Labu brīdi Zinītis sēdēja uz grīdas, nogrimis pārdomās par to, cik milzīga nozīme zinātnē būs bezsvara stāvokļa atklāšanai. Domas mudžēt mudžēja viņam galvā, cita citu stumdīdamas, tā ka radās tīri vai haoss un neko lāgā nevarēja apjēgt. Beidzot Zinīti pārņēma viena vienīga doma, kas izspieda visas pārējās.
«Jāiet un jāpastāsta knēveļiem par manu jauno atklājumu un jāparāda viņiem bezsvara ierīce,» viņš nodomāja.
Piecēlies no grīdas, viņš atvēra durvis un tai pašā brīdī izdzirdēja no lejas skanam vaimanas. Aizmirsis par savu atklājumu, Zinītis drāzās pa kāpnēm lejā. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija knēveļi, kas no visām pusēm rosījās gar Apalīti. Pats Apa- li tis sēdēja uz krēsla, ar rokām saķēris degunu, bet doktors Tabletiņš tuvojās viņam ar pārsējiem un joda pudeli rokās.
— Nenāc klāt! — spiedza Apalītis un ar kāju tēmēja Table- liņam iespert. — Nenāc klāt, citādi būs slikti! Es par sevi neatbildu!
— Bet man taču jāpārsien tev deguns, — doktors Tabletiņš iebilda.
— Kas viņam noticis? — Zinītis jautāja knēveļiem.
— Ar degunu uzspiedis galdam zīmogu, — sacīja Skubiņš.
— Kā tas ir — ar degunu uzspiedis galdam zīmogu?
— Nu, viņš, saproti, visu laiku kuļājās gaisā un, kad bezsvara stāvoklis izbeidzās, gāzās zemē un — blāc! — ar degunu pret galdu. Labi vēl, ka ne pret grīdu, — Skubiņš paskaidroja.
— Varbūt tu, Zinīt, varētu viņu ietekmēt? — doktors Tabletiņš ieminējās. — Pusstundu jau nevaru viņu pielauzt!
Redzēdams, ka Apalītis joprojām spiedz un spārdās, Zinītis tam bargi uzsauca:
— Tā ka uz vietas lai būtu mute ciet!
Pamanījis, ka iejaucas Zinītis, Apalītis acumirklī apklusa. Tabletiņš veikli apturēja asinis, uzlika Apalītim uz deguna visai akurātu bumbveida pārsēju un nopriecājās:
— Redzi nu, cik glīti iznāca!
Nu labi, labi! — Apalītis pikti norūca.
Viņš nokāpa no krēsla un sāka ar rokām taustīties gar apsēju. Tabletiņš ievilka viņam pa pirkstiem un teica:
— Apsējs uzlikts tālab, lai deguns saglabātu savu formu, bet, ja sāksi raustīt apsēju, tev deguna vietā iznāks sazin kas!
— Nu, lai es tikai dabūju zināt, kas man to visu iegriezis! — Apalītis draudēja. — Es tam gan parādīšu!
Izdzirdis šos draudus, Zinītis atjēdzās, ka, iekām viņš sāka savus mēģinājumus, viņam būtu vajadzējis knēveļus brīdināt, lai negadītos kādu sakropļot. Juzdamies Apalīša priekšā vainīgs, Zinītis nolēma pagaidām par savu atklājumu nevienam
nekā neteikt, bet izstāstīt vēlāk, kad šis gadījums pamazām sāks piemirsties.
Pārliecinājies, ka bezsvara stāvoklis izbeidzies un vairs neatkārtosies, Nezinītis devās pastaigā pa pilsētu un visiem, ko satika, klāstīja, kas pie viņiem noticis. Viņa stāstiem tomēr neviens neticēja, jo visi jau zināja, ka Nezinītis ir liels muldoņa. Nezinītis briesmīgi dusmojās, atdūries pret šādu neticību. Tad viņš par bezsvara stāvokli pastāstīja savam draugam Pancka- riņam. Bet Panckariņš pateica:
— Tas tev droši vien ir bijis muļķības stāvoklis, nevis bezsvara stāvoklis.
