Nēzinītis meloja! Patiesībā viņam ļoti gribējās lidot uz Mēnesi. Viņš aizvien vēl cerēja, ka Zinītis šā vai tā piemirsis notikušo un neizpildīs savus draudus. Tomēr viņš cerēja velti. Zinītis nekā nebija aizmirsis. Pēc kāda laika tika noteikta aizlidošanas diena, un Zinītis sastādīja to knēveļu sarakstu, kuri lidos uz Mēnesi. Kā jau varēja paredzēt, Nezinīša šai sarakstā nebija. Tajā nebija arī Apalīša un dažu citu knēveļu, kuri lāgā nepanesa bezsvara stāvokli.
Nēzinītis, kā mēdz teikt, bija bēdu sagrauzts. Viņš ne ar vienu negribēja pat runāt. Smaids viņa sejā izdzisa. Viņš zaudēja ēstgribu. Naktī viņš ne uz mirkli nevarēja iemigt un nākamajā dienā staigāja tik sadrūmis, ka žēl skatīties.
— Vai nevarētu tomēr Nezinītim piedot? — Zinītim ieminējās Siļķīte. — Manuprāt, viņš vairs tā neblēņosies. Turklāt viņš tik labi panes bezsvara stāvokli. Viņam tas būs pārāk smags sods.
— Tas nav sods, bet piesardzības līdzeklis, — Zinītis stingri atteica. — Ceļojums uz Mēnesi nav izpriecas brauciens. Sai ceļojumā varēs doties tikai paši gudrākie un disciplinētākie knēveļi. Nezinītis ļoti labi panes bezsvara stāvokli, taču viņa prāta spējas pagaidām ne tuvu nav tādā līmenī, kā varētu vēlēties. Ar savu nedisciplinētību Nezinītis cietīs gan pats, gan iegāzīs citus. Bet kosmoss nav nekas tāds, ar ko var jokus dzīt. Lai labāk Nezinītis pagaida līdz nākamajai reizei un pa to laiku papūlas pieņemties prātā. Tas ir mans pēdējais vārds!
Dzirdējusi tik kategorisku atbildi, Siļķīte šo sarunu vairs neatjaunoja. Ar laiku Nezinītis pamazām nomierinājās un vairs tik gauži nobēdājās. Viņam atgriezās ēstgriba. Arī miegs uzlabojās. Kopā ar citiem knēveļiem Nezinītis nāca uz Kosmisko pilsētiņu, vēroja, kā tiek veikta raķetes pārbaude, kā ceļotāji trenējas pirms došanās kosmosā, klausījās Fuksijas un Siļķītes lekcijas par Mēnesi, par starpplanētu lidojumiem. Likās, ka viņš pilnīgi samierinājies ar savu likteni un vairs nesapņo par ceļojumu uz Mēnesi. Pat raksturs Nezinītim šķita pārvērties. Visvērīgākie knēveļi pamanīja, ka Nezinītis pasācis bieži un ilgi nez par ko domāt. Kad viņam uznāca tādi domīguma brīži, sejā ieplaiksnījās tāds kā sapņains smaids, it kā Nezinītis par kaut ko priecātos. Neviens tomēr netika gudrs, kas viņā rosināja tādu priecīgu noskaņu.
Reiz Nezinītis, saticis Apalīti, to uzrunāja:
— Paklau, Apalīt, tagad mēs esam bēdu brāļi.
— Kādu bēdu? — Apalītis nesaprata.
— Nu, tevi taču neņem līdzi uz Mēnesi un mani arī ne.
— Es uz Menesi nevaru. Ēs esmu pārlieku smags. Raķete nejaudās mani pacelt, — Apalītis sacīja.
— Muļķības! — Nezinītis atteica. — Visi, kas lidos raķetē, būs bezsvara stāvoklī, tā ka raķetei vienalga, vai tu esi smags vai neesi smags. Neviens nenieka nesvērs. Skaidrs?
— Kāpēc tad mani neņem? Tas ir netaisni! — Apalītis iesaucās.
