Tā beidzās pirmā diena, ko Zinītis un viņa draugi pavadīja uz Mēness. Ikviens lasītājs droši vien būs uzminējis, ka ar vārdu «diena» nav vis jāsaprot Mēness diena, kura, kā noskaidrojuši zinātnieki, uz Mēness ilgst apmēram četrpadsmit Zemes diennaktis, bet parastā Zemes diena, kas ilgst apmēram pusi no diennakts.
Kad kosmonauti bija ieturējuši vakariņas, viņi atstāja raķeti FUS un organizēti pārgāja raķetē NUA. Doktors Tabletiņš apgalvoja, ka raķetē NUA dzīves apstākļi esot labāki, jo tur ikviens var likties gulēt atsevišķā kajītē, kamēr; raķetē FUS visiem jāsaspiežas vienā divpadsmitvietu kabīnē. Tiesa, doktoram Tab-
letiņam pašam gan bija ērtāk sekot visiem režīma pārkāpumiem, ja visi knēveļi novietojās vienā kabīnē, taču vispārības interesēs viņš nolēma atteikties no personiskām ērtībām.
— Tomēr ņemiet vērā, — viņš brīdināja, — es tik un tā laiku pa laikam pamodīšos un izdarīšu nakts apstaigu. Nekādi režīma pārkāpumi nepaslīdēs garām manai uzmanībai, tā arī ielāgojiet. To jums saku es, doktors Tabletiņš, un doktors Tabletiņš, kā jums zināms, vārdus vējā nemēdz kaisīt!
Izteicis šādu brīdinājumu, doktors Tabletiņš ielīda savā kajītē un aizmiga tik cieši, ka pa visām astoņām miegam paredzētajām stundām ne reizi nepamodās.
Izdzirdējuši vareno krākšanu, kas skanēja no Tabletiņa kajītes, visi knēveļi iztrausās no savām guļvietām un ikviens ķērās pie šāda vai tāda darba. Tūbiņš ņēmās gleznot Mēness ainavas. Viņu sen jau urdīja nepacietība nomest skafandru un drīzāk iedzīvināt krāsās visu, ko laimējies redzēt uz Mēness.
Koklītis tvēra flautu un sāka svilpot kaut kādas dīvainas melodijas, kas viņam jaucās pa galvu. Juzdams, ka šis melodijas it kā aizslīd no viņa un nedodas rokā, viņš paķēra papīra lapu, augšmalā uzrakstīja «Kosmosa simfonija» un sāka izraibināt papīru ar nošu zīmēm. Pasvilpo, pasvilpo uz flautas un raksta; tad pasvilpo vēl — un raksta atkal. Krietnu brāzienu viņš dabūtu, ja Tabletiņš būtu pamodies un izdzirdējis visas šīs melodijas.
Kubiņš, ilgi nedomādams, sāka izstrādāt projektu Mēness alas pielāgošanai dzīvojamām telpām. Pēc šā projekta ieeju alā segs gaisu necaurlaidīga siena ar hermētiski noslēdzamām dur-
vim un slūžu ierīci; tad ala tiks piepildīta ar gaisu. Alas sienas un griestus apšūs ar granītu vai kādu citu skaistu akmeni. Netālu no alas uz Mēness virsmas novietos saules baterijas, kas ražos telpas apgaismošanai un apsildīšanai nepieciešamo elektrisko enerģiju. Alas iekšpuse pamazam pārveidosies: radīsies istabas, gaiteņi, zāles, pagrabi, lifti, telefona būdas, apcirkņi, noliktavas, fotolaboratorijas, zinātniski pētniecības institūti un pat apakšmēness dzelzceļš satiksmei ar citām alām. Projekts ātri apauga ar jaunām un jaunām detaļām.
