Kopš tā laika, kad virs Fantomasas bija parādījusies kosmiskā raķete, Mēness pilsētu televīzijas stacijas nekā cita vairs nedarīja kā raidīja ziņas par šo svarīgo notikumu. Nepagāja ne pusstunda, kad uz visiem televizoru ekrāniem jau demonstrēja pilnīgi samontētu, ar uzrakstiem un ieskaņotu diktora tekstu apgādātu televīzijas filmu, kurā televīzijas studijas operatori bija pratuši parādīt ne tikvien kosmosa kuģa lidojumu, bet arī Fantomasas ielās saplūdušo iedzīvotāju drūzmu, kā arī negaidot uzradušos policistus, kuri ar elektriskām rundziņām dauzīja pilnīgi nevainīgus mēnesēnus, no ugunsdzēsēju šļūtenēm lēja tiem virsū ledainu ūdeni un meta bumbas ar asaru gāzi.
Pret vakaru bija gatava vēl viena televīzijas filma, kurā uzņemts policistu noda|as uzbrukums kosmonautiem, kas bija nolaidušies mežainā apvidū netālu no Fantomasas pilsētas. Televīzijas skatītāji redzēja, kā policisti atklāja uguni uz kosmonautiem un, kad tie paslēpās raķetē, ņēmās iznīcināt visapkārt uzstādītos zinātniskos aparātus. Tas, kas notika pēc tam, izraisīja skatītājos šermuļus un izbrīnu. Piepeši visi ieraudzīja, ka nez kāda neizprotama spēka ietekmē policisti pacēlās augšup un, zaudējuši saskari ar zemi, sāka bezpalīdzīgi kūleņot gaisā. Šķita, pati zeme sagrīļojās viņiem zem kājām un aizslīdēja projām. It kā viesuļa sagrābti, uz ekrāna cits pēc cita aizzibēja policisti visai nejēdzīgās pozās. Skatītāji jutās galīgi satricināti, redzēdami, kā gaisā sāk kūleņot kravas automašīnas, pilnum pilnas ar nule atbraukušajiem policistiem.
Nākamajā dienā pa televīziju pārraidīja zinātnisko konferenci, uz kuru bija saaicināti policisti, kas piedalījušies uzbrukumā kosmonautiem. Diemžēl neviens no policistiem nevarēja kaut cik sakarīgi paskaidrot, kas ar viņiem noticis. Viens stāstīja, ka, līdzko tikusi dota pavēle dragāt ap kosmosa kuģi uzstādītos aparātus, viņš tūliņ ar šautenes laidni sadauzījis kaut kādu zinātnisku mašīniņu un jau atvēzējies, lai kārtīgi belztu pa otru, taču tai brīdī pats uzšāvies gaisā gluži kā signālraķete un, lai cik nopūlējies, vairs nevarējis tikt lejā.
Otrs policists stāstīja, ka pēkšņi sajutis tādu kā grūdienu krūtīs, turklāt tik spēcīgu, ka tenteru tenteriem uzsprādzis gaisā, taču neesot vis kritis atpakaļ zemē, bet sācis lidināties apkārt kā gaisa balons. Trešais teica, ka pirmajā mirklī viņam aizrāvusies elpa un bijusi tāda sajūta, it kā viņam mutē kāds iebāzis prapi, un, kad atguvies, tad redzējis, ka lidinās pa gaisu kopā ar pārējiem policistiem. Ceturtais sacīja, ka prapi mutē sajutis neesot, toties manījis, ka mati uz galvas sāk kustēties un saslienas stāvus. Baidīdamies, ka ķivere nenokrīt no galvas, viņš pastiepis roku uz augšu, taču uzreiz apvēlies augšpēdus un nevis kritis zemē, bet sācis slīdēt gaisā gluži kā pa ledu. Piektais atzinās, ka neparko nevarot atcerēties, kas ar viņu noticis, atceroties vienīgi to, ka lidojis pa gaisu un viņu mācis tik briesmīgs nelabums, ka viņš gandrīz zaudējis samaņu.