— Un kā vēl netaisni! — uztvēra Nezinītis. — Tik netaisni, ka nevar nemaz izsacīt. Mums abiem šī netaisnība jāizlabo.
— Kā tad to lai izlabo?
— Naktī pirms izlidošanas mēs ielīdīsim raķetē un paslēpsimies. Bet no rīta, kad raķete aizlidos kosmiskajā telpā, izlīdī- sim laukā. Negriezīs taču mūsu dēļ raķeti atpakaļ.
— Bet vai tad tā var rīkoties? — Apalītis šaubījās.
— Kāpēc tad nevar? Tāds kā joks! Pats galvenais, saproties, lai mūs nepaspētu izsēdināt, kamēr vēl atrodamies uz zemes. Bet kosmosā jau nu vairs ārā nesēdinās, esi bez bēdu!
— Un kur tad mēs paslēpsimies?
— Pārtikas nodalījumā. Tur ir ļoti ērti un lērums visādu produktu.
— Lērums produktu — tas ir labi! — Apalītis nopriecājās.
— Blēņas! — sacīja Nezinītis. — Kur tas redzēts, ka būtu četrdesmit astoņi ceļotāji. Kas nu tas par skaitu — padomā pats! Apaļam skaitam vajag, lai būtu piecdesmit. Un, kur var novietoties četrdesmit astoņi, tur saspie- dīsies arī piecdesmit. Turklāt mums taču nevajag vietas kajītē: mēs sēdēsim pārtikas nodalījumā. Kā mēdz sacīt — ja labi satiks, gan vietas pietiks.
— Bet vai tu noteikti zini, ka pārtikas nodalījumā produkti ir? — Apalītis pārvaicāja.
— Pats savām acīm redzēju, lai tad es netieku no vietas! — Nezinītis apzvērēja. — Es, brāl, visu raķeti krustām šķērsām esmu izpētījis. Visu, ko vien gribi, ar aizvērtām acīm atradīšu.
— Nu, ko tad, tad jau labi. — Apalītis bija ar mieru.
Vakarā pirms aizlidošanai noteiktās dienas Nezinītis un Apalītis nelikās gulēt. Nogaidījuši, līdz visi knēveļi bija aizmiguši, viņi klusītēm izlavījās no mājas un devās uz Kosmisko pilsētiņu. Nakts bija tumša, un Apalītim aiz bailēm šermuļi skrēja pār muguru. Domājot, ka drīz viņš aiztrauksies kosmosa plašumos, dūša viņam, kā mēdz teikt, sašļuka papēžos. Viņš jau nožēloja, ka bija iepinies tik bīstamā pasākumā, tomēr kaunējās atzīties Nezinītim, ka ir nobijies.
Bija jau pavisam vēls, kad Nezinītis un Apalītis nonāca Kosmiskajā pilsētiņā. Uzlēca mēness, un apkārt kļuva gaišāks. Aizzagušies garām namiem, mūsu draugi nonāca pie apaļā laukuma, kura vidū slējās kosmiskā raķete. Tā spīdināja savus tērauda sānus zilganajā mēnesnīcā, un Nezinītim un Apalītim šķita, ka tā spīd pati no sevis, it kā būtu darināta no kāda spulgojoša metāla. Tās apveidā jautās kaut kas drosmīgs un trauksmains, kas neatturami tiecās augšup: šķita, ka raķete nupat, nupat atrausies no savas vietas un trauksies debesīs.
Cenzdamies aizslīdēt nemanīti, Nezinītis un Apalītis pie- plaka pie zemes un tā sagumuši šķērsoja laukumu. Nonācis pie raķetes, Nezinītis ar pirkstu nospieda podziņu tās astes daļā. Nedzirdami atvērās durtiņas, un ceļotājiem pie kājām nolaidās nelielas metāla kāpnītes. Redzēdams, ka Apalītis vilcinās, Nezinītis satvēra viņu aiz rokas. Viņi kopā uzrausās pa kāpnītēm un iegāja tā saucamajā slūžu kamerā. Tā bija tāda kā neliela istabiņa ar divām hermētiski aizveramām durvīm. Vienas durvis, pa kurām iegāja Nezinītis un Apalītis, veda uz āru, otras veda kosmosa kuģa iekštelpās.
