Stāstot par mūsu ekspedīcijas gaitu hronoloģiskā secībā, divās iepriekšējās nodaļās atkāpāmies no šī principa, lai apkopotu ziņas par Budu un senajām civilizācijām. Atļaujiet atgādināt, ka ekspedicijas hronoloģisko izklāstu pārtraucām bridī, kad pēc ilgas sarunas mēs ar Bonpo lamu divi vien devāmies uz attālāku istabu un turpinājām sarunu zem četrām acīm.
Par ko mēs ar Bonpo lamu runājām? Droši vien lasītājs jau ir nopratis manu pašsaprotamo vēlmi tikties ar īpašajiem cilvēkiem, kuri apmeklē somati alas, kā ari par vēlēšanos vismaz daļēji dzīvē pārbaudīt ziņas, kuras bijām ieguvuši par noslēpumainajām somati alām. Teikšu vienigi, ka tikšanās ar Bonpo lamu deva mums daudzas jo daudzas papildu tikšanās, un mums tomēr izdevās noskaidrot apvidu, kurā atrodas viena no somati alām, kā ari divu ipašo cilvēku vārdus, kuri apsargā šo somati alu. Kur atrodas šī somati ala, un kā sauc abus īpašos cilvēkus? (Jz šo jautājumu es atbildēšu īpašo cilvēku vārdiem: "To es neteikšu pat Dievam!" Lasitājs, ceru, mani sapratīs - tas ir pārāk liels svētums, un pārāk daudz pasaulē ir ļauno spēku.
Pošoties ceļā uz somati alu, mēs lieliski sapratām, ka tāpat vien bez šķēršļiem iekļūt tajā un ieraudzīt mūsu, kā ari iepriekšējo civilizāciju pārstāvjus somati stāvoklī diezin vai izdosies. Daudzās liecibas par psihoenerģētisko barjeru pie somati alas ieejas nevarēja būt vienkāršs izdomājums, jo somati alas kā Cilvēces genofonda daļa diezin vai ir pieejamas jebkuram cilvēkam, pat ja tam ir labi nolūki. Ja tomēr mums izdosies nokļūt somati alā, vai mēs jutisim psihoenerģētiskās barjeras iedarbību? Kāda tā būs? Vai mēs neaiziesim bojā?
Diemžēl cilvēki, it sevišķi skeptiķi, pieraduši uzskatīt, ka viņi visu zina un ka visi dabas noslēpumi jau ir atklāti. Ir grūti runāt par nezināmiem enerģijas veidiem, īpaši ja tie ir psihiska rakstura. Droši vien, ka šādi skeptiķi bija ari XX gadsimta sākumā, kad neviens neko nezināja par atomenerģiju, lai gan bija ziņas par neskaitāmiem neizskaidrojamiem cilvēku nāves gadījumiem (kā tas pašlaik noskaidrots) urāna iegulu apvidos. Līdzīgs variants iespējams ari šeit, jo psihiskās enerģijas veidi pagaidām izpētei ir grūti pieejami.
Kā uz mūsu ierašanos reaģēs ipašie cilvēki? Grūti ticēt, ka viņi uzreiz pastāstīs, ko redz, apmeklējot somati alas. Mūs brīdināja, ka ieteikumu vēstules par mūsu zinātnisko pētijumu nopietnību diezin vai palīdzēs un visdrīzāk īpašie cilvēki atbildēs, ka to neteiks pat Dievam. Ceribu likām uz hipotētiskā atlanta attēlu - varbūt īpašie cilvēki līdzīgu seju būs redzējuši alā un attiecīgi uz to reaģēs. Pastāv iespēja, ka šī zīmējuma dēļ īpašie cilvēki mūs uzskatīs par somati alu sargātājiem no Eiropas un mums izdosies apspriest, kādi izskatās cilvēki somati pēc principa: "Mūsējais izskatās šādi, bet jūsējais?" Varbūt īpašos cilvēkus interesēs mūsu zinātniskā pieeja, atjaunojot iepriekšējo civilizāciju ļaužu ārējo izskatu, un viņi šo to palabos? Citiem vārdiem sakot, mēs necerējām uz tiešu īpašo cilvēku stāstijumu, bet uz sarunu par būtiskām pazīmēm, kurā īpašie cilvēki varētu mums sniegt informāciju, tieši neatklājot lielo noslēpumu.
Pāri kalnu grēdām mēs aiztikām lidz nelielam tibetiešu ciematiņam, kas atradās apmēram trīstūkstoš metru virs jūras limeņa. Mūsu grupa labi tika galā ar garo kalnu maršrutu. Kā nekā mēs ar Valēriju Lobankovu esam sporta meistari tūrismā un ari pārējie ekspedīcijas dalībnieki ir pieredzējuši tūristi. Visu laiku nāca prātā mūsu Krievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centrs, kuru veidojām, pamatojoties uz draudzigas tūristu grupas morāles principiem. Un, lai gan daži mūsu ķirurgi un zinātnieki vairs nenodarbojas ar aktivu sporta tūrismu, tūristu saliedētības gars joprojām ir dzīvs.
Tibetiešu ciematiņu - mūsu maršruta mērķi - veido nelielas akmens mājiņas, blakus atrodas pagoda. Cilvēki te mit lielā šaurībā - mazas istabiņas dažādos līmeņos savieno stāvas kāpnes, sienām parasti nav apdares vai tapešu. Dzivo trūcīgi. Vakaros ir auksti.
Mēs necentāmies apmesties kādā mājā, bet netālu no ciematiņa uzcēlām teltis. Visiem iedzīvotājiem bija ļoti interesanti. Bērni stundām ilgi tupēja pie mūsu teltīm un klusējot vēroja atnācējus. Viņi kaunigi paņēma piedāvātās konfektes un tūlit pat aizmuka. Meviens angliski nerunāja, un mēs ar vietējiem varējām sazināties tikai ar tulka Kirama starpniecību.
Sākumā vaicājām iedzīvotājiem par kalnu alām. Visi kā viens atbildēja, ka alu šeit ir ļoti daudz. Tad sākām apjautāties par somati alām un… ne reizi nesaņēmām atbildi - lidz šim smaidīgie un runigie ļaudis tūlit pat apklusa un atstāja jautājumu neatbildētu.
Radās iespaids, ka somati alu noslēpumu šeit glabā ne tikai īpašie cilvēki, bet ari visi vietējie iedzīvotāji.
Šajā pašā ciematiņā mēs atradām divus īpašos cilvēkus.
