Tagad, kad Apalītis bija galīgi pārliecinājies, ka par atgriešanos uz Zemes nevar būt ne runas, viņš pamazām nomierinājās un teica:
— Nu, ko tur, ja jau mēs lidojam uz Mēnesi un atpakaļ visi ceļi nogriezti, tad mums ir tikai viens uzdevums: atkal nokļūt pārtikas nodalījumā un kārtīgi paēst brokastis.
— Mēs taču nule pat brokastojām, — iebilda Nezinītis.
— Vai tad tās nu bija īstas brokastis? — Apalītis apstrīdēja. — Tās bija izmēģinājuma brokastis, tā sakot, melnraksts, trenēšanās.
— Kā tas ir — trenēšanās? — Nezinītis nesaprata.
— Nu, mēs taču abi kosmosā brokastojām pirmo reizi. Tātad nemaz pa īstam nebrokastojām, bet tikai it kā apguvām ēšanas procesu kosmosā, tas ir, trenējāmies. Toties tagad, kad trenēšanās izbeigta, mēs varam paēst brokastis pa īstam.
— Nu, kas tur liels, var arī, — Nezinītis bija ar mieru.
Draugi nokāpa pārtikas nodalījumā. Nezinītim nepavisam vēl negribējās ēst, un viņš tikai kompānijas pēc apēda vienu kosmisko kotleti. Toties Apalītis bija nolēmis nezaudēt galvu jaunajos apstākļos un izturējās pret darāmo ar vislielāko nopietnību. Viņš paziņoja, ka pārtikas nodalījumā jaizdarot revīzija un jāpārbaudot visu kosmisko ēdienu kvalitāte, un tāpēc jānoēdot no katra ēdiena kaut vai pa vienai porcijai.
Izrādījās tomēr, ka šis uzdevums nav viņam pa spēkam, jo jau pie desmitās vai vienpadsmitās porcijas viņu nolauza miegs, un Apalītis aizmiga ar aizkostu kosmisko cīsiņu mutē. Par to nav ko brīnīties, jo nakti Apalītis bija gulējis maz, turklāt ikviens, kas atrodas bezsvara stāvoklī, var iemigt jebkurā pozā, nemaz nav tālab speciāli jāliekas gultā.
Zinādams, ka Apalītis cauru nakti nokulstījies, meklēdams
izeju no raķetes, Nezinītis nolēma Jaut viņam atpūsties, bet pats devās uz astronomisko kabīni paraudzīties, cik tuvu kosmosa kuģis pievirzījies Mēnesim. Iluminatoros, tāpat kā iepriekš, melnoja debesis ar zvaigznēm, ar spilgti mirdzošu Saules disku un sudrabainu, spožu Mēnesi augšā. Saule bija tikpat liela, kāda tā parasti redzama no Zemes, bet Mēness jau bija kļuvis otrtik liels. Nezinītim likās, ka viņš saskata uz Mēness virsmas tādus sīkumus, kādus nebija pamanījis agrāk, bet, tā kā viņš agrāk nekad nebija vērojis Mēnesi tik uzmanīgi, tad arī nevarēja pilnīgi droši apgalvot, vai saskata šos sīkumus tāpēc, ka ir pielidojis Mēnesim tuvāk, vai arī saskata tos tāpēc, ka tagad sācis vērot Mēnesi uzmanīgāk.
Kaut gan raķete traucās milzīgā ātrumā, veikdama divpadsmit kilometru sekundē, Nezinītim šķita, ka tā sastingusi uz vietas un ne par puspirksta platumu netuvojas Mēnesim. Tas izskaidrojams ar ļoti lielo — ap četrsimt tūkstošu kilometru — attālumu no Zemes līdz Mēnesim. Pie tāda milzu attāluma divpadsmit kilometru sekundē nav tik liels ātrums, lai to ar aci varētu pamanīt, turklāt vēl atrodoties raķetē.
