Kopš tā laika, kad Apalītis sāka strādāt par griezēju uz vel- nariteņa, viņa raksturs bija stipri mainījies. Agrāk viņš dzīvoja bez jebkādām rūpēm: ēda un dzēra, un no ēšanas brīvajā laikā slaistījās pa krastmalu un griezās velnaritenī vai jūras paraboloīdā, nemaz nenokaudamies ar domām, kas tas ir par spēku, kas visiem šiem mehānismiem liek darboties. Taču tagad viņš jau pēc paša pieredzes pārliecinājās, ka nekāds velnaritenis pats no sevis negriezīsies, ja knēveļi to nedarbinās.
Kā jau minēts, katrs velnaritenis ir uz vertikālas ass nostiprināta ripa jeb disks. Šis disks novietots virs milzīga apaļa kubla, kas noenkurots peld netālu no krastmalas. Kubls, ko no virsas nosedz disks, ir pāri pusei iegremdēts ūdenī, tā ka to gandrīz nevar redzēt. No malas skatoties, liekas, ka milzīgi liels koka disks it kā pats no sevis griežas virs ūdens.
Parasti kublā novietojās divi griezēji. Augām dienām viņi soļoja pa šā apaļā trauka dibenu, no visa spēka spiezdami ar rokām sviras, kas bija savienotas ar asi, un tādā veidā likdami griezties asij kopā ar tai piestiprināto disku. Nav grūti iedomāties, kāds tas bija smags un nogurdinošs darbs.
Kublā bija gan tumšs, gan mitrs, tur bija tik pārlieku šauri un smacīgi, ka nabaga griezējiem sviedri lija aumaļām. Viņi novilka visas drēbes un strādāja vienās peldbiksītēs, taču pat tas nesagādāja viņiem atvieglojumu. Ūdens, kas sūcās caur dēļu plaisām, pieplūdināja kublu. Griezējiem nācās visu laiku sūknēt ūdeni ārā, bet, ja viņi nepaspēja to izdarīt, tad strādāja līdz ceļiem aukstā ūdenī, kas visai kaitīgi atsaucās uz viņu veselību. Viņi vienā laidā klepoja un šķaudīja, mocījās ar locītavu reimatismu, augšējo elpošanas ceļu kataru, gripu un pat plaušu'kar- soni.
Apalītis darbā tik ļoti piekusa, ka, mājās pārnācis, izstiepās uz lāviņas un piecēlās tikai tālab, lai šo vai to iegrauztu. Pat ēšana viņam nesagādāja agrāko baudu. Tagad viņa vienīgais prieks bija brīvajā dienā doties uz krastmalu un pašam pabraukāties uz kāda velnariteņa, paraboloīda, kaut vai uz ūdens pūšļa.
— Nu brīnišķīgi! — viņš murmināja, smīnēdams ļaunā priekā. — Augu nedēļu es griezu dažādus dīkdieņus, tagad lai nu citi dīkdieņi pagriež mani!
Pēc kāda laika viņš tomēr sāka manīt, ka griešanās uz riteņa viņam sagādā aizvien mazāk prieka. Jebkuru baudu saindēja domas, ka pa to laiku, kamēr viņš vizinās, kāds cits ir spiests griezt riteni ar pēdējiem spēkiem, smakdams nost aiz gaisa trūkuma drūmajā, mitrajā kublā. Pēdīgi šī doma kļuva viņam tik derdzīga, ka viņš vairs ar velnariteni nevizinājās.
Tagad nu Apalītim atlika viena izklaidēšanās: patērzēt par šo, par to ar Grundulīti, ar kuru viņš kublā strādāja vienā maiņā. Sis Grundulītis sākumā nicināja Apalīti par tā paradumu griezties uz velnariteņa. Viņš teica, ka šī nodarbošanās derot tikai bagātiem dīkdieņiem, kuri nezina, kur nosist laiku un naudu, bet vienkāršam, normālam knēvelim esot kauns izsviest sūri grūti pelnītu naudiņu par tukšām blēņām. Manīdams; ka Apalītis vairs neaizraujas ar šo niekošanos, Grundulītis par viņu vairs nevīpsnāja. Tagad viņš ar Apalīti pārrunāja nopietnus jautājumus, nemēģinādams atkratīties tikai ar jociņiem, un reizēm deva tam palasīties interesantu grāmatu vai avīzi.
