Šādos pētījumos nav daudz iespēju iegūt patiesi precīzas ziņas. Nākas apkopot liecības, kas no dažādiem avotiem iegūtas loģiskā ceļā, iepriekš savstarpēji salidzinot un izdalot tās, kas atkārtojas dažādos avotos.
Mūsuprāt, visapšaubāmākais avots ir populārzinātniskā literatūra, jo tajā ir daudz izdomājumu, lai gan dažas populārzinātniskā stilā sarakstītas grāmatas ir visnotaļ vērā ņemamas, piemēram, Lobsanga Rampas "Trešā acs", "Ārsts no Lhasas", "Senču alas" u.c. Šis autors, apguvis meditāciju pie sava skolotāja, iemācījās ieiet somati un kādu laiku šajā stāvokli pavadīja vienā no somati alām Tibetā. CJzticibu vieš Džona Hislopa grāmata "Sarunas ar Bhagavanu Šri Satja Sai Babu", kas veidota kā sarunas ar Dižo Sai, kuru dažos Indijas reģionos uzskata ne tikai par Izredzēto, bet arī par Dieva iemiesojumu Zemes virsū. Ļoti interesanta ir Rūdolfa Šteinera grāmata "No pasaules hronikas", kurā atstāstīta slepenā "Akaši hronika", ko senatnē sarakstījuši Izredzētie. No šīm grāmatām gūtās liecibas mēs ņēmām vērā.
Austrumu reliģiskās literatūras analīze izrādijās ļoti sarežģīta ne tikai tāpēc, ka tā sarakstīta mums grūti pieejamās valodās (sanskritā, nepāliešu u.c.), bet ari savdabīgā, austrumnieciski izsmalcinātā un alegoriskā materiāla izklāsta dēļ. Reliģiskajos avotos, kas pieder dažādiem austrumu reliģijas veidiem, mēs atradām liecības par iepriekšējo civilizāciju dzīvi, un šīs liecibas pārāk cita no citas neatšķīrās. Bet visaizraujošākais bija tas, ka pamatvilcienos šis ziņas sakrita ar tām, ko savos darbos minējuši tādi Dižie Izredzētie kā Helēna Blavatska un Nostradams. Lamas, guru un svami zināja par iepriekšējo civilizāciju cilvēkiem, taču vairījās par to runāt vai nu tāpēc, ka slikti izprata šo reliģijas zinātņu jomu, vai arī to uzskatīja par lielu noslēpumu.
No Izredzēto darbiem mums vissaprotamākās bija Nostrada- ma un Helēnas Blavatskas grāmatas. Taču Nostradama pareģojumi - no senfranču valodas tulkotās četrrindes - varēja būt pārtulkoti neprecizi un novest pie aplamiem secinājumiem.
Helēnas Blavatskas "Slepenā doktrīna" ir apjoma un faktu piesātinātības ziņā kolosāls darbs. Turklāt šā darba loģika man šķita kaut kā dīvaina, cilvēkam neraksturiga: viss izklāstīts stan- cēs, kuras lasot domas sākumu var atrast grāmatas beigās, vidu - sākumā, bet nobeigumu - vidū. Kad "Slepeno doktrinu" lasiju pirmo reizi, mani tas pamatīgi kaitināja, bet pēc tam es sapratu, ka tā ir daudz augstāka loģika, iespējams pat, ka Augstākā Saprāta loģika, ko manas pieticīgās cilvēka smadzenes varēja uztvert tikai daļēji un ne vienmēr. Vilies ceribā sakārtot sistēmā grāmatā izklāstītos faktus, biju spiests ķerties pie veca studentu paņēmiena. Ir tā, ka daudzi studenti, spriegi apgūstot materiālu, spēj to iegaumēt tikai uz neilgu laiku, bet pēc tam vienā mierā visu aizmirst. Es vēlreiz izlasiju "Slepeno doktrinu", iegaumēju daudzus fragmentus, pēc tam domās tos salīdzināju un izrakstīju no grāmatas nepieciešamo, visu informāciju sakārtodams saskaņā ar cilvēcisko loģiku un hronoloģiju. Šos izrakstus jau varēja iekļaut loģiskos zinātniskos spriedumos.
Vai Izredzētajiem var ticēt? Grūti atbildēt "jā" un grūti teikt "nē". Gn tomēr jebkurš saprātigs cilvēks Dievam tic, vismaz tad, kad tuvojas nāves stunda. Bet, ja netiek noliegta Dieva, t.i., Augstākā Saprāta esamība, nevar noliegt ari ziņas, ko pauž Izredzētie, jo reliģiskās zināšanas, kā jau dievišķi radītas, principiālās līnijās saskan ar Izredzēto zināšanām. Atšķirība ir tā, ka reliģija tās agrīnajā izmantošanas periodā paredzēta ne pārāk izglītotu cilvēku prātiem, tāpēc tiek pasniegta tiem pieņemamā pasakas formā, bet Izredzēto liecībām piemīt vēsturiski zinātnisks raksturs. Var pieņemt, ka, cilvēcei attīstoties, Augstākais Saprāts iesvēta atsevišķus indivīdus sarežģītajos Vienoto pasaules zināšanu aspektos, tādējādi cenzdamies dziļāk attīstīt sākotnējās reliģiskās zināšanas un dot pretsparu daudzo reliģisko kalpotāju dogmatismam.
Mehānismu, kā Izredzētie saņem zināšanas, no mūsdienu fizikas viedokļa var iztēloties šādi. No šiem cilvēkiem (Izredzētajiem) tiek noņemts SoHm princips, tāpēc viņi spēj ar savas psihiskās enerģijas palīdzību noskaņoties uz Kopīgās informatīvās telpas frekvencēm. Visi Izredzētie, rakstot par savu zināšanu avotu, uzsver, ka viņiem it kā būtu diktējusi kāda balss. Citu šo apbrīnojamo un visiem Izredzētajiem salīdzinoši vienādo zināšanu ieguves avotu iztēloties pagaidām ir grūti. Reliģiskās zināšanas un Izredzēto zināšanas nāk no viena avota - Kopigās informatīvās telpas.
Daudzi cilvēki ar meditācijas palidzību spēj ieiet transa stāvoklī, kurā viņi it kā redz pagātni un tagadni. Acīmredzot viņiem paveras tikai nelieli informācijas kanāli, tāpēc arī viņu liecības ir visnotaļ jucekligas. Dižo Izredzēto informativais kanāls, pēc visa spriežot, ir daudz plašāks, tāpēc viņu zināšanas ir tik lidzigas un tām ir sava, kā jau es teicu, cilvēkam neraksturiga loģika.
Es ceru - lasitāji man piedos, ka es galvenokārt atsaucos uz Izredzētās Helēnas Blavatskas zināšanām, jo gandriz visi Izredzētie raksta vienu un to pašu. Turklāt Helēnas Blavatskas grāmatas izdevumu krievu valodā man ir vieglāk lasit un saprast.
(Jn beidzot - visus minētos pētījumus mēs centāmies salīdzināt ar iepriekšējo civilizāciju pārstāvju anatomiski fizioloģisko analīzi, lai vismaz daļēji atbildētu uz jautājumu, kādi gan viņi bija, šie lemūrieši un atlanti.
Šajā sakarībā Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" raksta (1937, 2. sēj., 169. Ipp.):
"…Pirmo rasu vēsture ir aprakta laika kapā nevis Izredzētajiem, bet tikai priekš neizglītotās zinātnes."
Iepriekšminētajos avotos neviens neapstrīd cilvēka izcelšanos, garam kļūstot arvien blīvākam un blīvākam. Runājot mūsdienu fizikas valodā, dzivības viļņveida variants (gars, tā Pasaule) pakāpeniski materializējās un iemantoja cilvēcisku ķermeni. Gara materializācijas process un psihiskās enerģijas sablīvēšanās atgādina pasaku par galdiņ, klājies, kad ne no kā uzrodas ēdiens, utt. Tam ticēt, protams, nav iespējams.
