Rokās saķērušies, draugi iznāca no slūžu kameras un, nogājuši pa kāpnītēm lejā, nokļuva uz Mēness virsmas. Aina, kas pavērās viņu acīm, izraisīja drebuļus un sajūsmu. Lejā, ceļotājiem pie pašām kājām, pletās līdzenums, kas atgādināja nekustīgi sastingušu jūras līmeni ar paseklām ieplakām un lēzeniem pauguriem. Tāpat kā parastais jūras ūdens klajš, šī viļņainā, it kā pēkšņi pārakmeņojusies Mēness virsma bija zaļganzilā jeb, kā to pieņemts dēvēt, akvamarīna krāsā. Tālē aiz šķietami līganās virsmas vīdēja pakalni. Tie bija dzelteni, it kā no smiltīm. Viņpus pakalniem slējās spilgti sarkani kalni. Kā sastingušas liesmu mēles tie šāvās augšup.
Pa labi, netālu no mūsu ceļotājiem, bija tādi paši ugunīgi sarkani kalni. Tie šķita uzbangojam no sastingušās jūras dzīlēm un ar savām smailajām virsotnēm sniedzās pret debesīm.
Pagriezušies atpakaļ, Nezinītis un Apalītis ieraudzīja tālumā kalnus ar neskaidrākiem apveidiem. Tie likās savelti no vates un ar savu izskatu atgādināja pie zemes pieplakušus mākoņus. Uz to virsotnēm un nogāzēm kā fantastiskas stikla pilis rēgojās gigantiski kristāli, pēc formas līdzīgi kalnu kristāla veidojumiem. Saules gaisma lūza šo kristālu skaldnēs, un tie zvīļoja visās varavīksnes krāsās.
Pār visu šo dīvaino pasauli kā neizmērojams bezdibenis pletās melnas debesis ar lielu un sīku zvaigžņu miriādēm. Piena Ceļš gluži kā mirdzoša taka stiepās cauri visai šai bezgalībai un dalīja to divās daļās. Kreisajā pusē starp zvaigznēm, kas bija sadrūzmējušās apvāršņa malā, dzirkstīja kvēla Saule. Labajā pusē maigā, zaļganā gaismā vizēja planēta Zeme. Saules stari to apgaismoja no sāniem, un tāpēc tai bija pusmēness veids.
Uz melnās, baismi tukšās debess fona visa Mēness virsma likās it īpaši spilgta un krāsām bagāta. To vēl pastiprināja apstāklis, ka ap Mēnesi nav atmosfēras, tas ir, nav gaisa. Kā zināms, gaiss ne tikvien uzsūc Saules starus, padarīdams tos mazāk spilgtus, bet arī tos izkliedē, mīkstinot priekšmetu mestās ēnas. Uz Mēness priekšmetu ēnas vienmēr ir dziļas, tumšas, tāpēc arī paši priekšmeti iezīmējas skaidrāk un šķiet spilgtāki, krāsaināki.
Netālu no sablīvušajiem mākoņu kalniem kā tumšs konuss vai piramīda slējās vientuļš kalns. No tā pakājes uz pauguriņu, kur bija nolaidusies raķete, gluži kā smalciņš stars stiepās taciņa. Tā bija gaiša, it kā šai vietā kāds tīšām būtu Mēness akmeņaino irdni nokaisījis ar smiltīm vai krītu.
— Tas, jādomā, ir ar savu ziņu, — Nezinītis teica Apalītim. - Laikam gan šo piramīdu būs cēluši mēnesēni. Viņi paši arī ieminuši taciņu uz to. Manuprāt, visupirms mums jāizpēta piramīda. Kā tu domā?
Atbildi negaidīdams, Nezinītis sāka ņipri soļot uz Mēness taciņas pusi. Manīdams, ka jau nokavējis izteikt savas domas, Apalītis noplātīja rokas un padevīgi sekoja Nezinītim.
Daži iedomājas, ka, līdzko būs izdevies nokļūt uz Mēness, viņi tur tūdaļ sāks lēkāt kā sienāži, un izskaidro šādu uzvedību ar to, ka uz Mēness smaguma spēks ir turpat vai sešas reizes mazāks nekā uz Zemes. Ar Nezinīti un Apalīti tas tomēr nenotika. Kaut gan Mēness viņus pievilka ar daudz mazāku spēku, nekā savā laikā bija pievilkusi Zeme, viņi tomēr nejuta, ka svara ziņā ar viņiem būtu notikusi kāda pārmaiņa. Tas izskaidrojams ar bezsvara stāvokli, kurā viņi bija pavadījuši ilgu laiku un paspējuši atradināties no smaguma. Tas svars, ko viņi ieguva uz Mēness, viņiem šķita tas pats parastais svars, kāds viņiem bijis arī uz Zemes. Katrā ziņā viņi nelēkāja pa Mēnesi kā sienāži vai blusas, bet staigāja normālā gaitā.
