Bet ko tad Apalītis? Noņemdamies ar Nezinīti, mēs Apalīti bijām pavisam piemirsuši. Tas laikam nav vis labi, jo daudzus lasītājus var interesēt arī viņa liktenis. AAēs šķīrāmies no Apalīša, kad viņš kopā ar Nezinīti iegāja Mēness alā un tur pazaudēja vienu savu kosmisko zābaciņu. Lasītāji droši vien atceras, ka Nezinītis taisni tobrīd izkrita cauri Mēness apvalkam.
Velti izsaukājies Nezinīti un pārliecinājies, ka tuvumā viņa nav, Apalītis briesmīgi pārbijās un nedevās vis meklēt savu draugu, bet nolēma ātrāk atgriezties raķetē. Izlīdis no alas, viņš sāka lumpačot pa celiņu, kas taisns kā stars veda uz tāluma saskatāmo kosmosa kuģi.
Saulīte tomēr tveicēja tik neganti, ka Apalītis neizturēja un laidās teciņus palēkdamies. Atraja skrējiena nomuka ari otrs kosmiskais zābaciņš, taču Apalītis nemaz nedomāja celt to augšā un pat nopriecājās, jo skriet pavisam bez zābakiem bija daudz vieglāk. Pēc minūtēm divdesmit viņš jau bija pie raķetes un nospieda pogu tās astes daļā Slūžu kameras lūka viesmiligi atvērās. Ilgi nedomādams, Apalītis ierāpās raķetē. Seit viņš bija drošībā. Tagad viņam nekas nedraudēja, taču nelika mieru tada kā nepatīkama sajūta, tāpēc ka viņš bija aizmucis no alas, pamezdams Nezinīti bez palidzības.
Zinādams no paša pieredzes, ka jebkuru nepatīkamu sajūtu var aizgainīt ar kaut kādu pretēju, proti, patīkamu sajūtu, Apalītis nolēma iet uz pārtikas nodalījumu un tur, kā viņš mēdza izteikties, mazliet ieturēties. Ielīdis pārtikas nodalījumā, viņš ņēmās iznīcināt celofāna un hlorvinila caurulīšu, tūbiņu, maisiņu, sainīšu saturu, vilkdams tos ārā no termostatiem, ledusskapjiem un no kosmiskajām pašregulācijas siltumtvertnēm.
Apalītis, kurš, kā jau zināms, uz ēšanu nebija mācāms, ar uzskatāmu piemēru parādīja, cik liela var būt atšķirība starp teorētiskiem aprēķiniem un praktisko dzīvi. Nezinītis bija no- konstatējis, ka Apalītim pārtikas krājums nodrošināts vairāk nekā gadam, jo visās savās aplēsēs bija rēķinājies ar parastu ēdēju, neņemot vērā Apalīša individuālās, tas ir, personiskās ēdēja īpašības. Visa nelaime, kā izrādījās, slēpās Apalīša ārkārtīgajā ēšanas nedisciplinētībā. Vienkāršāk sakot, viņš varēja ēst vienalga ko, vienalga kur, kad un vienalga kādos vairumos.
Kam, pēc Nezinīša aprēķiniem, vajadzēja pietikt gadam un četriem mēnešiem, Apalītim īstenībā pietika tikai četrarpus dienām. Šai rekordlaikā ticis galā ar pārtikas nodalījumā atrodamajiem krājumiem, Apalītis ielavījās raķetes astes galā un lūkoja grauzt sēklas, kas glabājās noliktavā.
Tomēr sēklas viņam likās negaršīgas. Un tad nu viņš atkal atcerējās Nezinīti.
«Droši vien Nezinītis būtu atgriezies raķetē, ja kaut kur neatradis pārtikas produktus,» Apalītis nodomāja. «Bet, tā kā viņš nav atgriezies, tātad pārtikas produkti kaut kur ir atrasti, un, ja tas tā, tad man nav nekāda aprēķina kvernēt raķetē, bet jāiet meklēt Nezinīti.»
