Policistu uzbrukums bija atsists, un beidzot kosmonauti varēja brīvi uzelpot. Drīz iestājās vakars un tad arī nakts. Zinītis un viņa draugi nolikās gulēt, raķeti neatstājuši. Drošības pēc knēveļi nolēma pa nakti neizslēgt bezsvara ierīci. Tas viņiem netraucēja labi izgulēties, jo no bezsvara iedarbības viņus pasargāja antilunīts.
No rīta, tikko visi bija piecēlušies un paēduši brokastis, tika sasaukta ārkārtēja apspriede.
Runāja Zinītis:
— Dārgie draugi! Mums pašlaik jāievēro vislielākā piesardzība. Šejienes iedzīvotāji nez kāpēc mūs sagaidīja naidīgi. Man
liekas, tās ir Nezinīša un Apalīša (galvenokārt, protams, Nezinīša) idiotiskās rīcības sekas; viņi te nokļuva pirms mums un, bez šaubām, ir paguvuši parādīt sevi no vissliktākās puses. Domāju, ka mums pagaidām jāpaliek šeit un nav jāizdara tālāki lidojumi, jo tas tikai varētu sakaitinat mēnesēnus. Tūliņ mēs ķersimies pie darba un sāksim celt pirmo Kosmisko pilsētiņu uz Mēness. Mēs uzcelsim sev mājokļus, uzbūvēsim angāru raķetei, iedēstīsim Zemes augus, lai nodrošinātu savu grupu ar pārtikas krājumiem priekšdienām, jo nav zināms, cik ilgi mums šeit būs jāpaliek. Kad šejienes iedzīvotāji redzēs,ka mēs nevienam ļaunu nedarām, viņi sāks izturēties pret mums draudzīgāk un mēs varēsim no viņiem uzzināt visu par Nezinīti un Apalīti un noskaidrot, kur tie atrodas.
Zinīša priekšlikums tika atzīts par labu, un knēveļi arhitekta Kubiņa vadībā uzsāka būvdarbus. Skrūvītis un Ķīlītis tūliņ ņēmās montēt universālu kombinētu riteņu un kāpurķēžu visurgājēju motociklu, kas izjauktā veidā glabājās atsevišķā raķetes nodalījumā. Sis visurgājējs noderēja ne vien braukšanai, bet arī daudzām citām vajadzībām. Tajā bija tvertne ūdens vārīšanai, urbis artēzisko aku urbšanai, veļas mazgājamā mašīna, arkls augsnes uzplēšanai, centrbēdzes sūknis ar smidzinātāju — augu aplaistīšanai, aparāts gaisa tīrīšanai un kondicionēšanai, dinamo mašīna elektroenerģijas ražošanai, īsviļņu radiostacija, grāvju racējs un putekļsūcējs. Bez visa pārējā mašīnas priekšējo riteni varēja noņemt un tā vietā pierīkot ripzāģi, ar kuru bija iespējams gāzt kokus, nodarināt, sazāģēt baļķos un dēļos.
Tiklīdz Skrūvītis un Ķīlītis ar savu visurgājēju ieradās mežā, uz būvlaukumu nepārtrauktā straumē sāka plūst baļķi, brusas, dēļi, plankas, latas, sīkšķautņi un citi zāģmateriāli. Nav, protams, nemaz lieku reizi jāskaidro, ka viss darbs būvlaukumā ritēja bezsvara apstākļos, kas ļoti atviegloja knēveļu pūles un paātrināja darbu.
Ieraudzījis, ka Skrūvītis un Ķīlītis piegāzuši ar zāģmateriāliem turpat vai visu būvlaukumu, Zinītis lika viņiem šo darbu pagaidām pārtraukt un ķerties pie mēnesēnu sabojāto aparātu labošanas. Zinītis pats kopā ar Fuksiju un Siļķīti cītīgi pētīja lunīta un antilunīta īpašības. Mainīdami bezsvara ierīcē lunīta kristālus, viņi atklāja, ka bezsvara zonas lielums ir tieši atkarīgs no kristālu lieluma: jo lielāks kristāls, jo lielāka arī zona. Novietojusi lunīta kristālu starp pakavveida magnēta poliem, Fuksija konstatēja, ka bezsvara zona vairs neizplatās uz visām pusēm, bet tikai vienā virziena, līdzīgi gaismas staram.
