Mēs atstājām Skopumfīlda kungu taisni tai brīdī, kad pavadonis izsēdināja viņu no vagona Panoptikuma pilsētā. Kādu laiciņu Skopumfīlds stāvēja uz perona un nomiegojies truli raudzījās pakaļ aizejošajam vilcienam. Tiklīdz vilciens bija nozudis tālumā, Skopumfīlds piegāja pie soliņa platformas malā un izstiepās uz ta, iepriekš nolicis pagalvī cilindru un apsedzies ar avīzi. Bija agra rīta stunda. Vēl bija pavisam tumšs, un neviens netraucēja Skopumfīldam mazliet nokrākties.
Drīz uzausa gaisma. Uz perona ieradās nez kāds dzelzceļu priekšnieks un, uzmodinājis Skopumfīldu, aizrādīja, ka šeit gu-'
lēt neesot atjauts. Tobrīd stacijā pienāca vilciens. Perons ātri pildījās ar pasažieriem, kas kāpa ārā no vagoniem. Piecēlies no soliņa un uzbāzis galvā cilindru, Skopumfīlds brītiņu pastāvēja pārdomās un tad reizē ar pārējiem pasažieriem devās uz pilsētu.
Pievērsis uzmanību avīzei, ko aizvien vēl turēja rokās, viņš atcerējās, ka taisījies sapirkt Gigantis- / r ' V kās akcijas, līdzko tās kritīsies cenā, un sāka aptuveni aprēķināt, cik viņš varētu ar šo darījumu pelnīt. Apsvēris viņš saprata — lai izdarītu šādu sarežģītu naudas operāciju, viņam vajadzētu atrasties nevis savā Brehenvilā, bet gan Davilonā, Grāben- bergā vai vismaz Sankomarikā, jo tikai šais pilsētās bija speciāli tirgi, kur pārdeva dažādas akcijas.
Jāsaka gan, ka tirgus, kur pērk un pārdod akcijas, stipri atšķiras no parastā, kur tirgojas ar āboliem, tomātiem, kartupeļiem vai kāpostiem. Ir taču tā, ka augļu vai dārzeņu pārdevējam vajag tikai izlikt savu preci uz letes, lai visi redz, ar ko viņš tirgojas. Akciju pārdevējs savu preci nēsā kabatā, un vienīgais, ko viņš var darīt, tas ir — izkliegt savu ak-, ciju nosaukumu un cenu, par kādu vēlas tās pārdot. Arī pircējam atliek tikai nosaukt to akciju, kuru viņš gribētu pirkt.
Kopš tā laika, kad sāka darboties akciju tirgi, daži mēnesēni sāka
iepirkt akcijas ne tik vien tālab, lai gūtu daļu no kāda uzņēmuma peļņas, bet arī tālab, lai tās atkal pārdotu par augstāku cenu. Radās tirgoņi, kas pirka un pārdeva akcijas milzīgos vairumos un izsita no tā lielu peļņu. Tādi tirgoņi paši vairs uz tirgu negāja, bet salīga šai vajadzībai īpašus klaigoņas jeb tā saucamos bļaustavniekus. Daudzi bļaustavnieki strādāja nevis vienam, bet vairākiem uzņēmējiem reizē. Vienam uzņēmējam tāds bļaustavnieks pirka vienas akcijas, otram — citas, trešajam nevis pirka, bet, gluži otrādi, pārdeva.
Nav grūti iedomāties, kas notika, kad tāds bļaustavnieks, ieradies tirgū, sāka pilnā rīklē aurot:
— Pērku Sīkstinsa ogļu akcijas par septiņdesmit pieci! Pērku Davilonas cukura akcijas par deviņdesmit, pārdodu naftas akcijas par četrdesmit trīs! . . .
Tomēr gluži neiespējami ir iedomāties, kas tas bija par apdullinošu troksni, kad visi bļaustavnieki, sanākuši kopā, sāka klaigāt šāda veida frāzes, pūlēdamies pārkliegt cits citu.