Uzvilcis kosmisko skafandru un izraudzījies jaunus piemērota lieluma kosmiskos zābakus, Apalītis izlēca no raķetes un pilnā jaudā lēkšoja uz jau pazīstamo alu. Nokļuvis pie alas, viņš nolaidās ledteku grotā un no turienes tunelī ar ledus pamatu. Šeit viņš paslīdēja tāpat kā Nezinītis un, nošļūcis uz vēdera pa slīpo plakni, ielidoja apakšmēness akā. Pēc kāda laika viņš pamanīja, ka ir ārā no akas un ar atvērušos izpletni lido milzīga augstumā virs kādas piejūras pilsētas. Vējš dzina viņu sāņus. Pamazām laizdamies zemāk, Apalītis pārlidoja pār piejūras pilsētām Loscūkosu un Losveprosu. Nonācis jau gluži zemu, viņš pielidoja pie Lospaganosas pilsētas, taču virzienu mainījis vējš nesa viņu uz jūras pusi. Apalītis redzēja, ka bez peldēšanas cauri netiks. Noslīkt viņš nebaidījās, jo bija aplam resns, bet tādi resnīši knēveļi, kā zināms, ūdenī negrimst. Vienīgais, no kā viņš baidījās, — ka viņam varētu iekost haizivs.
Ieplunkšķējis ūdenī, viņš tūliņ ņēmās darboties ar rokām un kājām un pēc stundas jau bija pie krasta. Bangas todien bija it īpaši spēcīgas — un Apalītim neparko neizdevās pietauvoties malā. Tā notika tāpēc, ka masīvajā kosmiskajā skafandrā viņš bija gaužām lempīgs un nevarēja pietiekami veikli manevrēt bangojošajā jūras ūdenī. Līdzko viņš sajuta apakšā cietu dibenu un mēģināja piecelties kājās, no aizmugures uzvēlies vilnis nogāza viņu un, apsviedis augšpēdu, vilka atpakaļ jūrā. Nocī- nījies pie paša krasta minūtes divdesmit, viņš galu galā saprata, ka vajadzēs atbrīvoties no skafandra. Kūleņodams ūdenī kā delfīns, viņš izmanījās novilkt kosmiskos zābakus, tad hermētisko cepuri un pēc tam arī pašu skafandru. Visas šīs tagad nevajadzīgās kosmiskās purpatas tūdaļ aizskaloja jūra, bet Apalītis,
tai pašā brīdī kļuvis lokanāks un kustīgāks, izvairījās no vi| ņiem, kas brāzās viņam virsū, un izlēca uz krasta sausuma.
Pirmais, kas viņam bija nepieciešams pēc tik varonīgas ci ņas ar satrakoto slapjo stihiju, bija atpūta. Novilcis izmirkušas drēbes, viņš tās izklāja krastmalā, lai žūst, bet pats nolikās līdzās un ņēmās pūsties. Silts, liegs vējiņš tīkami apvēdīja viņa ķermeni. Jūras viļņi ritmiski šalkoja un iedarbojās uz Apalili nomierinoši un midzinoši. Apņēmies tomēr neaizmigt, jo nebulu prātīgi gulēt nepazīstamos apstākļos, Apalītis sāka pētīt tuvāko apkārtni.
Šauro, lēzeno krasta strēli, kas stiepās gar jūru, pretējā puse nožogoja krauji, it kā ūdens izgrauzti pakalni, apauguši ar zaļu zālīti un sīkiem krūmiņiem. Pašu krastmalu sedza žilbinoši baltas smiltiņas un kaut kādi caurspīdīgi akmeņi, kas atgādināja stikla vai ledus gabalu drumslas. Vērīgi aplūkojis vairākus šādus akmeņus un vienu no tiem palaizījis, Apalītis pārliecinājās, ka tas nepavisam nav nedz ledus, nedz stikls, bet parastā vārāmā sāls kristāli. Izraudzījies pāris prāvākus gabalus, viņš nolika starp tiem dažus sīkākus kristālus un sāka tos berzt. Iznāca smalks, uzturā lietojams sāls.
Būdams praktiskas dabas knēvelis, kas nebija radis palaist vējā to, kas gadījies rokās, Apalītis sagrūda labu tiesu sāls un piebēra ar to pilnas svārku kabatas. Pārliecinājies, ka drēbes izžuvušas, viņš apģērbās un sāka soļot gar pakalniem uz to pusi, kur, pēc viņa domām, vajadzēja atrasties pilsētai, kuru viņš bija redzējis, kad nolaidās ar izpletni.