Skrūvītis un Ķīlītis lauzīja galvu, kā iedabūt raķeti alā un ievadīt to Mēness iekšpusē. Daudzu pārdomu rezultātā viņi izprātoja pierīkot raķetei asti un riteņus, lai tā varētu brīvi ripot pa Mēnesi kā reaktīvais skrituļu cauruļauto. Vienīgais, ko viņi nespēja izgudrot, — kur uz Mēness lai ņem riteņus.
Inženieris Kabītis, kas bija galīgi pārmocījies, lēkādams skafandrā pa Mēnesi, nekādus projektus netaisīja, toties apņēmās noskaidrot, kādus labumus gūst parasts Zemes knēvelis, nokļuvis uz Mēness, un kādas neērtības viņam jāpacieš. Visu pamatīgi apsvēris un sīki aprēķinājis, Kabītis secināja, ka, nokļuvis uz Mēness, kosmonauts iegūst divdesmit četrus labumus, tai pašā reizē ciezdams divsimt piecdesmit sešas visdažādākās nēēr- tības.
Zinītis un profesors Zvaigznums pa to laiku risināja citu uzdevumu, proti: kādas varētu būt jaunatklātā antilunīta īpašības. Vadoties no tā, ka šai vielai acīmredzot piemīt lunītam pretējas īpašības, viņi secināja, ka antilunīts ir drīzāk caurspīdīgs nekā necaurspīdīgs, drīzāk violets vai zilgans nekā dzeltenīgs, zaļgans vai pelēcīgi brūnā aveņkrāsā; siltumvadāmība tam drīzāk vāja nekā laba, turpretim spēja vadīt elektrību — drīzāk laba nekā vāja. Tā īpatnējais svars ir drīzāk neliels nekā liels, kušanas temperatūra drīzāk zema nekā augsta, tas sagulis Mēness dzīlēs drīzāk sekli nekā dziļi. No minerāliem, kas varētu
atrasties blakus antilunītam, visdrīzāk būtu minams lunīts, jo tīra lunīta iegulas mijiedarbībā ar kosmosa magnētiskajiem spēkiem varētu radīt bezsvara stāvokli, kas traucētu Mēness virsējo slāņu stabilitāti, bet tāda parādība drīzāk nav novērojama nekā ir novērojama.
Tiklab Fuksiju, kā arī Si|ķīti visvairāk nodarbināja jautājums, kas būtu jādara, lai bezsvara ierīce sāktu darboties jaunajos apstākļos. Apspriedušas šo jautājumu no visām pusēm, viņas nonāca pie secinājuma, ka uzveikt antilu- nīta pretspēku var, tikai palielinot bezsvara ierīces apmērus, bet, lai to izdarītu, jāsadabū pietiekami liels lunīta kristāls un jāņem pietiekami spēcīgs magnēts.
Otrā dienā Zinītim un viņa draugiem izdevās Mēness alas dziļumā atrakt biezus lunīta slāņus. Saguluma veids, kā jau profesors Zvaigznums bija paredzējis, liecināja, ka Mēness augšējos slāņos šis minerāls nav nekāds retums. Izraudzījušies vislielāko
lunīta kristālu un ņēmuši vienu
no visspēcīgākajiem magnētiem, kas bija raķetē nogādāti uz Mēness, knēveļi neiziedami no alas,
mēģināja konstruēt jaunu bezsvara ierīci. Kā jau Fuksija un Siļķīte bija gaidījušas, bezsvara stāvoklis radās, tiklīdz magnēts un kristāls tika tuvināti līdz pietiekamam atstatumam.
Knēveļi, kas šai mēģinājumā bija klāt, tai pašā mirklī atrāvās no alas pamatnes un pacēlās uz augšu. Peldēdami zem alas griestiem visdažādākajās pozās, viņi visādi pulējās nolaisties lejā, taču viņu pūlēm bija niecīgi panākumi. Tērpušies smagos skafandros, viņi nevarēja precīzi aprēķināt sava ķermeņa kustības un izmantot reaktīvos spēkus, lai pārvietotos telpā.
