Šis templis, kas atrodas vienā no nelielajām Indijas pilsētām (Karnalā), ir ļoti skaists: neskaitāmas statujas rotā ēkas fasādi, ēkas iekšienē statujas veido kaut kādas dzīves ainas, bet neskaitāmās gleznas šo ansambli pabeidz.
Mūs sagaidīja vecs vīrs, kurš, kā vēlāk noskaidrojām, bija šī tempļa mātes-priekšnieces vīrs. Viņš pastāstīja, ka Gīta ir mācība par cilvēku sirdsgudrību un viens no tās stūrakmeņiem ir
Māte Deijala Gitas templī
rekomendācija, kā nesākt karot tad, kad zūd vara un rodas vēlēšanās to saglabāt.
Sarunu ar māti Deijalu mēs sākām ar jautājumu par kosmētisko punktu, ko indiešu sievietes sev zīmē uz pieres. Māte skaidroja, ka tas nepavisam nav kastas vai sociālā stāvokļa zime. Dažkārt indiešu sievietes ar šo punktu simbolizē to, ka ir precējušās. Taču kopš seniem laikiem pieņemts, ka cilvēki (gan vīrieši, gan sievietes) šo punktu zīmē kā savas iekšējās pasaules izpratnes simbolu.
- Sakiet, lūdzu, vai indiešu punkts pierē simbolizē atmiņas, ka cilvēkiem agrāk bijusi trešā acs? - es pavaicāju.
- Es nevaru precīzi… Reliģiskajos rakstos nav konkrētu… Bet es zinu, ka trešā acs cilvēkiem ir bijusi un ir, - atbildēja māte.
- Kādas funkcijas veic trešā acs?
- Mūsu reliģija izdala tris trešās acs funkcijas. Pirmā - inside
vision (iekšējā redze), tas ir, spēja ielūkoties organisma iekšienē, redzēt iekšējos orgānus u.tml. Otrā - meditation vision (redze, kas saistīta ar meditāciju, tas ir, spēja redzēt savu dvēseli). Trešā funkcija - intellectual vision (intelektuālā redze), t.i., prasme just savas vai sava sarunbiedra prāta spējas.
Tajā brīdī es ļoti labi apzinājos trešās acs pirmo funkciju un, būdams ārsts, iztēlojos to kā kaut ko līdzīgu rentgena aparātam, kas izgaismo cilvēka organismu. Ari trešā funkcija man kļuva skaidra, jo jebkurš cilvēks spēj ar kaut kādu septīto prātu atšķirt gudru cilvēku no muļķa, nepievēršot uzmanību pat bagātam vai trūcīgam vārdu krājumam. Taču otrā funkcija, kas saistīta ar meditāciju, man tobrīd izrādījās grūti izprotama. un man ne prātā nenāca, ka tieši tā slēpj vissatraucošāko mīklu, kas atšķirībā no meditācijas iemiesojas materiālā - somati stāvoklī.
Tad mēs pārgājām uz sarunu par deguna nozīmi, pieminot arī hipotētiskā atlanta īpašo degunu. Māte atbildēja, ka cilvēka
Atmiņas par "trešo aci"?
Gitas tempļa iekšskats
deguns veic elpošanas un smaržu sajūtas funkcijas, kā ari ir cieņas pazime. Pēdējo viņa skaidroja tādējādi: ja cilvēku saķer aiz deguna, viņam tas būs aizskaroši.
- Indiešu Meistars Ananta Krišna stāstija, ka iepriekšējās civilizācijas ļaudim deguns veica nozīmīgāku uzdevumu, jo vienlaikus bija arī skaņas radīšanas orgāns, kurš darbojās ultraskaņas un infrasarkano viļņu diapazonā. Varbūt tāpēc degunu izsenis uzskata par cieņas pazīmi? - es pavaicāju.
- Droši vien Anantam Krišnam ir taisnība, - atbildēja māte.
- Ko jūs zināt par iepriekšējās civilizācijas ļaudim?
- Ziņu ir daudz…
- Dalieties, lūdzu, tajās ar mums!
- Tā ir slepena informācija, - atbildēja māte.
Sapratām, ka mums neko vairāk nestāstīs. Es paskatījos uz Veneru Hafarovu - viņš pašūpoja galvu, ar visu savu ārieni pauzdams, ka turpmāka iztaujāšana ir bezjēdzīga. Kāpēc mums neuzticas? Kur kļūdījāmies, piedāvājot mūsu zinātnisko materiālu? Toreiz es vēl nesapratu, ka reliģiskajiem meistariem ir citāds domāšanas raksturs un ka mana materiāla izklāsta forma, uzsverot datoranalizi, lielākā vai mazākā mērā viņus kaitina, ka loģiskais pētijumu ceļš, par kuru es pieticīgi klusēju, ņemot vērā kontaktos ar rietumu zinibu viriem gūto pieredzi, kļūs par galveno uzticēšanās veicinātāju.
- Mums ir ziņas, ka iepriekšējās civilizācijas ļaudis runāja ar degunu, galvenokārt skaņu So (sou) un Hm (hm) diapazonā. Vai tā bija? - jau sarūgtināts, es ievaicājos.
- So un Hm - tie ir diženi vārdi, - piepeši māte atsaucās.
- Kas tie tādi ir? - bikli turpināju taujāt.
- SoHm ir pēdējais vēstījums.
- Pēdējais?
- Last message (pēdējais vēstījums), - skaidri atkārtoja māte.
- Kā vēstījums?
- Augstākā Saprāta.
- Kam?
- Cilvēcei.
- Kāpēc tas ir pēdējais?
- Vairāk mums nepalīdzēs…
- Kas tā par palīdzību?
- Tas ir noslēpums.
Mēs mātei pateicāmies, viņu nofotografējām un devāmies uz viesnīcu, pārcilājot dažnedažādus pieņēmumus saistībā ar tikko notikušo sarunu.
Mani sāka pārņemt rūgtums - ja arī turpmāk galvenajos reliģiskajos centros indieši teiks: tas ir noslēpums!, - mēs neko neuzzināsim. Kā lai piespiež viņus kaut mazliet dalīties šajā noslēpumā?