Pagāja divas vai trīs stundas, bet Nezinītis aizvien vēl raudzījās uz Mēnesi un nekādi nevarēja no tā atrauties. Mēness it kā vilktin pievilka viņa skatienu. Pēdīgi viņš sajuta tādu kā smeldzīgu kņudēšanu vēderā un tikai tad attapa, ka pienācis laiks pusdienot. Viņš naski nokāpa pārtikas nodalījumā un ieraudzīja, ka Apalītis pamodies un jau nez ko garšīgi gremo.
— Ei, tu jau, es skatos, esi ķēries pie pusdienām! — Nezinītis viņam uzsauca. — Kāpēc nepagaidīji mani?
— Tad man jau tās vēl nav pusdienas, bet tā pati .. . trenēšanās, — Apalītis atteica.
— Nu tad beidz trenēties — un ēdīsim pusdienas, — Nezinītis sacīja. — Kas mums tur ir tāds labi garšīgs?
— Pirmajā varu ieteikt lielisku kosmisko skābu gurķu viru, otrajā — kosmiskos kāpostu tīteņus un trešajā — kosmisko ābolu ķīseli.
Tā runādams, Apalītis izņēma no termostata vairākas tūbiņas ar viru, tīteņiem un ķīseli, un draugi ķērās pie maltītes. Šo nodarbību beidzis, Apalītis pateica, ka pēc pusdienām esot derīgi mazliet nokrākties, lai barību pareizi sagremotu. Viņš uz vietas aizmiga, karādamies pārtikas nodalījumā, plaši atmetis rokas un kājas. Nezinītis nolēma sekot viņa paraugam, taču viņam nepatika, ka, guļot bezsvara stāvoklī, miegā rokas un kājas aizslīd katra uz savu pusi, tāpēc viņš pārlika vienu kāju pār otru, kā sēžot uz krēsla, bet rokas sakrustoja uz krūtīm.
Ierīkojies tādā pozā, Nezinītis lūkoja aizmigt. Kādu brīdi viņš klausījās vijīgajā reaktīvā dzinēja dīkšanā. Viņam šķita, ka dzinējs klusītēm čukst viņam ausī: «Sīp-sīp-sīp-sīp!» Šīs skaņas Nezinīti pamazām ieaijāja, un viņš aizmiga.
Pagāja vairākas stundas, un Nezinītis juta, ka viņu kāds purina aiz pleca. Acis atvēris, viņš ieraudzīja Apalīti.
— Mosties drīzāk, Nezinīt! Nelaime! — Apalītis iztrūcies murmināja.
— Kas par nelaimi? — jautāja Nezinītis, beidzot galīgi pamodies.
— Nelaime, brālīt, mēs laikam esam nogulējuši vakariņas!
— Ej tu ar savām vakariņām! — Nezinītis saskaitās. — Un es domāju — diez kas noticis!
— Es brīnos par tavu bezbēdību! — sacīja Apalītis. — Ēšanas režīmu nedrīkst pārkāpt. Visu vajag darīt laikā: gan pusdienot, gan brokastot, gan vakariņot. Tas nav nekāds joks!
— Nu labi, labi, — Nezinītis nepacietīgi attrauca. — Iesim vispirms paskatīties uz Mēnesi, tad vari kaut pusdienot, kaut vakariņot un pat brokastot — visu pie reizes.
Draugi uzkāpa astronomiskajā kabīnē un palūkojās pa augšējo iluminatoru. Tas, ko viņi ieraudzīja, viņus pārsteidza. Virs
raķetes karājās milzīgi liela, spoža bumba, aizsegdama zvaigžņotās debesis. Apalītis tā pārbijās, ka aiz bailēm viņam sāka drebēt ir lūpas, ir vaigi un pat ausis, bet no acīm ripoja asaras.
— Kas tas ir? .. . Uz kurieni? . . . Tūliņ mēs ietrieksimies tajā, vai ne? — viņš šļupstēja, iekampies Nezinītim piedurknē.
— Klusu, tu! — Nezinītis viņam uzbrēca. — Manuprāt, tas gluži vienkārši ir Mēness.
— Kā — vienkārši Mēness? — Apalītis brīnījās. — Mēness taču ir mazs!
— Protams, ka Mēness. Mēs tikai esam pielidojuši tam tuvu klāt.