No otras puses, jau skolā fizikā māca, ka 2 gammas=l elektrons, t.i., viļņi spēj transformēties un materializēties. Gfā dzīvojošais Marats Fathlislamovs divas reizes ir bijis pie Dižā avatāra Satjas Sai Babas Indijā un pats savām acīm redzējis, kā viņš materializē domas, gluži ne no kā radīdams svētos pelnus, rīsus un citus priekšmetus. Turklāt Marats atveda vairākas videofilmas par Sai Babu, kurās redzams materializēšanās process.
Protams, materializēšanās procesu, ko rāda Dižais avatārs, var uzskatit par veiklu triku. Taču tas viss ir tik pārliecinoši! Turklāt to cilvēku skaits, kuri viņam tic, ir ārkārtīgi liels: katru dienu pie viņa mēdz uzturēties aptuveni 10 000 cilvēku, bet viņa 70. dzimšanas dienas svinībās no visas pasaules ieradās vairāk nekā miljons cilvēku. Grūti iedomāties tik daudz naivu vientiešu.
Turklāt jāpiebilst, ka pierādījumu ziņā hipotēzei par psihiskās enerģijas materializēšanos ir tikpat lielas izredzes kā mūsdienās populārajai hipotēzei par dzivības rašanos uz Zemes, izveidojoties organiskām molekulām, kas pakāpeniski kļūst arvien sarežģītākas.
Saskaņā ar reliģiju un Izredzēto zināšanām, uz Zemes ir bijušas piecas rases [8] (jeb civilizācijas). kā jau iepriekš minēju, pirmās rases pārstāvji, tā dēvētie pašdzimušie, bija eņģeļveida būtnes, 50-60 metru garas, ar vienu aci (to, kuru tagad dēvējam par trešo aci) un vairojās dalīšanās ceļā.
Otrās rases pārstāvji, kurus dēvē par vēlāk dzimušajiem jeb nemirstīgajiem, jau bija miesiskākas, lai gan joprojām rēgveidi- gas būtnes, aptuveni 40 metru garas, ari ar vienu (trešās acs tipam atbilstīgu) aci un vairojās pumpurojoties vai ar sporām.
Trešā rase, ko dēvē par divējādajiem, androgīniem jeb lemūriešiem, pastāvēja daudz ilgāk un visvairāk ari izmainījās. Notika dalīšanās dzimumos, attīstījās kauli, ķermenis kļuva blīvāks, un no četrroku un divseju aptuveni 20 metru garām būtnēm radās daudz mazāka auguma cilvēki ar divām rokām un vienu seju. Visvairāk attīstījās un uzplauka vēlīnie lemūrieši - lemūrieši-atlanti.
Ceturtās rases pārstāvjiem, ko dēvē par atlantiem, bija divas rokas un viena seja, garums aptuveni 6-8 metri un blīvs ķermenis.
Piektās rases pārstāvji (t.i., mūsu civilizācija), ko dēvē par āriešiem, sākotnēji bija garāka auguma nekā pašlaik, taču vēlāk pakāpeniski kļuva mazāki.
Uzskata, ka uz Zemes pastāvēs septiņas rases. Katrai no tām ir bijušas un būs septiņas apakšrases.
Visos iepriekšminētajos avotos minēts, ka dziviba uz Zemes, tai skaitā ari cilvēks, radusies pirms daudziem miljoniem gadu. Helēna Blavatska šajā sakaribā "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 261. Ipp.) raksta:
"Lasītājs var jautāt, kāpēc mēs vispār runājam par pūķiem? Mēs atbildam, ka zināšanas par tamlīdzīgu dzīvnieku esamību pirmām kārtām ir pierādījums tam, ka cilvēku rase ir ārkārtīgi sena."
"Akašas hronikā" teikts:
"Vienlaikus ar cilvēkiem eksistēja dzīvnieki, kas savā ziņā atradās tajā pašā attīstības pakāpē kā cilvēki. Mūsdienu izpratnē tos varētu uzskatīt par rāpuļiem." (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 66. Ipp.)
Ari Helēna Blavatska "Slepenajā doktrinā" (1937, 2. sēj.) min pietiekami precīzas ziņas par pēdējo Zemes civilizāciju pastāvēšanas laiku:
"Lemūrija gāja bojā apmēram 700 000 gadu pirms pašlaik tā dēvētā Terciārā perioda sākšanās" (392. Ipp.), "…plūdi, kuros izzuda pēdējās Atlantīdas daļas pirms apmēram 850 000 gadu…" (416. Ipp.), "…pēc pēdējo Atlantu rases pārstāvju[9] noslīkšanas pirms apmēram 12 000 gadu…" (158. Ipp.), "…un ka ārieši (mūsu civilizācija) pastāvējuši jau 200 000 gadu, kopš pirmā lielā Sala jeb (atlantu) Kontinents tika applūdināts." (495. Ipp.)
Tādējādi cilvēka veidošanās uz Zemes, garam kļūstot arvien blīvākam, notika miljoniem gadu ilgā dabas evolūcijas gaitā. Šajā sakarībā man gribētos minēt Helēnas Blavatskas frāzi "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 329. Ipp.):
"Ir pagājis vairākus miljonus gadu ilgs periods kopš Pirmās rases laikiem, kurai "nebija saprāta", līdz augsti saprātīgai un intelektuālai vēlīno Lemūriešu rasei; tāpat arī kā cits periods starp visagrīnāko Atlantu civilizāciju un vēsturisko periodu."
Tātad dzīviba uz Zemes ir radusies pirms miljoniem gadu, bet cilvēku rases (civilizācijas) ir radušās cita no citas, pakāpeniski kļūstot arvien sarežģītākas. Tai pat laikā cilvēces vēsturi uz Zemes izraibina globālas katastrofas, kurās tika iznīcinātas veselas civilizācijas. Acīmredzot dabas evolūcijas darbā cilvēces attīstīšanai gluži loģiska bija arī Cilvēces genofonda radišana, kas kalpoja kā papildu drošības posms globālu katastrofu gadijumā.
Kas ir primārais: ideja vai matērija? Šis vecumvecais jautājums reliģijā un Izredzēto darbos sliecas uz ideālisma pusi. Vai tam ir pierādijumi? Tiešus pierādījumus rast ir grūti, jo viss aprakts laika kapā. Taču smalkās un fiziskās pasaules paralēlo pastāvēšanu neviens vairs neapstrīd, bet doma, t.i., psihiskā enerģija, var būt visnotaļ materiāla.
Taču pakāpenisku organisko molekulu attistibu, kad sākotnēji parādās primitīvas dzīvības formas un pēc tam progresē, arī nevar noliegt. Vai tam ir pierādījumi? Dažs labs laboratorijas eksperiments ļauj to pieņemt, taču ari šajā gadījumā patiesība ir apglabāta laika kapā.
Dzīvibas rašanās materiālistiskais variants ir zināmā mērā tuvāks un saprotamāks, tāpēc mēs tam vairāk uzticamies. Viļņ- veida variants mums kaut kādā ziņā šķiet mistisks un pasakains, jo mūsdienu attistības līmenī mēs to slikti saprotam, tāpēc vai nu tiecamies izsaukties: "Ai, kāds brīnums!", vai totāli visu noliedzam. Tomēr laikam jau viļņveida un materiālais dzīvības aspekts ir savstarpēji saistīti, tāpat kā ir saistīta smalkā un fiziskā pasaule.