Izrādījās, ka viņa aprēķini bijuši pareizi. Nonācis līdz vietai,
kur pakalni izbeidzās, viņš ieraudzīja, ka šeit jūra izveidojusi plašu līci, kura krastos izvietojusies skaista pilsēta. Tā bijā Lospaganosa, kur sabrauca bagātnieki no visām citām pilsētām, jo šeit bija gaužām labs klimats un varēja lieliski izpriecāties.
Vislielākā un visskaistākā Lospaganosas iela stiepās gar pašu liedagu. Namos, kas šeit slējās tikai vienā ielas pusē, atradās daudz veikalu, restorānu, bufešu, viesnīcu, kinoteātru, jautru balagāniņu, apakšzemes garāžu un benzīna tanku. Otrpus ielas, tas ir, pašā pludmalē, bija dīkiem knēveļiem pārpildīti liedagi, peldētavas, nirēju torņi, laivu un tvaikoņu piestātnes, peldoši restorāni, jūras šūpoles un karuseļi, velnariteņi, paraboloīdi un citi izpriecu mehānismi.
Izstaigājies pa pludmali un pablenzis uz peldētājiem knēveļiem, Apalītis apstājās pie nelielas ēkas, virs kuras ieejas bija uzraksts: «Ēdiena uzpildīšanas punkts». Pēc izskata šī iestāde ne ar ko neatšķīrās no parasta restorāna. Tāpat kā daudzos citos restorānos, šeit bija vaļēja veranda ar galdiem, pie kuriem pusdienoja apmeklētāji. Starpība bija vienīgi tā, ka šeit varēja paēst pusdienas vai brokastis, neizkāpjot no automašīnas, un tas bija ļoti izdevīgi autosporta cienītājiem. Vajadzēja tikai apturēt savu automobili pie ieejas un dot signālu, un no restorāna izsteidzās oficiants un pasniedza pusdienas taisni mašīnā.
Apalītis gribēja tūlīt iet iekšā šai ēdiena uzpildīšanas iestādē un ieturēt pusdienas kopā ar visiem, taču viņu mulsināja pie ieejas izliktā afiša. Tanī bija rakstīts:
LAIPNI LŪDZAM!
Ēdinām garšigi!
Šodien par naudu, rit uz krita.
Tieši šis pēdējais teikums Apalītim šķita nesaprotams, jo viņš nezināja, kas tas ir — nauda.
— Nesteigsimies, bet vispirms mazliet pavērosim, — Apalītis pats sev sacīja.
Apsēdies uz soliņa netālu no verandas, viņš sāka vērot pus- dienotājus. Viņa uzmanībai nepaslīdēja garām, ka ikviens restorāna apmeklētājs, paēdis pusdienas, deva oficiantam kaut kādus papīriņus vai metāla ripulīšus.
«Var būt, ka taisni šie papīriņi un ripulīši ir nauda?» Apalītis nodomāja.
Lai pārbaudītu savu minējumu, viņš piegāja pie oficianta un jautāja:
— Jums te nez kāpēc uzrakstīts: «Šodien par naudu, rīt uz krīta.» Bet kā būtu, ja izdarītu otrādi: rīt par naudu, šodien uz krīta?
Oficiants atteica:
— Ej, ekur, pie saimnieces, lai viņa tev paskaidro, es neesmu nekāds filozofs, man šādi jautājumi nav jāizšķir.
Apalītis piegāja pie saimnieces, kas tobrīd aiz letes skaitīja naudu, un atkārtoja savu jautājumu.
— Kas ir šķīvis biezputras, to tu, jādomā, zini? — saimniece noprasīja.
— Un kā vēl! — Apalītis apstiprināja.
— Nu tad nāc man līdzi!
Viņa izveda Apalīti cauri virtuvei, kur pie milzīgi lielas plīts aizelsušies strādāja pavāri un virējas, un, atvērusi durvis uz sētsvidu, teica:
— Vai redzi, kur pie šķūņa ir malka? Saskaldi to, dabūsi šķīvi biezputras vai piecus santikus.
Apalītis piegāja pie malkas grēdas, tvēra cirvi un ņēmās skaldīt. Grēda bija liela, un Apalītis tika ar to galā tikai pēc krietnām pāris stundām.
— Nu, ko lai tev dodu? Naudu, vai varbūt tu gribi biezputru? — vaicāja saimniece, kad Apalītis atkal iegāja pie viņas.
— Biezputru, — Apalītis atbildēja, taču, atcerējies, ka gribējis paskatīties uz naudu, pateica: — Dod labāk naudu.