Vispārēju neizpratni izraisīja fakts, ka Zinītis pats un arī profesors Zvaigznums kaut kādu iemeslu dēļ nebija pakļauti bezsvara iedarbībai un lejā turpināja darbu, it kā nekas nebūtu noticis. Viņi pārnēsāja bezsvara ierīci no vienas vietas uz otru, atvirzījās nost no tās, aiziedami tālākos alas nostūros, ar atsperu svariem pārbaudīdami smaguma spēka pārmaiņu dažādās vietās. Visi taujāja Zinītim nu Zvaigznumam, kāpēc uz viņiem bezsvars neiedarbojas, taču Zinītis un Zvaigznums tikai klusībā vīpsnāja un izlikās jautājumu nedzirdam. Tiku tikām izķirci- nājušies, viņi atzinās, ka atraduši antilunītu, kas ļaujot viņiem saglabāt svaru.
Izslēdzis bezsvara ierīci, tā likdams visiem knēveļiem acumirklī nolaisties lejā, Zinītis izkratīja no savas mugursomas vairākus sīkus akmentiņus. Visi ar interesi ņēmās tos aplūkot. Akmentiņi bija cieti, blīvi, pēc izskata atgādināja kramu, taču atšķirībā no krama bija nevis tumšpelēkā, bet spilgti violetā krāsā, turklāt tajos slēpās kaut kāda enerģija, ar kuru tie pievilka cits citu apmēram tāpat, kā cits citu pievelk elektrizēti priekšmeti vai magnetizēti dzelzs gabaliņi.
Zinītis teica, ka viņi dabūjuši krietni vien nopūlēties, kamēr atskaldījuši šos akmentiņus no milzīga bluķa, ko uzgājuši alas dziļumā, jo antilunīts esot ārkārtīgi cieta viela.
— Ar ko tad izskaidrojama antilunīta iedarbība? Kāpēc tas atļauj saglabāt svaru? — knēveļi klaušināja.
— Jādomā, ka enerģija, ko izdala antilunīts, rada bezsvara apstākļos zonu, kurā bezsvara iedarbe neizplatās, — sacīja Zinītis. — Pietiek, ja jums ir neliels gabaliņš antilunīta, lai apkārt izveidotos šāda zona, un bezsvars jums vairs nebūs bīstams. Skatieties šurp! Tūliņ izdarīsim mēģinājumu.
Zinītis izsniedza knēveļiem antilunīta gabaliņus un ieslēdza bezsvara ierīci. Visi knēveļi palika uz vietas, un vienīgi Zinītis, kuram nebija atlicis neviena akmentiņa, bezpalīdzīgi karājās alas bezgaisa telpā.
— Redziet nu! — Zinītis iesaucās. — Ikvienu no jums antilunīts pasargā no bezsvara iedarbības. Un, ja es tuvošos kādam no jums, tad arī droši vien nonākšu svara zonā un jutīšu smagumu.
Sīki aprēķinājis kustības, Zinītis savēcināja rokas un pielidoja pie Tabletiņa, kas stāvēja netālu. Nokļuvis tam līdzās, viņš uzreiz juta, ka smaguma spēks it kā velk viņa kājas lejup.
— Skatieties! — Zinītis iesaucās. — Tagad es, tāpat kā visi citi, stāvu stingri uz kājām. Taču ja mēģināšu paiet no Tabletiņa nostāk . . .
Zinītis paspēra soli sāņus un, izkļuvis no svara zonas, kas apņēma Tabletiņu, uzreiz uzlidoja pie alas griestiem.
Atlikušo dienas daļu Zinītis un viņa draugi izlietoja, lai nodrošinātu sevi ar lunīta un antilunīta krājumiem. Daļu no šiem krājumiem viņi atstāja alā, daļu iekrāva raķetē FUS. Uz raķeti FUS pārnesa arī augu sēklas, kas glabājās raķetē NUA.