Bet, kad grūti rast tiešus pierādījumus, atliek - ja vien jūs neesat ateists - ticēt dievišķās mācības patiesumam. Ja salīdzina zinātnes un reliģijas attistibu, nevar nepamanīt tendenci, ka zinātne nespēj noliegt dievišķo mācību un rod arvien vairāk un vairāk pierādījumu tās patiesumam. Ir jāsaprot, ka mēs esam tikai maza Augstākā Saprāta daļiņa un ne jau mums būt tiesātājiem. Kā zināms, vislielākais grēks ir sevi uzskatit par Dievu. Konservatīvs zinātnieks, kurš kā galīgo patiesību absolutizē reiz paša sasniegto un pilnibā noliedz jaunos zinātnes dzinumus, kuru viļņošanās jau pamanāma zinātniskajās aprindās, izdara lielu grēku.
Minētajos avotos var noskaidrot, ka tajos tālajos laikos (pirms vairākiem miljoniem gadu) kontinenti uz Zemes bija pavisam citādi. Galvenais Lemūrijas kontinets atradās Austrālijas apvidū, ko arī uzskata par Lemūrijas kontinenta atlikušo daļu. Šajā sakarībā "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 248. Ipp.) lasām šādas rindas:
"…Džūks raksta: kopš Juras perioda laikiem Austrālijā
noticis mazāk pārmaiņu nekā citviet."
"Zeme tolaik nebija tik b[iva, bet bija daudz plūstošāka."
(Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 48. Ipp.)
Evolucionāri lemūriešus iedala agrīnajos un vēlīnajos (lemūrieši-atlanti).
Agrīnie lemūrieši bija liela auguma (apmēram 20 metru), ar četrām rokām un divām sejām. Viņu ķermeni sākotnēji veidoja
Četrrocīgo un divsejaīno cilvēku attēli Indijā
mikstas vielas, tas bija plastisks un lokans. Tieši viņiem pirmo reizi evolūcijas procesā parādijās kauli, kas stiprināja ķermeņa stāju un ļāva tiem vairāk piemēroties zemes dzivei, lai gan ši iemesla dēļ viņi kļuva smagāki. Taču saskaņā ar kādu hipotēzi (Lobsangs Rampa. "Ārsts no Lhasas", 1994, 231. Ipp.) Zeme tolaik griezās pavisam citā fcrbitā un tās pievilkšanas spēks bija daudz mazāks. Dzivnieku pasaule bija ārkārtīgi daudzveidīga, turklāt tie bija lielāki nekā tagad. Varbūt runa ir par leģendārajiem dinozauriem? Tas ir iespējams, ņemot vērā, ka šie milzu rāpuļi un lemūriešu civilizācija eksistēja apmēram vienā laikā.
Agrīnajiem lemūriešiem gandriz nemaz nebija atmiņas, viņu valoda atgādināja kaut ko lidzīgu dziedāšanai, viņi kontaktējās, galvenokārt lasīdami domas, un lielāko vērību veltīja gribas momentu attīstīšanai dzīvē.
Agrīnie lemūrieši, kā jau otrās rases pēcteči (vēlāk dzimušie, bezkaulainie), arī sākotnēji bija hermafroditi, bet vēlāk notika dzimumu atdalīšanās - radās vīrieši un sievietes. Šajā sakaribā Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 249. Ipp.) raksta:
"Cilvēces Trešā rase ir visnoslēpumainākā… Noslēpums, kā tieši notika viena vai otra dzimuma izveidošanās, nav pilnībā izskaidrojams. Taču ir skaidrs, ka atsevišķi Trešās rases pārstāvji savos apvalkos vai olās sāka atdalīties…"
Viņa ari raksta (211. Ipp.), ka lemūriešu vairošanās veids atgādina pumpurošanos, tāpat kā vairākumam augu, tārpu, gliemju u.c. "Akašas hronikā" dzimumu dališanās tiek skaidrota šādi: individi, kuros pārsvarā bija sievišķais elements, izrādījās dvēseliski attīstītāki un juta mīlestību pret indivīdiem, kuros prevalēja vīrišķais elements. (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 46., 47. Ipp.)
Kā jau rakstīju, lemūriešiem bija četras rokas un divas sejas. No iepriekšminētajiem avotiem var secināt, ka četras rokas un divas sejas pastāvēja tajā agrīno lemūriešu dzīves periodā, kad viņi pa pusei bija vīrieši, pa pusei - sievietes (hermafrodīti). Pēc dzimumu atdalīšanās divas aizmugurējās rokas pakāpeniski sāka atrofēties, jo trešā acs, kas atradās pakausī, lēnām virzijās arvien dziļāk galvaskausa iekšienē.
Trešā acs, kas atradās aizmugurē, agrīno lemūriešu izskatam piešķīra it kā divas sejas. Šī acs bija pirmās un otrās rases ciklo- piskās (vienas) acs prototips un varēja redzēt smalkās pasaules viļņu diapazonā, tas ir, psihiskās enerģijas pasauli (augstfrekvences svārstības - E. M.). Manuprāt, šī acs redzēja aptuveni tā, kā redz mūsdienu jogi, ieejot transā vai somati. Divas aizmugurējās rokas apkalpoja šo trešo aci.
Domāju, ka divas priekšējās acis agrīnajiem lemūriešiem parādījās tāpēc, ka viņi arvien vairāk ieslīga matērijā un bija nepieciešama fiziskās pasaules redze. Acimredzot pakāpeniski fiziskās pasaules redze sāka prevalēt pār smalkās pasaules redzi.
Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 374. Ipp.) par to raksta:
"Trešā acs sākotnēji cilvēkam bija vienots redzes orgāns. Divas priekšējās fiziskās acis attīstījās tikai vēlāk gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Tās Trešās rases sākumā bija tādā pašā stāvoklī kā dažiem aklajiem mugurkaulniekiem. Divas priekšējās rokas apkalpoja divas priekšējās acis."
Tātad agrīnie lemūrieši izskatijās visnotaļ savdabigi: milzigs augums, divas sejas un četras rokas. Droši vien cilvēces atmiņa, kas aptver miljoniem gadu, šo neparasto veidolu saglabājusi Indijas ezoterisko dievu un elku attēlos. Vispār agrinie lemūrieši
bija pietiekami attistiti, jo spēja redzēt un rikoties gan fiziskajā, gan smalkajā pasaulē.
Vēlīnajiem lemūriešiem jau bija divas rokas un viena seja. Aizmugurējais roku pāris pamazām atrofējās, bet aizmugurējā trešā acs aizvirzījās galvaskausa dziļumā. Taču trešā acs nepārstāja funkcionēt, jo kaulu šķērslis galvaskausā psihiskajai enerģijai nav būtisks. Garīgais elements vēlīno lemūriešu dzīvē saglabāja vislielāko nozīmi, SoHm princips vēl nedarbojās, un viņiem caur trešo aci pastāvēja sakari ar Kopigo informatīvo telpu. Tā bija augsti saprātīga un intelektuāla rase.
Tomēr visaizraujošākais attiecibā uz vēlīnajiem lemūriešiem bija tas, ka Helēnas Blavatskas "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 247., 248., 410. Ipp.) mēs atradām norādes, ka arī mūsdienās eksistē tieši lemūriešu pēcteči, kas nav izgājuši caur ceturtās (atlantu) un piektās (mūsu civilizācijas) rases ģenētisko pārmaiņu pārbaudījumiem. Par to viņa raksta:
"To, kas atlicis no savulaik dižās tautas (trešās rases lemūriešiem), jūs varat ieraudzīt dažos plakangalvu Austrālijas aborigēnos", "…Austrālijas iezemieši, kas sadzīvo ar arhaisko floru un faunu, ir attiecināmi uz ārkārtīgu senatni. Visa šīs noslēpumainās rases apkārtne, par kuras izcelsmi etnoloģija klusē, apliecina ezoteriskā viedokļa patiesumu", "…to vēlīno lemūriešu pēcteči, kuri izvairījās no bojāejas, kas iznīcināja viņu rasi, kad Galvenais Kontinents tika applūdināts, kļuva par daļu tagadējo iezemiešu cilšu priekštečiem" un "…Austrālija pašlaik ir viena no senākajām zemēm, kas atrodas virs ūdeņiem…".