Nezinītis pacēlās pie kabīnes griestiem un, pieplacis pie augšējā iluminatora, ņēmās aplūkot Mēness virsmu. Tagad Mēness bija redzams tā, kā to parasti redz no Zemes teleskopā, un pat labāk. Uz tā virsmas pilnīgi skaidri varēja saskatīt gan kalnu grēdas, gan Mēness cirkus, gan dziļas plaisas jeb lūzuma vietas.
— Pacelies, Apalīt, šurp! — Nezinītis aicināja. — Paskaties, cik tagad Mēness skaidri redzams!
Apalītis negribīgi pacēlās augšup un sāka caur pieri lūkoties iluminatorā. Tas, ko viņš ieraudzīja, nesagādāja viņam atvieglojumu. Viņš ievēroja, ka Mēness tagad nestāv uz vietas, bet tuvojas ar manāmu ātrumu. Sākumā tas bija redzams kā mirdzošs milzu aplis pāri pusdebesīm. Pamazām šis aplis auga lielāks un. beigu beigās piepildīja visas debesis. Tagad — skaties kurp skatīdamies — uz visām pusēm pletās Mēness virsma
ar augšpēdu apgāztām kalnu grēdām, Mēness krāteriem un ielejām. Tas viss draudoši karājās virs galvas un bija jau tik tuvu, ka likās, vajag tikai pastiept roku uz augšu — un varēs aizsniegt kādu Mēness kalna virsotni.
Apalītis bailīgi nodrebinājās un, ar roku atgrūdies no iluminatora, nolaidās kabīnes dibenā.
— Rauj viņu piķis! — viņš norūca. — Negribu ne skatīties uz šo Mēnesi!
— Kāpēc? — Nezinītis jautāja.
— Nu kāpēc viņš karājas mums taisni virs galvas? Ņems vēl un no augšas uzkritīs mums virsū!
— Tāds kā joks! Ne jau Mēness uzkritīs mums virsū, bet mēs nokritīsim uz Mēness".
— Kā tad mēs varam uz tā nokrist, ja esam apakšā, bet Mēness augšā?
— Tad saproti jel, — Nezinītis skaidroja, — Mēness gluži vienkārši pievilks mūs.
— Tātad mēs no apakšas it kā piekabināsimies pie Mēness? — Apalītis sāka apjēgt.
Nezinītis arī pats nezināja, kā notiks nosēšanās uz Mēness, taču viņam gribējās Apalītim ierādīt, ka viņš visu labi zina. Tāpēc viņš teica:
— Kā tad! It kā piekabināsimies.
— Izredzītes — neko sacīt! — Apalītis iesaucās. — Tātad, izlīduši no raķetes, mēs pa Mēnesi staigāsim ar kājām gaisā.
— Kāpēc tad tā? — Nezinītis brīnījās.
— Bet kā tad citādi? — Apalītis atjautāja. — Ja mēs esam apakšā un Mēness augšā, tad gribot negribot vajadzēs griezt ķedeles gaisā.
— Hm! — Nezinītis domīgi novilka. — Liekas, patiešām iznāk kaut kā citādi, nekā vajadzētu!
Viņš uz brītiņu nogrima domās un taisni šai acumirklī atskārta, ka vairs nedzird pierasto dzinēja dīkšanu.
— Paga, — viņš ievaicājās Apalītim. — Vai tu ko dzirdi?
— Kas tad man, tavuprāt, būtu jādzird? — Apalītis tramīgi saausījās.
— Reaktīvā dzinēja sīkšana.
Apalītis ieklausījās.
— Manuprāt, nekādas sīkšanas nav, — viņš atbildēja.
— Se tev nu! — Nezinītis apjuka. — Vai tiešām dzinējs būtu sabojājies? Atlidojuši tepat jau līdz pašam Mēnesim — un piepeši tāda neveiksme!
Apalītis gandrīz jau nopriecājās, apsvēris, ka ar bojātu dzinēju raķete nevarēs turpināt lidojumu un tai būs jāgriežas atpakaļ. Viņa prieks tomēr bija veltīgs. Reaktīvais dzinējs nemaz nebija sabojājies, bet tikai uz laiku izslēdzies. Līdzko raķete bija sasniegusi maksimālo ātrumu, elektronu vadības mašīna automātiski pārtrauca dzinēja darbību — un tālākais lidojums notika pēc inerces. Tas bija noticis taisni tai laikā, kad Nezinītis un Apalītis gulēja. Tāpēc viņi arī nepamanīja, ka dzinējs pārtrauca darboties.