Pirmajam no īpašajiem cilvēkiem bija 60 gadu, otrajam - 95. Viņi abi izskatījās daudz jaunāki. Noskaidrojām, ka uz somati alu šobrid iet tikai pirmais, bet otrs, ņemot vērā lielo vecumu, jau vairākus gadus alu neapmeklē. Viņiem abiem bija ģimenes, abi mitinājās tādās pašās mājās kā pārējie vietējie iedzīvotāji.
Tris dienas mēs ar viņiem runājām par dažādiem tematiem. Bet, kolīdz pieskārāmies jautājumam par somati alām, viņi tūlīt pat apklusa. (Jz uzstājīgāku jautājumu par somati alu abi īsi atbildēja: "Tas ir noslēpums."
Šķita, ka mūsu ceļojums uz šo tālīno ciematu cietis pilnīgu neveiksmi. Abi īpašie cilvēki aptvēra, ka mēs šeit neesam ieradušies aiz garlaicibas - paskatīties, kā viņi dzivo, un par šo to papļāpāt. Viņi skaidri saprata, ka mūsu interešu objekts ir somati ala, ko viņi sargā. Mūs ļoti interesēja šie īpašie cilvēki, bet ari mēs viņiem izrādījāmies kas patiesi aizraujošs. (Jn ši interese par baltajiem cilvēkiem, kuri atbraukuši no tālās Krievijas un zina par somati, pamazām kļuva lielāka. "Interesanti, vai tajā viņu Krievijā ari ir somati alas?"; "Kā viņi uzzinājuši par mūsu somati alu?" - viņi droši vien domāja. Taču lielā noslēpuma sargāšanas solījums, ko acīmredzot devuši īpašie cilvēki, neļāva viņiem ne tikai kaut ko stāstīt, bet ari uzdot jautājumus.
Atlika pēdējā iespēja - parādit īpašajiem cilvēkiem hipotētiskā atlanta attēlu un pajautāt, vai šādu seju viņi alā ir redzējuši. Tomēr es kategoriski aizliedzu zīmējumu rādīt, šo variantu pietaupot visatbildīgākajam sarunu mirklim.
Kad vēl divas dienas bijām tikušies ar Īpašajiem cilvēkiem un nesteidzīgi pārrunājuši Tibetas nozimi cilvēces izcelsmē uz Zemes, mēs jutām, ka spriedze mūsu attiecibās izzūd, rodas abpusēja uzticēšanās. To ņemot vērā, es sadūšojos un palūdzu jaunāko īpašo cilvēku (viņam bija 60 gadu) nākamajā dienā ar mani tikties, lai par somati alu parunātos vēlreiz. Par laimi, jaunākais īpašais cilvēks piekrita un noteica tikšanās laiku.
uz tikšanos mēs devāmies trijatā: es, Valentina Jakovļeva un tulks Kirams.
Mēs apsēdāmies cits citam iepreti, un es pasmaidījis ieteicos:
- Jums ir 60 gadu, bet jūs izskatāties pavisam jauns. Sakiet, vai tā ir somati alas ietekme, kuru jūs apmeklējat?
Jaunākais īpašais cilvēks ari pasmaidīja un atbildēja:
- Es joprojām esmu saglabājis labu seksuālo aktivitāti, man ir pieci bērni.
- Vai tā būtu somati alas ietekme?
- Es domāju, ka jā. Tur ir daudz neparastu spēku: vieniem šie spēki kaitē vai ir pat nāvējoši, citiem nāk par labu.
- Cik ilgi jūs šo somati alu sargājat? - es taujāju.
- Jau ilgus gadus - kopš brīža, kad lamu sapulce apstiprināja manu kandidatūru pēc tam, kad man izdevās izturēt pārbaudes meditāciju, - atbildēja jaunākais īpašais cilvēks.
- Ko nozīmē izturēt pārbaudes meditāciju?
- Saņemt atļauju ieiet somati alā meditācijas stāvokli…
- Bet kas šo atļauju dod?
- Viņš!
- Kas ir šis "Viņš"?
- Viņš ir tas, kurš atrodas somati alā!
- Vai Viņš ir cilvēks?
- Jā, cilvēks somati stāvokli.
- Vai šim cilvēkam ir parasta vai neparasta āriene?
Klusums.
- Vai jūs uz somati alu ejat pa vienam vai divatā ar vecāko īpašo cilvēku? - mazliet atkāpies no temata, es jautāju.
- Pa vienam. Bet šobrid es esmu vienīgais somati alas sargātājs. Vecākais īpašais cilvēks ir pārāk vecs, lai ietu uz somati alu. Pēc viņa nāves lamu sapulce apstiprinās jaunu kandidatūru, ja vien, protams, viņš izturēs pārbaudes meditāciju, - paskaidroja jaunākais īpašais cilvēks.
- Cik bieži jūs ejat uz somati alu?
- Parasti reizi mēnesi.
- Cik ilgi jūs atrodaties somati alā?
- Apmēram trīs stundas.
- Kurā mēneša dienā jūs dodaties uz somati alu?
- Ieeja somati alā ir atļauta tikai pilnmēnesi, kā ari vienpadsmit, divpadsmit dienas pēc pilnmēness. Es tur ierodos pilnmēness laikā. Mav atļauts ieiet visās alas zālēs, bet tikai noteiktās…
- Vai arī citās alas zālēs atrodas cilvēki somati stāvoklī? - es neizturējis noprasiju.
- Tas ir noslēpums, - atteica jaunākais īpašais cilvēks.
- Alā, cik saprotu, ir pilniga tumsa. Jūs turp ņemat Ildzi bateriju?
- Jā. Taču ir atļauts izmantot tikai vāja apgaismojuma baterijas, un arī ne visur.
- Vai pirms ieiešanas alā jūs lūdzaties?
- Meditācijas stāvokli es sāku ieiet jau nedēļu pirms došanās uz somati alu. Bet, kad ieeju alas pirmajā telpā, ko no somati zāles atdala neliels caurums, es sāku lūgties un pastiprinu savu meditāciju. Tikai pēc tam es drikstu iet pie Ķermeņa.
- Kā izskatās Ķermenis?
Klusums.
- Vai pirmajā alas telpā, kurā jūs lūdzaties un pastiprināt savu meditāciju, jūtat neparastu spēku iedarbibu? - atkal atkāpdamies no jautājumiem par cilvēku somati, es vaicāju.
