Turpmāk risinājās notikumi, kas lika Zinītim uz kādu laiku pavisam aizmirst mēnessakmeni. Tas, kas atgadījās, bija tik brīnumains un neparasts, ka to grūti pat aprakstīt. Zinītim, vienkārši runājot, nebija vairs ne prātā domāt par kaut kādu akmeni, kurā viņš turklāt nesaskatīja nekādu jēgu.
Diena, kurā tas viss notika, sākās kā parasti, ja neņem vērā, ka Zinītis pamodies pretēji savam paradumam atļāvās mazliet pavārtīties gultā. Vispirms viņam tīri vienkārši bija slinkums celties, bet tad sāka likties, ka galva tā kā sāp, tā kā reibst. Labu brīdi viņš nesaprata, vai galva sāp tāpēc, ka viņš guļ gultā, vai arī viņš guļ gultā tāpēc, ka sāp galva. Zinītim tomēr
bija pašam savs paņēmiens, kā cīnīties ar galvas sāpēm, proti — nelikties par sāpēm ne zinis un visu darīt tā, it kā nekādu sāpju nebūtu. Nolēmis ķerties pie šā paņēmiena, Zinītis mundri pietrūkās no gultas un uzsāka rīta vingrošanu. Veicis dažus vingrinājumus un nomazgājies ar aukstu ūdeni, Zinītis juta, ka ne sāpju, ne reiboņa vairs nav.
Garastāvoklis Zinītim uzlabojās, un, tā kā līdz brokastīm vēl bija laiks, viņš nolēma uzkopt telpas: izslaucīja istabā grīdu, ar mitru lupatiņu noberzēja sienas skapjus, kuros glabājās dažādas kārbiņas ar ķīmiskām vielām un kukaiņu kolekcijas, un, galvenais, izvietoja pa plauktiņiem grāmatas, kas bija sakrājušās uz galda, uz naktsskapīša pie gultas un pat uz palodzes. To būtu vajadzējis izdarīt jau sen, bet Zinītim allaž nez kāpēc neiznāca laika.
Vākdams nost no palodzes grāmatas, Zinītis gribēja pie reizes nolikt pie malas arī mēnessakmeni, lai nemētājas. Atvēris skapi, kurā viņam glabājās minerālu kolekcija, Zinītis nobāza mēnessakmeni apakšējā plauktiņā, jo izrādījās, ka augšējos plauktos nav nevienas brīvas vietiņas. To darot, Zinītim nācās pieliekties, un pieliecies viņš atkal sajuta vieglu reiboni.
— Nu re nu! — Zinītis pats sev sacīja. — Atkal reibst galva! Varbūt es patiešām esmu slims? Būs jāpasaka Tabletiņam, lai iedod kādus pulverišus.
Līdz ar reiboni Zinītim uznāca tāda dīvaina sajūta, it kā viņš karātos ar galvu uz leju, tas ir, viņam uz mirkli šķita, ka viņš pagriezts ar kājām gaisā. Palūkojies apkārt un pārliecinājies, ka nepavisam nav ar kājām gaisā, Zinītis aizvēra skapja durtiņas un jau gribēja slieties stāvus, bet taisni tobrīd viņu no apakšas kaut kas pagrūda un uzsvieda pie griestiem. Atsities ar galvu pret griestiem, Zinītis nokrita uz grīdas un, juzdams, ka viņu it kā satvēris vējš un nez kurp nes, pieķērās ar roku pie krēsla. Tas tomēr nepalīdzēja viņam noturēties uz vietas. Nākamajā mirklī viņš jau atkal bija gaisā un turklāt ar krēslu rokās.