Reiz, kad viņi kopā nāca no darba uz mājām, Grundulītis ierunājās:
— Es tā skatos, ka tu esi lāga knēvelis un tev var uzticēt noslēpumu. Mums šeit ir slepena biedrība. Saucas Brīvo griezēju biedrība. Ja gribi, es varu pierakstīt arī tevi. Mēs laiku pa laikam sanākam kopā, pārspriežam par dzīvi, sametam naudu un nopērkam labas grāmatas, kopīgi pasūtām laikrakstu. Vienam, zini, ir grūti dabūt naudu laikraksta pasūtīšanai, kopā turpretim daudz vieglāk. Mēs gribam, lai visi griezēji iegūtu izglītību, kļūtu gudrāki.
— Un ko jūs darīsiet, kad būsiet kļuvuši gudrāki? — Apalītis jautāja.
— Sāksim cīņu ar visiem šiem velnariteņu, balonu un paraboloīdu īpašniekiem. Visupirms raudzīsim panākt, lai īpašnieki saīsina darba dienu. Mēs visi taču ļoti nogurstam un pastāvīgi slimojam, tāpēc ka mums no ausmas līdz rietam jāriņķo mitros kublos un jāelpo smacīgais gaiss.
— Kā tad īpašniekus var piespiest saīsināt dienu?
— Pašlaik to, protams, grūti izdarīt, jo mūsu vēl ir ļoti maz. Taču pagaidi — ar laiku mūsu skaits pieaugs, tad mēs iesim pie saimniekiem un pateiksim, ka nestrādāsim viņu labā, kamēr
darba diena nekļūs īsāka. Pieteiksim streiku. Un pēcgala pavisam padzīsim saimniekus un pa īstam būsim brīvi.
— Nu jauki, tas man patīk, — Apalītis atbildēja.
Un viņš nolēma iestāties Brīvo griezēju biedrībā. Grundulilis iepazīstināja viņu ar griezējiem Breksīti, Saminu un Zandai tiņu, kuri arī bija šās biedrības biedri. No darba brīvajā laika viņi sanāca kopā, pārrunāja dažādus jautājumus, lasīja interesantas grāmatas, laikrakstus un pat sapņoja iekrāt naudu un kopīgi nopirkt televizoru.
Tai laikā avīzēs bieži parādījās ziņas par streiku Skopumfīlda makaronu fabrikā. Brīvos griezējus ļoti interesēja, kā beigsies strādnieku cīņa ar bagātnieku Skopumfīldu. Drīz tomēr laikraksti sāka iespiest ziņas par kosmosa kuģa ierašanos uz Mēness un par to, ka no tālās Zemes atlidojušie kosmonauti izsniedzot mēnesēniem gigantisko augu sēklas.
Kolīdz Apalītis padzirdēja, ka ieradušies kosmonauti, viņš uzreiz aptvēra, ka atlidojis Zinītis ar saviem draugiem. Viņš uz karstām pēdām gribēja braukt uz Fantomasu un doties meklēt kosmosa kuģi, kas piezemējies, kā jau bija kļuvis zināms, kaut kur šās pilsētas tuvumā. Bet tad Apalītis apsvēra, ka viņš droši vien no Zinīša dabūs brāzienu par to, ka bez prasīšanas kopā ar Nezinīti aizlidojis raķetē un iegāzis pārējos knēveļus, kuri arī bija posušies lidojumam. Pamatīgi pārdomājis, Apalītis nolēma nekur nebraukt, bet palikt Lospaganosā un strādāt uz velnariteņa tāpat kā līdz šim.