Senos laikos, kad Davilonā radās pirmie akciju pārdevēji, tiem bija ierādīts vesels laukums. Tomēr blakus kvartālu iedzīvotāji sāka sūdzēties pilsētas valdīšanai, ka šo klaigoņu dēļ neesot vairs iespējams dzīvot. Tā kā pilsētas varas iestādes nekā neuzsāka, iedzīvotāji paši, bruņojušies ar rungām un akmeņiem, mēģināja klaigoņas izklīdināt. Klaigoņas negribēja tādu pārestību ciest un savukārt bruka virsū iedzīvotājiem. Gandrīz vai katru dienu notika kautiņi! Nezinādami, ko iesākt, pilsētas varasvīri pārvietoja šo bļaustīgo tirgu uz citu laukumu, taču arī tur sākās asiņainas sadursmes.
Zaudējusi katru pacietību, pilsētas valdīšana sakrāva visus klaigoņas milzu baržā un aizveda tos Davilonas ezera vidū. Tur šo baržu noenkuroja uz mūžīgiem laikiem. Klaigoņas bija guvuši iespēju aurot kaut vai līdz neatmaņai, tagad tas nevienu vairs netraucēja. Ik rītus viņi laivās aizbrauca uz baržu, bet vēlāk starp baržu un krastu sāka pat kursēt neliels tvaikonis.
Tādā veidā viss nokārtojās visiem par prieku. Drīz vien tada pati barža tika ierīkota arī Grābenbergas pilsētā un pēc tam Sankomarikā. Kad izgudroja telefonu, visas trīs baržas savienoja savā starpā ar telefona vadiem, un klaigoņas Davilonas baržā kurā katrā laikā varēja uzzināt, kā risinās darījumi Gra benbergas un Sankomarikas baržās.
Tāpat kā ikvienam miljonāram, arī Skopumfīldam uz katras no šīm baržām bija savi bjaustavnieki, kuriem tas jebkuru bridi varēja pa telefonu dot pavēli pirkt tās vai citas akcijas. Tomēr ikreiz vajadzēja zināt, kad uzsākt akciju pirkšanu, jo pretēja gadījumā varēja pārmaksāt. Lai būtu lietas kursā un nenošautu buku, Skopumfīlds nolēma braukt uz Davilonas baržu un izošņāt, par kādu cenu tiek pārdotas Gigantiskās akcijas. Protams, viņš nevarēja uzreiz doties uz staciju, jo gribēja vispirms iegriezties mājās un pabūt savā makaronu fabrikā. Attapis, ka jātiek uz mājām, viņš pavērās apkārt un pamanīja, ka iet pa kaut kādu nepazīstamu ielu.
— Jādomā, ka, izkāpis no vilciena, esmu aiz pārskatīšanās nogriezies uz nepareizo pusi, — Skopumfīlds īgni nopurpināja.
Viņš tomēr nolēma iet pa šo ielu tālāk, cerēdams, ka nonāks kādā pazīstamā vietā un sapratīs, uz kuru pusi jānogriežas. Taču iela drīz beidzās. Skopumfīlds pamanīja, ka izgājis ārpus pilsētas un nonācis klajā laukā.
'— Kas par aplamību! Esmu atklīdis pašā pasaules malā! — Skopumfīlds vīpsnādams nomurmināja. — Sasapņojies, nelga, par šīm akcijām tā, ka pat galvu pazaudējis.
Viņš pagriezās un soļoja uz pretējo pusi, nokļuva otrā ielas galā, tad iegriezās kādā nepazīstamā bulvārī un, izgājis tam cauri, nonāca jaunā nepazīstamā ielā.
— Tavu brīnumu! — Skopumfīlds klusībā murmināja. — Izrādās, mūsu Brehenvilā ir tādas vietas, kur es savu mūžu neesmu kāju spēris. Un es biju iedomājies, ka pazīstu Brehen- vilu kā savus piecus pirkstus.