Tika nolemts nākamajā rītā palaist raķeti FUS Mēness iekšienē. Tagad to nebija grūti izdarīt. Uzstādījuši raķetē bezsvara ierīci un ar antilunītu nodrošinājušies pret bezsvara iedarbību, kosmonauti viegli nogādāja raķeti ledteku grotā un no tu- rienes ledus tunelī, kas veda Mēness dziļumā. Tur raķeti nostatīja uz slīpās tuneļa ledus pamatnes. Ikviens ieņēma raķetē savu vietu, un nolaišanās sākās.
Visupirms Zinītis ieslēdza galveno prožektoru raķetes priekšgalā un tad izslēdza bezsvaru. Pati ar savu svaru raķete slīdēja lejup pa tune|a ledus pamatni, apgaismodama priekšā ceļu. Negaidīdams, kamēr raķete attīstīs pārāk lielu ātrumu, Zinītis no jauna ieslēdza bezsvara ierīci. Zaudējusi svaru, raķete pēc inerces joprojām virzījās lejup. Saskardamās ar tuneļa ledus sienām, radušās berzes ietekmē tā pamazām sāka kustēties gausāk, un tad Zinītis vēlreiz izslēdza bezsvara ierīci. Radītā smaguma spēka ietekmē raķete no jauna paātrināja gaitu.
Pamazām tuneļa slīpums kļuva kraujāks. Drīz vien raķete vairs neslīdēja, bet it kā lidoja bezdibenī, ienirdama aizvien dziļāk Mēness apvalka dzīlē. Pēdīgi Mēness apvalks izbeidzās. Raķete izgāja no bezdibeņa un atradās plašumā. Zinītis paskatījās pulkstenī un atzīmēja borta žurnālā ar precizitāti līdz vienai sekundei laiku, kad raķete izgājusi no tuneļa, un tad izslēdza prožektoru. Apkārt arī bez tā bija gaišs. Apakšā visu klāja biezi mākoņi; izkļuvuši tiem cauri, kosmonauti ieraudzīja zemi ar zaļiem līdzenumiem un pakalniem, ko dažādos virzienos šķērsoja taisni ceļi un līkumaina upes lente, vīdamās no vienas malas līdz otrai.
Ķīķerītis, kas tūdaļ pieplaka ar aci pie sava teleskopa, paziņoja, ka redz pie apvāršņa pilsētu. Tā tomēr nebija Davilona, kurā viņlaik bija nokļuvis Nezinītis, bet cita Mēness pilsēta — Fantomasa.
Zinītis ar draugiem gan iekļuva Mēness iekšienē pa to pašu spraugu kā Nezinītis ar Apalīti, bet, tā kā Mēness iekšējais kodols nemitīgi griežas, nonāca uz tā pavisam citā vietā.
Ieslēdzis attiecīgo mehānismu, Zinītis pagrieza raķeti horizontālā stāvoklī un tad iedarbināja galveno dzinēju un uzņēma kursu uz tālumā redzamo pilsētu.
Pēc dažām minūtēm raķete jau meta lokus virs Fantomasas. Zinītis, kas ne uz mirkli neatkāpās no vadības pults, laiku pa laikam paraudzījās lielā prizmatiskā binoklī, kurā redzēja ne
tikvien namus, bet arī automobiļus, tramvajus, autobusus un pat atsevišķus gājējus. Tiesa, tie gan visi izskatījās ārkārtīgi sīciņi — katrs knēvelis magoņsēkliņas lielumā. Zinītim tomēr bija ļoti asa redze, un viņš paguva no augstuma saskatīt, ka šie kriksīši skrēja ārā no namiem un, galviņas atgāzuši, laipni māja ar roķelēm.
— Viņi ieraudzījuši raķeti! — Zinītis priecīgi iesaucas.
— Viņi mūs sveicina!
Drīz vien no mājām izbirušie knēveļi piepildīja visas ietves un ielas klāju. Tagad jau grūti bija kaut ko saskatīt lielajā drūzmā un Zinītim likās, ka visa iela viļņojas, mutuļo vai verd.
