Brehenvilā . … Jā, jā, pareizi! Nu, kas tur liels, izsēdināšu viņu nākamajā pieturā, uz Brehenvilu viņš varēs atgriezties ar piepilsētas vilcienu. Nu jau tik un tā neko vairs nevar darīt.
Lai neiznāktu kaut kādas nevēlamas sarunas, viņš nolēma Skopumfīldu pagaidām nemodināt, bet ņēmās viņu raustīt tikai tad, kad vilciens apstājās nākamajā stacijā, kurai bija mazliet neparasts nosaukums — «Panoptikums».
— Celieties žiglāk, jums laiks izkāpt! — pavadonis sauca un purināja Skopumfīldu aiz pleca.
Par atbildi Skopumfīlds tikai gaiņājās ar roku un krāca, kā krācis, it kā uzrunātais nebūtu viņš. Redzēdams, ka vilciens
drīz aties arī no šās stacijas, pavadonis saskaitās ne pa jokam un iekliedza Skopumfīldam taisni ausī:
— Klausieties, cienītais kungs, beidziet muļķoties, citādi jums būs jāmaksā soda nauda par braukšanu bez biļetes. Jums ir biļete tikai līdz Brehenvilai.
Padzirdējis, ka viņam par kaut ko būs jāmaksā, taču nesaklausījis, par ko, Skopumfīlds uz mirkli pamodās un, pietrūcies no sola, stulbām acīm blenza uz pavadoni. Izmantodams šo brīdi, pavadonis sagrāba viņu aiz apkakles, aizvilka līdz durvīm un izgrūda uz perona. Panācies atpakaļ, viņš pacēla avīzi, kas mētājās uz grīdas, izvilka no sola apakšas nez ar ko piebāzto cilindru un, piegājis pie durvīm, iespieda to visu apstulbušajam Skopumfīldam rokās. Tas gribēja kaut ko jautāt un jau pavēra muti, bet taisni šai acumirklī vilciens sakustējās, un Skopumfīlds tā arī palika stāvam uz perona ar vaļēju muti.
Nezinītis un Kazlēns pat nedzirdēja, kas naktī notika. Viņi gulēja pietiekami cieši, jo iepriekšējā naktī, kaujoties ar kino murgiem, viņiem nebija izdevies kārtīgi izgulēties. Sen jau bija gaišs, bet viņi aizvien vēl gulēja un droši vien būtu aizbraukuši Sankomarikai garām, ja pavadonis viņus neuzmodinājis.
— Ei! — viņš uzkliedza. — Jums laikam arī gribas nogulēt savu staciju! Nu, jel celieties!
Redzēdams, ka Nezinītis un Kazlēns pat nepakustas, pavadonis ņēmās dauzīt pa viņu plauktiem ar tērauda standziņām, ko parasti lietoja biļešu izknieb- šanai. No šiem klaudzieniem Nezinītis un Kazlēns pamodās.
Un īstā laikā!
Vilciens jau tuvojās stacijai. Daudzi pasažieri, paķēruši ceļa somas un sainīšus ar mantām, drūzmējās pie vagonu durvīm. Arī Nezinītis un Kazlēns nolēca no plauktiem un sāka spraukties uz izeju.
Sankomarika bija liela pilsēta, tāpēc šeit kāpa ārā daudz pasažieru. Kolīdz vilciens apstājās, plašais perons vienā mirklī piegruva pilns ar atbraucējiem, kuri turpat sajaucās ar sagaidītājiem, aizbraucējiem un pavadītājiem. Izkāpuši no vagona, Nezinītis un Kazlēns sāka skatīties apkārt, cerēdami ieraudzīt šai raibajā pūlī Migu un Žulio. Ap viņiem ņirbēja daudz seju, taču nebija nevienas, kas atgādinātu Migu un Zulio.
— Bet varbūt viņi gaida mūs pie cita vagona, — Nezinītis minēja varbūtību, paslējies uz pirkstgaliem un lūkodams pāri galvām saskatīt, kas notiek pie citiem vagoniem.
— Pagaidīsim, — sacīja Kazlēns. — Mums nav ko steigties. Drīz perons būs tukšs un viņi mūs ieraudzīs.
— Vai arī mēs viņus, — Nezinītis papildināja.
— Protams: vai arī mēs viņus, — apstiprināja Kazlēns.
Drīz atbraucēju un sagaidītāju pūlis pazuda, un pēc vilciena
atiešanas izklīda arī pavaditāji. Perons kļuva tukšs, uz tā palika tikai Nezinītis un Kazlēns.
