Liels bija Zinīša izbrīns, kad, uzmodies tai rītā, kurā bija nolemts izlidot uz Mēnesi, viņš paskatījās pa logu un neredzēja kosmosa kuģi. Parasti Zinītis pa savu logu redzēja pāri namu jumtiem slienamies raķeti, kuras smaile rēgojās uz debesu fona kā milzu cigārs vai stāvus uzstatīts dirižablis. Ikreiz, vērodams raķeti, Zinītis priecājās par tās skaisto apveidu, kurā jautās kaut kas trauksmains, kas neapturami lauzās augšup — kosmosā, nezināmā tālē. Reizēm Zinītis tīšuprāt modās no rīta labi agri, lai neviens viņu netraucētu baudīt šo lielisko ainu. Salicis rokas uz krūtīm un ar savu drosmīgo skatienu urbdamies pasaules izplatījumā, viņš stāvēja pie atvērta loga un sapņoja. Raķete vīdēja viņa acu priekšā, mirdzinot tērauda sānus, tā likās peldam austošās saules zelta staros. Dzestrs rīta vējiņš pūta taisni sejā un raisīja Zinītī spēka un možuma sajūtu. Viņam šķita, ka viss viņa ķermenis kļūst viegls un lokans un pie pleciem izaug spārni. Tādos brīžos Zinītim gribējās dziedāt, kliegt, izdarīt kādu lielu zinātnisku atklājumu vai palēkties uz augšu un lidot uz Mēnesi.
Tas, ka viņš šoreiz pa logu nesaskatīja raķeti, Zinīti kaut kā dīvaini satrauca. Viņam bija tāda sajūta, ka viss, kas līdz šim noticis — gan mēnessakmens atrašana, gan bezsvara stāvokļa atklāšana, gan starpplanētu kuģa būve —, ka tas viss noticis pa sapņiem un tagad nu ir nākusi atmoda, viss izgaisis, it kā nekā nebūtu bijis.
Protams, šī sajūta Zinītim uznāca tikai uz mirkli, jo viņš nepieļāva domu, ka sapnis varētu būt tik garš un spilgts. Pārliecinājies, ka acis viņu tomēr neviļ, viņš apsvēra, ka raķete vai nu no vēja, vai no kaut kādām zemes svārstībām gluži vienkārši varētu būt nogāzusies zemē. Zibenīgi izšāvies no istabas, viņš vienā mirklī noskrēja pa kāpnēm un drāzās uz vārtiņiem.
— Ak tavu postu! — Zinītis klusībā murmināja. — Un ja nu raķetē krītot kaut kas salūzis vai sabojājies?
Viņš izskrēja pa vārtiņiem un joza, ko kājas nes, pa ielu projām. Pēc piecām minūtēm viņš jau bija pie Kosmiskās pilsētiņas, vēl pēc minūtes iebrāzās apaļajā laukumā un apstājās kā zemē iemiets. Līdz pašam pēdējam acumirklim Zinītis bija cerējis ieraudzīt raķeti guļam šķērsu pāri laukumam. Viņš skaidri saredzami bija iztēlojies, kā tā tur guļ, tāpēc tas, ko viņš ieraudzīja, viņu ļoti pārsteidza. Uz laukuma nekādas raķetes nebija — nedz uzslietas, nedz nogāztas, nedz veselas, nedz salauztas.
Juzdams, ka notirpst kājas, Zinītis aiztaustījās līdz starta laukumam un izdarīja visrūpīgāko apskati. Izrādījās, ka starta laukums ir pilnīgi neskarts. Arī visapkārt viss bija vesels. Uz
zemes nebija ne skrambi- ņas, ne visniecīgākās spraudziņas, pa kuru raķete būtu varējusi iekrist. Neapjēgdams, ko domāt, Zinītis stāvēja un mulsi vērās apkārt. Tobrīd viņš ieraudzīja, ka pāri laukumam šurpu skrien Fuk- sija un Siļķīte. Abas bija šausmīgi uztraukušās. Abām acis plati ieplestas. Pieskrējušas pie Zi- nīša, viņas dzīrās kaut ko jautāt, bet tikai nevarīgi plātīja muti, jo aiz satraukuma nejaudāja ne vārda dabūt pār lupām.