— Es nevaru izšķirt, ko viņi tur dara, — viņš sauca, neat- raudamies no binokļa.
— Šķiet, ka viņi plūcas! — atsaucās Ķīķerītis.
Savā teleskopā, kas bija krietni spēcīgāks, Ķīķerītis redzēja, ka uz ceļiem sarodas policistu nodaļas. Policisti ar spožām metāla kaskām mācās virsū knēveļiem, kas drūzmējās ielās, un, dauzīdami tos ar rungām, dzina atpakaļ namos.
— Jā, jā! — Ķīķerītis
satraukts apstiprināja.
— Liekas, vieni no viņiem dauza citus!
Zinītis vadīja kuģi uz nolaišanos, un Ķīķerītis ieraudzīja uz namu jumtiem ar šautenēm bruņojušos policistus. Sākumā viņš nodomāja, ka tiem rokās ir nūjas, taču drīz vien pamanīja, ka no šīm «nūjām» it kā izšaujas uguntiņas ar baltiem dūmu mutulīšiem.
— Tās viņiem ir šautenes! — Ķīķerītis attapis iesaucās. — Viņi nez uz ko šauj!
— «Nez uz ko»! — Zinītis ironiski iesmējās. — Viņi taču šauj uz nums!
Šai brīdī kādam policistam izdevās trāpīt raķetei. Noskanēja skaļš blīkšķis. Raķete noraustījās un, zaudējusi vadību, sāka kūleņot gaisā. Lode nebija spējusi pārsist tvirto tērauda apvalku, bet, tā kā raķete atradās bezsvara stāvoklī, lodes radītais satricinājums tai bija sevišķi jūtams. No spējas virziena maiņas kosmonauti sakrita čupā. Izcēlās apjukums.
Zinītis atguvās pirmais un, pielēcis pie vadības pults, ieslēdza pagrieziena mehānismu. Viņam drīz izdevās apturēt raķetes griešanos un izlīdzināt lidojumu. Pārliecinājies, ka šaušana lejā turpinās, viņš nekavējoties palielināja ātrumu un izveda raķeti no apšaudes lauka.
Mēness astronomiem kosmosa kuģa parādīšanās virs Fantomasas nenāca negaidīta. Savā laikā viņi bija precīzi
iezīmējuši vietu, kur raķete nolaidās uz Mēness. Kopš tās dienas vairāki desmiti gravitonteleskopu, kas bija izvietoti dažādās Mēness pilsētās, novēroja šo Mēness debesjuma punktu. Līdzko Sprutsa kungs dabūja zināt, ka kosmosa kuģis nolaidies uz Mēness, viņš tūliņ pavēlēja pastiprināt policijas nodaļas tais pilsētās, kuru tuvumā varēja sagaidīt kosmonautu ierašanos. Veikto pasākumu rezultātā Fantomasas policija, tā sakot, nepalika vis kaunā, bet tika sacelta kājās tai pašā acumirklī, kad kosmosa kuģis parādījās virs Fantomasas.
Atstājis pilsētu aiz muguras, Zinītis sāka aplūkoties pēc ērtas nosēšanās vietas. No augšas viņš redzēja nelielus apstrādātu tīrumu četrstūrīšus, sīkas, dārzu zaļumā iegrimušas ciemu iedzīvotāju mājiņas. Tālāk kosmosa kuģis laidās pār mežu. Tad mežs izbeidzās, Zinītis pamanīja mežmalā pakalnu vidū ļoti ērtu nosēšanās laukumiņu.
— Rau, kur ērta nosēšanās vieta, — viņš sacīja. — Seit neviens nedzīvo un mēs nevienam nenodarīsim zaudējumus.
Apmetis loku virs laukuma un ar bremzes dzinēju samazinājis ātrumu, Zinītis pagrieza raķeti ar asti uz leju un sāka nolaišanos. Līdzko kosmosa kuģis saskārās ar cietu zemi, Zinītis izslēdza bezsvara ierīci. Raķete atbalstījās ar astes daļu pret zemi un apstājās vertikālā stāvoklī.