- Jā, - piekrita jaunākais īpašais cilvēks, - tieši šajā telpā sāku just neparastos spēkus. Lūgšanas un iedziļināšanās meditācijā nepieciešamas, lai piemērotos šo spēku iedarbibai. Ja tas neizdodas, tu jūti, ka ieiet alā nedrikst.
- Kāpēc?
- Var aiziet bojā.
- Bet kā jūs jūtat, ka nav izdevies piemēroties neparasto spēku iedarbibai?
- Sākas galvassāpes un… ne pārāk gribas ieiet alā.
- Negribas?
- Gribas no alas iet projām. Rodas neapmierinātība, ka neesi spējis piemēroties. Tas ir lidz nāvei bistami, ja tu alā ieiesi nesagatavojies, - dedzigi turpināja jaunākais īpašais cilvēks.
- Cik bieži gadās neveiksmes, kad neizdodas piemēroties neparasto spēku iedarbibai?
- Sākumā tā notika diezgan bieži. Ja man neizdodas mēģinājums ieiet alā pilnmēness laikā, es mēģinu vēlreiz pēc vienpadsmit vai divpadsmit dienām. Pamazām neveiksmīgās reizes kļuva retākas, un tagad es gandriz katru reizi somati alā ieeju veiksmīgi.
- Parasts cilvēks var ieiet somati alā?
- Tas ir ļoti bīstami. Līdz nāvei bīstami. Ceļš uz turieni ir slikts. Daudz čūsku.
- Bet ir taču zināms, ka alā temperatūra ir +4°C, kas čūskām ir pārāk zema.
- Šajā alā dzīvo čūsku dievs.
- ?…
- Tās ir mistiskas čūskas. Alā ir pilnīgs klusums. Šis čūskas ietekmē iegājušo cilvēku.
- Kādā veidā?
-Tev negribas iet uz alu. Sāp galva. Ja to pārvar, iestājas nāve.
- Pastāstiet sīkāk par somati alu, - es palūdzu.
- Pirmā zāle, kurā tu sāc just neparasto spēku iedarbību, - stāstīja jaunākais Īpašais cilvēks, - ir diezgan liela. Tajā nav cilvēku somati stāvoklī. Visbīstamākā vieta ir šaurs un auksts caurums, kas pirmo zāli savieno ar pārējām zālēm; tajā neparastie spēki it kā koncentrējas. Aiz šī cauruma atrodas somati zāles, no kurām noteiktās es drīkstu ieiet.
- Ko jūs esat redzējis somati zālēs?
- Tas ir noslēpums.
- Kurā no zālēm atrodas cilvēki somati stāvoklī?
- Tas ir noslēpums.
- Vai, ieejot somati zālēs, jūs runājat ar cilvēkiem somati?
- Man ir atļauts tikai skatīties, runāt es nedrikstu.
- Par ko stāsta cilvēks somati stāvoklī?
- Tas ir noslēpums.
- Vai runājot cilvēks somati atver muti?
- Mazliet paver. Bet runā ļoti reti.
- Kā izskatās cilvēka ķermenis somati stāvoklī?
- Gandrīz kā normāls ķermenis, varbūt vienīgi mazliet iedzeltens.
- Vai cilvēks somati ir ģērbts kādās drēbēs?
- Viņš ir apģērbies. Taču var būt arī bez drēbēm.
- Kā to saprast? Klusums.
- Vai cilvēkiem somati stāvoklī jūs esat redzējis trešo aci?
- Trešās acs nav. Es to nekad neesmu redzējis.
- Kāda auguma ir cilvēks somati - lielāks vai parasts?
- Tas ir noslēpums.
- Kādā ķermeņa stāvokli atrodas cilvēks somati? - es turpināju tincināt.
- Viņš sēž, - paskaidroja jaunākais īpašais cilvēks. -Sēž?
- Jā, viņš sēž Būdas pozā.
- Atbalstījies pret sienu? -Mē.
- Jūs esat pieskāries cilvēkam somati? -Jā.
- Kāds ir šis ķermenis?
- Auksts un blīvs.
- Kāpēc jums atļauts ieiet tikai noteiktās somati alas zālēs? Kas ir pārējās somati zālēs?
- To es neteikšu pat Dievam!
- Kādas izskatās acis cilvēkam somati? Klusums.
- Kāds viņam ir deguns?
- Tas ir noslēpums.
Tad es izvilku zimējumu ar hipotētiskā atlanta attēlu un
pasniedzu to jaunākajam Īpašajam cilvēkam. Viņš uz to vērigi paskatījās, vairākas reizes pietuvināja acīm un nolika malā.
- Ko jūs par to varat teikt?
Jaunākais ipašais cilvēks ātri, ātri divreiz noteica kaut kādu frāzi.
- Ko viņš teica?
- Viņš izrunāja kaut kādu reliģisku frāzi. Es to nesaprotu. Tikai viņš ir ļoti uztraucies, - atbildēja tulks Kirams.
Turpmākā iztaujāšana bija neveiksmīga - jaunākais īpašais cilvēks klusēja vai teica, ka tas ir noslēpums. Mēs viņam pateicāmies, paņēmām zimējumu un devāmies uz savām teltim. Nometnē pēc mūsu stāsta sākās sarunas un liela spriešana.
- Ja viņam piedāvāsim naudu, - sacīja Sergejs Seļiverstovs, -tā būs zaimošana. Lai gan paskatieties, cik nabadzīgi viņi dzivo. Bet ir taču lietas, ko par naudu nenopirksi. Garam nauda nav vajadziga.
- Tas, ko pērk par naudu, nevar būt svēts, - noteica Valentina.
- Re, nomira Rokfellers - bagātākais pasaules cilvēks, - dedzīgi turpināja Sergejs, - un kas no viņa palika pāri? Zārkā viņam mugurā bija uzvalks, nu, par dolāriem 500. Šis uzvalks tad arī bija viņa dzīvē paveiktā kopsavilkums. Savu garu Rokfellers diezin vai padarija bagātāku, viss viņa mūžs bija veltits vienam - naudas pelnīšanai. PSRS Dieva vietā bija Ļeņins, un cilvēki pielūdza šo elku. ASV reālais dievs ir dolārs, un Rokfellers augu mūžu pielūdza šo pseidodievu. Ļaudis visā pasaulē apgūst Rē- riha atstāto mantojumu, bet neviens nepēta Rokfellera mantojumu. Bet Lužkovs ir malacis - atjaunoja Kristus Glābēja klosteri, viņš iemūžināja savu vārdu.