Sākumā arī Zinītis klusēdams blenza uz viņām, bet tad viņš pirmais atguva valodu.
— Kur raķete? — viņš spiedzīgā balsī iebrēcās.
Nenogaidījis atbildi, viņš uz vietas sakampa Siļķīti aiz pleciem un sāka no visa spēka to kratīt.
— Kur ir raķete, es jums prasu, ne-ne-nekrietneļi!
— Mēs neesam ne-ne-nekrietneļi! — Siļķīte gandrīz vai raudādama nošļupstēja.
— Nu, ne-nekrietneles! — Zinītis izlaboja.
Nespēdama izturēt tādu rupjību, Siļķīte, ne vārda neteikusi, pastūma nost Zinīša rokas un ar lepni paceltu galvu soļoja projām. Arī Fuksija ar cieņu izslēja galvu, saknieba lūpas un sekoja Siļķītei. Zinītis neizpratnē noskatījās, kā viņas iegāja savā mājiņā laukuma malā. Tikai tagad viņš apjēdza, kādu muļķību izdarījis, un diedza viņām pakaļ.
— Lūdzu piedošanu! — viņš sauca, iebrāzdamies mājā.
Jums mani jāatvaino. Es biju tik apjucis, ka zaudēju prātu! Vai jūs nebūtu tik laipnas un nepateiktu, kur palikusi raķete?
— Mēs par to nezinām vairāk kā jūs, — atbildēja Fuksija.
— Mēs pašas gribējām uzzināt no jums.
— Bet es taču nekā nezinu, — Zinītis noplātīja rokas.
— Zinu tikai, ka to nekad vairs neredzēšu. Agrāk redzēju, bet tagad redzu, ka vairs neredzu, it kā to kāds būtu nocēlis mums no degungala.
— Atjēdzieties! Kā tad tas ir iespējams — nocelt raķeti? — iebilda Fuksija. — Raķete ir smaga!
— Maldāties, — atteica Zinītis. — Jūs aizmirstat par bezsvaru. Ja ieslēdz bezsvara ierīci, tad raķete zaudē svaru un to var aiznest bez jebkādas piepūles.
— Taču, ja mēģināsiet to izdarīt, tad arī jūs nokļūsiet bezsvara zonā un arī zaudēsiet svaru. Kā tad jūs bezsvara stāvoklī nesīsiet raķeti?
— Bet jūs aizmirstat, ka līdzās bezsvara zonai pastāv arī svara zona, — Zinītis apstrīdēja. — Atrazdamies svara zonā un piestiprinājis pie raķetes trosi, jūs brīvi varat to aizvilkt tauvā uz jebkuru vietu. Par to nevar būt nekādu šaubu. Domāju, ka mums jāizdara iedzīvotāju aptauja un jānoskaidro, vai kāds naktī nav dzirdējis aizdomīgu troksni un vai kāds nav novērojis raķetes nolaupīšanu.
Kamēr risinājās šī saruna, uz Kosmisko pilsētiņu sāka plūst iedzīvotāji, kas vēlējās noskatīties kosmosa kuģa aizlidošanā. Ieraudzījuši, ka raķetes vairs nav, visi nodomāja, ka tā jau pa
laista un Zinītis ar saviem draugiem aizlidojis uz Mēnesi. Visi bija ārkārtīgi sašutuši, ka nav varējuši būt klāt starpplanētu raķetes starta brīdī. Daži bija pat sadusmoti. It īpaši sirdījās profesors Zvaigznums, kas bija speciāli tālab atbraucis no San Ies pilsētas.
— Tā ir nejēdzība! — viņš kliedza. — Palaišana bija no likta pulksten astoņos no rīta, bet patlaban nav vēl ne septiņi. Redzams, Zinītis tīšām grozījis izlidošanas laiku, lai paceltos bez traucējumiem.
Pienāca vēl citi knēveļi.