Pa to laiku avīzēs parā
dījās aizvien jaunas ziņas par kosmonautiem, par gigantisko augu sēklām, par bezsvaru, ar ko policisti nekādi nejaudāja tikt galā. Lielu troksni sacēla ziņa, ka Skopumfīlda strādnieki ieguvuši bezsvaru un padzinuši Skopumfīlu no fabrikas. To uzzinājis, Grundulītis uzreiz teica:
— Ek, ja mēs šeit varētu panākt bezsvaru! Tad arī mēs( padzītu saimniekus un pat riteņus griezt bezsvara stāvoklī būtu vieglāk.
- — Pareizi! — uztvēra Zandartiņš. — Bet kā būtu, ja kāds no mums aizbrauktu uz Fantomasu satikties ar kosmonautiem? Varbūt arī mums izdotos iegūt bezsvaru.
Tad Apalītis ierunājās:
— Brālīši, es ilgi nekā neteicu, bet nu vairs nevaru klusēt un atzīšos jums. Man liekas, ar kosmosa kuģi atlidojuši mani draugi. Es taču arī kādreiz dzīvoju uz planētas Lielās Zemes un tad kopā ar Nezinīti atlidoju šurp pie jums.
Un Apalītis izstāstīja visu, kas viņam bija atgadījies. Noskārtis, ka viņš runā patiesību, Grundulītis teica:
— Tādā gadījumā tev nekavējoties jābrauc un jāaprunājas ar saviem draugiem. Domāju, viņi neatteiksies mums palīdzēt, kad dabūs zināt par mūsu grūto likteni. Tikai viss šis pasākums jātur slepenībā, citādi baidos, ka bagātnieki mums liks šķēršļus ceļā.
Nevienam ne vārda nebilduši, Grundulītis, Breksītis, Samiņš un Zandartiņš sagrabināja visu naudu, cik vien viņiem bija, sapirka dažādus produktus un sabāza somā, lai Apalītim būtu
ce|ā ko ēst. Tad nopirka viņam dzelzceļa biļeti līdz Fantomasai un visi pieci devās uz staciju.
— Galvenais — ceļā ne ar vienu nepļāpā, — Grundulītis atvadām nobrīdināja Apalīti. — Turi, kā mēdz sacīt, ausis vaļā un muti ciet. Ja policisti uzodīs, kurp tu brauc, tu nokļūsi nevis pie kosmonautiem, bet taisnā ceļā tuptūzī.
Drīz pienāca vilciens. Atvadījies no draugiem, Apalītis iekāpa vagonā. Tur jau bija pilns knēveļu, Apalītim tomēr izdevās sameklēt sev vietiņu uz sola. Apsēdies labi ērti, viņš ņēmās aplūkot pasažierus un ieklausīties sarunās.
Itin drīz viņam kļuva skaidrs, ka visas sarunas grozās ap kosmonautiem, gigantiskajiem augiem un bezsvaru. Kāds pasažieris stāstīja, ka kosmonauti — tie esot tādi plikgalvji knēveļi ar četrām ausīm, diviem deguniem un tikai vienu pašu aci pierē, turklāt elpojot tie nevis ar plaušām, bet ar žaunām, jo pastāvīgi mitinoties ūdenī, un, kad izlienot sausumā, tad staigājot ūdenslīdēju tērpos, un roku vietā viņiem esot spuras. Apalītis tūliņ gribēja iebilst, ka tā nav taisnība, ka kosmonauti ir tādi paši knēveļi kā visi citi, taču, atcerējies, ka Grundulītis devis viņam padomu turēt mēli aiz zobiem, nolēma sarunā neiejaukties.
Kāds cits mēnesēns, kas sēdēja netālu no Apalīša, stāstīja, ka bezsvars — tas esot tāds spēks, kas laužot knēveļiem rokas un kājas un kaulus samaļot miltos, un tāpēc ikviens, kas pabijis bezsvara stāvoklī, vairs nevarot ne staigāt, ne stāvēt, ne sēdēt, nedz ko darīt, jo viņa organismā nepaliekot neviena vesela kauliņa; vienīgais, ko viņš varot, — ložņāt pa zemi kā tārps vai kāpurs.