Ielidojis istabas kaktā, Zinītis atsitās ar muguru pret sienu, kā bumbiņa atlēca no tās at- j pakaļ un lidoja uz pretējo sienu. Pa ceļam aizķēries ar krēslu aiz lustras un sadauzījis spuldzi, Zinītis ietriecās ar galvu grāmatu plauktā, un grāmatas pašķīda uz visām pusēm. Redzēdams, ka no krēsla nav nekāda labuma, Zinītis to atgrūda nost. Krēsls lidoja lejup un, atsities pret grīdu, palēcās uz augšu, it kā tas būtu no gumijas, bet Zinītis pats uzlidoja līdz griestiem un, atdūries pret tiem, lidoja lejup. Pa ceļam viņš sagrūdās ar krēslu, kas lidoja pretim, un saņēma belzienu ar krēsla atzveltni pa pieri. Belziens bija tik spēcīgs, ka Zinītis aiz sāpēm apdulla un kādu brīdi mitējās ķepuroties gaisā.
Pamazām atžilbis, Zinītis pārliecinājās, ka pavisam neveiklā pozā karājas istabas vidū starp grīdu un griestiem. Netālu no viņa ar kājām gaisā kulstījās krēsls, lustra karājās kaut kādā nedabiskā stāvoklī: nevis vertikāli kā parasti, bet šķībi, it kā nez kāds nezināms spēks to vilktu pie sienas; apkārt pa visu istabu peldēja grāmatas. Zinītim likās dīvaini, ka ne krēsls, ne grāmatas nekrīt zemē, bet it kā pakārtas turas gaisā. Tas viss atgādināja bezsvara stāvqkli, ko Zinī- lis bija vērojis kosmosa kuģa kabīnē, ceļodams uz Mēnesi.
— Dīvaini! — Zinītis nomurmināja. — Ļoti dīvaini!
Vairīdamies izdarīt straujas kustības, viņš raudzīja pacelt roku. Viņu pārsteidza, ka to varēja izdarīt bez jebkādas piepūlуs. Roka cēlās it kā pati no sevis. Tā bija viegla kā pūciņa. Zinītis pacēla otrū roku. Arī tā šķita bez svara. Likās pat, ka to no apakšas kāds pagrūž. Tagad, kad viņa uztraukums bija mazliet pierimis, Zinītis sajuta visā ķermeni tādu kā neparastu vieglumu. Viņam šķita, ka vajag tikai savēcināt rokas — un viņš saks lidināties pa istabu kā tauriņš vai kāds cits spārnots kukainis.
«Kas gan ar mani noticis?» Zinītis apjucis domāja. «Viens no diviem: vai nu es atrodos bezsvara stāvoklī, vai arī guļu un tas viss man rādās sapņos.»
Viņš ņēmās no visa spēka valbīt acis, pūlēdamies pamosties, taču, pārliecinājies, ka aizmidzis nav, galīgi sadrūma un sāka žēlā balsī saukt:
— Glābiet, brālīši!
Tā kā neviens palīgā nenāca, Zinītis nolēma, ka drīzāk jātiek no ^stabas ārā un jāpaskatās, ko dara draugi — pārējie knēveļi.
Piesardzīgi airēdamies ar rokam un kājām, Zinītis sāka lēnām pārvietoties gaisā un pamazām aizpeldēja līdz durvīm. Tur viņš pieķērās pie palodas un ņēmās no visa spēka spārdīt ar kājām durvis. Varētu likties, ka durvis atvērt nav nekāda lielā māka, tomēr bezsvara stāvoklī tas nav nemaz tik vienkārši, kā liekas. Zinītim iznāca krietni vien papūlēties, iekām durvis atdarījās.
Izkļuvis beidzot no istabas un atradies uz kāpnēm (pareizāk sakot, virs kāpnēm), Zinītis sāka gudrot, kā lai tiek lejā. Ikviens var viegli atskārst, ka nokāpt parastā veidā, proti, pakāpienu pēc pakāpiena, Zinītis tagad nevarēja, jo smaguma spēks viņu vairs nevilka lejup, un, lai cik viņš kustinātu kājas, tas neko nelīdzētu.
Galu galā Zinītis tomēr izdomāja labu paņēmienu. Aizsniedzies līdz margām, viņš sāka laisties lejup, ķerdamies ar rokām pie margām. Droši vien no malas tas izskatījās ļoti jocīgi, jo kājas Zinītim kuļājās gaisā kā odam, un, jo zemāk viņš šļūca, jo kājas slējās aizvien augstāk un jo vairāk pats griezās ar galvu uz leju.
