Kad Sprutsa kungs bija pazudinājis Gigantisko augu sabiedrību, viņš uzreiz sajut.a lielu atvieglojumu. Tagad jau nu viņš bija pārliecināts, ka nabagie neizkļūs no pakļautības bagātniekiem, jo nevarēs izmantot milzu augu sēklas, kuras uz visiem laikiem paliks raķetē uz Mēness virsmas. Ļoti drīz viņš tomēr aptvēra, ka tālās planētas Zemes iedzīvotāji, atsūtījuši uz Mēnesi vienu kosmosa kuģi, var atsūtīt arī otru. Nozvērējies, ka nelaidīs uz Mēness nekādus Zemes ieceļotājus ar viņu nolādētajām — kā viņš izteicās — sēklām, Sprutsa kungs sapulcināja pie sevis pašus labākos Mēness astronomus un noprasīja, vai
viņi varot ar astronomisko ierīču palīdzību konstatēt kosmosa kuģa tuvošanos Mēnesim.
Astronomi atbildēja, ka jebkuru, pat nelielu kosmosa ķermeni, kā, piemēram, meteoru vai starpplanētu kuģi, varot saskatīt ar gravitontele- skopa palīdzību. Ar citu aparātu — gravitonlokatoru astronomi varot izmērīt attālumu līdz kosmosa kuģim un arī noteikt tā kustības ātrumu un virzienu. Ar to pilnīgi pietiekot, lai jau laikus konstatētu, kad un kurā Mēness virsmas vietā notiks atlidojušā kuģa nosēšanās.
Apsolījis Mēness astronomiem prāvu naudas žūksni, Sprutsa kungs lika viņiem nepārtraukti novērot planētu Zemi un, ja starpplanētu telpā parādīsies kaut kāds aizdomīgs ķermenis, piemēram, kosmosa kuģis, tūliņ ziņot viņam. Kopš tā laika līdz pilnībai uzlabotais gravitonteleskops Davilonas observatorijā bija pavērsts uz Mēnesim tuvākās planētas, tas ir, uz planētas Zemes pusi.
Jāsaka vēl, ka gravitonteleskops nepavisam nav līdzīgs parastam optiskajam teleskopam, kurā zvaigznes vai planētas varam aplūkot savām acīm. Gravitonteleskops ir visai sarežģīta ierīce, kas atgādina televizoru, kuram pievienota liela, galā paplašināta caurule, kas viegli grozāma un var tikt pavērsta uz jebkuru Mēness debesu pusi. Šī caurule jeb rupors, visai smalku metāla vadiņu pinums, ir antena, kas uztver gravitācijas viļņus jeb tā saucamos gravitonus, kuri izplatās uz visām pusēm no jebkura kosmiska ķermeņa. Līdzko šī cauruļveidīgā vai, kā to citādi dēvē, rupora antena uztver gravitācijas viļņus, televizora ekrāns iegaismojas un tajā parādās līknes attēls. Pēc tās liekuma pakāpes un novietojuma uz ekrāna var spriest par novērojamā kosmiskā ķermeņa lielumu. Ieslēdzot gravitonloka- toru, var uzreiz saņemt precīzas ziņas par šā ķermeņa attālumu un kustības ātrumu.
Kopš tā laika, kad galvenais Davilonas observatorijas gravitonteleskops tika pavērsts Zemes virzienā, astronomiem bija izdevies atklāt vairākus sīkus kosmiskus ķermeņus. Ne tikai to apmēri, bet arī kustības ātrums un virziens liecināja, ka tie ir parastie meteori. Bet drīz vien blakus planētai Zemei tika pamanīts kosmisks ķermenis, kura izturēšanās astronomiem šķita mazliet dīvaina. Šis ķermenis attālinājās no Zemes, taču tā ātrums nez kāpēc nemazinājās, bet pieauga. Tas runāja pretim debesu mehānikai, pēc kuras likumiem, ķermenim kustoties planētas tuvumā, tā ātrums varēja pieaugt tikai tādā gadījumā, ja šis ķermenis tuvojas planētai. Tā kā ķermenis Zemei netuvojās, bet gan no tās attālinājās, tā ātrumam vajadzētu samazināties. Tādu kustības pieaugumu varēja izskaidrot ar kādas citas lielas planētas pievilkšanas spēku, bet, tā kā Zemes tuvumā nekādas citas planētas nebija, atlika pieņemt, ka pamanītais ķermenis ieguvis paātrinājumu kaut kāda iekšēja, viņā pašā esoša spēka ietekmē. Šāda spēka avots varēja būt strādājošs reaktīvais dzinējs, un, ja tas tā, tad pamanītais kosmiskais ķermenis nebija nekas cits kā kosmiskā raķete.
