Reiz kādu vakaru mēs - Valērijs Lobankovs, Valentina Jakovļeva, Veners Hafarovs, Sergejs Seļiverstovs un es - devāmies pastaigā pa Katmandu. Kopā ar mums nāca viens no jaunajiem krieviem, kurš atpūtās Nepālā. Jauno krievu, kurš bija tā pa- vairāk "paņēmis uz krūts", ārkārtigi interesēja mūsu meklējumu psiholoģiskā puse.
- Es jau jūs saprotu, draugi, - viņš vervelēja, - jums vajadziga reklāma, jo pēc pāris nedēļām jūs taisāties iet tālu kalnos meklēt kaut kādas alas, kurās sēž atlanti. Bet lai taču viņi tur tup… Kas jums gar to daļas… Re, kādu bruņojumu esat sapirkuši, viens vienīgs imports! Kas tad sponsorēja? Savas pēdējās kapeiciņas ieguldījāt, vai? Nu, ko jums tā reklāma dos? Pateiks pāris reižu: Mul-da-šovs, Lo-ban-kovs… Un kāds no tā labums? Mīļie, šodien ir jādzīvo, šo-dien… Tā kā es - atbraucu uz Nepālu atpūsties, jo esmu to nopelnījis, no-pel-ni-jis… Gribat sacit, ka jūs neinteresē bizness, šejienes lētie akmeņi? Nav ko fleitēt! Es gan teikšu tieši: mani šis bizness interesē! Ko jūs domājat, es tāpat vien te atkūlos atpūsties, ir taču ari Kanāriju salas, Spānija… eh?
- Tu taču nesaproti, - pacietigi skaidroja Valērijs, - ka zinātne ir ļoti interesanta. Mēs esam zinātnieki, saproti, zinātnieki… Rast zinātnisku patiesību ir ļoti grūti, dažkārt tam ziedo ne tikai visu savu naudu, bet ari dzivi… Mēs šeit esam atraduši apliecinājumu tam, ka pastāv Cilvēces genofonds tās pašiznīcināšanās vai globālas katastrofas gadījumam…
- Un jūs gribat teikt, ka esat altruisti, - novīpsnāja jaunais krieus. - Miļie, bet dzivot taču vajag šodien, šo-dien… Par bērniem jādomā, par bēr-niem, bāze viņiem vajadzīga, bā-ze. Nu kaut vai tu, Vaļera…
Man šis tips pagalam apnika, un es pagāju gabaliņu nostāk, lūkodamies uz visām pusēm. Priekšā parādijās trīs eiropeiska izskata jaunietes, un es automātiski paskatijos uz viņām. Bāc! Visām uz pieres bija uzzīmēta trešā acs, turklāt ar visiem plakstiņiem un skropstām.
- Hallo! Jūs esat piemirsušas nokrāsot trešās acs skropstas, - es uzsaucu.
Meitenes apstājās. Sākās saruna. Noskaidrojās, ka viņas ir no Izraēlas - visas trīs dienēja Izraēlas armijā (kurā, kā zināms, dien arī sievietes), bet šobrīd, saņēmušas atpūtas ceļazīmes, ieradušās Nepālā. Viņas labi runāja angliski.
- Meičām nav ne vainas, - novērtēja jaunais krieus, pieņēmis, ka viņas krieviski nerunā. - Ernst, noprasi, vai kāda nav emigrējusi no Krievijas?
Es pajautāju. Izrādījās, ka divas no viņām dzimušas Rietumeiropā, bet viena ir īsta izraēliete.
Izraēlietes
- Žēl, būtu piesitis kanti, - noteica jaunais krieus, kurš bija iemanījies taisīt starptautisku biznesu, angļu valodu piepraz- dams yes un no līmenī.
- Sakiet, meitenes, - es ievaicājos, - trešās acs zīmējums uz jūsu pieres ir joks vai kaut ko nozīmē?
Meitenes pastāstīja, ka netālu atrodas restorāns, kas saucas "Trešā acs" un kurā pieņemts ieiet, ja esi uz pieres uzzīmējis trešo aci. Mums kļuva interesanti, bet, tā kā nebija, ar ko trešo aci uzzīmēt, mēs uz šo restorānu devāmies bez attēla uz pieres.
