Tas bija pagalam ļauns stāvoklis, kādā tagad bija nonākuši Nezinītis un Kazlēns. Viņiem neparko neizdevās iekārtoties darbā, un, palikuši bez naudas, viņi vārda tiešā nozīmē bija neziņā. Pēc citu bezdarbnieku parauga viņi no rīta līdz vēlai naktij klimta apkārt pa to pilsētas daļu, kur bija bagāti veikali. Ieraudzījuši pie veikala durvīm apstājamies kāda bagāta pircēja automobili, viņi pa kaklu pa galvu klupa klāt atvērt durtiņas un palīdzēt bagātniekam iztrausties no mašīnas, un, kad tas nāca ārā no veikala, viņi tam palīdzēja stiept iepirkumus un kraut bagāžniekā. Par to bagātnieki reizēm atmeta viņiem pa sīknaudas gabaliņam.
Tādā veidā nopelnījuši kādu mazumiņu naudas, draugi mit santikus atlika naktsmājām un par pārējo naudu iebaudīja vakariņas kādā lētā ēdnīcā. Pusdienot un brokastot viņiem šais dienās izdevās tikai retumis. Kazlēns apgalvoja: ja jau nu ja pāriet uz vienu ēdienreizi, tad vislabāk ēst vakarā pirms gulēt iešanas, tāpēc ka, iztērējis naudiņu dienā vai no rīta, pret va karu tik un tā atkal būsi izbadējies un naktī nevarēsi iemigt.
Draņķinga «Strupiķī» viņi tagad nakšņoja ne vairs mīnus otrajā stāvā, bet mīnus ceturtajā, jo te par vietu uz lavas ņēma nevis desmit, bet tikai piecus santikus. Jāsaka gan, ka dzīve mīnus ceturtajā stāvā maz ko atšķīrās no dzīves mīnus otrajā. Te tikai bija lielāka netīrība, lielāks troksnis, lielāka smirdoņa, lielāka saspiestība un vairāk blakšu. Vienīgais, ka šeit bija mazāk, — svaiga gaisa. Ja runā par žurkām, tad to te mitinājās tāds bridums, ka naktī nebija iespējams nokāpt no lāvas, lai neuzmītu kādai uz astes.
Kazlēns, kā jau minēts, ļoti baidījās no šiem riebīgajiem kustoņiem. Viņš tagad ne par ko citu nespēja domāt kā vien par žurkām un runāja par tām vienā laidā. Naktī viņam bieži rādījās sapņos, ka žurka kož kaklā, un viņš šausmās pamodās. Arī nomodā viņam visu laiku rēgojās žurkas, pat tādās vietās, kur to nemaz nebija. Beidzās ar to, ka viņam tiešām naktī kakla iekoda žurka. Pamodies no briesmīgām sāpēm, viņš mežonīgi iekliedzās un atsvieda nost šo riebīgo radījumu. Kakls vienā
mirklī pietūka, turklāt tik stipri, ka galvu nevarēja pakustināt. No rīta viņam sakāpa temperatūra, un kopš šās dienas viņš vairs nevarēja piecelties no guļvietas.
Tagad Nezinītis viens pats staigāja pa veikaliem, cenzdamies nopelnīt labi daudz naudas, lai varētu paēdināt slimo draugu. Arī visi pārējie naktspatversmes iemītnieki raudzīja atvieglot Kazlēna ciešanas. Daži cienāja viņu ar ceptiem kartupeļiem un, kad Nezinītim neizdevās nopelnīt pietiekami daudz naudas, samaksāja par viņa vietu uz lāvas. Visi aizgūdamies piedāvāja šādu vai tādu līdzekli slimnieka dziedināšanai. Vieni ieteica ap satūkušo kaklu likt aukstu, rīvētu zaļu kartupeļu kompresi, otri piedāvāja sutinātu kāpostu kompresi, trešie apgalvoja, ka vajagot likt vārītus mārrutkus, ceturtie deva padomu apziest slimo vietu ar māliem un apsiet ar lupatu.
