Tas, ko Apalītis stāstīja par Nezinīti, bija patiesība. Viņš patiešām bija nokļuvis Muļķu salā, to nu nevarēja apstrīdēt. Pēc tam kad Nezinīti, Kazlēnu, Dzērveni, Mazpirkstiņu, Ķivuli un citus knēveļus, kas nakšņoja patiltē, aizturēja policijas patruļa, viņus visus sasēdināja policijas furgonā un nogādāja Lospaga- nosas pilsētā. Tur viņus sadzina kuģa tilpnē, kur jau smaka simti trīs tādu pašu nelaimes putnu. Daudzi no viņiem raudāja, teikdami ardievas dzimtajai zemei. Vērodams citus, apraudājās arī Nezinītis, bet kāds pamatīgi resns plikvēders knēvelis uz- trausās uz tukšas mucas, kas stāvēja tilpnes vidū, un ņēmās visus mierināt. Viņš bija bez krekla un basām kājām, toties ar salmeni galvā un raibu vilnas šalli ap kaklu.
— Brālīši! — viņš sauca, izstiepdams rokas pret knēveļiem. — Uzklausiet mani, brālīši! Nevajag raudāt. Kas mums ko žēlot? Seit nekā nav, ko žēlot, bet tur vismaz būsim paēduši. Redzēsiet gan: būsim paēduši — kaut kā izdzīvosim. Nevajag izsamist! Arī Muļķu salā taču dzīvo knēveļi. Bet, ka tur varam pārvērsties par auniem, tas varbūt nemaz nav tiesa. Kas teicis, ka tas ir tiesa? Vai nu maz ko sarunā! Padzīvosim — tad redzēsim.
— Kā tad, kā tad, padzīvosi, tad redzēsi, kā kļūst par aunu! — Kazlēns noņurdēja.
— Tu labāk turi muti! — knēveļi viņam uzklupa. — Viņu mierina, bet viņš te ar auniem bāžas virsū.
— Man nemaz nevajag, lai mani mierina.
— Tev nevajag, bet netraucē tos, kuriem vajag. Vācies projām, kamēr neesi dabūjis pa kaklu!
Kazlēns apvainojās un pagāja pie malas. Plikvēders pa tam turpināja runāšanu, gandrīz vai pēc katra vārda iesprauzdams divus savus visai iemīļotos teicienus «Padzīvosim — tad redzēsim» un «Būsim paēduši — kaut kā izdzīvosim».
Šī runa nabaga mēnesēnus kaut cik nomierināja. Pamazām viņi pierima un vairs neraudāja.
Visi uzreiz atplauka un sāka runāt. No visām pusēm tā vien skanēja:
— Padzīvosim, brālīši, — tad-redzēsim! Būsim paēduši, kaut kā izdzīvosim!
Tikai Kazlēns joprojām īgņājās.
— Atraduši mierinājumu! — viņš purpināja. — Arī auns izdzīvos, ja būs paēdis! Bēgt vajag no šejienes!
— Kā tad tu aizbēgsi? — Nezinītis iejautājās.
— No šejienes, protams, aizbēgt nevar, bet, kad būsim tikuši uz salas, tad nevajag sēdēt saliktām rokām klēpī, bet uzbūvēt laivu un braukt projām.
Drīz kuģis atgāja no krasta — un brauciens sākās. Ceļš bija garš un grūts. Divas dienas un divas naktis kuģis svaidījās pa viļņiem. Knēveļi, kuri līdz šim nebija jūru ne tuvumā redzējuši, baidījās, ka kuģis nupat, nupat apgāzīsies un noies dibenā. Divas dienas un divas naktis viņi nevareja ne uz mirkli iemigt un uz brauciena beigām ar mokām turējās kājās. Trešajā dienā kuģis beidzot iegāja klusā, mierīgā jomā un nomocījušos knēveļus izlaida no drēgnās, tumšās tilpnes.