Restorānā mūs visus kopā apsēdināja pie liela galda, mūsu pierēm nekādu īpašo uzmanību nepievēršot. Pie galda, kautrīgi smaidīdama, sēdēja jauna iriete, un mums nācās laiku vadit viņas sabiedrībā, jo brīvu vietu vairāk nebija.
- lepazisimies, - piedāvājās Sergejs Seļiverstovs un nosauca mūsu vārdus, uzsverot ekspedīcijas mērķi. Jauno krieuu Sergejs nodēvēja par ievērojamu krievu biznesmeni.
- O! - iesaucās iriete, - jūs pētāt senās civilizācijas! Manā zemē ļoti daudz cilvēku interesējas par šo jautājumu. Daudzi pie mums cenšas attistīt trešo aci, apmeklē speciālas meditācijas skolas. Bet es sakrāju naudu un atbraucu apgūt meditāciju vietā, no kuras tā izplatījusies visā pasaulē. Es cenšos attīstīt savu trešo aci. Pat nāku uz restorānu ar šādu nosaukumu. Pastāstiet ko vairāk par jūsu ekspedīciju.
- Lūdzu, pastāstiet, - lūdzās arī izraēlietes.
Pamīšus ēzdami un dzerdami, nosaucām galvenos mūsu ekspedīcijas uzdevumus.
- Ļoti interesanti, - noteica īriete. - Bet jūs droši vien esat ekspedīcijas sponsors? - viņa ievaicājās, uzlūkojusi jauno krieuu.
- Jā, - bija spiests samelot jaunais krieus.
- Kādi ir jūsu panākumi trešās acs attistišanā? - es īrietei jautāju.
- Ai, pagaidām pavisam pieticīgi, - viņa atbildēja.
- Bet vai jūs vispār zināt, kas ir trešā acs? - ievaicājās Veners Hafarovs.
- Es zinu, - atteica viena no izraēlietēm un norādīja uz savas draudzenes pieri, kur šī acs bija uzzīmēta.
- Budistu reliģija, - es sāku stāstīt, - izdala piecus acu tipus:
1. Miesiskās acis (fle.sh.ley eye), t.i., abas mūsu parastās acis.
2. Pareģa acs (diuine eye), t.i., acs, kas var redzēt tālu telpā un laikā. Citiem vārdiem sakot, tā ir acs, ar kuras palīdzību var ielūkoties Kopīgajā informatīvajā laukā un tā rezultātā kaut ko paredzēt.
3. Sirdsgudribas acs (ivisdom eye), t.i., acs, kas ļauj ielūkoties savā dvēselē un to analizēt, lai saprastu galveno patiesību: dzīvība - tā pirmām kārtām ir tava dvēsele, nevis tavs ķermenis.
4. Dhamas acis (Dhamma eye), t.i., acis, kas palidz realizēt Būdas mācibu. To saprast, manuprāt, var kā spēju apjēgt Būdas mācību, kas ir visnotaļ sarežģīti.
5. Būdas acis (Buddha eye), t.i., Skolotāja acis. Domāju, ka tās jāsaprot kā tāda cilvēka acis, kas izredzēts uztvert iepriekšējo civilizāciju zināšanas.
- Vai tas nozimē, ka cilvēkam vienlaikus var būt piecas acis? - pārjautāja izraēliete.
- Man šķiet, ka budistu reliģijā ar vārdu "acs" saprot cilvēka spēju just un analizēt dzīves dvēseliskos momentus, - es atbildēju.
- Bet kādas acis bija Budam? - nerimās izraēliete.
- Ievērojamais tibetiešu zinātnieks Mina kungs mums stāstīja, - es skaidroju, - ka tikai Budam bijusi trešā acs, toties cilvēkiem tā ir slikti attīstīta. Trešā acs nekad neizskatās kā acs, ari Budam ne. Taču par to cilvēki zināja, jo no Būdas pieres apvidus ik pa laikam plūda gaismas stars. Ar šo gaismas staru Buda sasauca zemniekus uz saviem sprediķiem. No Būdas pieres plūstošajam gaismas staram varēja būt piecas krāsas: balta, gaiši zila, zaļa, dzeltena, sarkana.
Psihiskās enerģijas pārvēršanās gaismas enerģijā (Buda)
- Oho! Tas droši vien bija ārkārtīgi eksotiski, - secināja izraēliete.