Apalītis atkal pacēlās uz augšu, un viņi abi ar Nezinīti sāka lūkoties iluminatorā, pūlēdamies noskaidrot, vai raķete apstājusies vai arī lidojums turpinās. To noskaidrot viņiem tomēr neizdevās. Negaidot atkal atskanēja: «Sīp-sīp-sīp-sīp!» — bija ieslēdzies pagrieziena dzinējs. Nezinītis un Apalītis iluminatorā ieraudzīja, ka Mēness virsma, kas pletās virs viņiem kā bezgalīga jūra, salīgojās, it kā to kāds būtu pagrūdis, atmetās nez kur atpakaļ un ar visu savu milzu masu sāka griezties apkārt pasaules telpā.
Domādami, ka notikusi raķetes sadursme ar Mēnesi, Nezinītis un Apalītis iespiedzās. Viņiem pat prātā nevarēja ienākt, ka īstenībā griežas apkārt nevis Mēness, bet gan raķete. Tai pašā mirklī centrbēdzes spēks, kas bija radies, raķetei griežoties, atsvieda ceļotājus sāņus. Piespiedušies pie kabīnes sienas, Nezinītis un Apalītis ieraudzīja, ka gar sānu iluminatoriem aiz-
zibēja spožā Mēness virsma un, vēlreiz sašūpojusies kā viļņos, spēji nogāzās kaut kur lejup līdz ar visām savām kalnu grēdām, Mēness jūrām, krāteriem un aizām.
Sī kosmiskās kataklizmas aina tik ļoti satricināja Apalīti, ka viņš sāka kratīt galvu un neviļus aizsedza ar rokām acis, un, kad atkal tās atvēra, redzēja, ka nekāda Mēness pie debesīm vairs nav. No visām pusēm iluminatoros mirguļoja tikai spožas zvaigznītes. Apalītis iedomājās, ka raķete, ietriekusies Mēnesī, saskaldījusi to gabalos, kas pašķīduši uz visām pusēm un pārvērtušies par zvaigznēm.
Tas viss norisinājās vienā mirklī. Daudz ātrāk, nekā to var izstāstīt. Kad raķete pagriezās ar astes daļu pret Mēnesi, pagrieziena dzinējs izslēdzās. Mazu brītiņu valdīja klusums. Taču drīz atkal kļuva dzirdams: «Sīp-sīp-sīp!» Šoreiz skaļāk nekā
parasti. Bija ieslēdzies galvenais dzinējs. Taču, tā kā tagad raķete bija pagriezta ar astes galu pret Mēnesi, sasilušās gāzes tika izsviestas no sprauslas kustībai pretējā virzienā, un tāpēc raķete sāka palēnināt gaitu. Tas bija nepieciešami, lai raķete tuvotos Mēnesim ar nelielu ātrumu un nosēžoties nesasistos.
Līdzko raķete palēnināja gaitu, sākās pārslodze un radies smaguma spēks piespieda Nezinīti un Apalīti pie kabīnes grīdas. Nezinīti tomēr
urdīja nepacietība uzzināt, kas noticis ar Mēnesi. Rāpus aizvilcies līdz kabīnes sienai un ar pūlēm pieslējies kājās, viņš ielūkojās sānu iluminatorā.
— Paskaties, Apalīt, izrādās — viņš tepat ir! — Nezinītis pēkšņi iesaucās.
— Kas ir tepat? — Apalītis jautāja.
— Mēness. Viņš ir apakšā, saproti!
Pārvarēdams aizvien pieaugošo smaguma spēku, arī Apalītis uztrausās līdz iluminatoram un palūkojās uz leju. Tas, ko viņš ieraudzīja, viņu pārsteidza. Lejā uz visām pusēm daudzu kilometru tālumā līdz pašam apvārsnim stiepās Mēness virsma ar visiem krāteriem un kalniem, ko mūsu ceļotāji jau uz Mēness bija redzējuši. Atšķirība bija tikai tā, ka tagad tas viss vairs nešķita apgāzts augšpēdu, bet stāvēja normāli, kā tam arī jābūt.