Visi šie līdzekļi tika izmēģināti, taču slimniekam kļuva aizvien sliktāk. Diemžēl nevienam nebija pietiekami daudz naudas, lai varētu ataicināt ārstu, un neviens ārsts nebūtu ārstējis slimnieku bez maksas.
Drīz tomēr Nezinītim izdevās iekārtoties pastāvīgā darbā, un viņam radās cerība sapelnīt tik daudz, ka pietiktu ko samaksāt par ārstēšanu. Kādudien viņš gāja pa ielu un pie viena nama ieraudzīja izkārtni ar uzrakstu: «Suņu aukļu iznomāšanas kantoris». Nezinītis sadūšojies gāja iekšā un nonāca istabā, kur uz gara sola sienmalē sēdēja vairāki knēveļi. Istabas galā aiz koka barjeras sēdēja kantora darbinieks un runājās ar kādu pa telefonu. Piemeties uz sola maliņas, Nezinītis pajautāja blakus sēdētājam, kas tie suņu aukļi tādi ir un kādai vajadzībai tos līgst. Knēvelis paskaidroja:
— Daudzi bagātnieki mīl suņus, bet, tā kā paši nevīžo tos kopt, tad līgst citus knēveļus, lai šie noņemas ar lopiņiem. Šādus speciālistus tad nu sauc par suņu aukļiem. Dažreiz tādu suņu aukli uzaicina parotaļāties ar kādu šuneli, kamēr tā saimnieki aiziet uz teātri vai kino. Tādu darbu dēvē par darbu pēc
izsaukuma. Taču bieži suņu aukļus uzaicina kādā bagātā namā uz pastāvīgu darbu. Tas ir daudz izdevīgāk.
— Bet vai būt par suņu aukli ir grūts darbs? — Nezinītis pētīja.
— Tas ir tā — kāds nu pagadās suns. Labs, krietns suns nekādu rūpju nesagādā: tu viņu laikā pabaro un izved pastaigāties, tas ir viss, ko viņš no tevis prasa. Taču ir arī tādi izlutināti radījumi, kas pieraduši piecas reizes dienā vannoties. Tad nu tu viņu no rīta izpeldini siltā ūdenī, tāpēc ka aukstu viņš ciest nevar, tad noslauki sausu, ar ķemmīti izsukā, lai spalva nesaveļas pinkās, iedod brokastis, tad uzģērb vestīti vai iepogā viņu sedziņā, lai pēc peldes nesaaukstējas, un tikai tad ved pastaigāties. Arī pastaigā nesnaud, bet turi acis vaļā, ka šis radījums kādam neiekampj kājā, jo viņš jau tā vien manās kādam garāmgājējam iekost vai arī saplēsties ar svešu suni. Pēc pastaigas ved viņu uz frizētavu. Tur viņam taisīs manikīru, apcirps spalvu, sasprogos, purnu salaistīs ar odekolonu, tā ka no viņa jau pa versti dvesmos smaržas tikpat kā no nez kādas lielmātes .. .
— Bet vai tad suņus laiž frizētavā? — Nezinītis brīnījās.
— Kā ne! — knēvelis apstiprināja. — Ir īpašas suņu frizētavas. Un vai nu tikai frizētavas vien! Ir speciāli veikali, kur pārdod visādas suņu delikateses, ir suņu restorāni, bufetes, maiznīcas un konditorejas, speciālas suņu sporta zāles un sporta laukumi, peldbaseini un pat stadioni. Ir suņi, kas mīl skrieties šādos stadionos. Viņus par to ap
balvo ar medaļām. Ir arī ūdens sporta cienītāji, kas piedalās peldēšanas sacīkstēs vai arī spēlē ūdenspolo. Gadās arī tādi suņi, kas paši ar sportu nenodarbojas, toties labprāt noskatās dažādās suņu sacensībās. Esmu dzirdējis, ka Davilonas pilsētā suņiem esot uzcelts pat teātris.