Tiesa, Apalītim brīžiem radās sajūta, it kā visapkārt viss būtu apgriezts ar kājām gaisā. Gan Mēness, gan kalni, gan viņš pats un arī Nezinītis, kas gāja pa priekšu, — viss viņam likās apsviedies ačgārni. Viņam šķita, ka Mēness virsma ir augšā, bet debesis ar visām zvaigznēm un Sauli — apakšā un viņš pats karājas .ar galvu uz leju, pieķēries ar kājās uzauto kosmisko zābaku zolēm pie Mēness virsmas. Tādos brīžos viņš baidījās, ka nupat, nupat izslīdēs no saviem zābakiem un ar galvu uz leju aizlidos pasaules izplatījumā, bet zābaki paliks uz Mēness. Tas lika viņam vienā laidā ķerties pie zābaku stulmiem un vilkt tos stingrāk kājās.
Šādas nenormālas sajūtas izskaidrojamas tā, ka sakarā ar mazāku smaguma spēku uz Mēness asinis organismā tika mazāk spiestas uz ķermeņa apakšējo daļu, proti, uz kājām. Ķermeņa augšdaļā palikušais liekais asiņu daudzums radīja sma dzeņu asinsvados pastiprinātu spiedienu, tas ir, tādu spiedienu, kāds mums rodas, ja gadās karāties ar galvu uz leju. Tieši tāpēc arī Apalītim radās sajūta, ka viņš karājas ar galvu uz leju. Tā kā viņš pats sev šķita apgriezts ar kājām gaisā, tad arī visa apkārtne viņam rādījās apsviesta augšpēdus, un tur jau nu neko nevarēja darīt. Sākumā tāds pretdabisks stāvoklis Apalīti ļoti baidīja, bet tad viņš tam visam atmeta ar roku un nolēma, ka viņam taču īstenībā vienalga, kā staigāt: ar galvu uz augšu vai uz leju. Taisnības labad jāatzīmē, ka Nezinītim tādu slimīgu sajūtu nepavisam nebija — varbūt tāpēc, ka viņš bija ļoti izturīgs un ne tik resns kā Apalītis.
Izrādījās, ka cejš līdz piramīdai nemaz nav tik īss, kā sākumā bija licies. Jāpaskaidro, ka attālumi uz Mēness ir ļoti mānīgi. Tā kā te nav gaisa, attālie priekšmeti uz Mēness redzami daudz skaidrāk un tāpēc vienmēr liekas esam tuvāk. Nezinītis un Apalītis jau kājoja tepat vai veselu stundu, bet līdz piramīdai vēl bija tālu. Karstā Saule aizvien stiprāk kveldēja skafandrus, bet Nezinītis un Apalītis neattapa lietot kosmiskos sauljumus un beidzās vai nost aiz tveices.
— Nesteidzies tik ļoti, Nezinīt! — Apalītis sāka lūgties. — Vajag kaut mirklīti atņemt elpu.
— Tu, kā redzams, gribi izcepties te saulītē, — Nezinītis atteica. — Mums jātiek drīzāk līdz piramīdai un jāpaglābjas ēnā. Turklāt te vēl ir sazin kādi visādi kosmiskie stari!
— Kādi tad nu vēl visādi stari? — Apalītis norūca.
— Nu, to tu uzreiz nesapratīsi, — atbildēja Nezinītis. — To es tev paskaidrošu vēlāk.
Patiesībā Nezinītis Apalītim nekā paskaidrot nevarēja, jo pats nezināja, kas tie par kosmiskiem stariem un ar ko tie atšķiras no parastiem stariem. Viņš tikai no Fuksijas un Siļķītes bija dzirdējis, ka tādi stari mēdzot būt un, kad nokļūšot uz Mēness, no tiem vajagot piesargāties.
Beidzot Nezinītis un Apalītis sasniedza sava gājuma mērķi. Tas, ko viņi no tālienes bija noturējuši par piramīdu, izrādījās
parasts kalns vai, pareizāk sakot, izdzisis vulkāns, kura nogāzes klāja plaisas un sastingusi lava. Taciņa, pa kuru soļoja Nezinītis un Apalītis, atveda viņus pie kalna nogāzē izveidojušās alas. Steigdamies, cik ātri vien iespējams, paglābties no svelošajiem Saules stariem, mūsu ceļotāji iegāja alā. Šeit bija daudz vēsāk un patīkamāk nekā zem klajas debess. Apalītim vairs nelikās, ka viņš nupat, nupat izlēks no zābakiem un aizjoņos pasaules telpā. Tagad viņš redzēja virs galvas ne vairs zvaigžņotas debesis, bet alas akmens velves un juta — ja arī lidos, tad nekur tālu aizlidot nevarēs. Noāvis kosmiskos zābakus un labi ērti apsēdies uz gludena akmens pie alas sienas, Apalītis ņēmās pūsties.
