Kazlēns bija šausmīgi satriekts par notikušo.
— Tas viss tikai manis dēļ! — viņš sūrojās. — Nebūtu es saslimis, nekas tāds neatgadītos.
— Nav nekāda nelaime! — Nezinītis viņu mierināja. — Man pašamTtrrremaz nav žēl, ka vairs nesastapšu šo pretīgo Nēģieni. Un kaut kādu darbu mēs gan atradīsim. Neuztraucies!
Kazlēns pamazām atplauka, bet pievakarē pa naktspatversmi paklīda baumas, ka rīt varot sagaidīt ierodamies pazīstamo bagātnieku Skopumfīldu, kas līgšot strādniekus savai makaronu fabrikai. Visi Draņķinga «Strupiķa» iemītnieki nopriecājās.
Daudzi no viņiem jau sen bija zaudējuši cerību kādreiz dabūt pastāvīgu darbu fabrikā.
— Pēdīgi taču arī mums uzsmaida laime! — viņi runaja. — Beigsies mūsu posts, un mēs teiksim ardievas šai draņķīgajai naktsmītnei. Lai Draņķings dzīvo pats ar savām žurkām!
Klīda baumas, ka Skopumfīlds nolēmis paplašināt makaronu ražošanu savā fabrikā un tāpēc viņam ievajadzējies vairāk strādnieku, un, tā kā bija zināms, ka ar bezdarbnieku skaitu Sankomarika ir pirmajā vietā, tad viņš nolēmis atbraukt uz šejieni. Neviens nezināja, no kurienes naktspatversmē iespiedušās šādas ziņas, taču ir zināms, ka nākamajā dienā Skopumfīlds tiešām ieradās Sankomarikā. Reizē ar viņu atripoja simt divdesmit septiņi lieli autofurgofti, kuros parasti pārvadāja makaronu izstrādājumus. Tagad šiem furgoniem vajadzēja aizvest Skopumfīlda salīgtos strādniekus uz Brehenvilas makaronu fabriku.
Visa Saslauku strupiela un tai blakus Zaņķa iela ar sānieli- ņām bija pilnas ar šiem makaronu autofurgoniem. Divi tādi spilgtas oranžkrāsas autofurgoni iebrauca Draņķinga viesnīcas pagalmā. Viens no tiem bija pārvietojams kiosks makaronu izstrādājumu pārdošanai. Šoreiz tajā nekādu makaronu izstrādājumu nebija, bet tas bija gluži pilns ar karstām desiņām un maizi izdalīšanai jaunpieņemtajiem makaronu fabrikas strādniekiem. Otrā furgonā brauca pats Skopumfīlds ar savu pārvaldnieku.
Tiklīdz Skopumfīlds ar pārvaldnieku izkāpa no kabīnes, šoferis izvilka no furgona nelielu koka galdu un divus krēslus un nostatīja tos pagalma vidū. Pārvaldnieks izņēma no portfeļa biezu kladi ar uzrakstu «Makaronu žurnāls», nolika to uz galda blakus portfelim, un strādnieku līgšana sākās. Visi, kas gribēja iestāties darbā makaronu fabrikā, pēc kārtas nāca pie galda. Skopumfīlds pats ikvienu apskatīja, baidīdamies pieņemt kādu bez kājām, bez rokām un vispār vārgu vai slimu.
— Es nevēlos maksāt naudu visādiem kropļiem, — viņš skandināja savā pretīgajā, pīkstošajā balsī. — Manā fabrikā visiem jāstrādā, kā nākas, nevis jāslaistās. Jums jāsaprot, ka nebraucat uz kūrvietu, bet uz makaronu fabriku.
Aplūkojis knēveli no visām pusēm, viņš no visa spēka plāja tam ar delnu pa muguru, gluži kā raudzīdams pasist to gar zemi, kratīja tam roku tik enerģiski, it kā gribētu roku noraut, un tad teica:
— Apsveicu jūs, dārgais draugs, ar iestāšanos darba! Varat saņemt desiņu.
