Viesnīca «Ekonomiskā», kurp Nezinītis un Kazlēns devās pārnakšņot, bija izdaudzināta ar savu lētumu. Par piecdesmit santikiem naktī te varēja dabūt gluži ērtu numuru, kas bija gandrīz vai uz pusi lētāk nekā jebkurā citā viesnīcā. Ar to arī izskaidrojams, ka viesnīcā «Ekonomiskā» nekad netrūka iemītnieku. Ikviens, izlasījis uz izkārtnes uzrakstu «Vislētākie numuri pasaulē», ilgi nedomādams, devās iekšā. Samaksājuši piecdesmit santikus, Nezinītis un Kazlēns saņēma atslēgu un, uzmeklējuši savu numuru, iegāja nelielā, spodrā istabiņā. Šeit bija galds, daži krēsli, drēbju skapis, mazgājamais galdiņš ar spoguli pie sienas un pat televizors kaktā.
— Paskat, — Kazlēns apmierināts sacīja. — Kur gan vēl par piecdesmit santikiem varētu dabūt numuru, turklāt ar televizoru? Vari man ticēt uz vārda, ka nekur. Ne velti šo viesnīcu sauc par «Ekonomisko».
Atvēruši skapi un novietojuši uz plauktiņa savas cepures, Nezinītis un Kazlēns gribēja ierīkoties ērtai atpūtai, taču tobrīd iešķindējās zvaniņš un tai vietā, kur parasti atrodas elektriskais slēdzis, iemirkšķinājās sarkana actiņa. Uzmetuši acis šim gaismas signālam, Nezinītis un Kazlēns pamanīja, ka no spraugas sienā pabāžas plakana metāla mēlīte ar dobulīti galā un zem tā mirkšķinājas gaismas uzraksts: «Santiku».
— Ak, kaut tevi! — iesaucās Kazlēns un pikti pakasīja pakausi. — Es, liekas, jau zinu, kas tas par joku. Manuprāt, mēs esam nokļuvuši viesnīcā, kur ņem atsevišķu maksu par elektrības lietošanu. Redzi — mēlīte. Ja uz tās neuzliks santiku, tad gaisma nodzisīs un mēs paliksim tumsā.
Viņš nepaspēja to izsacīt, kad spuldzīte pie griestiem nodzisa un istaba iegrima tumsā.
Iebāzis roku kabatā, Kazlēns sameklēja naudas gabaliņu santika vērtībā un ielika to dobulītī mēlītes galā. Mēlīte acumirklī pazuda spraugā ar visu monētiņu, un spuldzīte no jauna iedegās.
— Tagad viss kārtībā, — Kazlēns atviegloti uzelpoja.
Šai brīdī Nezinītis ievēroja, ka istabā nav gultu.
— Kur tad mēs gulēsim? — viņš neizpratnē jautāja.
— Šeit ir atvāžamās gultas, — Kazlēns paskaidroja. — Tā bieži mēdz būt lētās viesnīcās. Dienā gultas tik un tā nevienam nav vajadzīgas, tās atvāž pie sienas un pa nakti atkal nolaiž.
Nezinītis apskatījās un pārliecinājās, ka gultas šeit ierīkotas atvāžamu plauktu veidā, kā mēdz būt dzelzceļa vagonos.
Kazlēns piegāja pie viena no plauktiem un pavilka aiz sānos pieskrūvēta metāla roktura. Gulta tomēr neatvāzās, bet no sienas pastiepās vēl viena metāla mēlīte, un zem tās atkal iemirk- šķinājās uzraksts: «Santiku».
— Ak, velni! — Kazlēns nopukojās. — Tātad šeit arī par gultām jāmaksā!
Viņš iebāza mēlītes dobulītī santiku. Gulta acumirklī atvā- zās, un no sienas tai pašā brīdī izlīda vēl trīs mēlītes, zem kurām mirkšķinājās uzraksti: «Palags — 1 santiku», «Sega — 1 santiku», «Spilvens — 2 santiki».