Tūliņ pēc viņa runāja vēl daži policisti, kuri atzinās, ka arī viņiem aiz bailēm bijusi nelaba dūša, bet viens atcerējās, ka visā ķermenī jutis neparastu vieglumu. Rokas un kājas bijušas gluži kā bez dzīvības, viņš nejutis to svaru, tas ir, pat nemanījis, ka viņam tās ir. Pārējie policisti tūliņ apliecināja, ka viņiem bijušas tādas pašas sajūtas.
Saruna ritēja pilnā sparā, kad televīzijas studijā ienāca vēl četri policisti. Viss viņu izskats liecināja, ka viņi nupat pamatīgi apstrādāti. Mundieri saplēsti driskās un notašķīti dubļiem. Vienam labā roka līdz elkonim ievīstīta pārsējos un karājās pār plecu pārmestā saitē. Otram pārsieta kreisā pēda. Zābaku viņam no šās kājas bija nācies nomest un tā vietā uzaut galošu. Galvas visiem četriem bija tā satuntuļotas pārsējos, ka kaskas tikko turējās uz pakauša. Bez visa tā katram vēl bija uzlipināti četrstūraini plāksteri: dažam uz pieres, dažam uz deguna, dažam uz vaigiem vai uz acs.
Grīļodamies un klibodami, un cits citu balstīdami, visi šie četri policisti aizstūrēja līdz brīvam solam kaktā un apsēdās.
Televīzijas studijas diktors, kas vadija parraidi, ieraudzījis nule ieradušos policistus, lūdza tos pastāstīt, kas viņiem atgadījies. Policists Mšigls, vecākais pēc dienesta pakāpes (taisni tas, kuram bija savainota kāja), stāstīja, ka viņš kopā ar citiem policistiem norīkots policijas apsardzes grupā, kurai dots uzdevums sekot, lai vietējie iedzīvotāji nesatiekas ar atlidojušajiem kosmonautiem un neielaižas ar tiem sarunās. Taisni tobrīd saņemts ziņojums, ka viens no ciematniekiem, vārdā Vārpiņš, devies pie atbraucējiem cerībā dabūt no tiem gigantisko augu sēklas. Sakarā ar to Mšiglam pavēlēts ņemt savā komandā četrus policistus, proti: Khiglu, Čhiglu, Gniglu un Všiglu un ar tiem ierīkot slēpni pie ceļa, pa kuru Vārpiņām vajadzēja iet atpakaļ uz savu ciematu.
— Izrādījās, ka aprēķins ir bijis pareizs, — policists Mšigls turpināja stāstījumu. — Drīz vien uz ceļa pamanījām Vārpiņu, kas devās mājup, nesdams maisu, kurā neapšaubāmi bija gigantisko augu sēklas. Pielaiduši viņu tuvāk, mēs izlēcām no slēpņa, taču riebīgais noziedznieks laidās mukt. Mēs dzināmies tam pakaļ, līdz ieraudzījām tālumā raķeti. Tā kā tuvoties raķetei bija diezgan bīstami, es devu komandu apstāties un izšaut uz Vār- pinu dažas zalves. Taču, līdzko izšāvām pirmo zalvi, kaut kāds neizskaidrojams spēks atsvieda mūs atpakaļ un aiznesa pa gaisu tik briesmīgā ātrumā, ka kaskas no berzes sakarsa un sāka kūpēt. Dažās sekundēs mēs aiztraucāmies līdz Fantomasai, vienā mirklī pāršāvāmies pilsētai pāri un, nokļuvuši kaut kādā tuksnesīgā apvidū, iekritām taisni purvā. Iznākumā visi pieci dabūjām apdegumus no pārkarsušajām kaskām; Khiglam, kā jūs paši varat pārliecināties, sagandēta roka; Chiglam pamaitāts mugurkauls; Gniglam atdauzītas iekšas; man, kā redzat, savainota kāja; bet Všigls bija apdedzis tik stipri, ka viņu vajadzēja atstāt slimnīcā.
Ar to policists Mšigls savu stāstījumu beidza.