Tik oriģinālā veidā nokļuvis pa kāpnēm lejā, Zinītis atradās gaitenī pie ēdamistabas durvīm. Aiz durvīm skanēja tādi kā apslāpēti kliedzieni. Zinītis ieklausījās un saprata, ka knēveļi ēdamistabā par kaut ko satraukti. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem Zinītis atvēra durvis un iekļuva ēdamistabā. Tas, ko viņš ieraudzīja, viņu pārsteidza. Knēveļi, salasījušies ēdamistabā, nesēdēja vis pie galda kā parasti, bet dažādās pozās lidinājās gaisā. Ap viņiem peldēja krēsli, soli, bļodas, šķīvji, karotes. Turpat grozījās arī liels alumīnija kastrolis ar mannas putru.
Ieraudzījuši Zinīti, knēveļi sacēla negantu brēku.
— Zinulīt mīļo, palīdzi jel! — iegaudojās Aizmārša. — Es nesaprotu, kas ar mani notiek!
— Paklau, Zinīt, mēs visi nez kāpēc lidojam! — iebrēcās doktors Tabletiņš.
— Bet man kājas neklausa! Es nevaru paiet! — spiedza Sīrupiņš.
— Arī man kājas neklausa! Nevienam kājas neklausa! Un sienas līgojas! — bļāva Rūcenis.
— Klusu, brālīši! — Zinītis atkliedza. — Es arī pats nekā nevaru saprast. Manuprāt — mēs esam bezsvara stāvoklī. Mēs
esam zaudējuši svaru. Tāda sajūta man bija, kad raķetē lidoju uz Mēnesi.
— Bet mēs taču nekur nelidojam, — iebilda Tūbiņš.
— To droši vien kāds tīšuprāt uzrīkojis — tādu aušību! — iesaucās Skubiņš.
— Kāds dzen ar mums jokus! — uztvēra Aizmārša.
— Nu, kas tie par jokiem! — pīkstēja Apalītis. — Mitējieties uz vietas! Man reibst galva! Kāpēc sienas līgojas? Kāpēc viss sagriezies ar kājām gaisā?
— Viss ir savā vietā, — Apalītim atbildēja Zinītis. — Tu pats esi apgriezies ar galvu uz leju, tāpēc tev liekas, ka visapkārt viss ir ar kājām gaisā.
— Nu tad lai mani tūliņ atgriež atpakaļ, citādi es par sevi neatbildu! — Apalītis nerimās.
— Mieru! — Zinītis apsauca. — Vispirms mums jātiek skaidrībā, kāpēc mēs esam pazaudējuši svaru.
Bet Nezinītis teica:
— Ja mēs esam pazaudējuši svaru, tad mums tas jādabū rokā, un viss kārtībā! Kas tur vēl ko noskaidrot?
— Tu, aplamīt, turi muti, ja nekā prātīga nevari ieteikt, — ērcīgi uzsauca Ķīlītis.
— Bet tu nelamā mani par aplamīti, citādi — ka likšu ar dūri!
To pateicis, Nezinītis atvēzējās un tik spēcīgi iegāza Ķīlītim pa sprandu, ka tas sāka griezties kā vilciņš un aizlidoja pāri visai istabai. Arī Nezinītis nenoturējās uz vietas un, aizlidojis uz pretējo pusi, atsitās ar galvu pret putras kastroli. No grūdiena šķidrā mannas putra iešļācās taisni sejā Apalītim, kas gadījās turpat tuvumā.
— Brālīši, kas tad nu? … Par ko? … Tā ir nejēdzība! kliedza Apalītis, iztriepdams mannas putru pār seju un spļaudīdamies uz visām pusēm.
Vairīdamies no Apalīša spļāvieniem un gaisā peldošajiem putras pikučiem, knēveļi sāka izdarīt straujas kustības, un iznākums bija tāds, ka viņi nu šaudījās pa istabu visos virzienos, sagrūzdamies cits ar citu un nodarīdami cits citam dažādas vainas.