— Tiesa, tiesa! — uztvēra otrs knēvelis. — Es reiz biju šai teātrī. Ļoti interesanta izrāde. Stāsta, ka suņus visvairāk interesējot izrādes ar slepenpolicistiem, kuri vajā noziedzniekus un atklāj dažādus noziegumus. It īpaši viņiem patīkot lugas, kurās kopā ar slepenpolicistiem piedalās policijas suņi. Kāds paziņa man stāstīja, it kā medicīniskie pētījumi liecinot, ka suņa pašsajūta ievērojami uzlabojas pēc tam, kad tas apmeklējis suņu teātri vai noskatījies sacīkstes Suņu sporta zālē. Šai ziņā tomēr jāietur mērenība, jo pārāk bieži suņu sacīkšu apmeklējumi var sabendēt suņu nervu sistēmu. Daži suņi tik stipri uztraucas, vērodami kaut kādas suņu skriešanas sacīkstes, ka pēc tam nemierīgi guļ, miegā raustās un var pat zaudēt ēstgribu.
— Es ari reiz kopu kādu suni, kas dzīvoja ļoti bagātā mājā, — sarunā iejaucās trešais knēvelis. — Šim sunim bija pašam savs dakteris, kas rūpējās par viņa veselību un ārstēja viņu no aptaukošanās. Suns bija ieņēmies gulšņāt augām dienām, bet, tā kā viņam tas bija kaitīgi, dakteris man lika sliņķi pastāvīgi urdīt un neļaut tam gulēt. Man visu laiku vajadzēja vilkt suni ārā no gultas, bet šis par to uz mani sirdījās un nežēlīgi koda. Dakteris domāja, ka taisni tas sunim esot veselīgi, jo piespiežot viņu izdarīt dažas kustības, kas varētu izraisīt nolie- sēšanu. Suns tomēr nenoliesēja. Turpretim noliesēju es un piedevām visu laiku staigāju sakosts. Galu galā suns tik un tā nobeidzās no aptaukošanās, par spīti pastāvīgai ārsta uzraudzībai.
Taisni tobrīd atvērās durvis un kantorī ienāca liels, balts pūdelis ar bizītēs sapītām krēpēm un kuplu pušķīti astes galā. Viņš aiz važiņas ievilka līdzi saimnieci krāšņā gāzes tērpā ar lielu modernu cepuri, kas atgādināja grozu ar puķēm. Saimniecei nopakaļ kantorī ienāca kalpone, kurai uz rokām sēdēja neliels šunelis ar uzrautu purniņu, no galvas līdz astei klāts rudām sprodziņām.
— Man vajadzīgs labs auklis maniem diviem burvīgajiem mazulīšiem, — ienācēja uzrunāja kantora darbinieku, kas, ierau dzījis bagāto apmeklētāju, vienā lēcienā izmetās no sava aiz žoga.
— Lūdzu, kundze! — viņš iesaucās, izplūzdams smaida.
— Mūsu kantorī pastāvīgi ir visai bagātīgā izvēlē apkalpojošais personāls visdažādāko un dižciltīgāko sugu suņiem. Te jūs tos visus redzat. Ikvienu no tiem var dēvēt par īstu dzīvnieku draugu, savas suņu nozares speciālistu, klēpja un dekoratīvās suņkopības entuziastu. Visi tie zina labas uzvedības likumus, ir apveltīti izsmalcinātām manierēm un ir lieliski audzināti . . . Piecelties, lempji, — viņš nošņāca, pagriezies pret knēveļiem, kas sēdēja uz sola.
Visi paklausīgi piecēlās.
— Paklanieties kundzei! Visi paklanījās. Arī Nezinītis.
— Jums, kundze, atliek izvēlēties to, kurš labāk patīk.
— Mana patikšana te neko nenozīmē, — saimniece atcirta.
— Es vēlētos, lai auklis patīk maniem burvīgajiem mazulī-
šiem … Nu jel, Roland, — viņa pievērsās pūdelim. — Parādi, mīlulīt, kurš tev vislabāk patīk.
To teikdama, viņa noņēma pavadiņu pūdeļa kakla siksnai. Atbrīvojies no saites, pūdelis lēnā garā devās pie knēveļiem un ņēmās katru apošņāt. Piegājis pie Nezinīša, tas nez kāpēc ļoti ieinteresējās par .viņa saišzābakiem: ilgi tos ostīja, tad pacēla galvu, nolaizīja Nezinītim vaigu un attupas uz grīdas viņam priekšā.