Tas bija nozīmīgs zinātnisks atklajums, un Zinītis sacīja, ka turpmāk varēšot gatavot tēmējamas bezsvara ierīces un pārraidīt bezsvaru arī attālumā.
Izdarījuši ļoti daudz eksperimentu ar antilunīta kristāliem, mūsu pētnieki atklāja, ka šai gadījumā kristālu apmēri jūtami neietekmē antilunīta spēju novērst bezsvaru. Neatkarīgi no tā, vai tika ņemts prāvs kristāls vai arī gluži mazs, tas ar vienādiem panākumiem palīdzēja knēvelim saglabāt smagumu. Siļķīte šo parādību izskaidroja tā, ka antilunīta izstarotā enerģija ir spēcīgāka, taču tās iedarbība aprobežojas ar nelielu platību vai, zinātniski izsakoties, parādās tikai īsās distancēs.
Aizrāvušies ar saviem eksperimentiem, Zinītis, Fuksija un Siļķīte nepamanīja mēnesēnu, kas nāca no pakalna otras puses un strauji tuvojās viņiem, vicinādams rokā nez kādu papīrīti. Noskrējis no pakalna un nonācis bezsvara zonā, mēnesēns, pašam negaidot, uzlidoja gaisā un aiz pārbīļa mežonīgi iebrēcās.
Izdzirdējuši brēcienu, Zinītis, Fuksija un Siļķīte atskatījās un ieraudzīja kādu knēveli ērmoti tirināmies gaisā.
— Vairieties izdarīt liekas kustības! — Zinītis viņam uzsauca. — Mēs jums tūliņ palīdzēsim!
Mēnesēns tikmēr pēc inerces lidoja uz laukuma vidū nostatītas raķetes pusi.
Viņu pamanīja knēveļi, kas bija nodarbināti pie mājas būves.
— Es tūliņ izslēgšu bezsvaru, bet jūs pieturiet viņu, lai nesasitas pret zemi! — Zinītis iztālēm sauca.
Reizē ar šiem vārdiem Zinītis izslēdza bezsvara ierīci. Mēnesēns tūliņ lidoja lejup un iekrita taisni piesteigušos Tūbiņa un Tabletiņa rokās. Redzēdams, ka mēnesēns ir gandrīz bez elpas, Tabletiņš saudzīgi apsēdināja viņu zemē, atslējis ar muguru pret stabiņu, kura galā bija piestiprināts barometrs, un pabāza viņam pudelīti ar ožamo spirtu. Ieodis spirtu, knēvelis saviebās. Seja viņam mazliet atplauka. Viņš jau dzīrās kaut ko sacīt, taču juta, ka mēle neklausa, un klusēdams sniedza Tabletiņam Gigantisko augu sabiedrības akciju, ko turēja rokā. Knēveļi vienā mirklī sadrūzmējās apkārt un ņēmās aplūkot akciju ar tanī uzzīmētiem milzu gurķiem, arbūziem un gigantisku Zemes kviešu vārpām. Tabletiņš apgrieza akciju uz otru pusi, un nu visi ieraudzīja kosmosa kuģa un skafandrā tērptā Nezinīša attēlu.
— Brālīši, tas taču ir mūsu Nezinītis! — Tūbiņš iesaucās.
— Pagaidiet, šeit ir kaut kas uzrakstīts, — sacīja Tabletiņš un sāka lasīt akcijas otrā pusē iespiesto tekstu.
