Nākamajā dienā avīzēs parādījās atskaite par notikušo ' Zinīša grāmatas apspriešanu. Visi Saules pilsētas iedzīvotāji lasīja šo atskaiti. Ikvienam bija interesanti uzzināt, vai Mēness patiešām ir iekšpusē tukšs un vai tiesa, ka Mēness iekšienē d/.ivo knēveļi. Atskaitē bija sīki izklāstīts viss, kas apspriedē ru- nals, un pat tas, kas nepavisam netika runāts. Bez atskaites nvizēs bija iespiests vēl ļoti daudz feļetonu, proti, jocīgu rakstiņu, kuros tika stāstīts par dažādiem ērmotiem Mēness knēveļu piedzīvojumiem. Visas avīžu lappuses bija izraibinātas smieklīgām bildītēm. Šais bildītēs tika tēlots Mēness, pa kura iekšpusi ar kājām gaisā staigā knēveļi, ar rokām turēdamies pie dažadiem priekšmetiem, lai viņus nepievilktu planētas centrs. Kāds zīmējums rādija knēveli, kuram smaguma spēks novilcis zabaciņus un bikses, bet pats knēvelis, palicis viena krekliņā un ar platmali galvā, cieši turējās pie koka. Vispārēju uzmanību saistīja karikatūra, kurā bija uzzīmēts Zinītis, kas bezpalīdzīgi kuļājās Mēness centrā. Zinītim bija tik apjukusi sejas izteiksme, ka bez smiekliem neviens to nespēja uzskatīt.
Tas viss, protams, tika iespiests tikai lasītāju uzjautrināšanai, taču vienā avīzē bija publicēts pilnīgi nopietns un zinātniski pamatots profesora Zvaigznuma raksts, kurā viņš atzinās, ka strīdā ar Zinīti viņam neesot bijusi taisnība, un atvainojās par pieļautajiem asajiem izteicieniem. Savā rakstā profesors Zvaigznums paskaidroja, ka tukšā telpa Mēness iekšienē nerunā pretim fizikas likumiem un ir pilnīgi iespējama, un tāpēc Zinītis nav tik tālu no patiesības, kā sākumā varēja likties. Līdz ar to grūti iedomāties, rakstīja profesors, ka tukšā telpa atrodas Mēness centrā, jo Mēness centrālā daļa pildīta ar cietu vielu, kas radusies jau pirms tam, kad atdzisa un sacietēja Mēness virsma, tātad iekām Mēness iekšienē sāka veidoties tukša telpa. Jāņem vērā, ka, tāpat kā tagad, arī senos laikos uz Mēness iekšējiem slāņiem ar milzīgu spēku spieduši ārējie slāņi, kuri sver daudz tūkstošu un pat miljonu tonnu. Šāda drausmīga spiediena rezultātā viela Mēness iekšienē saskaņā ar fizikas likumiem nevarēja palikt šķidrā stāvoklī, bet atradās tur cietā veidā. Un tas nozīmē, ka tad, kad Mēness vēl bija ugunīgi šķidrs, tā iekšienē jau bija ciets centrālais kodols, un, kad sāka veidoties Mēness iekšējais dobums, tas veidojas nevis centrā, bet apkārt šim cietajam centrālajam kodolam, precīzāk sakot, starp šo centrālo kodolu ūn samērā nesen sacietējušo Mēness virsmu. Tādējādi Mēness ir nevis tukša lode, tāda kā gumijas bumba, kādu to iedomājas Zinītis, bet gan tāda lode, kuras iekšienē ir otra lode, ko apņem gaisa vai kādas citas gāzes starpslānis.
Taču, kas attiecas uz jautājumu, ka uz Mēness varētu būt knēveļi vai kādas citas dzīvas būtnes, tad tas jau nu ietilpst tiras fantastikas jomā, rakstīja profesors Zvaigznums. Nav nekādu zinātnisku pierādījumu, ka uz Mēness dzīvotu knēveļi. Ja tas, ko uz Mēness virsmas atklājis Zinītis, patiešām ir bijis ķieģeļu mūris, ko savā laikā darinājušas saprātīgas būtnes, tad nav nekādu pierādījumu, ka šīs saprātīgās būtnes būtu saglabājušās līdz mūsu laikiem un izvēlējušās par savu dzīvesvietu Mēness iekšējo dobumu. Zinātnei vajadzīgi neapšaubāmi fakti, rakstīja profesors Zvaigznums, un nekādi tukši izdomājumi mums tos neaizstās.