Pārdevēja, kas strādāja pārvietojamā kioskā, tūliņ pasniedza knēvelim sviestmaizi ar desiņu, un pārvaldnieks ierakstīja viņa vārdu kladē un lika viņam parakstīties par desiņas saņemšanu. Visu šo komēdiju ar desiņām Skopumfīlds bija sagudrojis tālab, lai jaunpieņemtie strādnieki redzētu, cik viņš devīgs, un centīgāk strādātu viņa labā. Nav nemaz jāskaidro, ka desiņas jau nu viņš nedalīja par velti, bet bija nodomājis — norēķināties ar
strādniekiem, atvilkt par tām divkāršu vērtību un tādā veidā pie reizes nodarīt vēl vienu izdevīgu darījumiņu.
Aplūkodams knēveļus, Skopumfīlds ar dažiem uzsāka valodas, jo gribēja iepazīties ar viņu uzskatiem un noskaņojumu. Ieraudzījis Nezinīti, viņš stingri noprasīja:
— Vai dumpoties nedomā?
— Tas ir kā — dumpoties? — Nezinītis nesaprata.
— Kas tu tāds esi, ka uzdrīksties uzdot man jautājumus? — Skopumfīlds aizsvilās. — Tā ir mana darīšana — uzdot jautājumus, bet tava darīšana ir atbildēt. Kad es jautāju, tev jāatbild īsi: «Jā, kungs. Nē, kungs.» Un tas ir viss. Saprati?
— Jā, kungs, nē, kungs, — Nezinītis paklausīgi atbildēja.
— Hm! — Skopumfīlds norūca. — Tu varbūt esi muļķītis?
— Jā, kungs, nē, kungs.
— Hm! Hm! Nu, bet tas nemaz nav slikti, ka tu esi muļķītis. Vismaz nemusināsi strādniekus fabrikā, nekūdīsi tos pamest darbu. Vai es pareizi runāju?
— Jā, kungs, nē, kungs.
— Nu labi, — Skopumfīlds noteica. — Saņem desiņu!
Kad līgšana bija galā, visus strādniekus sasēdināja autofurgonos un izveda no Sankomarikas. Bija jau vēla nakts, kad autokolonna simt divdesmit septiņu furgonu sastāvā parādījās Brehenvilas ielās. Skopumfīlds jau laikus bija izstrādājis plānu, kādā kārtībā autofurgoniem jāiebrauc makaronu fabrikas pagalmā, pēc tam visiem jaunlīgtajiem strādniekiem bija jāstājas savās vietās pie mīklas mīcāmajām mašīnām, spiedēm, katliem,
krāsnīm, pie makaronu un nūde|u žāvējamiem skapjiem, proti, bez kavēšanās jāķeras pie darba. Šis plāns tomēr bija nācis ausīs iepriekšējiem strādniekiem. No Sankomarikas kāds viņiem bija padevis ziņu, ka Skopumfīlds naktspatversmē līgstot jaunus strādniekus. Vecie strādnieki, nevēlēdamies atdot savu darbu atnācējiem, uz karstām pēdām ieņēma fabrikas pagalmu, aizbultēja vārtus un sagatavojās svešos sagaidīt. Kolīdz furgoni parādījās pie fabrikas vārtiem, pagalma sapulcējušies knēveļi sāka raidīt pāri žogam saucienus:
— Brālīši, jūs esat piekrāpti! Neķerieties pie darba! Jūs grib padarīt par nodevējiem! Šī fabrika ir mūsu! Neņemiet mums darbu nost!
Atbraukušie knēveļi izkāpa no furgoniem un stāvēja apjukuši. Arī Skopumfīlds izlēca no kabīnes.
— Neticiet tiem! — viņš iebļāvās. — Tie ir dienaszagļi! Viņi negrib strādāt. Viņi grib par velti saņemt naudu!
— Mēs neesam nekādi dienaszagļi! — kliedza viņpus žoga. — Skopums gan grib, lai mēs strādājam par velti, bet mēs cīnāmies par savām tiesībām. Viņš arī jūs aptīrīs, ja jūs viņam strādāsiet.
— Nu jel, aizbāziet viņiem rīkles! Ko jūs viņos klausāties! Veriet vaļā vārtus, vai arī es jūs visus atlaidīšu! — bļāva Skopumfīlds un vienā lēcienā bija pie vārtiem.