Nabadziņi skaļi uzgavilēja aiz prieka, ieraudzījuši zaļu krastu ar palmām, persikiem, banāniem, riekstu un apelsīnu kokiem. Pat tas jau likās labi, ka beidzot varēja nostāties uz cietas zemes un nejust, ka apakšā viss līgot līgojas. Mežonīgi spiegdami un klaigādami, knēveļi izbira uz krasta un joza ko mācēdami pretim kokiem. Tur viņi sāka lēkāt un dejot aiz līksmes, plūkt banānus un dateles, persikus un apelsīnus, ar nūjām traukt riekstus no kokiem. Paēduši, cik vēderā lien, viņi ņēmās šūpoties šūpolēs, kas lielā skaitā bija sakārtas starp kokiem, griezties karuseļos un ar velnariteņiem, slidināties uz paklājiem no dēļu uzkalniņiem un spirāliskām slīpnēm.
Pēkšņi atskanēja zvana sitieni. Ilgi nedomādami, knēveļi joza uz to pusi, no kurienes skanēja zvans, un ieraudzīja ēdnīcas ēku ar lieliem, visā platumā atvērtiem logiem. Pie durvīm stāvēja pavārs baltu cepurīti galvā un aicināja visus pusdienās. Ēst tomēr nevienam negribējās, jo visi bija paēduši augļus. Knēveļi domīgi apstājās pie ieejas, taču tobrīd atskanēja zvans no otras puses. Gluži kā pēc komandas viņi cirtās uz otru pusi un ieraudzīja kinoteātra ēku, kas no augšas līdz apakšai bija aplīmēta ar krāsainām ališām. Uz pašas lielākās afišas milzu burtiem stāvēja rakstīts:
«Slepkavība jūras dibenā jeb Asiņainā zīme. Jauna, aizraujoša kinofilma no noziedznieku dzīves ar slepkavībām, aplaupīšanām, slīcināšanām, ar nāvi zem vilciena un plēsīgu zvēru ķetnās. Tikai mūsu kinoteātrī. Steidzieties skatīties!»
Apjēguši, ka nupat sāksies kino seanss, knēveļi steidzās ieņemt vietas. Viņi vēl nebija lāgā apsēdušies, kad
nodzisa gaisma un uz ekrāna sāka skraidīt un šaudīties apkārt dažādi aizdomīgi subjekti maskās un bez maskām, ar nažiem, somu dunčiem, kinžaliem un pistolēm rokās. Tūliņ ieradās ari līdz zobiem apbruņoti policisti. Tiklab vieni, kā otri vajāja cits citu, izmantodami visus iespējamos satiksmes līdzekļus: automobiļus, autobusus, helikopterus, lidmašīnas, vilcienus, kuterus, tvaikoņus, zemūdenes. Visi vienā laidā krita gar zemi, nez kur iegāzās, ieplunkšķēja ūdenī, slīka paši un slīcināja citus, kautiņos belza ar visu, kas gadījās pie rokas, šāva cits uz citu ar pistolēm un automātiem. Nabaga skatītāji spiedza aiz bailēm, vērodami visas šīs šausmas.
Troksnis zālē tomēr aizvien vairāk pierima, līdz pamazām noklusa pavisam. Knēveļi, tālajā ceļā izvārguši, cits pēc cita aizmiga turpat savās vietās, nesagaidījuši filmas beigas. Jāpasaka vēl, ka kinoteātra sēdvietas bija mīksti krēsli ar atvāžamām atzveltnēm, kādi mēdz būt tālsatiksmes autobusos. Ja atzveltni atmeta atpakaļ, varēja ērti atlaisties un gulēt gluži kā gultā, neizejot no kino. Visi bija tik ļoti piekusuši, ka nogulēja visu dienu un visu nakti un pamodās tikai nākamajā rītā.
Izdzirdējuši zvanu, kas aicināja brokastīs, knēveļi trūkās kājās un drāzās uz ēdnīcu. Ieturējuši garšīgas brokastis, viņi skriešus atstāja ēdnīcu un ņēmās spēlēt paslēpes, sunīšus, kuku- riņus un iet citas interesantas rotaļas. Daļa knēveļu joza uz šūpolēm un karuseļiem, citi, izdzirduši zvanu, atgriezās kinoteātrī, kur seansi sākās no paša rīta, pareizāk sakot, tūliņ pēc brokastīm.