Apalītim atkal niezēja mēle pateikt, ka tās ir blēņas, ka viņš pats ne vienu reizi vien ir bijis bezsvara stāvoklī, tomēr visi kauli viņam ir veseli un nav jālien kā tārpam.
Taču ari šoreiz vēl viņš atcerējās, ka nedrīkst palaist muti.
Trešais knēvelis teicās lasījis avīzē, ka gigantiskie augi, kas augot uz Lielās Zemes, patiešām nesot visai milzenīgus augļus, piemēram, arbūzi tur izaugot tik lieli kā kalns, taču visi šie arbūzi un arī visi pārējie augļi esot rūgti, pat indīgi un pilnīgi nederīgi ēšanai.
Dzirdēdams tādas nevalodas, Apalītis, kas it īpaši tuvu pie sirds ņēma visu, kam bija sakars ar ēšanu, nenocietās un jau vēra vaļā muti, lai teiktu, ka uz Zemes arbūzi ir ļoti saldi, taču tad sarunā iejaucās dzeltenā frencī ģērbies knēvelis, kas sēdēja līdzās Apalītim.
— Bet varbūt, brālīši, tās ir tikai tenkas? — viņš iebilda. — Vai nu maz ko avīzēs saraksta. Bagātniekiem taču nav izdevīgi, ka mums būtu gigantiskie augi, tā nu viņi drukā visādas pasakas.
— Būtu nu labāk turējis muti, — viņu apsauca cits knēvelis. — Kā tu zini, kas šeit vagonā brauc ar mums kopā? Varbūt tev blakus sēž pārģērbies policists un dzird visu, ko tu runā.
Knēvelis dzeltenajā frencī bailīgi pašķielēja uz blakām sēdošo Apalīti. Uztvēris šo skatienu, Apalītis aizsvilās:
—- Kurš īsti, tavuprāt, ir tas pārģērbies policists? Es esot pārģērbies policists? Es tev gan došu policistu!
— Nu, ko tu? Vai tad es par tevi runāju, — knēvelis taisnojās.
— Un par ko tad? Es taču dzirdu, ka tu saki: «Blakus sēž pārģērbies policists.» Kurš tad sēž tev blakus? Es sēžu blakus! Tātad taisni es esmu tas pārģērbies policists.
— Brālīši, ehē! — kāds aiz muguras iesaucās. — Šeit pie mums sēž pārģērbies policists! Pats teica! Es, saka, esmu pārģērbies policists! Rau, šitais resnulis! Tāpēc es skatos, ka šis
visu laiku tikai sēž un nebilst ne vārda, tikai noklausās citu valodās.
— Pievaldiet mēles, brālīši! — atskanēja sauciens. — Seit ir policists!
Iestājās klusums. Visiem uzreiz zuda patika tērzēt. Visi sēdēja klusēdami un uzmeta Apalītim pa greizam skatienam. Varēja tikai dzirdēt, ka riteņi klaudz pa sliedēm. Pēdīgi kāds ierunājās:
— Nesen, brālīši, es televizorā redzēju apdegušu policistu. Bail uz viņu skatīties, cik briesmīgi apdedzis. Taisni šausmas!
Otrs knēvelis, caur pieri paglūnējis uz Apalīti, apvaicājās:
— Vai tas policists arī bija pārģērbies?
— Nē, — stāstītājs atbildēja. — Tas nebija pārģērbies, bet īstā policistu formas tērpā, tikai stipri saplēstā, jo lidodams viņš bija ķēries pie kokiem un telegrāfa vadiem. Stāstīja, ka viņš esot izšāvis bezsvara stāvoklī. Bet bezsvara stāvoklī šaut nedrīkstot.
