Bija pagājušas dažas dienas, kopš Nezinītis ar saviem draugiem bija ieradies Kosmiskajā pilsētiņā. Seit viņam viss ļoti patika. No rīta pamodies, viņš tūliņ steidzās uz sakņu dārzu un pastaigājās tur biešu, burkānu, gurķu, tomātu, arbūzu biezokņos vai ari klaiņoja starp milzīgi augstajiem Zemes kviešiem, rudziem, prosu, griķiem, lēcām un auzām, no kurām gatavo lieliskus putraimus ļoti garšīgai auzu biezputrai.
— Šeit viss ir gandrīz tāpat kā pie mums — Ziedu pilsētā, — Nezinītis sacīja. — Tikai Ziedu pilsētā bija mazlietiņ labāk. Šeit laikam tomēr kaut kā trūkst.
Vienurīt Nezinītis pamodās un jutās tāds kā sanīcis. Sāpēt nekas nesāpēja, taču bija tāda sajūta, it kā viņš būtu ļoti, ļoti piekusis un nespētu piecelties no gultas. Tuvojās tomēr brokastlaiks, tāpēc viņš ar mokām piecēlās, apģērbās, nomazgājās, bet, kad apsēdās brokastot, juta, ka it nemaz negribas ēst.
— Palūk nu, kas tad tie šeit, uz Mēness, par jokiem! — Nezinītis klusītēm pukojās. — Kad gribas ēst, tad ko ēst nav, bet, kad ir ko ēst, tad negribas!
Kaut kā ticis galā ar savu porciju, viņš nolika karoti uz galda un izgāja ārā. Pēc brītiņa visi ieraudzīja viņu ienākam atpakaļ. Sejā viņam jautās izbailes.
— Brālīši, bet kur tad saulīte? — viņš jautāja, neizpratnē vērdamies apkārt.
— Tu nu gan, Nezinīt, esi gatavais ēzelis! — Zinītis ar izsmieklu atbildēja. — Nu kur te var būt saulīte, ja mēs esam uz Mēness vai, pareizāk sakot, Mēnesī.
— Ū, bet es biju piemirsis! — Nezinītis atmeta ar roku.
Pēc šī gadījuma viņš visu dienu lāgu lāgiem pieminēja saulīti, pusdienās ēda maz un tikai pret vakaru apmierinājās. Bet nākamajā rītā viss sākās no jauna:
— Kur tad ir saulīte? — viņš činkstēja. — Gribu, lai būtu saulīte! Mums Ziedu pilsētā vienmēr bija saulīte.
— Zini ko, tu, draudziņ, labāk neniķojies! — Zinītis viņu apsauca.
— Bet varbūt viņš mums ir gluži vienkārši slims? — iemi-
nejas doktors Tabletiņš. — Liekas, vajadzēs viņu izmeklēt.
Ievilcis Nezinīti savā kabinetā, doktors Tabletiņš sāka viņu rūpīgi izmeklēt. Apskatījis ausis, kaklu, degunu un mēli, Tabletiņš neizpratnē grozīja galvu un tad lika Nezinītim novilkt kreklu un ņēmās ar gumijas veserīti klaudzināt viņam pa
muguru, pleciem, krūtīm un vēderu, ieklausīdamies, kāda rodas skaņa. Redzams, skaņa nebija tāda, kā vajadzētu, tāpēc Tabletiņš visu laiku viebās, raustīja plecus un kratīja galvu. Pēc tam viņš lika Nezinītim atgulties uz muguras un sāka ar delnām spaidīt tam vēderu dažādās vietās, taujādams:
— Vai te sāp? . .. Nesāp? . . . Bet te? . . .
Un atkal satriekts šūpoja galvu.
Beidzot viņš Nezinītim izmērīja temperatūru, pārbaudīja pulsu un asinsspiedienu, pēc tam lika viņam palikt gultā, bet pats devās pie knēveļiem un klusītēm pateica:
— Nelaime, mīlīši! Mūsu Nezinītis ir slims.
— Un kas viņam sāp? — apvaicājās Siļķīte.
— Tur jau ir tas joks, ka sāpēt nesāp nekas, — un tomēr viņš ir nopietni slims. Viņam ir ļoti neparasta kaite. Ar to sirgst tikai tie knēveļi, kas pārāk ilgi uzturējušies tālu no savas dzimtās puses.
— Ko tu neteiksi! — Zinītis nobrīnījās. — Tad viņu vajag ārstēt.
— Kā gan lai viņu ārstē? — doktors Tabletiņš atteica. — Pret šo kaiti nekādu zāļu nav. Viņam, cik vien drīz iespējams, jātiek atpakaļ uz Zemes. Tikai dzimtās zemes lauku gaiss var viņam līdzēt. Tādi slimnieki vienmēr ļoti skumst tālumā no dzimtenes, un viņam tas var ļauni beigties.
— Tātad mums jādodas uz mājām? To tu gribi teikt? — Zinītis novaicāja.
— Jā, un turklāt iespējami drīz, — doktors Tabletiņš apstiprināja. — Domāju, ja mēs šodien pat dosimies ceļā, tad Nezi- nītisv līdz mājām vēl izturēs.
— Tātad jāizlido šodien pat. Tur nav vairāk ko gudrot, — izlēma Fuksija.