Pa to laiku mēnesēns bija pilnīgi atžirbis. Viņš pastāstīja kosmonautiem, ka viņu saucot par Vārpiņu un dzīvojot viņš netālu no šejienes — Tukšvēderu ciematā, tad palūdza ūdentiņu, ko nodzerties, un teica:
zem deguna
— Es reiz izlasīju avīzē, ka no tālas planētas Zemes pie mums atlidojis kosmosa kuģis ar gigantisku augu sēklām. Rakstā bija teikts, ka ikvienam, kas nopirks akciju, izsniegs šīs sēklas. Mūsu ciems ir gaužām nabadzīgs, bet mēs tomēr sagrabinājām vajadzīgo summu un akciju nopirkām. Daudzi tukšinieki
tolaik pirka akcijas par samestu naudu. Taču bagātniekiem nepatika, ka nabagie drīz varēs audzēt milzu augus un, uzveikusi savu nabadzību, vairs nestrādās bagātnieku labā. Avīzēs sāka rakstīt, ka nekādu gigantisko augu pasaulē neesot, neesot ari nekāda kosmosa kuģa, ka to visu esot sagudrojuši blēži, lai aptīrītu lētticīgos nabaga knēveļus. Visi steidza pārdot savas akcijas. Tomēr daži tukšinieki vēl joprojām tic, ka tādas milzu augu sēklas ir, un nezaudē cerību tās dabūt.
Neviens no knēveļiem nesaprata, kas tās tādas par akcijām un kā tās var pirkt vai pārdot. Taču Zinītis, kas zināja ļoti daudz ko, uzreiz visu aptvēra. Tāpēc viņš teica:
— Nabadzīgie dara pareizi, ka nezaudē cerību. Mēs tiešām atvedām sēklas.
Vārpiņš staroja aiz prieka.
— Kad ieraudzīju gaisā raķeti, — viņš sacīja, — es uzreiz nodomāju, ka tas ir kosmosa kuģis, kas ved mums sēklas.
Zinītis lika knēveļiem iesaiņot Vārpiņām dažādas sēklas un pats sāka klaušināt, vai viņš neesot kaut ko dzirdējis par Nezinīti un Apalīti.
— Kā ne, kā ne! — Vārpiņš attrauca. — Par Nezinīti es daudz esmu dzirdējis. Sākumā runāja, ka tas esot drosmīgs varonis, kas atlidojis no kosmosa. Viņu pat pa televīziju rādīja. Arī kinofilmā. Runāja, ka viņš atvedis mums gigantisku augu sēklas. Runāja, ka viņš esot ļoti labs un gribot, lai mums visiem klātos labi. Pēc tam sāka daudzināt, ka viņš nepavisam neesot varonis, nedz arī labs un ne no kurienes neesot atlidojis, ka viņš tīri vienkārši esot krāpnieks, kas visu šo būšanu ar sēklām izdomājis, lai apstrādātu nabagos un pievāktu viņu naudiņu. Avīzēs sāka rakstīt, ka viņu vajagot notvert, krietni samizot un iespundēt tuptūzī.
— Nu, un kā tad bija, vai viņu notvēra? — Zinītis vaicāja.
— Kur nu! — Vārpiņš atmeta ar roku. — Viņš nez kur aizlaidās lapās. Pēdējā laikā par viņu neko vairs nedzird. Varbūt bagatnieki viņu tomēr būs iebāzuši aiz restēm. Tiem taču nav izdevīgi, ja viņš staigā brīvībā un visiem stāsta par gigantisko augu sēklām. Nesen avīzēs rakstīja, ka ne vien runāt, bet pat domāt par šīm sēklām esot noziegums, tāpēc ka mums arī bez jebkādām sēklām klājoties labi. Bet, ja kāds domā par sēklām, tas tātad ir neapmierināts, un par to viņu vajag iespundēt tuptūzi.
— Un kur jums tas tuptūzis ir? — Zinītis pētīja.
— Vai tad nu mums viens tuptūzis vien ir! To ir daudz. Katrā pilsētā.