Turpinot savus novērojumus, Davilonas astronomi pārliecinājās, ka viņu uzmanību saistījušais kosmiskais priekšmets pakāpeniski sasniedz ātrumu, kas ir pilnīgi pietiekams, lai ar laiku
izkļūtu no Zemes pievilkšanas sfēras. Aprēķinājuši trajektoriju, tas ir, lidojuma līniju, pa kuru šis ķermenis pārvietojas starpplanētu telpā, astronomi pārliecinājās, ka tas tuvojas Mēnesim. Par to bez kavēšanās ziņoja Sprutsa kungam. Sprutsa kungs deva rīkojumu turpināt astronomiskos novērojumus un tad piezvanīja galvenajam policijas komisāram Ržiglam un pateica, ka esot sagaidāms ierodamies kosmosa kuģis ar knēveļiem, ar kuriem iespējami drīzāk jātiek galā, tāpēc ka tiem padomā visur sēt gigantiskās sēklas un kūdīt nabagos uz nepaklausību bagātniekiem.
Galvenais policijas komisārs Ržigls sacīja, ka tikšot darīts viss nepieciešamais, bet lūdza paziņot laiku, kad gaidāma kosmosa kuģa ierašanās uz Mēness, vietu, kur paredzama kosmonautu nolaišanās, un aptuveni viņu skaitu.
— Visas šīs ziņas nepieciešamas, — viņš sacīja, — lai pienācīgi sagatavotos kosmosa viesu sagaidīšanai un dotu tiem tādu triecienu, ka tie nepagūtu attapties.
— Es došu rīkojumu, lai visas vajadzīgās ziņas tiek jums laikā pavēstītas, — Sprutsa kungs atbildēja.
Pa to laiku Mēness astronomi turpināja savus novērojumus un drīz vien pamanīja, ka kosmiskais ķermenis izgājis no Zemes pievilkšanas sfēras. Tā lidojums tomēr nebija gluži precīzs, un kādu laiku likās, ka tas aizlidos Mēnesim garām, taču drīz vien tika pamanīts, ka tas mazliet gausina lidojumu un izdara nelielu pagriezienu, kura rezultātā tā kurss kļuva precīzāks. Tādu manevru kosmosā varēja izdarīt tikai vadāms ķermenis, un Davilonas astronomiem vairs nebija ne mazāko šaubu, ka viņiem ir darīšana ar kosmisko raķeti un nevis ar kādu citu nejaušu komētu vai meteoru. Tagad kosmiskā raķete jau bija tiešā Mēness tuvumā un ar gravitonaparātu palīdzību varēja diezgan precīzi noteikt tās svaru un apjomu. Salīdzinot iegūtos skaitļu materiālus un izdarot dažus aprēķinus, Davilonas astronomi nāca pie secinājuma, ka raķetē var novietoties desmit līdz div-
desmit un varbūt pat līdz trīsdesmit pasažieru. Pagaidām nebija iespējams norādīt aptuveni kosmosa kuģa nosēšanās vietu, jo, nonācis pietiekamā atstatumā, tas nenolaidās uz Mēness, bet sāka lidot tam apkārt. Astronomi tūliņ aptvēra, ka atlidojušie kosmonauti nolēmuši izraudzīties visērtāko nosēšanās vietu un tāpēc pārgājuši uz orbitālo, proti, riņķveida lidojumu.
Mēness astronomu minējums bija pareizs. Zinītis, Fuksija un Siļķīte jau iepriekš bija vienojušies nenosēsties, iekām nebūs saskatījuši uz Mēness kosmosa kuģi, ar kuru bija atlidojuši Nezinītis un Apalītis. Viņi zināja, ka šis kuģis meklējams Skaidrības jūras rajonā, bet viņiem tomēr vajadzēja mest ap Mēnesi ne mazāk par diviem desmitiem loku, pirms viņi ieraudzīja raķeti, kas vientuļa rēgojās sastingušās jūras krastā.