Noklaiņojis veselu stundu pa nez kādām nepazīstamām ieliņām, Skopumfīlds secināja, ka ir galīgi apmaldījies, un sāka taujāt pretimnācējiem, kur atrodas Greizā iela, proti, tā iela; kurā viņš dzīvoja. Viens no gājējiem pateica, ka Greizā iela esot pašā pilsētas viņā galā. Iekāpis autobusā un aizbraucis uz pilsētas otru galu, Skopumfīlds beidzot sameklēja Greizo ielu, taču viņu pārsteidza, ka nami šeit bija kaut kādi citādi nekā agrāk. Viss šķita pārvērties līdz nepazīšanai kopš tā laika, kad viņš bija šeit bijis pēdējo reizi. Bet, nonācis pie nama ar 14. numuru (viņš dzīvoja Greizā ielā 14), Skopumfīlds pat muti iepleta aiz brīnumiem. Tā vairs nebija nelielā vienstāva mājele ar dzelzs stieņu aizrestotiem logiem, viņa priekšā slējās liela divstāvu ēka ar skaistu balkonu un diviem akmens lauvām pie ieejas.
— Kas tie par brīnumiem! — Skopumfīlds nomurmināja, acis berzēdams un juzdams, ka viņam prāti jūk. — Varbūt te ir kāda burvestība?
Ieraudzījis uz balkona saimnieci, viņš tai uzsauca:
— Sakiet, saimniecīt, — vai šī ir Skopumfīlda māja?
— Kāda Skopumfīlda? — saimniece pikti atcirta. — Sī ir mana māja.
— Bet. . . bet… — Skopumfīlds stostījās, muti plātīdams, it kā viņam trūktu gaisa. — Bet. . . bet kur tad jūs esat likuši manu māju?
Saimniece pagrieza viņam muguru un, aizsitusi durvis, izgāja no balkona.
Nedroši pamīņājies uz vietas, Skopumfīlds kumuroja pa ielu tālāk.
— Nu, ko tur… — viņš purpināja, nemanīdams, ka runājas pats ar sevi. — Ko tur, ja jau māja pazudusi, tad jāsameklē kaut vai makaronu fabrika. Nevarēja taču pazust vesela makaronu fabrika ar divpadsmit milzu korpusiem un pieciem tūkstošiem knēveļu, kas tanī strādā.
Sastapis pretimnācēju, Skopumfīlds pavaicāja, vai tas nezinot, kur atrodas Skopumfīlda makaronu fabrika.
— Ei, ei! — gājējs iesmējās. — Vai tad tā ir šeit? Skopumfīlda makaronu fabrika atrodas Brehenvilā. Tas taču rakstīts uz katras makaronu kārbiņas.
— Bet vai tad mēs abi neesam Brehenvilā? — Skopumfīlds apjucis vaicāja.
— Kā tad nu Brehenvilā? — gājējs nobrīnījās. — Mēs taču esam Panoptikumā.
— Kas tas tāds par Panoptikumu?
— Nu, ir tāda pilsēta — Panoptikums. Vai tad neesat dzirdējis?
— Ā, Panoptikums! — Skopumfīlds iesaucās, beidzot aptvēris, kas noticis. — Tātad es gluži vienkārši esmu izkāpis citā stacijā. Tāpēc es skatos, ka šeit viss ir tā kā citādi nekā pie mums Brehenvilā.
Steigšus atgriezies stacijā, Skopumfīlds uzzināja, ka līdz vakaram vilcienu uz Davilonu vairs nebūs un viņš tur var nokļūt ne agrāk kā nākamajā rītā. Tas Skopumfīldu satrauca, jo viņš zināja, ka akciju cenas strauji mainās.
Un tiešām — todien, kad avīzē «Davilonas Humoreskas» parādījās mums jau zināmais rakstiņš, visi, kam vien bija Gigantiskās akcijas, steidzās tās pārdot. Davilonas baržā šīs akcijas piedāvāja sākumā par astoņdesmit santikiem gabalā, tad par sešdesmit, par piecdesmit, par trīsdesmit, par divdesmit, par desmit, taču neviens negribēja tās pirkt. Nākamajā dienā, proti, todien, kad Skopumfīlds maldījās Panoptikuma ielās, akciju cena noslīdēja līdz pieciem santikiem, bet tik un tā neviens tās nepirka.