Nezinītis sekoja viņa paraugam un atsēdās līdzās. Taču viņš bija pārāk darbīga rakstura, lai spētu ilgi palikt mierā. Tiklīdz acis bija mazliet apradušas ar alas tumsu, viņš pietrūkās kājās un sāka ielūkoties visos kaktiņos. Atklājis, ka ala nemaz neizbeidzas tepat tuvumā, bet ved kalna dziļumā, Nezinītis paziņoja, ka viņiem vajagot to izpētīt.
Apalītis negribīgi uzstīvēja kājās zābakus, tusnīdams piecēlās un sekoja Nezinītim. Viņi nepaguva paiet ne desmit soļu, kad jau atradās pilnīgā tumsā. Apalītis ieminējās, ka tādā tumsā neesot domājams izdarīt jebkādus pētījumus, un jau gribēja griezties atpakaļ, bet taisni šai brīdī Nezinītis ieslēdza savu elektrisko laternīti — un tumsa acumirklī izklīda. Apalītis no- krekstējās vien aiz īgnuma. Vajadzēja turpināt ceļu, bet viņam tas šķita divkārt nevēlami, jo reizē ar nogurumu uz ķermeni sāka jūtami iedarboties zemā temperatūra. Patīkamo vēsumu, kas sākumā bija viņu tā uzmundrinājis, pēkšņi nomainīja drausmīgs aukstums- Apalītim sāka salt ir rokas, ir kājas. Viņš iedams lēkāja, tirināja kājas, sita plaukstas, lai sasildītos, taču tas viss neko lielu nelīdzēja.
Nezinītis tai pašā laikā, šķiet, aukstumu pat nemanīja. Viņš ņipri soļoja uz priekšu, cenzdamies nepalaist garām neko, kas gadījās redzeslokā. Sākumā ceļš veda pa platu, it kā cietajā klintī izurbtu tuneli. Ar katru soli tuneļa pamats slīga zemāk, tāpēc iešana bija viegla: likās, visu laiku kāds stumj no muguras. Negaidot tuneļa sienas atkāpās — un ceļotāji atradās milzīgi plašā apakšzemes vai, kā to pareizāk būtu dēvēt, apakš- mēness grotā.
Skats, kas viņiem atklājās, atgādināja kaut kādu teiksmainu sala valstību. No griestiem, kas stīdza augšup, nokarājās tūkstošiem caurspīdīgu ledteku. Daļa no tām bija smalciņas un karājās pie pašiem griestiem kā dzirkstošas bārkstis, citas — prāvākas — nokarājās lejup mirdzošām virtenēm. Atsevišķas ledtekas bija tik lielas, ka sniedzās ar smailēm tepat vai līdz grotas pamatam, bet dažas pat atspiedās ar galiem pret pamatu, izveidodamas it kā kolonnas, kas balstīja velves. Sals šās ledus- pils akmens sienas bija izmargojis fantastiskiem rakstiem. Šeit starp dīvaini sarežģītiem baltu, it kā sarmas klātu egļu un palmu pinumiem plauka neredzēti ziedi un, gluži kā no vissmal- kākiem ledus stariņiem saaustas, visās varavīksnes krāsās spulgoja milzīgas zvaigznes.
Nopriecājies par šo ainu, Nezinītis virzījās tālāk. Apalītis kātoja pakaļ. Varbūt tāpēc, ka te visapkārt bija milzum lielas ledus masas, bet varbūt arī tāpēc, ka temperatūra tiešām bija pazeminājusies, Apalītis sāka vēl negantāk salt un iedams tik centīgi lēkāja, ka viens kosmiskais zābaks nomuka viņam no kājas un aizlidoja nez kur sāņus. Apalītis metās to meklēt starp ledus kolonnām un drīz vien atradās aklā tumsā. Nobijies viņš sāka saukt Nezinīti, taču Nezinītis vairs nevarēja atnākt viņam palīgā. Taisni tobrīd Nezinītis izgāja no grotas un nokļuva jaunā tunelī, kura pamatu klāja ledus. Līdzko Nezinītis spēra soli uz ledus, viņš paslīdēja un sāka ripot lejup. Uz slidenās ledus virsmas nebija ne vismazākā izcilnīša, aiz kura varētu aizķerties, lai apturētu kritienu. Nezinītis pa radiotelefonu dzirdēja Apalīša kliedzienu, bet nelikās par to ne zinis, jo palīdzēt tik un tā nevarēja.