Trenkādami cits citu pa apelsīnu birzi, knēveļi uzgāja starp kokiem klajumiņu ar lielu, četrstūrainu laukumu bumbaku spēlei. Turpat tika atrasts vesels komplekts koka āmuru ar gariem kātiem un pāris bumbaku, proti, viss, kas nepieciešams šai aizraujošajai, kustīgajai rotaļai. Jāpaskaidro, ka par bumbaku mēnesēni dēvē lielu koka bumbu knēveļa galvas lielumā. Tādi bum-
baki spēlei vajadzīgi divi: melns un balts. Spēlētāji sadalās divās komandās — pa ducim katrā. Pirmais ducis, apbruņojies ar koka āmuriem, dzenā balto bumbu pa visu laukumu, cenzdamies iedzīt to bedrītē laukuma centrā un tai pašā laikā nepieļaut, ka otra komanda iedzītu tai pašā bedrītē melno bumbu. Uzvar, protams, tā komanda, kura pirmā iedzen bedrītē savu bumbu.
Sī no pirmā acu uzmetiena vienkāršā spēle patiesībā ir ļoti aizraujoša un ieguvusi pie mēnesēniem plašu popularitāti. Tāpat kā jebkurai citai spēlei, bumbaku spēlei ir savi noteikumi un arī sava taktika un stratēģija. Noteikumi ir tādi, ka spēlētājiem nav tiesību sist ar koka āmuriem citiem pa kājām un galvu; viss pārējais ir atļauts: var pieturēt bumbaku, uzkāpjot tam virsū ar kāju, var to aizsist pāri laukuma robežai, var atgrūst pretinieku ar plecu vai roku. Taktika un stratēģija ir tāda, ka komandas kapteinis var sadalīt savus spēlētājus divās grupās: uzbrucējos un aizsargos. Uzbrucēju uzdevums — iedzīt bedrītē pretinieka bumbaku; aizsargu uzdevums — atvairīt no sava bumbaka pretinieka spēlētājus. Dažreiz kapteinis sadala komandu līdzīgās daļās, un tādu spēles sistēmu sauc «seši pret seši». Reizēm viņš uzskata par vajadzīgu iedalīt uzbrucēju grupā septiņus spēlētājus, bet aizsardzībā atstāt tikai piecus. Tādā gadījumā spēles sistēma saucas «septiņi pret pieci». Mēdz būt vēl sistēma «astoņi pret četri» un arī sistēma «divpadsmit», proti, kad kapteinis vispār nesadala komandu grupās. Tiesa, arī šai gadījumā spēlētāji iepriekš vienojas, kurš spēlēs aizsardzībā, kurš uzbruks, taču spēles gaitā mainās lomām, lai mulsinātu pretiniekus. Nav nemaz jāskaidro, ka stratēģisko paņēmienu pārpilnība padara šo spēli ārkārtīgi interesantu.
Tiklīdz laukumiņš bija uziets, organizējās uzreiz četras bum- bačnieku komandas, taču, tā kā visas četras reizē nevarēja spēlē piedalīties, tad spēlēja tikai divas komandas, bet pārējās divas gaidīja savu kārtu. Tiesa, todien viņi tā ari nekā nesagaidīja, toties nākamajā rītā piecēlās labi agri un uz visu dienu sagrāba laukumiņu savās rokās. Kopš tā laika bumbakus spēlēja tie, kas pamodās pirmie un agrāk par citiem aizjoza uz laukumiņu. Beidzās ar to, ka paši kaislīgākie spēlmaņi nolēma neatstāt laukumiņu pat pa nakti, bet likās gulēt turpat. Tas viņiem bija tīrais nieks, jo vairāk tāpēc, ka klimats Muļķu salā ir visai silts, lietus nelīst gandrīz nekad un gulēt var kaut vai zem klajas debess. Tā nu iznāca, ka bija palikušas tikai divas bumbač- nieku komandas, toties tās spēlēja no rīta līdz vakaram, nepazī- damas, kā mēdz teikt, ne miera, ne atpūtas.