— Zinītis, šitāds riebeklis, aizlidojis pirms laika! Zēl viņam bija, vai, ka mēs paskatīsimies! — klaigāja Zvaigznums. — Nu, lai tik viņš gadās man pa ķērienam, es viņu miltos samalšu!
— Ko gan tas nozīmē? — sprieda knēveļi. — Tas nu tomēr nav labi! Kas to būtu varējis iedomāties, ka tas Zinītis ir tāds gnīda, tāds riebeklis!
Taisni tobrīd visi ieraudzīja Zinīti, kas iznāca no mājas kopā ar Fuksiju un Siļķīti.
— Skatieties, Zinītis! — kāds iesaucās.
Visi traucās pie viņa. Ieraudzījis pūli, kas brāzās viņam pretim, Zinītis apstājās, bet Fuksija un Siļķīte izbailēs metās bēgt. Tomēr bija jau par vēlu. Pūlis viņus ielenca.
— Kāpēc jūs neaizlidojāt? Kur ir raķete? Mēs domājām, ka jūs esat aizlidojuši! — klaigāja visapkārt.
— Kas teica, ka mēs esam aizlidojuši? — Zinītis bargi noprasīja. — Kas varēja pateikt tādu aplamību?
— Nu, kas?… Mēs paši sacījām, tāpēc ka raķete… kur tad tā ir? .. . Raķetes nav! — knēveļi plātīja rokas.
— Ja raķetes nav, tas vēl nenozīmē, ka mēs esam aizlidojuši, — Zinītis prātīgi pamācīja. — Tas ir vai nu kaut kāds muļķīgs joks, vai arī nekaunīgs izlēciens, kuru kāds izdarījis ar man nesaprotamu nolūku. Jums visiem jānāk mums talkā un jāiesaistās raķetes meklēšanā. Mēs uzaicinām ikvienu no jums izdarīt iedzīvotāju aptauju, lai noskaidrotu, vai kāds naktī nav redzējis kaut ko aizdomīgu un vai kādam nav zināma raķetes atrašanās vieta. Par aptaujas rezultātiem lūdzu nekavējoties ziņot izmeklēšanas štābā, kas atradīsies Fuksijas un Siļķītes mājā.
Visu rītu knēveļi nekā cita nedarīja ka vien staigāja pa pilsētu un cits citam taujāja, vai kāds neesot naktī redzējis kaut ko aizdomīgu. Bet, tā kā naktī visi bija gulējuši, tad neviens nekā nebija ne dzirdējis, ne redzējis. Tā visa klaušināšana palika bez sekmēm.
Ap pusdienlaiku tomēr uzradās jauna ziņa: pazudis Nezinītis. Lai cik viņu izmeklējās, nekur viņš nebija atrodams. Drīz noskaidrojās, ka pazudis arī Apalītis.
Tiklīdz to pavēstīja Zinītim, tas uzreiz attapa, kas noticis.
— Skaidrs kā diena! — viņš iekliedzās un saķēra galvu. — Nav šaubu, ka šie abi nekrietneļi naktī ielavījušies raķetē un patvaļīgi devušies lidojumā.
Tad izmeklēšanas štābā ieradās astronoms Ķīķerītis un pastāstīja, ka naktī viņš, kā paradis, uzrāpies uz savas mājas jumta, lai teleskopā pavērotu zvaigznes, un nejauši pamanījis pie debesīm kādu kosmisku ķermeni, kas drīz nozudis aiz apvāršņa. Viņš tomēr paguvis saskatīt, ka tā bijusi raķete. Sākumā viņš domājis, ka tā ir kāda sveša raķete, un tāpēc nevienam nekā neteicis, bet tagad visu rūpīgi apsvēris un nācis pie secinājuma, ka tā bijusi mūsu raķete, proti, tā pati, ar kuru Zinītis un viņa draugi taisījušies lidot uz Mēnesi. Tūliņ pēc Ķīķerīša štābā ieradās knēvelis Ragatiņš. Arī viņš stāstīja, ka naktī pamodies un nejauši pa logu ieraudzījis, kā abi šie subjekti (tas ir, Nezinītis un Apalītis) lavījušies pa ielu Kosmiskās pilsētiņas virzienā.