Tiklīdz draugi iegāja slūžu kamerā, ārdurvis automātiski aizveras. Apalītis redzēja, ka atkāpšanās ceļš nogriezts, un aiz bailēm viņam iekšā viss pamira. Viņš gribēja kaut ko sacīt, taču mēle mutē šķita sastingusi un galva kļuvusi kā tukšs spainis. Viņš pats vairs neapjēdza, par ko domā, un nezināja, vai vispār par kaut ko domā. Galvā viņam nez kāpēc visu laiku jaucās kādreiz dzirdētas dziesmiņas vārdi: «Paliec sveika, mīļā priede! Bērziņ dārgo, paliec sveiks!» No šiem vārdiem viņam uzdvesa tāds kā rūgtums un kļuva līdz asarām skumji.
Nezinītis pa to laiku nospieda podziņu pie otrām durvīm. Durvis tikpat klusu atvērās. Nezinītis apņēmīgi devās iekšā. Apalītis mehāniski viņam sekoja.
— Paliec sveika, mīļā priede! — viņš drūmi nomurmināja. — Še tev nu, dziesma ir galā!
Atskanēja knakšķis. Otrās durvis aizcirtās tikpat blīvi kā pirmās.. Tās it kā ar necaurejamu sienu nošķīra mūsu ceļotājus no visa, ar ko viņi līdz šim bija saistīti.
— Še tev nu, dziesma ir galā, — Apalītis vēlreiz atkārtoja un pakasīja aiz auss.
Nezinītis tobrīd jau bija atvēris lifta durtiņas, viņš paraustīja Apalīti aiz piedurknes un vedināja:
— Nu, nāc! Izkasīties gan vēl pagūsi!
Apalītis, ne vārda nebildis, ielīda lifta kabīnē. Viņš bija bāls kā spoks. Vienmērīgi sīkdama, kabīne slīdēja uz augšu. Kad tā bija pacēlusies vajadzīgajā augstumā, Nezinītis no tās izkāpa un uzsauca:
— Nu, lien ārā! Ko tu tur tāds kā pamiris?
Apalītis izlīda no lifta un ieraudzīja, ka atrodas ļoti šaurā, līkā gaitenī, kas it kā lokā ieskāva lifta šahtu. Pagājies pa gai- tenīti, Nezinītis apstājās pie apaļām metāla durtiņām, kas atgādināja tvaikoņa kurtuves durtiņas.
— Tepat ir. Te ir tas pārtikas nodalījums, — sacīja Nezinītis.
Viņš nospieda podziņu. Durvis atdarījās — it kā atpleta rīkli. Nezinītis līda iekšā šai rīklē, tumsā ar kājām taustīdams pakāpienus. Nonācis nodalījuma dibenā, viņš sagrābstīja pie sienas slēdzi un iededza gaismu.
— Nu, kāp šurp lejā! — viņš pakliedza Apalītim.
Apalītis rāpās lejā. No bailēm viņam trīcēja ceļi, tāpēc viņš paklupa un noripoja pa kāpnītēm taisni pārtikas nodalījumā. Tiesa, visai stipri viņš nesasitās, jo nodalījumā viss — gan sienas, gan grīda, gan pakāpieni bija aplīmēti ar mīkstu, elastīgu plastmasu. Raķetes iekšienē visas telpas bija aplīmētas ar tādu plastmasu. Tas bija darīts tālab, lai kāds, nokļuvis bezsvara stāvoklī, nejauši neapdauzītos.
Redzēdams, ka kritiens nav nodarījis Apalītim nekādu kaiti, Nezinītis aizvēra durvis un, jautri smaidīdams, teica:
— Tā, nu mēs esam mājās! Lai kāds tikai pamēģina mūs šeit dabūt
rokā!
— Bet kā mēs izlīdīsim atpakaļ? — Apalītis bažīgi iejautājās.
— Kā ielīdām, tāpat arī izlīdīsim. Redzi — pie durvīm ir podziņa! Nospiedīsi to — un durvis atvērsies. Šeit viss ir uz podziņām.