Arī "Akašas hronikā" rodamas lidzigas liecibas:
"Viņi (lemūrieši) deģenerējās, bet viņu pēcteči joprojām turpina apdzīvot dažus mūsu zemes apvidus kā tā dēvētās
mežonīgas tautas." (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 22. Ipp.)
Šī iemesla dēļ aborigēnu pētijumi Austrālijā, kura, kā liecina iepriekšminētie avoti, ir daļa no senā Lemūrijas galvenā kontinenta, mums šķiet ļoti interesanti. Iespējams, ka ir saglabājušās anatomiski topogrāfiskas lemūriešu īpatnības. Iespējams, ka ir papildu roku pāra rudimenti. Iespējams, ka noskaidrosies vēl kas.
Taču vislielākais uzplaukums skāra vēlinos lemūriešus jeb lemūriešus-atlantus. Par viņiem parunāsim vairāk.
No visiem avotiem noprotams, ka lemūrieši-atlanti krasi atšķīrās gan no saviem priekštečiem - agrīnajiem lemūriešiem, gan pēctečiem - atlantiem. Viņi bija pilnīgāk attīstīti gan salīdzinājumā ar vieniem, gan otriem. Viens no krievu Izredzētajiem, stāstot man par vēlīnajiem lemūriešiem, teica, ka, salīdzinot ar tiem, atlantus un mūsu civilizācijas cilvēkus var pielīdzināt nesaprātīgiem bērniem. "Akašas hronikā" sacīts, ka atlantu civilizācijas sākumā dzīvojuši vadoņi, kas bijuši Dieva iemiesojums uz Zemes, un viņu dvēseles bijušas saistītas ar Augstāko Saprātu. (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 46., 56. Ipp.)
Interesi par lemūriešiem-atlantiem uztur arī tas, ka saskaņā ar dažām versijām viņi joprojām ir galvenie noslēpumainās Šambalas valsts pārstāvji. Viņu lidaparātus mūsdienu cilvēki redz kā noslēpumainos lidojošos šķivīšus.
Kādi gan viņi bija, šie lemūrieši-atlanti? Vissīkāko lemūrie- šu-atlantu dzīves un bojāejas aprakstu mēs atradām Helēnas Blavatskas "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 278., 340., 342., 395., 397., 427., 429., 447., 530., 537. Ipp.) un Lobsanga
Rampas darbā "Ārsts no Lhasas" (1994, 230.-232. Ipp.). Šajos avotos teikts, ka lemūrieši-atlanti jau piedzimuši ar gaišredzības spējām, kas aptvērusi visas parastai uztverei slēptās lietas. Viņu redzei nebija robežu, un viņi lietu būtibu izzināja vienā mirklī. Viņiem netraucēja ne attālums, ne materiālie šķēršļi. Viņi dziļi pārzināja dabas noslēpumus un sākotnējo sirdsgudrību. Viņus dēvēja par Dievu Dēliem.
Lemūriešiem-atlantiem nebija reliģijas, jo viņi nepazina dogmas un viņiem nebija uz ticību dibinātas pārliecības. Viņiem bija pilnībā atvērta trešā (mentālā) acs, tāpēc lemūrieši-atlanti jutās vienoti ar visu pastāvošo, kā arī mūžam nesasniedzamo un neredzamo Visu, Vienoto Pasaules Dievu. Tas bija to seno laiku zelta laikmets, laikmets, kad dievi staigāja pa zemi un brīvi kontaktējās ar mirstīgajiem. Kad šis laikmets beidzās, dievi attālinājās, t.i., kļuva neredzami, un vēlākās paaudzes sāka pielūgt viņu valstības - stihijas.
Lemūrieši-atlanti cēla milzīgas pilsētas, izmantojot marmoru, lavu, melno akmeni, metālus un retas augsnes. No akmens viņi izcirta savus attēlus, kas atbilda viņu nr^ērogiem un izskatam, un tos pielūdza. Senākie ciklopisko būvju atlikumi bija lemūrie- šu-atlantu roku darbs. Celtniecībai viņi izmantoja milzu monolītus, kas svēra pat 500 tonnu. Pastāv viedoklis, ka nokarenos akmeņus Solsberijā (Anglijā) un Ēģiptes Sfinksu ir veidojuši tieši lemūrieši-atlanti.
Lemūriešu-atlantu civilizācija bija visattīstītākā uz Zemes. Viņiem bija lidaparāti, kuros viņi varēja atstāt Zemi. Šajā sakarībā Satja Sai Baba teicis (Džons S. Hislops. "Sarunas ar Bha- gavanu Šri Satja Sai Babu", 1994, 165. Ipp.), ka šie lidaparāti tika iedarbināti ar mantru spēku, t.i., speciālu lūgšanu, ko izteica garīgi ļoti augsti attīstīts cilvēks. Citiem vārdiem sakot, lidaparātu pārvietošanai tika izmantota psihiskā enerģija.
Lobsangs Rampa raksta par cilvēkiem—gigantiem , kuri dzīvojuši kopā ar agrīnajiem atlantiem. Viņš uzsver, ka tie bijuši daudz lielāki par atlantiem, lai gan arī atlanti bija divas reizes garāki par mūsdienu ļaudīm. Šos gigantus Lobsangs Rampa dēvē par superintelektuāļiem. Cln ir pietiekami daudz ziņu, lai par superintelektuāļiem uzskatitu lemūrie- šus-atlantus. Lemūriešu-atlantu garums sasniedza sešus līdz astoņus metrus un vēl vairāk.
Lobsangs Rampa raksta arī, ka superintelektuāļu laikos klimats uz Zemes bijis daudz siltāks, flora - bagātāka. Zeme tolaik griezās citā orbītā un tai bija dviņu planēta. Smaguma spēks bija daudz mazāks.
Lobsanga Rampas darbos izdevās ari atrast ziņas par konfliktiem starp dažādām lemūriešu-atlantu grupām. Konflikti beidzās ar karu, kas reiz izraisija briesmīgu sprādzienu, mainot Zemes orbītu. Pēc tam ļaudis ievēroja, ka dvīņu planēta sāk tuvoties Zemei. Kad planēta pietuvinājās, jūras uz Zemes izgāja no krastiem, sāka pūst nebijuši stipri vēji. Lemūriešu-atlantu rase aizmirsa par strīdiem un savos lidaparātos steigšus pacēlās de-
besis. Viņi uzskatīja par labāku atstāt Zemi uz visiem laikiem.
(Jz Zemes joprojām turpinājās briesmīgas kataklizmas. Planēta, kas tuvojās, kļuva arvien lielāka, un tad starp to un Zemi nozibsnija milzīga dzirkstele. Sablīda melni mākoņi, sākās šausmigs aukstums. Daudzi cilvēki (atlanti) aizgāja bojā. Pēc tam Saule sāka attālināties, rītos uzlēca austrumos, bet vakaros norietēja rietumos. Zeme pārgāja uz citu orbītu, tai radās jauns pavadonis - Mēness. Vēlāk ļaudis Zemes virsmā atrada lielu ieliekumu [10] , kas bija izveidojies planētu sadursmes brīdi.
Tātad ir ļoti daudz ziņu, kas liecina, ka lemūriešu-atlantu civilizācija bijusi visattīstītākā Zemes civilizācija.