— Bet ko tad darīt ar Apalīti? — jautāja Zinītis. — Viņš palika Lospaganosā pie saviem griezējiem. Nevaram taču viņu pamest šeit vienu pašu.
— Mēs ar Ķīlīti tūliņ ar visurgājēju brauksim viņam pakaļ, —! piedāvājās Skrūvītis. — Pret vakaru nokļūsim tur, rīt no rīta dosimies atceļā. Ap pusdienlaiku būsim klāt.
— Vajadzēs izlidošanu atlikt līdz rītam, — izlēma Zinītis. — Agrāk nekādi netiksim galā.
— Nu, lai būtu, līdz rītam, es domāju, Nezinītis izturēs, — doktors Tabletiņš noteica. — Tikai jūs, brālīši, rīkojieties bez vilcināšanās!
Skrūvītis un Ķīlītis tūliņ izstūma no garāžas visurgājēju, ņēma līdzi Kazlēnu, kuru mācīja vadīt mašīnu, un visi trīs aizlaida uz Lospagaņosu. Doktors Tabletiņš steidzās paziņot Nezinītim, ka nolemts doties atceļā. Šī vēsts Nezinīti ļoti iepriecināja. Viņš pat pietrūkās no gultas un sāka stāstīt, ka, līdzko būs atgriezies mājās, tūliņ uzrakstīs vēstuli Zilacītei, jo kādreiz viņš to apsolījis, un tagad viņu mokot sirdsapziņa, ka nav izpildījis solījumu. Apņēmies kļūdu izlabot, viņš manāmi atplauka un sāka dungot dziesmiņas.
— Nebēdājiet neko, brālīši! — viņš sauca. — Drīz redzesim saulīti!
Doktors Tabletiņš aizrādīja, lai viņš izturoties rāmāk, jo slimība esot novājinājusi viņa organismu un viņam vajagot pietaupīt spēkus.
Drīz vien Nezinīša prieks pamazām noplaka, un viņu pārņēma nepacietība.
— Kad tad Skrūvītis un Ķīlītis būs atpakaļ? — viņš vienā laidā stāja virsū Tabletiņam.
— Šodien viņi nevar tikt atpakaļ, mīlīt. Viņi atbrauks rīt. Tu nu mēģini paciesties, bet pašlaik labāk liecies uz auss un pagulies, — doktors Tabletiņš raudzīja viņu pierunāt.
Nezinītis likās gultā, taču, brīsniņu pagulējis, trūkās augšā:
— Bet ja nu viņi rīt neatbrauc?
— Atbrauks, mīlīt, atbrauks, — Tabletiņš viņu mierināja.
Tajās dienās Kosmiskaja pilsētiņā viesojās astronoms Alfa un lunologs Memega, un ar viņiem reizē atbraukušie fiziķi Kvan- tiņš un Kantiņš. Visi četri bija speciāli ieradušies, lai iepazītos ar kosmiskās raķetes un skafandru uzbūvi, jo arī paši taisījās būvēt raķeti un doties kosmosa lidojumā uz Zemi. Tagad, kad bezsvara noslēpums bija atklats, starpplanētu lidojumi kļuva iespējami arī mēnesēniem. Zinītis nolēma uzdāvināt Mēness zinātniekiem precīzus raķetes rasējumus un lika, lai viņiem atdod atlikušos lunīta un antilunīta krājumus. Alfa apsolīja, ka Mēness zinātnieki saglabāšot Kosmisko pilsētiņu kārtībā un ierīkošot šeit kosmodromu ar nosēšanās laukumu uz viņu planētu- atlidojušajiem kosmosa kuģiem un starta laukumu raķešu palaišanai uz citām planētām.
Kad kosmonauti bija izlēmuši atgriezties uz Zemi, Zinītis, Fuksija un Siļķīte devās uz angāru rūpīgi pārbaudīt visu raķetes mezglu un mehānismu darbību. Pārbaudē piedalījās ari Alfa un Memega, tāpat arī Kantiņš un Kvantiņš. Viņiem tas bija ārkārtīgi noderīgi, jo tā viņi guva iespēju praktiski iepazīties ar raķetes uzbūvi. Turklāt tika nolemts, ka Alfa un Memega lidos raķetē kopā ar kosmonautiem. Sasnieguši Mēness virsu, kosmonauti pārsēdīsies raķetē NUA, bet Alfa ar Memegu raķetē FUS atgriezīsies Kosmiskajā pilsētiņā.
Raķetes mehānismu pārbaude aizņēma visu kosmonautiem atlikušo laiku un beidzās tikai pievakarē.
Izdarījis pēdējo pārbaudi, Zinītis paziņoja:
— Tagad raķete ir pilnīgi sagatavota lidojumam. Rīt ieslēgsim bezsvaru un tauvā aiz
vilksim kosmosa kuģi uz starta laukumu. Bet patlaban — ejam gulēt. Pirms lidojuma vajag labi atpūsties.
Izgājuši no angāra un aizslēguši durvis, kosmonauti devās uz Kosmisko pilsētiņu. Viņi vēl nepaspēja nozust tālumā, kad pār žogu paslējās divas galvas melnās maskās. Kādu brīdi tās klusēdamas rēgojās virs žoga un tikai šņākāja caur degunu. Pēdīgi viena galva ierunājās Zulio balsī:
— Beidzot taču aizvācās, kaut viņus zeme aprijusi!