Pa to laiku tunelis aizvien kraujāk veda Mēness dzīlēs. Drīz vien Nezinītis vairs neslīdēja pa ledu, bet gluži vienkārši krita kaut kādā bezdibenī. Apkārt vairs nebija tik tumšs. Likās, gaisma plūda kaut kur no lejas. Reizē ar to kļuva daudz siltāk, un pēc maza brīža jau bija gluži karsti. Spoža gaisma žilbināja acis. Nezinītis nosprieda, ka viņam lemts aiziet bojā ugunī, un domās jau atvadījās no dzīves, taču negaidot bezdibeņa sienas pašķīrās un pazuda. Vēl mirklis — un Nezinītis ieraudzīja, ka virs viņa uz visām pusēm plešas gaišas, it kā viļņojošiem mākoņiem klātas debesis. Un lejā . . . Nezinītis pūlējās saskatīt, kas bija lejā, taču lejā viss bija kā miglā. Pagāja neilgs laiciņš, un caur klīstošo miglu Nezinītis saskatīja lejā zemi ar laukiem, mežiem un pat upi.
— Tad lūk, kas šeit ir! — Nezinītis klusībā noteica. — Tātad Zinītis ir runājis pareizi, ka Mēness ir tāda lode, kurā atrodas otra lode, un uz šās iekšējās lodes dzīvo Mēness knēveļi jeb mēnesēni. Nu labi, nogaidīsim mazlietiņ, varbūt drīz satiksim arī Mēness knēveļus.
Nepazīstamā zeme pa to laiku tuvojās. Lejā jau skaidri varēja sazīmēt pilsētu ar tās ielām un laukumiem. Tā bija viena no vislielākajām Mēness pilsētām — Davilona. Drīz Nezinītis
jau varēja izšķirt namus un pat atsevišķus gājējus ielās. Vējš tomēr nesa viņu nevis uz pilsētas centru, bet uz kādu nomali — turp, kur pletās augļu un sakņu dārzi, kur namu jumti slīga zaļumā.
«Nu nekas, tas ir pat labi,» Nezinītis nodomāja. «Vismaz būs mīkstāka krišana, bet citādi — nogāzīsies uz ielas bruģa un ne kauliņus vairs nesalasīsi!»
Taču Nezinītis bažījās velti, jo nelielais izpletnis, kas bija viņam uz muguras, gausināja kritienu. Tiesa, no negaidītā grūdiena kājas Nezinītim saļodzījās, un viņš apsēdās taisni zemē. Izpletnis uz muguras automātiski savāzās un atguva kapuces veidu. Nezinītis apskatījās apkārt un ieraudzīja, ka viņu ieskauj nelieli krūmi ar sīciņām, zaļām lapiņām. Pamanījis, ka krūmu lapiņas šūpojas, Nezinītis secināja, ka apkārt ir atmosfēra, proti, gaiss. Parasti taču lapas kokos nešūpojas pašas no sevis; īstenībā lapas šūpo vējš, un vējš, kā tagad ikvienam zināms, nav nekas cits kā gaisa kustība.
Nonācis pie šāda secinājuma, Nezinītis novilka kosmisko skafandru un sajuta, ka ne tikvien nesmok, bet var pilnīgi brīvi elpot. Viņam pat šķita, ka gaiss šeit ir daudz labāks par to, ko viņš bija elpojis uz Zemes. Taču tas viņam, protams, tā tikai likās, tāpēc ka viņš ilgu laiku bija pavadījis skafandrā un mazliet atradinājies no svaiga gaisa.
Uzelpojis ar pilnu krūti, Nezinītis juta, ka sirds sāk pukstēt daudz mierīgāk. Prāts kļuva līksms un viegls. Viņš jau gribēja iesmieties, taču laikā apķērās un nolēma ar prieka izpausmi mazliet nogaidīt. Visupirms viņam, protams, vajadzēja apskatīties un noskaidrot, kur viņš nokļuvis.
Kārtīgi salocījis skafandru, Nezinītis to noglabāja zem kāda krūma un sāka iepazīties ar apvidu. Vērīgāk aplūkojis apkārtējos krūmus, viņš pārliecinājās, ka tie īstenībā nav krūmi, bet nelieli pundurkociņi. Katrs koks bija tikai pusotras vai divas reizes augstāks par Nezinīša augumu. So koku zari bija kā pie
bērti sīciņiem, zaļiem zirņa lieluma ābolīšiem. Norāvis vienu ābolīti, Nezinītis to nogaršoja un tūliņ izspļāva — tik skābs tas bija. Netālu auga tādas pašas Mēness pundurbumbieres. Nezinītis nolēma nobaudīt arī Mēness bumbieri, taču tas bija bez garšas, turklāt gaužām sīvs — jādomā — vēl neienācies.