- Patiesibā, - domigi sacīja Valērijs Lobankovs, - jaunākais īpašais cilvēks noslēpumu neatklāja, lai gan apstiprināja, ka pastāv psihoenerģētiskā barjera un alā atrodas cilvēks somati stāvoklī.
- Es domāju, ka alā atrodas atlants, - piebilda Veners Ha- farovs. - Jo jaunākais īpašais cilvēks, kā jūs stāstāt, reaģēja uz mūsu zīmējumu. Manuprāt, somati alas ari ir Sambala, meistaru akadēmija, kurp viņi dodas papildināt garigo enerģiju.
Taču… palika daudzi taču. Nākamajā dienā mēs ar Valēriju Lobankovu devāmies tikties ar vecāko Īpašo cilvēku. Mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka sarunai nav jābūt tiešai un būtiski jautājumi jāuzdod ļoti uzmanigi.
Ko past āstīja vecākais īpašais cilvēks
To, ka vecākajam īpašajam cilvēkam ir jau 95 gadi, mēs tomēr jutām - vienu aci bija skārusi katarakta, lai gan ar otru viņš redzēja labi. Viņa ķermenis izskatijās vājš, jautās grūtības,
pakustinot locītavas. Taču viņš bija pie pilna prāta, dažkārt pajokoja, runāja ātri un jaunekligā aizrautibā.
Viņa mājas mazajā istabiņā mēs ar Valēriju un tulku Kiramu apsēdāmies uz krēsla. Es atvēru somu, paņēmu zimējumu ar hipotētiskā atlanta attēlu un klusējot pasniedzu to vecākajam īpašajam cilvēkam. Viņš zimējumu rūpigi aplūkoja, galvu noliecis, lai labāk redzētu ar veselo aci. Mēs ar Valēriju viņu uzmanīgi vērojām. Taču nekādas reakcijas viņa sejā nemānijām. Vecākais īpašais cilvēks nolika malā zimējumu un teica:
- Par somati alu es neko nestāstīšu. Tas ir liels noslēpums.
- Paskaidrojiet, lūdzu, kas ir somati, - es lūdzu.
- Ari to es nevaru teikt. To es nestāstīšu pat Dievam. Gn arī otrs īpašais cilvēks neko nestāstīs.
Mēs ar Valēriju saskatijāmies - jau no paša sākuma mūs piemeklēja pilnīga neveiksme.
Tad es piegāju pie vecākā īpašā cilvēka, delikāti paņēmu mūsu zīmējumu, pietuvināju viņa acim un ar uzsvaru teicu:
"Es ļoti uztraucos, to redzot!"
- Mēs jau daudzus gadus alās meklējam cilvēku somati stāvokli ar šādu izskatu. Viņam ir mazs deguns, lielas acis, mazītiņas ausis, taču milzigs augums ar lielu krūškurvi. Vai jūs šādu cilvēku esat redzējis savā somati alā?
Vecākais ipašais cilvēks ar savas vienīgās acs skatienu teju vai caururba mani, tad novērsās un skaļi sacīja:
- Es tādu neesmu redzējis.
- Varbūt jūs neesat redzējis tādu cilvēku somati alas zālēs, kurās jums atļauts ieiet. Varbūt šāds cilvēks atrodas citās alas zālēs, - es vēlreiz ar uzsvaru turpināju.
- Tas ir noslēpums.
- Tomēr es esmu pārliecināts, ka alās ir cilvēki somati stāvokli, kuri tā izskatās, - es atkal norādīju uz mūsu zīmējumu.
- Tajās alas zālēs, kurās man ļauts ieiet, tāda izskata cilvēku nav. Ir lidzīgi…
Mēs ar Lobankovu saskatījāmies. Valērijs čukstus noteica:
- Viņu tur ir daudz!
- Ja tajās alas zālēs, kurās jums ļauts ieiet, ir cilvēki somati stāvokli, kuri lidzigi zīmējumā redzamajam… - es speciāli ieturēju pauzi.
- Visi nav līdzīgi, - dusmīgi nopurpināja vecākais Īpašais cilvēks.
- Bet citās alas zālēs, - es turpināju, - jābūt cilvēkiem somati, kuri ir tieši tādi, kā šis cilvēks attēlā.
- Arī viņi nav tieši tādi. Bet tas ir noslēpums, - atbildēja vecākais ipašais cilvēks.
Pēc tam viņš paņēma rokās mūsu zimējumu un piepeši teica:
- Es ļoti uztraucos, to redzot! No kurienes jums šāds zīmējums?
Es daudznozīmīgi klusēju.
- Gribētu jums pavaicāt, - uz jautājumu es atbildēju ar jautājumu, - vai jūs alā esat redzējis cilvēkus somati stāvoklī, kuriem ir trešā acs?
- Nē, trešās acs viņiem nav. Tas ir simbols.
- Vai jūsu alā ir cilvēki somati ar, lūk, tādām lielām, neparastām acim ar viņiem tipiskiem noslīdējušiem plakstiņiem?
Es to parādīju zīmējumā.
- Dažiem cilvēkiem ir lielas, neparastas acis, citiem ir parastas acis, - paskaidroja vecākais īpašais cilvēks.
- Vai jūs savā alā esat redzējis cilvēkus ar šādu mazu vārstuļveida spirālē sagrieztu degunu?
- Nē, deguna forma viņiem ir citāda. Tikai vieniem somati cilvēkiem deguns ir maziņš, citiem - liels kā parastiem cilvēkiem.
- Bet vai pārējās alas zālēs, kurās jums nav atļauts ieiet, var būt cilvēki somati ar tādu mazu vārstuļveida spirālē sagrieztu degunu?
- Tas ir noslēpums.
Lobankovs pieliecās pie manas auss un nočukstēja:
- "Tas ir noslēpums" izklausās pēc "jā".
- Sakiet, vai cilvēkiem alā ir lielas ausis vai mazas - kā zīmējumā? - es turpināju anatomisko izprašņāšanu.
- Cilvēkiem alā ausis ir lielas. Vieniem tās ir ļoti lielas, citiem - kā parastiem cilvēkiem. Bet tik maziņas ausis kā zīmējumā es neesmu redzējis, - atteica vecākais īpašais cilvēks.
Mēs ar Lobankovu vēlreiz saskatījāmies, nodomādami, ka ar ausim nu gan esam kļūdījušies.
- Cilvēkiem alā mute ir tāda kā zīmējumā?