— Nekas. Lai labāk uzsprāgst gaisā! — norūca otra galva Sprutsa balsī.
Tie patiešām bija Sprutss un Zulio.
Kad viņi bija nogaidījuši vēl brītiņu un pārliecinājušies, ka tuvumā neviena nav, Zulio parīkoja:
— Nu, rāpies pāri žogam, es tev padošu kasti ar dinamītu.
Sprutss tosdams uztrausās uz žoga un nolēca zemē otrā
pusē. Zulio pacēla no zemes kasti un pāri žogam sniedza to Sprutsam. Sprutss paslēja rokas uz augšu, lai paņemtu pretī kasti. Taču izrādījās, ka tā ir ļoti smaga, Sprutss nejaudāja to noturēt un ar visu kasti gāzās zemē.
— Ko tu tā svaidi! — Zulio viņam uzšņāca. — Tur taču ir dinamīts, nevis makaroni! Kad zvels, ne slapjums pāri nepaliks!
Viņš pārrāpās līdzi Sprutsam iekšpus žoga un lūkoja atvērt angāra durvis.
— Ciet! — viņš nikni norūca. — Vajadzēs parakties apakšā.
Ieslēguši paslēptu laternīti un attupušies sienmali, abi nelieši izvilka no kabatām nažus un ņēmās ar tiem kārpīt zemi.
Knēveļi Kosmiskajā pilsētiņā sen jau gulēja. Neviens neko ļaunu neparedzēja. Negulēja tikai Zinītis un profesors Zvaigznums. Viņi bija nodarbināti ar matemātiskiem aprēķiniem. Va-
jadzēja precīzi aprēķināt kosmosa kuģa lidojuma trajektoriju, lai tas pacēlies noteikti trāpītu Mēness sfēras spraugā, pa kuru varēja izkļūt uz Mēness virsas.
Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad Zinītis un profesors Zvaigznums beidza visus aprēķinus un taisījās iet pie miera. Izģērbies Zinītis izslēdza elektrību un, ielīdis gultā, jau grasījās uzvilkt sev virsū segu, taču taisni tai brīdī atskanēja sprādziens. Istabas sienas sadrebēja, no griestiem krita apmetums, logiem izbira rūtis, gulta, kurā gulēja Zinītis, apsviedās otrādi, un viņš izvēlās taisni uz grīdas.
Arī profesors Zvaigznums, kas gulēja tai pašā istabā, piepeši atradās uz grīdas. Ietinies segā, Zinītis vienā mirklī izšāvās pagalmā un ieraudzīja liesmu un dūmu stabu kāpjam augšup.
— Raķete! Tur taču ir raķete! — viņš uzsauca profesoram Zvaigznu- mam, kas teigšus viņam sekoja.
Viņi drāzās uz priekšu, neievērodami no augšas krītošās koka šķembeles, un, atskrējuši līdz tai vietai, kur agrāk bija slējies angārs, ieraudzīja kūpošu drupu kaudzi. Uz notikuma vietu jau šķina pārējie knēveļi.
— Šeit noticis sprādziens! Kāds ir uzspridzinājis raķeti! — Zinītis iekliedzās aiz satraukuma lūstošā balsī.
— Citādi nebūs, ka policisti! — iesaucās Kvantiņš. — Viņi nolēmuši mums atriebties!
— Kā tad mēs tagad tiksim atpakaļ? — zūdījās knēveļi.
— Varbūt izdosies raķeti salabot? — Memega ieminējās.
— Kā lai labo? Kas zina, varbūt pat pašas raķetes nav palicis, — atsaucās Fuksija.
— Mieru, brālīši! — uzsauca Zinītis, kas pirmais bija savaldījies. — Vajag labi veicīgi novākt drazu un noskaidrot, kas noticis ar kosmosa kuģi.
Knēveļi ķērās pie darba. Līdz rītausmai laukums bija attīrīts, un visi ieraudzīja, ka ar sprādziena spēku raķete apsviesta uz sāniem. Tai bija pilnīgi norauta aste, bojāts galvenais dzinējs un izdauzīti iluminatoru stikli.
— Tādus bojājumus neizdosies izlabot pat divās nedēļās, — Zinītis norūpējies ieteicās. — Lidojumu vajadzēs atlikt.
— Ko tu, ko tu runā! — iesaucās doktors Tabletiņš. — Neuzdrīksties par to pat domāt! Divas nedēļas Nezinītis neizturēs. Viņš jāaizved šodien pat!
— Tu taču redzi, — atteica Zinītis, pamādams ar roku uz sakropļoto raķeti.
— Bet varbūt var pacelties uz Mēness virsu tikai skafandros? — ieminējās Siļķīte. — Mūsu skafandri taču ir pielāgoti lidojumiem bezsvara stāvokli. Pacēlušies uz Mēness virsas, mēs iekāpsim raķetē NUA un lidosim uz Zemi.
— Tā ir pareiza doma! — Zinītis nopriecājās. — Bet vai skafandri nebūs bojāti? Tie taču ir raķete.
Fuksija un Siļķīte metās pie raķetes kabīnes un ņēmās spiest podziņu, kas atvēra durvis uz slūžu kameru. Motors tomēr nedarbojās — un durvis palika ciet. Tad inženieris Kabītis, kas ap to laiku bija pilnīgi atlabis pēc ievainojuma, caur izsisto iluminatoru ielīda kabīnē un atvēra skafandru nodaļas durvis.
