Palicis virtuvē viens pats, Ķīlītis sev teica:
— Kamēr Skrūvītis meklē katlu, es pagūšu mazlietiņ atpūsties.
Viņš ērti apsēdās uz krēsla, pārlika vienu kāju pār otru un ņēmās pūsties. Jāsaka gan, ka tā bija tikai tāda runāšana, jo atpūtai nodevās vienīgi Ķīlīša miesas, kamēr viņa darbīgais gars ne uz mirkli nepārtrauca rosīšanos. Ķīlīša ņiprās, spridzīgās acis visu laiku šaudījās uz visām pusēm. Ik priekšmets, kas nonāca Ķīlīša redzeslokā, iedvesa viņam kādu asprātīgu domu. Pametis skatienu uz grīdai pienaglotajiem Skrūvīša zābaciņiem, Ķīlītis nodomāja:
«Zēl gan, ka no virtuves jāiet ārā basām kājām. Nevar taču zābaku katru reizi plēst nost no grīdas. Bet, ja pienaglotu pie grīdas galošas, tad zābaciņi varētu palikt kājās. Ienācis virtuvē, iekāp galošās un strādā — sakabe būs pietiekama. Ģeniāla
doma!»
Labu brīdi Ķīlītis tīksminājās ap prātā ienākušo ģeniālo domu. Tad'sacīja:
— Bet galošas var izmantot vēl racionālāk. Mēs mājā esam sešpadsmit knēveļi, katram ir pāris galošu; kopā tātad trīsdesmit divas galošas. Ja pa visām istabām un gaiteņiem šīs galošas pienaglotu soļa atstatumā citu no citas, tad varētu ērti staigāt pa visu māju: iebāz kāju vienā galošā — viens solis, iebāz kāju otrā galošā — vēl solis … Ārkārtīgi ģeniāla doma!
Ķīlītis gribēja skriet un izstāstīt Zinītim savu jauno izgudrojumu, taču tūliņ par to aizmirsa, jo viņam galvā jau urbās jaunas domas.
— Tagad, kad iestājies bezsvara stāvoklis, viss būs citādi nekā agrāk, — viņš turpināja prātojumus. — Ņemsim, piemēram, visparastāko krēslu. Uz tāda krēsla var sēdēt tikai tad, ja zābaciņi pienagloti pie grīdas. Tas nav atjautīgi! Nākotnē radīsies jauni krēsli ar kāpšļiem. Uz šiem krēsliem varēs sēdēt jāteniski. Apsēsties, iebāz kājas kāpšļos un strādā mierīgi — nekur neaizlidosi. Sasodīti ģeniāla doma! Turklāt krēsliem jābūt grozāmiem . ..
Domas Ķīlīša galvā kūsāt kūsāja. Acis viņam satraukumā dega, sejā plaiksnījās laimīgs smaids.
Tobrīd virtuvē atkal ieradās Zinītis.
— Kas tad te īsti notiek? — viņš sapīcis uzkliedza. — Kur brokastis?
— Kādas brokastis? — atmodies no saviem sapņiem, jautāja Ķīlītis.
— Paskatieties tikai uz viņu! — Zinītis sašutis kliedza. — Aizmirsis pat, ka jāgatavo brokastis! Kur Skrūvītis?
— Skrūvītis? . .. Viņš aizgaja pec ta … pec hermetiska katla.
— Tad nu taču ir jau stunda, kopš viņš aizgāja pēc katla! Vai tiešām ir tik grūti atnest katlu?
— Tūliņ iešu.un meklēšu viņu rokā, — sacīja Ķīlītis un sāka virzīties uz izeju.
Zinītim tomēr likās aizdomīgi, ka Skrūvītis tā aizkavējies. Redzēdams, ka Ķīlītis jau gandrīz nokļuvis līdz ārdurvīm, viņš bailēs iesaucās:
— Pagaidi! Neuzdrīksties iet laukā!
— Kāpēc? — Ķīlītis jautāja.
— Uzmanies, kad tev saka! — Zinītis dusmīgi uzkliedza. — Tagad jārīkojas ar vislielāko piesardzību. Mēs taču atrodamies bezsvara stāvoklī. Nav zināms, kurp tevi aiznesīs, līdzko iziesi zem klajas debess. Mazākais grūdiens — un aizlidosi taisni pasaules izplatījumā!