Apmetuši vēl dažus lokus pa to pašu orbītu un sīki precizē-
juši raķetes atrašanās vietu uz Mēness virsmas, kosmonauti izdarīja nepieciešamos aprēķinus un tad laida darbā pašregulējo- šos elektronu mašīnu, kura vajadzīgajā brīdī ieslēdza bremzes mehānismu. Nosēšanās tika izdarīta ar maksimālu precizitāti, un tāpēc jaunā raķete nolaidās uz Mēness virsmas netālu no iepriekšējās.
Bez Zinīša, Fuksijas un Siļ- ķītes kuģa ekipāžā ietilpa vēl mehāniķi Skrūvītis un Ķīlītis, profesors Zvaigznums, astronoms Ķīķerītis, inženieris Kabī- tis, arhitekts Kubiņš, gleznotājs Tūbiņš, muzikants Koklītis un doktors Tabletiņš. Līdzko bija izdarīta nosēšanās, Zinītis kā kosmosa kuģa komandieris lika četriem kosmonautiem — Skrūvītim, Ķīlītim, Fuksijai un Siļķī- tei uzģērbt kosmiskos skafandrus un doties izlūkgājienā.
Pirmais, ko izlūku grupai vajadzēja veikt, — pārmeklēt raķeti NUA (tā vienojās saīsināti dēvēt raķeti, ar kuru bija atlidojuši Nezinītis un Apalītis, atšķirībā no otrās raķetes, kuru nolēma saīsināti nosaukt pēc tās galveno konstruktoru Fuksijas un Siļķītes vārdiem par raķeti FUS).
Ietērpušies skafandros, kosmonauti, kas bija ieskaitīti izlū- kotāju grupā, Zinīša vadībā devās uz raķeti NUA un iekāpa tam. Rūpīgi pārmeklējuši visas kajītes, kabīnes, nodalījumus un pārējās palīgtelpas, izlūki pārliecinājās, ka Nezinīša un Apalīša raķetē nav. Izrādījās arī, ka pazuduši divi skafandri. Izlūkotāju grupas uzmanībai nepaslīdēja garām arī tas, ka pārtikas noda
lījumā visi produkti bija apēsti līdz pēdējai kripatai. Tas lika Zinītim un viņa ce|abiedriem secināt, ka Nezinītis un Apalītis palikuši raķetē tik ilgi, līdz tikuši galā ar visiem pārtikas krājumiem, un tad nolēmuši atstāt savu patvērumu un doties ārā meklēt barību.
Pavēlējis Fuksijai un Siļķītei, tāpat arī Skrūvītim un Ķīlītim rūpīgi pārbaudīt, kā darbojas visi mehānismi, un sastādīt sīku aprakstu par nepieciešamiem labojumiem, Zinītis atstāja raķeti. Iznācis uz Mēness virsmas, viņš sāka lūkoties apkārt, pūlēdamies izdomāt, kādā virzienā būtu varējuši aiziet Nezinītis un Apalītis. Taisni priekšā pletās līdzenums, kas atgādināja nekustīgi sastingušu jūru ar tālē saskatāmiem ugunīgi sarkaniem kalniem. Pa labi bija tādi paši kalni, pa kreisi līdz pat apvārsnim sniedzās pārakmeņojušies viļņi. Pagriezies atpakaļ, Zinītis ieraudzīja kalnus, kas viņam atgādināja ziepju putas vai ari zemē guļošus mākoņus; to virsotnēs mirguļoja gigantiski kalnu kristāla graudi. Netālu no šo mākoņkalnu gūzmas rēgojās milzīgs piramīdas vai konusveida kalns. No tā pakājes uz pauguru, kur stāvēja Zinītis, gluži kā saulesstars stiepās gaiša un taisna stidziņa.
«Ja, iznākuši no raķetes, viņi devušies kaut kur projām, tad noteikti būs gājuši pa šo stidziņu,» Zinītis domāja.
