Pēc tam kad Skopumfīlda strādnieki bija ieguvuši bezsvaru un padzinuši no savas fabrikas Skopumfīldu, visi par to vien runāja. Arī citu fabriku strādnieki brauca pie kosmonautiem un, atgriezušies atpakaļ, ieviesa savās fabrikās bezsvaru. Dažās fabrikās strādnieki kļuva tik droši, ka pat bez jebkāda bezsvara ņēma varu savās rokās un padzina īpašniekus.
Policiju visi šie notikumi bija tiktāl iebiedējuši, ka tā vairs neuzstājās pret strādniekiem. Daudzi policisti aizmeta savas šautenes un pistoles, ieraka zemē savus policistu mundierus un kaskas un, apģērbušies kā parasti knēveļi, salīga par strādniekiem fabrikās un rūpnīcās. Viņi apgalvoja, ka tas esot daudz
patīkamāk nekā klupdamiem krizdamiem lidināties gaisā bezsvara stāvoklī un iedzīvoties apdegumos, brūcēs vai tikt sakropļotiem.
Tagad strādnieki par savu darbu saņēma krietni vairāk, jo viņiem vairs nevajadzēja atdot bagātniekiem daļu no peļņas; turpretim preces kļuva daudz lētākas. Tāpēc ikviens varēja gan labāk paēst, gan nopirkt vairāk preču. Tā kā preču pieprasījums pieauga, visas fabrikas sāka palielināt produkcijas izlaidi un tāpēc tām vajadzēja vairāk strādnieku. Bezdarbnieku drīz vairs pavisam nebija, jo visi, kas gribēja strādāt, dabūja darbu. Kalpot pie bagātniekiem par sulaiņiem tagad neviens negribēja. No tiem bēga projām gan kalpones, gan istabmeitas, gan veļas mazgātājas, gan šveicari, gan grīdu spodrinātāji, bet vispirmām kārtām pavāri. Visi pavāri un virējas tagad uzskatīja par labāku strādāt ēdnīcās un restorānos, kur viņi paši bija sev noteicēji. Bet ēdnīcu un restorānu skaits ar katru dienu pieauga, jo daudziem tagad vairs negribējās mājās noņemties ar maltīšu gatavošanu. Ikvienam pietika naudas, lai pusdienas ieturētu restorānā vai atnestu no ēdnīcas.
Nabaga Skopumfīlds, kas bija pazaudējis visu savu kapitālu, jau iekām viņam atņēma fabriku, nezināja, ko tagad darīt. Sākumā viņš gāja pusdienot pie paziņām, bet tad pārliecinājās, ka paziņām tas sevišķu prieku nesagādā, un beidza ar to, ka iestājās darbā savā bijušajā makaronu fabrikā. Neviens viņam to neliedza. Visi zināja, cik ļoti viņš pieķēries savam makaronu uzņēmumam un cerēja, ka viņš strādās kārtīgi un apzinīgi.
Kad Skopumfīds vairākas dienas bija nostrādājis mīcīšanas nodaļā par palīgu, viņam uzticēja darbu pie makaronu spiedes. Seit Skopumfīlda pienākums bija uzmanīt, kā no makaronu spiedes lien ārā bezgalīgs makaronu stiebriņu saišķis, un regulēt to blīvumu un resnumu. Ja mīkla kļuva pārāk šķidra — tas uzreiz atsaucās uz stiebriņu resnumu —, viņš deva signālu mīcītājiem iebērt miltus, ja turpretim mīkla kļuva pārāk stigra, viņš signalizēja, lai pielej ūdentiņu. Līdzko stiebriņi sasniedza vajadzīgo garumu, Skopumfīlds nospieda pogu, kas iedarbināja elektrisko nazi, un nogrieza stiebriņus; tie krita tvaika katlā, kur tika applaucēti ar karstu tvaiku, un pēc tam nonāca uz konveijera, kas tos nogādāja uz žāvētavu. Pastrādājis kādu nedēļiņu pie makaronu spiedes, Skopumfīlds sadomāja pierīkot spiedei nelielu rite- nīti ar izcilni. Ritenītis griezdamies ik pēc noteikta brīža ar izcilni nospieda pogu un tādā veidā iedarbināja elektrisko nazi. Pateicoties šai racionalizācijai, Skopumfīldam vairs nevajadzēja ikreiz spiest podziņu, kad makaronu saišķis sasniedza paredzēto garumu, un viņš nu varēja apkalpot nevis vienu, bet divas spiedes reizē. Viņš teicās ar to neapmierināties, bet pa
nākt, lai mašīna automātiski regulē makaronu mīklas stigrumu un pati pēc vajadzības pievieno miltus vai ūdeni. Tagad, kad bija jāstrādā pašam, Skopumfīlds labi saprata, cik svarīgi ir atvieglot strādnieku darbu.