Jo tālāk Zinītis lasīja profesora Zvaigznuma rakstu, jo vairāk viņu pārņēma tāda kā asa kauna sajūta, kurai jaucās klāt sarūgtinājums. Tas, ko profesors Zvaigznums rakstīja par cieto kodolu Mēness iekšienē, nebija apstrīdams. Ikvienam, kas pazīst fizikas pamatus, jābūt ar to vienis prātis, un Zinītis fizikas pamatus pazina lieliski.
— Kā gan es nebiju ņēmis vērā tik vienkāršu patiesību? — Zinītis brīnījās un aiz dusmām varēja vai matus plēst. — Nu, protams, Mēness iekšienē bija ciets kodols, un tas nozīmē, ka tukšā telpa varēja izveidoties tikai ap šo kodolu un nevis centrā. Ak es ēzelis! Ak es mūlāps! Ak es mērkaķis! Vajadzēja arī tā izgāzties! Kā nu nevarēju aptvert tādu nieku! Kauns!
Izlasījis rakstu līdz beigām, Zinītis ņēmās soļot pa istabu no viena kakta uz otru un visu laiku kratīja galvu, it ka gribēdams izkratīt no tās visas nepatīkamās domas.
— «Tukši izdomājumi!» — viņš īgni murmināja, atcerēdamies profesora Zvaigznuma rakstu. —Pamēģini tagad pierādīt, ka nekādu izdomājumu tur nav, ja neesmu pat atskārtis, ka Mēness centrā ir cieta viela! … Ak kauns!…
Noguris no skraidīšanas pa istabu, Zinītis krekstēja aiz sarūgtinājuma, ar visu sparu atkrita uz krēsla un stulbi blenza vienā punktā, tad trūkās augšā kā dzelts un atkal sāka šaudīties apkārt.
— Nē, es pierādīšu, ka tie nav tukši izdomājumi! — viņš sauca. — Knēveļi uz Mēness ir. Nevar būt, ka to nav. Zinātne nav tikai kaili fakti vien. Zinātne ir fantastika .. . tas ir.. . tfū! Ko es runāju? . . . Zinātne nav fantastika, taču zinātne nevar pastāvēt bez fantastikas. Fantāzija palīdz mums domāt. Kaili fakti vien vēl neko nenozīmē. Jebkurš fakts ir jāizprot! — To pateicis, Zinītis no visa spēka cirta dūri uz galda. — Es pierādīšu! — viņš iesaucās.
Te viņa skatiens atdūrās pie karikatūras avīzē, kur viņš pats bija attēlots Mēness centrā ar tik idiotisku sejas izteiksmi, ka nebija iespējams uz to mierīgi noraudzīties.
— Nu še tev, — viņš norūca. — Pamēģini vel ko pierādīt, ja šeit ir tāds te purns!
Tai pašā dienā Zinītis aizbrauca no Saules pilsētas. Visu ceļu viņš klusībā atkārtoja:
— Savu mūžu vairs nenodarbošos ar zinātni. Lai mani griež kaut gabalos! Ne un ne! Nav pat ko domāt!
Taču, atgriezies Ziedu pilsētā, Zinītis pamazām nomierinājās un atkal sāka sapņot par zinātnisko darbu un par jauniem ceļojumiem:
«Labi būtu uzbūvēt lielu starpplanētu kuģi, paņemt krietnus pārtikas un gaisa krājumus un sarīkot ilgstošu ekspedīciju uz Mēnesi. Jādomā, ka Mēness ārējā apvalkā ir spraugas alu vai apdzisušu vulkānu krāteru veidā. Pa šīm spraugām varēs iekļūt Mēness iekšienē un redzēt tā centra kodolu. Ja tāds kodola ir, un tas, bez šaubām, ir, tad Mēness knēveļi dzīvo ui tā virsmas. Starp Mēness ārējo apvalku un tā centrālo kodolu droši vien ir saglabājies pietiekams daudzums gaisa, tāpēc apstākļiem uz kodola virsmas jābūt knēveļu dzivei pilnīgi labvēlīgiem.»