Jaunais krieus, kurš uzmanīgi bija klausījies Valentīnas Ja- kovļevas tulkojumā, noprasīja:
- Tam Budam pierē bija gaismas avots, vai?
- Es domāju, - atbildēja Valērijs Lobankovs, - tas bija efekts, kas radās, psihiskajai enerģijai pārvēršoties gaismas enerģijā. Droši vien jūs esat dzirdējuši par telekinēzi, kad ar psihiskās enerģijas palīdzību var izkustināt, piemēram, uz galda uzliktu glāzi. Tā ir psihiskās enerģijas pārvēršanās mehāniskajā enerģijā. Līdzīgā kārtā psihiskā enerģija var radīt gaismas efektu.
- Lūdzu, pastāstiet sikāk par trešo aci. Kā nekā esmu šurp atbraukusi, lai to attīstitu, - uzstāja iriete.
- Trešā acs ir smadzeņu daļa, - iesāka stāstījumu Valērijs Lobankovs. - Smadzenes iegriež dvēseles torsionu laukus, toties trešā acs ir orgāns, kas noskaņo uz dažādo dvēseles sastāvdaļu torsionu lauku frekvenci. Var runāt par trim galvenajām trešās acs funkcijām:
• intelekta funkcija, t.i., noskaņošanās uz frekvenci sakaru uzņemšanai ar Augstāko Saprātu. Acimredzot Izredzētie (piemēram, Helēna Blavatska) izmantoja savu attistito trešo aci un varēja noskaņoties uz Kopigā informatīvā lauka frekvencēm;
• meditācijas funkcija, t.i., noskaņošanās uz savas dvēseles dažādo limeņu torsionu lauku frekvencēm. Kā zināms, pastāv 1 12 meditācijas veidu, kas nozimē individuālu noskaņošanos uz sev piemērotu frekvenci;
• iekšējās redzes funkcija, t.i., noskaņošanās uz iekšējo orgānu torsionu lauku frekvencēm, kā rezultātā iespējams redzēt orgānus un to slimības.
- Bērniem, - turpināja Valērijs, - trešā acs pastāv kā rudiments, kā atmiņas par trešo aci, kas bija attistita seno civilizāciju ļaudim. Atcerieties antīkās literatūras ziņas par to, kā atlanti spēja ar skatienu pārvietot milzu akmens blokus. Kā to saprast? Viņi varēja ar savas trešās acs palidzību noskaņoties uz akmens lauka frekvenci un pagriezt tā torsionu laukus tādējādi, lai tie darbotos pretī gravitācijai. Turklāt akmens it kā kļuva viegls, un, pārmainot akmens torsionu lauku virzienu, to varēja viegli pārvietot.
- Paklau, Ernst, pasaki izraēlietēm, lai viņas ar skatienu pabi- da glāzi. Viņām taču trešā acs ir, - ar humora pieskaņu noteica jaunais krieus.
- Es, protams, nevaru ar skatienu bīdīt akmeņus, - sacīja iriete, - taču man šķiet, ka pēc meditācijas stundām esmu sākusi labāk just savu dvēseli. Es šobrīd jūtu, ka mūsu materializētā pasaule nav tā svarīgākā, ka galvenais ir dvēsele. Mani interesē, kāpēc mūsu civilizācijai trešā acs sāka degradēties?
- Vai jūs esat lasījusi Helēnas Blavatskas darbus? - es īrietei vaicāju.
- Nē, bet mums šeit, Nepālā, par viņu stāstija kā par izcilu Izredzēto.
- Lai atbildētu uz jautājumu par trešās acs attīstību un degradēšanos, jāzina rasu attīstības vēsture. Literatūras avoti par šo jautājumu ir gandriz vieni un tie paši, bet vissikāk šis jautājums skatits Helēnas Blavatskas grāmatā "Slepenā doktrīna". Ar jēdzienu "rase" Blavatska saprot nevis nācijas, bet civilizācijas. Piemēram, pirmā rase - tā ir pirmā cilvēku civilizācija uz Zemes. Blavatska raksta arī par šo zināšanu avotu, kad it kā kāda balss viņai diktējusi priekšā. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka Augstākais Saprāts caur viņu sniedzis mūsdienu cilvēkiem zināšanas par cilvēces attīstības vēsturi uz Zemes. Un viņai neticēt nav nekāda pamata, jo tas, ko viņa rakstījusi savā grāmatā, atbilst ari citām reliģijas un zinātnes ziņām. Tas ir visfundamentālākais darbs pasaulē. Blavatska raksta, ka pirms mums uz Zemes bijušas četras rases. Mūsu rase ir piektā…
- Atvainojiet, restorānu slēdzam. - Pie mums pienāca oficiants.