— Brālīši, skafandri ir kārtībā! — viņš sauca, pārliecinājies, ka skafandri nav bojāti.
— Urā! — knēveļi līksmi iegavilējās.
Inženierim Kabītim izdevās salabot slūžu kameras durvis. Knēveļi tūliņ ņēmās vilkt ārā skafandrus un tos rūpīgi pārbaudīt.
Ap pusdienlaiku Kosmiskajā pilsētiņā atgriezās Skrūvītis un Ķīlītis ar Kazlēnu un Apalīti, un kosmonauti sāka gatavoties aizlidošanai.
Vēsts, ka kosmonauti pošas lidot projām, aši izplatījās Tukšvēderu ciematā, un tā iedzīvotāji visi kā viens atnāca atvadīties no saviem draugiem.
— Visu izmēģinājumu sakņu dārzu un visus dēstījumus ap Kosmisko pilsētiņu mēs dāvinām jums, — Zinītis teica tukšvē- deriešiem. — Augļi drīz būs ienākušies, tad jūs tos novāciet. Vieniem pašiem tas jums nebūs pa spēkam, paaiciniet talkā knēveļus no citiem ciematiem. Kopā būs vieglāk. Un turpmāk centieties izaudzēt labi daudz gigantisko augu. Lai tie ieviešas visā jūsu planētā, tad jums nekāda trūkuma vairs nebūs!
Tukšvēderieši raudāja prieka asaras. Viņi skūpstīja Zinīti un visus pārējos knēveļus. Arī Kazlēns bija priecīgs, jo Skrūvītis un Ķīlītis uzdāvināja viņam savu visurgājēju.
— Cik žēl, — Kazlēns teica Nezinītim. — Mums tagad sakas pati īstā dzīve, bet tu lido projām!
— Nekas, — Nezinītis atsaucās. — Mēs vēl atlidosim pie jums, un arī jūs lidojiet pie mums. Bet es pašlaik vairs nevaru pie jums palikt. Man ļoti gribas redzēt saulīti.
Līdzko Nezinītis pieminēja saulīti, viņam uzreiz sāka ritēt asaras. Spēki viņu atstāja, un viņš noslīga taisni zemē. Piesteidzās doktors Tabletiņš un, ieraudzījis, ka Nezinītim acis pašas no sevis aizveras, labi aši deva viņam ieelpot ožamo spirtu. Nezinitis atguva samaņu, taču bija ļoti bāls.
— Nu kā lai mēs ar tevi tagad lidojam? — doktors Tabletiņš zūdījās. — Tev vajadzētu palikt gultā, nevis doties kosmiskā lidojumā. Nezinu, kā tu šādā stāvoklī aizkļūsi līdz Zemei!
— Nekas, — Skrūvītis sacīja. — Mēs ar Ķīlīti ņemsim šūpuļkrēslu un pierīkosim tam ritentiņus. Sai krēslā varēs Nezinīti aizvizināt, lai viņš lieki netērē spēkus.
Tā viņi arī izdarīja. Kolīdz krēsls bija gatavs, Zinītis deva komandu visiem uzģērbt skafandrus. Knēveļi tūliņ vilka mugurā skafandrus, bet Kantiņš un Kvantiņš ietērpa skafandrā Nezinīti.
Jāpaskaidro, ka šie skafandri bija mazliet citādi nekā tie, kurus tika lietojuši Nezinītis un Apalītis. Pašā hermoķiveres smailē tādam skafandram bija pierīkots neliels elektrodzinējs ar četrlāpstiņu propelleri — apmēram kā ventilators. Propelleris griezdamies cēla kosmonautu gaisā. Piešķirot savam ķermenim tādu vai citādu stāvokli telpā, kosmonauts varēja virzīt savu lidojumu uz jebkuru pusi. Turklāt šis propelleris varēja darboties arī kā izpletnis. Krītot no liela augstuma, kosmonauts varēja ieslēgt elektrodzinēju, un propelleris, ātri griezdamies, tūliņ palēnināja kritienu.
Tiklīdz skafandri bija uzģērbti, Zinītis pavēlēja visiem piesieties pie garas, jau iepriekš sagatavotas kaprona auklas. Visi nekavējoties izpildīja pavēli. Tai pašā laikā Kantiņš un Kvantiņš, un Alfa ar Memegu iesēdināja Nezinīti šūpuļkrēslā, ar siksnām piesaistīja viņu pie sēdekļa, lai ceļā neizkrīt, un arī krēslu piesēja pie kaprona auklas.
Beidzot visi sagatavošanās darbi bija galā. Kosmonauti piestiprināja pie jostām alpīnistu spieķus, leduscirtņus un ģeologu
veserīšus un sakārtojās virtenē. Zinītis, kas stāvēja visiem priekšgalā, ieslēdza aizmugurē pie skafandra piekabināto bezsvara ierīci un nospieda elektrodzinēja podziņu. Atskanēja vienmērīga dūkoņa. Bija sācis griezties propelleris. Zinītis, zaudējis svaru, līgani cēlās gaisā un vilka sev līdzi arī pārējos kosmonautus.
Mēnesēni mutes vien iepleta aiz brīnumiem, ieraudzījuši, kā kosmonauti garā virtenē paceļas gaisā. Visi sāka klaigāt, māt ar rokām, sist plaukstas, sviest cepures gaisā. Daži pat lēkāja aiz satraukuma. Daudzi raudāja.