.Nosēšanās bija noritējusi veiksmīgi.
Kosmonauti cits pēc cita iznāca no kabīnes un, rokās saķērušies, trīsreiz nokliedza «urā». Bija tik patīkami pēc ilga pārtraukuma atkal atrasties svaigā gaisā, bez skafandriem. Kājas grima zaļā zālītē, kurā ņirbēja puķītes. Ceļotājus pārsteidza, ka gan zāle, gan puķītes bija brīnum sīciņas, zemas, gluži citādas nekā tās, pie kurām viņi bija pieraduši savās mājās — uz tālās Zemes. Lai saskatītu ziediņu, vajadzēja pieliekties vai notupties. Par to visiem bija lielu lielie smiekli.
Palūkojušies apkārt, knēveļi pamanīja, ka arī koki mežā ir ārkārtīgi sīki. Ik koks ne lielāks par pirtsslotu. Ja neskaita nie- cigos apmērus, šie koki ne ar ko neatšķīrās no tiem, kas aug uz Zemes, bet taisni tas jau arī bija visbrīnišķīgākais. Paraugieties savā iztēlē uz Mēness ozolu. Tas ir tikpat platžuburains kā mūsējais, ar tādu pašu saplaisājušu, rēpu|ainu stumbru, ar tādiem pašiem mezglainiem zariņiem, ar tādas pašas formas, tikai ļoti sīciņām lapiņām, arī zīlītes tā zaros ir tīrās kripatiņas. Iedomājieties, ka šāds ozoliņš aug jums istabā uz palodzes puķu podā kā istabas puķe, un jums būs skaidrs, kāds ir pats parastākais Mēness ozols. Tikpat mazmazītiņi Mēness mežā bija ir bērziņi, ir priedes, ir sēru vītoli, ir visi citi koki.
Protams, knēveļiem, kas paši bija pirksta garumā, arī šādiem kokiem vajadzēja likties lieliem, taču viņi uz Zemes bija pieraduši pie īstiem, lieliem kokiem, tāpēc šie Mēness kociņi viņiem izskatījās gan ļoti jauki, tomēr jocīgi. Visi, skaļi smiedamies, skraidīja pa mežu un klaigāja:
— Skatieties, skatieties, bērzs!
— Un re, kur priede! Palūk, priede! Bet kādas tai skujiņas! Galu var dabūt! Ha, ha, ha!
Skrūvītis atrada zem Mēness apsītes sīciņu sēnīti — apšu beciņu. Viņš ilgi aplūkoja savu atradumu, nesaprazdams, kas tas īsti ir, pēdīgi attapa un laida smējienu vaļā.
— Brālīši, sēne! — viņš sauca. — Tā nu gan ir sēne! Neapskaužu es šos mēnesēnus, ja viņiem te tādas sēnes.
Zinītis sacīja:
— Vai zināt, brālīši, ja uz Mēness visi augi ir tik sīki, tad sēklas, ko mēs esam atveduši no Zemes, mēnesēniem būs ļoti vērtīgs ieguvums.
— Un kā vēl! — uztvēra doktors Tabletiņš. — Viņiem par tām jāsaka mums paldies.
— Pagaidām viņi nesaka vis paldies, bet lādē mums virsū no šautenēm! — norūca Ķīlītis.
— Nekas, mēs viņiem paskaidrosim, un tad viņi nešaus, — noteica Siļķīte.
Pēc pusdienām Zinītis lika iesist visapkārt vairākus mietus un piesiet pie tiem raķeti.
— Apvidus mums ir pilnīgi svešs, — viņš sacīja. — Iespējams, ka šeit mēdz būt stipri vēji. Tie var raķeti apgāzt.
— Seit, kā liekas, stipri vēji nevarētu būt, — iebilda Kabītis.