Par tādiem vārdiem Nezinītis iegrūda Panckariņam pamatīgu dunku. Lai nepaliktu parādā, Panckariņš atbildēja NezinT- tim ar to pašu. Rezultātā iznāca kārtējā izkaušanās, kurā uzvarētājs palika Panckariņš.
— Ej nu vēl pēc tam runā patiesību! — Nezinītis pukojās, iedams uz mājām. — Un kāpēc vienmēr notiek tā: vajag tikai izgudrot kādas blēņas, un visi tev noticēs, bet pamēģini vien pastāstīt kaut vistīrāko patiesību — tev saliks pa kaklu — un beigta balle!
Nezinīša stāsti tomēr izraisīja starp Ziedu pilsētas iedzīvotājiem dažādus strīdus un aplamas baumas. Vieni sacīja, ka bezsvara stāvoklis nevarējis būt, jo nevar taču būt tas, kas ne
kad nav bijis, citi toties apgalvoja, ka bezsvara stāvoklis varējis gan būt, jo vienmēr taču mēdz būt tā, ka sākumā kaut kā nav un tad tas rodas; trešie prātoja, ka bezsvara stāvoklis varējis ,gan būt, bet varējis arī nebūt, taču, pat ja tas īstenībā arī neesot bijis, tad esot bijis
kaut kas cits, jo tā jau nevarot būt, ka nepavisam nekā nav bijis: vienmēr taču mēdz būt tā, ka dūmu bez uguns nemēdz būt.
Daži visziņkārīgākie iedzīvotāji devās uz Zinīša mājiņu un, ieraudzījuši pagalmā Apalīti ar pārsietu degunu, vaicāja:
— Paklau, Apalīt, vai taisnība, ka pie jums esot bijis bezsvara stāvoklis?
— Tad te jau tas ir, tas jūsu bezsvars, — man uz deguna! — Apalītis nikni atcirta.
Knēveļi nosmējās un izklīda pa mājām. Pēc tādas atbildes jau neviens vairs neticēja valodām par bezsvaru. Vakarā, sapulcējušies pie tējas, Zinītis un viņa draugi pārcilāja atmiņā visu, kas pa dienu bija noticis. Katrs stāstīja par savām izjūtām un par to, ko viņš domājis, kad sācies bezsvara stāvoklis. Un, lūk, cik interesanti: visiem bija žēl, ka bezsvara stāvoklis tik drīz beidzies. Lai nu kā, tas tomēr bija ļoti interesants piedzīvojums. Zinīti urdīt urdīja pastāstīt, ka viņš atklājis bezsvara noslēpumu, taču pietika paraudzīties uz pārsieto Apalīša degunu, un vēlēšanās izkūpēja pati no sevis.
Tonakt Zinītis ilgi nevarēja iemigt: visu laiku domāja, kādu labumu var atnest bezsvara stāvoklis.
«Bezsvars — tas ir milzu spēks, ja zina, kā pie tā nokļūt,» viņš prātoja. «Izmantojot bezsvara stāvokli, varētu pacelt un pārvietot milzu smagumu. Burtiski kalnus varētu pārstatīt un apgriezt ar kājām gaisā. Varētu uzbūvēt lielu raķeti un doties ar to kosmiskā ceļojumā. Tagad taču, lai iedarbinātu raķeti līdz nepieciešamajam
ātrumam, vajadzīgs ārkārtīgi liels degvielas krājums; ja turpretim raķete nesvērs nenieka, tad degvielas vajadzēs pavisam nedaudz un degvielas krājumu vietā varēs uzņemt vairāk pasažieru un vairāk pārtikas. Lūk, tad tik varēs rīkot ilgstošu ekspedīciju uz Mēnesi, iekļūt tā dzīlēs un varbūt pat iepazīties ar Mēness knēveļiem.»