— Bet pie mums vienu policistu izgrūda no vagona, vilcienam ejot pilnā gaitā, — stāstīja knēvelis, kas sēdēja Apalītim iepretim.
— Un vai tas arī bija pārģērbies? — jautāja pirmais knēvelis.
— Jā, viņš arī bija pārģērbies, turklāt resns jo resns.
Visi sāka smieties un aizgūtnēm ņēmās stāstīt dažādus jocīgus gadījumus par policistiem. Apalītis nezināja, vai smieties kopā ar visiem vai labāk ciest klusu, tāpēc viņš sākumā sēdēja, ne vārda nebilzdams, un tikai greizi smīnēja, bet tad piecēlās no sola un uzlīda uz augšējā plaukta, kur viņu neviens nevarēja redzēt.
Tikmēr bija iestājies vakars. Pasažieri sāka rīkoties uz gulēšanu. Vieni uzrāpās uz augšējiem plauktiem, citi iekārtojās uz apakšējiem. Apalītis jau bija iemidzis, taču nakts vidū nez kāpēc pamodās. Atcerējies, ka aizmirsis paēst vakariņas, viņš citu pēc citas vilka no somas sviestmaizes ar sieru un desu un locīja iekšā. Tobrīd viņš izdzirdēja sarunājamies divus knēveļus, kas gulēja uz apakšējā sola..
— Uz kurieni tu brauc? — viens jautāja.
— Uz Fantomasu, — otrs atbildēja. — Un tu?
— Es arī uz Fantomasu. Tikai man nevajag uz pašu Fantomasu. Es gribu aizkļūt pie kosmonautiem.
— Kādēļ tev jātiek pie kosmonautiem?
— Mēs, saproti, viss ciemats, nolēmām sadabūt gigantisko augu sēklas un tās iedēstīt. Un mani tad nu sapos-a ceļam pie kosmonautiem pēc sēklām.
— Un tu zini, kur kosmonautus meklēt?
— Zinu. Vajag aizkļūt līdz Tukšvēderu ciematam, un tur man pateiks. Avīzē rakstīja, ka šā ciemata iedzīvotāji jau esot bijuši pie kosmonautiem un sēklas dabūjuši.
Apalītim iegribējās uzzināt, kurš ir tas knēvelis, kas taisās aizkļūt pie kosmonautiem. Viņš zagšus palūkojās lejup un ieraudzīja, ka tas ir viņam jau pazīstamais mēnesēns dzeltenajā frencī.
«Redz, cik labi!» Apalītis klusībā nodomāja. «Sekošu šim dzeltenajam frencim pa pēdām un arī nokļūšu, kur man vajag. Visu mēnesēns nokārtoja ļoti vienkārši.»
īstenībā izrādījās, ka nemaz tik vienkārši nav. No rīta, kolīdz vilciens pienāca Fantomasā, Apalītis izkāpa no vagona un sekoja dzeltenajā frencī ģērbtajam knēvelim, kuru, pie reizes jāsaka, sauca par Mīkstumiņu. Sākumā viss it kā gāja gludi. Dzeltenais frencis bija viegli saskatāms, un Apalītis neizlaida to no acīm pilsētas gājēju straumē. Drīz tomēr viņš ievēroja, ka Mīkstumiņš nez kāpēc met līkumus pa pilsētu, iedams aizvien pa tām pašām ielām, kur jau gājis. Reizēm viņš it kā tīšuprāt slapstījās aiz stūra un, palaidis Apalīti priekšā, pasitās uz pretējo pusi.
«Tīri tāds nesajēdzīgs mēnesēns pagadījies!» Apalītis klusām pukstēja: «Nezina ceļu — tad būtu kādam pajautājis!»