Gigantisko akciju īpašnieki krita izmisumā. Visi redzēja, ka iztērējuši savu naudu par baltu velti un tagad nevarēs to dabūt atpakaļ. Taču trīs bagātnieki — Zmiega, Teftelis un Cūslis, kas, gribēdami iedzīvoties, bija iepirkuši lielu daudzumu Gigantisko akciju, aši vien izgudroja, ko darīt. Viņi iegrūda krietnu naudas žūksni vairāku Davilonas avīžu īpašniekam Riebingam, un tas apsolījās ievietot savās avīzēs vairākus rakstus, kam vajadzēja stāvokli glābt.
Un tiešām tajā pašā dienā vakara avīzē «Davilonas Pasaciņas», kas piederēja Riebinga kungam, parādījās neliels rakstiņš:
PANIKA DAVILONAS BARŽĀ
Kopš vakardienas Davilonas baržā valda vēl nepieredzēta panika. Gigantisko akciju īpašnieki steidzas tikt vaļā no savas preces. Kā parasti, kad pārdevēju ir daudz, bet pircēju maz, akciju cenas ievērojami kritās. Kas tad ir Davilonas baržu pārņēmušās panikas cēlonis? Tās cēlonis ir gaužām neķītrais rakste-
lis, kas bija ievietots draņķīgās aviželes «Davilonas Humoreskas» riebīgajās lappusēs. Gigantisko akciju īpašnieki nesaprot, ka ši netīrā, nožēlojamā avižele tiek izdota par naudasmaisa Sprutsa līdzekļiem un drukā tikai to, kas viņam izdevīgi. Nav ne mazāko šaubu, ka negausīgā Sprutsa taustekļi sniedzas pēc Gigantiskajām akcijām. Tiklīdz akcijas būs pietiekami kritušas cenā, tās atradīsies Sprutsa ķetnās un viņš kļūs par šā ienesīga uzņēmuma vienīgo īpašnieku.
Gribas teikt visiem lētticīgajiem nelgām: nepadodieties panikai. Lai nu kurš, bet Sprutsa kungs jau nu savu labumu garām nepalaidis.
Nākamajā rītā «Avīzē Tiem, Kas Labprāt Palasa Guļot», kura arī piederēja Riebingam, parādījās raksts «Piesargājiet kabatas!». Tajā bija brīdināts piesargāt kabatas no Sprutsa kunga, kurš grib apšmaukt Gigantisko akciju īpašniekus un jau sācis izstiept pret viņiem savus taustekļus.
Abi šie raksti, protams, nepaslīdēja garām nemanīti, un iznākums bija tāds, ka Gigantiskās akcijas uzreiz strauji cēlās cenā, un ap to laiku, kad vēra vaļā Davilonas baržu, tās jau pārdeva ne vairs par pieciem, bet par piecdesmit santikiem gabalā.
Skopumfīļda kungam, kas tai pašā rītā ieradās Davilonas baržā, šī cena tomēr likās ļoti augsta, un viņš nolēma pagaidīt vēl dieniņu, cerēdams, ka drīz tā atkal kritīs.
Nākamajā dienā avīzē, kas arī piederēja Riebinga kungam, parādījās raksts «Kurp sniedzas Sprutsa taustekļi?». Tajā bija teikts, ka Sprutsa taustekļi sniedzas uz Gigantisko akciju īpašnieku kabatām nolūkā tās iztukšot. Arī šis raksts ietekmēja lasītājus un panāca, ka akcijas sāka pārdot par sešdesmit santikiem. Nobijies, ka turpmāk cena sakāps vēl augstāk, Skopumfīlds deva saviem klaigoņām rīkojumu iepirkt akcijas par šo cenu. Bļaustavnieki sāka uzpirkt akcijas visās trijās baržās milzu vairumos. Akciju pārdevēji drīz pārliecinājās, ka viņu preci labprāt pērk, sāka uzsist cenu. Nākamajā dienā Gigantiskās akcijas jau pārdeva par septiņdesmit santikiem un vēl pēc dienas — par astoņdesmit.