— Ā! — Kazlēns iebrēcās. — Nu man ir skaidrs, kāpēc viesnīcu sauc par «Ekonomisko»! Tāpēc, ka šeit var ieekonomēt lērumu naudas. Gribi ieekonomēt santiku, guli bez palaga vai bez segas. Par diviem santikiem vari gulēt bez spilvena. Bet par veselu piecsantiku guli uz kailas grīdas. Skaidra peļņa!
Izvilcis sauju monētiņu, Kazlēns sāka tās likt uz izbāztajām mēlītēm. Cita pēc citas mēlītes pazuda, aprīdamas naudas gabaliņus, un no spraugas, kas pavērās sienā, kā no automāta izlēca te kārtīgi salocīts palags, te spilvens, te sega.
Saklājis guļvietu, Kazlēns piegāja pie otra plaukta un taisni tādā pašā veidā ierīkoja guļvietu arī Nezinītim. Tā kā miegs vēl nenāca, draugi nolēma paskatīties televīziju. Piegājis pie televizora, Kazlēns pagrieza pogu. Televizors tomēr neieslēdzās, toties virs tā izlīda mums jau pazīstamā mēlīte un pieprasīja maksu — uzreiz piecus santikus.
— Bet tā taču ir laupīšana! — Kazlēns sašuta. — Maksāt tādu naudu tikai par to, lai paskatītos televizoru!
Mazliet papukojies, viņš tomēr izvilka piecus santikus un nolika tos uz mēlītes. Pieci santiki pazuda televizora vēdera. Tūliņ ekrāns iegaismojās un uz tā sāka ņirbēt nepazīstamas filmas kadri. Filma rādīja, kā vesels bars policistu un detektīvu tvarsta noziedznieku bandu, kas nolaupījusi nez kādas vērtslietas. Policisti vienā gabalā rīkoja kratīšanas, aplenkumus, pēkšņus uzbrukumus, taču noziedzniekiem ikreiz izdevās veikli apmānīt policistus un no vajātājiem izmukt.
Nezinītis un Kazlēns skatījās filmu no vidus un nekādi nevarēja saprast, kur un kādas vērtslietas noziedznieki nolaupījuši. Viņiem tomēr nez kāpēc gribējās noskaidrot šo jautājumu. Tai pašā laikā viņus ārkārtīgi interesēja, vai galu galā noziedzniekus notvers vai ne.
Filma pa tam kļuva aizvien saspringtāka un straujāka. Cita citai sekoja reibinošas gūstīšanas, masveida kaušanās un apdullinošas apšaudīšanās. Pašā interesantākajā vietā, kad bandas vadonis tepat, tepat jau bija notverts, televizors pēkšņi izslēdzās, virs tā atkal izlīda mēlīte un sāka mirkšķināties uzraksts: «5 santiki.»
— še, rij! — nikni norūca Kazlēns un aši iegrūda televizorā vēl piecus santikus.
Ekrāns ieņirbējās kā iepriekš, bandīti metās glābt savu barvedi. Policisti sāka mest uz viņiem bumbas ar asaru gāzi, pēc tam izsauca palīgā bruņotus automobiļus un atkal dzinās bandītiem pakaļ, dragādami un lauzdami visu savā ceļā.
Nezinītim un Kazlēnam tomēr neizdevās noskatīties šo aizraujošo filtru līdz beigām. Kad mēlīte izšāvās piekto reizi, Kazlēns pateica:
— Pietiek! Mēs neesam nez kādi Skopumfīldi, lai sviestu naudu vējā! Turklāt laiks iet gulēt.
Nolēmis pirms gulētiešanas nomazgāties, Kazlēns piegāja pie mazgājamās ierīces, bet arī šeit nācās iztērēt santiku par ūdeni, santiku par ziepēm un santiku par dvieli.
Tūliņ pēc Kazlēna sāka mazgāties Nezinītis. Taču, līdzko viņš bija saziepējis seju, kaut kas no- knakšķēja un ūdens vairs netecēja. Nezinītis grozīja krānu gan uz vienu, gan uz otru pusi, dauzīja pa to ar dūri, tas tomēr nelīdzēja. Ziepes neizturami koda acis, un nebija ar ko noskalot. Tad Nezinītis sāka saukt palīgā Kazlēnu. Redzēdams šo ķezu. Kazlēns pieskrēja pie krāna, taču taisni šai brīdī nodzisa gaisma un istaba atkal iegrima tumsā. Vienīgais, ko tumsā varēja saskatīt, bija pie sienas sarkanā actiņa, kas neatlaidīgi mirkšķināja, un zem tās spīguļoja metāla mēlīte.