Nonācis pie šāda secinājuma, viņš tūliņ pa radiotelefonu nodeva rīkojumu Kubiņam, Tūbiņām, Zvaigznumam, Ķīķerītim un inženierim Kabītim ņemt līdzi ierīces kāpšanai kalnos un sekot viņam uz piramīdveida kalnu.
Kubiņš, Tūbiņš, Zvaigznums, Ķīķerītis un Kabītis vienā mirklī ietērpās skafandros. Ikviens ņēma alpīnistu nūju, piestiprināja pie jostas leduscirtni un izturīgas kaprona auklas rituli, bet Ķīķerītis bez visa tā vēl pielāgoja uz muguras savu teleskopu, no kura parasti nešķīrās.
Izkāpuši no raķetes, Kubiņš, Tūbiņš, Zvaigznums un Ķīķerītis soļoja pa Mēness stidziņu, cenzdamies labi drīz panākt Zinīti, kas bija aizgājis tālu uz priekšu. Kas attiecas uz Kabiti, tad šis subjekts, izmeties ārā no slūžu kameras, izdarīja dažus aumašī- gus lēcienus pie raķetes, it kā grasīdamies pārsviesties tai pāri, un tad aizauļoja pa stidziņu, turklāt tik strauji, ka pāris stiepie- nos panāca Zinīti. Viņš tīri labi zināja, ka uz Mēness nepieciešams pievaldīt savus spēkus un aprēķināt kustības, jo ķermeņa svars šeit ir sešreiz mazāks nekā uz Zemes. Kabītis tomēr bija tāds knēvelis, kas arī uz Zemes nevarēja nostilt mierā. Nonācis uz Mēness, viņš uzreiz juta nepārvaramu vēlēšanos skriet, .ēkāt, aujot, kūleņot, lidot un vispār darīt visādas aušības. Iespējams, ka tieši tā bija viena no izpausmēm, kas rādīja, kā svara samazināšanās ietekmē knēveļu psihi.
Redzēdams šos āķīgos lēcienus, Zinītis saprata, ka izdarījis kļūdu, ņemdams Kabīti līdzi uz Mēness. Viņš tūdaļ pavēlēja Kabītim griezties atpakaļ raķetē, taču tas par šo pavēli nelikās ne zinis un meta kūleni pēc kūleņa.
— Tāds disciplīnas pārkāpums kosmosā nav pieļaujams! — Zinītis saskaities norūca. — Nu, pagaidi, es tevi iespundēšu raķetē, tad tu man palēkāsi!
Taisni šai brīdī Zinītis pamanīja sāņus no stidziņas kosmisko zābaku, ko Apalītis bija pametis, skriedams no alas uz raķeti. Zinītis uzreiz pat neaptvēra, kas tas tāds par priekšmetu, taču, pacēlis to, pārliecinājās, ka tas gluži vienkārši ir skafandra zābaciņš.
Ieraudzījuši, ka Zinītis kaut ko paceļ, Kubiņš, Tūbiņš, Zvaigznums, Ķīķerītis un Kabītis žigli pieskrēja viņam klāt.
— Draugi, mēs esam uz pareiza ceļa! — iesaucās Zinītis, rādīdams viņiem zābaku. — Mūsu atradums pierāda, ka Nezinītis un Apalītis gājuši pa šo ceļu. Nevarēja taču zābaks atkļūt šurpu pats. Turpināsim meklējumus.
Te Kabītis izrāva Zinītim zābaku, uzbāza to alpīnistu nūjas galā, paslēja augstu gaisā un, vicinādams kā karogu, drāzās uz priekšu. Zinītis galvu vien nogrozīja par šādu negudru ālēšanos.
Drīz ceļotāji nonāca alā, kas bija izveidojusies piramidāla kalna nogāzē. Iedami dziļāk, viņi sasniedza ledteku grotu un nolēma to rūpīgi pārmeklēt. Visi izklīda starp milzenīgajām ledtekām, kas nokarājās no grotas griestiem, un drīz Tūbiņām izdevās uziet otru Apalīša kosmisko zābaciņu.
— Otrs zābaks! — Tūbiņš iesaucās, vicinādams atrasto zābaku.
Zinītis un visi pārējie steidzās pie viņa.