Aizsapņojies Zinītis nemanot iegrima snaudā. Un sapņos viņam rādījās kosmiskā raķete un Mēness, un Mēness knēveļi, un vēl daudz kā interesanta.
Bet no rīta Zinītis bija pazudis. Uz brokastīm viņš neieradās, un, kad knēveļi ienāca viņa istabā, tie ieraudzīja uz galda zīmīti, kurā bija pavisam tikai trīs vārdi: «Uz Saules pilsētu» un paraksts: «Zinītis». Izlasījuši zīmīti, knēveļi saprata, ka Zinītis aizbraucis uz Saules pilsētu.
Zinītis, kā visi to labi zināja, bija neaprēķināms knēvelis. Ja viņš pieņēma kādu lēmumu, nekad neatlika tā izpildīšanu uz ilgu laiku. Tā arī šoreiz. Uzmodies mazā gaismiņā, kad visi vēl gulēja, un nolēmis braukt uz Saules pilsētu, viņš negribēja nevienu modināt, bet uzrakstīja zīmīti un klusītēm izgāja no mājas. Cits viņa vietā būtu atstājis sīkāku paskaidrojumu, nu, būtu uzrakstījis kaut vai: «Es aizbraucu uz Saules pilsētu!» — un nevis strupi «Uz Saules pilsētu», taču Zinītis zināja: jo vairāk vārdu, jo lielāks juceklis, — un turklāt bija pārliecināts, ka vārdi «Uz Saules pilsētu» nevar nozīmēt neko citu kā vien to, ka viņš aizbraucis uz Saules pilsētu.
Pēc pāris mēnešiem no Zinīša pienāca telegramma: «Skrūvītis, Ķīlītis Saules pilsētu.» Skrūvītis un Ķīlītis ļoti labi saprata, ko no viņiem prasa, un, vienā rāvienā saposušies, arī aizbrauca.
Labu laiku no viņiem nebija nekādu ziņu, tāpēc Ziedu pilsētas iemītnieki nosprieda, ka visi trīs aizbraucēji pavisam pārcēlušies uz dzīvi Saules pilsētā un vairs atpakaļ nebrauks.
Drīz vien knēveļi pamanīja, ka blakus Ziedu pilsētai, netālu no Gurķu kalniņa, sākusies celtniecība. Surp vienā laidā brauca
kravas automobiļi, piekrauti ar viegla putuplasta blokiem. Vairāki knēveļi gaiši zilos virsvalkos no šiem blokiem montēja nelielas, ērtas vienstāva mājiņas.
Skubiņš pirmais aizjoza izdibināt, kas tur būvējas. Viņam teciņus sekoja ari citi iedzīvotāji. Par lielu izbrīnu, viņi starp rosīgajiem knēveļiem ieraudzīja arī Skrūvīti un Ķīlīti.
— Ei, ko jūs darāt? Kas šeit būs? — Skubiņš sauca.
— Kosmiskā pilsētiņa, — Skrūvītis atbildēja.
— Un kam tāda Kosmiskā pilsētiņa vajadzīga?
— Pagaidi — atbrauks Zinītis, tas visu pamatīgi paskaidros.
Bet Nezinītis aizvainots iebilda:
— Kā, vai tad mēs paši nevarējām uzcelt Kosmisko pilsētiņu?
Nezinītis taisīja tādu seju, it kā viņš visu mūžu to vien būtu darījis kā cēlis kosmiskās pilsētiņas.
— Bet tu nebēdājies, darba pietiks visiem, — Skrūvītis viņu mierināja. — Pirmkārt, ap mājām jāiedēsta puķes, lai būtu skaisti; otrkārt, no elektriskās spēkstacijas līdz Kosmiskajai pilsētiņai jāierīko elektrolīnija, lai pievadītu elektrību; treškārt, jāizbūvē ceļš, jānoasfaltē ielas, jāievelk ūdensvads, jāiekārto telpas … Vai nu mazums vēl ko darīt!