Fizikas zinātņu doktors profesors Beta, runādams konferences noslēgumā, savā gala vārdā teica:
— Dārgie draugi! Viss, ko mēs šeit dzirdējām, liecina, ka atbraucējiem no tālās planētas Zemes acīmredzot ir zināms bezsvara noslēpums. Kā jūs paši varējāt pārliecināties, tas ir drausmīgs spēks. Policisti, nonākuši bezsvara stāvoklī, kļūst pilnīgi bezpalīdzīgi. Viņi absolūti nevalda pār saviem locekļiem, un viņiem atliek tikai bez jēgas klaidot vēja vaļā. Lietojot šau- jamrīkus, viņi var nodarīt kaiti vienīgi sev pašiem. Beidzot, dārgie draugi, mums ir radusies iespēja brīvi uzelpot. Turpmāk policisti vairs nevarēs mums draudēt; viņi nevarēs mūs ne kārt, ne šaut, nedz slodzīt cietumā . . .
Tobrīd atskanēja spalgs:
— Fit! Fit!
Šo svilpienu izgrūda vecākais policijas inspektors Zligls, kas arī piedalījās konferencē. Pietrūcies kājās, viņš valdonīgi pamāja ar pirkstu diviem policistiem, kuri dežurēja pie durvīm. Sapratuši, ko no viņiem prasa, policisti bez vārda runas klupa profesoram virsū, atlauza viņam rokas uz muguras un vilka viņu projām. Kad viss bija beidzies, inspektors Zligls piegāja pie mikrofona un uzrunāja skatītājus:
— Godājamie televīzijas skatītāji! Dāmas un kungi! Lūdzu, bez panikas! Nekas briesmīgs nav noticis. Fizikas zinātņu doktors profesors Beta arestēts par kaitīgu uzskatu izplatīšanu un par necieņu pret policiju. Tagad viņš nokļūs tuptūzī un varēs brīvi elpot, cik uziet. Lai tas jums visiem noder par labu mācību. Un nu — muti ciet, un tā ka lai nekāda runāšana! Pateicos par uzmanību.
Tā bija pēdējā runa zinātniskajā konferencē. Pa televīziju no jauna sāka rādīt televīzijas filmu par policistu uzbrukumu kosmonautiem. Kad filma beidzās, sākās kārtējā telereportāža. Uz ekrāna parādījās pazīstamais televīzijas reportieris Bultiņš ar mikrofonu rokā.
— Godājamie skatītāji! — reportieris Bultiņš uzsāka. — Dāmas un kungi! Mūsu televīzijas kamera uzstādīta netālu no Tukšvēderu ciemata, kura iedzīvotājiem izdevies iepazīties ar kosmonautiem un dabūt no tiem gigantisko augu sēklas. Šī ciemata lauķu patvaļīgā rīcība ir izraisījusi policijas superinten- danta Zgigla nosodījumu, jo, pēc viņa domām, nekādi gigantiskie augi mums nav vajadzīgi,'tāpēc ka bagātniekiem … tas ir … Tfu! .'.. Lūdzu piedošanu, televīzijas skatītāju kungi! Tāpēc ka ne vien bagātniekiem, bet arī visiem nabagajiem pie mums klājas labi bez jebkādiem augiem . . .
Televīzijas reportieris Bultiņš ar roku piesedza muti, klusītēm noklepojās, tad pavērās apkārt un turpināja:
— Lūdzu uzmanību, kungi! Tūliņ jūs redzēsiet ciemata iedzīvotājus … Te tie ir. Jūs tos redzat tālumā. Mēs jums tos rādām ar teleobjektīva palīdzību. Viņi rok ar lāpstām zemi un kaisa tanī sēklas. Jādomā, ka tās arī ir gigantisko augu sēklas .. . Un tagad jūs redzat lielu policijas nodaļu, ko komandē policijas virsatamans Mstigls. Raugiet, tas ir viņš. Jūs viņu redzat uz saviem ekrāniem! Policijas virsatamans Mstigls dod saviem palīgiem pavēli sadalīt visu policijas nodaļu grupās un sagatavoties triecienuzbrukumam. Jūs