Saimniece noskaitīja viņam piecus santikus. Apalītis pagrozīja tos rokās, aplūkoja no visām pusēm un ieminējās:
— Bet ja man gribas biezputras?
— Tad dod naudu atpakaļ. Saimniece acīm redzami nopriecājās, ka dabūs santikus atpakaļ.
Apsēdies pie galda un saņēmis no oficianta šķīvi griķu biezputras, Apalītis apbruņojās ar karoti un ķērās klāt. Biezputra bija laba, ar sviestu, un tomēr Apalītim likās, ka tai kaut kā trūkst. Viņš uzreiz aptvēra, ka putra ir bez sāls, un sāka meklēt uz galda sālstrauciņu. Pārliecinājies, ka uz galda sālstrauciņa nav, viņš iebāza roku kabatā, izvilka šķipsniņu sāls un piebēra biezputrai. Viņa rīcība saistīja pārējo apmeklētāju uzmanību. Ieraudzījuši, ka resnais knēvelis apkaisa biezputru ar tādu kā baltu pulveri un tad sāk ar baudu sukāt to iekšā, visi ziņkārīgi nolūkojās uz viņu, bet knēvelis, kas sēdēja Apalītim līdzās, apjautājās:
— Sakiet — kas tas ir par pulveri, ar ko jūs apkaisījāt biezputru? Jādomā, kaut kādas jaunas zāles?
— Nav nekādas zāles, — Apalītis atteica, — gluži parasta sāls.
— Kāds sāls? — knēvelis nesaprata.
— Nu, parastais sāls. Galda sāls, — Apalītis paskaidroja. — Kā tad jūs — sāli ne savu mūžu neesat redzējuši?
Knēvelis neizpratnē paraustīja plecus:
— Nesaprotu, par kādu sāli jūs runājat!
— Laikam tad šejienieši ēd barību bez sāls, — Apalītis secināja. — Bet pie mums gan visus ēdienus aizdara,ar sāli. Tad ir ļoti garšīgi. Ja vēlaties, nogaršojiet.
Viņš pasniedza sāls šķipsniņu Mēness knēvelim, kas pašlaik strēba viru.
— Kā tad to ēd?
— Iemetiet virā un izmaisiet! Redzēsiet, cik labi garšos!
Knēvelis iebēra sāli šķīvī, izmaisīja ar karoti un mazliet nedroši, it kā baidīdamies apdedzināties, pagaršoja. Vispirms viņš mirkli sēdēja kā sastindzis un tikai blisināja acis, it kā ieklausīdamies savās iekšējās sajūtās, bet tad visi ieraudzīja, ka viņa seja lēnām atplaukst smaidā. Iestrēbis vēl karoti viras, viņš iesaucās:
— Taisni brīnišķīgi! Pavisam cita garša!
Noliecies pār šķīvi, viņš strēba viru, krekstēdams aiz labsajūtas, šmakstinādams lūpas un visās toņkārtās slavēdams ēdienu. Taisni tobrīd oficiants atnesa viņam biezputru.
— Sakiet — vai biezputru arī var ēst ar sāli? — knēvelis vaicāja.
— Visu var, — Apalītis atbildēja, — gan viru, gan boršču, gan kāpostus, gan buljonu, gan biezputru, gan makaronus, gan nūdeles, gan salātus, gan kartupeļus. Pat parasto maizi var ēst ar sāli. Maize no tā kļūst tikai gardāka.
Viņš pasniedza knēvelim vēl šķipsniņu sāls. Knēvelis piebēra to biezputrai un sāka ēst ar tādu baudu, ka Apalīti, kas savu biezputru sen bija nolocījis, pat skaudība pārņēma.
— Sakiet — vai jūs nevarētu arī man iedot kādu kripatiņu sāls? — Apalīti uzrunāja knēvelis, kas sēdēja pie galdiņa iepretim un ar interesi vēroja, kas notiek.
Apalītis gandrīz jau iebāza roku kabatā, lai izvilktu papirk- snīti sāls, taču reizē ar skaudību viņā pamodās alkatība, un viņš atteica:
— Paskat tik, kas par gudrinieku! Un ko jūs dosiet man?
— Ko lai jums dod? — knēvelis noplātīja rokas. — Vai gribat, es došu jums santiku?
— Lai notiek, lieciet naudu galdā! — Apalītis bija ar mieru.