Vecākais ipašais cilvēks vērīgi ieskatījās zīmējumā un atbildēja:
- Nē, tādas mutes viņiem vis nav. Mute ir kā parastiem cilvēkiem. Bet… var būt arī pavisam citāda mute.
- Kāda?
- Tas ir noslēpums.
Mēs ar Lobankovu atkal saskatijāmies.
Var būt, ka tur, alas zālēs, kurās šim īpašajam cilvēkam nav ļauts ieiet, somati stāvokli atrodas cilvēki, kuriem ir mazs spirālē sagriezts vārstuļveida deguns un neredzēta mute? Izstrādājot atlanta veidolu pēc zīmējumiem uz tibetiešu tempļu sienām, mums radās grūtibas tieši ar šīm sejas daļām. Acīmredzot esam kļūdījušies. Kas to lai zina, varbūt tajās alas zālēs, kurās neielūko- jas pat īpašie cilvēki, somati atrodas noslēpumainie lemū- rieši-atlanti, bet pieejamajās zālēs ir atlanti un mūsu civilizācijas pārstāvji. Varbūt šis īpašais cilvēks citās alas zālēs redzējis lemūrieti-atlantu? Vismaz pēc viņa stāsta ir pamats tā domāt.
- Vai cilvēkiem alā ir liels krūškurvis vai parasts? - es vaicāju.
- Dažiem ir liels krūškurvis, dažiem - parasts, - atbildēja vecākais īpašais cilvēks.
- Cik viņi ir gari?
- Nevaru pateikt, viņi sēž.
- (Jn tomēr, vai cilvēki alā ir liela vai maza auguma?
- Daži ir lieli, citi - kā parasti cilvēki.
- Vai šiem cilvēkiem ir liels galvaskauss vai tāds kā parasti?
- Galvaskausi ir dažādi. Vieniem tie ir ļoti lieli, citiem - lieli un izstiepti kā torņi, vēl citiem - parasti. Viņiem visiem ir gari mati.
Mēs ar Lobankovu atkal paskatījāmies viens uz otru. Radās iespaids, ka alā atrodas dažādu civilizāciju pārstāvji somati stāvokli.
Piepeši vecākais īpašais cilvēks paņēma rokās mūsu zimējumu un pats, negaidījis mūsu jautājumu, noteica:
- Ja cilvēkiem alā ir tāda seja kā zīmējumā, tad ķermenis viņiem ir liels un resns. Ja viņiem ir parasta seja, arī ķermenis ir tievāks.
Mēs ar Lobankovu apklusām. Vecākais īpašais cilvēks it kā pilnīgi atzina, ka alā atrodas ļaudis, kuru āriene ir līdzīga mūsu hipotētiskajam atlantam (protams, ar noteiktām korekcijām).
- Bet vai cilvēkiem alā jūs esat starp roku vai kāju pirkstiem redzējis plēves? - pārvarējis sastingumu, es jautāju.
- Nē, neesmu. Viņiem ir parasti roku un kāju pirksti, tikai nagi ļoti gari.
- Vai jūs esat pavēris roku vai kāju pirkstus, lai ieraudzītu plēves?
- Nē, neesmu.
Lobankovs nočukstēja: "Paskaties uz saviem savilktajiem pirkstiem, plēves nekādi nevarētu redzēt." Es piekrītoši pamāju. Bija pienācis laiks uzdot kontroljautājumus; zinātnē nepieciešama divkārša vai pat trīskārša kontrole. Tātad man vajadzēja divreiz uzdot galvenos jautājumus un pārbaudīt, vai vecākais ipašais cilvēks apgalvo vienu un to pašu, vai viņa teiktajā nav fantāzijas elementu. Ja viņš ir fantazējis, agri vai vēlu iekritis un nonāks pretrunās.
- Sakiet, - it kā neko nezinādams, es vaicāju, - vai cilvēkiem alā jūs esat redzējis trešo aci?
- Es taču teicu, ka tas ir tikai simbols, - atbildēja vecākais īpašais cilvēks.
- Bet varbūt trešā acs ir cilvēkiem ar lielo galvaskausu?
- Ja nu vienigi viņi sev to uzzimē, - pasmējās vecākais īpašais cilvēks.
- (Jn kādas ir šo cilvēku acis?
- Vieniem lielas, citiem - parastas kā visiem ļaudīm.
- Kādas izskatās lielās acis?
- Es nevaru precizi pateikt. Bet tās nav tādas kā parastiem cilvēkiem.
- Vai jūs esat pievērsis uzmanību augšējo plakstiņu neparastajam izliekumam cilvēkiem ar lielajām acīm?
- Nē, neesmu tā īsti ieskatijies. Somati stāvokli acis ir puspievērtas. Varu tikai sacit, ka lielās acis izskatās neparasti.
Lobankovs nočukstēja:
- Viņš saka patiesību. Neparasto augšējo plakstiņu izliekumu pamanis tikai oftalmologs.
- Vai cilvēkiem alā esat ievērojis ļoti mazu degunu? - es turpināju uzdot kontroljautājumus.
- Es jau teicu, ka vieniem cilvēkiem alā ir mazs deguns, citiem - liels kā jau parasti, - pacietigi skaidroja vecākais ipašais cilvēks. Bet tas nav tāds, kā jūsu zīmējumā.
- Vai citās alas zālēs, kurās jums nav ļauts ieiet, ir ļaudis ar tādu degunu? - Es norādiju uz zimējumu.
- Tas ir noslēpums.
Iestājās klusums. Bija jaušams, ka vecākais ipašais cilvēks nefantazē, - atkārtotās atbildes precizi skrita ar pirmajām.
Piepeši vecākais ipašais cilvēks paņēma rokās mūsu zimējumu un atkal teica:
- Es ļoti uztraucos, redzot šo seju!
- Bet kāda izskatās galva tiem cilvēkiem, kuri atrodas alā? - es nerimos uzdot kontroljautājumus.
- Tas, ko es jau agrāk teicu, ir pareizi: dažiem galva ir liela, citiem - torņveida, vēl citiem - parasta.
- Cik gari ir cilvēki alā?
- Es taču jums to stāstiju, - dusmigi noteica vecākais ipašais cilvēks.
Es sapratu, ka uzdot kontroljautājumus nav nepieciešams.
Lobankovs kārtējo reizi ausī man nočukstēja:
- Viņš nefantazē. Runā patiesību!