Pa to laiku kosmonauti aizvien ātrāk un ātrāk cēlās augšup. Drīz viņi bija pārvērtušies tikko samanāmos punktiņos un beidzot pavisam izzuda skatienam. Mēnesēni Vtomēr neizklīda, it kā cerēdami, ka tālās planētas Zemes viesi vēl atgriezīsies un viņi tos atkal ieraudzīs. Pagāja vesela stunda, pagāja divas, beidzot bija aizritējušas trīs stundas. Mēness knēveļi sāka zaudēt cerību vēlreiz ieraudzīt savus draugus.
Un tiešām — nebija vairs ko gaidīt. Kosmonauti šai brīdī jau spraucās pa slīpo ledus tuneli Mēness apvalkā. Gaiss šeit bija ārkārtīgi retināts, tāpēc propelleris attīstīja pārāk vāju vilkmi. Tomēr, piepalīdzot leduscirtņiem, kas ietilpa kosmonautu bruņojumā, viņiem izdevās pārvarēt visus kavēkļus un nokļūt ledteku grotā, un no turienes iespiesties alā, kura izveda uz Mēness virsu.
Šeit Zinītis nolēma sadalīt visu nodaļu divās grupās. Pirmo grupu vajadzēja sūtīt uz priekšu, lai, ne mirkli nezaudējot, pārbaudītu raķeti. Kopš tā brīža, kad raķete NUA nolaidās uz Mēness, taču bija pagājis krietns laika sprīdis, un to varēja būt sabojājuši meteori, nemaz jau nerunājot par to, ka kosmiskajā lidojumā nedrīkstēja doties, iekām nebija visai rūpīgi pārbaudīta visu aparātu un mehānismu darbība. Pirmajā grupā Zinītis nolēma iedalīt sevi, profesoru Zvaigznumu, kā arī Fuksiju un Siļķīti. Pārējiem viņš lika pagaidām palikt alā un savākt lunīta
un antilunīta kristālus, lai būtu krājumi, ko paņemt līdzi uz Zemi.
Doktors Tabletiņš teica, ka Nezinītis jūtoties ļoti slikti, tāpēc viņš nekavējoties novietojams raķetē, kur varēs atbrīvoties no smagā skafandra. Taču Zinītis atteica:
— Patlaban ir iestājusies Mēness nakts. Saule norietējusi, un uz Mēness virsmas ir ļoti auksts. Ja raķete bojāta, tad arī tanī nevarēs uzturēties bez skafandra. Labak jūs ar Nezinīti pagaidām uzkavējieties alā. Seit tomēr ir siltāk. Bet, ja noskaidrosies, ka raķete kārtībā, mēs jums paziņosim un jūs bez kavēšanās nogādāsiet Nezinīti pie mums.
Devis rīkojumu nevienam neiet ārā no alas, lai lieku reizi nepakļautu sevi kosmisko staru iedarbībai, Zinītis devās atceļā Fuksijas, Siļķītes un profesora Zvaigznuma pavadībā.
Dažs labs iedomājas, ka tad, kad uz Mēness iestājas nakts, tur ir ļoti tumšs un nekā nevar redz,ēt, taču tā tas nav. Gluži tāpat kā mēnessnaktī mūsu zemi apgaismo Mēness, tā arī Mēnesi apgaismo mūsu Zeme, taču, tā kā zemeslode ir ievērojami lielāka par Mēnesi, tad arī gaismas no tās rodas vairāk. Ja, no Zemes raugoties, Mēness mums šķiet pamaza šķīvja lielumā, Zeme no Mēness izskatās kā liela, apaļa paplāte. Zinātne konstatējusi, ka Saules gaisma, ko atspoguļo mūsu Zeme, apgaismo Mēnesi deviņdesmitreiz spēcīgāk, nekā Mēness apgaismo Zemi. Tas nozīmē, ka tai Mēness daļā, no kuras redzama Zeme, naktī var brīvi gan lasīt, gan rakstīt, gan zīmēt, gan darīt dažādus citus darbus.
Tiklīdz Zinītis un viņa ceļabiedri iznāca no alas, viņi ieraudzīja virs galvas melnas, bezgalīgas debesis ar mirgojošu zvaigžņu miriādēm un milzīgi lielu, spožu disku spilgti baltā un pat viegli iezilganā krāsā. Šis disks tad arī bija mūsu Zeme — šoreiz nevis sirpja vai pusmēness veidā, bet kā pilns aplis, jo Saule to apgaismoja ne vairs sāniskiem, bet tiešiem stariem.
Zemes diska apgaismotā Mēness virsma un tālumā redzamie kalni bija sarkanīgā krāsā: no gaiša ķiršsarkanā līdz purpuram vai tumšam zilgansārtumam, bet viss, kas palicis ēnā, kur ne- iespiedās gaisma, līdz pat vissīkākajām plaisiņām zem kājām vizēja mirgojošā, smaragdzaļā krāsā. Tas ir tāpēc, ka Mēness iežu virsmai piemīt spēja spīdēt neredzamu kosmosa staru ietekmē. Lai kurp kosmonauti vērsa skatienus, visur viņi vēroja it kā divu krāsu — sarkanās un zaļās — cīņu, un tikai tāluma redzamā raķete zaigoja spilgtā zilgumā — gluži kā pavasarīgs gaišzils Zemes debesu gabaliņš.