Tā Zinītis sapņoja un jau gandrīz vai gribēja sākt gatavošanos jaunam ceļojumam uz Mēnesi, bet tad pēkšņi iedomājās visu, kas bija noticis, un teica:
— Nē! Jābūt stingram! Reiz esmu nolēmis nenodarboties ar zinātni, tātad man pie tā jāpaliek. Lai lido uz Mēnesi kāds cits, lai kāds cits atrod uz Mēness knēveļus, gan tad visi sacīs: «Zinītim bija taisnība. Viņš ir ļoti gudrs knēvelis un paredzēja to, ko neviens pirms viņa nebija paredzējis. Bet mums nebija taisnība! Mēs viņam neticējām. Mēs par viņu smējāmies. Rakstījām par viņu visādus nievājošus raksteļus, zīmējām karikatūras.» Un tad visiem būs kauns. Arī profesoram Zvaigznumam būs kauns. Un tad visi nāks pie manis un teiks: «Piedod mums, mīļo Zinulīt! Mums nebija taisnība.» Bet es teikšu: «Nekas, brālīši, es nedusmojos. Es jums piedodu. Kaut gan man bija ļoti sāpīgi, kad visi par mani smējās, taču es nepieminu ļaunu. Es esmu labs! Jo kas tad Zinītim ir par visu svarīgāks? Zinītim par visu svarīgāka ir patiesība. Un, ja patiesība ir uzvarējusi, tad viss kārtībā un nevienam ne uz vienu nav jādusmojas.»
Tā Zinītis prātoja. Visu, kā nākas, pārdomājis, viņš nolēma aizmirst par Mēnesi un nekad vairs par to nedomāt.
Izrādījās tomēr, ka šo lēmumu Zinītim nemaz nav tik viegli izpildīt. Iemesls bija tas, ka viņam glabājās gabaliņš Mēness, proti, tas mēnessakmens, ko viņš bija ar veserīti atdauzījis no klints, kad kopā ar Fuksiju un Siļķīti nokāpa Mēness alā. Šis mēnessakmens jeb lunīts, kā Zinītis to dēvēja, atradās viņa istabā uz palodzes un ik mīļu brīdi dūrās acīs. Paskatījies uz lunītu, Zinītis uzreiz atcerējās Mēnesi un visu, kas bija noticis, un no jauna uztraucās.
Reiz naktī pamodies, Zinītis pameta skatienu uz lunītu, un viņam šķita, ka akmens tumsā spīd ar tādu kā maigu, zilganu gaismu. Pārsteigts par šādu neparastu parādību, Zinītis piecēlās no gultas un piegāja pie loga, lai aplūkotu mēnessakmeni tuvumā. Te viņš pamanīja, ka pie debesīm spīd spožs pilns Mēness. Mēness stari krita taisni logā un apgaismoja akmeni tā, ka radās iespaids, it kā tas spīdētu pats no sevis. Papriecājies par šo skaisto skatu, Zinītis nomierinājās un likās gultā.
Citureiz (tas gadījās vakarā) Zinītis ilgi sēdēja pie grāmatas un, kad pēdīgi nolēma iet gulēt, jau bija vēla nakts. Izģērbies un nodzēsis elektrību, Zinītis ielīda gultā. Nejauši viņa skatiens apstājās pie lunīta. Un atkal Zinītim likās, ka akmens spīd pats no sevis un šoreiz pat kaut kā sevišķi spoži. Zinādams, ka tas ir tikai mēnesnīcas, radīts efekts, Zinītis nepievērsa tam uzmanību un jau taisījās laisties miegā, kad uzreiz atcerējās, ka šonakt ir jauns Mēness, vienkārši runājot, pie debesīm nevar būt nekāda Mēness. Piecēlies no gultas un paskatījies pa logu, Zinītis pārliecinājās, ka nakts tiešām ir tumša, bez Mēness. Pie ogļu melnām debesīm mirdzēja tikai zvaigznes, bet Mēness nebija. Un tomēr mēnessakmens uz palodzes spīdēja tā, ka ne vien bija redzams pats, bet apgaismoja arī daļu palodzes ap sevi.