— Vai tu nekļūdies, Rolandiņ? — saimniece vaicāja. — Vai tev tiešām patīk šis? … Nu tad paskatīsimies, ko teiks Mimī.
Kalpone pieliecās un palaida uz grīdas mazo šuneli. Šunelis uz savām īsajām ķepiņām aizvēlās taisni pie Nezinīša un arī apsēdās viņam pie kājām.
— Skatieties, arī Mimī izvēlējās šo! — kalpone novīpsnāja.
Nezinītis notupās un sāka glaudīt abus suņus.
— Sakiet, draudziņ, — saimniece vaicāja, — vai jūs patiešām mīlat dzīvniekus?
— Es tos dievinu! — Nezinītis atzinās.
— Tādā gadījumā es jūs ņemu.
Kantora darbinieks pierakstīja Nezinīša vārdu, tāpat arī saimnieces vārdu un adresi — saimnieci, starp citu, sauca par Nēģa kundzi —, tad pateica, ka Nezinītim jāmaksā kantorim par pakalpojumiem fārtings, bet, ja naudas nav, tad lai atnes, līdzko saņems algu. Ar to formalitātes bija galā, un Nezinītis aizgāja abu suņu, Nēģa kundzes un kalpones pavadībā.
Mājā, kur Nezinītim tagad bija jādzīvo, viņam ierādīja gaišu, plašu istabu, kuras sienas greznoja Rolanda, Mimijas un vēl dažu citu suņu portreti. Istabas vidū bija trīs gultas. Divas paprāvas i— tanīs gulēja Rolands un Nezinītis. Trešā gulta bija mazāka — tanī gulēja Mimija. Pie sienas spoguļdurvju skapis, kurā glab,ājās suņu kamzoļi, kažociņi, sedziņas, vestītes, nakts pidžamas un arī vakara bikšelītes Mimijai.
Visatbildīgākais uzdevums, ko Nezinītim uzticēja, bija suņu mazgāšana. Šim nolūkam mājā bija īpaša istaba ar divām vannām. Viena vanna — lielākā — Rolandam, otra — mazaka Mimijai. Mimiju vajadzēja mazgāt trīsreiz dienā: no rīta, pusdienā un vakarā. Rolands turpretim bija jāmazgā tikai no ri tiem, jo pirms mazgāšanas viņam noteikti vajadzēja atpit bizi tes, un tas prasīja daudz laika. Ja bizes neatpītu, tad, ūdenī samirkušas, tās saveltos un suns neizskatītos tik elegants.
Pēc rīta peldes suņus tūliņ vajadzēja vest uz suņu frizētavu, kur Rolandam atkal sapina bizītes, apcirpa purnu un asti, tā atjaunojot bojāto skaistumu. Mimijai pa to laiku ar šķērēm ieveidoja sprodziņas, iezieda spalvu ar breolīnu, lai skaisti spīd, ar melnu krāsu nokrāsoja skropstas, ar zilu — uzvilka lokus ap acīm, lai tās izskatās lielākas un izteiksmīgākas. No frizētavas suņi Nezinīša pavadībā atgriezās mājās, un tad viņš tos veda taisni guļamistabā pie Nēģa kundzes, kas ap to laiku cēlās no gultas. Novēlējusi suņiem laburītu un noskūpstījusi abus uz purna, saimniece iztaujāja Nezinīti, kā tie pavadījuši nakti, un tad atlaida brokastot, pavēlējusi Nezinītim tos labi uzmanīt.
Pēc brokastīm Nezinītis ar Mimiju un Rolandu pēc ierastas kārtības devās uz suņu parku, kur šai laikā pastaigājās arī citi suņi ar savām auklēm. Pēc pastaigas bija laiks otrreiz mazgāt Mimiju, bet Rolands uzjautrinājās dārzā, trenkādams siseņus un sienāzīšus. Pēc tam visi trīs devās uz suņu restorānu pusdienot. Paēduši pusdienas, suņi stundiņas pusotras atdusējās, un Nezinītis pa to laiku uzmanīja, lai viņus nekož mušas. Atpūtušies visi trīs devās pēcpusdienas pastaigā pa pilsētu. Mimija un it īpaši Rolands bija kā uzburti uz šiem klaiņojumiem, sevišķi pa pilsētas centru, kur viņi varēja tiku tikām aplūkot pretimnācējus. Pūļa čala, automobiļu dūkoņa un arī visdažādākās gājēju smaržas, ko uztvēra tikai smalkā suņu oža, — tas viss viņiem sagādāja neizskaidrojamu, tikai suņiem vien pieejamu baudu.