Bagātnieki Zmiega, Teftelis un Čūslis, necerēdami uz turpmāku cenu celšanos un baidīdamies, ka tās varētu sākt slīdēt lejup, steidza pārdot savas akcijas Skopumfīldam par astoņdesmit santikiem. Tiesa gan, viņiem tūdaļ nācās nožēlot, ka nav pieticis pacietības vēl mazliet pagaidīt. Proti, Riebinga kungs turpināja savu pasākumu un tai pašā dienā nodrukāja rakstu, kas saucās «Kāpēc Sprutss klusē?». Šai rakstā Riebings aizrādīja, ka Sprutss ne ar vārdu nav atsaucies uz visiem tam izteiktajiem apvainojumiem, ja viņš klusē, rakstīja Riebings, tātad tas viss ir taisnība, un, ja tas ir taisnība, tad Sprutss patiešām ir nolēmis iedragāt uzticību Gigantisko augu sabiedrībai un pievākt akcijas.
Ikvienam, kas šo rakstu lasīja, radās pārliecība, ka nākamajā dienā akcijas tiks pārdotas vēl dārgāk un noteikti jau nu atgūs savu sākotnējo vērtību. Skopumfīlds bija it īpaši priecīgs, jo, kaut gan iztērējis gandrīz visu savu kapitālu, toties bija paguvis sapirkt lielu daudzumu akciju, un tagad viņam atliks tikai tās labi izdevīgi pārdot. Visu vakaru viņš sēdēja pie telefona un zvanīja saviem Davilonas, Grābenbergas un Sankoma- rikas bļaustāvniekiem, lai tie no rīta dodas uz baržu un sāk pārdot akcijas par fārtingu gabalā. Cauru nakti viņš nosēdēja, rēķinādams, cik nopelnīs, ja visas akcijas pārdos par fārtingu. Aprē
ķins, izrādījās, bija diezgan sarežģīts, jo visas akcijas nebija iepirktas par vienādu cenu: daļu no tām, kā zināms, viņš bija iegādājies par sešdesmit santikiem, citas par septiņdesmit, vēl citas — par astoņdesmit.
Tomēr visas Skopumfīlda cerības uz milzu peļņu drīz pārsprāga kā ziepju burbulis. No rīta, jau pirms Davilonas baržas atvēršanas, avīzē «Davilonas Humoreskas» parādījās raksts, kurā tika paskaidroti Sprutsa klusēšanas iemesli. Rakstā bija teikts, ka Sprutss klusējis tāpēc, ka būtu smieklīgi atbildēt uz kaut kādiem aplamiem, bezjēdzīgiem apvainojumiem. Kā gan Sprutsa kungs būtu varējis iedragāt uzticību Gigantisko augu sabiedrībai, ja nekādas tādas sabiedrības pasaulē pat nav? — rakstītājs jautāja. Kopš tā laika, kad šās sabiedrības dibinātāji aizlaidušies lapās ar visu naudu, pati sabiedrība taču ir beigusi pastāvēt, jo ko gan tā var būt vērta bez tai piederējušā kapitāla. Kāda vērtība var būt akcijām, ja nauda, kas iegūta no to pārdošanas, bez pēdām pazudusi? Skaidrs, ka tām vairs nevar būt absolūti nekādas vērtības, un jābrīnās tikai, ka ir vēl tādi nelgas, kuri tērē naudiņu, iegādādamies akcijas, kas derīgas vienīgi sienu aplīmēšanai šādā tādā skabūzī.