Aizsviedis malā Mēness bumbieri, Nezinītis sāka meklēt, kas vēl būtu pa ķērienam. Sie Mēness āboli un bumbieri viņam tikai bija ierosinājuši ēstgribu; turklāt kopš pēdējās ēdienreizes nu jau bija pagājis labs laiks. Paspēris dažus soļus sāņus, viņš apstājās pie augsta dēļu žoga, gar kuru auga dzelkšņaini krūmiņi, piebārstīti pavisam jau sīciņām, sarkanām odziņām. Nogaršojis vienu odziņu, Nezinītis pārliecinājis, ka viņa priekšā ir Mēness punduravenājs. Pēc garšas ogas ne ar ko neatšķīrās no mūsu parastās Zemes avenes, tikai bija gaužām sīkas. Nezinītis stū- ķēja pilnu muti šo Mēness aveņu, taču, lai ēda tās cik ēzdams, nemaz nejutās paēdis.
Jāsaka, šoreiz viņam tā arī neizdevās remdināt izsalkumu.
Izturējies viņš piesardzī- gāk, tad būtu pamanījis, ka no krūma viņu jau sen novēro kādas uzmanīgas acis. Šīs uzmanīgās acis piederēja Mēness knēvelim, ko sauca par Fiksu. Tas bija ģērbies rūsganā, elkoņos padilušā svārciņā, ar kaut kādu ērmotu, rūsganu žokejnīcu galvā. Kājās bikses, kuras parasti valkā sabāztas zābakstulmos, taču zābaku nebija, tikai basās kājās uzautas sandales.
Rokas Fiksam bija slota, ko viņš turēja paceltu ka dūrienam gatavu šauteni, it kā taisītos ar šo šauteni doties uzbrukumā.
Neko nenojauzdams, Nezinītis sukāja iekšā avenes, kad pēkšņi no apakšas atskanēja klikšķis, un viņš juta, ka viņu nez kas cieši satver aiz kājas. Nezinītis aiz sāpēm iekliedzās un pieliecies ieraudzīja, ka viņa kāja iekļuvusi lamatās. Tai pašā acumirklī Fikss, kas bija sekojis katram viņa solim, izlēca no savas slēptuves un, pieskrējis Nezinītim klāt, no visa spēka ievilka viņam ar slotu pa galvu.
— Ak tu, riebekli! Tātad tu man te avenes rīsi! — kliedza Fikss, ar slotu vēzīdamies.
— Paklausieties, — Nezinītis sašutis ierunājās, — ko tas nozīmē? Kāpēc ar slotu? Un turklāt vēl lamatas!
Taču Fikss viņā neklausījās.
— Es tev gan rādīšu, kā avenes rīt! — viņš nerimās, atlauzdams Nezinītim rokas uz muguras un siedams tās ar auklu.
Nezinītis tikai paraustīja plecus.
— Nesaprotu, kas īsti notiek! — viņš nomurmināja.
— Ek, tūdaļ aizvedīšu tevi pie Klopsa kunga, tad tu visu sapratīsi! — Fikss piedraudēja.
— Kas tas tāds par Klopsa kungu? — Nezinītis jautāja.
— Gan tu redzēsi, kas tas tāds par Klopsa kungu. Un nu — marš! — uzsauca Fikss un rāva auklu ar tādu spēku, ka Nezinītis gandrīz nogāzās no kājām.
— Kā tad es varu iet, nesapratīgais radījums jūs! Vai tad neredzat, ka man kāja lamatās? — Nezinītis iebilda.
— Ko tu neteiksi, mīkstpēdiņš tāds, — kāja lamatās! — Fikss norūca.
Viņš tomēr pieliecās un atbrīvoja Nezinīša kāju no lamatām.
— Nu, marš, marš, nav ko izrunāties! — viņš nokomandēja un, nelaizdams vaļā auklu, ar ko bija sasējis Nezinītim rokas, pagrūda viņu no muguras ar slotu. — Un negudro bēgt, tik un tā no manis neizmuksi!
Nezinītis par atbildi tikai paraustīja plecus. Bēgt viņš nevarēja — kaut vai tāpēc, ka ar lamatu atsperi sasistā kāja stipri sāpēja. Pieklibodams viņš steberēja pa dārzu, un viņam aiz muguras, sirdīgi tosdams, kātoja Fikss ar slotu pār plecu. No dārza izgājuši, viņi soļoja garām Mēness gurķu un tomātu dobēm. Kaut gan Nezinīti nodarbināja pavisam citas domas, viņš tomēr pameta pa skatienam apkārt un ievēroja, ka Mēness gurķi un tomāti ir desmitiem reižu mazāki par tiem, pie kuriem viņš bija pieradis uz Zemes.