— Abi mūsu atradumi liecina, ka drīz mēs uziesim arī pašu šo zābaku valkātāju, — sacīja Zinītis. — Uz priekšu, draugi!
Visi virzījās tālāk un drīz vien sasniedza tuneli ar ledus pamatni. Pamanījis, ka tuneļa ledus pamatne ved slīpi lejup, Zinītis lika ceļotājiem sasieties kopā ar virvi, kā to parasti dara alpīnisti, iedami pāri ledājiem. Tas bija darīts īstā laikā. Viņi vēl nepaguva piestiprināt pie jostām virvi un doties tālāk, kad Kabītis, kas gāja visiem pa priekšu, paslīdēja uz ledus un, nogāzies atmuguriski, ripoja lejup. Virve uzreiz saspringa un vilka līdzi pārējos ceļotājus.
— Ne no vietas! Stāt! — Zinītis uzkliedza. — lecērtiet nūjas ledū!
Visi sāka ar alpīnistu nūju asajiem galiem cirsties ledū. Tas apturēja kritienu. Aiz virves pievilcis Kabīti klāt, Zinītis norīkoja, lai viņu piesien visiem aizmugurē un neļauj viņam līst priekšā.
Drīz tuneļa slīpums kļuva tik kraujš, ka Zinītis baidījās turpināt lejupkāpšanu.
— Tālāk nevaram kāpt visi, — viņš sacīja. — Jānolaiž kāds knēvelis viens pats.
— Nolaidiet mani, — piedāvājās Ķīķerītis. — Iespējams, es kaut ko saskatīšu ar teleskopu.
Pavēlējis ceļabiedriem cirst ledū pakāpienus, Zinītis sasēja kaprona auklas šķeteres citu pie citas tā, ka iznāca gara virve. Šās virves galu viņš piesēja Ķīķerītim pie jostas un lika tam
piesardzīgi rāpties lejā. Pārējie kosmonauti stāvēja uz ledus pakāpieniem un pamazām laida lejup virvi, rūpīgi uzmanīdami, lai tā neizslīd viņiem no rokām.
Savus novērojumus Ķīķerītis ziņoja augšāpalicējiem pa radiotelefonu.
— Tuneļa slīpums kļūst aizvien kraujāks un kraujāks! — viņš sauca. — Sienas atvirzās tālāk . . . Noeja kļūst gandrīz perpendikulāra . . . Redzu priekšā gaismu .. . Noeja kļuvusi perpendikulāra . . . Karājos virs bezdibeņa. Lejā migla. Mākoņi . . . Tūces .. . Redzu kaut ko mākoņu spraugās …
— Ko tu redzi? — Zinītis, nepacietībā degdams, iekliedzās.
— Kaut ko redzu, tikai neredzu, ko, — Ķīķerītis atsaucās. — Tāda kā duļķe. Tūliņ mēģināšu saskatīt ar teleskopu.
Viņš ilgi nedeva nekādas dzīvības zīmes. Beidzot iesaucās:
— Zeme! .. . Urā! Redzu zemi! . . . Redzu upi! Redzu zaļu lauku! Redzu kokus! … Mežu!
' Viņš apklusa, bet tad pēc maza brītiņa atkal atskanēja viņa balss:
— Urrā! Redzu mājas! . . . Kaut kādu apdzīvotu vietu! Urā!
— Urā-ā-ā! — iekliedzās Zinītis un Zvaigznums, un līdz ar viņiem arī pārējie knēveļi.
Aiz prieka viņi būtu varējuši mesties cits cita apkampienos, taču nedrīkstēja izlaist no rokām virvi.
Bet Ķīķerītis jau sauca:
— Mākoņi atkal sabiezē! . . . Nekas vairs nav redzams! Tāda kā migla … Šeit kļūst ļoti karsti! Velciet mani augšā!
Zinītis un viņa draugi vilka Ķīķerīti augšup. Drīz ceļotāji atkal bija visi kopā un devās atceļā. Līdzko viņi bija atgriezušies raķetē, Zinītis sasauca ārkārtēju apspriedi. Ķīķerītis pastāstīja, ka viņš lejā redzējis kaut kādu nepazīstamu zemi ar apdzīvotu vietu. Iespējams, ka tā esot liela Mēness pilsēta, bet varbūt arī neliels ciemats. To Ķīķerītis nevarēja gluži noteikti pasacīt, jo pa mākoņu spraugām bija redzējis tikai daļu no apdzīvotas vietas.