Sapratis, ka atkal prasa maksu par elektrību, Kazlēns steidzās pie mēlītes, pa ceļam salūkojis kabatā santiku. Vienā mirklī nolaizījusi monētiņu, mēlīte nozuda sienā, un gaisma iedegās. Tādā veidā nokārtojis jautājumu par gaismu, Kazlēns pieskrēja pie mazgājamās ierīces un ieraudzīja, ka arī šeit izšāvusies mēlīte, kas pieprasīja maksu par ūdeni.
— Ak tu, nepiepildāmais vēders! — Kazlēns nolamājās. — Es taču tev jau samaksāju! Na, še, rij, ja tev vēl nav diezgan.
Arī šeit santiks acumirklī tika aprīts un ūdens sāka tecēt, un Nezinītis beigu beigās varēja noskalot ziepes, kas koda acīs.
Grūti nopūties, Kazlēns saskaitīja atlikušos naudas gabaliņus un teica, ka vajagot labi žigli likties gulēt, jo naudas palicis maz. Izģērbušies draugi ielīda gultās, taču ar to viņu izdošanas nebeidzās. Drīz viņi juta, ka istabā kļūst auksti. Lai kā viņi vīstījās segās, aukstums viņus stindzināja, kā mēdz teikt, līdz kaulam. Pēdīgi Kazlēns izlēca no gultas un nolēma pieprasīt, lai viņus pārvieto siltākā numurā. Pieskrējis pie durvīm un ieraudzījis pie sienas podziņu rindu ar uzrakstiem: «Apkalpotājs», «Izsūtāmais», «Istabene», «Oficiants», viņš ņēmās no visa spēka spaidīt pogas, taču par atbildi no sienas tikai pašāvās mēlītes un katra no tām nepielūdzami prasīja: «Santiku», «Santiku», «Santiku».
— Jūs visi esat jukuši! — Kazlēns sašuta. — Kur es jums raušu tik daudz santiku!
Tobrīd Nezinītis pamanīja pie sienas vēl divas podziņas, zem kurām bija uzraksti: «Apkure» un «Ventilācija».
— Paga, — viņš sacīja. — Mēs laikam aizmirsām ieslēgt apkuri. — Viņš piespieda podziņu, bet arī te no sienas pašāvās mēlīte un paziņoja savu vēlēšanos dabūt santiku.
— Pēdējo reizi dodu! — Kazlēns norūca, vilkdams no kabatas monētiņu.
Santiks rādīja savu maģisko iedarbību. Atskanēja apslāpēta dūkoņa, un no spraugas virs mazgājamās ierīces istabā sāka plūst silts gaiss. Sajutuši, ka istabā kļūst siltāk, draugi ielīda gultās un sasiluši iemiga.
No rīta viņi pamodās agri jo agri un nolēma labi ātri laisties no viesnīcas projām, lai saglabātu atlikušos naudas gabaliņus. Tomēr ari te viņiem ceļā radās šķērslis: izrādījās, ka skapis, kurā viņi bija atstājuši savas cepures, ir cieši aizslēgts. Lai cik Kazlēns izraustījās rokturi.no durvīm tikai pabāzās mēlīte, pieprasīdama maksāt santiku par mantu glabāšanu. Redzēdams, ka nekā nevar darīt, Kazlēns tvēra kabatā pēc naudiņas.
— Kaut jūs velns parāvis! — viņš iekaisa. — Tā jau ir sa- zin kāda laupītava, nevis viesnīca. Padzīvosi te, tad paliksi ne vien bez cepures, tā vien skaties, ka arī bikses nenovelk. Drīz jau bez maksas ne nošķaudīties nevarēs.
Iegriezušies bufetē un uz ātru roku iekoduši brokastis, draugi steidzās uz staciju cerībā, ka Miga un Zulio ieradīsies uz vilciena pienākšanas laiku. Izrādījās tomēr, ka viņu cerības veltas. Vilciens pienāca, bet Miga un Zulio tā arī nerādījās.