Zinītis aizvirzījās līdz durvīm, pieķērās pie durvju roktura un, izliecies laukā, ņēmās saukt:
— Skrūvīt! Skrūvīt!
Skrūvītis neatsaucās.
— Vai tiešām Skrūvītis būs aiznests pasaules izplatījumā? — Ķīlītis nobijies vaicāja.
Nezinītis, kas tobrīd ieskatījās gaitenī, uztvēra Ķīlīša vārdus.
— Še tev nu! Skrūvītis aiznests pasaules izplatījumā! — Nezinītis nomurmināja un tūliņ ieaurojās pilnā kaklā: — Brālīši, nelaime! Skrūvītis aiznests pasaules izplatījumā!
Visi uztraucās un metās uz izeju.
— Atpakaļ! — iekliedzās Zinītis. — Nenāciet pie durvīm! Tas ir bīstami!
— Kur ir Skrūvītils? Kas noticis ar Skrūvīti? — knēveļi uztraukušies taujāja.
— Vēl nekas nav zināms, — Zinītis atbildēja. — Zināms
tikai tas, ka viņš devies uz darbnīcu un nav vēl no turienes atgriezies.
— Jāaiziet kādam uz darbnīcu, varbūt viņš vēl ir tur, — ieminējās Tūbiņš.
— Aiziesi jau gan, ja ir bezsvara stāvoklis, — norūca Rūcenis.
— Bet nu stiepiet šurp labi garu auklu! — Zinītis izrīkoja. Pavēli knēve|i izpildīja vienā mirklī. Zinītis apsēja vienu
auklas galu sev ap vidu, otru galu piesēja pie durvju roktura un stingri pateica:
— Pielūkojiet, lai neviens neuzdrošinās iet ārā no mājas!
Pietiek jau ar to, ka pazuj dis Skrūvītis!
Piešķīris savam ķermenim slīpu stāvokli, Zinītis no visa spēka atgrūdās ar kājām no sliekšņa un lidoja uz darbnīcu, kas atradās netālu no mājas. Viņš nebija gluži pareizi aprēķinājis grūdienu un pacēlās augstāk, nekā būtu vajadzējis. Lidodams pāri darbnīcai, viņš ar roku pieķērās pie vējrāža, kas rādīja vēja virzienu. Tas apturēja lidojumu. Nošļūcis lejā pa notekcauruli, Zinītis atvēra durvis un iekļuva darbnīcā. Knēveļi saspringti vēroja viņa rīcību. Pēc brītiņa Zinītis paraudzījās ārā no darbnīcas.
— Viņa šeit nav! — viņš sauca. — Un izskatās, ka nav arī bijis. Tūliņ paraudzīšos lapenē.
Vienā lēcienā Zinītis sasniedza lapeni un ielūkojās iekšā. Arī tur Skrūvīša nebija.
— Varbūt vislabāk būtu uzrāpties uz nama jumta un apskatīties apkārt. No augšas vienmēr var labāk redzēt. Nu jel velciet mani aiz auklas uz māju! — Zinītis uzsauca.
Knēveļi ķērās pie auklas un atstīvēja Zinīti atpakaļ uz māju. Zinītis zibenīgi uzrāpās pa notekcauruli uz jumta un jau gribēja aplūkoties uz visām pusēm, kad spējš vēja brāziens nopūta viņu no jumta un nesa sāņus. Tas Zinīti nebaidīja, jo viņš zināja, ka knēveļi var jebkurā brīdī aiz auklas atvilkt viņu atpakaļ.
— Tā ir pat labāk, — Zinītis klusībā nosacīja. — Lidodams pār zemi kā helikopterā, es daudz rūpīgāk varu izpētīt apkārtni.
Viņam tomēr neizdevās nenieka izpētīt, jo nākamajā mirklī notika tas, ko neviens nebija gaidījis. Neaizlidojis līdz žogam, Zinītis pēkšņi sāka strauji krist, it kā nez kāds spēks viņu negaidot vilktu lejup. Pilnā sparā nogāzies zemē, viņš izstiepās visā garumā un nepaguva pat aptvert, kas noticis. Juzdams visā ķermenī briesmīgu smagumu, viņš ar pūlēm pietrausās kājās un aplūkojās apkārt. Viņš bija pārsteigts, ka atkal stingri turas uz kājām.
— Tad ta joks! Liekas, esmu atkal atguvis svaru! — Zinītis nomurmināja.