Pārnākuši no pastaigas, suņi izdarīja rosmes vingrojumus, kas izpaudās skriešanā Nezinītim pakaļ pa dārzu, lēkšanā pār krūmiem un puķu dobēm. Tādi vingrojumi tika uzskatīti par ļoti derīgiem suņu pašsajūtai, kaut gan ne visai patika dārzniekam, kura pienākums bija turēt dārzu kārtībā. Rosmes vingrojumiem sekoja atpūta, kuras laikā Nezinītis izdarīja atzīmes tā saucamajā suņu žurnālā. Sai žurnālā tika ierakstīti visi daudzmaz svarīgie un pat nesvarīgie gadījumi Rolanda un Mimijas dzīvē.
Beidzot pienāca vakariņu reize, un pēc tam laiku pavadīja dažādi. Ja pie Nēģa kundzes bija viesības, tad Nezinītis veda Mimiju un Rolandu istabās, lai viesi varētu par suņiem papriecāties. Ja turpretim Nēģa kundze gāja uz teātri, viņa noteikti ņēma līdzi Mimiju, jo tolaik bija modē valcīt pa teātriem savus klēpja sunīšus. Ikvienu, kas teātrī vai koncertā ieradās bez suņa, uzskatīja par tukšinieku un nabagu un izsmēja. Tādos vakaros Nezinīša gādībā palika tikai Rolands, un viņi divatā aizstaigāja uz Suņu sporta zāli vai peldbaseinu, kur noskatījās kādu suņu sacīksti, vai arī gāja uz Draņķinga «Strupiķi» apmeklēt slimo Kazlēnu.
Jāteic, ka Nezinītis nekad neaizmirsa savu slimo draugu. Nepagāja neviena diena, kad viņš pie tā neieskrietu kaut vai uz brītiņu. Parasti to izdevās izdarīt pēcpusdienas pastaigas laikā. Vienmēr, kad Nezinītis kopā ar suņiem pusdienoja, viņš neap- ēda savu porciju visu, bet noglabāja kabatā gan pīrādziņu, gan kotleti, gan maizes doniņu un aiznesa to izsalkušajam Kazlēnam.
Jau pirmajā dienā viņš lūdza Nēģa kundzi izmaksāt viņam algu kaut vai nedēļiņu uz priekšu, jo viņam esot jāpalīdz slimam draugam, kas atrodas Draņķinga naktspatversmē. Nēģa kundze atteica, ka tagad viņš dzīvo bagātā namā pieklājīgu suņu sabiedrībā un viņam neklājas biedroties ar sazin kādu Kazlēnu, kuram nav pat savas mājas, bet kurš mitinās nez kādā naktspatversmē.
— Ne par kādiem Kazlēniem es pat dzirdēt negribu! — viņa pateica. — Ja jūs vēl kādreiz, man vai Mimijai un Rolandam dzirdot, izrunāsiet tādu nepieklājīgu vārdu kā «naktspatvor sme», es jūs atlaidīšu. Bet, kas attiecas uz samaksu, tad to jus dabūsiet reizi nedēļā, tikai ne uz priekšu, bet nedēļas beigas.
Tiešām, līdzko nedēļa bija galā, saimniece samaksāja Nezi nītim piecus fārtingus. Tas viņam sagādāja lielu prieku. Otra dienā, izgājis ar suņiem pēcpusdienas pastaigā, viņš iegriezās slimnīcā un ataicināja Kazlēnam ārstu.