— Tagad skaidrs, ka viņi mūs apkrāpuši un aizlaidušies lapās ar visu naudu, — Kazlēns ieteicās.
Viņi atkal devās meklēt darbu, taču todien viņu meklējumi palika bez sekmēm. Kazlēns sacīja, ka tas nekas, jo drīz vēršot vaļā «Jautro balagāniņu» un varēšot mēģināt papelnīties tur. Aizstaigājuši līdz ielai, kur atradās viņiem jau pazīstamā izpriecas iestāde, Nezinītis un Kazlēns redzēja, ka vakarējais knēvelis izveseļojies un jau stāv uz estrādes, vairīdamies no bumbām, kas lido viņam sejā. Tiesa, zem acs viņam bija prāvs zilums, taču knēvelis laikam gan bija pieradis tādiem sīkumiem nepievērst uzmanību.
— Lai nu lai, — sacīja Kazlēns, — es domāju, tas nekas. Drīz viņam kāds ieliks ar bumbu tā, ka viņš nogāzīsies no kājām, tad es atkal stāšos viņa vietā.
Kazlēna aprēķins izrādījās pareizs. Drīz tiešām kāds svieda bumbu ar tādu sparu, ka knēvelis nepaguva izvairīties. Šoreiz belziens trāpīja pa otru aci. Saķēris ar roku sasisto aci un iz- plūzdams asarās aiz sāpēm, nabadziņš posa ātrāk uz mājām. Kazlēnam bija nelaimīgā knēveļa žēl, taču tai pašā reizē viņš priecājās, ka varēs nopelnīt kādu nieku naudas.
Viņš tomēr nepaspēja piedāvāt saimniekam savus pakalpojumus, kad knēvelis, kas stāvēja turpat netālu, uzlēca uz estrādes un sauca:
— Un tagad es! Apmētājiet mani!
Viņš tūliņ izbāza galvu pa priekškara caurumu, un bumbas lidoja uz viņu.
Izrādījās, ka šis jaunais knēvelis ir labs aktieris. Viņš veikli izvairījās no bumbām. Zinādams tomēr, ka publikai nepatīk, ja bumbas lido garām, viņš reižu reizēm nolieca galvu, tīšuprāt pagriezdams pieri pa sitienam. Bumbiņa atlēca no pieres, nenodarījusi knēvelim nekādu lielo kaiti, bet knēvelis, izlikdamies, ka trieciens bijis spēcīgs, gāzās garšļaukus un, izliecies šaipus priekškara, tirināja kājas gaisā. Tas briesmīgi smīdināja skatītājus un saistīja jaunus garāmgājējus. Saimnieks bija ļoti apmierināts, ka viņam gadījies tik labs darbinieks.
Kazlēnu nepameta cerība, ka arī šis drosulis ilgi nenoturēsies, bet tas tomēr noturējās līdz balagāna slēgšanai.
— Tagad mums būs jāiet gulēt bez vakariņām, — Kazlēns bēdīgi noteica.
— Vai tad tev nemaz vairs nav monētiņu?
— Atlicis pavisam divdesmit santiku, taču šī nauda būs vajadzīga, ko samaksāt par naktsmājām.
— Bet varbūt būtu labāk šo naudu noēst un pārnakšņot taisni uz ielas? — Nezinītis ieminējās.
— Ko tu! Ko tu runā! — Kazlēns izbijies gainījās rokām. — Vai esi aizmirsis, ko es tev stāstīju par Muļķu salu? Labāk paciesties bez ēšanas nekā krist policistam rokās.
— Ej sazini, kad būsi pamatīgi izbadējies, tad arī uz Muļķu salu iegribēsi, — Nezinītis nopurpināja.
— Var jau būt, gadās arī tā, — Kazlēns piekrita.