Viņam līdzi uz vārtiem metās arī daži no atbraukušajiem sankomarikiešiem. Par atbildi pāri žogam sāka lidot malkas pagales un akmeņi. Izbijušies sankomarikieši kāpās atpakaļ. Tūdaļ vārti atvērās, fabrikā nocietinājušies strādnieki gruva laukā un ņēmās atbraucējus slānīt ar nūjām, ar vangalēm — kas nu vien gadījās pie rokas. Atbraucēji šausmās pajuka uz visām pusēm.
— Stāt! — kliedza Skopumfīlds. — Jums nav tiesību bēgt projām. Jums jāstrādā fabrikā! Vai gan es jūs par velti baroju
ar desiņām? Apstājieties, nelaimīgie! Jums jāstrādā kaut vai par desiņām!
Neviens tomēr viņā neklausījās. Atbraukušie sankomarikieši nepazina Brehenvilas ielu izvietojumu un šaudījās pa tumsu kā sivēni svešā kāpostdārzā, bet brehenvilieši klupa viņiem virsū drīz no vienas, drīz no otras puses. Vairāki knēveļi noķēra Nezi- nīti un Kazlēnu un, aizstiepuši uz upi, iesvieda ūdenī.
— Nu tā, izpeldieties aukstā ūdentiņā! Tad zināsiet, kā palīdzēt šim sīkstulim Skopumfīldam! — viņi klaigāja.
Nezinītis un Kazlēns ūdenī gandriz aizrijās un, kad izķepurojās malā, atklāja, ka Nezinītifn upē noslīkuši zābaki, bet Kazlēns palicis bez cepures.
— Tas ir visļaunākais, kas mums varēja atgadīties! — sacīja Kazlēns, drebēdams aiz aukstuma. — Tagad mums atliek tikai nokļūt policistiem nagos un tad taisnā ceļā uz Muļķu salu.
Viņi nolēma līdz rītam pasēdēt krastmalā un tad meklēt upē pazudušās mantas.
Tiklīdz uzausa gaisma, Nezinītis un Kazlēns izģērbās un līda ūdenī. Viņi nira tik ilgi, līdz sazilēja no saltuma, taču ne zābakus, ne cepuri tā arī neatrada. Jādomā, straume tos bija aizskalojusi.
Pilsēta drīz modās. Krastmalā saradās gājēji. Lai negadītos policistiem acīs, Nezinītis un Kazlēns lavījās gar upmalu un paslēpās zem tilta.
— Šādā izskatā mēs nevaram pilsētā rādīties, — Kazlēns ieminējās. — Pirmais pagadījies policists grābs mūs ciet. Labāk darīsim tā: tu dosi man savu platmali un pasēdēsi šeit, līdz es sameklēšu kaut ko ēdamu.
— Labāk dod tu man savus zābakus — un pats pasēdi šeit, — iebilda Nezinītis. — Tev pēc slimības grūti daudz staigāt.
Kazlēns atbildēja, ka viņam neesot grūti, taču Nezinītis palika pie sava. No viņa priekšlikuma tomēr nekas neiznāca, jo izrādījās, ka Kazlēna zābaki viņam par maziem. Ēdamo meklēt tik un tā vajadzēja doties Kazlēnam, bet Nezinītis palika sēžam zem tilta bez cepures un basām kājām.
Sēdēt patiltē gluži vienam bija skumīgi, tāpēc Nezinītis sasprindzināja visus prātus, lūkodams sagudrot kaut kādu izklaidēšanos. Vispirms izdziedāja visas dziesmiņas, kadas mācēja, tad uzdeva pats sev visas mīklas, cik vien zināja, un pats tās uzminēja, pēc tam pūlējās atcerēties sakāmvārdus un parunas, apmēram tādus kā: «Viens dabū rausi, otrs — pa ausi», «Vēderā kurkst, galvā atskan» vai arī «Jēpis, negausis, dzīvu runci aprijis». Ar to, protams, ilgi nepietika, un viņš sāka pārcilāt prāta dažādus gadījumus no savas dzīves, atcerēties visus savus draugus un paziņas.