— Pilsēta vai ciemats — tas nav svarīgi, — teica Zinītis. — Ja tur ir apdzīvota vieta, tātad ir arī iedzīvotāji, un, ja tas tā, tad mums nekavējoties jālido turp. Lidot varam ar raķeti FUS. Domāju, ka tā brīvi tiks cauri tunelim.
— Tikt jau nu tiks, — piekrita profesors Zvaigznums, — bet kā mēs aizdabūsim raķeti līdz tunelim? Kaut arī svars šeit ir sešreiz mazāks nekā uz Zemes, taču mēs neizkustināsim raķeti no vietas, pat ja visi tanī iejūgsimies.
— Jūs esat aizmirsis bezsvara stāvokli, dārgais draugs, — Zinītis pavīpsnājis iebilda. — Tagad taču mūsu rokās ir bezsvara ierīce, kas bija uzstādīta raķetē NUA.
— Ak jā, pareizi! — profesors Zvaigznums iesaucās.
Fuksija pastāstīja, ka raķete NUA esot pilnīgā kārtībā un,
nosēžoties uz Mēness, neesot ne drusciņ cietusi, visi tās mehānismi darbojoties nevainojami. Kas attiecas uz bezsvara ierīci, ari tā esot pilnīgā kārtībā.
Zinītis lika atnest bezsvara ierīci un sacīja:
— Vajag tikai ieslēgt šo ierīci — un ap raķeti apmēram trīsdesmit soļu rādiusā radīsies bezsvara zona. Ja mēs piesiesim raķetei kaut vai četrdesmit soļu garu auklu, tad varēsim mierīgi vilkt aiz auklas gala un raķete lidos mums līdzi kā diegā piestiprināts gaisa baloniņš.
— Tas tomēr vēl jāpārbauda, — iebilda Siļķīte. — Var izrādīties, ka bezsvara zona uz Mēness ir krietni lielāka nekā uz Zemes. Seit taču smaguma spēks ir mazāks.
— Pareizi! — iesaucās Zvaigznums.
Viņš uz vietas ņēmās izdarīt matemātiskus aprēķinus, kuri parādīja, ka auklai jābūt trīsreiz garākai, proti, ap simt divdesmit soļu. Taču, kad sāka pārbaudīt praksē, izrādījās, ka šis skaitlis vēl divkāršojams. Ieslēdzot bezsvara ierīci, smaguma spēku varēja sajust tikai apmēram divsimt četrdesmit soļu atstatumā no raketes. »
Pēdīgi aprēķinu praktiskā parbaude bija veikta. Raķetei piesēja garu kaprona auklu, un Zinītis vēlējās pats nogādāt raķeti līdz alai. Paņēmis rokās auklas galu un aizgājis no raķetes divsimt četrdesmit soļu atstatu, viņš pa radiotelefonu deva komandu ieslēgt bezsvara ierīci. Fuksija tūliņ ieslēdza ierīci. Zaudējusi svaru, raķete lēni atrāvās no Mēness virsmas un cēlās augšup.
Kā zināms, visi priekšmeti, zaudējuši svaru, parasti ceļas uz augšu (protams, ja nav piestiprināti). Smaguma spēka ietekmē katrs priekšmets tiek it kā saspiests, saplacināts, kaut vai pavisam nedaudz. Bet, tiklīdz priekšmets zaudē svaru, tas izplešas, saslienas un reizē ar to gluži kā atspere atgrūžas no virsmas, uz kuras atradies.
Manīdams, ka raķete pacēlusies pietiekami augstu, Zinītis vieglītiņām pavilka auklu un mierīgā garā sāka soļot pa Mēness stidziņu. Raķete ieņēma horizontālu stāvokli un paklausīgi peldēja līdzi, neskarot Mēness virsmu. Tiesa, lāgu lāgiem tā nolaidās lejāk, taču, kolīdz pieskārās Mēness virsmai, tūliņ atkal atgrūdās no tās un cēlās augšup.