Vispār strādāt Skopumfīldam patika, jo vairāk tāpēc, ka visu laiku apkārt bija knēveļi, ar kuriem varēja parunāties, apmainīties jociņiem, par šo vai to apspriesties.
Tagad, beidzis savu darba dienu, viņš bieži nopirka lielu baltmaizes kukuli un, pasitis to padusē, devās pastaigā uz zvērudārzu. Viņam ļoti patika vērot dzīvniekus, it īpaši ūdens putnus. Ieraudzījis dīķī peldam pīles, viņš smējās aiz prieka un klaigāja:
— Skatieties, pīles! Pīles!
Un ņēmās dīķmalā drupināt baltmaizes gabaliņus. Pīles tūliņ peldēja uz krastu un sāka knābāt cienastu. Ar laiku viņas pie tā tik ļoti pierada, ka sāka jau pazīt Skopumfīldu un, iztālēm pamanījušas viņa melno cilindru, steidzās uz malu, par ko Skopumfīlds jutās aizkustināts. Izbarojis pīlēm puskukulīti, viņš parasti sacīja:
— Tagad ejiet, mīlītes, papeldēties, rīt es jums atnesīšu vēl.
Un gāja uz mazuļu laukumiņu. Tur viņš baltmaizes paliekas
atdeva mazajiem lācēniem un, ja tuvumā nebija daudz apmeklētāju, lūdza sargam atļauju kādu no zvēriņiem paglaudīt. Reizēm sargs atļāva. Tad Skopumfīlds trausās pāri žogam, glaudīja visus zvēriņus no vietas un, atvadām noskūpstījis kādu jauku lācentiņu, pavisam laimīgs devās uz mājām.
Atpūtas dienās viņš kopā ar kādu no saviem jaunajiem draugiem izbrauca ārpus pilsētas: uz mežu vai pie upes. Tur viņš elpoja svaigu gaisu, klausījās putniņu dziedāšanā, vēroja puķītes. Ar laiku viņš iegaumēja daudz puķu nosaukumu, un tās viņam tagad nebija vairs tikai zilas, sarkanas un dzeltenas puķītes, bet neaizmirstules, kumelītes, lēpes, kreimenes, pulkstenītes, kliņģerītes, vijolītes, pienenes, rudzupuķes, muskarītes vai atraitnītes. Kopš tā laika, kad Skopumfīlds sāka saukt puķītes vārdos, tās viņam bija kļuvušas tādas kā tuvas un mīļas, un viņš vēl vairāk priecājās, tās redzot.
— Cik gan pasaule ir skaista! — viņš mēdza sacīt. — Cik jauka ir daba! Agrāk es nekā no tā neredzēju: ne ziedus, ne zālīti, ne mīlīgos putniņus, ne skaisto upi ar tās brīnišķīgajiem krastiem. Man nekad nebija vaļas. Es tikai par to vien domāju kā saraust vairāk naudas, visam pārējam man neatlika laika, lai
jupis mani sasper uz līdzenas vietas, ja meloju! Toties tagad zinu, ka īstās vērtības nav vis nauda, bet viss šis skaistums ap mums, kas nav ne kabatā noglabājams, nedz ap- ēdams, nedz lādē ieslēdzams!
Daudzi bagātnieki, kuri reizē ar fabrikām bija zaudējuši arī savus ienākumus, bija spiesti iestāties darbā un galu galā saprata, ka tas ir pat labāk nekā augām dienām un naktīm drebēt par savu kapitālu, zaudējot miegu un ēstgribu un domājot vienīgi par to, kā varētu kādu apšmaukt un neļaut citiem apšmaukt sevi.