— Kā tad Mēness gadījies apakšā? — Apalītis neizpratnē jautāja.
— Saproti, — Nezinītis atbildēja, — droši vien nevis Mēness apgriezies otrādi, bet apgriezušies esam mēs paši. Pareizāk sakot, apgriezušies raķete. Sākumā raķete bija pavērsta pret Mēnesi ar priekšgalu, bet tagad pagriezusies ar asti. Tāpēc mums sākumā likās, it kā Mēness būtu augšā, virs mums, un tagad šķiet, ka tas ir zem mums.
— A!— Apalītis priecīgi iesaucās. — Nu es saprotu! Raķete pagriezusies pret Mēnesi ar asti. Tātad tā vairs nevēlas lidot uz Mēnesi! Urā! Raķete grib lidot atpakaļ! Braši, raķetīt!
— Daudz gan tu sajēdz! — Nezinītis atteica. — Raķete labāk par tevi zina, kas darāms. Tā zina, ka tai jālido uz Mēnesi.
— Bet tu raķetes vietā nerunā! — Apalītis iebilda. — Raķete pati atbild par sevi.
— Bet tu labāk paskaties uz leju, — sacīja Nezinītis.
Apalītis paskatījās iluminatorā un atklāja, ka Mēness virsma nepavisam nav attālinājusies, bet pienākusi tuvāk. Nu jau tā vairs neizskatījās pelnu pelēka vai sudrabaini balta, kāda tā mums liekas, raugoties no Zemes, bet bija klāta spožiem, daudzkrāsainiem plankumiem. Visu šo krāsu bagātību uz Mēness virsmas mēs nesaskatām, raudzīdamies uz to no Zemes, jo lielā attāluma dēļ atsevišķas krāsas saplūst kopā, radīdamas vienmērīgu, neitrālu, it kā bezkrāsainu, sudrabaini baltu vai pelnu pelēku toni. Tāds krāsu sajaukums sen pazīstams māksliniekiem, kuri glezno ainavas, uzliekot uz audekla mazus dažādu krāsu punktiņus vai triepieniņus, kas saplūst un rada it kā vienu vienlaidu krāsu.
Tam, kas visu mūžu noraugās uz Mēnesi no Zemes, Mēness, protams, liekas tikai bālgans plankums ar kaut kādiem neizskatīgiem pelēkiem lāsumiņiem. Tas nav nekāds brīnums. Mums taču parasti šķiet, ka mūsu Zeme ir plakana, un tomēr Zeme ir apaļa lode; gluži tāpat dažam labam šķiet, ka Saule riņķo ap Zemi, kaut gan īstenībā ir otrādi. Vai nu maz kas var likties tam, kas visu mūžu nokvernējis uz Zemes, nekur neizbāžot degunu, turklāt nelabprāt sasprindzina savas gara spējas.
Nezinītis un Apalītis neviļus sāka tīksmināties par priekšā pavērušos ainu. Nu jau Mēness vairs nelikās tik nedzīvs un tuksnesīgs kā pirmīt. Formu un krāsu bagātība priecināja acis un iedvesa spirgtas domas. Apalītis sacīja, ka visā šai skaistumā noteikti vajagot dzīvot knēveļiem. Citādi nemaz nevarot būt.
— Un, ja jau uz Mēness dzīvo knēveļi, — viņš prātoja, — tad viņiem noteikti kaut kas arī jāēd, un, ja viņiem kaut kas jāēd, tad viņiem arī ir ko ēst un mēs nenomirsim badā.
Kamēr Apalītis klāstīja savus minējumus, raķete pielidoja pavisam tuvu pie Mēness. Sasilušās gāzes, ar sparu lauzdamās no dzinēja sprauslas, uzvandīja no Mēness virsmas putekļu mākoņus, kas, celdamies aizvien augstāk un augstāk, ieskāva raķeti no visām pusēm.