— Lēnāk, brālīši! Mieru! — pilnā rīklē sauca Zinītis, kuru grūstīja no visām pusēm. — Lūkojiet nekustēties, brālīši, citādi — es nezinu, kas būs! Bezsvara stāvoklī nedrīkst izdarīt pārāk straujas kustības. Vai dzirdat, ko es jums saku? Mie-ru-u!
Saskaities Zinītis trieca dūri uz galda, kas viņam tobrīd gadījās pa rokai. No tādas spējas kustības Zinītis pats apmeta gaisā kūleni un diezgan stipri nodauzīja pakausi pret galda stūri.
— Nu re, es taču teicu! — viņš iebrēcās, ar roku berzēdams sasisto vietu.
Knēveļi galu galā saprata, ko no viņiem prasa, un, mitējušies izdarīt bezmērķīgas kustības, sastinga gaisā: dažs augšā pie griestiem, cits lejā netālu no grīdas, dažs ar galvu uz augšu, cits ar galvu uz leju, dažs horizontālā, cits slīpā, tas ir, greizā stāvoklī.
Redzēdams, ka visi beidzot nomierinājušies, Zinītis sacīja:
— Klausieties mani uzmanīgi! Tūliņ es jums nolasīšu lekciju
par bezsvara stāvokli . . . Jūs visi zināt, ka zeme pievelk jebkuru priekšmetu, un šo pievilkšanu mēs sajūtam kā smaguma spēku jeb svaru. Šis smaguma spēks jeb svars ir tas, kas Jauj mums brīvi pārvietoties pa zemi, jo mūsu kājas, ko ķermeņa svars piespiež pie zemes, it kā sakabinās ar to. Ja svars pazūd, kā tas noticis patlaban, tad nekāda sakabināšanās vairs nenotiek un mēs nevaram parastā veidā pārvietoties, proti, nevaram staigāt pa zemi vai pa grīdu. Ko tādā gadījumā darīt?
— Jā, jā, ko darīt? — knēveļi no visām pusēm atsaucās.
— Pamazām jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, kas mums radušies, — Zinītis atbildēja. — Lai to panāktu, jums visiem jāiegaumē trešais mehānikas likums, kas it īpaši uzskatāmi izpaužas bezsvara stāvoklī. Par ko tad šis likums runā? Šis likums runā par to, ka jebkura darbība izraisa līdzīgu, pretējā virzienā vērstu pretdarbību. Piemēram: ja es, atrazdamies bezsvara stāvoklī, pacelšu rokas uz augšu, tad viss mans ķermenis tūliņ pat slīdēs lejup. Lūk, skatieties …
Zinītis apņēmīgi pacēla abas rokas uz augšu, un viņa ķermenis sāka līgani slīdēt lejup.
— Ja es turpretim nolaidīšu rokas uz leju, — viņš turpināja, — tad viss mans ķermenis sāks celties augšup.
Nenolidojis līdz grīdai, Zinītis spēji nolaida rokas uz leju un šās kustības rezultātā līgani lidoja augšup.
— Un tagad raugieties! — Zinītis iesaucās, apstājies pie griestiem. — Ja es pastiepšu roku sāņus, piemēram, pa labi, — viss mans ķermenis sāks griezties pretējā virzienā, proti, uz kreiso pusi.
Enerģiski atmetis labo roku sāņus, Zinītis sāka griezties un apsviedās ar galvu uz leju.
— Redzat? — viņš sauca. — Pašlaik esmu ar galvu uz leju un visa istaba man rādās apgrieztā veidā. Kas man jādara, lai atgrieztos atpakaļ? Pietiek pavicināt roku sāņus.
Zinītis pamāja sāņus ar kreiso roku un, atkal sācis griezties, pārsviedās atpakaļ ar galvu uz augšu.
— Jūs redzat, ka, izdarot ar rokām vienkāršas kustības, var piešķirt savam ķermenim jebkuru stāvokli telpā. Tagad paklausieties, kas mums visupirms jādara. Visupirms tiem, kuri atrodas ar galvu uz leju, jāpagriežas ar galvū uz augšu.