Nemanot viņam atmiņā uzpeldēja Apalītis. Nezinītis iedomājās, ka Apalītis aizvien vēl sēž raķetē, un gauži bēdājās, ka nevar viņam palīdzēt. Viņš atcerējās, ka Apalītis ir liels izēdājs.
«Ka tikai tas viņu nenoved postā!» Nezinītis bažījās. «Ka tikai viņš nenotiesā visus krājumus, iekām pienāk palīdzība.»
Drīz vien izsalkums sāka Nezinīti mocīt tik neganti, ka viņš ne par ko nespēja domāt. Tagad viņam pa galvu jaucās viena vienīga doma: «Kur gan aizspriedies Kazlēns? Kāpēc viņš nenāk atpakaļ?»
Lai apmāktu izsalkumu, Nezinītis atkal sāka dziedāt dziesmas, atcerēties sakāmvārdus, uzdot un minēt mīklas. Pret vakaru viņa/ pacietība bija galā. Viņš jau nolēma līst ārā no savas slēptuves/ un doties meklēt Kazlēnu, bet tobrīd pamanīja, ka no augšas patiltē nošļūc kāds knēvelis. Sākumā Nezinītis nodomāja, ka tas ir Kazlēns, taču, ielūkojies ciešāk, redzēja, ka nav vis Kazlēns.
Knēvelis tikmēr tuvojās un, ieraudzījis Nezinīti, noprasīja:
— Ko tu te dari?
— Sēžu, — Nezinītis atbildēja.
— Es tā kā neesmu agrāk tevi te redzējis.
— Jādomā, tāpēc, ka agrāk es te nesēdēju, — Nezinītis paskaidroja.
— Jauniņais esi, vai?
— Kā tas ir — jauniņais?
— Nu, jauniņais: pirmoreiz nakšņo patiltē?
— Vai tad es nakšņoju? — Nezinītis brīnījās.
— Ko tad tu esi te ielīdis? Vai ne parnakšņot?
— Nē.
Nezinītis gribēja izstāstīt, kas ar viņu noticis, bet tad atkal nodipēja soļi, un zem tilta parādījās vēl daži knēveļi.
— Ei, Dzērvene, Maizniek, Kodoliņ! — sauca pirmais knēvelis. — Paskatieties, te viens tāds ērmadūda: ielīdis patiltē, bet saka, neesot nācis nakti pārgulēt.
Knēveļi apstāja Nezinīti.
— Tāda kā aizdomīga persona! — ierunājās tas, ko sauca par Dzērveni.
— Droši vien pārģērbies okšķeris, — norūca Maiznieks.
— Iekaustīt viņu un ūdenī iekšā! — ierosināja Kodoliņš.
-— Brālīši, es nepavisam neesmu okšķeris! — Nezinītis raudzīja iegalvot. — Laidiet mani! Man jāiet meklēt Kazlēnu.
— Kas tas vēl par Kazlēnu? — aizdomīgi jautāja Maiznieks. — Nelaidiet viņu, citādi viņš aizies un pateiks policistiem, ka mēs šeit nakšņojam.
Nezinītis ņēmās stāstīt knēveļiem visu, kas bija noticis ar viņu un ar Kazlēnu. Knēveļi saprata, ka viņš runā patiesību.
— Nu labi, — Dzērvene sacīja. Tu tik un tā nekur nevari iet tādā izskatā. Tev taču nav ne zābaku, ne cepures. Policisti tevi uz vietas grābs ciet. Rīt mēs sadabūsim tev kādu apava gabalu un cepuri, tad varēsi iet. Bet tavs Kazlēns droši vien ir tevi gluži vienkārši piekrāpis.
— Kā piekrāpis? — Nezinītis nesaprata.
— Nu, paņēma tavu cepuri un ar visu aizlaidās lapās. Bez cepures taču viņš pa pilsētu staigāt nevar, Kodoliņš paskaidroja.
— Nē, brālīši, Kazlēns nav tāds. Viņš ir mans draugs!
— Zinām jau, kādi tie draugi mēdz but! Maiznieks noņurdēja.