Kosmonauti, kas bija palikuši alā, nolēma velti netērēt laiku un tūdaļ sāka vākt lunītu un antilunītu. Leduscirtņi un ģeologu veserīši rakstā klaudzēja pret klintīm. Jāpiebilst gan, ka nekādi klaudzieni nebija dzirdami, jo, kā tagad ikviens zina, bezgaisa telpā skaņa neizplatās.
Spraigā darbā aizritēja apmēram stunda. Drīz vien pa radiotelefonu tika saņemts Zinīša rīkojums nogādāt Nezinīti raķetē. Zinītis vēstīja, ka raķete neesot cietusi no meteoriem, hermeti- zācija neesot traucēta, taču daudzus mehānismus vajadzēšot regulēt, bet akumulatorus uzlādēt un apmainīt tiem elektrolītus. Tas viss prasīšot ne mazāk par divpadsmit stundām, tāpēc visu atlikušo laiku Zinītis lika izmantot lunīta un antilunīta ieguvei un iekraušanai raketē.
Doktors Tabletiņš, ne mirkli nevilcinādamies, devās ceļā, stumdams pa priekšu šūpuļkrēslu, kurā gulēja skafandra tērptais Nezinītis. Kad Tabletiņš beidzot aizsteberēja līdz raķetei, Nezinītis bija tik nespēcīgs, ka nejaudāja piecelties no krēsla un viņu vajadzēja nest nēšus. Ar Zinīša, Fuksijas
un Siļķītes palīdzību Tabletiņam izdevās iedabūt Nezinīti raķetē. Šeit Nezinītim noņēma skafandru, novilka drēbes un apguldīja viņu kajītē uz kojas.
Atbrīvojies no smagā skafandra, Nezinītis sajuta zināmu atvieglojumu un pat grasījās celties augšā no gultas, taču pamazām spēki viņu atkal atstāja. Viņam uznāca tāds vājums, ka grūti bija pakustināt roku vai kāju.
— Kas gan tā tāda par slimību? — Nezinītis prātoja.
— Man liekas, it kā es būtu viscaur.no svina un mans ķermenis svērtu trīskārt vairāk, nekā vajag.
— Tas nevar būt, — Zinītis Viņu apstrīdēja. — Tu taču esi uz Mēness — un tev jāsver nevis trīsreiz vairāk, bet gan sešreiz mazāk. Rau, ja tu būtu nokļuvis uz Jupitera, tur tu patiešām svērtu trīsreiz vai, precīzāk sakot, divas un sešdesmit četras simtdaļas reižu vairāk nekā uz Zemes. Toties uz Marsa tu svērtu trīsreiz mazāk. Bet, lūk, ja tev būtu laimējies nokļūt uz Saules …
— Nu labi jau, labi, — doktors Tabletiņš viņu pārtrauca.
— Nemoki viņu ar šiem skaitļiem. Labāk parūpējies, lai varam drīzāk izlidot.
Zinītis aizgāja un kopā ar Zvaigznumu sāka pārbaudīt elektronu skaitļojamās mašīnas darbu. Pēc dažām stundām visi mehānismi bija pārbaudīti, taču raķete nevarēja doties lidojumā,
iekām nebija uzlādēti akumulatori, no kuriem, atkarīga visu aparātu un dzinēju pareiza darbība.
Doktors Tabletiņš neatgāja no Nezinīša ne soli. Redzēdams, ka Nezinīša spēki izsīkst, viņš nezināja, ko iesākt, un ļoti nervozēja. Tiesa, kolīdz tika ieslēgts bezsvars un raķete beidzot devās ceļā, Nezinītim pašsajūta uzlabojās.
Taču ne uz ilgu laiku. Drīz vien viņš no jauna sāka sūdzēties, ka viņu spiežot smagums, kaut gan, protams, nekāda smaguma nevarēja būt, jo viņš, tāpat kā visi pārējie, raķetē atradās bezsvara stāvoklī. Doktors Tabletiņš saprata, ka visas šās sajūtas izraisa slimnieka nospiestais psihiskais stāvoklis, un centās-novirzīt Nezinīti no drūmajām domām, laipni ar viņu sarunādamies un stāstīdams viņam pasakas.
Visi pārējie knēveļi ik pa brīdim ielūkojās kajītē un pūlējās atcerēties vēl kādas pasakas, ko pastāstīt Nezinītim. Visi tikai par to vien domāja kā slimniekam palīdzēt. Pēc kāda laika viņi pamanīja, ka Nezinītis vairs neizrāda interesi par apkārtni un neklausās, ko viņam stāsta. Acis viņam gausi maldījās pa kajītes griestiem, sakaltušās lūpas kaut ko nedzirdami čukstēja. Doktors Tabletiņš par visu vari centās ieklausīties, taču nevarēja izšķirt ne vārda.
Drīz Nezinītim acis aizvērās, un viņš iemiga. Krūtis viņam kā iepriekš smagi cilājās. No mutes lauzās sēcoša elpa. Vaigi kvēloja drudža sārtumā. Pamazām elpa kļuva mierīgāka. Krūtis cilājās aizvien vājāk un retāk. Pēdīgi Tabletiņam sāka likties, ka Nezinītis nemaz neelpo. Juzdams, ka nav vairs labi, Tabletiņš satvēra Nezinīti aiz rokas. Pulss bija tikko samanāms un ļoti lēns.