Viņš mēģināja pacelt roku, tad otru, mēģināja spert soli, tad vēl vienu .. . Rokas un kājas klausīja ar pūlēm — gluži kā svina pielietas.
«Varbūt lielā smaguma sajūtu radījusi straujā pāreja no bezsvara stāvokļa uz svaru?» Zinītis nodomāja.
Pamanījis, ka knēveļi pa nama durvīm viņu iztrūkušies vēro, viņš tiem uzsauca:
— Skatieties, brālīši! Seit nav bezsvara stāvokļa.
— Bet kas tad tur ir? — kāds iejautājās.
— Šeit ir svara stāvoklis. Uz mani, tāpat kā agrāk, iedarbojas smaguma spēks. Skatieties — es stāvu… Es staigāju … Es lecu …
Zinītis paspēra dažus soļus un mēģināja palēkties. Tiesa, lēciens viņam neizdevās: Zinītis nespēja atraut kājas no zemes.
Taisni šai brīdī viņpus žoga atskanēja žēli vaidi. Zinītis ieklausījās, un viņam šķita, ka tur kāds sauc viņu palīgā. Ilgi nedomādams, Zinītis pieskrēja pie žoga un grasījās rāpties pāri, taču tas viņam neizdevās. Smagums joprojām iedarbojās uz viņu ar briesmīgu spēku. Skaidri saklausījis, ka viņpus žoga kāds sauc palīgā, Zinītis izlauza no žoga dēli un pa radušos spraugu palūkojās ārā. Netālu no žoga viņš ieraudzīja zemē guļam Skrūvīti. Arī Skrūvītis pamanīja viņu.
— Zinulīt, mīļiņais, palīdzi, es laikam esmu pārlauzis kāju! — Skrūvītis iesaucās.
— Kā tu šeit, nokļuvi? — pie viņa piesteigdamies, jautāja Zinītis.
— Es, saproti, gribēju atvērt durvis, un durvis atvērās, un es kā sāku lidot, saproti . . .
— Kāpēc tad tu neatsaucies? Es tevi saucu, saucu!
— Bet es nekā neesmu dzirdējis. Droši vien biju zaudējis samaņu.
Zinītis paķēra Skrūvīti zem padusēm, uzvēla sev mugurā un pa izlauzto spraugu stiepa uz māju. Paspēris dažus soļus, viņš juta, ka sma
gums it kā samazinās, bet vēl pēc soļa viņš negaidot atrāvās no zemes un kopā ar Skrūvīti uzlidoja gaisā.
«Tavu brīnumu! Atkal esmu nonācis bezsvara stāvoklī!» Zinītis nodomāja.
Pirmajā mirklī viņš apjuka, bet tad, attapis, ka ir piesiets auklā, uzsauca knēveļiem:
— Brālīši, velciet mūs labi žigli pie sevis!
Redzēdami, ka Zinītis ar Skrūvīti ceļas aizvien augstāk, knēveļi saķērās pie auklas gala un vilka Zinīti uz māju. Zinītis cieši turēja Skrūvīti aiz apkakles, lai tas neizslīd viņam no rokām. Nepagāja ne minūte, kad viņi jau bija nama iekšpusē. Visiem gribējās drīzāk apraudzīt Skrūvīti, taču doktors Tabletiņš sacīja:
— Nu, nu ejiet, tas ir, lidojiet katrs uz savu malu! Bet slimnieku tūliņ nolieciet gultā — man viņš jāizmeklē.
Knēveļi stiepa Skrūvīti pa gaiteni.
— Vai, brālīši, lēniņāk! — Skrūvītis lūdzās. — Man kājiņas sap!
Pēdīgi viņu ievilka istabā, noguldīja un ar auklu piesēja pie gultas. Tabletiņš sāka viņu izmeklēt. Viņš ilgi klaudzināja ar pirkstiem slimniekam pa rokām un kājām, pa krūtīm un pat pa galvu, ieklausīdamies, kāda rodas skaņa. Tad paziņoja:
— Vajadzēs tev pagulēt, mīļais draugs, ē-ē … m-m-m ,., gultiņā . .. Bet tu nebaidies, nekā briesmīga nav! Tu tīri vienkārši esi zināmā mērā kājiņas atdauzījis.
— Kā tas ir — zināmā mērā kājiņas atdauzījis? — Skrūvītis jautāja.