Tomēr gadījās arī tādi bagātnieki, kas, lai gan zaudējuši rūpnīcas un fabrikas, toties bija saglabājuši savu kapitālu. Strādnieki uzskatīja, ka šī nauda ar pilnām tiesībām pieder tautai, jo bagātnieki to ieguvuši negodīgā ceļā, likdami citiem strādāt savā vietā. Tāpēc strādnieki izdeva likumu visu šo netaisni sarausto naudu nodot kopējā kasē un par to uzcelt lielus teātrus, muzejus, gleznu galerijas, stadionus, peldbaseinus, slimnīcas un izbraucienu tvaikonīšus.
Bagātniekiem bija vien jānodod savs kapitāls kopējā kasē. Daži no viņiem tomēr izblēdījās un daļu savas naudas nobēdzināja. Starp šāda veida blēžiem bija arī visā pasaulē pazīstamais manufaktūras fabrikants Sprutss. Neviens īsti smalki nezināja, cik viņam ir naudas. Tāpēc pusi no sava kapitāla viņš nodeva, bet otru pusi paturēja pats. Viņš cerēja, ka ar savu naudiņu varēs dzīvot tāpat kā agrāk — nestrādājot.
Tomēr dzīvot bez darba un palikt godīgam vispār nav iespējams. Ikvienam knēvelim ir nepieciešami citu pakalpojumi, tātad arī viņam pašam kaut kas jādara citu labā. Sprutss turpretim gribēja iekārtoties tā, lai citu labā nekā nedarītu, bet lai tikai citi pūlētos viņa labā. Vispirmām kārtām vajadzēja, lai kāds viņam gatavotu pusdienas, bet, tā kā visi viņa kalpotāji bija
aizbēguši, tad viņš pasāka pusdienot ēdnīcā. Sākumā viņam tur ēst deva, bet tad vienā jaukā dienā pie viņa pienāca galvenais pavārs un sacīja:
— Paklausieties, Sprutsa kungs, mēs, redziet, strādājam jūsu labā, gatavojam jums dažādus ēdienus, bet jūs mūsu labā nedarāt nenieka, taču ēst ēdat, nekur nestrādājat.
— Bet es taču par ēdienu maksaju naudu, — Sprutss atspēkoja.
— Kur tad jūs ņemat naudu, ja nekur nestrādājāt? Jūs tātad neesat nodevis visu no ļaudīm salaupīto naudiņu?
Sprutss, protams, nevarēja atzīties, ka noslēpis daļu naudas, viņš sacīja:
— Nē, es atdevu visu. Man palika tikai daži fārtingi, bet tos es esmu jau noēdis un turpmāk strādāšu.
Kopš tās reizes viņš nolēma ēdnīcā vairs nerādīties, bet sa- pirkās veikalā olas, kartupeļus un dažādus citus produktus un to visu nesa uz mājām. Puse no olām jau ceļā saplīsa, bet no pārējām viņš saprātoja pagatavot kulteni, taču nez kā aizsap- ņojās, un kultenis uz pannas piesvila. Tad viņš ņēmās podā vārīt kartupeļus, taču kartupeļi izšķīda, un no tiem iznāca kaut kāds nebaudāms glums ķausis,kas atgādināja klīsteri,ko lieto tapešu līmēšanai. Vārdu sakot, lai viņš ķērās pie kā ķerdamies, ikreiz ianaca pavisam kas cits, nekā vajadzētu, bet tas, ko vajadzēja, sazin kāpēc neiznāca. Visu, ko viņš gatavoja, nācās ēst vai nu pusvārītu, vai arī pārvārītu, un visu, ko cepa, viņš apēda pus- ceptu vai pārcepušu, bet dažkārt arī gluži jēlu vai sagruzdējušu. No tādas barības viņš bieži mocījās ar vēdergraizēm un tāpēc bija nikns kā suns.