Tālumā trīs knēveļi laistīja dobes. Divi ar rokām sūknēja ūdeni, un trešais virzīja strūklu no brandspoita. Strūkla šāvās augstu, augstu un, sašķīzdama lāsītēs, smidzinājās lejup kā lietus.
Drīz gurķu un tomātu dobes beidzās un sākās Mēness zemeņu dobes. Vairāki knēveļi ložņāja starp dobēm, lasīja ienākušās zemenes un lika tās apaļos pītos grozos. Kāds no zemeņu lasītājiem ieraudzīja Fiksu ar Nezinīti un uzsauca:
— Ei, Fiks, vai atkal laupītāju notvēri?
— Atkal, kā tad citādi, — apmierināti smīnēdams, atsaucās Fikss.
— Vai pie Klopsa kunga ved, vai?
— Pie Klopsa kunga, pie kā gan cita!
— Atkal ar suņiem rīdīsiet? — atraudamies no darba, ievaicājās kāds cits knēvelis.
— Nu, to jau nu Klopsa kungs pats labāk zina. Ar ko pavēlēs, ar to rīdīsim.
— Zvēri! — noņurdēja kāds no zemeņu lasītājiem.
— Ko?
— Zvēri, es saku, jūs esat ar savu Klopsa kungu!
— Es tev gan došu zvērus! — nikni nošņāca Fikss. — Iešu un pateikšu Klopsa kungam, ka jūs te palaižat muti, nevis strādājat — vienā rāvienā atrādīsieties uz ielas!
Knēveļi klusu ciešot ķērās pie darba. Fikss iebadīja Nezinītim ar slotu mugurā, un viņi virzījās tālāk. Kad viņi bija uzkāpuši pakalnā, Nezinītis ieraudzīja skaistu divstāvu māju ar lielu vaļēju verandu. Visapkārt mājai bija puķu dobes. Seit ziedēja gan Mēness mārpuķītes, gan atraitnītes, gan kreses, gan Mēness rezēdas un asteres. Pie mājas logiem auga Mēness ceriņu krūmi. Visi šie ziedi
bija tādi paši kā pie mums uz Zemes, tikai daudzkārt sīkāki. Jāsaka gan, ka Nezinītis jau sāka aprast ar to, ka uz Mēness augi ir mazi, un tas viņu vairs nepārsteidza.
Verandā sēdēja Klopsa kungs. Tas bija varen resns knēvelis ar sarkaniem vaigiem un lielu, sārtu plikumu galvvidū. Ačeles viņam bija šauras, šau
ras kā spraudziņas, bet uzacu gandrīz nemaz nemanīja, un tāpēc viņa seja izskatījās ļoti jautra un labsirdīga. Ģērbies viņš bija ērtā, tumši brūnā, baltsvītrotā zīda pidžamā un čībām kājās. Viņš sēdēja pie galda un darīja četrus darbus reizē: 1) ēda baltmaizi ar sviestu; 2) dzēra tēju ar ievārījumu; 3) lasīja avīzi; 4) vienā laidā spļaudīdamies, gaiņājās no mušām, kas riņķoja viņam apkārt, ik mīļu brīdi mezdamās uz kailā paura un krizdamas tējā.
Visus šos četrus darbus Klopsa kungs darīja tik cītīgi, ka sviedri viņam, burtiski, plūda aumaļām, kā strautiņi ritēja no plikā paura taisni pār vaigiem un aiz apkakles. Tas acīmredzot Klopsa kungam nesagādāja nekādu sevišķu prieku, jo viņš vienā gabalā ķēra dvieli, kas karājās uz mīkstā krēsla atzveltnes, un ar vienu vēzienu noslaucīja mitro galvvidu, lūkodams pie reizes aizķert arī kaklu, pēc tam uzkāra dvieli atpakaļ, iepriekš pavicinājis to virs galvas, lai aiztramdītu mušas.
Ieraudzījis mājai tuvojamies Fiksu ar Nezinīti, Klopsa kungs pastūma pie malas tasīti ar neizdzerto tēju un ziņkāri gaidīja, kas būs tālāk.
— Ek, še, Klopsa kungs, notvēru laupītāju, — Fikss ziņoja, apstādamies ar Nezinīti goddevīgā attālumā.
Klopsa kungs piecēlās no galda, pienāca pie kāpnītēm, kas veda no verandas lejup, un, tuklās rociņas uz vēdera salicis, ņēmās aplūkot Nezinīti no galvas līdz kājām.
— Droši vien lamatās iekritis? — viņš pēdīgi novaicāja.
— Taisni tā, Klopsa kungs. Rija avenes un iekļuva lamatās.
— Tā, tā, — Klopss noīdēja. — Nu, es tev rādīšu, tu man padancosi! Kāpēc riji avenes, runā!