— No visām pusēm mūs pret vējiem aizsargā pakalni. Mēs atrodamies starp pakalniem, tādā ka ieplakā.
— Piesardzība tomēr nebūs par ļaunu, — Zinītis atbildēja.
— Varbūt šeit mēdz gadīties zemestrīces vai, pareizāk sakot, mēnesstrīces.
Tiklīdz rīkojums bija izpildīts, Zinītis lika netālu no raķetes uzstādīt seismogrāfu mēnesstrīču reģistrēšanai, gravitometru smaguma spēka mērīšanai, magnetometru magnētisko spēku mērīšanai, termohidrometru, kas reģistrē gaisa temperatūru un mitrumu, spārnainu anemometru vēja ātruma un virziena mērīšanai un arī fotometru, barometru, nokrišņu mērītāju un citas meteoroloģiskas ierīces.
Nocirtuši dažus kokus, knēveļi pagatavoja visiem aparātiem paliktņus, bet spārnainajam anemometram sameistaroja paaugstinājumu. Darbi ritēja pilnā sparā, un doktors Tabletiņš jau grasījās vilkt ārā savu mikroskopu, lai sāktu Mēness mikropasaules izpēti nolūkā atklāt slimību mikrobus, taču taisni tobrīd Tūbiņš pamanīja kāda pakalna virsotnē veselu pulku knēveļu zilos mundieros ar spožām vara kas- kām galvā. Pulkam nopakaļ brauca vaļējs automobilis ar tajā uzstādītu milzīgu televīzijas kameru, kurai līdzās stāvēja teleoperators.
— Skatieties — mēnesēni! — iekliedzās Tūbiņš, rādīdams ar roku uz tuvojošos policistu pusi.
— Palūk tikai, mēnesēni mūs jau uzoduši! — Zinītis brini- jas. — Nu, ko tur, tā, šķiet, ir pat labāk. Tagad mēs varam ar viņiem aprunāties un lūkot kaut ko uzzināt par Nezinīti un Apalīti.
Šai brīdī policijas nodaļas komandieris Rigls pielika roku pie mutes kā ruporu un iztālēm uzkliedza:
— Ei! Kāda velna jums šeit vajag? Vācieties pie nelaba, un lai nekāda runāšana!
— Mums jāatrod Nezinītis un Apalītis! — atsaucās Zinītis.
— Nav pie mums jūsu muļķa Nezinīša un Apalīša! — Rigls atkliedza.
— Palīdziet mums sameklēt Nezinīti un Apalīti — un mēs jums dosim mūsu Zemes augu sēklas, — Zinītis piedāvāja.
— Laidieties jūs ratā ar savām muļķīgajam sēklām! — Rigls auroja pilnā rīklē.
— Bez Neziniša un Apalīša mēs nekur nelidosim! — Zinītis atteica.
— Ja jūs uz karstām pēdām nepazudīsiet no šejienes ar savu stulbo raķeti, es pavēlēšu šaut! — vai traks aiz dusmām iespiedzās Rigls. — Skaitu līdz trīs! Vācieties projām — viens! . . . Vācieties projām — divi! . . .
Pamanījis, ka policisti paceļ šautenes, Zinītis nokomandēja knēveļus:
— Visi ātri raķetē! Fuksij un Siļķīt, uz priekšu!
Palaiduši priekšā Fuksiju un Siļķīti, knēveļi cits pēc cita sakāpa raķetē.
— … Vācieties projām — trīs! — pa tam nobļāva Rigls un pamāja ar rundziņu, kas viņam bija rokā.
Norībēja šāvieni. Apkārt sāka svilpot lodes. Kabītis, kas parasti spraucās visiem priekšā, bet šoreiz, kā izrādījās, bija palicis aizmugurē, piepeši juta, ka viņam kaut kas apsvilina roku augšpus elkoņa. Zinītis, kas bija nolēmis kāpt raķetē pēdējais, ieraudzīja, kā Kabītim aiz sāpēm pārvēršas seja un uz baltās
krekla piedurknes parādās un plešas plašumā sarkans asins plankums. Aptvēris Kabīti abām rokām, Zinītis ievilka viņu ka bīnē un, nekavēdamies ne mirkli, aizcirta durvis.