Pēdīgi, kad Apalītis jau bija galīgi nomocījies, viņi izgāja no pilsētas un sāka soļot pa šoseju. Mīkstumiņš kā tīšām kājoja ātru soli. Apalītis aizvien vairāk un vairāk palika viņam iepa kaļ. Drīz mūsu ceļiniekus panāca kravas mašīna. To ieraudzījis, Mīkstumiņš jau iztālēm pacēla roku. Mašīna, atstājusi Apalīti tālu aiz muguras, piebremzēja. Mīkstumiņš lūdza šoferi aizvest viņu līdz Tukšvēderu ciematam.
— Lai notiek, rāpies kravas kastē! — šoferis bija ar mieru.
Ieraudzījis, ka Mīkstumiņš iekāpj mašīnā, Apalītis saņēma
pēdējos spēkus un laida lielo riksi. Mašīna sāka braukt, taču Apalītis jau bija paspējis to panākt un ieķērās kravas kastes malā. To redzēdams, Mīkstumiņš paķēra uz grīdas nomesto uzgriežņu atslēgu un ņēmās dauzīt Apalītim pa pirkstiem.
— A-ā-ā! — nabaga Apalītis iebļāvās.
Nespēdams paciest sāpes, viņš palaida pirkstus vaļā un gluži kā smilšu maiss noplakšķēja uz bruģa.
— Tā tev arī vajag, nolādētais policist! — norūca Mīkstumiņš. — Varbūt kaut tagad tu no manis atstāsies!
Nav, protams, nemaz jāskaidro, ka Mīkstumiņš uzskatīja Apalīti par pārģērbušos policistu un tāpēc ar visiem spēkiem pūlējās tikt no viņa vaļā.
Tikmēr šoferis piedeva ātrumu un mašīna vienā mirklī pazuda skatienam. Drīz vien Mīkstumiņš jau bija Tukšvēderu ciematā un sarunājās ar ciematniekiem, kuri viņu sagaidīja ļoti laipni. Viņi pastāstīja, ka jau iedēstījuši no kosmonautiem dabūtās gigantisko augu sēklas, un aizveda Mīkstumiņu uz tīrumu, lai parādītu tam pirmos asnus. Nabaga Mīkstumiņš pat apraudājās aiz prieka, ieraudzījis mazos, spirgti zaļos asnus, kas vietumis spraucās ārā no zemes.
— Tas nekas, brālīši, ka tie ir maziņi, — viņš sacīja. — Tā jau pasaulē ierīkots, ka viss lielais izaug no mazā.
Uzzinājis, ka Mīkstumiņš atbraucis pēc sēklām, Vārpiņš piedāvājās pavadīt viņu pie kosmonautiem. Viņi jau taisījās doties ceļā, bet taisni tobrīd Mīkstumiņš ieraudzīja Apalīti, kas klun- kuroja pa celiņu uz ciematu.
— Skatieties, brālīši! — Mīkstumiņš satrūkās. — Atkal tas nolāpītais pārģērbies policists! Jau vilcienā viņš man piesējās. Jādomā, noklausījies, ka es braucu pie kosmonautiem.
— Tūliņ inēs viņu saņemsim ciet un pārmācīsim, kā nākas! — sacīja Vārpiņš.
Knēveļi paslēpās aiz žoga un, līdzko Apalītis pienāca tuvāk, visi uzreiz klupa tam virsū. Kāds uzmeta viņam uz galvas tukšu maisu, kāds cits tūliņ vilka viņu aiz kājām uz augšu.
— Kas tad nu, brālīši? Par ko? — Apalītis iekliedzās, juzdams, ka viņu bāž maisā. — Laidiet mani vaļā!
— Iekritis esi, policist, tad jau labāk turi muti! — Vārpiņš ieteica.
— Es taču neesmu policists, brālīši! Es esmu Apalītis! Esmu kosmonauts! Man jātiek pie raķetes!
— Vai tu re, ko sagribējis! — atcirta Mīkstumiņš. — Nelaidiet viņu vaļā, brālīši! Pagaidām paturiet maisā, citādi viņš man atkal vilksies līdzi.
— Labi, jūs ar Vārpiņu ejiet, bet mēs ieslēgsim viņu
pagrabā, — sacīja knēvelis, ko sauca par Tapiņu.