Ziedu pilsētas iedzīvotāji uz karstām pēdām iesaistījās darbā. Dažs strādāja pie ceļa būves, dažs raka zemē stabus elektrolīnijai, dažs dēstīja puķes. Daudziem atradās darbs pie namu iekšējās ap
dares. Tūbiņš uzņēmās visu krāsošanas darbu vadību: jauca krāsas, norādīja, kādās krāsās krāsot sienas un jumtus.
Drīz vien Kosmiskās pilsētiņas centrā bija ierīkots apaļš be- tonēts laukumiņš, uz kura sāka montēt kosmisko raķeti. Šās ra-
ķetes daļas bija izgatavotas Saules pilsētā un atvestas uz Kosmisko pilsētiņu speciālās kāpurķēžu kravas mašīnās ar ārkārtīgi līganu gaitu, lai raķetes detaļas pārvedot netiktu bojātas vai deformētas, Montēšanai tika atvests speciāls soļojošs torņa celtnis. Ar šā celtņa palīdzību raķetes daļas nocēla no kravas mašīnām un nolika vajadzīgajās vietās. Raķete tomēr bija tik augsta, ka tās augšējās daļas novietoja ne vairs ar torņa celtni, bet gan ar helikopteru, kas pacēla detaļas vajadzīgajā augstumā. Raķetes montēšanu uzraudzīja Fuksija un Siļķīte, kas speciāli tālab bija atbraukušas uz Kosmisko pilsētiņu un te apmetušās.
Pēc dažām dienām raķete bija samontēta. Tā slējās Kosmiskās pilsētiņas vidū pāri mājām kā milzu cigārs vai uz gala nostatīts dirižablis. Lai pasargātu raķeti no kaitīgas gaisa, ūdens tvaiku un citu gāzu iedarbības, tās ārējais apvalks bija izgatavots no sevišķi izturīga nerūsējoša tērauda. Zem šā tērauda apvalka bija otrs apvalks no speciālas, tā saucamās kosmoplast- masas, kuras uzdevums bija aizsargāt kuģa iekšieni no kaitīgas kosmosa staru iedarbības un no radioaktīvā izstarojuma. Beidzot, kuģa iekšpusē bija vēl trešais — termoplastmasas siltumizolācijas apvalks, kas palīdzēja saglabāt kuģa iekšienē nepieciešamo temperatūru.
Raķetes kustībai un vadīšanai bija trīs reaktīvie dzinēji. Galvenais — pats lielākais — dzinējs, kas deva raķetei virzes kustību, bija novietots astes daļā. Šā dzinēja sprausla bija pavērsta vertikāli uz leju. Dzinējam darbojoties, sasildītās gāzes lauzās no sprauslas lejup, un tāpēc pretspēks jeb, kā to citādi sauc, reaktīvais spēks grūda raķeti uz augšu.
Raķetes augšējā daļā — grozāmajā galviņā — bija iemontēts pagriezienu dzinējs. Šā dzinēja sprausla, novietota horizontāli, varēja pagriezties uz jebkuru pusi. Ja, piemēram, raķeti vajadzēja pagriezt uz rietumiem, dzinēja sprauslu grieza uz austrumiem. Sasilušās gāzes šai gadījumā lauzās ārā austrumu virzienā, turpretim pati raķete nosliecās uz rietumiem.
Šinī pašā raķetes priekšgalā bija ievietots trešais, tā saucamais bremzes dzinējs ar sprauslu vertikāli uz augšu. Kad ieslēdza bremzes dzinēju, karstās gāzes tika izsviestas no sprauslas uz priekšu, un tāpēc reaktīvais spēks varēja palēnināt raķetes virzes kustību un pat pavisam to apturēt.