redzat, kā atsevišķas policistu grupas, veikli slapstīdamās aiz kokiem un krūmiem, ieņem izejas pozīcijas ap ciematu. Drīz mums un jums izdosies ieraudzīt, kā šīs kaitīgās sēklas, kas pie mums ievazātas no citas planētas, tiks iznīcinātas un vainīgie — nepaklausīgie iedzīvotāji — aizgādāti uz policijas pārvaldi. Tūliņ ar raķeti tiks dots signāls — un policisti metīsies kaujā . . . Paskatieties, kā cie- matnieki tur rakņājas pa zemi! Viņi pat nemana, kādas briesmas draud … Rau, uzšaujas signālraķete! Tā uzvijas augstu gaisā un spoži uzliesmo. Pēc dotā signāla policisti no visām pusēm brūk virsū ciematam, turēdami šautenes gatavībā. Pievērsiet uzmanību: ciematnieki tikai nupat pamanījuši policistus skrienam uz viņiem. Viņi satraukti skatās. Viņi sarosās, skraida apkārt! . .. Bet kas tad tas? … Kas notiek ar policistiem? .. . Tie nez kāpēc pacēlušies uz augšu un kūleņo gaisā! Lūdzu piedošanu, skatītāju kungi! Es nesaprotu, kas ar mani notiek! Cik varu spriest, arī es vairs neturos uz zemes, bet esmu pacēlies gaisā. Kaut kāds neizprotams spēks tur mani augšā. Jādomā, ka mēs esam pakļauti bezsvara iedarbībai, par kuru vienā no iepriekšējām televīzijas pārraidēm runāja profesors Beta. Vēlreiz lūdzu piedošanu, kungi! Spēks, kas mani tur savā varā, griež mani ar kājām gaisā! Jūtu, ka man kļūst nelabi! Netālu no manis televīzijas operators Actiņš riņķo pa gaisu ar visu savu kameru, tāpēc jūs, jādomā, uz ekrāniem redzat tikai juceklīgu ņirboņu.
Televīzijas skatītāji tiešām šai brīdī uz saviem ekrāniem redzēja kaut ko haotiski- zibināmies. Viņu acu priekšā pēkšņi uzradās zeme ar kokiem un mājām, drīz pazibēja mākoņiem klātas debesis, reizēm kādu īsu mirkli pavīdēja gaisā plakaniski sagriezies policista stāvs ar šausmās pāršķiebtu seju.
— Televīzijas skatītāju kungi! — tikmēr turpināja reportieris Bultiņš. — Kamēr mūsu godājamais televīzijas operators Actiņš saved kārtībā vizuālos sakarus, atļaujiet man vārdos attēlot visu, kas šeit notiek. Redzu gaisā lidināmies daudz poli
cistu. Kamēr vieni turas horizontāli vai sasvērušies slīpi, citi karājas ar galvu uz leju. Acis visiem izvalbītas aiz bailēm. Daudzi policisti ar rokām un kājām izdara krasas kustības, raustas un lokās ar visu ķermeni, uz mata kā tārpi, kad tos mauc uz makšķeres āķa. Citi, gluži otrādi, nekustīgi sastinguši ieplestam kājām un sāņus atmestām rokām. Tādā izskatā viņi atgādina policijas formas tērpos ieģērbtas vardes. Dažus policistus vējš aizpūtis malā, taču vairums plivinās virs ciemata . . . Dīvaini! Es redzu, ka bezsvars nemaz neiedarbojas uz ciemata iedzīvotājiem! Visi viņi kā iepriekš atrodas uz zemes un smiedamies noraugās, kā policisti spirinās gaisā. Ko gan tas varētu nozīmēt? . . . Tas var nozīmēt tikai vienu: proti, ka atlidojušie kosmonauti ne vien iedevuši ciematniekiem kosmiskās sēklas, bet arī izpauduši bezsvara noslēpumu un tā pārvaldīšanas paņēmienus. Policistiem šis fakts var sagādāt visai nevēlamas sekas, jo tagad tie vairs nevarēs nevienam aizliegt kultivēt gigantiskos augus.