Viņš veicīgi aizsēja maisam galu, lai Apalītis nevar aizbēgt, un knēveļi stiepa gūstekni uz netālo pagrabu. Vārpiņš ar Mīkstumiņu aizgāja un vēl ilgi dzirdēja, kā Apalītis brēc, pūlēdamies tikt laukā no maisa:
— Es neesmu policists! Es esmu Apalītis. Esmu kosmonauts! Laidiet mani vaļā!
Vārpiņš un Mīkstumiņš smīnēja vien, klausīdamies šai brēkšanā.
Kad viņi nonāca pie kosmonautiem, Zinītis parūpējās, lai Mīkstumiņam iedod gigantisko augu sēklas un arī bezsvara ierīci, un antilunīta krājumu aizsardzībai pret policistiem, un tad sāka taujāt, vai viņš kaut ko neesot dzirdējis par pazudušajiem — Nezinīti un Apalīti.
— Par Nezinīti es jau daudz esmu dzirdējis, — Mīkstumiņš atbildēja. — Par viņu pat avīzēs rakstīja. Bet, ek, par Apalīti gan neko neesmu dzirdējis, varbūt tikai tik daudz, ka arī šis nolādētais pārģērbies policists teicās esot Apalītis.
— Kas tas par pārģērbušos policistu? — Zinītis interesējās.
— Nu tad piesējās man vilcienā viens tāds tips, — Mīkstumiņš atbildēja. — Visu laiku manījās noklausīties un noskatīties un Fantomasā izkāpa no vilciena, un sāka man sekot, tā ka aizkļuva līdz pašiem Tukšvēderiem.
— Un kur viņš ir tagad? — kosmonauti klaušināja.
— Jūs, brālīši, neuztraucieties, — Vārpiņš tos mierināja. — Mēs viņu iebāzām maisā un iespundējām pagrabā.
— Un kāds viņš izskatījās? — Zinītis pētīja.
— Kā lai saka … — Mīkstumiņš atbildēja. — Tāds varen resns. Seja kā bliņa …
— Varen resns? — Zinītis iesaucās. — Tad varbūt tas tiešām ir mūsu Apalītis?
Šos vārdus izdzirdējuši, Skrūvītis un Ķīlītis metās pie sava visurgājēja un pēc maza brīža jau joņoja uz Tukšvēderciemu. Nepagāja ne stunda, kad viņi bija atpakaļ ar visu Apalīti. Kosmonauti apstāja mašīnu no visām pusēm. Apalītis, kas vēl nebija atguvies pēc sastapšanās ar Skrūvīti un Ķīlīti, sēdēja mašīnā un, muti iepletis, blenza uz Zinīti, Fuksiju un Siļķīti, uz Tūbiņu, uz dakteri Tabletiņu un uz visiem pārējiem kosmonautiem. Aiz saviļņojuma viņš nejaudāja izsacīt ne vārdiņa. Pēdīgi izdabūja:
— Brālīši! — un apraudājās.
Knēveļi palīdzēja viņam iztrausties no mašīnas un ņēmās viņu mierināt, bet viņš gāja katram klāt, ikvienu spieda pie krūtīm un, ar dūri asaras rausdams, atkārtoja vienā laidā:
— Brālīši! Brālīši!
Vairāk nekā no viņa nevarēja izspiest.
Skrūvītis un Ķīlītis stāstīja, ka tad, kad viņi izkratījuši Apalīti no maisa, viņš arī vispirms skaļi iebrēcies un tad visu ceļu tikai to vien malis: «Brālīši, brālīši» — it kā būtu aizmirsis, ka pasaulē ir arī citādi vārdi.
Dakteris Tabletiņš teica, ka tas nekas: Apalītis drīz atžirgs no satricinājuma un atkal runās tāpat kā visi normāli knēveļi. Vajag tikai dot viņam mazliet ieēst, gan tad viņš ieies savās parastajās sliedēs.