Raķetes iekštelpa bija sadalīta divpadsmit kajītēs. Katra kajīte bija paredzēta četriem ceļotājiem. Tātad kosmiskajā lidojumā varēja doties pavisam četrdesmit astoņi knēveļi. Raķetes centrālajā daļā atradās salons. Šai salonā kosmosa ceļotāji varēja sapulcēties, lai atpūstos, apspriestu šādus tādus jautājumus un arī paēstu. Visa pārējā raķetes iekštelpa bija izlietota tā saucamo nodalījumu ierīkošanai. Te bija pārtikas nodalījums, paredzēts pārtikas krājumu glabāšanai. Bija ķīmijas nodalījums ar aparatūru gaisa attīrīšanai no uzkrājušās ogļskābes un tā bagātināšanai ar skābekli. Bija akumulatoru nodalījums.ar uzstādītiem akumulatoriem, kas apgādāja ar elektroenerģiju elektromotorus, ventilatorus, dzesinātājus, kā arī sildāmaparātus un apgaismošanas ierīces.
Augšējā — vislabāk aizsargātajā raķetes daļā atradās vadības kabīne, kurā novietoja Zinīša izgudroto ierīci bezsvara stāvokļa radīšanai un elektronu vadīšanas mašīnu. Šī mašīna darbojās pēc iepriekš izstrādātas programmas un patstāvīgi virzīja kuģi pa nosprausto trasi, pēc vajadzības mainot tā ātrumu un virzienu un izdarot nosēšanos norādītajā Mēness apvidū.
Blakus vadības kabīnei atradās tā saucamā pogas kabīne, pie kuras durvīm bija uzraksts «Ieeja aizliegta». Šai kabīnē atradās tikai neliels galdiņš ar vienu vienīgu pogu vidū. Nospiezdams šo pogu, kosmosa kuģa komandieris ieslēdza elektronu vadības mašīnu, un tālāk jau tad mašīna pati iedarbināja bezsvara ierīci un visus pārējos aparātus un veica visu, kas vajadzīgs pareizam kosmosa kuģa lidojumam.
Raķetes augšējā daļā atradās arī astronomijas kabīne ar teleskopu, radiolokatoru un citiem aparātiem kosmosa kuģa
atrašanās vietas noteikšanai starpplanētu telpā, fotokabīne ar filmu un fotoaparātiem Mēness uzņemšanai, analīžu kabīne, kurā varēja izdarīt uz Mēness atrasto minerālu ķīmiskās analīzes. Raķetes astes daļā bija liela noliktava, kurā glabājās krietns krājums dažādu derīgu augu sēklu: gurķu, tomātu, burkānu, kāpostu, rutku, arbūzu, meloņu, ķiršu, plūmju, zemeņu, aveņu, kviešu, rudzu, griķu — no it visa, kas knēveļiem noderēja uzturam. Šīs sēklas Zinītis bija nolēmis uzdāvināt mēne- sēniem tai gadījumā, ja tādi uz Mēness mājotu un ja tiem pašiem šādu augu nebūtu.
Bez kajītēm, kabīnēm, nodalījumiem, noliktavas, salona raķetē bija daudz citu blakus telpu. Raķete bija it kā daudzstāvu nams, apgādāts ar visu, kas normālā dzīvē varēja būt vajadzīgs, un pat ar liftu, kas spēja pacelt jebkurā stāvā.
Kad raķete bija pilnīgi samontēta, ikviens, kas gribēja, varēja iepazīties ar tās iekšējo iekārtojumu. Līdzko salasījās četrdesmit astoņi šādi gribētāji, tos ielaida kuģī. Tur viņi varēja pasēdēt salonā, pagulēt kabīnēs uz lāviņām, ielūkoties visos kaktiņos. Pēc apskates ikvienam apmeklētājam vajadzēja uzvilkt kosmisko skafandru. Bez tā viņš nevarētu tikt laukā no raķetes. Izeja bija apgādāta ar speciālu fotoelementu, kas neļāva atvērt durvis, ja knēvelim nebija skafandra.
Raķetē pastāvīgi uzturējās Fuksija un Siļ- ķīte. Viņas iepazīstināja apmeklētājus ar raķetes iekšējo iekārtojumu, atbildēja uz visiem jautājumiem un novēroja, kā darbojas aparāti, kas attīra gaisu, vēdina telpu, uztur vajadzīgo temperatūru un tā joprojām.