Ap to laiku arī visi pārējie knēveļi bija sadalījušies, ja tā var izteikties, saskaņā ar savām interesēm. Bez bumbačniekiem šeit bija karuseļnieki, riteņotāji, kukurinisti, kinoknauķi, trumpmaņi un āzisti. Nav grūti uzminēt, ka par karuseļniekiem dēvēja tos knēveļus, kas augām dienām griezās karuseļos; par riteņotā- jiem — tos, kas priekšroku deva velnaritenim. Kukurinisti, pats par sevi saprotams, bija tie, kas neatzina neko citu kā vien ku- kuriņu spēli. Āzisti augu dienu sēdēja pie galdiņiem un no visa spēka klaudzināja domino kauliņus, spēlēdami «āzi». Trumpmaņi, sametušies pa četri kopā, sēdēja maurā un sita kārtis — visvairāk uz durakiem. Kinoknauķi no rīta līdz vēlai naktij kver- nēja kinoteātrī un seansu pēc seansa skatījās dažādas filmas. Nav nemaz ko runāt, ka šāda vienmuļība nodarbībās notrulināja knēveļu gara spējas, pamazītiņām sagatavojot viņu pāreju dzīvnieku stāvoklī.
Starp citu, bija pieņemts, ka filmu skatīšanās ir intelektuālāka, proti, prātam noderīgāka nekā bumbaku vai «āža» spēle. Tas tomēr ir aplam, jo filmu saturs bija pārāk muļķīgs, lai šā vai tā rosinātu prātu. Diendienā skatoties, kā visu šo filmu varoņi skraida, lēkā, krīt, kūleņo un šauj ar pistolēm, varēja kļūt tikai stulbāks, taču nekādā ziņā nevarēja pieņemties prātā.
Jāsaka gan, ka arī Nezinītis un Kazlēns nebija pasargāti no vispārējās aizraušanās un augām dienām dirnēja kinoteātrī, bez kustēšanās sēdēdami atzveltņos un no rīta līdz vakaram bolī
dami acis uz ekrānu. Reiz pievakarē viņi piepeši juta, ka no nekustīgas zvilnēšanas muguras tādas kā sastingušas un nav pat atliecamas, tā ka ne viens, ne otrs nejaudāja piecelties no krēsla. Briesmīgi pārbijušies, Nezinītis un Kazlēns izmanījās kaut kā nolēkt no saviem krēsliem uz grīdas un, muguras neatliecot, uz visām četrām izrāpties no kinoteātra svaigā gaisā. Parāpojuši četrāpus pa mauriņu, viņi ar mokām atlieca muguru un pieslējās kājās. Pirmajā brīdī viņi sadulbuši blenza viens uz otru, it kā neapjēgdami, kas īsti notiek. Pēdīgi Nezinītim sejā parādījās saprātīga izteiksme — un viņš ieminējās:
— Paklau, Kazlēn, kad tad mēs sāksim būvēt laivu?
— Kādu laivu? — Kazlēns neizpratnē atjautāja.
— Nu, vai nezini, kādas mēdz būt laivas? Ar ko braukt pa ūdeni.
— Bet kālab mums jābrauc pa ūdeni?
— Tad mēs taču taisījāmies bēgt projām no šās glupās salas.
— Ak, jā! — Kazlēns attapa. — Nu, ko tad vairāk, rīt sāksim būvēt laivu.
Tomēr otrā dienā viņi bija aizmirsuši, ka taisījušies būvēt laivu, un no paša rīta skrēja šūpoties šūpolēs, griezties karuseļos un ar paklājiņiem slidināties no kalniņa. Sīs nodarbības viņus tā aizrāva, ka jebkādas domas par bēgšanu atkal izkūpēja un dienas ritēja kā agrāk. Tiesa, Nezinītis gan dažkārt pievakarē apķērās un ieminējās:
— Vai, Kazlēn, es jūtu, ka mēs abi pārvērtīsimies par auniem!
— Ei, ko nu melsies! — Kazlēns atvēcinājās. — Līdz šim
neesam parvertušies, tad arī turpmāk neparvertisimies. Kas to teica? Neviens nav teicis. Padzīvosim, tad redzēsim.
— Kad redzēsim, tad jau būs par vēlu.
— Nu labi, rīt sāksim būvēt laivu.