Tā runādamies, draugi soļoja pa pilsētu. Jo tālāk viņi aizgāja no centra, jo retāk sastapa apgaismotus veikalu skatlogus un spožas reklāmu ugunis. Nami kļuva aizvien zemāki un logi vairāk nosūbējuši. Asfaltētās ietves beidzās, un tālāk nāca tādas ar apaļiem akmeņiem, ar bedrēm un grambām, un šķērsu sagāztām atkritumu kaudzēm. Tas viss atstāja uz Nezinīti nomācošu iespaidu. Jau ielu nosaukumi vien varēja izraisīt nepatīkamu sajūtu. Ja bagātajos pilsētas kvartālos biežāk bija sastopami tādi nosaukumi kā Gaišā iela, Laimīgā iela, Prieka
bulvāris, tad šeit visvairāk bija tādi apzīmējumi kā Nabadzības iela, Tumšā iela, Dubļu iela, Purva vai Trūdu iela.
Pamanījis, ka viņi ieklīduši nomalē, Nezinītis vaicāja:
— Vai tad mēs šodien neiesim uz «Ekonomisko» viesnīcu?
— Nē, brālīt, — atbildēja Kazlēns. — «Ekonomiskā» viesnīca mums šodien nav pa kabatai. Mums katram iznāk pavisam tikai desmit santiku, bet par tādu naudu var pārnakšņot vienīgi pie Draņķinga «Strupiķī». Tā sauc viesnīcu, — Kazlēns paskaidroja.
Pagājuši pa Lielo Graustu ielu, mūsu draugi iegriezās Mazajā Graustu ielā un, tikuši garām Pirmajai, Otrajai un Trešajai Graustu šķērsielai, iegriezās šaurā, aklā ieliņā, ko sauca par Atkritumu bedri. Pašā šās ieliņas galā slējās liels, pelēks nams, kas ar savu izskatu atgādināja milzīgu atkritumu kasti.
Virs ieejas durvīm, kas ik pa brīdim- atvērās, ielaizdamas aizvien jaunus knēveļus, karājās izkārtne ar uzrakstu: «Vispārpieejama viesnīca Strupikis».
Tagad jau nav vairs skaidri zināms, vai viesnīcu tā sauca tāpēc, ka tā atradās strupieliņā, vai arī šī iela bija iedēvēta par strupo tāpēc, ka šeit bija viesnīca ar tādu nosaukumu.
Nezinītis un Kazlēns iegāja pa durvīm un apstājās pie pults ar lodziņu. Ielūkojies pa lodziņu, Kazlēns novaicāja:
— Vai jums atradīsies divas vietas par desmit santikiem?
Kāds, ko Nezinītis neredzēja, jo stāvēja sāņus, atbildēja:
— Atradīsies. Mīnus otrais stāvs, divsimt piecpadsmitā un divsimt sešpadsmitā vieta.
Kazlēns pasniedza pa lodziņu naudu un saņēma divus skārda žetonus, uz kuriem bija izsisti numuri: «215» un «216».
— Un ko tas nozīmē — mīnus otrais stāvs? — Nezinītis painteresējās. — Kāpēc mīnus?
— Šis nams sniedzas ne vien uz augšu, bet arī lejup, apakšzemē, — Kazlēns paskaidroja. — Visi stāvi, kas iet uz augšu, tie ir plusi, bet, kas uz leju, tie — mīnusi. Mīnus otrais stāvs, tas nozīmē — otrais pazemes stāvs.
— Bet kāpēc mēs nevaram augšā?
— Augšā ir dārgāk, — atbildēja Kazlēns. — Kad kļūsim bagāti, tad pārvāksimies uz augšu.
Nokāpuši pa netīrām koka kāpnēm divus stāvus lejāk, mūsu draugi iegāja pa durvīm un nonāca milzīgi lielā istabā ar zemiem, ielikušiem, nokvēpušiem griestiem. Pirmais iespaids Nezinītim bija, ka viņš atkal ir nokļuvis tuptūzī. Tādi paši noliktavu plaukti, uz kuriem gulēja knēveļi, tāda pati čuguna krāsns ar gariem dūmvadiem, kas stiepās cauri visai telpai, tāda pati blāva spuldzīte pie griestiem. Visa starpība bija tikai tā, ka šeit izskatījās vēl daudz netīrāk un saspiestāk. Plaukti bija nevis no plastmasas kā tuptūzī, bet no raupjiem, nomelnējušiem, neaptēstiem dēļiem, un tie bija salikti tik cieši kopā, ka starp knēveļiem, kas uz tiem gulēja, šķiet, būtu grūti pat pirkstu iebāzt.