Nezinītis ņēmās spaidīt dažādas podziņas un vērt vaļā sienas skapjus, termostatus un ledusskapjus, kuru plauktos glabājās visdažādākie pārtikas produkti. Apalītis tomēr bija tik stipri uztraucies, ka pat produkti viņu neiepriecināja.
— Kas tev noticis? Izskatās, ka tu nemaz nepriecājies? — Nezinītis brīnījās.
— Nē, kāpēc! Esmu ļoti priecīgs, — Apalītis atbildēja, izskatīdamies pēc noziedznieka, kuram nez par kādām briesmīgām ļaundarībām piespriests nāvessods.
— Nu, ja esi priecīgs, tad liekamies gulēt! Ir jau pavisam vēls.
To pateicis, Nļpzinītis izstiepās nodalījuma dibenā, spilvena vietā pabāzis pagalvī pats savu dūri. Apalītis sekoja viņa paraugam. Ierīkojies labi ērti uz mīkstās plastmasas, viņš sāka apcerēt savu stāvokli, un pamazām viņam galvā nobrieda doma, ka vislabāk būtu atteikties no šā ceļojuma. Viņš nolēma uz vietas atzīties Nezinītim, ka vairs negrib lidot, bet tad iedomājās, ka Nezinītis par viņu smiesies un pārmetīs viņam bailīgumu. Pēdīgi-viņš tomēr sadūšojās tiktāl, ka apņēmās atzīties bailīgumā, taču tobrīd izdzirdēja Nezinīša vienmērīgo krākšanu. Pārliecinājies, ka Nezinītis cieši aizmidzis, Apalītis piecēlās un, vairīdamies uzkāpt viņam uz rokām, zagās uz durvīm.
«Izlīdīšu no raķetes un aizbēgšu uz mājām — un še tev dziesma galā,» viņš nodomāja. «Bet Nezinītis lai lido uz Mēnesi vesels, ja viņam tik ļoti gribas.»
Elpu aizturējis, Apalītis uzrāpās pa kāpnītēm un nospieda podziņu pie durvīm. Durvis atvērās. Apalītis izlīda no pārtikas nodalījuma un sāka klaiņot pa līko gaitenīti, pūlēdamies uziet
lifta durtiņas. Viņš raķetes iekārtojumu nepārzināja tik labi kā Nezinītis, tāpēc vairākkārt apstaigāja gaitenīti visapkārt, ikreiz nokļūdams atpakaļ pie pārtikas nodalījuma. Baidīdamies, ka Nezinītis pamodīsies un pamanīs viņa nozušanu, Apalītis atkal sāka nervozēt un zaudēt saprašanu. Pēdīgi viņam tomēr izdevās atrast lifta durtiņas. Ilgi nedomādams, viņš iekāpa kabīnē un nospieda pirmo pagadījušos podziņu. Kabīne neslīdēja vis lejup, bet cēlās uz augšu. Taču Apalītis nepievērsa tam uzmanību un, izkāpis no kabīnes, sāka meklēt slūžu kameras durvis, pa kurām varētu tikt laukā. Slūžu kamerā viņš, protams, iekļūt nevarēja, jo tās nemaz te nebija, toties viņš iekļuva pogas kabīnē un sāka pa tumsu gramstīties gar sienām, mēģinādams uztaustīt slēdzi. Slēdzi atrast neizdevās, taču kabīnes vidū viņš atdūrās pret nelielu galdiņu, uz kura sataustīja podziņu. Domādams, ka ar šo podziņu ieslēdz gaismu, Apalītis to nospieda un uzreiz palēcās uz augšu, nokļuvis bezsvara stāvoklī. Reizē ar to viņš izdzirdēja iedarbinātā reaktīvā dzinēja vienmērīgo dūkoņu.
Daži visatjautīgākie lasītāji droši vien uzreiz būs atskār- tuši, ka Apalītis bija nospiedis taisni to podziņu, kas iedarbināja elektronu vadības mašīnu. Un elektronu vadības mašīna, kā jau konstruktori to bija paredzējuši, pati iedarbināja bezsvara ierīci, reaktīvo dzinēju un visu pārējo iekārtu, un tāpēc raķete devās kosmiskajā lidojumā tai brīdī, kad neviens to negaidīja.