Vai viņi pilnigi aizgāja bojā? Dažas ziņas liecina, ka viņi joprojām varētu atrasties somati kā Cilvēces genofonda pārstāvji. Pēc citām ziņām, lemūrieši-atlanti veido noslēpumainās Šambalas pamatus, iemācījušies evolūcijas procesā pāriet no fiziskā stāvokļa uz smalkās pasaules stāvokli, un otrādi. Nikolajs Rērihs, rakstot par Šambalu, ne reizi vien piemin, ka tās iemītnieki spēj pazust vai kļūt neredzami. Vai tam visam var ticēt? Nezinu. Bet pāreja no fiziskās uz smalko pasauli un atpakaļ, manuprāt, ir iespējama.
Lobsangs Rampa raksta ("Ārsts no Lhasas", 1994, 235.-237. Ipp.), ka pēc katastrofas, ko izraisīja planētu sadursme, dzīvi palikušie atlanti sāka piemēroties izdzīvošanai jaunajos Zemes apstākļos. Superintelektuāļu rases, kas varētu palīdzēt izdzīvošanas procesā, vairs nebija. Kā atmiņas par tiem radās reliģija. Priesteri, izmantojot reliģiju, centās sev pakļaut cilvēkus.
Mamuti un brontozauri nozuda no Zemes, jo nespēja piemēroties jaunajam klimatam. Agrāk tik sārtās debesis kļuva zilas. No tām reizēm sniga sniegs, vēji kļuva krietni vien vēsāki, sākās paisumi un bēgumi. Cilvēku augums pamazām saruka. Atlantu priesteri saprata, ka bez lemūriešu-atlantu zināšanām sabiedrības progress diezin vai būs iespējams. Viņi sāka vākt senos lemūriešu-atlantu rakstus un centās tos atšifrēt. Tika veikti izrakumi, lai atrastu arī citus seno zinību avotus.
Seno zinību apguve veicināja progresu. Tika uzceltas lielas un mazas pilsētas, zinātnieki nemitējās izgudrot arvien jaunus lidzekļus dabas pakļaušanai. Cilvēki izveidoja lidaparātus un sāka pacelties gaisā lidmašīnās, kurām nebija spārnu. Tās lidoja bez trokšņa un varēja sastingt gaisā jebkurā vietā. Tas bija iespējams, jo cilvēki uzzināja gravitācijas noslēpumu un iemācījās izmantot antigravitāciju. Cilvēki prata gaisā manipulēt ar milzu akmeņiem, turot uz plaukstas nelielu ierici. Pārvadājumi galvenokārt notika pa gaisu, virszemes transportu izmantoja, ja vajadzēja pārvarēt nelielus attālumus, pārvadājumus pa ūdeni veica reti.
Arī Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 533.Ipp.) raksta, ka atlantiem bija lidaparāti. Turpat viņa piebilst:
"…Tieši no Ceturtās rases ir iegūtas… visvērtīgākās zinības par slēptajām dārgakmeņu un citu akmeņu īpašībām, kā arī ķīmija…"
"Akašas hronikā" (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 20. Ipp.) teikts, ka atlanti pratuši valdit pār tā dēvēto dzivibas spēku. Piemēram, labības graudā dus spēks, pateicoties kuram no tā izaug stiebrs. Atlantiem bija ierīces, ar kurām tamlīdzīgs dzīvības spēks tika pārvērsts tehniskā spēkā, ko varēja izmantot lidaparātu un citas tehnikas pārvietošanai.
Bez gravitācijas un dzīvības spēka atlanti ar trešās acs palīdzību izmantoja arī psihisko enerģiju. Par to raksta Nos- tradams, uzsverot, ka, ceļot piramīdas un tamlīdzīgus monumentus, atlanti pārvietoja akmeņus ar skatienu (acīmredzot ar trešās acs palīdzību noskaņojoties uz akmens viļņveida elementiem un tādējādi darbojoties preti gravitācijai). Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 375. Ipp.) piebilst, ka atlantu evolūcijas procesā trešā acs sāka zaudēt savu funkciju, taču viņi prata mākslīgi stimulēt iekšējo redzi.
Tā, valdot pār mūsu izpratnē neparastiem spēkiem (antigravitā- cija, dzīvības spēks, psihiskā enerģija), atlanti radīja augsti attīstītu civilizāciju, kuras veidojumu fragmentus var atrast arī mūsdienās. Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 538. Ipp.) par atlantu civilizācijas mūsdienu liecībām raksta:
"…Ēģiptes, Kārnākās piramīdas un tūkstošiem drupu… monumentālais Načkonvats Kambodžā… Palenkes un Clksmalas drupas Centrālamerikā… Luksoras nezūdošās krāsas - maigais purpurs, koši zeltotais un apžilbinoši gaišzilais, kas rotā šīs pils sienas un ir tik spilgts kā pirmajā krāsošanas dienā… piramīdu un seno akuaduktu nesagraujamais cements… Damaskas asmens, ko var saliekt gluži kā korķu viļķi, to nemaz nesalaužot… neatkārtojamās krāsaino stiklu nokrāsas… Šī stikla noslēpums…"
Lobsangs Rampa ("Ārsts no Lhasas", 1994, 237. Ipp.) raksta, ka atlanti cits ar citu sazinājās telepātiski, un tā ari bijusi viņu universālā visiem cilvēkiem saprotamā valoda. Taču pakāpeniski sāka attīstīties runas funkcija, radās dažādas valodas, un cilvēki vairs nesaprata cits citu. Tika izgudrota rakstība.
"Akašas hronikā" (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas" 1992, 18., 19. Ipp.) minēts, ka atlanti no mūsdienu cilvēkiem atšķīrušies ar ļoti labi attistitu atmiņu, bet mazākām loģiskās domāšanas spējām. Tādēļ viņu galvenās autoritātes bija padzīvojuši ļaudis, kuri varēja ņemt talkā savu ilgo dzives gadu gaitā uzkrāto pieredzi.
Kontinenti atlantu civilizācijas laikā nebija izvietoti tā, kā tagad. "Akašas hronikā" (17. Ipp.) teikts ari, ka atlantu apdzīvotais kontinents atradies Atlantijas okeāna vietā starp Eiropu un Ameriku. Helēna Blavatska ("Slepenā doktrīna", 1937, 2. sēj., 279., 280. Ipp.) nosauc divus galvenos Atlantīdas kontinentus: vienu Klusajā, otru - Atlantijas okeānā. Viņa min, ka Klusā okeāna Atlantīdas kontinenta atlikušās daļas ir Madagaskara, Cei- lona, Sumatra, Java, Borneo un Polinēzijas salas. Par šī kontinenta izmēriem var spriest, ari sameklējot kartē Sendviču salas, Jaunzēlandi un Lieldienu salu, kas bija "nogrimušā kontinenta tris virsotnes". Šo salu iezemieši nekad nebija kontaktējušies cits ar citu, tomēr visi apgalvoja, ka viņu sala reiz bijusi milzu kontinenta sauszemes daļa. Taču visneparastākais izrādījās tas, ka šie iezemieši runāja vienā valodā un piekopa līdzīgas paražas.
Otrs Atlantidas kontinents atradās Atlantijas okeānā, un no tā palikušas Azoru un Kanāriju salas. Mūsdienu Āzijas vietā toreiz bija tikai lielas salas.
Ir ari ziņas, ka bijuši dažādu nāciju un apakšrasu atlanti. "Akašas hronikā" (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 23.-29. Ipp.) minētas septiņas atlantu apakšrases. Pirmā apakšrase (rmoagali) izcēlās ar augsti attīstitu atmiņu un vārda maģisko spēku. Otrā apakšrase (tlaviatli) iemantoja godkāres jūtas un saglabāja atmiņas par saviem darbiem un uzvarām. Trešā apakšrase (tolteki) nodeva savus sasniegumus un spējas pašu pēctečiem, tā veidojot klanus un vadoņa kultu. Ceturtā apakšrase (praturānieši) spēcigi tiecās istenot savtigas vēlmes un tieksmes. Piektajai apakšrasei (prasemiti) piemita attīstītas spriešanas spējas. Sestā apakšrase (akadieši) attistija domāšanas spēku, un viņiem parādijās alkas pēc pārmaiņām un jauninājumiem. Septītā apakšrase (mongoļi) vēl vairāk attistija domāšanas spēku, taču ieguva pārliecību, ka lielākā gudriba ir vissenākā.