Tagad neviens vairs nešaubījās, ka Nezinītis un Apalītis aizlidojuši uz Mēnesi. Zinītis bija gatavs aiz dusmām sev matus plēst.
— Un kas gan varēja domāt, ka atgadīsies tāda ķeza! — viņš sūkstījās. — Tiesa, no Nezinīša varēja gaidīt visādās nelietības, taču no Apalīša es nekā tāda nebiju gaidījis.
— Bet var būt, ka viņi to izdarījuši netīšām, — ieminējas Siļķīte.
— Kā tad, «netīšām»! — Zinītis dzēlīgi nosmīnēja. Jūsuprāt, piecēlās naktī tā, lai neviens neredz, un netīšām ielīda raķetē?
— Nē, raķetē viņi, bez šaubām, ielīda tīšām, — Siļķīte piekrita. — Taču podziņu viņi, jādomā, būs nospieduši netīšām vai arī joka pēc. Pietika taču nospiest podziņu, lai raķete uzsāktu savu lidojumu uz Mēnesi.
— Tagad grūti pateikt, kā tas viņiem tur iznācis, tikai par tādiem jokiem — es nezinu, ko būtu izdarījis! — Zinītis sirdījās.
— Bet kas tagad notiks ar Nezinīti un Apalīti? — knēveļi taujāja.
— Zināms, kas! — pikti atrūca Zinītis. — Aizlidos uz Me- nesi. Vai jūs varbūt domājat, ka raķete viņu dēļ griezīsies atpakaļ? Lika pagaidīt!
— Un ko viņi uz Mēness darīs? Tur taču nav gaisa, — bažījās knēveļi.
— Lai dara, ko grib! — Zinītis iekaisis atcirta. — Paši vainīgi! Nevajadzēja līst, kur neaicina!
— Kā nu tā var runāt? — pārmetoši iebilda Fuksija. — Viņi ir izdarījuši aplamību un nokļuvuši nelaimē. Nevar viņus pamest nelaimē! Mums viņiem jāpalīdz.
— Ko tad mēs varam darīt? — jautāja Zinītis. — Lidot viņiem pakaļ? Bet ar ko, atļaujiet jautāt?
— Nu, jāuzbūvē otra raķete, — ieteica Siļķīte.
— Tas nav tik vienkārši, — Zinītis atbildēja. — Bezsvara ierīces mums tagad nav. Vajadzēs būvēt daudzpakāpju raķeti, kas varētu pārvarēt Zemes pievilkšanas spēku.
Zinītim bija taisnība. Lai pārvarētu Zemes pievilkšanas spēku, raķetei vajadzēja iegūt sākotnējo ātrumu ap divpadsmit kilometriem sekundē, taču, lai attīstītu tik milzīgu ātrumu, bija vajadzīgs tāds daudzums reaktīvās degvielas, kas vairākkārt pārsniedz pašas raķetes svaru. Sakarā ar to nācās būvēt daudzpakāpju kosmosa kuģi, proti, tādu, kas sastāv no vairākām savā starpā savienotām raķetēm. Pirmo — vislielāko — raķeti piepilda tikai ar degvielu. Tai pievieno otru raķeti, kas tāpat pildīta ar degvielu. Otrajai pievieno trešo tādu pašu raķeti. Beidzot nāk raķete, kurā bez degvielas krājumiem ievietota vēl dažāda aparatūra, vadības ierīces, pārtikas krājumi un pasažieri.