Šai brīdī knēveļi atnesa lielu maisu ar dažādām sēklām. Zinītis paskaidroja Vārpiņām, kā no Zemes atvestās sēklas iesēt un kā kopt zelmeni. Pēdīgi Vārpiņš cēla maisu plecos, saraustīja ērtāk un posās atceļā.
— Pasakiet knēveļiem arī citos ciematos, lai nāk pie mums pēc sēklām, — Zinītis atvadoties piekodināja.
Vārpiņš, priecīgi dungodams, aizgāja.
Tabletiņš ierunājās:
— Tagad nu mēnesēni nāks pie mums pēc sēklām un mēs
tos iztaujasim par Nezinīti un Apalīti. Varbūt galu gala izdosies uzzināt, kur tos meklēt.
— Var gadīties, ka Nezinītis un Apalītis atnāk paši, — minēja Zinītis. — Tiklīdz viņi padzirdēs, ka atlidojusi raķete (bet vēsts par to izplatīsies ātri!), viņi sapratīs, ka tie esam mēs, kas atlidojuši viņus glābt.
— Viņi varēs atnākt tikai tadā gadījumā, ja atrodas brīvībā, — iebilda Siļķīte. — Bet ja nu šie riebīgie bagātnieki viņus tiešām kaut kur iespundējuši?
— Tādā gadījumā viņiem nāksies paciesties, kamēr mēs būsim nodarbināti ar meklēšanu, — Zinītis atsaucās.
Pēkšņi pamalē norībēja šāvieni. Knēveļi atskatījās un ieraudzīja Vārpiņu, kas skriešus devās atpakaļ. Tai pašā mirklī gar pakalnu izlēca pieci policisti. Ātri nokāpuši lejā, viņi apstājās kā pēc komandas un, šautenes pacēluši, tēmēja, gatavodamies izšaut. Zinītis to pamanīja un, ne mirkli nevilcinādamies, ieslēdza bezsvara ierīci. Norībēja zalve. Nenojauzdami, ka var nokļūt bezsvara stāvoklī, policisti izšāva, un izraisījies reaktīvais spēks nesa viņus atpakaļ. Sekas bija tādas, ka viņi aiztraucās pa gaisu tik briesmīgā ātrumā, ka vienā mirklī pārvērtās par tikko samanāmiem punktiņiem un nozuda aiz apvāršņa.
— Turpmāk zināsiet, kā šaut uz knēveļiem! — Zinītis pikti nošņāca.
Ieraudzījis, ka Vārpiņš atkal nevarīgi ķepurojas gaisā, Zinītis steidzās izslēgt bezsvaru. Vārpiņš tūliņ nonāca zemē un, atguvies no bailēm, ņēmās lamāt policistus uz velna paraušanu, saukādams tos par rīkļurāvējiem, pirātiem, bandītiem, krētelī- giem liekēžiem un ragulopiem.
— Nepaspēju es aiziet pa ceļu līdz mežam, kad no krūmiem izlēca policisti, — viņš stāstīja. — Labi vēl, ka es tos laikā pamanīju un devu kājām ziņu, citādi būtu tuptūzī iekšā kā likts!
— Un kas tie policisti tādi ir? — iejautājās Siļķīte.
— Bandīti! — Vārpiņš sašutis atteica. — Goda vārds, bandīti! Pa īstam policistu pienākums ir pasargāt iedzīvotājus no laupītājiem, bet patiesībā viņi sargā tikai bagātniekus. Bet bagātnieki jau taisni ir paši īstenākie laupitaji. Tikai aplaupa viņi mūs, slēpdamies aiz likumiem, kurus paši izgudro. Bet kāda, pasakiet man, ir starpība, vai mani aplaupa pēc likuma vai bez likuma? Man taču alga viena!
— Te pie jums viss ir kaut kā ērmoti! — ierunājās Skrūvītis. — Kāpēc tad jūs klausāt policistiem un vēl šiem … kā jūs tos dēvējat. . . bagātniekiem?