— Kas tas ir? — Nezinītis netika gudrs. — Ne tā kā dūmi,
ne tā kā putekļi! Un no kurienes te radušies dūmi? Varbūt apakšā ir kāds vulkāns?
— Nu re, nu, tā jau es zināju, ka mēs galu galā ieskriesim vulkānā! — Apalītis noņurdēja.
— Kā tad tu to zināji? — Nezinītis pabrīnījās.
Taču Apalītis nepaguva uz šo jautājumu atbildēt. Taisni šai mirklī raķete nolaidās uz Mēness. Bija jūtams grūdiens. Nenoturējušies kājās, Nezinītis un Apalītis novēlās uz kabīnes grīdas. Labu laiku viņi tur sēdēja, ne vārda nerunādami, un blenza viens otrā. Pēdīgi Nezinītis pateica:
— Esam atlidojuši!
— Se tev nu visa … tā sakot… dziesmiņa galā! — Apalītis nomurmināja.
Piecēlušies kājās, draugi ņēmās skatīties iluminatoros, taču visapkārt viss bija aizvilkts ar kaut kādu pelēku, mutuļojošu, it kā verdošu masu.
— Apkārt vārās nez kāda vienlaidu biezputra! — Apalītis īgni nopukojās. — Laikam būsim iekļuvuši pašā rīklē!
— Kādā rīklē? — Nezinītis neattapa.
— Nu, vulkāna rīklē.
Pa to laiku putekļi sāka pamazām izklīst un caur tiem jau vīdēja Mēness virsmas apveidi.
— Izrādās, ka tie ir bijuši tikai putekļi vai varbūt migla, — sacīja Nezinītis.
— Tātad mēs nesēžam uz vulkāna? — Apalītis jautāja.
— Nē, nē! Nekāda vulkāna te nav, — Nezinītis viņu nomierināja.
— Nu, tad vēl var dzīvot! — Apalītis atviegloti uzelpoja.
— Protams, var! — priecīgi uztvēra Nezinītis un, sniegdams Apalītim roku, svinīgi noskandēja: — Apsveicu jūs, dārgais draugs, ar laimīgu ierašanos uz Mēness!
— Pateicos! Apsveicu arī jūs! — Apalītis atbildēja un paspieda draugam roku.
— Vēlu jums turpmākus panākumus jūsu slavenajā zinātniskajā darbībā, — Nezinītis piebilda.
— Paldies! Arī jums vēlu to pašu, —- atsaucās Apalītis un, kājiņu pievilkdams, goddevīgi palocījās Nezinītim.
Arī Nezinītis paklanījās Apalītim un pievilka kājiņu. Juzdami dziju apmierinātību (ar savu pieklājību, draugi iesmējās un metās viens otra apkampienos.
— Nu, ar ko mēs sāksim savu darbību uz Mēness? — Nezinītis jautāja, kad apkampšanās bija galā. — Es ierosinu iet ārā no raķetes un pamatīgi apskatīt apkārtni.
— Bet es ierosinu vispirms paēst un tad apskatīt apkārtni, — ar laipnu smaidu atbildēja Apalītis.
— Jūsu priekšlikums tiek pieņemts, dārgais draugs, — Nezinītis pieklājīgi piekrita. — Atļaujiet novēlēt jums labu apetīti!
— Pateicos! Vēlu arī jums patīkami iebaudīt! — plati smaidīdams, atbildēja Apalītis.
Apmainījušies laipnībām, draugi nokāpa pārtikas nodalījumā. Tur viņi lēnā garā paēda, pēc tam uzkāpa nodalījumā, kur glabājās kosmiskie skafandri. Izraudzījušies augumam piemērotus skafandrus, draugi sāka tajos ietērpties.
Katrs skafandrs sastāvēja it kā no trim daļām: no kosmiskā kombinezona, hermētiskās ķiveres un kosmiskajiem zābakiem. Kosmiskais kombinezons bija darināts no metāla plāksnītēm un riņķīšiem, ko savienoja elastīga, gaisu necaurlaidīga sudrabkrā- sas kosmoplastmasa. Uz kosmiskā kombinezona muguras bija soma ar ierīcēm gaisa tīrīšanai un ventilācijai un arī elektriskā baterija, kas apgādāja ar strāvu uz krūtīm piestiprināto elektrisko laternīti. Virs somas pielāgota automātiska saliekamā kapuce — izpletnis, kas vajadzības gadījumā atvērās spārnu veidā.