Nezinītis, kuram arī izdevās iekļūt raķetē, par visu ļoti sīki iztaujāja Fuksiju un Siļķīti un, iznācis no raķetes, sagaidīja nākamo četrdesmit astoņu knēveļu grupu un atkal pievienojās tiem. Vienas dienas laikā viņš vairākkārt paguva iekļūt raķetē. Fuksija un Siļķīte jau bija viņu ielāgojušas un saņēma ar smaidu. Taču ārā viņas to nedzina. Siļķīte sacīja, ka nevienu nevajag raidīt projām: ja kāds grib pamatīgi iepazīt raķetes iekārtojumu, tad tas var nākt tikai par labu.
Drīz blakus Kosmiskajai pilsētiņai izauga liela, balta celtne, kas izskatījās kā milzīga, apaļa, uz mutes apgāzta porcelāna bļoda. Virs ieejas tanī bija lieliem, skaistiem burtiem uzrakstīts: «Bezsvara paviljons». Tagad ikviens varēja pats pārliecināties, ka valodas par bezsvara stāvokli nav tukšs izdomājums, bet pati īstākā patiesība. Katrs, kas iegāja paviljonā, acumirklī pazaudēja svaru un sāka bezpalīdzīgi ķepuroties gaisā.
Paviljona vidū bija neliela, caurspīdīga plastmasas kabīne. Sai kabīnē glabājās bezsvara aparāts.
Zinītis, ap šo laiku jau atgriezies Ziedu pilsētā, bija stingri jo stingri noliedzis ieiet kabīnē un aiztikt aparātu. Tagad šis aparāts vairs nebija parastais lineāls, bet garenā, tumšzilā ugunsdrošas un ūdensnecaurlaidīgas plastmasas futrālī ieslēgta ierīce. Magnetīta un mēnessakmens tuvināšanās šai ierīcē notika automātiski, proti, piespiežot podziņu. Ik rītu Zinītis pats ieradās kabīnē un ieslēdza ierīci, bet vakarā atnāca atkal, rūpīgi pārbaudīja, vai kāds nav palicis paviljonā, vai kāds knēvelis nekuļājas pie griestiem bezsvara stāvoklī, un tad ierīci izslēdza.
Viens otrs lasītājs varbūt neticēs, ka enerģija, ko izstaroja mēnessakmens un neliels magnetīts, varēja būt tik liela, ka uzveica zemes pievilkšanas spēku. Tomēr, labi apdomājuši, šie šaubu māktie lasītāji paši sapratīs, ka nekā brīnumaina te nav. Enerģijas krājumi vielā taču ir ļoti lieli un neizsmeļami. Tagad ikviens, kam nav sveša fizika, zina, ka ar enerģijas krājumu, kas glabājas kapeikas lieluma vielas gabaliņā, var aizstāt enerģiju, kura rodas, sadedzinot desmitiem tūkstošu tonnu akmeņogļu vai kādas citas degvielas. Arī to neviens nebūtu ticējis tais laikos, kad vēl nebija atklāta atomu enerģija, taču mūsdienās tas nevienu vairs nepārsteidz.
Turklāt jāpiebilst, ka mēnessakmens enerģija iznicināja svaru ne vispār, bet tikai ierobežotā telpā, turklāt tā pat neiznīcināja svaru, bet tikai novirzīja tā saucamo gravitācijas lauku sāņus. Ja bezsvara zonā smaguma spēks nebija jūtams nemaz, tad apkārt šai zonai izveidojās tā saucamā pastiprināta smaguma josla. To sajuta ikviens, kas nonāca bezsvara paviljona tuvumā. Tātad Zinīša atklājumā nekā brīnumaina nebija. Tajā viss bija zinātniski pamatots, kas, protams, nemazināja šā atklājuma nozīmi.