Zinītis paņēma lunītu rokā, un viņa roka pārlija ar vāru, zaigojošu gaismu, kas šķita plūstam no akmens. Jo ilgāk Zinītis lūkojās uz akmeni, jo spožāk tas likās mirdzam. Un Zinītim šķita, ka istabā nav vairs tik tumšs kā pirmīt. Viņš jau varēja tumsā saskatīt gan galdu, gan krēslus, gan gramatu plauktu. Zinītis paņēma no plaukta grāmatu, atšķīra to un uzlika uz tās mēnessakmeni. Akmens apgaismoja lappusi tā, ka tam apkārt varēja saskatīt atsevišķus burtus un izlasīt vārdus.
Zinītis saprata, ka mēnessakmens izstaro kaut kādu enerģiju. Viņš dzīrās uz vietas skriet un pastāstīt par savu atklājumu knēveļiem, taču atcerējās, ka tie visi sen jau guļ, un negribēja tos modināt.
Otrā diena Zinītis sacīja kneveļiem:
— Šovakar, brālīši, atnaciet pie manis! Es jums parādīšu ļoti interesantu lietiņu.
— Kas ta ir par lietiņu? — visi gribēja zināt.
— Atnaciet vien, tad jau redzēsiet!
Visi, protams, ļoti interesējās, ko Zinītis īsti parādīs. Sku- biņš aiz nepacietības tā uztraucās, ka pusdienās pat ēst neko neēda. Pēdīgi viņš neizturēja, devās pie Zinīša un tik stipri plijās tam virsū, ka Zinītim vajadzēja atklāt viņam savu noslēpumu. Tā knēveļiem viss kļuva jau iepriekš zināms, taču tas tikai sakāpināja viņu ziņkāri. Ikvienam gribējās pašam savām acīm redzēt, kā akmens tumsā spīd.
Līdzko saulīte nogrima aiz apvāršņa, visi jau bija Zinīša istabā.
— Jūs esat atnākuši par agru, — Zinītis knēveļiem aizrādīja. — Akmens pašlaik nevar spīdēt, jo vēl ir pārāk gaišs. Tas spīdēs, kad iestāsies pilnīga tumsa.
— Nekas, mēs pagaidīsim, — atbildēja Sīrupiņš. — Mums nekur nav jāsteidzas.
— Nu, gaidiet arī, — Zinītis bija ar mieru. — Bet, lai jums nebūtu garlaicīgi, es pa to laiku pastāstīšu par šo interesanto parādību.
Viņš uzlika mēnessakmeni uz galda, ap kuru bija sasēdušies knēveļi, un sāka stāstīt par to, ka dabā sastopamas vielas, kuras iegūst spēju tumsā spīdēt pēc tam, kad uz tām iedarbojušies gaismas stari. Tādu spīdēšanu sauc par luminiscenci. Dažas vielas iegūst spēju izstarot redzamu gaismu pat neredzamo ultravioleto, infrasarkano vai kosmisko staru ietekmē.
— Var pieņemt, ka no šādas vielas arī sastāv mēnessakmens, — Zinītis sacīja.
Lai knēveļiem vēl ar kaut ko pakavētu laiku, Zinītis viņiem izklāstīja savu teoriju par to, ka Mēness ir liela lode, kuras iekšpusē atrodas vēl otra lode, un uz šās iekšējās lodes dzīvo Mēness knēveļi jeb mēnesēni.