Ja šai brīdī kāds no Kosmiskās pilsētiņas iedzīvotājiem būtu pamodies un paskatījies pa logu, viņš būtu ārkārtīgi izbrīnījies, redzēdams, ka raķete lēnām atraujas no zemes un līgani ceļas gaisā. Tas notika gandrīz bez trokšņa. No dzinēja apakšējās sprauslas, viegli šņākdama, lauzās ārā
tieva sasilušo gāzu strūkliņa. Ar šās strūklas reaktīvo spēku pietika, lai piešķirtu raķetei virzes kustību, jo, pateicoties bezsvara ierīcei, pati raķete nesvēra itin nenieka.
Līdzko raķete bija pacēlusies pietiekamā augstumā, elektronu vadības mašīna ieslēdza pagrieziena mehānismu, un raķetes priekšdaļa sāka izdarīt riņķveida kustības, ar katru apli nosvērdamās slīpāk un slīpāk. Un nu, lūk, raķete nonāca tādā leņķī, ka ar fotoelementu apgādātā optiskā aparāta redzes laukā iekļuva Mēness. Mēnessgaismu fotoelements pārvērta elektriskā signālā. Saņēmusi šo signālu, elektronu vadības mašīna iedarbināja automātisko ierīci, un pēc dažām svārstīgām kustībām, kas kļuva aizvien vājākas, raķete nostabilizējās un lidoja taisni uz Mēnesi. Pateicoties automātiskajai ierīcei, raķete, kā mēdz teikt, uzņēma kursu uz Mēnesi. Tiklīdz raķete aiz šāda vai tāda iemesla novirzījās no uzņemtā kursa, automātiskā ierīce noregulēja raķetes kursu.
Sākumā Apalītis pat neaptvēra, kādu briesmu darbu viņš pastrādājis. Juzdams, ka nokļuvis bezsvara stāvoklī, viņš lūkoja izķepuroties ārā no pogas kabīnes, iedomādamies, ka citā kādā vietā bezsvara stāvokļa nav. Pēc krietnas piepūles viņam tas izdevās, un viņš atgriezās atpakaļ pie lifta. Šoreiz viņš pareizi izprata, kā lietojamas lifta kabīnes podziņas, un nospieda taisni to, kas lika kabīnei nolaisties pašā apakšējā stāvā, proti, raķetes astes daļā. Izkāpis no lifta, viņš atradās pie slūžu kameras durvīm, pa kurām, kā jau teikts, varēja iziet ārā. Blakus durvīm Apalītis saskatīja pie sienas podziņu. Tomēr, lai cik viņš šo podziņu spaidīja, lai kā
dauzīja ar kājām durvis, tās pat nedomāja vērties vaļā, Apalītis nezināja, ka slūžu kameras durvis varēja atvērties tikai tādā gadījumā, ja viņš uzģērbtu kosmisko skafandru. Un, jāsaka, labi, ka Apalītis to nezināja. Ja viņš nospiestu podziņu, iepriekš uzģērbis skafandru, durvis atvērtos un Apalītis, atstājis raķeti, izveltos taisni kosmiskajā telpā. Protams, tādā gadījumā viņš nekad vairs nevarētu atgriezties mājās, jo uz mūžu mūžiem paliktu lidojam kosmosā kā planēta.
Atdauzījis pret durvīm dūres un papēžus, Apalītis nolēma iet atpakaļ pie Nezinīša nu kategoriski pieprasīt, lai laiž viņu laukā no raķetes. Šo lēmumu viņš tomēr nevarēja izpildīt, jo bija aizmirsis, kurā stāvā Nezinīti atstājis. Vajadzēja braukāt pa visiem stāviem, izložņāt visas kabīnes, kajītes, nodalījumus. Bija vēls. Apalītis jutās ļoti noguris, turklāt viņam drausmīgi nāca miegs. Varētu sacīt, ka Apalītis gāzās no kājām zemē, ja viņš vispār varētu stāvēt kājās. Bezsvara stāvoklī Apalītim vispār nebija iespējas stāvēt kājās, viņš peldēja kā burkā ielaista karūsa, vienā gabalā atsizdamies ar galvu pret sienām un kūleņodams gaisā. Galu galā viņš vispār nekā vairs nesaprata. Galva viņam kļuva neskaidra, acis pašas no sevis vērās ciet, un, zaudējis pēdējos spēkus, viņš iemiga taisni tai brīdī, kad lifta kabīnē brauca uz augšu.