- Visnepiemērotākajā brīdī, - nomurmināja iriete.
- Nav problēmu, - teica jaunais krieus un pasniedza oficiantam 20 dolāru. - Vaļa, pasaki viņam, ka par šo naudu mēs te sēdēsim tik ilgi, cik ilgi gribēsim. Starp citu, pasūti sievietēm vēl vīnu. Mani taču ari interesē, no kā mēs esam cēlušies. Es visu laiku saviem draugiem cenšos pierādīt, ka ne jau no mērkaķa…
Oficiants ar prieku paņēma 20 dolārus un iztapīgi nostājās zāles galā, tverdams katru mūsu skatienu.
- Nepāla ir nabadzīga valsts, viņiem 20 dolāru ir vesela bagātība, - konstatēja Sergejs Seļiverstovs.
- Redz ko, - nerimās jaunais krieus, - par 20 dolāriem nopirkt visu restorānu! Maskavā par tādu naudu pat kafijas tasīti nedos. Maskavā par tādu pakalpojumu oficiants pieprasītu vismaz 300 zaļo. Bet te, skat, kā viņš stāv … Būtu Krievijā tāds serviss!
- Tātad, - es turpināju, - uz Zemes, pēc Blavatskas datiem, ir bijušas piecas rases, mūsu rase ir piektā. Dzīvība uz Zemes radusies pirms vairākiem miljoniem gadu, matērijai kļūstot arvien blīvākai un blīvākai. Cilvēki, dzīvnieki un augi ir radušies vienlaikus. Katra rase radusies no iepriekšējās.
Pirmā rase, ko sauca par pašdzimušajiem, uz Zemes parādījās kā ēteriskas būtnes, sablīvējoties smalkajai pasaulei, t.i., psihiskās enerģijas pasaulei. Tie bija eņģeļiem līdzīgi cilvēki, kas spēja brīvi iziet cauri sienām vai citiem cietiem priekšmetiem. Viņiem nebija miesas, 40-50 metru lielais augums mirguļoja kā mēnessgaisma. Pirmās rases cilvēku protoplastiskais ķermenis nebija veidots no tās matērijas, no kuras veidots mūsu mirstīgais apvalks; tam drīzāk bija viļņveida raksturs. Viņi bija ciklopi, t.i., ar vienu aci; turklāt acs funkciju veica kas līdzīgs trešajai acij, kura nodrošināja telepātiska tipa sakarus ar apkārtējo pasauli un Augstāko Saprātu. Pirmās rases cilvēki vairojās daloties un pumpurojoties. Valodas viņiem nebija, viņi sazinājās līdzīgi tam, ko šobrid dēvējam par domu pārraidi. Dzivot viņi spēja jebkurā temperatūrā.
Otrā rase, ko sauca par vēlāk dzimušajiem jeb bezkaulaina- jiem, uz Zemes nomainīja pirmo rasi. Ari šie cilvēki bija rēgvei- digi, taču blīvāki nekā pirmā rase. Viņi nebija tik gari, parasti sasniedza 30-40 metru. Tie tāpat bija ciklopi un sazinājās, pārraidot domas. Otrās rases cilvēki bija zeltaini dzeltenā krāsā. Viņi vairojās pumpurojoties vai ar sporām, bet otrās rases pastāvēšanas perioda beigās parādījās starpposma hermafrodīti, t.i., vīrietis un sieviete vienā ķermeni.
Trešā rase, ko sauca par lemūriešiem un kas nomainīja otro rasi, iedalāma agrīnajos un vēlīnajos lemūriešos.