— Pamēģini vien neklausīt, ja viņu rokās ir viss: gan zeme, gan fabrikas, gan nauda un piedevām vēl ieroči! — Vārpiņš sadrūma. — Raugi, tagad pat — es aiziešu mājas, — viņš turpināja, — bet policisti mani sagrābs un iebāzīs ķurķī. Un sēklas atņems. Tas jau nu kā likts! Bagātnieki nepie|aus, lai kāds iedēsta gigantiskos augus. Redzams, nav mums lemts izkulties no nabadzības!
— Nekas, — Zinītis sacīja. — Mēs jums iedosim bezsvara ierīci. Lai tad palūko līst virsū ar saviem ieročiem! Redzējāt, kā aizlidinājās šie pieci policisti?
Skrūvītis un Ķīlītis uz vietas izgatavoja Vārpiņām bezsvara ierīci un sāka ierādīt, kā ar to rīkoties.
— Kā tad tas nu būs? — Vārpiņš neizpratnē iebilda. — Man tātad visu laiku būs jākuļājas bezsvara stāvoklī?
— Nē, — Zinītis iesmējās. — Mēs dosim jums antilunīta kristālus, un jūs varēsiet strādāt kā parasti. Antilunīts jūs pasargās no bezsvara.
Zinītis iedeva Vārpiņām sauju antilunīta kristālu.
— Ikviens, kam jūs iedosiet tādu kristāliņu, saglabās svaru, pat nokļuvis bezsvara zonā, — Zinītis paskaidroja. — Tomēr esiet piesardzīgi. Uzmanieties, lai neviens kristāliņš nenokļūst laupītāju, tas ir, to pašu jūsu bagātnieku vai policistu rokās.
Kamēr bezsvara noslēpums nebūs atklats, bagatnieki nekādi nespēs jums kaitēt.
Izmēģinājis pie sevis antilunīta iedarbību, Vārpiņš manāmi atplauka.
— Tātad mēs vēl pacīkstēsimies ar bagātniekiem! — viņš iesaucās. — Jebšu viņiem tas nepatīk, gigantiskie augi mums tomēr būs. Tagad man tikai jātiek mājās.
— Kāpiet mašīnā, — Skrūvītis piedāvāja. — Mēs ar Ķīlīti aizrausim jūs, ka nebūs ko redzēt.
Vārpiņš paskaidroja, kurp jābrauc. Visi trīs sakāpa visurgājējā. Priekšā pie stūres apsēdās Skrūvītis, viņam aiz muguras Ķīlītis ar bezsvara aparatu rokās, aiz Ķīlīša — Vārpiņš. Cieši pie krūtīm piespiedis, viņš turēja maisiņu ar sēklām.
Redzēdams, ka visi novietojušies, Skrūvītis ieslēdza aizdedzi un ar kāju nospieda starteri. Motors ierūcās. Visurgājējs strauji uzņēma gaitu. Vienā rāvienā tas šķērsoja laukumu, pārsviedās pāri pakalnam un, izkļuvis uz ceļa, joņoja uz priekšu, kur tālumā melnoja mežs. Braucēji jau tuvojās mežmalai, kad priekšā pēkšņi atkal sāka rībēt šāvieni.
— Policija! — Vārpiņš iekliedzās.
Aiz pārbīļa viņš novēlās no sēdekļa un izstiepās ceļa vidū ar visu savu maisu. To pamanījis, Skrūvītis strauji pagrieza mašīnu un brauca atpakaļ. Šāvieni turpinājās. Lodes tā ir spin- dza visapkārt.
— Ieslēdz ātrāk bezsvaru, āpsi! — Skrūvītis uzkliedza.
Ķīlītis atguvās un nospieda bezsvara ierīces pogu. Šāvieni
vienā mirklī apklusa.
Apturējis mašīnu, Skrūvītis izlēca no tās un pieskrēja pie Vārpiņa, kas gulēja garšļaukus ceļa putekļos.
— Vai esi ievainots?