Knēveļi, kas sēdēja raķetē, raudzījās pa iluminatoriem. Visi priecājās, ka Zinītis gluži bez piepūles velk milzu raķeti pavadā.
Tomēr viņu prieks bija pāragrs. Netālu no alas, kad Zinītis jau uzskatīja savu uzdevumu par veiktu, raķete atkal nolaidās
lejā. Šoreiz Zinītis redzēja, ka tā vairs neatgrūžas no Mēness virsmas, un juta, ka viņam kļūs grūti to vilkt, un pēc dažiem soļiem viņš to vairs nejaudāja dabūt no vietas. Pārliecinājies, ka viņa pūles veltas, Zinītis nodomāja, ka knēveļi, kas bija palikuši raķetē, sagudrojuši viņu izjokot, un pikti uzsauca:
— Ei! Ko jūs tur niekojaties? Kāpēc izslēdzāt bezsvara ierīci?
Ierīce ir ieslēgta. Neviens nav pat domājis niekoties, — pa radiotelefonu atsaucās Fuksija.
— Es tūliņ paskatīšos pats.
Zinītis veicīgi atgriezās raķetē
un ņēmās pārbaudīt bezsvara ierīci, taču, lai cik viņš to ieslēdza, lai cik izslēdza, bezsvara stāvoklis neradās.
— Kas gan te noticis? — Zinītis samulsis murmināja. — Viens no diviem: vai nu lunīta izdalāmā enerģija izsīkusi . . .
— Vai arī — kas? — nepacietīgi iejautājās Zvaigznums.
— Vai arī kas? Vai kas? — apkārt sadrūzmējušies knēveļi atkārtoja.
Zinītis neatbildējis paķēra apa-
rātu un, izlēcis no raķetes, skriešus devās atpakaļ, tas ir, tai virzienā, kur raķete bija stāvējusi iepriekš.
— Turiet viņu! — Siļķīte iekliedzās. — Viņš, jādomā, aiz bēdām sajucis prātā.
Inženieris Kabītis un tūliņ arī Zvaigznums izlēca no raķetes un dzinās Zinītim pakaļ.
Aizskrējis kādu simt soļu attālumā no raķetes, Zinītis apstājās un ieslēdza bezsvara aparātu. Viņš tūliņ sajuta, ka radies bezsvara stāvoklis, un tai pašā acumirklī pamanīja, ka Zvaig- nums un Kabītis, kas skrēja viņam pakaļ, paceļas no Mēness virsmas un lido augšup. Ieraudzījis šo fantastisko lēcienu, Zinītis steigšus izslēdza ierīci, Kabītis un Zvaigznums atkal atguva svaru un, nolaidušies lejā, izstiepās uz Mēness garšļaukus. Noticis tas uz Zemes, viņi, bez šaubām, būtu sakropļoti, taču, tā kā šeit smaguma spēks bija mazāks, viņi, tā sakot, tika cauri ar vieglu izbīli.
Ieraudzījis Zvaigznumu un Kabīti uzlecam kājās, it kā nekas nebūtu noticis, Zinītis joza atpakaļ. Visi knēveļi izlīda no raķetes un gaidīja, ko viņš teiks. Taču Zinītis neteica nekā. Aizdrāzies raķetei garām, viņš pieskrēja pie piramidālā kalna un atkal ieslēdza bezsvara ierīci. Šoreiz bezsvara stāvoklis neradās.
— Nu, kas ir, Zinīt? — knēveļi, pie viņa steigdamies, taujāja. — Kā tu to visu izskaidrosi?
— Kas tur ko izskaidrot? — Zinītis noplātīja rokas. — Jūs paši redzējāt, ka, lūk, tur tālumā bezsvars radās. Tātad lunīta enerģija nav izsīkusi. Turpretim šeit, kalna tuvumā, bezsvars nerodas. Vai tas nenozīmē, ka šeit kaut kur tuvumā atrodas viela, kas sevī uzsūc lunīta izstaroto enerģiju un neļauj bezsvara stāvoklim rasties?
Nenoklausījies Zinīša paskaidrojumu līdz galam, profesors Zvaigznums pielēca klāt un krita viņam ap kaklu.