Taču pienāca rītdiena un atkal viss palika pa vecam. Kazlēns, aizrāvies ar vizināšanos, šūpošanos, griešanos un pārējām izpriecām, par bēgšanu negribēja vairs pat dzirdēt. Līdzko Nezinītis paplēta muti, lai atgādinātu par laivu, Kazlēns nepacietīgi gaiņājās ar roku un sauca:
— Rīt!
Beidzās ar to, ka Nezinītis laivu vairs nepieminēja.
Vienurīt draugi iekāpa karuselī un griezās tik ilgi, ka Nezinītim apreiba galva un viņš novēlās zemē. Ar mokām uzslējies kājās un grīļodamies kā piedzēries, viņš sāka klaiņot pa apelsīnu birzi. Acu priekšā viņam viss šķita kā miglā. Pēc laba laiciņa viņš izgāja birzs malā un ieraudzīja tālumā blīvu dēļu sētu gaišzilā krāsā. Nesaprazdams, kā šeit nokļuvis, Nezinītis apstājās un tobrīd izdzirdēja kaut kādas dīvainas skaņas, kas nāca no viņpus sētas:
— Bē-ē-ē! Mē-ē-ē!
Nolēmis izdibināt, kas tas par radījumu, kas izgrūž šīs dīvainās skaņas, Nezinītis piegāja pie sētas un mēģināja ielūkoties pa spraugu, taču tas viņam neizdevās, jo dēļi bija cieši pieēvelēti. Ilgi nedomādams, viņš ieķērās ar rokām dēļu augšgalā un uz- trausās uz sētas. Viņa skatienam pavērās zaļa pļava, netālu urdzēja strauts, un aiz tā melnoja mežs. Pļavā, sablīvuši barā, ganījās balti auniņi. Tos sargāja divi brūni, pinkaini suņi. Tiklīdz kāds aunelis nošķīrās no ganāmpulka, suņi klupa tam virsū un dzina to atpakaļ.
Pie sētas, netālu no Nezinīša, gluži kā siena kaudze slējās aunu vilnas blāķis. Vairāki knēveļi tupēja blakus blāķiem un ar lielām dzirklēm cirpa aunus. Nabaga dzīvnieki sasietām kājām padevīgi gulēja zemē un pat nepīkstēja. Viens no knēveļiem, nocirpis auneli, atraisīja to un, pieķēris ar roku zem vēderiņa, uzstatīja kājās. Neveikli cilādams guļot notirpušās kājiņas, aunelis kluburoja pie ganāmpulka. Bez sava kuplā kažociņa tas izskatījās ārkārtīgi vājiņš un tik joeīgs, ka Nezinītis, uz viņu raudzīdamies, ar pūlēm valdīja smieklus. Aunelis pa tam apsta- jās un, pagriezis galvu sāņus, žēli ieblējās:
— Bē-ē-ē!
«Tad lūk, kas šeit klaigā!» Nezinītis aptvēra. No šīm domām viņam nez kāpēc sametās nelāgi.
Šai brīdī atskanēja motora rūkoņa un Nezinītis ieraudzīja, ka pie vilnas blāķa pieripo kravas mašīna. Knēveļi pārtrauca cirpšanu un ņēmās kraut vilnu kravas kastē. Šoferis izliecās no savas kabīnes un, ieraudzījis Nezinīti, jautri pamāja ar roku.
— Ei, vai tev arī šurpu sagribējies? — viņš sauca. — Pagaidi vien, drīz apcirps arī tevi! Ha-ha-ha!
No šiem smiekliem Nezinītim šermuļi pārskrēja pār muguru. Vienā mirklī viņam atausa atmiņā visi stāsti par to, ko ar nabaga knēveļiem dara Muļķu salā. Apstulbis aiz izbīļa, viņš no- šļūca zemē un, ko kājas nesa, diedza atpakaļ.
— Pagaidiet, brālīši, — viņš sauca, pieskrējis pie knēveļiem, kuri griezās karuselī. — Stājieties! Vajag bēgt labi aši!
Redzēdams, ka neviens viņā neklausās, Nezinītis sagrāba Kazlēnu aiz apkakles un novilka no karuseļa. Nabaga Kazlēnam no ilgas griešanās reiba galva, un viņš apsēdās, ieķēries ar rokām zemē. Lai kā Nezinītis vilka viņu aiz apkakles uz augšu, viņš joprojām stāvēja četrāpus, izgrūzdams kaut kādas īdošas skaņas.