Es nolēmu turpināt sarunu citā aspektā, lai vēlāk atkal atgrieztos pie trešās kontroljautājumu sērijas.
- Kā jūs domājat, vai somati nozime cilvēces saglabāšanā uz Zemes ir liela?
- Ja meditācija ir bijusi veiksmiga, tad var ieiet somati, ja neveiksmīga - tas nav iespējams. Par somati nozīmi cilvēcei es negribu runāt - tas ir noslēpums, - atbildēja vecākais ipašais cilvēks.
- Vai mūsdienu cilvēks var ieiet ilgā somati?
- Mūsdienu cilvēks nevar, jo tam nepieciešams spēks, kas nāk no Dieva. Senie ļaudis somati iegāja, atrazdamies alās, un tajā palika ļoti ilgu laiku.
- Vai alās var atrast ļoti senus cilvēkus?
- Tas ir noslēpums.
"Skan kā apstiprinājums," nodomājām mēs ar Lobankovu.
- Manuprāt, cilvēki ar lielu galvaskausu, neparastām acīm, mazu degunu, lielām ausīm, lielu ķermeni un platu krūškurvi ir vissenākie. Vai tā ir? - es apvaicājos.
- Tas ir noslēpums.
- Vai jūsu alā ir šāda izskata cilvēki somati stāvoklī? - es rādīju uz hipotētiskā atlanta zīmējumu.
- Tas ir noslēpums.
- Vai alās somati stāvoklī var saglabāties iepriekšējo civilizāciju pārstāvji?
- Var. Tas ir iespējams.
- Cik ilgi somati stāvokli cilvēks alā var atrasties?
- Tas ir atkarīgs no gara spēka. Cilvēks somati var atrasties alā pat tūkstoš, miljons vai vairāk gadu. Bet es esmu nodzīvojis tikai 95 gadus, tāpēc man grūti spriest, - atbildēja vecākais īpašais cilvēks.
- Cik ilgi jūs veicat īpašā cilvēka misiju, sargājot somati alu? - es turpināju taujāt.
- Ļoti ilgus gadus.
- Bet precīzāk - cik gadu?
- Ļoti ilgus gadus.
- Vai visā šajā laikā jūs kādreiz esat redzējis, kā cilvēks alā iznāk no somati stāvokļa?
- Nē, tas nav noticis.
- Bet vai jūs atceraties, ka alā, ko sargājat, kāds ieietu somati stāvoklī?
- Nē, tas nav noticis… lai gan daži cilvēki no Tibetas ir gribējuši ieiet somati stāvokli manā alā.
- Kāpēc viņiem tas neizdevās?
- Viņi nespēja izturēt pārbaudes meditāciju. Es jau teicu, ka mūsdienu cilvēkiem ir vājš gara spēks. Senajiem ļaudim bija stiprs gars.
- Tātad, - es turpināju, - viņiem neizdevās ieiet alā?
-Jā, viņi nespēja ieiet alā, lai gan labi pieprata meditāciju un viņiem bija pieredze, kā ieiet somati, - sacija vecākais īpašais cilvēks.
- Viņi nespēja pārvarēt psihoenerģētisko barjeru! - klusi man čukstēja Lobankovs.
- Kas viņus neielaida alā?
- Viņš!
- Kāds Viņš?
- Tas ir noslēpums.
Mēs ar Valēriju saskatijāmies - visdrīzāk tikai lemūrietim-at- lantam kā visaugstāk attīstītās civilizācijas pārstāvim uz Zemes varēja būt tāds psihiskās enerģijas spēks.
- Kā jūs domājat, - es jautāju, - vai somati stāvokli var ieiet daudzkārt?
- Es neko tādu neesmu redzējis.
- Cln tomēr, kā jūs domājat, vai somati iespējams ieiet vairākkārt?
- Runā, ka tādi cilvēki esot. Bet to labāk zina lamas. Es tādus neesmu sastapis.
- Vai pēc iznākšanas no somati cilvēks var dzīvot kā parasti?
- Nezinu, es neko tādu neesmu redzējis.
- Bet kā jūs domājat?
- Neesmu redzējis, tāpēc nevaru pateikt. Pavaicājiet lamām, viņiem vajadzētu zināt.
- Bet vai no somati var iznākt cilvēks, kurš nav lidzīgs parastiem ļaudim?
- To es neesmu redzējis.
- Tātad, - es turpināju savu domu, - neparastās ārienes cilvēki nekustīgi sēž alā visu to laiku, kopš jūs sargājat alu.
- Jā. Tikai nekustīgi sēž ne vien neparastā izskata cilvēki, bet ari parastie, - piebilda vecākais īpašais cilvēks.
- Viņi ne reizi nav sakustējušies?
- Nē.
- Vai jūs alā esat sarunājies ar cilvēkiem somati?
- Tas ir noslēpums.
- Kā jūs domājat, vai neparastās ārienes cilvēki, iznākot no somati, varētu uz Zemes dzivot kā parasti ļaudis?
- Varētu, bet mazliet citādi. -Kā?
- To labāk zina lamas.
- Ir zināms, ka Budam bijusi neparasta āriene. Varbūt arī Buda iznāca no somati kādā no alām?
- To es nezinu.
- Vai neparastie cilvēki alā ir lidzigi Budam?
- Daži ir līdzīgi, daži nav.
Mums ar Valēriju Lobankovu ši informācija bija ļoti pa prātam, jo apstiprināja drosmīgos pieņēmums par jauktajām somati alām ar veselu dažādu Zemes civilizāciju pārstāvju gammu.
- Kā jūs domājat, kas liek cilvēkiem pārtraukt somati stāvokli? - es pavaicāju.
- To vajadzētu zināt lamām, - atkal atteica vecākais īpašais cilvēks.
- Runā tikai par to, ko zina, - klusi komentēja Lobankovs.
- Ar kādu mērķi ieiet somati un alās uzturas tūkstošiem vai pat miljoniem gadu?
- Es domāju, ka vairākums ieiet somati, lai redzētu nākotni un tai saglabātos.
Vecākais īpašais cilvēks par ļaudīm somati runāja tā, kā ārsts runā par pacientiem, nesaskatot tajā nekā neparasta. Interesanti, vai viņš saprot, ka tas ietver kaut ko daudz būtiskāku - Cilvēces genofondu?
- Sakiet, - es jautāju, - kāds ir somati alu uzdevums? Vai jūs uzskatāt, ka tādējādi tiek saglabāts Cilvēces genofonds, tas ir, tas cilvēku fonds, kas spēj atjaunot uz Zemes cilvēci globālas katastrofas gadijumā?