Ārsts rūpīgi izmeklēja slimnieku un teica, ka vislabāk būtu to ie'vietot slimnīcā, jo slimība ļoti ielaista. Uzzinājis, ka par ārstēšanu slimnīcā jāmaksā divdesmit fārtingu, Nezinītis jutās gaužām sarūgtināts un atzinās, ka saņemot pavisam tikai piecus fārtingus nedēļā un viņam būšot vajadzīgs vesels mēnesis, lai sadabūtu vajadzīgo summu.
— Ja vilcināsies vēl mēnesi, tad slimniekam nekāda medicīniska palīdzība vairs nebūs vajadzīga, — ārsts sacīja. — Lai viņu glābtu, ir jāārstē bez kavēšanās.
Viņš salūkoja zīmuli un papīra gabaliņu un sāka kaut ko rēķināt.
— Nu tā, — viņš beidzot atsāka. — Es nākšu divas reizes nedēļā un izdarīšu slimniekam injekcijas. Par katru vizīti jūs man maksāsiet pusotra fārtinga. Pārējā nauda izies zālēm. Domāju, ka pēc nedēļām trim mēs dabūsim slimnieku uz kājām.
Viņš uz vietas izrakstīja veselu kaudzi recepšu. Šeit bija dažādi medikamenti, lietojami gan iekšķīgi, gan ārīgi: dažādi vitamīni, antibio-
tikās, sintomicīna emulsija kompresēm satukušajam kaklam un arī sfreptocīds, piramidons un novokaīns.
Ārstēšana tiešām ritēja sekmīgi, un pēc divām nedēļām ārsts atļāva Kazlēnam celties un vēl pēc nedēļas paziņoja, ka nu jau vairs viņa apmeklējumi nebūšot vajadzīgi, jo slimnieks pilnīgi izveseļojies; viņam tikai nepieciešams labs ēdiens, lai atjaunotu spēkus.
Tā bija priecīga diena tiklab pašam Kazlēnam, kā arī Nezinītim. Viņi sēdēja uz lāviņas Draņķinga «Strupiķī» un nodevās sapņiem.
— Tagad mums vairs nevajadzēs tērēt naudiņu, maksājot ārstam un par zālēm, — sacīja Nezinītis. — Tu varēsi labāk ēst un, kad būsi atguvis spēkus, atradīsi kaut kādu labu, pastāvīgu darbu.
— Jā, tas būtu brīnišķīgi! — laimīgi smaidīdams, piebalsoja Kazlēns.
Uz grīdas viņiem pie kājām gulēja Rolands un Mimija un likās klausāmies viņu sarunā. Patiesībā suņi neko neklausījās, bet glūnēja uz žurku, kas slēpās no viņiem palāvē. Rolands pēc savas dabas bija lielisks žurku ķērājs, tāpēc viņš ar vislielāko patiku kopā ar Nezinīti apmeklēja Draņķinga naktspatversmi, kur jau pats gaiss šķita piesātināts ar žurku smaku. Nokļuvis ar Nezinīti naktspatversmē un noķēris žurku, Rolands parasti to nenokoda, bet, tikai viegli piežmiedzis, atdeva Mimijai paspēlēties. Mimija smilkstēdama joņoja apkārt ar žurku zobos, uz mirklīti palaida to vaļā un izlikās skatāmies sāņus, bet, kad žurka mēģināja aizbēgt, atkal ķēra to ciet. Tas viss ārkārtīgi uzjautrināja naktspatversmes iemītniekus, kuri tagad katru dienu nepacietīgi gaidīja ierodamies Nezinīti ar saviem suņiem.
Nezinīša un Kazlēna prieks tomēr nebija ilgs. Nēģa kundze jau sen bija pamanījusi, ka no viņas mīļās Mimijas brīžam nez kāpēc uzdveš tāda kā žurku smaka. Jauzdama ko nelabu, viņa
piezvanīja pa.telefonu uz slepenpolicijas kantori un uzdeva izsekot, kur mēdz iet Nezinītis, pastaigādamies ar suņiem. Kantora īpašnieks šo jautājumu noskaidrot uzticēja pieredzējušam slepenpolicistam Bigla kungam, kurš trīs dienas sekoja Nezinītim pa pēdām un tad sniedza sīku pārskatu par viņa gaitām. Izstudējis šo pārskatu, slepenpolicijas kantora īpašnieks paziņoja Nēģa kundzei precīzu Draņķinga viesnīcas adresi un laiku, kad Nezinītis ar viņam uzticētajiem suņiem mēdz tur ierasties.