Viņa māja izskatījās, kā mēdz teikt, pēc īstas cūkkūts, jo nu vairs nebija neviena, kas ievieš tīrību, bet Sprutss pats bija par slinku, lai strādātu ar suku un slotu. Turklāt viņam nepatika mazgāt traukus. Paēdis brokastis, pusdienas vai vakariņas, viņš nolika netīros traukus kaut kur kaktā uz grīdas un nākamajā dienā ņēma no skapja tīrus. Tā kā trauku viņam netrūka, tad drīz vien visi kakti bija piekrauti ar netirām tasēm, apakštasītēm un glāzēm, karotēm, dakšiņām un nažiem, šķīvjiem,bļodām, mērces traukiem, tējkannām un kafijkannām, piena krūzēm, salātu traukiem, karafēm, vecām konservu kārbām un dažāda veida un lieluma pudelēm. Uz galdiem, palodzēm un pat uz krēsliem kaudžu kaudzēm bija sagāzti sodrējiem apkvēpuši podi, grāpji, katli un katliņi, kastroļi, menāžas, dažādas pannas ar sabojātiem ēdieniem. Uz grīdas malu malās mētājās citronu, apelsīnu un banānu mizas, olu un riekstu čaumalas, papīra dris- kas, tukšas turziņas, sakaltušas un zaļganiem pelējumiem apaugušas maizes garozas, ābolu serdes, vistu kauli, siļķu astes un galvas. Jāpiebilst, ka šīs astes un galvas, un pat veselas zivju asakas krājās ne vien uz grīdas, bet ari uz galdiem, palodzēm, grāmatu plauktiem un pat uz dīvānu un mīksto krēslu atzveltnēm.
Visa šī barības atlieku pārpilnība izplatīja nepatīkamu smaku un pievilināja lēveņiem mušu. Sprutsa kungs sēdēja visas šās draņķības vidū, cerēdams, ka jaunā kārtība ilgi nenoturēsies un pamazām viss atgriezīsies vecajās sliedēs, un kalpotāji pārnāks pie viņa atpakaļ un ievedīs mājā tīrību un kārtību. Laiks tomēr gāja, pārmaiņu nebija, bet Sprutsa kungs aizvien vēl uz kaut ko cerēja, nemanīdams, ka sēž jau netīrumos līdz ausīm.
Taču nelaime, kā reizēm mēdz teikt, nekad nenāk viena. Drīz Sprutsam izbeidzās ogļu krājumi, un, tā kā krāsnis ar kaut ko vajadzēja kurināt, viņš ņēmās dedzināt kopā mēbeles. Starp dažādas drazas čupām uz grīdas tagad mētājās no dīvāniem un atzveltņiem noplēsti pārvalku lēveri, izrautas atsperes, ku- šetu, spoguļskapju un krēslu atlūzas. Vispār izskatījās tā, it kā mājā būtu sprāgusi fugasa bumba vai arī būtu notikusi kauja.
Sprutss, šķiet, nemaz nemanīja paša radīto postažu. Laiku
pa laikam viņš izspruka no mājām, lai papildinātu pārtikas krājumus. Tas tomēr nebija visai viegli izdarāms, jo viņš bija plaši pazīstama persona: šā vai tā — bijušais miljardieris, lielā blēdlama priekšsēdētājs, daudzu cukurfabriku un slavenās Sprutsa manufaktūras īpašnieks. Vēl pavisam nesen viņa ģīmetnes tepat vai diendienā iespieda avīzēs, un tāpēc visi viņu labi pazina. Līdzko viņš parādījās kādā veikalā, pārdevēji un pārdevējas sāka par viņu smīkņāt un palaist pa šādam tādam jociņam, daži pat bez aplinkiem aizrādīja, ka viņam gan laiks būtu mest niķus pie malas un nevis dzīvot no sazagtas naudas, bet iestāties kaut kur darbā un kļūt par godīgu knēveli.
— Pielūkojiet, Sprutsa kungs, — tie viņu brīdināja, — pacentieties, draudziņ, laboties, bet, ja arī turpmāk dzīvosiet uz citu rēķina, mēs jums produktus nepārdosim!
Uz to Sprutss parasti neatbildēja ne vārda un tikai sirdīgi sēca vai arī mēģināja iestāstīt, ka viņš nepavisam neesot Sprutss, bet kaut kāds cits knēvelis, un tas deva pārdevējiem iemeslu jaunām zobgalībām. Tas viss Sprutsu ārkārtīgi kaitināja, un, tā kā zobgalības nerimās, bet kļuva ar katru dienu spīvākas, viņš nolēma rādīties uz ielas iespējami retāk un izgāja no mājām tikai ārkārtējās nepieciešamības gadījumā.