— Nu tā, m-m-m … esi ar kājām, tā sakot, kaut kur spēcīgi ietriecies, no tā tad arī radies … m-m-m … zināms dzīslu sa- stiepumiņš un … m-m-m … zināms satricinājumiņš locītavi- 1,1as . .. M-m-jā-a! Pēc kāda laika tev sāpes locītaviņās aprimsies un tu atkal varēsi zināmā mērā staigāt… protams, ja būs vajadzīgs.
— Kāpēc — ja būs vajadzīgs? — Skrūvītis saausījās.
— Nu, tāpēc, ka, gadījumā ja būs bezsvara stāvoklis, staigāt mums nepavisam nevajadzēs. Mēs zināmā mērā lidosim.
— Nu labi, — Skrūvītis atbildēja. — Bet vai es nevarētu zināmā mērā kaut ko ieēst? Es kopš paša rīta nekā neesmu ēdis.
— Paklau, kā tev tur ar brokastīm? — Tabletiņš apjautājās Ķīlītim.
— Bezsvara stāvokļa dēļ brokastis vēl nav gatavas, — Ķīlītis norapor- tēja. — Taču, tā kā Zinītis ir atradis vietu, kur bezsvara stāvokļa nav, mēs pārvāksimies turpu un uz
ugunskura žigli uzvārīsim brokastis.
— Tu, mīlīt, zini ko, — doktors Tabletiņš sacīja. — Brokastis vārīt nevajag, jo ir jau laiks pusdienot. Labāk gatavo uzreiz pusdienas, bet slimniekam es pagaidām iedošu maizi ar ievārījumu.
Tabletiņš aizgāja pēc maizes un ievārījuma, bet Ķīlītis apsējies ar auklu, virzījās uz pagalma viņu galu. Juzdams, ka atkal atguvis svaru, viņš piesēja auklas galu pie žoga un uzsauca knēveļiem:
— Nu, aši, stiepiet šurpu malku un sērkociņus, arī kastroļus un tējkannu, un pannu un produktus stiepiet šurp!
Knēveļi, turēdamies pie šķērsu pāri pagalmam izvilktās auklas, stiepa Ķīlītim visu, kā varēja ievajadzēties pusdienu ga
tavošanai. Visi strādāja ļoti rosīgi, jo ikvienam gaužām gribējās ēst. Nestrādāja tikai slimais Skrūvītis un arī Apalītis, kas joprojām vēl kuļājās ēdamistabā pie griestiem. Zinītis teica, ka Apalītis acīmredzot zaudējis orientāciju telpā un nav pratis pielāgoties bezsvara stāvoklim. Patiesībā gan Apalītis lieliski pielāgojās bezsvara stāvoklim, taču, būdams pārlieku viltīgs, nolēma to neizrādīt. Pa to laiku, kad visi knēveļi strādāja, viņš vienā mierā lidinājās pa istabu un kleksēja iekšā mannas putru, kas bija izgāzusies no kastroļa un pikām vien peldēja apkārt. Nelielā laika sprīdī viņš viens pats izēda veselu kastroli, tā ka ne kripatiņas nepalika pāri.
— Tā, es nu esmu paēdis, un nekā vairāk man nevajag! — Apalītis apmierināts noteica. — Bet tie citi lai pūlas vien, ja viņiem tas patīk.
Kamēr knēveļi vārīja pusdienas, Zinītis, piesējies pie auklas, pagalmā izdarīja novērojumus par smaguma spēku. Izrādījās, ka bezsvara stāvoklis vērojams tikai kādu divdesmit trīsdesmit soļu platā joslā ap māju. Te bija, kā Zinītis to dēvēja, bezsvara zona, aiz tās sākās, kā Zinītis to dēvēja, smaguma jeb svara zona. Ja ar auklas palīdzību izspraucās cauri bezsvara zonai, varēja ietikt svara zonā un, izejot pa vārtiņiem, jau bez bailēm doties projām pa ielu jebkurā virzienā.