— Bet tiem, kuri ar galvu uz augšu, jāapgriežas ar galvu uz leju? — iejautājās Nezinītis.
— Nē, taisni to nevajag darīt, — Zinītis atbildēja. — Visiem jābūt ar galvu uz augšu, jo tāds ir katra normāla knēveļa parastais stāvoklis. Otrkārt, visiem jānolaižas lejā un jācenšas turēties tuvāk pie grīdas, jo katram normālam knēvelim dabiski ir atrasties uz grīdas un nevis kuļāties pie griestiem. Ceru, ka jums tas ir skaidrs?
Visi sāka lēni kustināt rokas, cenzdamies ieņemt vertikālu stāvokli un nolaisties lejā. Tas uzreiz ne visiem izdevās, jo, ieņēmis vertikālu stāvokli un nolaidies lejā, knēvelis atgrūdās ar kājām no grīdas un uzlidoja atpakaļ pie griestiem.
— Turieties, brālīši, tuvāk pie sienām, — Zinītis knēveļiem ieteica, — un, nolaidušies lejā, ķerieties ar rokām pie kaut kā nekustīga: pie palodzes, durvju roktura, pie tvaika apkures caurules.
Izrādījās, ka tas ir ļoti noderīgs padoms. Nepagāja ilgais laiks, kad visi knēveļi bija novietojušies lejā, ja neskaita Apa- līti, kas joprojām neveikli kūleņoja gaisā. Visi cits caur citu deva viņam padomus, kā nolaisties lejā, bet no tā nebija nekāda labuma.
— Nu nekas, — Zinītis noteica. — Lai viņš patrenējas. Ar laiku viņam viss iznāks labi. Bet mēs mazlietiņ atpūtīsimies un centīsimies pierast pie bezsvara stāvokļa.
— Kā tad! Pieradīsi jau gan pie tā! — pieri saraucis, norūca Rūcenis.
. — Pie visa var pierast, — Zinītis mierīgi atbildēja. — Galvenais — nelikties par bezsvaru ne zinis. Ja kādam sāk likties, ka viņš krīt lejup vai apgriežas ar kājām gaisā — bet tādas sajūtas bezsvara stāvoklī mēdz būt —, t&d vajag labi ātri apskatīties apkārt. Jūs ieraudzīsiet, ka atrodaties istabā un nekur nekrītat, un vairs neuztrauksieties. Kuram ir jautājumi?
— Mani ļoti satrauc viens jautājums, — atsaucās Nezinītis. — Vai mēs šodien brokastis ēdīsim vai arī bezsvara stāvokļa dēļ visādas brokastis un pusdienas pavisam atceltas?
— Brokastis un pusdienas nepavisam nav atceltas, — Zinītis atbildēja. — Tūliņ virtuves dežuranti gatavos brokastis, bet mēs pa to laiku ķersimies pie darba. Visupirms nepieciešams nostiprināt visus kustīgos priekšmetus, lai tie nelido pa gaisu. Galdi, krēsli, skapji un pārējās mēbeles jāpienaglo pie grīdas; pa visām istabām un gaiteņiem jāizvelk auklas kā veļas žāvēšanai. Mēs ar rokām turēsimies pie auklām, un mums būs vieglāk pārvietoties.
Visi, atskaitot Apalīti, tūdaļ ķērās pie darba: daži vilka pa istabām auklas, citi nagloja mēbeles pie grīdas. Tas nebija nekāds vieglais darbs. Pamēģini vien iedzīt naglu sienā, kad pie katra āmura sitiena pretspēks aizsviež tevi uz pretējo pusi, tev sametas tumšs gar acīm, un tu lido, nezinādams, pret ko atsitīsies ar galvu. Tagad visu nācās darīt citādāk. Lai iedzītu vienu naglu, vajadzēja piedalīties vismaz trim knēveļiem. Viens turēja naglu, otrs sita ar āmurīti pa naglu, bet trešais pieturēja sitēju, lai pretspēks neaizsviež to atpakaļ.