Saņēmis santiku, viņš iedeva knēvelim šņaucieniņu sāls. Nu
pie viņa sāka nākt arī citi apmeklētāji. Ikviens sniedza viņam santiku un par to saņēma šķipsniņu sāls. Apalītis ar prieku vēroja, kā viņam priekšā uz galda aug monētiņu kaudzīte. Neiztika arī bez starpgadījumiem. Kāds mēnesēns, neapjēdzis, kas darāms, pamēģināja ēst sāli tīrā veidā un tūliņ ar riebumu izspļāva. Cits nopirka no Apalīša uzreiz desmit šķipsniņas sāls par desmit santikiem un visu šo sāli iebēra šķīvī ar viru. Protams, vira iznāca tāda, ka to nevarēja pat mutē ņemt.
Apalītis sāka visiem ieskaidrot, ka sāls lietojama nelielos daudzumos, citādi ēdiens no tās kļūst negaršīgs, un nekādā gadījumā sāli nevar ēst tīrā veidā. Tas viss ārkārtīgi ieinteresēja knēveļus, kuriem nebija pat priekšstata par to, ka barību var ēst ar sāli. Ikvienam gribējās pārbaudīt jauno uztura lietošanas metodi. Dažs labs, paēdis pusdienas bez sāls, ņēmās pusdienot vēlreiz — tagad ar sāli. Daudzi, nogaršojuši viru vai boršču ar sāli, tūliņ pārbaudīja, kā, pieliekot sāli, uzlabojas kāpostu vai makaronu, omlešu, kartupeļu, ceptu kabaču un citu ēdienu garša.
Tā kā Apalītim nu jau turējās nauda, viņš arī pats vienā laidā lūdza oficiantu atnest viņam drīz boršču, drīz biezputru, drīz skābus kāpostus un uzskatāmi demonstrēja jauniem apmeklētājiem ar sāli aizdarīta ēdiena priekšrocības. Saimniece, redzēdama, ka viņas restorāns uzreiz sāk iet uz augšu, bija ļoti apmierināta.
Līdz pievakarei Apalītis bija pārdevis visu savu sāls krājumu un aizgāja, cieši piebāzis kabatas ar vara santikiem. Otrā rītā viņš aizjoza uz jūrmalu, veicīgi sagrūda labu tiesiņu sāls un atkal ieradās ēdienu uzpildīšanas punktā. Te viņš ieraudzīja, ka saimniece viņam uzklājusi īpašu galdiņu, virs kura karājās plāksnīte ar uzrakstu: «Sāls pārdošana.» Pie šā galda Apalītis nu sēdēja, tirgojās ar sāli un vienlaikus uzkoda, prasīdams, lai viņam pasniedz te vienu, te otru ēdienu. Tas viss bija ļoti izdevīgi un turklāt ērti.
Ziņa par to, ka ēdienu uzpildīšanas punktā baro ar sazin kādiem nedzirdētiem ēdieniem, kas aizdarīti ar nez kādu pasakainu sāli, dažās dienās izplatījās pa visu pilsētu. Apmeklētāju, kas vēlējās nobaudīt jaunmodes ēdienus, saradās tāds milzums, ka saimniece paplašināja verandu un virtuvi, uzcēla piebūvi un gar liedagu lika uzsliet brezenta nojumi un novietot tur vēl divus desmitus galdu. Apjēguši, ka ēdienu garša vēl vairāk uzlabosies, ja sāli pievienos jau vārot, viņa vienojās ar Apalīti, ka pati nopirks no tā visu sāls krājumu, kas nepieciešams viņas restorānam.