Agrīnie lemūrieši bija aptuveni 20 metrus gari un ar daudz blīvāku ķermeni, ko vairs nevarēja dēvēt par rēgainu. Viņiem jau izveidojās kauli. Divdzimumu hermafrodīts sāka uzkrāt vienā gadijumā vīrieša pazīmes, otrā - sievietes, kā rezultātā sākās dalīšanās dzimumos un dzimumvairošanās. Agrīnajiem lemūriešiem
bija divas sejas un četras rokas. Divas acis atradās priekšpusē, trešā acs - aizmugurē, t.i., viņiem it kā bija divas sejas. Divas rokas apkalpoja ķermeņa priekšpusi, divas rokas - mugurpusi. Priekšējās acis veica fiziskās redzes funkciju, aizmugurējā - galvenokārt garigās redzes funkciju. Lemūriešu āda bija zeltainā krāsā. Cits ar citu viņi sazinājās, pārraidot domas.
Viens no četrroku un divgalvu cilvēka attēliem
Vēlīnie lemūrieši jeb lemūrieši-atlanti bija visattīstītākā Zemes civilizācija, kas sasniedza ļoti augsti attīstītu tehnoloģijas līmeni. Kā viņu mantojumu var minēt Ēģiptes Sfinksu, milzīgās akmens drupas Solsberijā, Lielbritānijā, vairākus monumentus Dienvidamerikā u.c. Vēlīno lemūriešu augums bija septiņi astoņi metri. Viņiem bija divas acis un divas rokas. Trešā acs ievirzījās
galvaskausa iekšienē. Lemūriešu ādas krāsa bija dzeltena vai sarkana. Viņiem izveidojās vienzilbiga valoda, kāda lidz pat mūsdienām iietošanā saglabājusies zemeslodes dienvidaustrumu reģionā. Par vēlīno lemūriešu pēctečiem Helēna Blavatska uzskata Austrālijas plakangalvu aborigēnus, kuri izdzīvoja un kļuva arvien primitīvāki, vadot savu dzīvi kopš seniem laikiem izolētajā Austrālijas kontinentā.
Ceturto rasi sauca par atlantiem. Atlantiem bija divas īstas acis sejas priekšpusē, bet trešā acs, dziļi slēpta, atradās galvaskausa iekšienē, taču ļoti labi funkcionēja. Viņiem bija divas rokas. Augums - tris četri metri, taču atlantu rases pastāvēšanas beigu periodā viņi kļuva mazāki. Daļa atlantu bija dzelteni, daļa - melni, daļa - brūni un daļa - sarkani. Vēlākā pastāvēšanas periodā Atlantīdu apdzīvoja galvenokārt dzelteni un melni atlanti, kuri savā starpā karoja. Sākotnēji atlanti izmantoja aglutinativo valodu, kas šobrīd saglabājusies dažās iedzimto ciltīs Dienvidamerikā. Taču turpmāk attīstījās inflektīvā, t.i., augsti attīstīta valoda, kas ir arī mūsdienu valodu pamatā. No atlantu inflek- tivās valodas ir attistījies sanskrits, kas šobrid ir Izredzēto slepenā valoda.
Ari atlantu civilizācija bija pietiekami augsti attīstīta. Viņi ieguva zināšanas, pieslēdzoties Kopīgajam informatīvajam laukam, pieprata distancēto hipnozi, domu pārraidi no attāluma, mācēja ietekmēt gravitāciju, būvēja savus lidaparātus (vima- nus), cēla akmens statujas Lieldienu salā, būvēja Ēģiptes piramīdas un daudzas citas noslēpumainas celtnes.
Piektā rase, t.i., mūsu rase, ko ezoteriskajā literatūrā dēvē par āriešu rasi, radās vēlino atlantu periodā. Piektās rases ļaužu vairākums kļuva mežonīgi un vairs nespēja izmantot atiantu zināšanas savai attīstībai. Sākotnēji piektās rases cilvēki bija liela auguma (divi tris metri), bet tad pakāpeniski kļuva mazāki. Trešās acs funkcija gandrīz pilnībā izzuda, tādējādi pārraujot pastāvīgo saikni ar Kopigo informatīvo lauku, un vairs nebija iespējams izmantot no turienes iegūtās zināšanas. Pakāpeniski piektās rases cilvēka āriene ieguva mūsdienu cilvēka aprises.