Sevišķi grūti klājās virtuves dežurantiem. Labi vēl, ka todien dežurēja Skrūvītis un Ķīlītis. Tie abi bija ļoti atjautīgi knēveļi. Nonākuši virtuvē, viņi, kā mēdz teikt, ņēmās lauzīt galvu un gudrot visādus uzlabojumus.
— Lai normāli strādātu, jāstāv stingri uz kājām, — Skrūvītis sacīja. — Pamēģini vien, piemēram, jaut mīklu, kapāt kāpostus, griezt maizi vai malt gaļu, kad tavs ķermenis bez kāda atbalsta kuļājas gaisā.
— Mēs nevaram stāvēt stingri, tāpēc ka mūsu kājām trūkst sakabes ar grīdu, — teica Ķīlītis.
— Ja sakabes nav, tad jāparūpējas, lai tā būtu, — ierosināja Skrūvītis. — Ja mēs savus apavus pienaglosim pie grīdas, sakabe būs pilnīgi pietiekama.
— Ļoti asprātīga doma! — novērtēja Ķīlītis.
Draugi tūliņ noāva zābaciņus un ar naglām piesita tos pie grīdas.
— Redzi, — sacīja Skrūvītis, iekāpis zābaciņos, — tagad mēs stāvam stingri uz kājām un mūsu ķermenis nekur nelido pie mazākā grūdiena. Rokas mums brīvas, un mēs varam darīt visu, ko vien gribam.
— Labi būtu, ja līdzās zābaciņiem pienaglotu krēslus, lai varētu strādāt sēdus, — Ķīlītis ierosināja.
— Spīdoša doma! — nopriecājās Skrūvītis.
Draugi veicīgi pienagloja pie grīdas divus krēslus. Tagad, kad viņu kājas bija sakabinātas ar grīdu, naglas iesist bija tīri viegli.
— Redzi nu, cik vareni izdevās, — noteica Ķīlītis, apsēzdamies uz krēsla. — Vai gan es varētu sēdēt uz krēsla, ja zābaciņi nebūtu pienagloti? Sēdēt es varētu tikai tādā gadījumā, ja turētos ar rokām pie krēsla, taču tad nevarētu nekā strādāt. Turpretim tagad man rokas ir brīvas un es varu darīt visu, kas patīk. Varu gan rakstīt, gan lasīt, sēžot pie galda, un, ja, sēdēt apniks, varu piecelties un strādāt, kājās stāvot.
Tā runādams, Ķīlītis sēdās uz krēsla un cēlās no tā augšā, demonstrēdams visas jaunās metodes ērtības.
Skrūvītis izvilka vienu kāju no zābaciņa un teica:
— Drošai sakabei ar grīdu pietiek ar vienu kāju. Izvilcis no zābaciņa otru kāju, es varu paspert soli uz priekšu, soli atpakaļ vai soli sāņus. Paspēris soli sāņus, es viegli varu aizsniegt krāsni; paspēris soli atpakaļ, varu, kā iepriekš, strādāt pie galda. Manas manevrēšanas spējas tātad pieaug.
— Apbrīnojama doma! — iesaucās Ķīlītis un pietrūkās no krēsla. — Skaties: ja pasperšu soli pa labi, es varu ar roku aizsniegt skapi, ja pasperšu soli pa kreisi, tad aizsniegšos līdz ūdensvada krānam. Tādā veidā, nezaudējot līdzsvaru, mēs varam pārvietoties gandrīz pa visu virtuvi. Lūk, ko nozīmē tehniska apķērība!
Tobrīd virtuvē ielūkojās Zinītis.
— Nu, kā jums te ir, vai brokastis drīz būs gatavas?
— Brokastis vēl nav gatavas, toties gatavs ir graujošs izgudrojums.
Skrūvītis un Ķīlītis, viens otru pārtraukdami, ņēmās stāstīt Zinītim par saviem uzlabojumiem.
— Labi, — Zinītis sacīja. — Mēs izmantosim jūsu izgudrojumu, bet brokastis tomēr jāgatavo. Visiem gribas ēst.