Hermētiskā ķivere, ko mauca galvā, bija darināta no cietas kosmoplastmasas un apkalta ar nerūsējošu tēraudu. Hermoķiveres priekšdaļā bija apaļš, neplīstoša stikla lodziņš jeb iluminators, bet iekšpusē pierīkota neliela radiostacija ar telefon- iekārtu; ar tās palīdzību varēja sarunāties bezgaisa telpā. Kas attiecas uz kosmiskajiem zābakiem, tad tie gandrīz ne ar ko neatšķīrās no parastiem zābakiem, tikai zoles tiem bija izgatavotas no speciālas siltumizolējošas vielas.
Nebūs lieki piebilst, ka kosmisko kombinezonu papildināja ceļotāju mugursoma, bet pie jostas bez saliekamā alpīnistu spieķa un ģeodēzistu veserīša karājās vēl kosmiskais sauljums, ar ko aizsargāties pret kvēlajiem Saules stariem. Šis sauljums, darināts no slikti kūstoša alumīnija, savāztā veidā neaizņēma vairāk vietas kā parasts lietussargs.
Uzģērbis kombinezonu, Nezinītis juta, ka tas diezgan cieši apņem ķermeni, bet hermoķivere bija tik ērta, ka Nezinīša galva tanī brīvi ietilpa ar visu platmali.
Ietērpušies kosmiskajos skafandros un pārbaudījuši, kā darbojas radio un telefona sakari, mūsu ceļotāji nokāpa raķetes astes daļā un te nonāca pie slūžu durvīm. Nezinītis paņēma Apalīti pie rokas un nospieda podziņu. Durvis bez trokšņa atvērās. Draugi spēra soli uz priekšu un iekļuva slūžu kamerā. Durvis aiz viņiem nedzirdami aizvērās. Tagad mūsu ceļotājus no Mēness pasaules šķīra tikai vienas durvis.
Pie šīm durvīm Nezinītis neviļus saminstinājās.
Kāda gan būs šī noslēpumainā, neizpētītā Mēness pasaule? Kā tā sagaidīs neaicinātos viesus? Vai skafandri būs drošs aizsargs bezgaisa telpā? Vienas vienīgas nelielas plaisiņas, vienas nelielas spraudziņas skafandrā taču būtu diezgan, lai gaiss no tā izplūstu, un tad ceļotājiem draudētu droša nāve.
Šīs domas kā zibens noplaiksnīja Nezinītim galvā. Taču viņš nepadevās bailēm. It kā gribēdams iedrošināt Apalīti, viņš ar vienu roku apņēma to ap pleciem un ar otru nospieda podziņu pie durvīm. Taču durvis neatvērās, kā Nezinītis bija gaidījis. Atvērās tikai mazītiņa spraudziņa durvīs. Slūžu iekštelpa savienojās ar ārējo bezgaisa telpu, un gaiss, kas atradās slūžu kamerā, sāka šņākdams lauzties ārā. Nezinītis un Apalītis juta, ka kombinezoni, kas iepriekš bija cieši pieguluši ķermenim, kļūst vaļīgāki, it kā piepūšas. Šī parādība izskaidrojama ar to, ka ārējā gaisa spiediens izzuda un uz skafandra sienām iedarbojās tikai gaisa spiediens no iekšpuses. Nesaprazdams, kas noticis, Apalītis iedomājās, ka viņa skafandrs pārplīsis, un šī doma viņu tā pārbiedēja, ka viņš sagrīļojās un sāka gāzties uz sāniem. Nezinītis viņu rūpīgi pieturēja zem rokas un uzsauca:
— Stāvi taisni! Nekā briesmīga vēl nav!
Pa to laiku gaiss bija pilnīgi izplūdis no slūžu kameras — un ārējās durvis automātiski aizvērās.
Ieraudzījis priekšā pamirdzam gaismu, Nezinītis nokomandēja:
— Un tagad — droši uz priekšu!