- Interesanti, tikai sarežģīti, - noteica jaunais krieus. - Ar trešo aci jūtu, ka būtu tā kā vēl kas jāpasūta. Vaļa, pasauc…
- Tādējādi pirmām divām rasēm (ciklopiem), - es turpināju, - bija tikai viena acs, ko mēs saucam par trešo aci, un tā bija nepieciešama izdzīvošanai. Trešajai rasei (ar divām sejām) bez trešās, pakausī esošās acs priekšpusē bija vēl divas parastas acis, kas skatījās fiziskajā pasaulē un palīdzēja trešajai acij. Ceturtajai - atlantu rasei trešā acs aizvirzijās galvaskausa iekšienē, savas funkcijas tomēr nezaudējot. Piektajai (mūsu) rasei trešā acs saglabājās kā rudiments, ko sauc par epifīzi. Taču (šo domu izsaka Helēna Blavatska) mūsu rasei veidojas tendence atkārtoti attīstīt trešo aci. Starp citu, ari atlanti, juzdami trešās acs regresu, mēģināja mākslīgi stimulēt tās darbibu. Arī pašlaik
Velorikša
ir meditācijas skolas, kurās, kā zinām, attista trešās acs funkciju. (Jn ari jūs, piemēram, esat šeit ieradusies pastiprināt trešās acs funkciju, - es saciju, paskatījies uz irieti.
- Ai, es lepojos, ka eju, ja tā var teikt, pa priekšu visai planētai, - atteica iriete.
- Bet meičām kļuvis garlaicigi, - ierunājās jaunais krieus, ar galvas mājienu norādijis uz vienu no trim izraēlietēm. - Atļaujiet, es pastāstīšu kaut ko no citas operas, tā teikt, galvas izvēdi- nāšanai… Nesen mūsu krievu puiši te, Katmandu, sarikoja rikšu sacikstes. Ernst, pārtulko… Iedomājieties, mēs, pamatīgi veči, iesēdāmies karietēs, bet rikšas, mazītiņi nepālieši, min velosipēda pedāļus no visa spēka. Cik tas bija interesanti! Vitja, mans paziņa, uzvarēja. Tiesa, mazliet žēl rikšu, bet mēs katram atstājām tik daudz, cik viņiem pat sapņos nav rādījies.
- Žēl rikšu, - nopūtās izraēliete.
- Nav pamata žēlot, - atbildēja Veners Hafarovs, - viņiem jānopelna dienišķā maizīte. Šie ļaudis par pašlepnumu nedomā.
- Starp citu, - es ieteicos, - Helēna Blavatska raksta: kad cilvēki kļuva lepni, uzskatīdami sevi teju vai par dieviem, trešā acs pārstāja funkcionēt, atšķirot cilvēkus no Augstākā Saprāta.
- Kāpēc trešo aci dēvē par aci, ja tā paslēpta galvaskausa iekšienē? - pajautāja iriete.
- Anatomi ir noskaidrojuši, ka embrioģenēzes procesā trešā acs veidojas atbilstīgi acs tipam. (Jn tas ari ir skaidrs, jo pirmajām divām rasēm bija viena acs - tā, ko mēs dēvējam par trešo. Par to raksta arī Helēna Blavatska. Jo augstāks cilvēka garīgās attīstības līmenis, jo attīstītāka epifīze - agrākā trešā acs.
- Paldies par brīnišķīgo vakaru. Restorānā "Trešā acs" es daudz uzzināju par trešo aci, - no mums šķīrās īriete.
Jaunais krieus ar izlēmīgu žestu apturēja katru, kurš kabatās meklēja naudu, un samaksāja par visiem, nepiemirstot arī dzeramnaudu oficiantam.
- Nu, vai bija interesanti? - jaunajam krievam noprasīja Sergejs Seļiverstovs. - Redzi, pēc sevis dzīvē kaut kas jāatstāj. Ne tikai nauda, māja un mašīna, bet ari kaut kas garīgs. Ja atceries, bērniem epifīze ir labāk attistita, tāpēc viņi garīgumu labāk jūt. (Jn tālab vecāku garīgais līmenis…
- Es to saprotu, - atbildēja jaunais krievs. - Bērniem patiešām nepieciešama ne tikai māja un mašīna, bet ari jādara viss, lai viņi lepotos ar savu vecāku garīgo līmeni. Starp citu, paklausies, Sergej, patiešām smieklīgi, ka pusi nakts turējām vaļā restorānu par nieka 20 dolāriem …