— Lai-laikam jau ne, — Vārpiņš, aiz izbīļa stostīdamies, nomurmināja.
Tūliņ pēc Skrūvlša piesteidzās ari Ķīlītis. Viņi par abiem palīdzēja Vārpiņām uzslieties kājās un iesēdināja to atpakaļ mašīnā.
Manīdams, ka Skrūvītis grib braukt talak, Vārpiņš iebilda:
— Ku-ku-kur tu brauc? Tur mežā ir policisti!
— Apmierinies! Policistiem pašlaik nav vaļas domāt par mums. Vai tad tu nedzirdi?
Vārpiņš ieklausījās. No meža skanēja tādas kā vaimanas.
— Tūliņ paskatīsimies, kas tur notiek, sacīja Skrūvītis un iedarbināja dzinēju.
Piebraukuši mežmalā, ceļinieki ieraudzīja starp kokiem vairākus policistus. Tie bezpalīdzīgi ķepurojās gaisā, izmisīgi kliegdami un ķerdamies ar rokām zaros.
— Jānodzen viņi no kokiem, lai vējš viņus aiznes kaut kur tālāk no šejienes, Skrūvītis sacīja.
— Pareizi! uztvēra Ķīlītis. — Nav viņiem te ko rēgoties!
Pielēcis pie koka, kura galotnē spirinājās policists, Ķīlītis aptvēra stumbru un ņēmās to purināt.
— Palīgā! — iegaudojās policists, tirinādamies ar visu augumu.
— Es tev gan palīdzēšu! — norūca Ķīlītis un tik spēcīgi sakratīja koku, ka policists aizlidoja sāņus un, pacēlies uz augšu, aiz- virpinājās pār mežu kā vēja nests ziepju burbulis.
Tāds pats liktenis piemeklēja vēl dažu labu policistu. Visilgāk izdevās noturēties pašam resnāka
jam policistam, ko sauca par Zriglu. Redzēdams, ka to nekādi nevarēs nopurināt, Skrūvītis paķēra šauteni, kas bezsvara sla voklī peldēja turpat pa rokai, un, uztrausies kokā, sāka ar šautenes stobru bikstīt Zrigla resno vēderu.
— Ei! Ei! Ei! — policists šausmās iebrēcās. — Ko jūs darat? Uzmanīgāk! Tā taču ir šautene!
— Nu, un kas tad ir, ka šautene? — Skrūvītis noprasīja.
— Kā nu — kas ir? Tā taču var izšaut!
— Tad ta liela muiža! — Skrūvītis zobgalīgi atcirta. — Jus paši taču labprāt šaujat uz citiem.
Pārliecinājies, ka no atmaksas neizdosies izbēgt, resnulis policists nez kā pamanījās un iespēra Skrūvītim taisni pa pieri.
— Ak tu man šitā! — Skrūvītis saniknots iekliedzās un ar šautenes stobru pagrūda Zriglu tik spēcīgi, ka zars, pie kā tas turējās, nolūza. Acumirklī uzlidojis augšup, resnulis Zrigls aizpeldēja pār koku galotnēm pakaļ pārējiem policistiem. Viņš lēnām kūleņoja gaisā, aiz bailēm smilkstēdams visvisādās toņkārtās un joprojām turēdams rokās nolauzto zaru.
— Es tev gan rādīšu, kā spārdīties kājām! — Skrūvītis nokliedza viņam pakaļ.
Atlikušo ceļa gabalu mūsu draugi nobrauca bez starpgadījumiem. Nepagāja ne desmit minūtes, kad viņi jau bija no meža laukā un piebrauca pie Tukšvēderu ciematiņa, kas sastāvēja no dažām pussagruvušām mājelēm. Izdzirduši motora dūkoņu, ciematiņa iedzīvotāji izskrēja no mājām, taču, ieraudzījuši tuvojamies neizprotamu mašīnu, izbijušies kāpās atpakaļ.
— Nebaidieties, draugi! — Vārpiņš sauca. — Tas esmu es! Skatieties, es atvedu sēklas!