Helēna Blavatska kādā "Slepenās doktrīnas" fragmentā (1937, 2. sēj., 278., 280., 281., 493., 532., 533. Ipp.) izceļ divas atlantu apakšrases - devus un peri, uzsverot, ka devi bijuši spēcigi giganti. Citā vietā autore iedala atlantus cilvēkos ar Būdas izskatu un cilvēkos, kas izskatijušies lidzīgi Lieldienu salu statujām. Turklāt viņa piebilst, ka pirmie bijuši Dievu dēli, otrie - ļauno burvju izdzimteņi. Vēl Helēnas Blavatskas darbos var atrast atlantu dalījumu dzeltenajos, melnajos, brūnajos un sarkanajos. (Jn ir noprotams, ka dzeltenie atlanti kļuvuši par ķīniešu, mongoļu un turāņu, melnie - par Āfrikas nēģeru, sarkanie - par ebreju priekštečiem.
Šīs autores darbos minēts arī atlantu grēks (284., 378., 379. Ipp.) - jauno tehnoloģiju ļaunprātīga izmantošana. No svētnīcas, kurā paredzēts uzturēties Dievam, tika izveidota visādu garigām nelikumībām pakļautu elku pielūgšanas vieta.
Grēka rezultāts bija nemitigi kari starp dažādām atlantu grupām. Lobsangs Rampa ("Ārsts no Lhasas", 1994, 238., 239. Ipp.) par karu izcelšanās cēloni min to, ka atlanti sākuši runāt dažādās valodās.
Lobsangs Rampa raksta arī, ka atlanti izgudrojuši arvien jaunus un jaunus ieroču veidus. Radās staru ierocis, kas cilvēku ķermeņos izraisīja dažādas mutācijas. Pēc tam tika izgudrots bakterioloģiskais ierocis, un uz Zemes sākās briesmīga infekcijas slimību epidēmija. Tika izgudrots ipašs ierocis, pēc kura izmantošanas stratosfērā parādijās lidz šim neredzēti mākoņi. Zeme sāka drebēt, un šķita, ka tā šūpojas uz savas ass. Plūdi, ugunsgrēki un nāvējoši stari iznicināja miljoniem cilvēku. Daļa paglābās hermētiski noslēgtos kuģos, kas peldēja pa ūdens virsu, daļa pacēlās gaisā savos lidaparātos.
Helēna Blavatska "Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 278., 439., 466., 534. Ipp.) par atlantu karu raksta, lūk, ko. Melnie atlanti, kurus vadija zemākie Zemes materiālie gari un kuri veidoja divas trešdaļas cilvēces, karoja pret dzeltenajiem atlantiem, kuri bija palikuši uzticīgi Dievam un veidoja vienu trešdaļu cilvēces. Abas atlantu grupas atšķīrās viena no otras ne tikai fiziski, bet ari garīgi. Turklāt viņi bija dziļi ietiekušies dabas sākotnējās gudribās un dabas noslēpumos, kā arī abpusēji antago- niskā ciņā. Autore raksta, kā dzeltensejaino vadonis, redzēdams melnsejaino grēkus, izsūtījis savus gaisa kuģus (vimanas) ar dievbijīgiem cilvēkiem pie brāļiem valdniekiem ar vārdiem:
"Lai katrs dzeltensejainais uzsūta miegu (hipnotisko) katram melnsejainajam. Pat lai viņi (burvji) izvairās no sāpēm un ciešanām. Lai katrs cilvēks, kurš ir uzticams Saules Dieviem, sasaista (paralizē) katru cilvēku, kurš ir uzticams Mēness Dieviem, lai viņš neizbēgtu no sava likteņa… Kad melnsejainie pamodās un atcerējās par savām vimanām, lai paglābtos no plūdiem, viņi ieraudzīja, ka tās ir nozudušas."
Tātad atlantu civilizācija, kas izdzīvoja pēc lemūriešu civilizācijas bojāejas, pakāpeniski apguva senas lemūriešu-atlantu zināšanas, tās attistija un kļuva par plaukstošu civilizāciju. Taču pakāpeniski atlantu civilizācijā sāka uzkrāties antagonisms, kas noveda lidz karam. Nebeidzamie kari, kuros tika izmantoti arvien jauni un jauni ieroču veidi, neizbēgami veda preti Atlantīdas bojāejai.
Informāciju par šiem notikumiem mēs galvenokārt atradām Helēnas Blavatskas monumentālajā darbā "Slepenā doktrīna" (1937, 2. sēj., 158., 179., 276., 278., 279., 284., 364., 365., 378., 379., 392., 393., 416., 438., 439., 458., 466., 495., 501., 509., 514., 535., 536., 537., 541., 546. Ipp). Dažus papildinājumus guvām Rūdolfa Steinera grāmatā "No pasaules hronikas" (1992, 17. Ipp.) un Lobsanga Rampas darbā "Ārsts no Lhasas" (1994, 239., 240. Ipp.).
Bezgaligie kari, ko izraisīja vēlīnie atlanti, beidzās ar kāda līdz šim nebijuši spēcīga ieroča lietošanu, kas ietekmēja Zemes ass stabilitāti. Zemes ass pārbīde izraisija globālas izmaiņas Zemes garozā, applūda un nogrima Atlantīdas kontinents, radās jauni kontinenti.
Pēdējais fatālais karš, kas notika starp dzeltenajiem un melnajiem atlantiem, melnos atlantus iznicināja, jo viņi kontinentu applūšanas bridi atradās hipnozes ietekmē (telepātiskie ieroči). Dzeltenajiem atlantiem izdevās izglābties, aizlidojot savos lidaparātos (vimanās) uz uguns un metāla Zemi, ar ko acīmredzot jāsaprot tagadējie Himalaji, Tibetā un Gobi. Abi galvenie Atlantīdas kontinenti nogrima.
Pasaules plūdus izraisija polu izkustēšanās. No Helēnas Blavatskas grāmatas var noprast, ka uguns un metāla Zeme bija polārais apgabals (Ziemeļpols). Tātad Atlantīdas laikos ziemeļpols atradās Himalaju, Tibetas un Gobi tuksneša apvidū. Zemes ass nobīdes rezultātā Ziemeļpols aizvirzījās uz pašreizējo atrašanās vietu.
"Pasaules plūdu laikā oisa Zeme bija uiens vienīgs milzu ūdens tuksnesis, tikai Himalaju un Tibetas virsotnes ar augsto (Gobi) augstieni vīdēja ārā no ūdens. Gobi tuksneša vietā atradās plaša iekšējā jūra, kurā bija sala, kas savā skaistumā nerada sev līdzīgu visā pasaulē un ko apdzīvoja pēdējie tās rases pārstāvji, kuri dzīvoja pirms mums. Pēc ticējuma, šī sala pastāv arī pašlaik kā oāze, ko ieskauj briesmīgais, neapdzīvotais Gobi tuksnesis."
Lobsangs Rampa raksta, ka starp atlantiem bija cilts, pret kuru superintelektuāļi (lemūrieši-atlanti) juta ipašu labvēlību. Tā dzīvoja kādas jūras brīnišķīgajā krastā. Pēc pasaules plūdiem viņu teritorija bija pacēlusies tūkstošiem jūdžu virs jūras līmeņa un to ieskāva augsti kalni (iespējams, ka tas ir Gobi - E. M.). Šis cilts pravieši bija pareģojuši pasaules plūdus un zelta plāksnēs iegravējuši ziņas par vēsturi, pasaules karti, zvaigžņotās debesis, kā ari jaunākos zinātniskos izgudrojumus. Šīs zelta plāksnes kopā ar instrumentu paraugiem, grāmatām un citiem priekšmetiem tika paslēptas akmens alās vairākās attālās vietās, lai nākotnes cilvēki tās atrastu un uzzinātu par savu pagātni.