Tagad Apalītim nevajadzēja augām dienām restorānā tirgoties ar sāli, un viņš sāka lauzīt galvu, kā ar šo darījumu iesist vairāk naudas. Tā kā citu restorānu īpašnieki nāca pie Apalīša ar lūgumu piegādāt sāli arī viņiem, viņš nolēma paplašināt šā vērtīgā uzturlīdzekļa ieguvi un nodibināja sāls rūpnīcu. Šai vajadzībai viņš noīrēja netālu no jūras vecu, vēju papostītu šķū- neli, kurā agrāk bija darvojuši laivas, nopirka pusduci lielu vara piestu — un rūpnīca bija gatava. Seši strādnieki šai rūpnīcā tikai to vien darīja, kā grūda vara piestās sāli. Trīs strādnieki piegādāja izejvielu, proti, stiepa no jūras krasta sāls kristālus. Un, beidzot, vēl trīs strādnieki ar maisiem iznēsāja gatavo sāli
ēdnīcām un restorāniem. Pāts Apalītis tagad nedarīja nekā, > tikai saņēma naudu. Katram savam strādniekam viņš maksāja vienu fārtingu dienā. Visi izdevumi strādnieku algošanai tātad bija tikai divpadsmit fārtingu dienā, kamēr visu dienā iegūto sāli viņš pārdeva restorānu īpašniekiem par divsimt četrdesmit — divsimt piecdesmit fārtingiem. Iznāca, ka Apalītis iebāž savā kabatā tepat vai divdesmitreiz vairāk naudas, nekā atdeva strādniekiem, un tāpēc pieņēmās bagātībā, kā mēdz sacīt, ne dienām, bet stundām.
Ja agrāk Apalītim vajadzēja pašam grūst sāli un uz savas muguras stiept restorānam, tad tagad to viņa vietā darīja citi, bet naudas viņa kabatā ieplūda daudzkārt vairāk. Apalītis aprēķināja, ka ikviens strādnieks dod viņam vidēji divdesmit fārtingu peļņas dienā. Apsvēris, ka, jo vairāk viņam būs strādnieku, jo lielāka būs peļņa, viņš palielināja strādnieku skaitu līdz astoņpadsmit un gribēja palielināt vēl vairāk, taču sagrabējušais šķūnelis nevarēja uzņemt lielāku daudzumu knēveļu, un tāpēc Apalītis nolēma blakus tam uzcelt citu — plašāku telpu.
Nu Apalītis dzīvoja cepuri kuldams tāpat kā visi pārējie Mēness bagātnieki un pat saucās tagad ne vairs vienkārši Apalītis, bet Apaļa kungs. No viesnīcas viņš pārcēlās uz savu namu, pieņēma kalpotājus, kas viņu apģērba un noģērba, uzkopa istabas, pieskatīja māju. Aiz gara laika viņš augām dienām sēdēja restorānos, ēda tur visgardākos ēdienus un ēšanas starplaikos slamstījās apkārt pa liedagu un griezās uz ūdens ierīkotajos velnariteņos vai jūras paraboloīdā.
Daudzi, jādomā, zina, kā ierīkots parastais velnaritenis. Tā ir milzum liela koka ripa, kas nostiprināta uz stateniskas ass. Knēveļi, kas grib papriecāties, apsēstas šās ripas vidū, tad ripa sāk griezties aizvien ātrāk un ātrāk. Griežoties radies centrbēdzes spēks sviež knēveļus citu pēc cita no ripas nost. Uzvarētājs skaitās tas, kuram visilgāk izdodas noturēties uz ripas. Velnaritenis uz ūdens ierīkots tāpat kā parastais, tikai ar to atšķirību,
ka tas nav vis novietots uz zemes, bet virs ūdens. Šeit centrbēdzes spēks nosviež knēveļus nevis uz zemes, bet ūdenī, kas ir daudz jocīgāk un pat patīkamāk, it īpaši karstā laikā.
Kas attiecas uz jūras paraboloīdu, tam ir tāds pats iekārtojums kā velnaritenim, starpība tikai tā, ka griežamā ripa izveidota kā milzu šķīvis ar augšup uzliektām malām. Knēvelis, kuru centrbēdzes spēks sviež aizvien tālāk no centra, pieveļas pie šķīvja malām un tad ar sparu uzlido augšup un iekrīt ūdenī, iepriekš apmetis gaisā slaidu loku, kas atgādina parabolu.
Ar šādiem paraboloīdiem, kas lielā skaitā bija ierīkoti līča piekrastē, ļoti labprāt griezās Lospaganosā sabraukušie bagātnieki, tāpēc ka no centrbēdzes spēka iedarbības uz organismu, no lidojuma gaisā un niršanas ūdenī radās lieliska ēstgriba, kas viņiem bija ļoti pa prātam, jo viņi pārlieku mīlēja labi paēst. Ar to varbūt var izskaidrot, ka arī Apalītim labāk patika griezties paraboloīdā nekā ar parasto velnariteni uz ūdens.