Tā patiešām arī notika. Apalīti apsēdināja pie galda, nolika viņam priekšā šķīvi boršča un šķīvi biezputras. Apalītis to visu aši vien nolocīja un tūdaļ sāka stāstīt, kas ar viņu bija noticis: gan to, kā viņi abi ar Nezinīti slepus ielīduši raķetē un devušies uz Mēnesi; kā ceļojuši pa Mēnesi un nokļuvuši alā; kā Nezinītis ievēlies Mēness pazemes pasaulē un Apalītis palicis gluži viens; kā viņš sēdējis raķetē, kamēr piebeidzis visus pārtikas krājumus, un tad arī pats iekritis Mēness pazemē un nokļuvis Lospa-
ganosas pilsētā, kur sācis tirgoties ar sāli; vispirms iedzīvojies bagātībā, tad izputējis, pēc tam sācis strādāt uz velnariteija un iestājies Brīvo griezēju biedrībā.
— Tas arī ir viss, brālīši. Un tagad es atbraucu pie jums, lai jūs man iedodat kādu nieku bezsvara. Tas atvieglotu griezeju smago darbu un palīdzētu mums atbrīvoties no alkatīgajiem saimniekiem, — Apalītis nobeidza savu stāstījumu.
— Un ko tad Nezinītis? Vai tu kopš tā laika neesi viņu saticis? — Zinītis vaicāja.
— E, Nezinītis! — Apalītis nicīgi atmeta ar roku. — Es par viņu pat runāt negribu. Un, manuprāt, tagad jau arī nekāda Nezinīša vairs nav.
— Vai tiešām pagalam? — knēveļi noskuma.
— Bijis nu vien pagalam, tas vēl nebūtu tik briesmīgi, bet viņš taču ir pārvērties par aunu! — Apalītis iesaucās. — Viņu nogrābuši policisti un aizsūtījuši uz Muļķu salu, bet visi, kas nokļūst uz šās salas, agri vai vēlu pārvēršas par aitām vai auniem.
— Par ko tad viņu aizsūtīja uz Muļķu salu?
— Par to, ka tirgojies ar tukšu gaisu.
' — Kā tas ir — tirgojies ar tukšu gaisu? — visi brīnījās.
— Nu, tā mēdz sacīt. Ja kāds pārdod to, kā viņam nav, tad saka — viņš pārdod tukšu gaisu. Un Nezinītis bija sagudrojis pārdot sēklas, kuru viņam nebija, par to tad nu viņu sodīja. Tā bija rakstīts avīzē.
— Paklau, Apalīt, bet vai tomēr Nezinīti nevarētu kaut kā izglābt? — vaicāja Siļķīte. — Varbūt viņš vēl nav paguvis pārvērsties par auniņu vai aitiņu? Mēs taču nevaram viņu pamest nelaimē!
Apalītis nogrima dziļās domās. Tad ieminējās:
— Vai es nevarētu dabūt vēl šķīvīti biezputras? Varbūt man tad nobriedīs kāds plāns.
Viņam žigli atnesa šķīvi biezputras. Viņš to noēda un tad teica:
— Plāns man jau ir nobriedis: mēs sagrābsim vienu no kuģiem, ar kuriem mēnesēnus ved uz Mu|ķu salu. Sie kuģi parasti iegriežas pie mums Lospaganosā. Mēnesēnus mēs atbrīvosim, par to viņi mums pateiks paldies, bet paši brauksim izpestīt Nezinīti.
— Bet kur Muļķu salu meklēt, vai to tu zini? — Zinītis noprasīja Apalītim.
— Par to nebēdā, — Apalītis atteica. — Mēs paņemsim līdzi kādu no veciem jūrniekiem, tādu pie mums Lospaganosā ir, cik uziet. Man pat ir kāds pazīstams bezdarbnieks kapteinis Rum- bulītis. Vispār tas ir sīkums. Bijis nu vien kuģis, kapteiņu jau netrūks!