- Es tikai sargāju somati alu, un ne man par to spriest.
- Gn tomēr jūs esat savu mūžu veltijis somati alas apsargāšanai. Jūs taču esat domājis par to, ko sargājat.
- Tā kā somati alas tiek labi aizsargātas, to nozime cilvēcei, manuprāt, ir ļoti liela. Bet kāda ir somati alu nozime cilvēcei, to labāk zina lamas. Tomēr tas ir liels noslēpums.
- Kāpēc somati alā atrodas ne tikai parasti ļaudis, bet ari nekur neredzēti, kas nav līdzīgi mums abiem? - es nerimos.
- Neparastie cilvēki ir ļoti seni. Gn somati var būt ļoti ilgs, - paskaidroja vecākais Īpašais cilvēks.
- Kas aizsargā somati alas?
- Gars.
- Kā gars?
- Viņa.
- Kas ir Viņš?
- Tas ir liels noslēpums.
- Ko jūs somati alā darāt, katru mēnesi tur atrazdamies tris stundas?
- Apskatos, vai viss ir kārtībā.
- Kas tieši? Aplūkojat, vai nav nokritis kāds akmens, vai ķermeņu stāvoklis somati ir pareizs?
- Ne to vien.
- Ko vēl?
Klusums.
- Kādā pozā sēž cilvēki somati?
- Cilvēki alā vienmēr sēž Būdas pozā, - sacija vecākais ipašais cilvēks.
- Tātad kājas viņi pavilkuši sev apakšā. Gn kur atrodas viņu rokas? - es gribēju precizēt.
- Rokas viņi tur uz ceļiem.
- Jūs teicāt, ka acis viņiem ir pa pusei pievērtas. Gn kāds ir acu ābolu stāvoklis?
- Tie ir vērsti uz augšu tā, ka redzams tikai baltums.
- Kā guļošam cilvēkam, - es čukstēju Labankovam, - toties miruša cilvēka acu āboli atrodas taisni. Tas liecina, ka cilvēki somati ir dzīvi.
- Gz kā sēž cilvēki somati stāvoklī?
- Parasti viņi zem sevis ir paklājuši tīģera ādu.
- Kāpēc tieši tīģera ādu?
- Nezinu.
- Vai jūs esat pieskāries cilvēkiem somati?
- Protams.
- Kādas ir bijušas jūsu sajūtas?
- Ķermenis ir blīvs un auksts.
- Cilvēki somati ir dzivi?
- Protams.
- Vai jūs pazīstat kādu cilvēku, kurš jūsu dzīves laikā ir iegājis somati? Par jūsu alu es nejautāju - jūs jau teicāt, ka šajā periodā neviens somati nav devies. Bet citur? - es taujāju.
- Pirms daudziem gadiem XX gadsimtā kāds cilvēks no Nepālas, vārdā Suradžs Badžra, kuru es pazinu, devās uz vienu Tibetas alu un iegāja somati. Viņš ari šobrīd atrodas šajā alā, - atteica vecākais ipašais cilvēks.
- Vai šis cilvēks, vārdā Suradžs Badžra, spēja izturēt pārbaudes meditāciju, ieejot somati alā?
- Es nezinu. Somati viņš neiegāja manā alā. Varbūt somati viņš iegāja parastā alā, kurā nav nepieciešama pārbaudes meditācija. Bet varbūt viņam piemita ļoti liels un augsts gara spēks - kā senajiem cilvēkiem - un viņš spēja izturēt pārbaudes meditāciju.
- No jūsu teiktā es secinu, ka dažas somati alas gari sargā, dažas - ne. Sakiet, vai tieši tās alas, kurās atrodas vissenākie ļaudis ar neparasto ārieni, gari apsargā?
- Tas ir noslēpums.
- Vai vēl kaut kur pasaulē atrodas somati alas?
- Jā, tādas ir Nepālā, Tibetā, Ķīnā, Indijā.
Bija pienācis laiks uzdot trešo kontroljautājumu sēriju, lai gan mēs ar Lobankovu jau bijām pārliecinājušies, ka vecākais īpašais cilvēks runā patiesibu.
- Sakiet, kādas cilvēkiem alā izskatās acis? - kā starp citu es ieprasījos.
- Es jau teicu, ka vieniem lielas, neparastas, citiem parastas kā mūsu cilvēkiem, - pikti noburkšķēja vecākais īpašais cilvēks.
- (Jn kāds izskatās galvaskauss?
- Es taču teicu, ka vieniem - liels, citiem - torņveida, trešiem - kā parasti, - neizpratnē uz mani paskatījies, paskaidroja vecākais īpašais cilvēks.
- Kāds cilvēkiem alā ir deguns?
- Viss, ko es iepriekš teicu, ir pareizi, - viņš mani pārtrauca.
- (Jn kādas ausis?
Vecākais īpašais cilvēks uz mani paskatījās kā uz mazu, dumju bērnu.
Lobankovs nočukstēja:
- Pietiek! Viņš vēl ņems un sadusmosies!
- Sakiet, - tuvojoties galvenajam jautājumam, es iesāku, - vai mēs drīkstam ieiet somati alā?
Iestājās klusums. Vacākais īpašais cilvēks acīmredzot šādu jautājumu nebija gaidījis.
- Jūs neizturēsiet pārbaudes meditāciju, - viņš beidzot noteica. - Neviens bez manis un jaunākā īpašā cilvēka to līdz šim nav izturējis.
- (Jn tomēr?
- Tas ir līdz nāvei bistami.
- Mums ir labi nodomi…
- Tam nav nozīmes.
- Bet vai drikst pamēģināt?
Varēja just, ka vecākajam īpašajam cilvēkam mēs patīkam.
- Es padomāšu, atnāciet rīt, - viņš atbildēja.
Mēs sirsnīgi šķīrāmies no vecākā ipašā cilvēka, uzdāvinājām viņam mūsu hipotētiskā atlanta attēlu un devāmies prom.
Ārā Lobankovs teica:
- Kā mums paveicās! Viņš nu gan ir malacis! Mēs ieguvām unikālas ziņas no cilvēka, kurš visu mūžu ir strādājis tikai ar cilvēkiem somati. (Jn kas ir sevišķi būtiski - viņu tur ir daudz, turklāt no dažādām civilizācijām. Tas ir Cilvēces genofonds! Vai mūs tur ielaidīs?