Nav nemaz jāsaka, cik milzīgu interesi bezsvara paviljons izraisīja Ziedu pilsētas iedzīvotājos. Pagāja dažas dienas, un visā pilsētā nevarēja sameklēt knēveli, kurš nebūtu kaut reizi iegriezies paviljonā. Daudzi jau bija paspējuši tur pabūt vairākas reizes, un, ja runājam par Nezinīti, tad viņš augām dienām nenāca no paviljona laukā un jutās tajā kā zivs ūdenī.
Kādu rītu Nezinītis piecēlās paagrāk un ielavījās paviljonā tā, lai neviens neredzētu. Tur viņš paņēma bezsvara aparātu un devās ar to uz upi. Viņam nez kāpēc iegribējās paskatīties, ko darīs zivis upē, kad nonāks bezsvara stāvoklī. Nav zināms, kāpēc viņam galvā bija ieperinājusies tāda doma. Varbūt viņš sāka domāt par zivīm tāpēc, ka pats gluži kā zivs augām dienām peldēja pa paviljonu bezsvara stāvoklī.
Nonācis upmalā, Nezinītis ieslēdza bezsvara ierīci un sāka vērot ūdeni. Pašā pirmajā mirklī viņš pamanīja, ka bezsvars ļoti dīvaini ietekmē zivju izturēšanos. Dažas no tām nolaida astīti uz leju un virpuļoja kā balerīnas; citas nolaidās ar galviņu uz leju un griezās gluži tāpat; vēl citas peldēja ar vēderu uz augšu. Tomēr pēc kāda laika daudzas no tām aprada ar bezsvara stāvokli un sāka, tāpat kā parasti, draiskuļot pa ūdeni. Bet tad kāda zivtiņa, grasīdamās ķert mušu, kas laidelējās virs ūdens, izlēca no upes un sāka bezpalīdzīgi spirināties gaisā. Tagad smagums viņu vairs nevilka lejup un zivs, lai vai kā gribētu, nevarēja tikt atpakaļ upē. Tūliņ pēc pirmās no ūdens iz- plunkšķēja vēl viena zivs. Nepagāja ne piecas minūtes, kad virs upes līmeņa, saulītē mirguļodamas, jau dejoja zivis, vardes, tritoni, ūdensvaboles un cita ūdens kustoņa.
Kamēr Nezinītis pie upes izdarīja savus «mēģinājumus», Zinītis ieradās paviljonā, lai ieslēgtu bezsvara ierīci. Ieraudzījis, ka ierīce no kabīnes pazudusi, Zinītis briesmīgi pārbijās.
— Kur aparāts? — viņš uztraucies iekliedzās. — Kas paņēmis aparātu? Tūliņ nolieciet atpakaļ!
Taču neviens no knēveļiem nezināja pateikt, kur palicis aparāts. Tikai Skrūvītis un Ķīlītis, kas tepat netālu strādāja, ieminējās, ka šorīt agri redzējuši Nezinīti, kas nez kāpēc iegriezies paviljonā un pēc tam aizgājis uz upes pusi. To uzzinājis, Zinītis pa kaklu pa galvu drāzās uz upi. Viņam paka] šķina pārējie knēveļi. Uzskrējis Gurķu kalniņā, Zinītis ieraudzīja lejā Nezinīti, kas lidinājās virs upes bezsvara stāvoklī.
— Re, kur viņš ir, Nezinītis! Re, kur! — sauca knēveļi, kas joza Zinītim nopakaļ.
Nezinītis izdzirdēja kliedzienus. Pagriezies viņš ieraudzīja pārskaitušos Zinīti un pārējos knēveļus, kas diedza taisni pie
viņa. Pārbijies viņš gribēja aizmukt, taču sāka tikai nevarīgi ķepuroties gaisā. Aptvēris, ka bezsvara stāvoklī aizbēgt nav ko domāt, viņš labi žigli nospieda ierīces podziņu un izslēdza bezsvaru. Atguvis svaru, viņš zibenīgi šāvās lejup un ar visu sparu ieplunkšķēja ūdenī. Šļakatas vien pašķīda uz visām pusēm.