Nezinītis pa to laiku svētlaimīgi gulēja pārtikas nodalījumā un pat nejuta, ka kosmiskais lidojums sācies. Nakts vidū viņš tomēr uzmodās un nevarēja apjēgt, kāpēc atrpdas šeit un nevis mājās savā gultā. Pamazām viņš sāka atcerēties, ka tīšuprāt ielavījies raķetē. Juzdams, ka atrodas bezsvara stāvoklī, un saklausījis reaktīvā dzinēja vienmuļo rūkoņu, Nezinītis saprata, ka kosmosa kuģis atrodas lidojumā.
«Tātad, kamēr es gulēju, Zinītis un visi pārējie knēveļi sakāpuši kuģī un mēs dodamies uz Mēnesi. Viss iznācis taisni tā, kā es biju aprēķinājis!» Nezinītis nodomāja.
Sejā viņam atplauka laijnīgs smaids, un krūtīs kaut kas itkā ietrīsējās, noraustījās aiz prieka. Viņš jau dzīrās līst ārā no savas slēptuves un uzmeklēt Zinīti, atzīties tam, ka bez prasīšanas ielīdis raķetē. Mazliet padomājis, viņš nolēma tomēr vēl pagaidīt, kamēr raķete aizlido no Zemes labi tālu.
«Zinītim pateikt vēl pa- gūšu. Ar to nav ko steigties,» Nezinītis domāja.
Tobrīd viņš atcerējās Apalīti un, apskatījies apkārt, teica:
— Atvainojiet, dārgie draugi, bet kur tad ir Apalītis? Mēs taču abi kopā ielīdām nodalījumā!
Te Nezinītis pamanīja, ka nodalījuma durvis līdz kājai vaļā.
«Aha! Tātad Apalītis ir jau pamodies un izlīdis laukā,» Nezinītis apsvēra. «Nu, ko tad, ja jau tā, tad arī man nav nekādas jēgas vienam šeit kvernēt.»
Nezinītis izkūlās no pārtikas nodalījuma un, atvēris lifta durvis, ieraudzīja kabīnē Apalīti.
— A, re, kur tu esi ielīdis! — Nezinītis iesaucās. — Vai jūti? Jau lidojam!
— Ko? — uzmodies un platu muti nožāvājies, jautāja Apalītis.
— Lidojam! — Nezinītis priecīgi sauca.
— Kurp lidojam? — Apalītis jautāja un sāka ar dūrēm berzēt acis.
— Uz Mēnesi. Kurp gan vēl citur?
— Uz kādu Mēnesi?
— Nu, uz kādu . .. Nezini, kāds ir Mēness?
Tikai tagad Apalītis sāka atskārst, kas noticis. Labu brīdi viņš kā nepilnīgs vērās Nezinītī un tad nebalsī iekliedzās:
— Uz Mēnesi?!
— Uz Mēnesi! — Nezinītis priecīgi apstiprināja.
, — Lidojam?!
— Lidojam, tur jau ir tas joks! — Nezinītis sauca un, nespēdams valdīties aiz prieka, metās apskaut Apalīti.
Apalītim no bailēm aizrāvās elpa, apakšžoklis atkārās, acis iepletās apaļas, un viņš nekustīgu, stingu skatienu blenza uz Nezinīti.
— Bet kur tad ir visi pārējie? Tu neesi viņus redzējis? — Nezinītis taujāja, nemanīdams Apalīša dīvaino stāvokli.
— Kā-ā-di p-pā-rējie? — Apalītis, aiz uztraukuma stostīdamies, izdabūja.