Doktors Tabletiņš, ieraudzījis ievainoto Kabīti, metas pie viņa ar savu ceļa aptieciņu. Aplūkojis brūci un konstatējis, ka lode izskrējusi rokai cauri, neskarot kaulu, Tabletiņš žigli aptu rēja asinis un brūci pārsēja. Kabītis vīrišķīgi pacieta sāpes.
Dzirdēdams, ka lodes bungot bungo pa tērauda apvalku, Zinītis paraudzījās iluminatorā. Policisti turpināja juceklīgu šaudīšanu.
"Pārliecinājies, ka lodes nenodara raķetei nekādu kaiti, Rigls no jauna pamāja ar rundziņu un uzbrēca:
— Uz priekšu!
Nepārtraukdami šaušanu, policisti drāzās uz priekšu. Pieskrējuši pie raķetes, viņi niknumā klupa virsū uzstādītajiem aparātiem un ņēmās tos iznīcināt: sadauzīja barometru, salauza seismogrāfu, nokrišņu mērītāju sašāva cauru kā sietu, pēdīgi rāpās uz paaugstinājuma, lai sasistu anemometru.
— Kas nu vēl nebūs par barbarismu! — Zinītis sašutuma aizsvilās. — Nu, pagaidiet tikai, es jums gan rādīšu!
Tā pateicis, viņš ieslēdza bezsvara ierīci. Policisti, kas nebija paredzējuši nekādas lamatas, tai pašā acumirklī juta, ka zeme pazūd viņiem zem kājām. Nespēdami saprast, kas notiek, viņi nevarīgi kūleņoja gaisā, juceklīgi ķepurodamies rokām, spirinādamies kājām un zvalstīdamies ar visu augumu. Nekādas jēgas šais kustībās, protams, nebija. Sagrūzdamies cits ar citu, viņi aizlidoja katrs uz savu pusi, virpinājās augšup, krita lejup, taču, atgrūdušies no zemes, tūliņ atkal palēcās gaisā kā gumijas bumbas.
Arī automobilis, ar kuru bija atbraucis televīzijas operators, pacēlās augšup. Operators izlidoja no tā un kūleņoja gaisā, ar rokām ieķēries savā televīzijas kamerā.
Taisni tobrīd pirmajai policijas nodaļai piesteidzās palīgā otrā. Viņi atdrāzās četrās kravas automašīnās, katrā pa divdesmit pieci policisti. Kolīdz kravas automobiļi nokļuva bezsvara zonā, tie pacēlās no zemes un peldēja gaisā, apsviedušies ar riteņiem uz augšu. Policisti, bailēs kliegdami, krampjaini turējās pie mašīnu malām. Vieni baidījās izkrist no augšpēdus lidojošās mašīnas, citi, gluži otrādi, paši steidza izlēkt un nevarīgi ķepurojās gaisā. Neviens nesaprata, kas notiek. Visus pārņēma šausmas.
— Tagad nu šie pretīgie mēnesēni ir pietiekami nobiedēti, un es domāju, mēs varam bezsvaru izslēgt, — Siļķīte ieminējās.
— Manuprāt, tas ir diezgan bīstami, — atbildēja Zinītis. — Ja izslēgsim bezsvaru, mēnesēni nolaidīsies lejā un no augšas tiem virsū kritīs automašīnas, un var kādu nosist. Labāk nogaidīsim. Pamazām viņi visi izlidos no bezsvara zonas un šā vai tā nonāks zemē.
Viss notika tā, kā Zinītis bija paredzējis. Sacēlies vējš pamazām dzina projām gaisā kūleņojošos policistus, un drīz vien tie kopā ar savām automašīnām nozuda aiz meža.