Nav grūti iedomāties, kas gāja vaļā baržā, kad Skopumfīlda bļaustavnieki sāka piedāvāt Gigantiskās akcijas par veselu fārtingu gabalā. Neko citu šis piedāvājums nevarēja izraisīt kā vien smieklus. To redzēdams, Skopumfīlds deva rīkojumu pārdot akcijas par deviņdesmit santikiem, tad par astoņdesmit, par septiņdesmit.. . Viņš jau sapņoja vienīgi dabūt atpakaļ kaut vai tikai savu naudu, taču nekas neiznāca. Neviens nevēlējās pirkt akcijas pat tad, kad viņš pazemināja cenu līdz piecdesmit santikiem.
Todien Skopumfīlds nolēma cenu vairs nepazemināt, bet nogaidīt līdz nākamajai dienai. Taču nākamajā dienā visās avīzēs bija ievietoti raksti, kas ziņoja par Migas un Zulio bēgšanu, un publicētas fotogrāfijas, kas uzņemtas tai brīdī, kad saniknotais pūlis ielauzās kantorī, kur bija pārdotas Gigantiskās akcijas, un prasīja savu naudu atpakaļ. Atsevišķos uzņēmumos varēja saskatīt tukšas ugunsdrošās lādes, tukšu ugunsdrošo kasi ar atvērtām durtiņām un arī pie palodzes piesieto virvi, pa kuru Nezinītis un Kazlēns nolaidušies lejā.
Neviens, protams, nezināja, ka Sprutss uzpircis avīžu īpašniekus, lai tie līdz zināmam laikam nedrukā ziņas par Migas un Zulio bēgšanu. Taču tagad, kad avīzes par to bija paziņojušas, Skopumfīldam atlika tikai aizmest savas akcijas. Pat par velti neviens negribēja tās ņemt pretim. Iztērējis gandrīz visus savus līdzekļus akciju iegādei, Skopumfīlds, kā mēdz sacīt, bija izmests uz sēkļa. Viņam vajadzēja iepirkt miltus savai makaronu fabrikai, vajadzēja maksāt strādniekiem, bet, tā kā visam naudas nepietika, viņš nolēma samazināt strādniekiem algas: maksāt ne vairs fārtingu, bet tikai pusfārtingu dienā.
Strādnieki bija sašutuši, jo arī par fārtingu viņi jau dzīvoja pusbadā. Viņi paziņoja, ka pametīs darbu, ja Skopumfīlds nepaaugstinās algu. Skopumfīlds nodomāja, ka strādnieki nolēmuši viņu tikai pabiedēt, un algu nepielika. Tad strādnieki pameta darbu. Fabrika apstājās, un nu jau Skopumfīldam nebija vairs nekādu ienākumu. Viņš tomēr negribēja apmierināt strādnieku prasības, jo zināja, ka, palikuši bez darba un nesaņemdami nekādu algu, viņi tīri vienkārši nomirs badā. Strādniekiem tiešām klājās grūti, taču viņiem palīdzēja citu fabriku strādnieki. Tie zināja, ka, gadījumā ja Skopumfīlds šai cīņā uzvarēs, tad arī pārējie fabrikanti sāks apcirpt strādnieku algas, un tad jau ar bagātniekiem netiks nekādā galā.
Skopumfīlds gribēja salīgt savai fabrikai citus strādniekus, taču Brehenvilā visi bezdarbnieki zināja par strādnieku cīņu ar uzņēmēju, un neviens negribēja līgt pie šā badākšņas.
Redzēdams, ka neko nevar izdarīt, Skopumfīlds nolēma aizbraukt uz kādu citu pilsētu un tur savervēt strādniekus savai fabrikai. Kādā avīzē viņš bija lasījis, ka mazāk kā jebkur fabrikanti strādniekiem maksājot Sankomarikas pilsēta un ka tur it kā esot vislielākais bezdarbnieku skaits. Nopriecājies, ka i/.<le vies sameklēt pilsētu, kur strādnieki nonākuši tik briesmīga postā, Skopumfīlds pameta visas savas darīšanas un steigšus izbrauca uz Sankomariku.