— Ko tad tas nozīmē? — Kazlēns bija neizpratnē. — Taisnību sakot, man šie abi, Miga un Zulio, nekad nav iedvesuši uzticību. Es visu laiku gaidīju, ka viņi izspēlēs ar mums šādu vai tādu ļaunu joku. Bet varbūt viņi ir kļūdījušies un atnāks uz nākamo vilcienu mūs sagaidīt?
Te pie viņiem pienāca dzelzceļa kalpotājs ar formas cepuri galvā un jautāja, ko viņi šeit darot.
— Mums, saprotiet, vajadzēja atnākt pretim, bet neatnāca, — Kazlēns paskaidroja.
— Nu, neatnāca, tad atnāks citā reizē, bet šeit jums nav ko kvernēt. Noteikumi to aizliedz, — kalpotājs sacīja.
— Un kad pienāks nākamais vilciens no Davilonas? — jau- taja Kazlēns.
— Rīt šai pašā laikā, — kalpotājs atbildēja un gāja projām.
— Ko tad vairāk — atnāksim šurp rīt. Varbūt viņi sajaukuši dienas, — Kazlēns nosacīja.
Viņi izgāja cauri stacijai un soļoja pa ielu projām.
— Ko tad mēs tagad lai darām? — Nezinītis iejautājās.
— Vajadzēs kaut kur sadabūt naudu, — atbildēja Kazlēns. — Mums taču nav pat pusdienām. Un arī naktsmājām jāsagrabina.
— Un kur tad mēs sadabūsim naudu?
— Nu, vajadzēs pameklēt darbu. Vai tu kādreiz esi kalpojis restorānā?
— Ne savu mūžu, — Nezinītis atzinās.
— Vislabākais būtu, — prātoja Kazlēns, — ierīkoties kaut kur restorānā par oficiantu vai pavāru. Tuvāk pie ēdamā, — viņš paskaidroja. — Es reiz kalpoju restorānā par šveicaru. Redzēju, kā oficianti strādā. Nekā sarežģīta. Tikai ierīkoties grūti. Parasti visas vietas aizņemtas.
Ieraudzījis pa ceļam restorānu, Kazlēns droši atvēra durvis, un viņi ar Nezinīti gāja iekšā. Brokastīm jau bija par vēlu, bet pusdienām par agru, tāpēc apmeklētāju restorānā nebija. Pamanījis restorāna īpašnieku, kas stāvēja aiz bufetes galda un norūpējies klikstināja skaitīkļus, skaitīdams nez vai ienākumus, nez vai izdevumus, Kazlēns apvaicājās:
— Vai jums nevajag pavāru vai oficiantu?
Saimnieks pārtrauca klikstināšanu un, pārlaidis skatienu Nezinītim un Kazlēnam, noprasīja:
— Kurš no jums ir pavārs?
— Es esmu pavārs, — atsaucās Kazlēns. — Un, rau, viņš ir oficiants.
— Kas nu tu par pavāru! — saimnieks iesmējās. — Pavāri mēdz būt resnīši, bet tu, paskat, kāds izkāmējis.
— Jūs tikai pieņemiet mani, es. noteikti kļūšu resnāks, — Kazlēns solījās.
— Vispirms uzbarojies, tad es tevi pieņemšu! — saimnieks pikti nomurkšķēja.
— Bet vai tādā gadījumā viņš nevarētu par pavāru? — Kazlēns norādīja uz Nezinīti. — Viņš, liekas, ir par mani resnāks.
— Tu taču teici, ka viņš esot oficiants, nevis pavārs, — saimnieks iebilda.
— Tas nekas. Viņš var arī par pavāru.
— Vai tu patiešām vari gatavot ēdienu? — saimnieks uzrunāja Nezinīti.
— Noteikti nemāku sacīt, jo nekad neesmu mēģinājis, — Nezinītis atbildēja. — Jāpamēģina.
— Nē, — saimnieks atteica. — Tāds pavārs man nav vajadzīgs. Un vispār man pavāru nevajag. Man pavārs jau ir.
— Tad ņemiet viņu par palīgu, — Kazlēns piedāvāja.
— Arī palīgs nav vajadzīgs.
— Tad ņemiet mūs par oficiantiem.
— Arī oficiantu nevajag. Man arī savus oficiantus nāksies
atlaist. Redzi, apmeklētāja neviena.
— Nu, ņemiet mūs kaut vai pie trauku mazgāšanas, — Kazlēns nelikās mierā.
— Trauku mazgātāja man jau ir. — Saimnieks atmeta ar roku.
— Gatavs ēzelis! — Kazlēns nolamāja saimnieku, kad viņi bija izgājuši uz ielas.
— Nu, saki, lūdzams, vai viņam nav vienalga, kurš no mums ir pavārs, tu vai es, ja viņam vispār pavāru nevajag? Tikai laiku izšķiedām runādami!