— Es nemaz neriju, es ēdu, — Nezinītis viņu izlaboja.
— Oho, cik ātri apvainojas! — Klopsa kungs pavīpsnāja. — Ne vārda nedrīkst pateikt! Nu labi! Tad kāpēc tu tās ēdi?
— Nu, kāpēc … Gribējās ēst.
— Ai, nabadziņš! — Klopss liekuļotā līdzjūtībā iesaucās.
— Ēst iegribējies! Nu, es tev parādīšu, tu man vēl padancosi! Bet vai tās avenes ir tavas? Atbildi!
— Kāpēc tad nav manas? — Nezinītis atbildēja. — Es taču nevienam nost neņēmu, pats no krūma palasīju.
Aiz niknuma Klopss gandrīz salēcās uz savām īsajām kāje- lēm.
— Nu, es tev parādīšu, tu man vēl dancosi! — viņš bļāva.
— Vai tad tu neredzēji, ka te ir privātīpašums?
— Kas tas tāds par privātīpašumu?
— Ko, tu varbūt neatzīsti privātīpašumu? — Klopss aizdomīgi novaicāja.
— Kāpēc neatzīstu? — Nezinītis samulsa. — Es atzīstu, es tikai nezinu, kas tas tāds par īpašumu ir. Pie mums nekāda privātīpašuma nav. Mēs visu sējam kopā, arī kokus dēstām kopā, un pēc tam katrs ņem, cik kuram vajag. Pie mums visa kā papilnam.
— Kur tas ir — pie jums? Pie kādiem — jums? Kā jums ir papilnam? Par tādām runām tevi vajag stiept taisni uz policiju! Tur tik tev parādīs! Tur tu padancosi! — Klopss auroja pilnā rīklē, ar rokām vēzēdamies un neļaudams Nezinītim iebilst ne vārda.
Beidzot viņš sasita plaukstas un uzkliedza:
— Feks!
Uz saucienu pa durvīm ieklupa knēvelis tādā pašā ietērpā kā Fikss, tikai bez žokejnīcas. Viņu ieraudzījis, Klopss pasita knipi un ar roku norādīja uz grīdu sev līdzās. Fekss acumirklī saprata, ko no viņa prasa, un, paķēris atzveltnes krēslu, kas stāvēja pie galda, nolika to Klopsam aiz muguras. Klopss nesteidzīgi atzvila krēslā.
— Nu tad atved šurp to . .. — viņš sacīja. — M-m-m … Milordiņu atved šurp, jā!
Fekss pa kaklu pa galvu traucās izpildīt pavēli.
— Tava laime, ka es esmu gaužām labsirdīgs knēvelis, — Klopss sacīja Nezinītim. — Es tevi uz policiju nesūtīšu. Ar policiju, brāl, labāk nesapiņķēties. No policijas nav nekāda labuma — ne man, ne tev, jupis viņu būtu parāvis!
Tobrīd ieradās Fekss ar lielu, pinkainu suni pie ķēdes.
— Lai notiek, es tevi atlaidīšu, — Klopss turpināja, pievērsies Nezinītim. — Tikai tad tu, mīlulīt, diedz labi ātri, citādi — ka sunītis tev maķenītiņ neiekož . .. Laid viņu vaļā! — Klopss pavēlēja Fiksam.
Fikss atraisīja Nezinītim rokas.
— Nu, skrien nu, ko tad tu kavējies? — Klopss mudināja.
— Vai varbūt tu gribi, lai tev uzrīda suni? Nu labi, Feks, laid viņam virsū suni!
Redzēdams, ka notikums attīstās pavisam nevēlamā virzienā, Nezinītis šķina projām, ko kājas nesa. Tai pašā brīdī Fekss atraisīja ķēdi — un pinkainais suns drāzās Nezinītim pakaļ.
— Ņem ciet, Milordiņ, ņem ciet! — priecīgi iespiedzās Klopss un sita plaukstas.
Manīdams, ka suns nupat viņu panāks, Nezinītis spēji pasitās sāņus. Suns pēc inerces aizlēca tālāk. So paņēmienu Nezinītis atkārtoja ikreiz, kad Milordiņš jau bija viņam uz papēžiem, un sunim ne reizi neizdevās viņam iekost. Viņš joza apkārt mājai pa puķu dobēm. Ar saknēm izrautās mārpuķītes, kumelītes, atraitnītes, tulpes šķīda zem viņa kājām uz visām pusēm.
— Milordiņ, ņem viņu ciet! — Klopss auroja pilnā kaklā.
— Ko tu tūļājies? Nevari ar vienu zaglēnu
tikt gala? Cui! Ak, tu zirgezelis tads! Es tev gan rādīšu, tu man vēl padancosi! . . . Ei, Feks!