Palaižot šādu daudzpakāpju kosmosa kuģi, vispirms iedarbina pirmo raķeti, un, tiklīdz tanī visa degviela sadegusi, raķete atvienojas no kuģa un sāk darboties otrā raķete. Nu kuģa svars top mazāks un tā ātrums pieaug straujāk. Tiklīdz izbeidzas degviela otrajā raķetē, arī tā atdalās no kuģa un krīt lejup. Kuģis kļūst vēl vieglāks. Darbā ieslēdzas trešā raķete. Tādā veidā pakāpeniski tiek sasniegts pietiekami liels ātrums, lai kuģa pēdējā pakāpe aizlidotu līdz Mēnesim pēc inerces, tas ir, ar izslēgtu reaktīvo dzinēju. Arī pēdējā pakāpē nepieciešams diezgan prāvs degvielas krājums manevrēšanai un kuģa bremzēšanai, nosēžoties uz Mēness un tāpat atgriežoties uz Zemes.
Lai būtu kā būdams, lai cik grūts bija uzdevums, Zinītis, Fuksija un Siļķīte, un arī profesors Zvaigznums tūliņ sāka strādāt pie starpplanētu kuģa projektēšanas. Viņi negulēja cauru nakti un pret rītu kosmosa kuģa projekts bija gatavs, gan tikai melnrakstā, proti, kā uzmetums ar zīmuli jeb skice. Pēc Zvaig- znuma ierosinājuma kuģis bija aprēķināts divpadsmit ceļotājiem. Aprēķināt to lielākam ceļotāju skaitam nevarēja, jo tas stipri palielinātu pēdējās pakāpes svaru, ņemot vērā, ka tanī vajadzēja paredzēt vietu ne vien pasažieriem, bet arī mēnessak- mens krājumiem, ko, atgriežoties no Mēness, būtu nepieciešams nogādāt uz Zemi.
Pēc Zinīša ieteikuma pēdējai raķetes pakāpei bija vajadzīga divējāda vadības iekārta: vadīšanai lidojumiem smaguma apstākļos un vadīšanai lidojumiem bezsvara stāvokli. Zinilis cerēja, ka, nokļuvuši uz Mēness, viņi tur kādā no alam atradis lunīta slāņus. Ieguvušiem kaut nelielu lunīta gabaliņu, nebūs grūti izgatavot bezsvara ierīci, kas ārkārtīgi atvieglos raķetes lidojumus ap Mēnesi un Nezinīša un Apalīša meklēšanu.
Kad darbs pie skices bija pabeigts, Fuksija un Siļķīte tūliņ devās uz Zinātņu pilsētiņu. Tur darbā iesaistījās vesela grupa inženieru konstruktoru, kuri sāka izstrādāt sīkus atsevišķu raķetes mezglu rasējumus. Šos rasējumus nekavējoties nosūtīja uz dažādām rūpnīcām atsevišķu lējumu, kalumu, štancējumu izveidei, kā arī visvisādas kosmosa kuģa vadīšanai vajadzīgās aparatūras izgatavošanai.
Vispārējo uzraudzību par visu detaļu izgatavošanas norisi Fuksija un Siļķīte uzticēja inženierim Kabītim. Savā lēkājošajā, peldošajā, lidojošajā un nirstošajā ātrgaitas automobilī viņš kā aizsvilies joņoja pa visu Saules pilsētu un paspēja būt visur, kur bija vajadzīga viņa klātbūtne. Šai ziņā Kabītis bija, kā mēdz teikt, neaizstājams knēvelis.
Par spīti visiem pasākumiem, darbs tomēr neritēja tik ātri, kā būtu gribējies, un Zinītis, burtiski, beidzās vai nost aiz nepacietības. Noņemties ar atsevišķu mezglu izstrādāšanu viņam nebija interesanti, turklāt šo darbu speciālisti konstruktori varēja veikt krietni labāk un ātrāk nekā viņš. Aiz gara laika Zinītis ņēmās gudrot par paša atklāto bezsvara parādību, pūlēdamies atrast teorētisku pamatojumu procesiem, ko izraisa mē- nessakmens izstarotās enerģijas un parastās magnētiskās enerģijas mijiedarbība.