Teritorijai kopā ar jūru paceļoties augšup, klimats pilnīgi izmainījās, tādēļ daudzi cilvēki nomira no aukstā un retinātā gaisa. Toties tie, kuri izdzivoja, kļuva par mūsdienu izturīgo tibetiešu priekštečiem. Tieši šajās vietās dziļi kalnu alās ir apslēptas plāksnes ar iegravētajām Zinībām. Šajās alās varēja iekļūt tikai daži no jaunajiem priesteriem. Citas liecības par izzudušo civilizāciju atrodas pamestā, neviena neapsargātā pilsētā, kas atrodas kaut kur milzīgajos Tjanšana kalnu masīvos.
Norādes, ka Tibetas alās un Gobi apslēptas dižās Zinibas, var atrast arī Helēnas Blavatskas darbos. Taču ši autore nerunā par zelta plāksnēm un grāmatām, bet nepārprotami liecina par cilvēkiem somati stāvokli, kuri saglabājušies šajā pasaules apvidū:
"…No šo Nemirstīgo ļaužu vidus palikušie izglābās, kad aizgāja bojā Svētā Sala; viņi atrada patvērumu Lielajā Gobi tuksnesi, kur tie atrodas ari pašlaik, nevienam neredzami, un piekļūšanu viņiem sargā veseli Gara Kareivju Pulki" (466. Ipp.); "…Airjanā Vaedžo, kur tiek celta Vara,… gads šķiet kā viena diena un nakts… tā ir skaidra norāde uz polārajiem apgabaliem" (365. Ipp.); "… tur, Varā, tev jāatnes vīru un sievu sēklas, visu veidu dzīvnieku sēklas… lai tās tur saglabātos un nezustu līdz brīdim, kamēr šie cilvēki atradīsies Varā…" (364. Ipp.)
No visa iepriekšteiktā secināms, ka pasaules plūdu laikā, kurus izraisīja Zemes ass nobīde un polu izmaiņas, da|a atlantu izglābās, pārceļoties uz Himalaju, Tibetas un Gobi apvidu. Atlantīdas laikos šis reģions bija polārais apgabals, tikai acīmredzot ar citādiem klimatiskajiem apstākļiem nekā tagadējā Ziemeļpolā. Šajā vietā mitinājās augsti attīstītā atlantu cilts. Taču kalnu un augstkalnes (Gobi, Tibetā) pacelšanās izraisīja daudz bargākus klimatiskos apstākļus. Daļa izdzivojušo atlantu kļuva par mūsdienu tibetiešu priekštečiem, daļa devās uz kalnu alām un iegāja somati, uz daudziem gadu tūkstošiem saglabājot sevi un savas zinibas. Šajās kalnu alās glabājas ari zelta plāksnes, grāmatas un instrumenti, kas liecina par atlantu civilizācijas zināšanām.
Autori uzsver, ka izglābās tikai dievbijīgi ļaudis. Ar vārdu "dievbijigs" var saprast - "ar tīru dvēseli", proti, cilvēki, kuri spēj atbrīvoties no negatīvās enerģijas, kas ir svarīgākais noteikums, lai nonāktu dziļā somati.
Dzīvi palika arī tie atlanti, kuri atradās uz pilnīgi hermētiska kuģa klāja, kā arī tie, kuri tika pacelti virs jūras līmeņa kopā ar zemi, uz kuras mitinājās. Citi aizgāja bojā ūdenī, iespējams, ka virs viņu galvām sakļāvās kalni.
Kad Atlantīda gāja bojā? Šādas ziņas mēs atradām tikai Helēnas Blavatskas grāmatā. Viņa vairākās vietās raksta, ka pasaules plūdi un galveno Atlantīdas kontinentu bojāeja notikusi pirms 850 000 gadu. Pasaules plūdu laikā atlanti netika iznīcināti visi uzreiz; dzīvajos palikušie aizgāja bojā laika posmā starp 850 000 un 700 000 gadu. Pēc tam autores darbā parādās pretruna: vienā vietā viņa raksta, ka kopš laika pirms 850 000 gadu noticis pusducis plūdu un pēdējie no tiem notikuši pirms 100 000 gadu, citur - ka periodā starp 850 000 un 11 000 gadu plūdu vairs nav bijis. Turklāt autore noteikti uzsver, ka pasaules plūdi, kas iznicināja galvenos Atlantīdas kontinentus pirms 850 000 gadu, ari ir Bībelē minētie (jeb Noasa) grēku plūdi, kas palikuši ļaužu atmiņā; mazākajiem plūdiem ar tiem nav nekā kopīga.
Bet kas notika pirms 11 000 gadu? Nostradams, Blavatska un "Akašas hronika" min, ka bez Himalajiem, Tibetas un Gobi pēc pasaules plūdiem pirms 850 000 gadu neapplūdusi palikusi vēl viena sauszemes daļa (mūsdienu Atlantijas okeānā), par kuru rakstijis Platons un ko visur dēvē par Platona salu. Platona salā dzīvajos palika atlantu grupa, kuri nezaudēja savas zināšanas un tehnoloģijas. Ši atlantu grupa mitinājās savā salā un ietekmēja mūsu topošās civilizācijas attistibu jaunajos, no okeāna iznirušajos kontinentos. Helēna Blavatska pieļauj, ka Ēģiptes milzu piramidas cēluši Platona salas atlanti, un nosauc piramīdu celtniecības laiku - pirms 78 000 gadu, kad "Ēģipte bija tik tikko pacēlusies no ūdeņiem". Viņa uzsver Platona salas atlantu pozitīvo ietekmi uz senajiem ēģiptiešiem: "Seno ēģiptiešu dinastija iemantoja visas atlantu zināšanas, lai gan viņu dzīslās vairs neritēja atlantu asinis."
Pirms 11 000 gadu Platona salas atlanti pie debesjuma ieraudzīja jaunu zvaigzni. Tā auga augumā un drīz, pēc Nostradama vārdiem, sāka izstarot neizturamu karstumu. Tā bija Tifona komēta (pēc Nostradama), kas iekrita Atlantijas okeāna dzilēs. Komētas kritiena rezultātā Platona sala nogrima un pēdējie atlanti aizgāja bojā. Komēta caursita Zemes garozu, okeānā izplūda magma. Liels daudzums tvaika un putekļu pacēlās atmosfērā un Zemi uz ilgiem gadiem ieskāva tumsa. Mūsu nesen dzimusi civilizācija atkal nokļuva izdzīvošanai grūtos apstākļos.
Ari ķiniešu avotos rakstīts par Atlantīdu, ko viņi dēvē par Ma li ga si ma. Tāpat atrodama norāde, ka Atlantīda pazudusi okeāna dzilēs, bet Noass, kurš izglābās, kļuvis par cilvēku dzimtas turpinātāju.
Par Atlantīdas bojāejas iemesliem atradām divus viedokļus. Pirmais (Helēnas Blavatskas) - pasaules plūdu cēlonis ir ģeoloģiska kataklizma. Otrais (Akašas hronika, Lobsangs Rampa, Nostradams un tā pati Helēna Blavatska citā grāmatas vietā) uzsver atlantu grēkus, ļaunprātīgi izmantojot zināšanas un jaunās tehnoloģijas.