— Tas, bez šaubām, tā arī ir, mīļais draugs! — viņš iegavilējās. — Jūs, mans draugs, esat liels zinātnieks! Jums pieder gods, ka esat atklājis ne vien lunītu, bet arī antilunītu: tā es ierosinu nosaukt šo jauno vielu.
— šī viela tomēr nav vēl atklāta, — Zinītis iebilda.
— Atklāta, mans dārgais, atklāta! — Zvaigznums sauca. — Jūs esat atklājis antilunītu, tā sakot, teorētiski. Tagad mums atliek tikai praksē pierādīt tā esību. Tā taču ir notikuši daudzi zinātniski atklājumi. Teorija vienmēr apgaismo ceļu praksei. Citādi tai nebūtu nekādas vērtības!
— Kur gan šis antilunīts varētu atrasties? — prātoja Kubiņš. — Kur lai mēs to meklējam?
— Tas var būt nogūlis kaut kur zem mums — Mēness dzīlēs vai šā kalna dzīlēs. Ne velti bezsvars izzūd šā kalna tuvumā, — sacīja Zinītis.
— Tad tas jāmeklē rokā, — iesaucās Kabītis. — Labi aši jāķeras pie lāpstām un jāsāk rakt. Ko tad mēs te vēl stāvam?
— Diemžēl man vajadzēs atvēsināt jūsu dedzību, — ierunājās Siļķīte. — Kālab tāda steiga, sakiet, lūdzami? Kam jums ievajadzējies uzreiz rakt?
— Nu, protams, lai atrastu antilunītu, — attrauca Kabītis.
— Kam tad vajadzīgs antilunīts?
— «Kam vajadzīgs»? Lai iznīcinātu bezsvaru.
— Mums, mans dārgais, vajag nevis iznīcināt bezsvaru, bet, gluži otrādi, to radīt, — sacīja Siļķīte. — Ja nav bezsvara, mēs nevaram raķeti nodabūt no vietas un tātad nevaram arī doties meklēt Nezinīti un Apalīti.
— Nezinītim un Apalītim nāksies vēl pagaidīt, — atbildēja profesors Zvaigznums. — Kaut arī mēs pagaidām nezinām, kādu labumu mums visiem dos antilunīts, taču mums šī brīnumainā viela jāatrod. Mums visupirms jārīkojas zinātnes interesēs. Zinātne prasa upurus.
— Kas tie tādi par upuriem? — sarunā iejaucās Fuksija. — Jūsuprāt, mums Nezinītis jāupurē zinātnei? … Tā nu vis nebūs! Mēs vispirms dosimies meklēt savus pazudušos draugus, un tad jūs varat meklēt savu antilunītu.
— Paskatieties tikai uz viņu! — iesaucās Zvaigznums, ar pirkstu rādīdams uz Fuksiju. — Antilunīts ir tikpat mūsu, kā arī jūsu. Kas par nekulturālu izteikšanos!
— Nekulturāli ir rādīt uz citiem ar pirkstu! — atcirta Siļķīte.
Nav zināms, cik tālu šī ķilda būti?novedusi, ja tanī neiejaucies doktors Tabletiņš.
— Draugi! — viņš ieminējās. — Pusdienu laiks ir jau pagājis, ja neuzskatām, ka esam palaiduši garām arī vakariņas. Es kategoriski iebilstu pret tādiem kārtības traucējumiem. Uz Mēness, tāpat kā uz Zemes, nepieciešams ievērot stingru režīmu, jo neregulāra ēšana un atpūtas laika neievērošana izraisa dažādas slimības, kas it īpaši nevēlamas kosmosa apstākļos. Laiks izbeigt nevīžību, bezrūpību, izlaidību un domu trulumu! Tūliņ visi bez vārda runas dosies vakariņās un pēc tam gulēt. To jums saku es, doktors Tabletiņš, un, ja reiz es tā saku, tas nozīmē, ka tā arī būs!
— Pareizi! — Zfnītis uztvēra. — Tūliņ uz vietas pārtraukt jebkādas sarunas! Uz Mēness disciplīna pirmajā vietā. Lūdzu visus nostāties vienā rindā! Nu, jel labi ātri! Ātri, ātri! Stājies ari tu, Tabletiņ . . . Tā! Vai visi savās vietās? Un tagad soļos marš — raķetē iebaudīt vakariņas!