Savās pārdomās Zinītis parasti dalījās ar profesoru Zvaig- znumu, ar kuru pēdējā laikā bija Joti sadraudzējies. Knēveļiem bieži tā gadās: vispirms viņi saķildojas, pie reizes pat saplūcas, bet pēc tam tik cieši sadraudzējas, ka ne šķirot nav izšķirami. Tā bija iznācis arī šoreiz. Augām dienām abi šie zinātnieki nešķīrās un apsprieda dažādas zinātniskas problēmas. Gadījās, protams, ka arī tagad viņi nopietni strīdējās, taču ar to nezaudēja cieņu viens pret otru, saprazdami, ka bez strīdiem zinātnē nekādi nevar iztikt. Patiesība, kā mēdza izteikties profesors Zvaigznums, allaž dzimst strīdos.
Profesors Zvaigznums ļoti interesējās par Mēnesi un visu, kas ar to sakarā, starp citu, arī par mēnessakmeni, kura īpašī- bas^atklādams Zinītis bija guvis iespēju pārvarēt absolūti nepārvaramo (kā bija licies sākumā) smaguma spēku. Tā kā vienīgais lunīta paraudziņš, ko varēja izmantot eksperimentiem, Nezinīša neuzmanības dēļ bija aizlidojis atpakaļ uz Mēnesi, profesoram Zvaigznumam nebija iespējams pētīt mēnessakmens īpašības, tā sakot, tieši, un tāpēc viņš iztaujāja Zinīti par visu, ko tas novērojis, pētīdams šo neparasto vielu.
Ieguvis kaut cik zināšanu par šo minerālu un arī par apstākļiem, kādos tas uz Mēness atrasts, profesors Zvaigznums salīdzināja veselu virkni faktu, kas viņam bija zināmi no ģeoloģijas, mineraloģijas un kristalogrāfijas, izdarīja nepieciešamos aprēķinus un sakarā ar to nāca pie secinājuma, ka lunīts uz
Mēness ir visai izplatīta viela un tā krājumiem jābūt diezgan prāviem. Šis paziņojums ļoti iepriecināja Zinīti, kas cereja, ka lunīta slāņus varēs izmantot daudzām vajadzībām tiklab uz Zemes, kā arī turpat uz Mēness.
Nav, protams, nemaz jāstāsta, cik liela bija Zinīša un Zvaig- znuma nepacietība, cik ļoti viņiem gribējās drīzāk doties uz Mēnesi un pārbaudīt savas hipotēzes, tas ir, savus zinātniskos pieņēmumus, nemaz jau nerunājot par to, ka bija nepieciešams sniegt palīdzību Nezinītim un Apalītim. Pagāja tomēr veseli divi mēneši, iekām Kosmiskajā pilsētiņā sāka saņemt pirmās detaļas. Vēl divi mēneši bija vajadzīgi, lai visas šīs detaļas samontētu: pielāgotu citu citai, saskrūvētu, salodētu un sameti- nātu kopā, apgādātu raķeti ar dažādām ierīcēm un tās pārbaudītu. Abi šie pēdējie mēneši Zinītim un profesoram Zvaigznu- mam aiztraucās daudz ātrāk, jo viņi paši piedalījās raķetes montēšanā un visu tās mezglu pārbaudīšanā. Ikviens zina, ka, tiklīdz esi ar kaut ko nodarbināts, laiks rit ātrāk.
Drīz vien Zinītis atkal varēja pa savas istabas logu tīksmi vērot raķeti, kas, saulē mirdzēdama, lepni slējās pār starta laukumu Kosmiskās pilsētiņas vidū. Pirmā un otrā raķetes pakāpe atgādināja pagarinātus tērauda cilindrus, kas sabāzti viens otrā. Trešā pakāpe bija tāds pats cilindrs ar noapaļotu augšgalu un garu kā pudelei kakliņu. Tas, kas iztālēm izskatījās kā pudeles kakliņš, bija ceturtā, proti, pēdējā raķetes pakāpe, kurā atradās kabīne kosmonautiem, pārtikas krājumi un vadīšanas ierīces. Ikvienam, kas skatījās uz raķeti no malas, bija skaidrs, ka nu jau vairs nav tālu laiks, kad tā beidzot pacelsies augšup, un, pārvarējusi zemeslodes pievilkšanas spēku, aiztrauksies kosmiskajā telpa.