— Ko pavēlēsiet, lielkunga kungs? — Fekss goddevīgi noliecās pie Klopsa.
— Acumirklī atved šurp to … m-m-m .. . Atved Cezarino!
— Klausos! — Fekss nomurmināja un metās prom.
Pēc maza brītiņa viņš atveda kārnu bezastes suni ar garām, izģindušām kājām un īsu, brūnu spalvu.
— Palaid to vaļā! — Klopss bļāva. — Cui, Cezarino, ņem ciet!
Redzēdams, ka Milordiņam pienākuši palīgspēki, Nezinītis šāvās no pakalna lejā un sāka lēkāt pa zemeņu dobēm. Abi suņi, ceļu nevērodami, drāzās viņam pakaļ un nežēlīgi mīdīja zemenes.
— Ko viņi dara! Ko viņi dara! — Klopss iegaudojās, skrie
dams lejā, pliko pauri saķēris. — Viņi iznīcinās manas zemenes! Cezarino, Milordiņ, tveriet jel ašāk, kaut viņu jupis! Ielenciet viņu! Drāzieties katrs no savas puses! … Ak, jūs aunapieres, muļķadesas, stulbie idioti! Divi stulbi idioti nevar pieveikt vienu stulbu ļempausi! … Un ko jūs plātāt mutes? — Klopss uzbrēca knēveļiem, kas strādāja zemeņu laukā. — Ķeriet viņu! … Stāv un smejas, die- deļi! Es jums gan!
Kneveļi pameta darbu un pa dobēm sāka dzīties suņiem
pakaļ. Klopss tūliņ redzēja, ka no ta zemenem nekas labs nav gaidāms.
Atpakaļ! — viņš iekliedzās. — Es jums gan rādīšu, kā mīdīt zemenes, jūs man vēl padancosiet!
Knēveļi pārtrauca vajāšanu. Klopss pats savā personā metās tvarstīt Nezinīti un iegrūda kāju lamatās.
Kas šeit īsti notiek? — viņš spiedza, sāpēs locīdamies.
Ei, Fiks, Feks, ko jūs, mūlāpi, skatāties? Es jums, nelieši, rādīšu, jūs man vēl dancosiet! Visās malās salikuši lamatas! Slep- kavnieki tādi, pestiet mani vaļā, citādi — es nezinu, kas notiks!
Fikss un Fekss pieskrēja Klopsam klāt un raudzīja atbrīvot viņa kāju no lamatām. Pa to laiku Nezinītis, Milordiņš un Cezarino pārnesa savu darbības lauku no zemenēm uz gurķu un tomātu dobēm. Vienā rāvienā tur viss bija savandīts juku jukām, un jau grūti bija izšķirt, kur auga gurķi un kur tomāti.
— Vai-vai-vai! Ko viņi tur darās! — Klopss rēca, gluži sarkans aiz dusmām. — Ei, Fiks, Feks, ko jūs tur stāvat, mutes iepletuši, slīmesti? Uz karstām pēdām stiepiet šurp šauteni, es viņu" nošaušu kā suni, viņš man vēl padancos!
Fikss un Fekss aizgāja kā divi deviņi — un nebija ko redzēt, kad bija atpakaļ ar šauteni.
— Šaujiet viņu! — siekalas šķiezdams, rēca Klopss. — Tik un tā man par to nekas nebūs!
Fikss, kuram rokās bija šautene, notēmēja un izšāva. Lode aizsvilpa par diviem soļiem Nezinītim garām.
— Nu, kas tā šauj? Kas tā šauj! — pārskaities bļāva Klopss.
— Dodiet šauteni šurp! Es jums parādīšu, kā jāšauj!
Viņš izrāva Fiksam šauteni un izšāva, taču trāpīja nevis Nezinītim, bet Cezarino. Nabaga suns mežonīgi iekaucās. Palē- cies uz augšu un apmetis gaisā kūleni, viņš nokrita augšpēdu un palika guļam ar kājām gaisā.
— Nu, redziet nu, lempji! — Klopss, galvu saķēris, iebrēcās.
— Jūsu dēļ suni nobendēju!
Redzēdams, ka iet vaļā šaušana, Nezinītis pieskrēja pie žoga un, sasprindzinājis visus spēkus, vienā stiepienā pārsviedās tam pāri.
— Ak tu man šitā! — bez elpas aiz niknuma gārdza Klopss.
— Nu, to tu man pieminēsi! Es tev vēl parādīšu! Tu man dancosi!
Viņš sparīgi pakratīja dūri virs sava dusmās piesarkušā plikā paura, tad nikni nospļāvās un slāja uz mājām — aprēķināt Nezinīša nodarītos zaudējumus.