Atšķirībā no ieslodzītajiem, kas nīka tuptūzī, šejienes iemītnieki baudīja daudz lielāku brīvību. Ikviens šeit uzskatīja, ka viņam ir tiesības darīt visu, kas vien ienāk prātā. Daudzi ne vien cepa kartupeļus pelnos, bet arī vārīja skārda konservu bundžās strebjamo, cepa no mīklas kaut kādus garus, bezveidīgus
plāceņus, kārdami tos uz karstajām skārda caurulēm. Uz šīm' pašām caurulēm juku jukām ar plāceņiem karājās nez kam piederīgs zeķu pāris, žāvējās nule mazgāta veļa, līdz pēdējai iespējai saplēstas skrandas, kas kādreiz bijušas apģērbs, un pat kādi saišzābaki.
No visa, kas šeit cepās, vārījās, sautējās, žuva un tīri vienkārši tvanoja, telpā bija tik smacējoša dvinga, ka Nezinītim aizcirtās elpa un sametās tumšs gar acīm. Juzdams reiboni, viņš sagrīļojās un sāka tvarstīt ar rokām gar sienu. Redzēdams, ka Nezinītis pēkšņi nobālis, Kazlēns paķēra viņu zem rokas un teica, ka tas nekas, ka tas tāpēc, ka viņš nav pieradis, un ka tas pamazām pāries.
— Centies tikai neelpot caur degunu. Elpo caur muti, — Kazlēns pamācīja.
Nezinītis rūpīgi aizspieda ar pirkstiem degunu. Pamazītēm viņš atguva elpu un atžilba.
— Tagad tev jāpaguļ, un viss būs labi, — Kazlēns viņu mierināja.
Pieturēdams Nezinīti zem rokas, viņš to izveda starp plauktu rindām gluži kā pa labirintu. Ieraudzījis pie plauktiem piespraustās zīmītes ar numuriem «215» un «216», Kazlēns apstājās.
— Te nu ir mūsu vietas, — viņš sacīja.
Ilgi nedomādams, Nezinītis uzrāpās uz plaukta un ieraudzīja, ka šeit nav pat matrača, bet spilvena vietā nolikts parasts koka bluķēns.
— Kas tad tas? — viņš nobrīnījās. — Kā tad šeit lai guļ?
— Guli — un vairāk nekā, — atsaucās knēvelis no blakus plaukta. — Ja jau gribēsies gulēt, aizmigsi ari uz kaila dēļa, bet, ja ne, tad arī uz mīksta pēļa vārtīsies bez miega.
— To tu, brāl, pareizi teici, — uztvēra kāds cits knēvelis.
— Kādreiz arī šai naktspatversmē bija matrači un spilveni, tad, tici vai ne, nonāca tiktāl, ka neviens nevarēja gulēt.
— Kāpēc tad tā? — Nezinītis ieinteresējās.
— Tāpēc, ka matračos saviesās blaktis un citi kaitīgi kukaiņi. No tiem, tici vai ne, nekur nevarēja glābties. Toties, kad matrači vairs nebija lietojami, šās viesnīcas īpašnieks Draņ- ķings nolēma jaunus vairs negādāt, bet vecos pavēlēja sadedzināt ar visām blaktīm. Patiesi derīgu darbu izdarīja. Kopš tā laika ir pavisam labi.
— Ir mums labi, ir Draņķinga kungam nav slikti: nevajag tērēties par matračiem, — sarunā iesaistījās trešais knēvelis.
— Tu, brālīt, uz Draņķingu nedusmojies, — iebilda pirmais.
— Viņš ir lāga knēvelis. īsts mūsu labdaris. Tā arī avīzēs raksta. Ja nebūtu viņa, cik gan knēveļu nepaliktu bez naktsmājas! Kurā vēl citā viesnīcā tu atradīsi vietu par desmit santikiem? . . . Ek tu! Ne velti tevi sauc par Spītnieku!