— Kazlēn, mīļais, ir jābēg, labulīt! — Nezinītis izmisis iesaucās.
Kazlēns uzlūkoja viņu ar miglainu skatienu un, mēlei mež- ģoties, izmocīja:
— Klau, Nezinīt, es tik tālu esmu sagrie-grie-grie-griezies, ka nevaru izsacīt ne bē, ne mē.
Nošļupstējis šos vārdus, viņš sāka stulbi smieties un skaļi brēkāt:
— Bē-ē-ē! Mē-ē-ē!
— Kazlēn, mīļais, nevajag! Nevajag! — Nezinītis lūdzās.
Paķēris saprātu zaudējušo Kazlēnu klēpī, Nezinītis skrēja ar
to uz jūrmalu. Viņam šķita, ka Kazlēns nupat, nupat pārvērtīsies par auneli un tad jau to nekas vairs neglābs. Drīz viņi sasniedza palmu birzs malu. Caur retajiem koku stumbriem mirgoja dzirkstošs jūras līmenis. Tālumā vīdēja kuģu piestātne ar augstu mastu, kura galā, vēja plandīts, grezni plivinājās karogs. Sasprindzinājis pēdējos spēkus, Nezinītis izskrēja jūras krastā un bezspēkā nokrita smiltīs. Rokas pašas atlaidās vaļā, un viņš zaudēja samaņu.
Nokļuvis jūras krastā, Kazlēns kādu brīdi neizpratnē raudzījās apkārt. Dzestrais jūras vējiņš viņu atsvaidzināja, un galva viņam vairs nereiba. Pamazām viņš apjēdza, ka nesēž vairs karuselī, bet parastā pludmalē. Blakus atmestām rokām gulēja Nezinītis. Acis viņam bija ciet.
«Aizmidzis,» Kazlēns nodomāja.
Un viņš sāka vērot viļņus, kas šņākdami un dunēdami ritmiski vēlās uz lēzeno, smilšaino krastu un, pamazām noklus- dami, bēga atpakaļ jūrā. Nav zināms, cik ilgi Kazlēns tā būtu sēdējis, tīksmi nolūkodamies viļņos, ja viņa skatiens neuztvēris tālē tumšu plankumiņu blusas lielumā. Sākumā viņam likās, ka tur virs jūras lidinās kāds putns, taču plankumiņš pamazām tuvojās, un drīz jau bija skaidrs, ka tas nav putns. Kazlēnam sāka likties, ka tas ir nez vai dirižablis, nez vai lidmašīna, taču pagāja vēl mazs brītiņš, un viņš pārliecinājās, ka tas ir tvaikonis.
— Kas tie par brīnumiem! — Kazlēns pārsteigts nomurmināja. — Kopš kura laika tvaikoņi lido pa gaisu?
Viņš sāka purināt Nezinīti aiz pleca. Redzēdams, ka Nezinītis nemostas, Kazlēns briesmīgi pārbijās un ņēmās slacīt viņam seju ar aukstu ūdeni. Tas Nezinīti atgrieza pie samaņas.
— Kur es esmu? — viņš jautāja, atvērdams acis.
— Skaties, tvaikonis! — Kazlēns iesaucās.
— Kur ir tvaikonis? — Nezinītis jautāja, pieceldamies kājās un pārlaizdams skatienu jūrai.
— Tad ne jau tur. Ekur, augšā, — Kazlēns rādīja ar pirkstu.
Nezinītis atmeta galvu un ieraudzīja gaisā lidināmies tvaikoni ar dūmeņiem, mastiem, enkuriem un glābšanas laivām, kas bija pakārtas virs klāja. Nezinītis sastinga aiz brīnumiem. Tvaikonis tuvojās, strauji pieaugdams apmēros. Uz borta jau varēja saskatīt knēveļus. Stingdami aiz bailēm, Nezinītis un Kazlēns vēroja tuvojošos milzeni. Aiz pārbīļa Kazlēnam mute pati no
sevis pavērās vaļā un acis iepletās gluži apaļas. Viņš gribēja kaut ko sacīt, bet vārdi bija iesprūduši nez kur iekšpusē. Pēdīgi viņam izdevās izdabūt:
— Kas tas ir? .. . Kāpēc tā? …
— Bezsvars! — Nezinītis pēkšņi iekliedzās. — Citādi nav — tas ir Zinītis. Es jau zināju, ka viņš atlidos mūs glābt! Urā!