Sazīmējuši Vārpiņu, knēveļi kļuva priecīgi un no visām pusēm apstāja mašīnu.
— Kas par sēklām? Kur ir sēklas? — viņi aizgūtnēm klaigāja.
— Rau, te ir seklas! Skatieties! Gigantiskas!
Kas tik nu sākās, to pat izstāstīt nevar. Visi aiz prieka klaigāja, lēkāja, dejoja. Bet viens knēvelis nez kāpēc apsēdās zemē, satvēra galvu rokās un sāka gauži raudat.
— Ko tad jūs raudat, draudziņ? — Skrūvītis viņam jautāja.
— Vai noticis kas Jauns?
— Ai, mīļais, es raudu aiz laimes. Es taču jau domāju, ka mēs vairs nepiedzīvosim tādu prieku!
Kad gaviles mazliet pierima, pie Vārpiņā pienāca knēvelis, ko sauca par Puduriņu, un klusītēm pateica:
— Bet šorīt te pie mums bija policisti!
Knēveļi atcerējās policistus un sadrūma.
— Jā, jā! — visi uzreiz sāka stāstīt. — Uzbrāzās daudz- policistu. Vesela nodaļa. Visi klaušināja, vai kads no mums neesot redzējis, kā lidojusi raķete. Un, kad mēs atzināmies un teicām, ka redzējām gan un ka tu aizgāji meklēt raķeti, lai dabūtu sēklas, viņi briesmīgi pārskaitās. Nobrīdināja, lai mēs visi sēžot mājās un degunu ārā nebāžot.
— Manuprāt, viņi neļaus mums dēstīt gigantisko augu sēklas, — sacīja Puduriņš.
— Bet mēs viņiem nemaz neprasīsim, — pateica Vārpiņš.
— Tagad policisti nekā nevarēs mums padarīt. Mums ir bezsvars.
— Kas tas tāds par bezsvaru? — visi ieinteresējās.
— Tas ir tāds spēks, — Vārpiņš paskaidroja, rādīdams bezsvara ierīci. — Raugieties, tiklīdz es nospiedīšu podziņu, tā šis spēks tūdaļ izlēks no kārbiņas un pacels visus policistus gaisā. Tā, stāviet rāmi. Tūdaļ visu sapratīsiet.
To pateicis, Vārpiņš nospieda ierīces podziņu, un knēveļi tai pašā mirklī juta, ka zeme pazūd zem kājām. Pacelti gaisā, viņi sāka izmisīgi vēzīties rokām, spirināties kājām, pūlēdamies aizsniegt zemi, taču nekas no tā neiznāca. Pārliecinājušies, ka zeme viņus vairs netur, visi sāka bailēs kliegt un prasīja, lai Vārpiņš pārtrauc savus trikus.
— Draugi, es jums apgalvoju, ka tie nav nekādi triki! — iejaucās Ķīlītis.
— Jā, jā, — Skrūvītis autoritatīvi apstiprināja. — Tas ir pilnīgi neapgāžams zinātnisks fakts, un nekādu triku te nav.
Bet Vārpiņš sauca:
— Un tagad iedomājieties, ka jūs esat policisti un gribat mani notvert. Nu jel, ķeriet! … Ko tad jūs neķerat? . . . Ha- ha-ha!
Redzēdams tomēr, ka knēveļiem nepavisam nenāk smiekli, jo daudzi jau apsviedušies ar galvu uz leju un burtiski vaimanā aiz šausmām, viņš steigšus izslēdza bezsvara ierīci.
Knēveļi vienā mirklī nokrita zemē un, pamazām atguvušies, palika sēžam maurā. Visi apdulluši raudzījas apkārt, nespēdami aptvert, kas noticis. Pēdīgi Puduriņš pieslējās kājās un, galvu nogrozījis, teica:
— Jā, brālīši, redzams, bezsvars — tas ir varens spēks. Mūsu policistiem šis spēks nebūs pa zobam!