— Un tevi ne velti saukā par Piekāpiņu, — atteica Spītnieks. — Domā, Draņķings šo naktspatversmi tava un mana prieka pēc uzcēlis? Lika pagaidīt! Pats savas peļņas dēļ!
— Kas tur par peļņu no desmit santikiem? Ja viņš dzinies pēc peļņas, tad būtu uzcēlis viesnīcu, kur par numuru varētu ņemt fārtingu, varbūt pat divus. Bet viņš rūpējas par nabagajiem, par tiem, kuriem fārtingu nav. Arī avīzē tā aprakstīts!
— Tu nu gan, brālīt, esi tīrais zābaks! Vai nu maz ko avīzēs raksta! Lai uzceltu labu viesnīcu, vajag daudz naudas. Un arī par iekārtojumu jātērējas. Labā viesnīcā tu par fārtingu dabū veselu istabu, bet šeit — paskat, cik daudz te esam sabāzti: guļam cits virs cita! No katra desmit santiku — tas iznāk izdevīgāk nekā ņemt fārtingu par veselu istabu, — sacīja Kazlēns.
— Stāsta, šis Draņķings esot katrā pilsētā pa nomalēm sa- pircis par lētu naudu zemes gabalus un sacēlis šādas te viesnīcas kā atkritumu kastes, — sacīja Spītnieks. — Nu, ko tur, peļņa droša! Nabago taču nekur netrūkst!
— Neklausies viņā, brālīt, — čukstēja Piekāpiņš, pagriezies pret Nezinīti. — Labāk liecies gulēt. Tev ir gadījusies laba vieta, uz vidējā plaukta. Uz augšējā plaukta ir smacīgi, jo siltais gaiss vienmēr ceļas uz augšu, bet uz apakšējā plaukta bīstami: var iekost žurka.
— Žurkas — tas Draņķinga viesnīcās ir pats lielākais ļaunums, — teica Kazlēns. — Pērn es dzīvoju Draņķinga naktspatversmē Davilonas pilsētā. Tur mums vienam knēvelim žurka iekoda kaklā. Šausmas, kā viņš, nabadziņš, mocījās! Uz kakla viņam sacēlās puns divu dūru lielumā, goda vārds, nemeloju. Kopš tā laika es baidos, ka tikai arī man neiekož žurka. Man visu laiku nez kāpēc liekas, ka tā man iekodīs noteikti tai pašā vietā kā tam knēvelim, — Kazlēns parādīja ar pirkstu uz kaklu.
— Bet vai žurka var iekost tam, kas guļ uz vidējā plaukta? — Nezinītis vaicāja.
— Žurka var visu, — atteica Spītnieks. — Protams,, viņai ir skaidrs aprēķins iekost vispirms Ham, kas guļ uz apakšējā plaukta. Taču gadās dažkārt trakas žurkas. Tāda žurka šaudās, kā no ķēdes pasprukusi, un kož visus bez izšķirības. Viņa tev neies pētīt, uz kura plaukta tu guli!
— Ko jūs tur par žurkām uzsākuši valodas? Vai jums nekā cita nav, par ko runāt? — uzkliedza knēvelis, kas gulēja uz augšējā plaukta. — Uz vietas kāpšu zemē un aizbāzīšu jums rīkles!
Knēveļi pieklusa. Riebīgā smaka vairs tik ļoti nekairināja Nezinītim ožu, taču bija nepanesami smacīgi. Nolēmis likties gulēt, Nezinītis grasījās vilkt nost kreklu, bet Spītnieks ierunājās:
— Lūk, to gan es tev neieteiktu. Sakodīs!
— Kas sakodīs? — Nezinītis brīnījās.
— Gan jau redzēsi, kas, — Spītnieks novīpsnāja.
Nezinītis nolēma klausīt Spītnieka padomam un izstiepās uz plaukta ar visām drēbēm. Drīz vien viņš sajuta, ka viņam uzbrūk kaut kāda sīka kustoņa un sāk nežēlīgi kost. Nezinītis kasījās, gandrīz līdz asinīm saskrāpēdams miesu, taču tas nelīdzēja.