Konstatējis šos zinātniskos faktus, Zinītis teica Tabletiņam:
— Tagad mums jānoskaidro, vai bezsvara stāvoklis novērojams tikai pie mums jeb vai tas manīts arī citās pilsētas daļās. Apstaigā tūliņ pilsētu un izdibini, vai kāds no iedzīvotājiem nav sajutis bezsvara pazīmes, vai kādam nav reibuši galva, vai kādam nav radusies sajūta, ka viņš karājas ar galvu uz leju. Visas šīs ziņas mums palīdzēs noskaidrot šās mīklainās parādības cēloņus. Es domāju, pagaidām nevajag nevienam izpaust, ka pie mums ir bezsvara stāvoklis. Līdzko pilsētā tas kļūs zināms, visi brāzīsies šurp, un tad grūti pateikt, kas var notikt. Labi vēl, ka Skrūvītis ticis cauri puslīdz sveikā, un arī es, jāsaka, tikai brīnumainā kārtā nepārlauzu kājas. Mums jābūt visai piesardzīgiem ar šo vēl pietiekami neizpētīto dabas parādību.
Kamēr Tabletiņš apstaigāja pilsētu, knēveļi pagatavoja pusdienas un sāka tās iebaudīt turpat zem klajas debess. Tas bija sevišķi patīkami, jo parasti svaigā gaisā ēstgriba uzlabojas. Protams, visupirms viņi paēdināja slimo Skrūvīti. Tas nebija viegli izdarāms, jo viņu ēdināt vajadzēja bezsvara stāvoklī. Ķīlītis bija sagudrojis slimniekam izvārīt speciālu slimnīcas viru — biezeni. Turklāt Ķīlītis visai attapīgi izdomāja iepildīt šo viru tējkannā, kurā parasti uzlēja tēju. Tējkanna bija cieši nosegta ar vāciņu, tāpēc vira, nonākot bezsvara stāvoklī, nešļakstījās no kannas ārā. Slimniekam atlika tikai paņemt mutē tējkannas snīpi un lēnām sūkt viru. Tādā veidā ēdināšana noritēja veikli un turklāt bez zudumiem.
Biezputru Skrūvītim Ķīlītis ieprātojās pagatavot ne visai šķidru, taču arī ne visai biezu. Tāda biezputra labi pielipa pie šķīvja, un tāpēc to varēja bez raizēm pārnēsāt no vienas vietas uz otru un arī ņemt ar karoti, nebaidoties, ka tā noslīdēs no šķīvja un sāks peldēt telpā. Trešais ēdiens bija dzērveņu ķīselis, ko Skrūvītim pasniedza arī tāpat tējkannā.
Paēdinājuši Skrūvīti, knēveļi gluži tādā pašā veidā paēdināja arī Apalīti, kurš, kā jau minēts, bija pazaudējis ne vien svaru, bet reizē ar to arī sirdsapziņu, nezaudēdams tomēr labo ēstgribu.
Drīz no apstaigas atgriezās Tabletiņš un vēstīja Zinītim, ka pilsētā nekur citur bezsvara stāvoklis neesot novērots. Knēveļu dzīve, viņš teica, ritot parastā kārtībā. Neviens nekādas mīklainas parādības neesot novērojis un nekādas slimīgas sajūtas neesot manījis.
Tabletiņa pavēstītie fakti izraisīja Zinītim dziļas pārdomas. Viņam šķita dīvaini, ka bezsvara zona aprobežojas ar viņu pagalmu.
«Jādomā, te slēpjas kaut kāds cēlonis. Taču kas tas ir?» Zinītis lauzīja galvu.
Nobrīdinājis knēveļus izturēties visai piesardzīgi, Zinītis devās uz savu istabu atpūsties pēc pusdienām un lēnā garā visu pārdomāt. Kā paradis, viņš gribēja atgulties uz kušetes, taču atcerējās, ka bezsvara stāvoklī to var izdarīt tikai tad, ja piesienas ar auklu pie guļvietas, kas ir ļoti piņķerīgi un arī nevajadzīgi. Izstiepies visā garumā virs kušetes un novietojis ķermeni horizontālā stāvoklī, lai visa istaba viņam izskatītos tāpat kā parasti un nekas nenovirzītu domas sāņus, Zinītis ņēmās prātot.
— Dīvaini, ka bezsvara zona ir it kā aplis, kura centrā atrodas mūsu māja, — Zinītis savā prātā pārlika. — Tādā kārtā mēs esam novietojušies it kā bezsvara centrā. Varbūt tieši šeit, kur es patlaban guļu, vai arī kaut kur gluži blakus ir šis centrs? Vai bezsvara cēlonis neatrodas centrā?
Uz mirkli Zinītis šķita tuvojamies patiesībai, bet tad pēkšņi viņa domas taisīja lēcienu sāņus.