Tikmēr bija uznācis vakars. Uz tilta un gar krastmalu iedegās laternas. To gaisma, atspīdēdama ūdenī, iespiedās arī zem tilta, un tāpēc tur nebija pilnīga tumsa.
Knēveļi sāka rīkoties uz gulēšanu. Augša, zem uzbēruma, kur tilta čuguna arkas balstījās uz akmens stabiem, bija daudz slēptuvju. Ikviens vilka ārā no šīm slēptuvēm šādas tādas panckas un klāja sev guļvietu. Kādam knēvelim, ko nez kāpēc sauca par Miljoniņu, izrādījās, piederēja pat divi veci matrači. Uz viena matrača viņš gulēja, ar otru sedzās. Knēvelim, ko sauca par Burbuli, bija piepūšamais gumijas spilvens. Izvilcis šo spilvenu no kādas akmeņspraugas, viņš to centīgi piepūta un, nolicis pagalvī, sacīja:
— Brīnišķīga mantiņa! Tādam, kas sajēdz, protams.
Knēvelis, kas pirmais bija ieraudzījis Nezinīti (viņu sauca
par Ķivuli), teica tam:
— Tev arī vajag iegādāties kaut kādas mantiņas. Bet pagaidām — še, ņem!
Un viņš pasvieda Nezinītim klēpi šādu tādu skrandu. Redzēdams, ka Nezinītis nemākulīgi klāj zemē lupatas, Ķivulis sacīja:
— Mācies, brāl, mācies! Man domāt, ar laiku tu pieradīsi. Bet gulēt svaigā gaisā ir pat derīgi. Turklāt šeit ir vēl tas labums, ka nav blakšu. Šausmas, kā man tās nešķīstenes riebj! Vispār, viss būtu labi, nebijuši tikai tie kruķi, — viņš nopūtās. — Neatļauj, nolāpītie, zem tilta gulēt!
….
Visi beidzot apguļas, un Burbulis saka pat krākt uz sava piepūšamā spilvena.
— Lūk, ko nozīmē gulēt ar ērtībām! — Dzērvene ironiski noteica.
Piepeši tuvumā nez kas nočabēja. Kāds piesardzīgi taustijas pa slīpumu lejup.
— Klusu! — Kodoliņš, kājās pieslējies, pačukstēja. — Kads lien šurp.
— Un ja nu kruķis? — Dzērvene minēja.
Visi kļuva tramīgi, atskaitot aizmigušo Burbuli.
— Varbūt laižamies lapās? — ievaicājās Miljoniņš, līzdams arā no matrača apakšas.
— Grābsim viņu ciet, tad jau redzēs, — Dzērvene atteica.
Pieplakuši pie zemes, knēveļi palika klusu. Kāds melns stāvs
pavīdēja uz tumsā mirguļojošās upes fona un sāka līst zem tilta. Līdzko stāvs tuvojās, Maiznieks un Dzērvene pietrūkās kājās un, pasituši nācēju gar zemi, uzmeta tam virsū matraci.
— Un ko darīt tālāk? — jautāja Miljoniņš, ar visu savu svaru uzguldams matracim.
— Samizot — un ūdenī iekšā! — Kodoliņš pasludināja savu spriedumu.
— Pagaidiet, varbūt tas nemaz nav kruķis, — iebilda Dzērvene.
Miljoniņš iebelza ar dūri pa matraci un novaicāja:
— Atzīsties — tu esi kruķis?
Zem matrača atskanēja žēla pīkstoņa:
— Es esmu Kazlēns!
— Brālīši, tas taču Kazlēns — atgriezies! — iesaucās Nezinītis.
Matraci vienā rāvienā novilka nost, un Nezinītis metās draugu apkampt.
— Kāpēc tu tik ilgi nenāci, Kazlēn?
— Es tak, saproties, visu laiku gar veikaliem triņājos. Domāju, kaut ko nopelnīšu. Bet tā arī nenopelnīju ne santika. Redzi, pats esmu izsalcis un tev nekā neatnesu.
— Paskat tikai, bet mēs domājām — Kazlēns aizlaidies! — knēveļi nopriecājās.