— Tūliņ viss būs gatavs, — Skrūvītis un Ķīlītis apsolīja.
Zinītis izgāja, pareizāk sakot, izpeldēja no virtuves, bet Skrūvītis un Ķīlītis ķērās pie brokastu gatavošanas. Izrādījās, ka tas nemaz nav tik viegli, kā viņi sākumā bija iedomājušies. Pirmkārt, ne putraimi, ne milti, ne cukurs, ne sīkmakaroni negribēja birt ārā no turzām; ja arī izbira, tad nenokļuva tur, kur vajadzēja, bet izkaisījās pa gaisu un peldēja apkārt, līzdami gan mutē, gan degunā, gan acīs, un tas viss sagādāja Skrūvītim un Ķīlītim daudz raižu. Otrkārt, arī ūdens no krāna negribēja tecēt kastrolī. Zem spiediena tecēdams ārā no krāna, tas atsitās pret kastroļa dibenu un šļakstījās pāri malām. Tas saplūda prāvās
un sīkās lodītēs, kas peldēja gaisā un arī līda Skrūvītim un Ķīlītim gan mutē, gan degunā, gan acīs un pat aiz apkakles, un arī tas nemaz nebija tik patīkami.
Piedevām pie visām likstām uguns krāsnī negribēja degt. Lai rastos liesma, nepieciešams nepārtraukts svaiga skābekļa pieplūdums. Liesma degdama sasilda apkārtējo gaisu. Sasilušais gaiss ir vieglāks par auksto un tāpēc ceļas uz augšu, bet tā vietā liesmai no visām pusēm pieplūst svaigs, ar skābekli bagāts gaiss. Taču bezsvara stāvoklī tiklab aukstais, kā arī sasilušais gaiss nesver nenieka. Tāpēc sasilušais gaiss nekļūst vieglāks par auksto un neceļas uz augšu. Tiklīdz viss skābeklis ap liesmu izlietots degšanai, liesma apdziest — un tur nu nekā vairs nevar darīt!
Apjēguši, kur te tas āķis, mūsu draugi nolēma vārīt brokastis uz elektriskās plītiņas.
— Vēl labāk būs, ja mēs nekā negatavosim, bet uzvārīsim tikai tēju, — ierosināja Ķīlītis. — Tējkannā tomēr būs vieglāk
iedabūt ūdeni.
— Ģeniāla doma! — Skrūvītis atzinīgi noteica.
Rīkodamies cik iespējams piesardzīgi, draugi piepildīja tējkannu ar ūdeni, uzlika to uz elektriskās plītiņas un cieši jo cieši piesēja ar auklu pie galda, lai tā nekur neaizpeldētu. Sākumā viss gāja gludi, taču pēc maza brītiņa Skrūvītis un Ķīlītis ieraudzīja, ka no tējkannas snīpīša sāk spiesties ārā ūdens burbulis, it kā no iekšpuses kāds to stumtu. Ķīlītis labi aši aiz
bāza kannas snīpīti ar pirkstu, taču ūdens uzreiz kā liels burbulis sāka spiesties laukā no vāciņa apakšas. Šis burbulis kļuva aizvien lielāks, beidzot atrāvās no vāciņa un trīcēdams, it ka būtu no šķidra recekļa, aizlidoja pa gaisu.
Skrūvītis steigšus noņēma vāciņu un ielūkojās tējkannā. Kanna bija tukša.
— Tavu brīnumu! — Ķīlītis nomurmināja.
Draugi vēlreiz piepildīja tējkannu un uzlika uz karstas plītiņas. Pēc maza brīža ūdens atkal sāka līst ārā no kannas.
Virtuvē vēlreiz ieradās Zinītis.
— Nu, vai būs drīz? Knēveļi ir izsalkuši!
— Te mums ir kaut kāds brīnums! — mulsi sacīja Ķīlītis. — Burbulis lien ārā no tējkannas.
— Burbulis lien ārā — tas nu vēl nav nekāds brīnums, — Zinītis atbildēja.