.— Nezinīt! — Tabletiņš iztrūcies iesaucās. — Nezinīt, mosties!
Taču Nezinītis nemodās. Tabletiņš žigli piegrūda viņam pie deguna pudelīti ar ožamo spirtu. Nezinītis lēnām atdarīja acis.
— Man grūti elpot! — viņš ar pūlēm izdvesa.
Redzēdams, ka Nezinītis atkal aizver acis, doktors Tabletiņš
ņēmās purināt viņu aiz pleca.
— Nezinīt, neguli! — viņš iekliedzās. — Tev jācīnās par dzīvību! Vai dzirdi? Nepadodies! Neguli! Tev jādzīvo, Nezinīt! Tev jādzīvo!
Pamanījis, ka Nezinīša sejai pārlīst tāds kā dīvains bālums, Tabletiņš no jauna satvēra viņu aiz rokas. Pulss nebija sataustāms. Tabletiņš piespieda ausi Nezinītira pie krūtīm. Sirdi nedzirdēja pukstam. Viņš vēlreiz deva Nezinītim ieost ožamo spirtu, taču tas it nemaz neiedarbojās.
— Skābekli! — Tabletiņš iekliedzās, atsviezdams pie malas pudelīti ar ožamo spirtu.
Skrūvītis un Ķīlītis paķēra gumijas spilvenu un drāzās uz gāzu nodalījumu, kur glabājās baloni ar skābekli, bet Tabletiņš, nezaudēdams ne mirkli, sāka izdarīt Nezinītim mākslīgo elpināšanu. Knēveļi, sapulcējušies pie kajītes durvīm, bažīgi raudzījās, kā doktors Tabletiņš ritmiski cēla Nezinīša rokas augšup un tūdaļ atkal nolaida lejup, cieši piespiezdams tās pie krūtīm. Lāgiem viņš uz brītiņu apstājās un, piekļāvis ausi pie Nezinīša krūtīm, pūlējās uztvert sirdspukstus un tad atkal turpināja mākslīgo elpināšanu.
Neviens nevarēja pateikt, cik laika pagājis. Visiem šķita, ka ļoti daudz. Pēdīgi Tabletiņam izklausījās, it kā Nezinītis būtu nopūties. Tabletiņš sasprindzināja uzmanību, taču joprojām cēla augšup un laida lejup Nezinīša rokas, līdz pārliecinājās, ka elpošana atjaunojusies. Ieraudzījis, ka Skrūvītis un Ķīlītis atnesuši spilvenu ar skābekli, viņš lika pamazām izlaist skābekli pa caurulīti slimnieka mutes tuvumā.
Knēveļi atviegloti pamanīja, ka drausmīgais bālums pama^ zītēm izgaist Nezinītim no sejas. Pēdīgi viņš atvēra acis.
— Elpo, Nezinīt, elpo! — doktors Tabletiņš mīlīgi skubināja. — Tagad, draudziņ, elpo patstāvīgi. Elpo dziļāk. Un neguli, dārgais, neguli! Pacieties mazdrusciņ!
Viņš lika vēl kādu laiciņu dot slimniekam skābekli, bet pats ar mutautiņu slaucīja sviedrus no pieres. Tobrīd kāds no knēveļiem palūkojās iluminatorā un iesaucās:
— Skatieties, brālīši, Zeme ir jau tuvu!
Nezinītis gribēja mazliet pacelties, lai paskatītos, taču aiz nespēka nejaudāja pat galvu pagriezt.
— Paceliet mani, — viņš nočukstēja. — Es gribu vēl kaut reizīti redzēt Zemi!
— Paceliet viņu, paceliet! — doktors Tabletiņš atļāva.
Fuksija un Siļķīte saņēma Nezinīti uz rokām un pienesa pie
iluminatora. Nezinītis palūkojās tajā un ieraudzīja Zemi. Tagad tā bija redzama ne tā kā no Mēness, bet izskatījās kā milzu lode ar gaišiem kontinentu plankumiem un tumšām jūrām un okeāniem. Apkārt zemeslodei skāvās spožs oreols, kas ietina visu Zemi kā silta, mīksta dūnu sega. Kamēr Nezinītis to vēroja, Zeme manāmi tuvojās, un nu jau vairs nebija iespejams ar ska- - tienu aptvert visu zemeslodi pilnībā.
Pamanījušas, ka Nezinitis ir noguris un smagi elpo, Fuksija un Siļķīte nesa viņu atpakaļ uz gultu, bet viņš lūdzās:
— Apģērbiet mani!
— Labi, labi, — atsaucās doktors Tabletiņš. — Atpūties mazliet, tūliņ mēs tevi apģērbsim.
Fuksija un Siļķīte noguldīja Nezinīti gultā, uzvilka viņam dzeltenās kanārijkrāsas bikses un oranžkrāsas kreklu, kājās uzāva zeķītes un zābaciņus, beidzot apsēja zaļo kaklasaiti un pat uzbāza galvā viņa iemīļoto gaišzilo platmali.
— Un tagad nesiet mani! Nesiet! — balsij aizlūstot, Nezinitis nočukstēja.
— Kurp tad tevi lai nes, mīlulīt? — Tabletiņš brīnījās.
— Uz Zemi! Drīzāk! . . . Vajag uz Zemi!