Runājot par Atlantīdas bojāejas cēloņiem, nevar noliegt, ka notikušas periodiskas ģeoloģiskas kataklizmas. Taču, mūsuprāt, nevar neņemt vērā ari atlantu grēku nozimi, lai cik vecmodigs vai reliģiozs šis priekšstats šķistu. No ekspedīcijā iegūtajām ziņām var spriest, ka atlanti pieslēdzās Kopigajai informatīvajai telpai un no turienes guva zināšanas. No turienes (tātad no Dieva - E. M.) iegūto zināšanu izmantošana karam patiešām bija liels grēks. (Jn tikai Dievs zina, kāda var būt smalkās pasaules (psihiskās enerģijas pasaules) ietekme uz fizisko pasauli; iespējams, ka negatīvā enerģija veicina ģeoloģiskās kataklizmas. Turklāt mēs nevaram nepiekrist tam, ka atlantu grēks noveda pie mūsu civilizācijas vissmagākās karmas, t.i., mūsu cilvēki (piektā rase), Augstākajam Saprātam ieviešot SoHm principu, tika nošķirti no Kopigās informatīvās telpas un ir spiesti realizēties paši. Tikai retiem Izredzētajiem ir tā laime ieiet Augstākā Saprāta zināšanu sistēmā.
Ja apkopojam fragmentārās un dažādās ziņas par atlantu un mūsu civilizācijas cilvēku attiecībām, kas minētas Helēnas Blavatskas "Slepenajā doktrinā" (1937, 2. sēj., 178., 278., 384., 387., 439., 440., 441., 495., 509., 532., 533., 536. Ipp.), "Akašas hronikā" (Rūdolfs Šteiners. "No pasaules hronikas", 1992, 31., 33., 34., 37., 38., 41., 46., 56. Ipp.) un Lobsanga Rampas darbos ("Ārsts no Lhasas", 1994, 240. Ipp.), veidojas visnotaļ interesanta aina.
Mūsu civilizācija (piektā jeb āriešu rase) radās atlantu civilizācijas dzilēs aptuveni 200 000 gadu pirms pasaules plūdiem (pirms 850 000 gadu), t.i., vairāk nekā pirms 1 000 000 gadu. Tolaiku atlantiem sāka dzimt neparasta izskata bērni - tie arī bija pirmie piektās rases (mūsu civilizācijas) pārstāvji. Sākotnēji to uztvēra kā anahronismu. Taču šādu bērnu radās arvien vairāk un vairāk. Viņi bija mazāka auguma nekā atlanti, lai gan, salīdzinot ar mūsdienu cilvēku, bija garāki un spēcigāki.
Pirms pasaules plūdiem kopdzives periodā ar atlantiem ne uz mūsu civilizācijas ļaudim, ne atlantiem netika attiecināts SoHm princips, t.i., ari viņi bija pieslēgti Kopīgajai informatīvajai telpai. Pēdējais SoHm vēstijums sāka darboties daudz vēlāk - pēc pasaules plūdiem.
Pēc pasaules plūdiem izglābās pavisam maz atlantu, starp kuriem bija gan dzeltenie un brūnie, gan sarkanie un melnie. Izglābās ari nedaudz piektās rases (mūsu civilizācijas) cilvēku. Gan atlantus, gan mūsu civilizācijas pārstāvjus izglāba Vaisvata Manu (jeb Noass), kurš, kā apgalvo Helēna Blavatska (278. Ipp.), bijis atlants.
Ir arī ziņas, ka mūsu civilizācijas cilvēki pat pēc pasaules plūdiem nav pārstājuši karot ar palikušajiem atlantiem. Acīmredzot šie kari saglabājās cilvēku atmiņā kā senas leģendas un teikas, kas vēsta par varonīgiem bruņiniekiem, kuri uzveikuši milžus (devus un peri) un kuriem piemitis burvju spēks (trešā acs?).
Tomēr atlanti un piektā rase vairojās ne tikai atsevišķi, bet notika arī rasu sajaukšanās. (Jn šī saplūšana notika lidz brīdim, kad aizgāja bojā pēdējā atlantu mājvieta - Platona sala (pirms 11 000 gadu). Šajā procesā vecākā rase (atlanti) arvien vairāk zaudēja savas atšķirīgās pazīmes un pieņēma daudz jaunākās rases iezīmes. Ēģiptiešu civilizācija, kas visilgāk un vismierigāk sadzivo- ja ar Platona salas atlantiem un sajaucās ar tiem, iemācījās valdīt pār neskaitāmiem atlantu zināšanu noslēpumiem un tehnoloģijām.
Sajaukšanās procesā dzeltenie atlanti radija ķīniešus, mongoļus, turāņus, melnie - nēģerus, sarkanie - ebrejus, brūnie - iespējams, eiropiešus. Tiek minēti divi cilvēces rašanās avoti - Tibetā un Āfrika. Taču mums šķiet, ka cilvēces afrikāniskais izcelsmes avots aizgāja bojā pirms 11 000 gadu kopā ar Platona salu un par prevalējošo uz Zemes kļuva Tibetā (ko apstiprina ari oftalmoģeometriskie pētijumi).
Taču visaizraujošākais ir, lūk, kas: visi autori apgalvo, ka pēc pasaules plūdiem pār izdzīvojušajiem ceturtās un piektās rases cilvēkiem (atlantiem un mūsu civilizācijas pārstāvjiem) sākuši valdīt dievišķie valdnieki. Kas viņi ir, šie dievišķie valdnieki? Ņemot vērā, ka šie paši autori lemūriešus-atlantus dēvēja par Dievu Dēliem, var pieņemt, ka uz Zemes pār pasaules plūdos izdzīvojušajiem ceturtās un piektās rases cilvēkiem sāka valdīt lemūrieši-atlanti. Ceturtā un piektā rase pasaules plūdos bija zaudējusi savas zināšanas un tehnoloģijas, un Viņi (vadoņi) sāka mācīt, kā attīstīt tehnoloģijas, kā atrast zemē dārgumus utt.; vadoņu dvēseles bija saistītas ar Augstāko Saprātu.
No kurienes uz Zemes radās lemūrieši-atlanti, kuri aizgāja bojā apmēram miljons gadu pirms pasaules plūdiem iepriekšējās globālās katastrofas laikā? Neviļus piesakās secinājums par Cilveces genofonda pastavešanu, ko veido dažadu civilizāciju pārstāvji un no kura var iznākt, ja tas ir nepieciešams.
Kopsavilkums
Tādējādi Lemūrija un Atlantīda, kas pastāvēja uz Zemes viena pēc otras, bija augsti attistitas civilizācijas. Taču katras civilizācijas tehnokrātiskā attistiba neizbēgami izraisija konfliktus un karus, kas noveda pie civilizāciju bojāejas. Zeme pārcieta divas globālas katastrofas; pirmajā aizgāja bojā lemūrieši, otrajā - atlanti.
Katra nākamā civilizācija veidojās iepriekšējās dzīlēs. Taču iepriekšējo civilizāciju seno zinību un tehnoloģiju tālāknodošana nenotika. Pēc globālajām katastrofām dzivi palikušie, pastāvēdami bargos klimatiskos apstākļos, zaudēja savas zināšanas un tehnoloģijas, pat radās briesmas, ka viņi pilnīgi pārvērtīsies par mežoņiem.
(Jn tikai zināšanas, kas bija paslēptas dziļi alās, un tikai dievišķie valdnieki, kuri uzradās nez no kurienes, palīdzēja attis- tities tālāk, ejot pa progresa ceļu.
Varbūt patiešām ir Cilvēces genofonds, kas sastāv no dažādu civilizāciju cilvēkiem somati stāvokli un kura uzdevums ir nodrošināt dzīvību uz Zemes un globālas katastrofas gadījumā vadīt dzivus palikušos, kā ari dot jaunu dzīvības atvasi? Ari mūsu civilizāciju var piemeklēt globāla katastrofa. Vai ari šobrīd pastāv Cilvēces genofonds? Kas ir slēpts somati alās?