Šāda bezrūpīga dzīve Apalītim tomēr nevilkās ilgi. Daudziem mēnesēniem drīz vien izdevās izdibināt, kur viņš ņeņi sāls kristālus savai rūpnīcai. Iznākums bija tas, ka netālu no krastmalas cita pēc citas saradās nelielas sāls rūpnīciņas. Ikviens, kuram bija izdevies ietaupīt pietiekamu naudas summu, to izlietoja šādas rūpnīciņas ierīkošanai un sāka vairot savu bagātību. Rezultātā sāls ieguve ar katru dienu palielinājās, sāli pārdeva aizvien lētāk, un tā vairs nedeva tādu peļņu kā sākumā. Ja agrāk Apalītis, iztērējis strādnieka algai fārtingu, saņēma par to divdesmit fārtingus peļņas, tad tagad neviens vairs nevarēja izsist no strādnieka vairāk par vienu fārtingu. Tomēr arī tas bija ļoti izdevīgi, un tāpēc sāls rūpniecība joprojām attīstījās.
Daudz sliktāk sāka klāties, kad Lospaganosā no ceļojuma atgriezās lielākais zemes īpašnieks Drakula, kuram piederēja visa jūras piekraste, sākot no Lospaganosas līdz pat Loscūkosai. Padzirdējis, ka nez kādas nezināmas personas izvazā piekrastē atrodamos sāls kristālus pārstrādāšanai rūpnīcās, viņš lika piekrasti iežogot ar sētu un kristālus dot tikai tiem, kas maksās. Tādā kārtā puse no peļņas, ko deva sāls rūpnīcas, tagad ieslīdēja zemes īpašnieka Drakulas kabatā.
Un tas vēl nebūtu nekas, ja pats Drakula un citi, kam piederēja jūras piekrastes ar sāls krājumiem, nebūtu sākuši uz savām zemēm celt milzīgas sāls rūpnīcas. Šais rūpnīcās sāli vairs nemala ar rokām, bet gan ar modernizētām mašīnām. Sāli sāka ražot tādos milzu vairumos, ka tā cena pasakaini kritās. Sāls rūpnieku ienākumi saruka vēl vairāk, un tas viņiem, protams, ne visai patika. Lielo rūpnīcu īpašnieki uzskatīja, ka sāls pārprodukcija radusies tāpēc, ka saviesies ļoti daudz sīku rūpnīcu. Turpretim sīkie sāls rūpnieki visas šās neapmierinātības cēloni saskatīja tai apstāklī, ka radušās lielas rūpnīcas, kas ražo sāli nesamērīgos vairumos.
Beidzās ar to, ka lielo rūpnīcu īpašnieki, kuri varēja vieglāk saprasties, jo viņu bija mazāk, apvienojās blēdlamā. Jau pirmajā šā jaunizceptā blēdlama sēdē lielo rūpnīcu īpašnieki nāca pie secinājuma, ka ar sīko rūpnīcu īpašniekiem jātiek galā iespējami drīzāk. Drakulas kungs, kas bija ievēlēts par sāls blēdlama priekšsēdētāju, sacīja:
— Vislabākā izeja no pašreizējā stāvokļa būtu — pārdot sāli vēl lētāk. Sīko rūpnīcu īpašnieki būs spiesti pārdot sāli par viszemāko cenu, viņu rūpnīciņas sāks strādāt ar zaudējumiem, un viņiem tās būs jāslēdz. Un tad, lūk, mēs atkal pacelsim sāls cenu un neviens mūs netraucēs saraust kapitālu.
Tā viņi arī rīkojās. Sāli sāka pārdot par tik zemu cenu, ka Apalītim un pārējiem sīkrūpnieķeļiem sāls kristālu iegādei un strādnieku algām nācās iztērēt daudz vairāk naudas, nekā viņi ieguva, pārdodot savu produkciju. Sīkās sāls.rūpnīciņas citu pēc citas slēdza. Apalītis turējās ilgāk par visiem. Lai šā vai tā savilktu galus kopā, viņš pārdeva savu māju, pārdeva jauno rūpnīcas ēku, ko nule bija paspējis dabūt zem jumta, bet tik un tā pienāca diena, kad viņam kabatā nebija vairs ne santika. Nepietika pat, ko samaksāt strādniekiem.
Labi vēl, ka pludmales izpriecas iestāžu īpašnieks pieņēma Apalīti darbā par velnariteņa griezēju. Citādi Apalītis būtu palicis pilnīgi bez eksistences līdzekļiem.