— Nu, kur ir visi knēveļi? Kur ir Zinītis?
— Bet va-va-vai tad viņi ir šeit?
— Nu kā tad! Kāpēc tad mēs, tavuprāt, lidojam? Kamēr mēs abi gulējām pārtikas nodalījumā, visi ir atnākuši un devušies lidojumā. Saprati? . . . Tūliņ kāpsim augšā un atradīsim visus kajītēs.
Nezinītis nospieda podziņu, un lifts pacēla viņus stāvu augstāk.
— Tad ta viņi brīnīsies, mūs ieraudzījuši! — Nezinītis sacīja, apstādamies pie kādas kajītes durvīm. — Tūliņ iesim iekšā un teiksim: «Sveiki, te nu esam arī mēs!» Ha-ha-ha!
Kratīdamies aiz smiekliem, Nezinītis atvēra kajītes durvis un, ieraudzījis, ka tur neviena nav, iesaucās:
— Šeit nez kāpēc neviena nav!
Viņš tūdaļ ielūkojās otrā kajītē:
— Arī šeit nez kapec neviena nav!
Sos vārdus viņš atkārtoja ikreiz, kad bija ielūkojies tukšā kajītē. Pēdīgi viņš teica:
— Zinu! Viņi ir salonā. Droši vien tur pašlaik notiek kāda svarīga apspriede, tāpēc visi aizgājuši turp.
Nokāpuši salonā, draugi pārliecinājās, ka arī tas ir tukšs.
— Bet šeit taču vispār neviena nav! — Nezinītis iesaucās. — Izskatās, ka mēs raķetē esam vieni paši.
— Kā — vieni paši? — Apalītis iztrūkās.
— Tā — vieni paši, — Nezinītis noplātīja rokas.
— Kas tad tādā gadījumā palaida raķeti?
— Nezinu.
— Nevarēja taču raķete palaist sevi pati!
— Nevarēja, — Nezinītis piekrita.
— Tātad kāds to ir palaidis, — Apalītis secināja.
— Kas tad būtu varējis to palaist?
— Nu, nezinu.
Nezinītis aizdomīgi pavērās uz Apalīti un novaicāja:
— Varbūt tu to palaidi?
— Es? — Apalītis brīnījās.
— Nu jā, tu!
— Kā tad es varēju to palaist? — Apalītis paraustīja plecus. — Es jau pat nezinu, kā to palaist.
— Bet kāpēc tad tu izlīdi no pārtikas nodalījuma? — Nezinītis pratināja. — Kāpēc tad, kad es pamodos, tevis tur nebija? Kur tu staigāji — atzīsties!
— Es, saproti, naktī pārdomāju, ka nelidošu, un gribēju iet uz mājām — un, saproti, apmaldījos raķetē un pēc tam nevarēju atvērt durvis, un tad es pārdomāju, ka neiešu, un paliku, — Apalītis apjucis šļupstēja.
— Un tu nekur netiki spiedis podziņas? Lai palaistu raķeti, taču pietiek, ja nospiež vienu pašu podziņu! Saproti?
— Goda vārds, es nekur neko netiku spiedis. Es tikai nejauši iemaldījos kaut kādā mazā kabīnītē un tur nospiedu vienu pavisam, pavisam maziņu podziņu uz galda . ..
— Ā-ā-ā! — Nezinītis nelabā balsī iebļāvās un, sagrābis Apalīti aiz apkakles, vilka uz pogas kabīni. — Nu, atzīsties — tu biji šai kabīnītē?
— L-l-lie-iekas, ka šinī, — plātīdams muti kā zivs uz sausuma, Apalītis nomurmulēja.
— So te podziņu nospiedi?
— L-l-lie-iekas, ka šo, — Apalītis atzinās.
— Nu, tad tā arī ir! — Nezinītis iesaucās. — Tātad tu esi tas, kas palaida raķeti! Ko tagad pavēlēsiet darīt?
— Bet vai nevar ra-a-ķeti k-kaut kādi apturēt?
— Kā tad tu šo apturēsi?
— Nu, nospiest vēl kaut kādu po-podziņu.