Kamēr Zinītis klāstīja saviem draugiem visas šīs cferīgās zināšanas, istabā pamazām biezēja tumsa. Knēveļi no visa spēka valbīja acis uz mēnessakmeni, kas atradās viņiem priekšā, taču nemanīja nekādu spīdēšanu. Skubiņš, kas bija pārlieku nedisciplinēts, visu laiku dīdījās aiz nepacietības un nevarēja nosēdēt uz vietas.
— Nu kāpēc tas nespīd? Nu kad tad tas spīdēs? — viņš vienā gabalā taujāja.
— Pagaidi mazdrusciņ. Vēl ir ļoti gaišs, — Zinītis viņu mierināja.
Beidzot iestājās tāda tumsa, ka nevarēja vairs saskatīt ne akmeni, ne pat galdu, uz kura tas bija novietots. Bet Zinītis joprojām atkārtoja:
— Pagaidiet mazdrusciņ, vēl ir ļoti gaišs.
— Patiešām, brālīši, tik gaišs, ka var kaut gleznot! — Zinīti atbalstīja Tūbiņš.
Kāds klusītēm iesmējās. Tumsā nevarēja izšķirt, kurš.
— Tas viss ir tīrās blēņas! — Skubiņš ierunājās. — Manuprāt, akmens nemaz nespīdēs.
— Un kālab gan tam būtu jāspīd, ja arī tāpat ir gaišs, — piebilda Skrūvītis.
Atkal kāds iesmējās. Šoreiz jau skaļāk. Liekas, tas bija Nezi- nītis. Viņš bija pats lielākais smiekluvācele.
— Tu, Skubiņ, allaž nez kur steidzies. Tev tikai gribas, lai ātrāk, — iejaucās Sīrupiņš.
— Un vai tev negribas? — pikti norūca Skubiņš.
— Kas man ko steigties? — Sīrupiņš atcirta. — Vai tad šeit ir slikti? Silts, gaišs, mušas nekož.
Nu jau knēveļi vairs neizturēja un visi laida smējienu vaļā. Viņiem tā bija iepaticies Sīrupiņa teiciens par mušām, ka to sāka atkārtot visvisādās toņkārtās.
Pēdīgi Koklītis ieminējās:
— Ko nu par mušām! Visas mušas sen jau guļ!
— Pareizi! — uztvēra doktors Tabletiņš. — Mušas guļ, ari mums laiks iet pie miera! Izrāde beigusies!
— Nedusmojieties, brālīši, te būs iznācis kaut kāds misēklis, — Zinītis taisnojās. — Vakar akmens spīdēja, dodu jums goda vārdu!
— Tu nebēdājies, kas tur nu! Rīt mēs atkal atnāksim, — solījās Ķīlītis.
— Protams, atnāksim: šeit ir gan gaišs, gan silts, arī mušas nekož, — kāds uztvēra.
Visi — smiedamies un grūstīdamies, un tumsā mīdami cits citam uz kājām — sāka taustīties ārā no istabas. Zinītis tīšuprāt nededza elektrību, jo viņam bija kauns skatīties knēveļiem acīs. Kolīdz visi bija izklīduši, viņš ar joni iekrita gultā, ierakās ar seju spilvenā un saķēra galvu rokās.
— Tā man, muļķim, arī vajag! — viņš izmisis murmināja. — Nevarēji turēt mēli aiz zobiem — tagad nu maksā ragā! Nepietika ar to, ka Saules pilsētā izgāzos, tagad arī šeit visi par mani smiesies! …
Zinītis aiz dusmām bija gatavs sevi vai iekaustīt, taču, apsvēris, ka ir jau vēls, nolēma nejaukt dienas režīmu un izģērbies likās gulēt. Naktī viņš tomēr pamodās un, nejauši paraudzījies uz galdu, atklāja, ka akmens spīd. Ietinies segā un iebāzis kājas čībās, Zinītis piegāja pie galda un, paņēmis akmeni rokā, sāka to aplūkot. Akmens spīdēja dzidrā, zilganā gaismā. Tas viscaur it kā sastāvēja no zvīļiem, mirguļojošiem punktiņiem. Pamazām spulgošana kļuva aizvien spožāka. Tā vairs nebija zilgana, bet tādā kā neizskaidrojamā krāsā: ne īsti sārta, ne īsti zaļa. Sasniegusi vislielāko zvīļumu, mirgošana pamazām apdzisa, un akmens vairs nespīdēja.