Te reportieris Bultiņš vēlreiz noklepojās, brītiņu klusēja un atkal turpināja:
— Uzmanību, televīzijas skatītāju kungi! Jūs dzirdat kādu kliedzam. Tur ārdās policijas virsatamans Mstigls. Viņš prasa no policistiem bezierunu paklausību un saukā tos par stulbiem tūļām, tāpēc ka tie pametuši savas šautenes, kas tagad bez jebkāda labuma peld gaisā. Virsatamans Mstigls dod policistiem pavēli tvert šautenes un skrotēt virsū ciemata iedzīvotājiem. Es redzu, kā Mstigla kungs pūlas pats savām rokām satvert garām peldošo šauteni. Lūk, viņš to jau paķēris un taisās izšaut.. . Blīkš! Vai dzirdējāt šāvienu? Kas noticis? .. . Jūs dzirdējāt tādu kā propellera dūkoņu. Kaut kas ar skaļu švīkoņu aizšāvās man garām. Tur aizlidoja pats virsatamans Mstigla kungs, griezdamies gaisā kā četrlāpstiņu ventilators. Mstigla kungs lidoja ar tik lielu ātrumu, ka pēc divām trim sekundēm jau bija nozudis aiz apvāršņa. Kā redzams, reaktīvais spēks bezsvara apstākļos nav joks. Šaujamieročus tiešām nedrīkst lietot! .. . Uzmanību, kungi! Vējš dzen policijas nodaļu aizvien tālāk — gluži, kā tādu melnu padebesi … Operators Actiņš, kas mani pavada, neparko nevar nodibināt vizuālos sakarus. Arī automobilis, kurā atrodas mūsu pārvietojamā televīzijas stacija, pacēlās gaisā. Par nelaimi, automobilis aizķērās aiz koka, un mes nevaram sekot policistiem, jo manu mikrofonu un tāpat ari televīzijas kameru ar televīzijas staciju saista elektrības vads. Ja elektrības vads pārtrūks, tad mūsu reportāža pati no sevis izbeigsies. Vēja brāzmas aizvien vairāk pieņemas. Ar pūlēm varu noturēt rokās mikrofonu. Baidos, ka vads var neizturēt. . .
Nepaspēja vēl Bultiņš šos vārdus izteikt, kad atskanēja brīk- šķis. Televizoru ekrāni acumirklī apdzisa. Pēc dažām sekundēm uz tiem sāka ņirbēt kaut kādas švīkas, tad skatītāju redzes laukā parādījās diktore un ar laipnu smaidu sacīja:
— Un tagad, dārgie draugi, aicinām jūs padejot. .. Novā- ciet pie malas mēbeles. Krēslus novietojiet gar sienu vai ari pavisam iznesiet no istabas, galdu var iestumt kaktā . . .
Atskanēja mūzika. Uz ekrāna parādījās dejotāju pāri. Skatītājus šoreiz nepavisam neinteresēja dejas. Tomēr televizoru neviens neizslēdza. Ikkatrs cerēja, ka nupat, nupat sāksies raidījums par kosmonautiem.
Un mēnesēni, protams, savās gaidās nevīlās. Tais dienās tiklab radio, kā arī televīzija bieži jo bieži pārraidīja šādas vai
tādas jaunas ziņas par kosmonautiem, par gigantiskajiem augiem, par bezsvaru. It īpaši visus pārsteidza stāstījums par policistu Hniglu, kurš, nokļuvis bezsvara stāvoklī, izšāvis no tālšāvējas
lielkalibra šautenes, un šāviena rezultātā reaktīvais spēks traucis viņu ar tādu ātrumu, ka apmēram pusstundas laikā viņš paveicis pasaules ceļojumu, proti, aplidojis apkārt Mēness iekšējam kodolam un nokritis aptuveni tai pašā vietā, no kuras bija izlidojis.
Šis reibinošais lidojums uz pašu Hniglu atstāja tik spēcigu iespaidu, ka nabags ilgi nevarēja attapties, un, kad viņu nogādāja televīzijas studijā un lūdza pastastīt skatītājiem par savu pasaules ceļojumu, viņš nejaudaja nekā sakarīga izdabūt, bet mala vienu un to pašu:
— Es-e, nu tā, šitā … kā viņu: paff! Un tad žvi-ī! Zvi-ī!
Un vēzījās ar rokām apaļiski vien, un no viņa sejas nenozuda idiotiska izteiksme.