— Es tev gan došu podziņu! Nospiedīsi vēl podziņu, raķete apstāsies — un mēs abi paliksim pasaules izplatījumā! Nē, labāk jau tad lidosim uz Mēnesi!
— Bet uz Mēness tak, stāsta, nekā neesot, ko ēst, — Apalītis iebilda.
— Nekas, tev tas noderēs, kļūsi mazliet vājāks, — Nezinītis pikti atcirta. — Citureiz zināsi, kā bez atļaujas aiztikt podziņas!
Vajadzēja tikai Apalītim iedomāties ēdamo, kad viņa domas sāka darboties jaunā virzienā. Viņam uzreiz briesmīgi sagribējās ēst. Nu jau viņš ne par ko citu nespēja domāt kā vien par ēšanu. Tāpēc viņš ieminējās:
— Paklau, Nezinīt, vai mēs nevarētu kaut ko ieēst? Es taču kopš vakardienas neko neesmu ēdis.
— Ieēst, nu gandrīz . . . Ieēst varbūt varētu, kaut gan tu to neesi pelnījis, — Nezinītis ērcīgi atrūca.
Atgriezušies pārtikas nodalījumā, draugi atvēra termostatu, kurā glabājās karstas kosmiskās kotletes, kosmiskais ķīselis,
kosmiskais kartupeļu biezenis un citi kosmiskie ēdieni. Visus šos ēdienus sauca par kosmiskiem tāpēc, ka tie bija iepildīti garās celofāna tūbiņās — apmēram kā aknu desa. Ja tādu tūbiņu pielika pie mutes un ar rokām saspieda, varēja panākt, lai barība taisni no tūbiņas nokļūst mutē; bezsvara stāvoklī tas bija ļoti ērti. Iztukšojuši katrs vairākas tādas tūbiņas, draugi uzēda kosmisko saldējumu, kas, izrādījās, bija ārkārtīgi garšīgs. Šim kosmiskajam saldējumam bija tikai viena vaina: no tā neganti sala rokas, jo visu laiku nācās auksto celofāna tūbiņu spiest ar rokām, citādi saldējumu nevarēja iedabūt mutē.
Kolīdz Apalītis bija paēdis, garastāvoklis viņam uzreiz uzlabojās.
— Nekas, izrādās, ka raķetē var labi paēst! — viņš sacīja.
Un viņam sāka likties, ka nekas briesmīgs nav noticis un ka
raķete nemaz nelido, bet joprojām stāv uz zemes.
— Paklau, Nezinīt, kāpēc tu domā, ka mēs kaut kur lidojam? Manuprāt, mēs nemaz nelidojam, — Apalītis ieteicās.
— No kā tad, tavuprāt, radies bezsvara stāvoklis? — Nezinītis atjautāja.
— Bet atceries — kad mēs bijām mājās, es atsitos ar degunu pret galdu. Toreiz taču mēs nekur nelidojām, bet bezsvara stāvoklis tomēr bija.
— Tūliņ mēs uzkāpsim astronomiskajā kabīnē un paskatīsimies iluminatorā, — Nezinītis teica. — Iluminatorā būs redzams, kur mēs atrodamies.
Draugi mudīgi uzkāpa astronomiskajā kabīnē. Palūkojušies pa sānu iluminatoru, viņi ieraudzīja visapkārt bezgalīgas, melnas debesis, kā sētin nosētas lielām zvaigznēm, starp kurām spīdēja žilbinoši spoža Saule. Šķita, ka ir diena, taču tai pašā reizē bija arī nakts. Uz Zemes tā nekad nemēdz būt. Kad uz Zemes var redzēt Sauli, tad nav redzamas zvaigznes, un otrādi, kad ir zvaigznes — nav Saules. Vienā no augšējiem iluminatoriem spoži spīdēja Mēness. Tas likās mazliet lielāks, nekā mums izskatās no Zemes.
— Pilnīgi skaidrs, — sacīja Nezinītis. — Mēs jau esam tālu no Zemes. Mēs esam kosmosā!
— Še tev nu — dziesmiņa galā! — Apalītis vīlies nomurmināja.