— Kā tad īsti iestājās bezsvara stāvoklis? Ar ko viss sākās? Mēģināsim atcerēties, — sacīja Zinītis, it kā vērsdamies pie neredzamiem sarunu biedriem. — Sākās tas no rīta. Iepriekš viss bija kā parasti … Es uzkopu istabu, tad ieliku skapī mēnessakmeni, tad . . . tad … Kas tad notika pēc tam? Taisni tobrīd taču iestājās bezsvara stāvoklis!
Zinīša domas sāka drudžaini darboties.
«Varbūt bezsvara stāvokļa noslēpums ir saistīts ar mēnessakmeni?» it kā pats no sevis viņam prātā uzzibsnīja jautājums.
«Ej nu sazini, tāda varbūtība ir pilnīgi pieļaujama,» Zinītis domās sev atbildēja. «Jo — kas tad mēnessakmens īsti ir? Neviens nezina, kas tas ir. Ir zināms, ka tā ir viela ar kaut kādām dīvainām īpašībām … Varbūt starp šīm īpašībām ir arī spēja iznīcināt svaru . . . Bet mēnessakmens taču man ir jau sen. Kāpēc līdz šim tāda īpašība nav izpaudusies? … Varbūt tā neiz- paudās tāpēc, ka mēnessakmens neatradās tur, kur patlaban.
Varbūt mēnessakmens spēja iznīcināt svaru ir atkarīga no tā atrašanās vietas?»
Zinītim mazliet aizrāvās elpa. Viņš juta, ka notvēris ļoti svarīgu domu, un sasprindzināja visas savas garīgās spējas, lai paturētu šo domu prātā.
— Ja tā … — viņš sacīja, cenzdamies atvairīt visas citas domas, kas mācās viņam virsū. — Ja bezsvara stāvoklis atkarīgs no akmens atrašanās vietas, tad tam jāizbeidzas, līdzko izņemsim akmeni no skapja.
Juzdams, ka atrodas uz liela atklājuma sliekšņa, Zinītis taisni drebēja aiz satraukuma.
— Ko tur daudz, — viņš nomurmināja, — izdarīsim mēģinājumu!
Vieglītēm atgrūdies no sienas un airēdamies ar rokām un kājām, viņš sāka virzīties uz skapīti, kurā glabājās minerālu kolekcija.
— Nu tad — izdarīsim mēģinājumu, izdarīsim mēģinājumu … — viņš atkārtoja, it kā baidīdamies aizmirst, ko īsti taisījies darīt.
Aiz satraukuma Zinītis tomēr kustības nebija aprēķinājis visai precīzi, tāpēc, iekām nokļuva tur, kur vajadzēja, viņš veica veselu pasaules ceļojumu apkārt pa istabu. Aizkļuvis beidzot līdz skapim, viņš pieķērās pie tā durtiņām un palika tur horizontālā stāvoklī, kājām kulstoties gaisā.
— Ko tur daudz, izdarīsim mēģinājumu! — viņš apņēmīgi sacīja.
Un tūliņ viņam prātā pazibēja cita doma:
«Bet ja nu piepeši no šā mēģinājuma nekas neiznāk? Ja nu piepeši bezsvars nezūd?»
šī doma iedarbojās uz Zinīti kā ledaina duša. Tādi kā šermuļi pārskrēja pār muguru, sirds krūtīs sāka stipri dauzīties, un, vairs neatskārzdams, ko dara, Zinītis atvēra skapi un izņēma no apakšējā plauktiņa mēnessakmeni.
Tas, kas nu notika, pilnīgi uzskatāmi pierādīja, ka visi Zinīša zinātniskie apsvērumi bijuši pareizi. Līdzko mēnessakmens bija viņam rokās, Zinītis sajuta tādu kā spēcīgu grūdienu mugurā. Nokritis uz grīdas, viņš gaužām sāpīgi nodauzīja celīšus un izstiepās garšļaukus uz vēdera, it kā viņu kaut kas spiestu pie zemes. Tai pašā mirklī atskanēja rīboņa. Visās malās uz grīdas bira priekšmeti, kas līdz šim bezsvara stāvoklī bija karājušies gaisā. Māja nodrebēja kā zemestrīces laikā. Zinītis bailēs aizmiedza acis. Viņam likās, ka nupat, nupat virs galvas iegrūs griesti. Beidzot atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka istabai ir parastais izskats, ja neņem vērā visapkārt nekārtīgi izsvaidītās grāmatas.