— Glābiet viņu! Glābiet! Viņam ir bezsvara aparāts! — Zinītis brēca kā nepilnīgs un, pieskrējis pie upes, metās ūdenī.
Knēveļi ar visām drēbēm lēca ūdenī un peldēja uz upes vidu, kur nevarīgi ķepurojās Nezinītis. Viņš jau sāka laist burbuļus, kad pie viņa vēl laikā piepeldēja Zinītis. Satvēris Nezinīti aiz apkakles, Zinītis vilka viņu uz krastu. Piepeldēja arī citi knēveļi un sāka Zinītim palīdzēt. Uz upi jau steidzās doktors Tabletiņš ar savu ceļa aptieciņu. Ieraudzījis, ka knēveļi izvilkuši Nezi- niti krastā, viņš sauca:
— Novelciet viņam kreklu! Tūliņ es viņam izdarīšu mākslīgo elpināšanu!
Pamanījis doktoru Tabletiņu ar viņa aptieciņu, Nezinītis pietrūkās kājās un grasījās laist ļekas vaļā, taču Zinītis nogrāba viņu aiz matiem un uzbrēca:
— Kur bezsvara aparāts? Kur tu liki aparātu? Tu esi noslīcinājis aparātu, aunapakausi tāds!
— Laid vaļā! — Nezinītis iespiedzās un sāka spārdīties kajam.
— Ak tu man vēl kausies! — Zinītis gārdza. — Noslīcinājis aparātu un vēl kausies! Es tev gan radīšu, ka aparatus slīcināt!
Un viņš parāva Nezinīti aiz matiem tik stipri, ka tam acīs saskrēja asaras. Par atbildi Nezinītis iebelza Zinītim ar dūri pa krūtīm. Zinītim aizrāvās elpa, un viņš palaida vaļā Nezinīša matus. Sajuties brīvībā, Nezinītis kā gailis klupa pāridarītājam virsū, un abi sāka plūkties. Knēveļi metās tos izšķirt. Vieni turēja aiz rokām Zinīti, otri — Nezinīti. Zinītis no visa spēka rāvās ārā, pūlēdamies iespert Nezinītim, un kliedza:
— Kā mēs tagad lidosim uz Mēnesi — bez aparāta? Tagad viss pagalam! Laidiet mani, es viņam parādīšu, kā aparātus upē slīcināt!
Arī Nezinītis rāvās no rokām ārā un brēca:
— Nu, laidiet tak vaļā! Es viņam atdošu aparātu!
Pēdīgi viņam izdevās atbrīvoties no knēveļiem, taču Skubiņš paguva saķert viņu aiz apkakles. Nezinītis rāvās ārā ar tik briesmīgu spēku, ka izlīda no krekla, un nu visi ieraudzīja, ka zemē nokrīt bezsvara ierīce, kas visu laiku bija glabājusies Nezinītim azotē.
— Re, kur ir tas bezsvara aparāts! — iesaucās doktors Tabletiņš.
— Ko neteici, ka aparāts ir pie tevis? — Skubiņš jautāja.
— Kā tad es varēju pateikt, ka jūs visi saklupāt man virsū kā vārnu bars? Tiklīdz es manīju, ka krītu ūdenī, tā uzreiz iegrūdu aparātu azotē, tikko nenoslīku tā dēļ, bet viņi nesaka vis paldies, tikai kaujas!
Zinītis pacēla aparātu no zemes un, nikni pazibsnījis acīm uz Nezinīti, paziņoja:
— Tāpēc tu nelidosi uz Mēnesi!
— Nu, lidojiet vien paši, — Nezinītis atgremza. — Liela man vajadzība pēc tā jūsu Mēness!
— Ar tevi runāt — tas nozīmētu zaudēt pašcieņu! — pateica Zinītis un, nebilzdams vairāk ne vārda, aizgāja.
— Ko tu neteiksi, kas par lielu kungu! — Nezinītis nokliedza viņam pakaļ. — Nu, bučojieties vien ar savu Mēnesi! Es iztikšu arī bez Mēness!