Redzēdams, ka Nezinītis atkal drudžaini elpo un trīc pie visām miesām, Tabletiņš sacīja:
— Labi, labi. Tūliņ, mīlulīt! Nesiet viņu kabīnē!
Fuksija un Siļķīte iznesa Nezinīti no kajītes. Doktors Tabletiņš atvēra lifta kabīni, un visi četri nobrauca raķetes astes daļā. Viņiem sekoja Skrūvītis un Ķīlītis, profesors Zvaigznums un citi knēveļi.
Redzēdams, ka Fuksija un Siļķīte apstājās pie durvīm, Nezinītis kļuva nemierīgs:
— Nesiet, nesiet! Ko jūs tā? . . . Veriet vaļā durvis! … Uz Zemi! — viņš čukstēja, kāri tverdams ar lūpām gaisu.
— Tūliņ, mīlulīt, pacieties! Tūliņ atvērsim, — Tabletiņš atbildēja, pūlēdamies nomierināt Nezinīti. — Tūliņ, mīlulīt, pavaicāsim Zinītim, vai var vērt vaļā durvis.
Tai pašā brīdī, it kā atbildot uz to, no vadības kabīnes, kur Zinītis joprojām stāvēja savā postenī, skaļrunī atskanēja viņa balss:
— Uzmanību! Uzmanību! Sākam nosēšanos. Sagatavojieties smaguma ieslēgšanai! Visiem sagatavoties svara stāvoklim!
Nepaguvuši aptvert, kam jānotiek, knēveļi pēkšņi sajuta smagumu, kas uz viņiem iedarbojās kā grūdiens un nogāza visus no kājām. Skrūvītis un Ķīlītis pirmie aptvēra, kas noticis, un, pietrūkušies kājās, piecēla no grīdas slimo Nezinīti, bet Tabletiņš un Zvaigznums palīdzēja piecelties Fuksijai un Siļķītei.
Knēveļi nepaspēja vēl aprast ar svara stāvokli, kad sekoja otrs grūdiens — un visi atkal atradās uz grīdas.
— Zeme! . .. Sagatavoties izkāpšanai! — atskanēja Zinīša balss. — Atvērt slūžu durvis!
Profesors Zvaigznums, kas atradās par visiem tuvāk pie izejas, apņēmīgi nospieda podziņu. Gaismas stars pamirdzēja vaļējās durvīs.
— Nesiet mani! Nesiet! — lūdzās Nezinītis un ar rokām sniedzās pretim gaismai.
Skrūvītis un Ķīlītis iznesa viņu no raķetes un sāka kāpt lejā pa metāla kāpnītēm. Nezinītim aizrāvās elpa, kad viņš ieraudzīja virs galvas spožas, zilas debesis ar baltiem mākoņiem un debesu dzīlēs starojošo saulīti. Svaigais gaiss viņu apskurbināja. Viss sagriezās viņam acu priekšā: gan zaļā pļava ar dzeltenām pienenītēm, baltām pīpenēm un ziliem zvaniņiem smaragdzaļajā zālē, gan koki ar vējā drebošām lapiņām, gan tālē zilgojošais, sudrabainais upes spogulis.
Redzēdams, ka Skrūvītis un Ķīlītis jau nokāpuši uz Zemes, Nezinītis briesmīgi uztraucās.
— Nolieciet mani arī! — viņš iesaucās. — Nolieciet mani zemē!
Skrūvītis un Ķīlītis uzmanīgi nolaida Nezinīti ar kājām uz Zemes.
— Un tagad vediet mani! Vediet! — Nezinītis sauca.
Skrūvītis un Ķīlītis lēnītiņām veda viņu, saudzīgi pieturēdami zem rokām.
— Bet tagad laidiet mani vaļā! Laidiet! Es pats!
Manīdams, ka Skrūvītis un Ķīlītis baidās laist viņu vaļā,
Nezinītis sāka rauties ārā viņiem no rokām un pat grasījās Ķīlītim iesist. Skrūvītis un Ķīlītis palaida viņu vaļā. Nezinītis paspēra dažus nedrošus soļus, taču turpat uz vietas sabruka ceļos un, nokritis knūpus, sāka skūpstīt zemi. Platmale noripoja viņam no galvas, no acīm plūda asaras. Un viņš nočukstēja:
— Zeme, mana māmulīt! Nekad tevi neaizmirsīšu!
Sārtā saulīte mīlīgi sildīja viņu ar saviem stariem, svaigā vēsmiņa bužināja viņa matus, it kā glāstīdama viņam galviņu. Un Nezinītis juta, ka viņa krūtis pilda kādas pārvarīgi lielas jūtas. Viņš nezināja, kā šīs jūtas sauc, taču zināja, ka tās ir labas, ka par tām labāku pasaulē nav. Viņš piekļāvās ar krūtīm zemei kx a dārgai, tuvai būtnei un juta, ka atkal atgūst spēkus un slimība izgaist pati no sevis.
Pēdīgi viņš šķita izraudājis visas asaras, kas bija viņā krājušās, un piecēlās kājās. Un līksmi iesmējās, redzēdams draugus knēveļus, kuri priecīgi sveica dzimto Zemi.
— Nu tā, brālīši, — tas nu ir viss! — viņš jautri iesaucās. — Un tagad var atkal doties kādā ceļojumā!
Redziet, kas par knēveli bija šis Nezinītis!