Piecēlies kājās un juzdams, ka atguvis parasto smaguma sajūtu, Zinītis paraudzījās uz mēnessakmeni, ko turēja rokā.
— Tad lūk, kur ir cēlonis! — viņš priecīgi iesaucās. — Taču kāpēc gan bezsvars rodas tikai tad, kad mēnessakmens novietots skapītī? Varbūt bezsvara stāvokli izraisa tas, ka lunīta izstarotā enerģija nonāk mijiedarbībā ar kādu citu vielu, kas glabājas minerālu kolekcijā? Bet kā lai dabū zināt, kas tā ir par vielu?
Zinītis sarauca pieri un atkal saspringti domāja. Sākumā viņa galvā mutuļoja kaut
kadas pilnīgi bezveidīgas domas. Ik doma šķita kā mākonis vai liels, izplūdis plankums uz sienas, uz kuru skatoties neparko nevar izšķirt, kam tas līdzinās. Un piepeši viņa smadzenēs uzausa pilnīgi skaidra, noteikta doma:
«Jāizņem no skapīša cits pēc cita visi tur glabājamie minerāli. Līdzko būs aizvākta viela, ar kuru lunīts reaģē, bezsvara stāvoklis izbeigsies un mēs dabūsim zināt, kas tā ir par vielu.»
Ielicis mēnessakmeni skapītī un juzdams, ka no jauna atgriežas bezsvara stāvoklis, Zinītis sāka ņemt ārā no skapīša minerālus un vēroja, vai neradīsies smaguma spēks. Vispirms viņš izņēma minerālus, kas atradās apakšējā plauktā. Šeit bija kalnu kristāls, laukšpats, vizla, brūnā dzelzsrūda, varš, sērs. Tālāk nāca pirīts, halkopirīts, cinkmānis, svins un citi. Izņēmis akmeņus no apakšējā nodalījuma, Zinītis ķērās pie augšējā. Beidzot visi akmeņi bija izņemti, tomēr bezsvara stāvoklis turpinājās.
Zinītis jutās briesmīgi vīlies un, kā mēdz teikt, zaudēja dūšu. Viņš jau grasījās aizvērt skapja durtiņas, taču tobrīd ieraudzīja
apakšējā plauktā pašā kaktā vēl vienu akmentiņu, ko pirms tam nebija pamanījis. Tas bija magnētiskās dzelzsrūdas — magnetīta — gabaliņš. Jau zaudējis cerību, ka mēģinājums izdosies, Zinītis pasniedzās un izņēma magnetītu no skapja. Tai pašā acumirklī viņš juta, ka smaguma spēks velk viņu pie zemes, un viņš atkal izstiepās garšļaukus uz grīdas.
— Tātad bezsvars rodas no magnetīta enerģijas un mēnessakmens enerģijas mijiedarbības, — Zinītis sacīja.
Piecēlies no grīdas, viņš salūkoja galda atvilktnē logaritmisko lineālu. Vienā galā šim lineālam viņš piestiprināja lunītu, otrā — magnetītu un sāka uzmanīgi bīdīt kopā abus lineāla galus. Kad mēnessakmens nonāca tādā pašā atstatumā no magnetīta, kādā bija atradies skapītī, atkal iestājās bezsvara stāvoklis.
— Tas tev droši vien ir bijis mujķības stāvoklis, nevis bezsvara stāvoklis.
— Kā redzam … — Zinītis iesāka, it kā lasīdams lekciju neredzamiem klausītājiem. — Kā redzam, bezsvara stāvoklis rodas, kad mēnessakmens un magnetīts atrodas zināmā atstatumā viens no otra. Šo atstatumu var dēvēt par kritisko. Līdzko atstatums starp abiem minerāliem pārsniegs kritisko, bezsvars izzudīs un uz mums atkal iedarbosies smaguma spēks.
It kā gribēdams pierādīt savu vārdu patiesību, Zinītis atbīdīja lineāla galus tālāk vienu no otra un tai pašā acumirklī juta, ka smagums spiež viņu uz leju. Ceļgali saļodzījās, un viņš ar visu sparu nolikās sēdus uz grīdas. Zinīti tas tomēr nesamulsināja. Taisni otrādi, viņš triumfējoši pasmaidīja un teica:
— Te nu tā ir — bezsvara stāvokļa ierīce! Tagad nu bezsvars ir mums rokā un mēs pār to valdīsim!