Kādu vakaru, kad Sprutss sēdēja mājās, pie durvīm pieklauvēja. Nokāpis lejā un atvēris durvis, Sprutss ielas laternas gaismā ieraudzīja knēveli ar melnīgsnēju, platu seju, ko greznoja nelielas, melnas, akurāti sasukātas ūsiņas, tāda pati neliela, melna ķīļbārdiņa un šauras, melnas ačeles, kas nemierīgi šaudījās apkārt.
Šī seja Sprutsam šķita pavisam nepazīstama, taču, kad atnācējs pateica, ka viņu saucot par Zulio, Sprutss atcerējās šo vārdu kaut kur jau dzirdējis.
Ieaicinājis Zulio istabā, Sprutss teica:
— Jūsu vārds liekas man pazīstams. Vai nevarat atgādināt, kur mēs esam tikušies?
— Tikušies? Nē, — Zulio atbildēja, ar izbrīnu aplūkodams visapkārt sagāztās atkritumu grēdas, mēbeju lūžņus un zivju asakas. — Man tikai bija iespēja izdarīt jums pakalpojumu, kad jūs gribējāt izputināt Gigantisko augu sabiedrību.
— Ak jā, pareizi! — Sprutss iesaucās. — Tomēr, cik atceros, jūs tolaik par šo pakalpojumu noplēsāt no manis bargu naudu: trīs miljoniņus fārtingu, ja nemaldos.
— Nevis'trīs, — Zulio aukstasinīgi atteica. — Runa bija par diviem miljoniem. Starp citu, es no šiem miljoniem nedabūju nenieka, jo tas ragulops Skopumfīlds iekrāva man ar spieķi pa galvu un tie divi mērkaķi —- Miga un Krabss — pameta mani mežā vienu pašu un nozuda ar visu naudu. Kopš tā laika es klimstu apkārt pa pasauli, pūlēdamies sadzīt pēdas šim mērkaķim Migām, un tagad, rau, nolēmu aprunāties ar jums, cerēdams izdibināt, kur var atrast šo ragulopu Krabsu.
— Diemžēl es nevaru apmierināt jūsu ziņkāri, jo ragulops Krabss sen no manis aizlaidies lapās, paķerdams līdzi ap miljonu manas naudas, — Sprutss atbildēja.
— Tādā gadījumā — vai jūs man nevarētu iedot vakariņas, jo, nedabūjis apmierināt izsalkumu, es varu izdarīt noziegumu: šodien kopš paša rīta nekā neesmu ēdis, — Zulio paskaidroja.
— Varu jūs pacienāt tikai ar olu kulteni, — Sprutss dzedri nomurmināja.
Kopā ar viesi iegājis virtuvē, Sprutss salauza pāris krēslu un iekurināja krāsni, tad pārsita olu, taču neuzlēja vis uz pannas, bet gan uz savām biksēm. Nolēmis, ka, šādai izrīcībai turpinoties, viņš vispār paliks bez vakariņām, Žulio atņēma Sprutsam olas un ķērās pie darba pats. Izraudzījies labi lielu pannu, viņš no diviem desmitiem olu uztaisīja milzīgu kulteni, un viņi abi ar Sprutsu sēdās ēst vakariņas. Sprusts ēda un slavēja, jo viņam jau sen nebija gadījies ēst tik labi pagatavotu kulteni.
Apsvēris, ka Žulio var būt viņam noderīgs, jo tas varētu iet pēc produktiem un palīdzēt gatavot pusdienas, Sprutss to uzaicināja apmesties pie viņa. Zulio bija ar mieru, un kopš tā laika Sprutsa dzīve iegriezās normālākās sliedēs. Sagādāt no veikaliem produktus — to Zulio uzņēmās pilnībā, bet brokastis, pusdienas un vakariņas viņi gatavoja kopīgi, turklāt Sprutss v^ica rupjākos darbus, proti, «taisīja» no mēbelēm malku, kūra pavardā uguni, mizoja kartupeļus; Zulio turpretim uzņēmās vispārējo vadību un gādāja par gatavojamo ēdienu kvalitāti.
Blakus rūpēm par ēdienu Žulio rūpējas ari par tīrību.