Bet Maiznieks ieteicās:
— Brālīši, varbūt kādam atradīsies riecientirtš maizes? Vajadzētu taču dot viņiem iekost.
Burbulis, kas nule bija pamodies un neizpratnē lūkojās apkārt, izvilka no azotes maizes doniņu. Pārlauzis to uz pusēm, viņš sniedza abas pusītes Nezinītim un Kazlēnam. Abi draugi ar lielu kāri sāka to locīt iekšā. Knēveļi sēdēja apkārt un smaidīdami noraudzījās viņos.
— Redziet nu, brālīši, — ierunājās Dzērvene, — tātad ir gan draudzība pasaulē!
No šiem vārdiem visiem kļuva tik labi, ka nevienam pat negribējās likties gulēt. Vienīgi Burbulis nolika galvu uz sava mīļā spilvena un atkal sāka krākt.
Pēdīgi maize bija apēsta, un tad visi apgūlās un aši vien aizmiga. Drīz apdzisa laternas krastmalā, un patiltē kļuva pavisam tumšs. Aizvien retāk pa tiltu aiztraucās automobiļi. Beidzot kustība pilnīgi apstājās. Bet, kad pagāja vēl pusstunda, pie
tilta nedzirdami pieripoja melns policijas furgons ar biezām dzelzs restēm aizsistiem mazītiņiem lodziņiem. No furgona izlēca desmit policisti vecākā policista Rvigla vadībā.
— Pieci vīri turp, pieci vīri šurp! Visi marš — zem tilta, un lai nekāda runāšana! — nogārdza Rvigls, piedraudējis policistiem ar uzlaboto elektrisko rundziņu.
Policisti mēmi sadalījās divās grupās. Pirmā grupa sāka kāpt lejā zem tilta no ceļa kreisās puses, otrā — no labās. Nonācis lejā, Rvigls ieslēdza slepenu elektrisko lukturīti un nošņāca:
— Uz priekšu!
Arī policisti iededzināja savus lukturīšus un, apgaismodami ceļu, no abām pusēm devās patiltē.
— Stāt! — nogārdza Rvigls, ieraudzījis zemē guļošos knēveļus. — Ielenkt viņus! . . . Sagatavot elektriskās rungas! . . . S-š-š! Grābiet viņus — un lai nekāda runāšana!
Policisti no abām pusēm klupa gulētājiem virsū un ņēmās tos tvarstīt. Dzērvene pamodās pirmais un, redzēdams sevi policistu rokās, iekliedzās:
— Glābieties, brālīši! Kruķi!
Te viņš dabūja ar elektrisko rungu tādu sitienu pa pieri, ka zaudēja samaņu. Pārējie knēveļi raudzīja izrauties no policistu rokām, taču elektrības lādiņi vienā mirklī padarīja viņus rāmus. Vienīgi Burbulis neapjuka. Izrāvis no viņu sakampušā policista Pnigla rokām elektrisko rungu, viņš to pagrūda pretiniekam zem deguna. Atskanēja sprakšķis. Starp policista degunu un rungu pašķīlās zaļa dzirkstele. Pnigls nogāzās zemē kā nopļauts, bet Burbulis svieda elektrisko rungu uz policistu Skriglu, kas steidzās pie viņa, pats paķēra savu piepūšamo spilvenu, vienā stie- pienā bija uz krasta un ielēca ūdenī. Policisti apjukuši noskatījās, kā viņš aizpeld pa upi, strauji attālinādamies no krasta.
— Nu, rauj viņu jupis! — Rvigls noņurdēja. — Citureiz notversim arī šo. Bet tagad marš, un lai nekāda runāšana!
Policisti vilka pa nogāzi augšup knēveļus, kas vāji pretojās, un arī policistu Pniglu, kurš neparko nevarēja atžirbt pēc tam, kad viņa degunu bija trāpījusi zaļā dzirkstele.
Pēc piecām minūtēm viss bija galā. Policijas furgons aizbrauca, bet zem tilta palika skrandu čupa un divi sačākstējuši matrači, no kuriem pa visām malām līda ārā salmi.