Saņēmusi šo izziņu, Nēģa kundze gandrīz vai paģība. No istabmeitas uzzinājusi, ka Nezinītis nesen izgājis pastaigā, viņa uz vietas izsauca slepenpolicistu Biglu un lika tam aizvest viņas abas ar kalponi uz turieni, kur tas pirmīt redzējis Nezinīti ar viņas mīlulīšiem.
Un tā nu taisni tai brīdī, kad Nezinītis un Kazlēns nodevās saviem sapņiem un Mimija spēlējās ar žurku, ko Rolands nupat tai bija noķēris, atvērās durvis un naktspatversmē ienāca Nēģa kundze kalpones un slepenpolicista Bigla pavadībā. Ieraudzījusi Rolandu, kas izstiepies gulēja uz netīrās grīdas Nezinītim pie
kājām, un savu mīlulīti Mimiju ar riebīgu žurku zobos, Nēģa kundze iespiedzās un, acis pārgriezusi, sabruka uz grīdas. Slepenpolicists pārbijās un, aiz vidukļa pacēlis Nēģa kundzi mazliet uz augšu, ņēmās no visa spēka viņu purināt, kamēr kalpone tai pašā laikā slacīja viņai seju ar odekolonu. Pēdīgi Nēģa kundze pamodās no ģīboņa un, ieraudzījusi, ka Mimija joprojām kaitējas ar žurku, iekliedzās:
— Ak, ņemiet taču viņai nost šo pretīgo, šo riebīgo žurku! Dodiet viņu man šurp! Tūliņ dodiet šurp!
Slepenpolicists Bigls acumirklī pieklupa Mimijai klāt un, atņēmis pusnobeigto žurku, pieklājīgi sniedza to saimniecei.
— Ko tas nozīmē? Vācieties projām! — Nēģa kundze iespiedzās, grūzdama nost žurku un trīcēdama pie visām miesām. — Kāpēc jūs bāžat man šo nejauko, riebīgo kustoni? Vācieties projām, kad jums saka!
— Jūs taču pati teicāt «dodiet»! Es domāju, jūs gribat žurku, — Bigls samulsis murmināja.
— Ko es darīšu ar žurku? Es teicu, Mimīti dodiet šurp, stulbais dzīvniek, jūs!
Slepenpolicists nosvieda žurku uz grīdas un, notvēris Mimiju, pasniedza to saimniecei.
— Ak tu, manu nabaga drostaliņ! Manu Mimucīt! Skaistulīt manu! — saimniece dūdoja, spiezdama Mimiju pie krūtīm un skūpstīdama to taisni uz degungaliņa. — Kas tev iedeva to riebīgo žurku? . .. Tas bija viņš? — viņa iekliedzās, rādīdama uz Nezinīti. — Viņš tevi atveda šai šausmīgajā zvēru midzenī! . . . Rolārrel! Kāpēc tu guli uz netīras grīdas? Vai tu neredzi, cik tā netīra, pretīgais dzīvniek, tu! Marš tūliņ šurp pie manis!
Istabene paķēra Rolandu aiz kakla siksnas un vilka pie saimnieces.
— Tūliņ uz vietas ejam projām no šejienes! — Nēģa kundze aizvien vēl kliedza. — Šeit ir netirs! Šeit ir mikrobi! Suņi var saslimt! Bet jūs, derdzīgais dzīvniek, esat atlaists! — viņa uzbrēca Nezinītim. — Neuzdrīkstieties ierasties pie manis! Es necietīšu, ka jūs vadājat suņus pa dažādiem laupītāju midzeņiem! Tiesai es jūs nodošu, nezvērs, neķītrais radījums, jūs!
Viņa ārdījās tik ilgi, līdz beidzot nozuda aiz durvīm ar visiem saviem suņiem. Nezinītis nepatapa ne vārdiņa iebilst sev par attaisnošanu. Un ko gan viņš būtu varējis teikt?