— Jums, draudziņ, šai istabā sakrājies pārāk daudz drazas, — viņš reiz ierunājās Sprutsam. — Tomēr uzkopt šeit nav vērts. Mēs gluži vienkārši pārvāksimies uz citu istabu un, kad būsim piecūkojuši to, pāriesim uz trešo, tad uz ceturto un tā joprojām, līdz būsim pieķēpājuši visu māju, un gan jau tad redzēs.
Tā kā lieku reizi kurināt krāsni viņi nevīžoja, bet naktis dažkārt gadījās drēgnas, Zulio sagudroja gulēt nevis gultās, bet lādēs. Ja ar visu pēli ieritinājās lādē un uzvilka virsū vāku, varēja ar elpu sasildīt gaisu un gulēt, nejūtot aukstumu.
Tais laikos tiklab Zulio kungam, kā arī Sprutsa kungam vislielākais prieks bija vakarā pēc dienas rūpēm apsēsties pie televizora un sodīties par jauno iekārtu. Televīzija tolaik bieži rādīja strādniekus, kas tagad patstāvīgi, bez kungiem, vadīja savas fabrikas un rūpnīcas. It īpaši interesanti bija, ka tagad daudzi ražošanas procesi noritēja bezsvara stāvoklī. Sprutsa kungs un Zulio kungs netīši aprēķināja, kas bagātniekiem tā būtu par peļņu, ja bezsvars nācis rokās viņiem un nevis nabagajiem, un par to viņi spēra vai zemes gaisā. Taču visvairāk
viņus satracināja sarunas par gigantiskajiem augiem, kuri patiešām auga griezdamies. Nepagāja ne diena, kad televizorā nerādītu, kā ienākas milzu gurķi, tomāti, kāposti, bietes, arbūzi, melones, kas turklāt bija iedēstīti bagātniekiem atņemtajās zemēs. Ir Sprutsam, ir Žulio metās sāji ap sirdi, kad viņi redzēja briestam garās Zemes kviešu vārpas.
— Rau, kur tā ir! Rau, kur aug mūsu nelaime! — Sprutss, siekalas šķiezdams, draudēja ar dūri televizora ekrānam.
— Viss pagalam! — Zulio sagrauzts atmeta ar roku. — Nu jau vairs nav nekādu cerību, ka atgriezīsies vecie laiki!
Reiz diktors paziņoja, ka drīz būšot pārraide no Kosmiskās pilsētiņas, ko uzcēluši atlidojušie kosmonauti. Sprutss un Zulio ar mokām noturējās uz krēsliem, tik Joti viņiem gribējās drīzāk ieraudzīt savus ienaidniekus. Beidzot uz ekrāna parādījās Zinītis. Viņš iepazīstināja televīzijas skatītājus ar saviem draugiem kosmonautiem, ar kuriem kopā atlidojis uz Mēnesi, parādīja vairākas nelielas, ērtas mājiņas, ko kosmonauti paši sev uzcēluši. Skatītāji pat redzēja vienu tādu mājiņu no iekšpuses. Pēc tam tika parādīti dažādi zinātniski aparāti un Fuksija pastāstīja par to zinātnisko darbu, ko kosmonauti veic uz Mēness. Tūbiņš parādīja mēnesēniem dažas Zemes ainavas, ko viņš turpat uz vietas uzgleznoja, un pastāstīja, ar ko dzīve uz Lielās Zemes atšķiras no dzīves uz Mēness. Pēc tam uzstājās Koklītis, kas nospēlēja uz flautas dažas melodijas, lai iepazīstinātu mēnesēnus ar mūziku, kādu ciena Zemes knēveļi.
Pēc mūzikas starpbrīža televīzijas skatītājiem tika parādīts
izmēģinājumu sakņu dārzs ar briestošiem dārzeņiem, starp kuriem it īpaši izcēlās milzu arbūzi.
Zinītis teica, ka dārzeņi izauguši ne mazāki, bet pat nedaudz lielāki, nekā parasti izaugot uz Lielās Zemes, un to varot izskaidrot ar mazāku gravitāciju uz Mēness. Aiz sakņu dārza pletās kviešu lauks, ko mēnesēni sākumā noturēja par nez kādu fantastisku milzu mežu. Pēdīgi televīzijas skatītājiem parādīja kosmisko raķeti, ar kuru bija veikts vēl nepieredzētais starpplanētu lidojums. Raķete vairs nestāvēja kā iepriekš zem klajas debess, bet bija novietota speciālā, viņpus kviešu lauka uzbūvētā angārā.