Jāsaka gan, ka viņa seja atguva kaut cik saprātīgu izteiksmi, kad diktors paziņoja, ka netālu no pilsētas atrasta Hnigla tāl- šāvēja šautene. Televīzijas skatītāji bez pūlēm saredzēja, ka Hnigls, sēdēdams pie galda, ar interesi klausījās diktora vārdos un, kad paviljonā ienesa šauteni, pietrūkās kājās, ar visu augumu tiecās pretim savai šautenei un acis viņam iemirdzējās priekā. Taču, kolīdz šautene atradās viņam rokās, notika drausmīga pārmaiņa. Rokas viņam sāka drebēt, viņš trīcēja pie visām miesām tik stipri, it kā viņam cauri laistu elektrisko strāvu, seja nobāla un izvaikstījās kā sāpēs. Lūpas kustējās bez skaņas, šautene izkrita no rokām, un, kratīdams dūres pret seju, šķietami kādam draudēdams, viņš kliedza nelabā balsī:
— Nekad! Vai dzirdat? Nekad!
Ar kāju paspēris šauteni tā, ka tā aizlidoja kaktā, un apgāzis vairākus krēslus, viņš izdrāzās no televīzijas paviljona. Vairāk viņu neredzēja.
Šī aina atstāja neizdzēšamu iespaidu uz televīzijas skatītājiem un it īpaši uz policistiem, kuri todien skatījās pārraidi. Daudzi no viņiem pirmoreiz apjēdza, ka nu beidzot pienācis laiks, kad vairs nedrīkstēs nesodīti ķerties pie ieročiem un šaut virsū, kam vien pagadās. Visiem kļuva skaidrs, ka dzīvot pa vecam drīz vairs nevarēs.
Nav nemaz jāskaidro, ka policisti tagad baidījās pat tuvoties raķetei, ne nu vēl šaut tās apkaimē. Ciematu iedzīvotāji varēja netraucēti nākt pie kosmonautiem un saņemt no tiem gigantisko augu sēklas. Tagad šīs sēklas dēstīja ne tikai Tukšvēderu ciematiņā vien, bet arī Plikpēdiņu, Bezmaizes, Badmiru, Dimbu un daudzos citos ciemos. Zinītis deva rīkojumu izsniegt mēne- sēniem ne vien viņiem vajadzīgās sēklas, bet arī apgādāt viņus ar bezsvara ierīcēm un antilunītu un paskaidrot, kā tas viss lietojams, lai aizsargātos pret policistiem.
Drīz pie kosmonautiem ieradās vairāki strādnieki no Skopumfīlda makaronu fabrikas. Viņi stāstīja, ka esot nolēmuši padzīt no fabrikas Skopumfīldu un makaronus ražot paši bez jebkādiem saimniekiem. Lai šo plānu realizētu, viņiem vajadzētu fabrikā uztaisīt bezsvaru, jo pretējā gadījumā policisti varētu viņus aizkavēt vai pat pavisam padzīt no fabrikas.
Saņēmuši no kosmonautiem bezsvara ierīci un pietiekamu daudzumu antilunīta, Skopumfīlda strādnieki nostiprināja fabrikā visus mīklas veltņus, makaronu un nūdeļu mīcāmās ierīces, kaltes, sutinātavas, spiedes un krāsnis ar tādu aprēķinu, lai visi šie mehānismi varētu strādāt bezsvara apstākļos. Visi šie pasākumi deva milzu efektu. Ne milti, ne makaronu mīkla tagad nenieka nesvēra, bet mehānismi bezsvara apstākļos darbojās daudzkārt raitāk. Tāpēc arī makaronu izstrādājumu izlaide fabrikā pieauga vairākkārt un makaronus nu varēja pārdot krietni lētāk.
Nabadzīgie knēveļi, kuriem nekad nepietika naudas ēdamā pirkšanai, ļoti priecājās. Viņi runāja, ka Skopumfīlda makaroni (visi nez kāpēc vēl joprojām dēvēja šās fabrikas makaronus par Skopumfīlda makaroniem, kaut gan tagad tos ražoja bez jebkādas Skopumfīlda piedalīšanās) . . . Tad tā, lūk, visi runāja, ka
Skopumfīlda makaroni un tāpat arī nūdeles un laksiņi esot kļuvuši ne tikvien daudz lētāki, bet arī garšīgāki. Un tas, kā vēlāk noskaidrojās, bija tīra patiesība, jo makaronu mīkla, ko gatavoja bezsvara apstākļos, labāk uzrūga, kļuva čauganāka, un tas atsaucās uz gatavās produkcijas kvalitāti.