Viņš piegāja pie tējkannas un stingri paskatījās uz burbuli,, kas spiedās ārā no kannas snīpja. Tad norūca «hm» un lūkoja ar pirkstu aizbāzt snīpi. Ieraudzījis, ka burbulis sāk spiesties no vāciņa apakšas, Zinītis vēlreiz pateica «hm» un mēģināja uzlikt vāciņu ciešāk. Pārliecinājies, ka tas neko nelīdz, Zinītis trešo reizi noteica «hm» un uz mirkli nogrima domās, tad sacīja:
— Nekāda brīnuma te nav, bet ir pilnīgi izskaidrojama zinātniska parādība. Jūs visi zināt, ka ūdens sasilst tāpēc, ka pastāvīgi sajaucas. Ūdens apakšējie slāņi tējkannā, sasiluši uz uguns vai elektriskās plītiņas, kļūst vieglāki un ceļas uz augšu, bet to vietā noslīd aukstais ūdens no augšējiem slāņiem. Kannā rodas, kā to lai saka, ūdens griezenis. Taču tāds griezenis rodas tad, kad ūdenim ir svars. Ja svara nav — lūk, kā patlaban —, tad ūdens apakšējie slāņi sasiluši nekļūst vieglāki un neceļas uz augšu, bet paliek apakšā un silst tik ilgi, līdz pārvēršas tvaikā. Šis tvaiks, no sildīšanas izpleties, sāk celt uz augšu auksto ūdeni, kas atrodas virs tā, un tāpēc šis ūdens kā burbulis spiežas ārā no kannas. Un ko no tā var secināt?
— Nu, ko secināt? — Ķīlītis noplātīja rokas. — Droši vien no tā var secināt, ka burbulis atrausies no kannas un peldēs gaisā, līdz izšķīdīs kādam uz muguras.
— No tā var secināt, — Zinītis stingri pateica, — ka bezsvara stāvoklī ūdens jāvāra hermētiski noslēgtā traukā, tas ir, tādā traukā, kura vāciņš piegulst tik cieši, ka nelaiž garām ne ūdeni, ne tvaiku.
— Mums darbnīcā ir katls ar hermētisku vāku. Es tūliņ atnesīšu, — Skrūvītis piedāvājās.
— Labi, atnes un, lūdzams, labi žigli. — Nedrīkst jaukt ēšanas režīmu, — Zinītis, projām iedams, piekodināja.
Skrūvītis izkāpa no grīdai pienaglotajiem zābaciņiem, ar kāju atgrūdās no galda un kamenes ātrumā izlidoja no virtuves. Lai nokļūtu darbnīcā, viņam bija jātiek pagalmā. Izlidinā- jies no virtuves, viņš sāka virzīties pa gaiteni, ar rokām un kājām atgrūzdamies no sienām un no visa, kas gadījās ceļā. Beidzot viņš nonāca līdz ārdurvīm un lūkoja tas atvērt. Durvis tomēr bija cieši aizvērtas, un Skrūvīša mēģinājumi ilgi palika bez panākumiem: kad Skrūvītis grūda durvis uz āru, reaktīvais spēks ikreiz atsvieda viņu atpakaļ, un viņam vajadzēja krietni piepūlēties, lai no jauna nokļūtu līdz durvīm.
Pārliecinājies, ka šādā veidā neko nepanāks, Skrūvītis nolēma lietot citu metodi. Saliecies deviņos līkumos, viņš ar rokām atspiedās pret ārdurvju rokturi un ar kājām atspērās grīdā nelielā attālumā no durvīm. Juzdams, ka viņa kājas ieguvušas pietiekamu sakabi ar grīdu, Skrūvītis raudzīja atstiepties kā atspere un no visa spēka spiedās pret durvīm. Pēkšņi durvis atsprāga vaļā, Skrūvītis izlidoja pa tām kā torpēda, ko izšauj no torpēdu aparāta, un aiztraucās pa gaisu. Celdamies aizvien augstāk un augstāk, viņš pārlidoja pāri lapenei pagalma galā un pazuda aiz žoga.
Neviens to neredzēja.