Ieraudzījis raķeti, Sprutss pat nobāla aiz niknuma.
— Tas viss šīs trīskārt nolādētās raķetes dēļ! — viņš nošņāca. — Bijis man dinamīts, es to uz vietas bez žēlastības uzspertu gaisā! Neuzradusies šī raķete, pie mums būtu viss pa vecam un mēs dzīvotu, cepures kuldami, nevis dirnētu šeit un no rīta līdz vakaram ķēpātos ar šo pretīgo ēdiena gatavošanu!
— Man ir dinamīts, tas ir, es varu dabūt, — ieteicās Zulio.
Un viņš pastāstīja Sprutsam, ka savā laikā viņam piederējis
dažāda kalibra preču veikals, kurā viņš plaši tirgojies ar šautenēm, pistolēm, pulveri, piroksilīnu, dinamītu un citām sprāgstvielām.
.— Vēlāk es savu veikalu pārdevu, — Žulio turpināja, — bet, tā kā man steigšus vajadzēja no Davilonas pazust, nepaguvu visas preces izvest un slepenā noliktavā pametu vairākas pulvera mucas un divas kastes ar vislabāko dinamītu. Esmu pārliecināts, ka paslēptuvi līdz šim neviens nav uzodis un mēs varam tanī iekļūt — vajag tikai aizbraukt uz Davilonu.
— Braucam rīt pat! — Sprutss iesaucās, nepacietīgi trūkda- mies augšā no krēsla. — Es viņiem parādīšu!- Ilgāk es to vairs necietīšu! Es viņus visus uzsperšu gaisā!
Šai brīdī pārraide no Kosmiskās pilsētiņas beidzās un televīzijā sāka rādīt jaunu kinokomēdiju par kādu bijušo bagātnieku, kurš negribēja strādāt un, tā kā ēdnīcā atteicās viņu barot, nolēma gatavot pats, tikai no viņa pūlēm nekas neiznāca. Nopircis olas, viņš tās uzlika uz krēsla un vēlāk pats uzsēdās tām virsū, sviesta paciņu nometa zeme, tūliņ uzkāpa uz tās ar kāju un paslīdējis krita, tad, aizķēris ar roku tējkannu ar karstu ūdeni, uzgāza to sev taisņi uz plikā galvvidus. Visu vakaru viņš nomujās pa virtuvi, pēdīgi ielikās tukša lādē un tur aizmiga, bet otrā rītā skrēja iekārtoties darbā.
— Kas tad tas? — Sprutss sašutis brēca. — Tas taču ir par mani! Kā viņi uzdrīkstas! Vai viņi ir aizmirsuši, kas es esmu? Es taču viņiem neesmu šāds tāds sušķis! Es esmu Sprutss! Būtu viņi agrāk pagadījušies man nagos! Grīstē es viņus būtu sagriezis! Bet kas es tagad esmu? Kas, es jums prasu! Tagad es viņiem esmu tukšs gaiss, tāpēc ka viss ir aizkūpējis pie velna! Agrāk — tad mani gan ēdināja, gan ģērba, gan mazgāja, gan guldināja, gan vizināja, gan ik puteklīti man nopūta, visu netīrību manās pēdās novāca, visādi par mani rūpējas, jā! Bet tagad man pašam par sevi jārūpējas, viss jādara pašam! Kāpēc, es jums prasu! Kāda velna pēc? Agrāk visi mani cienīja un godāja par manu bagātību, pieglaimojās man, uz vēdera līda manā priekšā, bet tagad visi par mani smejas un turklāt taisa par mani kinokomēdijas! Tas taču ir apvainojums^ Es to necietīšu! Es viņiem parādīšu! Es viņus saplēsīšu lupatlēveros! Smalkās druskās! Kur dinamīts? Dodiet man dinamītu! Rīt pat braucam pēc dinamīta!
Viņš vēl ilgi ārdījās. Ar mokām Zulio viņu nomierināja un, apsolījis rīt no paša rīta doties pēc dinamīta, nolika lādē gulēt.