— Labāk nekasies vis, brālīt, — Piekāpiņš viņu pamācīja. — Sakasīsi ādu, tad tās sāks vēl trakāk kost. Blaktis ir ļoti jutīgas pret asins smaku.
— Tu taču stāstīji, ka> blaktis sadedzinājuši kopā ar matračiem, — Nezinītis norūca.
— Nu un tad? Tās sadedzināja, bet atkal saviesās jaunas. Tik un tā tagad to ir mazāk. Tu, brāl, tīri vienkārši nevari iedomāties, cik to bija agrāk. Tagad ir jauki! Tu tikai sākumā mazliet pacieties, pēcāk tās piezīdīsies asiņu un liksies gulēt. Arī blaktīm nāk miegs.
Nezinītim tomēr negribējās gaidīt, kamēr blaktis būs piesūkušās viņa asiņu. Tiesa, kādu laiciņu viņš cietās, bet tad nolēca uz grīdas un ņēmās purināt nost šos riebīgos kukaiņus. Gaiss lejā nebija gluži tik smacīgs, tāpēc Nezinītis nolēma sēdēt visu nakti uz grīdas, cerēdams, ka blaktīm neienāks prātā meklēt viņu šeit. Apsēdies uz grīdas un atslējies ar muguru pret koka statni, viņš iesnaudās, taču tai pašā brīdī juta, ka viņam pie kājas kaut kas pieskaras. Atvēris acis, viņš ieraudzīja treknu, pelēku žurku, kas, pastiepusi uz priekšu savu smailo, ūsaino purniņu, nāsis raustīdama, apošņāja viņa zābaciņu.
— Tiš! Kaut tu izputētu! — Nezinītis nobijies parāva nost kāju.
Žurka bez sevišķas steigas patecēja pie malas un, apstāju
sies pa gabaliņu, sāka raudzīties uz Nezinīti ar savam spoža jām acu krellītēm. Bažīgi aplūkojies apkārt, Nezinītis pamanīja, ka no palāves izlien otra — gluži tāda pati žurka un ari sak ošņāties. Apsvēris, ka gulēt blakšu sabiedrībā tomēr ir drošāk nekā kopā ar žurkām, Nezinītis rāpās atpakaļ uz plauktu. Šoreiz viņš apņēmās paklausīt Piekāpiņa padomam un gulēja klusu, brīvprātīgi ļaudamies blakšu kodieniem.
— Ēdiet, velna radība! Apēdiet kaut ar visiem kauliem! — viņš pikti murmināja. — Tik un tā dzīve ir tāda, ka nav tās ko žēlot.
Apkārt visi jau gulēja. Daudzi knēveļi bija saaukstējušies un kāsēja aizvilkdamies. Daži miegā mocījās ar murgiem. Viņu kunksti, īdēšana, iekliedzieni lika Nezinītim ikreiz nodrebēt. Redzēdams, ka arī citiem knēveļiem neklājas jauki, Nezinītis vairs nepievērsa uzmanību savām ciešanām, apkārtējam troksnim, smirdoņai, dvingai un blakšu kodieniem. Turklāt viņš nez kāpēc iedomājās par Apalīti un sāka rēķināt, cik dienām tam varētu pietikt ar raķetē līdzi paņemtajiem pārtikas krājumiem.
Atcerējies, ka pārtika bija sagādāta četrdesmit astoņiem ceļotājiem desmit dienām, Nezinītis pareizināja četrdesmit astoņi ar desmit. To viņš darīja, lai uzzinātu, cik dienām ēdamā pietiks, ja četrdesmit astoņu ceļotāju vietā palicis tikai viens. Iznāca četri simti astoņdesmit. Zinādams, ka gadā apaļos skaitļos ir trīs simti sešdesmit dienu un mēnesī trīsdesmit dienu, Nezinītis izrēķināja, ka raķetē pārtikas vajadzētu pietikt gadam un četriem mēnešiem.
Pārliecinājies, ka bada nāve Apalītim pagaidām nedraud, Nezinītis nomierinājās. Izdarītie aritmētiskie aprēķini tomēr bija Nezinīti tā nogurdinājuši, ka acis viņam pašas no sevis aizkrita ciet un viņš iegrima miegā.