Citā restorānā saruna iznāca apmēram tāda pati. Uzzinājis, ka Nezinītis un Kazlēns ir ar mieru strādāt viņa restorānā par pavāriem, oficiantiem, bufetniekiem, maizescepējiem, kasieriem, trauku mazgātājiem, grīdu spodrinātājiem, direktoriem, naktssargiem vai šveicariem, saimnieks novaicāja:
— Un jūs visu to varat?
— Visu varam, — Kazlēns apgalvoja.
— Un vai nākotni pareģot nevarat?
— Kas nav, tas nav, — Kazlēns noplātīja rokas. — Nākotni pareģot diemžēl nevaram.
— Bet es, raugiet, pareģošu jums, — sacīja saimnieks.
— Tūliņ jūs izlidosiet pa durvīm un nekad vairs šurpu nenāk- siet.
— Kāpēc tā? — Kazlēns jautāja.
— Tāpēc, ka es tā pareģoju.
— Arī šitais ir ēzelis! — Kazlēns izteica savu spriedumu, kad viņi attapās ārpus durvīm. — Viņa vietā es tikpat labi būtu pareģojis.
Nākamajā restorānā saruna iznāca yēl īsāka. Nepaspēja Kazlēns atdarīt muti, kad saimnieks cirta dūri uz galda un pateica:
— Marš! Un lai es tevi te vairs neredzētu!
— īsi, bet ne visai pieklājīgi! — nosacīja Kazlēns.
Pats par sevi saprotams, ka arī šie vārdi tika teikti jau uz ielas.
Pirmās neveiksmes nelaupīja Kazlēnam uzņēmību. Viņi ar Nezinīti vēl ilgi staigāja pa restorāniem, visur tika atraidīti un izsmieti un tad sāka klīst pa veikaliem un piedāvāties par pārdevējiem. Jāsaka gan — ar tādiem pašiem panākumiem. Veikalu īpašnieki vairāk interesējās par pircējiem nekā par pārdevējiem.
Drīz uznāca vakars. Visās malās iedegās spožas reklāmu ugunis. Pilsētas galvenās ielas, kur tagad iemaldījās Nezinītis ar Kazlēnu, pielija ar elektrisko gaismu, jautrību un mūziku, pildījās ar knēveļiem, kas nodevās pastaigai un dejām, tur čīkstēja šūpoles, griezās karuseļi, velnariteņi un citas līksmai laika pavadīšanai paredzētas ierīces. Šai ziņā Sankoma- rika ne ar ko neatšķīrās no citām lielām Mēness pilsētām.
Nezinītis un Kazlēns ar skaudību noskatījās uz knēveļiem, kas sēdēja restorānos pie galdiņiem un mielojās ar dažādiem garšīgiem ēdieniem. Redzēt to visu bez jebkādas iespējas apmierināt izsalkumu bija īsta mocība.
— Vislabākais līdzeklis
nomākt ēstgribu ir skatīties greizajos spoguļos, — ieminējās Kazlēns. — Es pats vienmēr tā daru. Smejoties izsalkumu tik stipri nejūtu.
Viņi sāka klaiņot gar ietves malās novietotajiem greizajiem spoguļiem uri aplūkot savus attēlus. Kāds spogulis tiktāl izķēmoja viņu ģīmjus, ka Nezinītis un Kazlēns, lai cik skumīgi būdami, tomēr nespēja valdīt smieklus.
Izsmējies Nezinītis atzīmēja, ka ēst tiešām vairs tik stipri negriboties. Tobrīd viņi ieraudzīja knēveļus, kas lielā pūlī bija sapulcējušies pie nelielas dēļu estrādes, virs kuras dižojās izkārtne ar uzrakstu «Jautrais balagāniņš». Uz estrādes aiz priekškara, kas bija darināts no parasta palaga, stāvēja kāds jocīgs knēvelis. Viņš bija izbāzis galvu pa apaļu caurumu palaga vidū, un skatītāji, kas stāvēja šaipus aizkara, apmētāja viņu ar gumijas bumbām, tēmēdami taisni sejā. Knēvelis jocīgi vaikstījās un nejēdzīgi raustījās no vienas puses uz otru, pūlēdamies pasargāt seju no sitieniem, un tas pārlieku smīdināja skatītājus.
Izdzirdējuši smieklus, Nezinītis un Kazlēns piegāja tuvāk un arī sāka skaļi smieties, vērodami šā jocīgā knēveļa ērmotās grimases.
— Kāpēc viņš tā? — bez elpas aiz smiekliem jautāja Nezinītis. — Tas taču droši vien sāp, ja ar bumbu pa seju?