Viņš pasvieda gaisā savu platmali un aiz prieka sāka lēkāt pa krastmalu.
Tikmēr tvaikonis apmeta loku virs piestātnes un līgani nolaidās uz ūdens. Nezinītis un Kazlēns, rokās saķērušies, skriešus likās uz piestātni. Viņi vēl nepaspēja uziet pa kāpnītēm, kad ieraudzīja, ka no kuģa pa trapu kāpj lejā Zinītis, doktors Tabletiņš, Skrūvītis, Ķīlītis, Apalītis un vairāki nepazīstami mēnesēni. Aiz satraukuma Nezinītim sirds krūtīs sāka neprātīgi dauzīties, un viņš apstājās, nedrīkstēdams spert ne soli tālāk, tikai nomurmināja:
— Liekas, es tūliņ dabūšu brāzienu!
Zinītis, pārējo knēveļu pavadīts, pienāca Nezinītim klāt.
— Nu, sveiks! — viņš, roku sniegdams, sacīja.
— Ko tad jūs, mīlīši, — nevarējāt atlidot agrāk? — Nezinītis pārmeta, pat neatņēmis Zinīša labdienu. — Mēs viņus te gaidījām, gaidījām, tikko par auniem nepārvērtāmies, bet viņiem tas nekas! Un tie saucoties glābēji!
— Es ar tevi, stulbeni, pēc tam pat runāt negribu! — Zinītis pikti atcirta.
— Labāk nu būtu teicis paldies, ka mēs kaut tagad atlidojām, — iejaucās doktors Tabletiņš. — Kā tu jūties?
— Labi.
— Tad tūliņ marš uz tvaikoni, citādi — šeit, kā stāsta, gaiss esot ļoti neveselīgs. Ilgi uzkavēties nedrīkst.
— Nu, manuprāt, mazdrusciņ te vēl var pakavēties, — Nezinītis atteica. — Man taču jāglābj pārējie knēveļi. Mūsu te atbrauca liels pulks.
— To mēs izdarīsim arī bez tevis, — pateica doktors Tabletiņš.
— Nē, nē, brāļi, bez manis jūs te vēl ko saputrosiet, kadu aizmirsīsiet. Man pašam visi jāsameklē. Un tad vēl kas: vai jums nav kāds lieks bezsvara aparātiņš?
— Kam tad tas vēl? — Skrūvītis jautāja.
— Es, redziet, kādu joku esmu sagudrojis, — Nezinītis al bildēja. — Mēs ieraksim bezsvara ierīci uz salas zemē, tad visapkārt radīsies bezsvara zona. Gaiss virs šās zonas vairs neko nesvērs un sāks celties uz augšu, tā vietā no visām pusēm ieplūdis svaigs jūras gaiss. Tādā veidā atmosfēra uz salas attīrīsies, un tad neviens vairs nepārvērtīsies par aunu.
— Paskat tikai, — Ķīlītis sajūsmā iesaucās, — mūsu Nezinītis arī kļuvis par izgudrotāju.
— Ko tu gan domā! Pēdējā laikā es — taisni šausmas — cik gudrs esmu kļuvis! Un savu gaisa tīrīšanas metodi es izgudroju jau tad, kad braucu šurp ar tvaikoni. Kuģa tilpnē, saproti, bija garš laiks, un tad es sāku gudrot visādus stiķus.
— Nu labi, — Skrūvītis atbildēja. — Bezsvara ierīci mēs tev pagādāsim. Bez tam, es tā skatos, tev noderētu arī zābaki. Nu, tos tu dabūsi uz kuģa, bet tagad ved mūs un rādi, kur ir tie knēveļi, kamēr kāds no viņiem patiešām nepārvēršas par aunu.