Nebildis ne vārda, Zinītis nolika akmeni uz palodzes un, dziļu pārdomu mākts, ielīda gultā.
Kopš tā laika viņš bieži vēroja mēnessakmens spīdēšanu., Reizēm tā iestājās agrāk, reizēm vēlāk. Dažreiz akmens spīdēja ilgit cauru nakti, citreiz nespīdēja nemaz. Lai Zinītis pūlējās cik pūlēdamies, viņš nevarēja akmens spīdēšanā uztvert nekādu likumsakarību. Nekad nevarēja iepriekš pateikt, vai akmens naktī spīdēs vai ne. Tāpēc Zinītis apņēmās ciest klusu un pagaidām nevienam neko nestāstīt.
Lai labāk izpētītu mēnessakmens īpašības, Zinītis nolēma to pakļaut ķīmiskai analīzei. Taču arī te viņš sastapās ar nepārvaramām grūtībām. Mēnessakmens negribēja savienoties ne ar kādu citu ķīmisku vielu: negribēja šķīst ne ūdenī, ne spirtā, ne sērskābē, ne slāpekļskābē. Pat stipras slāpekļskābes un sālsskābes maisījums, kurā šķīst pat zelts, uz mēnessakmeni it nemaz neiedarbojās. Ko gan varēja sacīt ķīmiķis par vielu, kas nesavienojās ne ar kādu citu vielu? Varbūt tikai to, ka šī viela ir kāds cēlmetāls, līdzīgs zeltam vai platīnam. Tomēr mēnessakmens nebija metāls, tātad tas nevarēja būt ne zelts, ne platīns.
Zaudējis cerību izšķīdināt mēnessakmeni, Zinītis lūkoja sadalīt to sastāvdaļās, karsējot tīģelī, taču mēnessakmens karsējot nesadalījās. Zinītis mēģināja to dedzināt liesmās, taču tāpat
bez panākumiem. Mēnessakmens, kā mēdz sacīt, ugunī nedega, ūdenī negrima . . . Kaut gan nē, nav tiesa. Ūdenī mēnessakmens grima, tikai īpatnība tāda, ka darīja to ne ikreiz. Dažos gadījumos mēnessakmens grima, kā parasti ūdenī grimst cukura vai sāls grauds, turpretim citos gadījumos tas peldēja virs ūdens gluži kā korķis vai sauss koks. Tas nozīmēja, ka mēnesakmens svars aiz kaut kādiem neaptveramiem iemesliem mainījās un no vielas, kas smagāka par ūdeni, pārvērtās vielā, kas vieglāka par ūdeni. Tā bija kaut kāda gluži jauna, līdz šim nepazīstama cietas vielas īpašība. Nevienam minerālam uz zemes līdzīgas īpašības nepiemita.
Izdarīdams savus novērojumus, Zinītis pamanīja, ka parasti mēnessakmens temperatūra ir divi trīs grādi augstāka par apkārtējo priekšmetu temperatūru. Tas nozīmēja, ka reizē ar gaismas enerģiju mēnessakmens izstaro arī siltuma enerģiju. Tomēr arī šāda temperatūras paaugstināšanās bija novērojama ne vienmēr. Tas nozīmēja, ka siltuma enerģija neizdalās pastāvīgi, bet ar kaut kādiem pārtraukumiem. Dažreiz izrādījās, ka mēnessakmens temperatūra ir dažus grādus zemāka par apkārtējo. Ko tas nozīmē, tīri vienkārši nebija iespējams saprast.
Visas šīs dīvainās parādības Zinīti mulsināja un galu galā apnika viņam. Neprazdams visas šīs dīvainības izskaidrot, Zinītis mitējās pētīt akmens īpašības un, kā mēdz teikt, atmeta tam ar roku. Mēnessakmens gulēja viņa istabā uz palodzes gluži kā tāda nevienam nevajadzīga lieta un pamazītēm pārklājās ar putekļiem.