— Protams, sāp, — atbildēja Kazlēns, — bet kaut kā taču jāpelnās, lai varētu dzīvot. īpašnieks viņam par to maksā.
Te Nezinītis ieraudzīja balagāniņa īpašnieku. Tas stāvēja pie liela, balta groza, kas bija līdz malām pilns ar gumijas bumbām. Katrs, kas gribēja sviest knēvelim ar bumbu, maksāja īpašniekam santiku. Taisni šai brīdī kāds no skatītājiem, vēlēdamies sagādāt jautrību sev un citiem, samaksāja uzreiz par piecām bumbām un ņēmās tās sviest knēvelim pa seju. No četrām knēvelim izdevās izvairīties, toties piektā trāpīja viņam taisni pa aci, turklāt tik spēcīgi, ka plakstiņš vienā mirklī uztūka. Acs nabagam aizvērās un kļuva neredzīga. Knēvelis nobijies teica, ka šodien viņš vairs nevarēšot strādāt, un aizgāja mājās. Balagāniņa īpašnieks tomēr neapjuka, bet, uzkāpis uz estrādes, sauea:
— Kas ir, draugi, kurš grib nopelnīt trīs fārtingus? Maksāju veselus trīs fārtingus tam, kurš noturēsies līdz slēgšanai.
— Stājies pats! — kāds no skatītājiem nokliedza. — Nu jel, liec pretim savu resno purnu!
Tobrīd Kazlēns veikli izspraucās caur pūli un, uzlēcis uz estrādes, teica:
— Lai notiek, es pamēģināšu.
— Pamēģini, pamēģini! Tikai neiedomājies pinkšķēt, kad dabūsi ar bumbiņu pa degunu! — atskanēja no pūļa.
Visi sāka smieties. Cenzdamies nepievērst smējējiem uzmanību, Kazlēns paslēpās aiz priekškara un izbāza galvu pa caurumu. Viņš tūliņ pārliecinājās, ka priekškars neļauj stipri atvirzīt galvu un ka šeit jārīkojas cik vien iespējams veikli. Viņš
nepaguva aplūkoties apkārt, kad «spēle» sākās un diezgan trāpīgi mesta bumba ielika viņam pa pieri.
Tas Kazlēnu uz mirkli apstulbināja un atgādināja viņam, ka snaust šeit nedrīkst. Pirmajam sitienam pa pieri sekoja daži pamatīgi triecieni pa vaigiem, un viena bumba pat trāpīja pa degunu. Taču pats spēcīgākais trieciens ķēra pa ausi. Sāpes bija tik stipras, ka Kazlēnam neviļus pat asaras saskrēja acīs. Lai šā vai tā izvairītos no lidojošām bumbām, viņš raustījās no vienas puses uz otru, cieši miedza acis, raudzīdams tās pasargāt no sitieniem, tāpēc viņam iznāca ļoti jocīgas grimases.
Skatītāji līksmojās ar pilnu jaudu. Smieklu pievilināti, pūlim pievienojās jauni garāmgājēji. Tirgošanās ar bumbām ritēja raiti. īpašnieks tikko paguva saņemt naudu.
Taču šoreiz Nezinītim jautrība nebija prātā. Sirdij pamirstot, viņš sekoja sava drauga kustībām, un viņam bija tāda sajūta, it kā sitieni ķertu nevis Kazlēnu, bet viņu pašu. Viņš bija gatavs lūgt knēveļus, lai tie nedara pāri nabaga Kazlēnam, piekaut visus, kas svieda uz viņu bumbas, un pie reizes iekaustīt arī balagāna īpašnieku, kas savas peļņas dēļ bija izgudrojis šo muļķīgo uzjautrināšanos.
Laiks tomēr gāja uz priekšu. Gaiss kļuva dzestrāks. Pūlis pamazām kļuva retāks un drīz pavisam izklīda. īpašnieks noskaitīja Kazlēnam trīs fārtingus vissīkākajās monētiņās un slēdza savu jautrības iestādi līdz rītam.
Pēc piecām minūtēm Nezinītis un Kazlēns sēdēja siltā ēdnīcā un ar lielisku apetīti locīja iekšā garšīgu grūbu viru ar pīrāgiem un griķu biezputru ar sviestu. Kazlēns krekstēja aiz labsajūtas, šmakstināja ar lūpām, purināja galvu un miedza acis gluži kā izbadējies kaķēns, ko ienesuši no salta āra un pacienā ar krējumu. Arī Nezinītis visās toņkārtās slavēja gan viru, gan biezputru, gan pīrāgus. Pēc pārciestajiem uztraukumiem ēdiens viņam it īpaši gāja pie sirds.