Nākamajā dienā mēs ar Lobankovu ieradāmies pie vecākā Ipašā cilvēka un vēlreiz viņam lūdzām atļauju kaut vai paskatīties uz somati alu. Turklāt piebildām, ka mēs jau zinām - izmantot foto vai video aparatūru stingri aizliegts.
- Es jums vēlreiz gribu atgādināt, ka ieeja pat pirmajā somati alas zālē var izrādīties līdz nāvei bīstama, - klusi noteica vecākais ipašais cilvēks.
- Mēs to saprotam, - es tūlīt atbildēju.
- Es aprunājos ar jaunāko (ipašo cilvēku - E. M.). Mēs nolēmām vienam no jums atļaut ieiet pirmajā alas zālē. Tālāk jūs tā vai tā netiksiet, jo nespēsiet izturēt pārbaudes meditāciju. Neviens to nav varējis izdarit, - turpināja vecākais ipašais cilvēks.
- Paldies.
- Tikai ņemiet vērā, - turpināja vecākais ipašais cilvēks, - ja sākat justies slikti, tūlīt dodieties atpakaļ. Pretējā gadījumā jūs aiziesiet bojā. Skaidrs?
- Vai bateriju var izmantot? - noprasīja Lobankovs.
- Var, tikai ne stipru.
Vai mus ielaidis somati ala?
Atgriezušies nometnē, mēs nodevāmies minējumiem, kāpēc vienu no mums tomēr ielaidis pirmajā somati alas zālē.
- Droši vien viņiem ir vieglāk mūs ielaist alas pirmajā zālē un parādit, ka ala ir necaurejama, nekā mūs uzmanīt: ja nu piepeši noskaidrojam, kur atrodas somati ala, paši tajā iekļūstam un aizejam bojā, - teica Lobankovs.
- Viņi varbūt baidās, - es pieļāvu, - ka mēs turp dodamies visa grupa. No vienas puses, mēs visi varam aiziet bojā un viņiem radīsies daudz rūpju, no otras puses, mūsu apvienotie torsionu lauki var destabilizējoši iedarboties uz cilvēkiem somati alā. At- cerēsimis nostāstu par ķīniešu komunistu pulku, kuri ielauzās vienā no somati alām.
- Visnotaļ iespējams, - turpināja Lobankovs, - ka viņi mūs noturējuši par īpašajiem cilvēkiem, kuri sargā somati alu Krievijā, un grib pārliecināties, vai krievu īpašais cilvēks spēs iekļūt tibetiešu somati alā. Proti, darbojas princips: vai jūs, svešzemnieki, protat izdarit to, ko varam mēs?
- Iespējams.
Vakarā izlēmām, ka somati alā došos es.
Četratā mēs (jaunākais īpašais cilvēks, es, Lobankovs un tulks Kirams) pametām ciematu. Divus trīs kilometrus nogājām pa lauku kalnu celiņu, kas vijās gar kalnu aizu. Tad jaunākais īpašais cilvēks nogriezās pa nepamanāmu taciņu, kas mūs veda augšup pa kalna nogāzi. Šķērsojuši akmens nogruvumu zonu, mēs nokļuvām klinšu valstībā. Jaunākais īpašais cilvēks, laipodams starp klinšu bluķiem, aizveda mūs līdz nelielam padziļinājumam klinti.
- Vai tā ir somati ala? - es vaicāju.
- Jā, - pamāja jaunākais ipašais cilvēks.
Es atcerējos lamu stāstus, ka somati alas ir apslēptas. Pa- tieši, neapdzīvotajā kalnu nogāzē apkārtējās klintīs varēja pamanīt neskaitāmus tamlīdzīgus padziļinājumus. Gn cik vēl tādu alai lidzigu padziļinājumu un grotu ir kalnos, kuru panorāma pavērās mūsu acīm?!
Somati ala
- Esam klāt, - vēlreiz teica jaunākais ipašais cilvēks.
Mēs apsēdāmies, sakārtojām elpošanu, un es sāku gatavoties ieiešanai somati alā. Bija pusdienlaiks. Diemžēl mēs šeit ne- ieradāmies pilnmēness laikā, kad īpašie cilvēki dodas uz somati alu.
Es uzvilku vējjaku, ieliku kabatā slēpotāja cepurīti un katram gadījumam paņēmu lidzi virvi (repšnori) un alpinista spieķi. Pār- baudiju, vai darbojas vājā baterija.
Nelielā sprauga, kurā es ielīdu, pēc dažiem metriem paplašinājās. Es pagriezos atpakaļ, izbāzu galvu no ieejas un lūdzu jaunākajam īpašajam cilvēkam atļauju mani šeit nofotografēt. Jaunākais ipašais cilvēks, kurš kategoriski aizliedza fotografēt ieeju somati alā, atļāva man nofotografēties ejas paplašinājumā. Vienu reizi, bet ne vairāk. Lobankovs to izdarija.
Visi palika pie somati alas ieejas. Es devos dziļumā. Pēc spraugas paplašinājuma sākās šaura eja divu trīs metru platumā. Nogājis pa to 25-30 metrus, jau pilnīgā tumsā visšaurākajā vietā uzdūros aizslēgtām dzelzs druvīm. Apjukumā apstājos.
Piepeši aiz muguras izdzirdēju soļu troksni. Sirds iepukstējās straujāk. Es uzspīdināju bateriju un ieraudzīju jaunāko īpašo cilvēku. Viņš klusējot man tuvojās (bez tulka mēs sazināties nespējām), atslēdza durvis un tāpat klusējot devās atpakaļ uz virszemi.
Baterijas gaismā es aplūkoju durvis. Tās bija izgatavotas no piecu sešu milimetru dzelzs un nokrāsotas sarkanā, brūnā un dzeltenā krāsā. Krāsu plankumi veidoja tris figūras, kas pa gabalu atgādināja acis. Durvis bija iemontētas klinti un nostiprinātas ar cementu.
Saliecies es iegāju pa durvim. Nez kāpēc ienāca prātā: kaut tikai kāds tās aiz manis neaizslēgtu.
Nogājis vēl dažus metrus, nokļuvu plašā zālē. Man kļuva auksti. Es uzliku slēpotāja cepuriti. Pagājis vēl 15-20 metrus, apstājos un ieklausījos savās izjūtās. Nekādu iedarbību uz sevi nejutu. Es izslēdzu bateriju un dažas minūtes pastāvēju tumsā: absolūta tumsa, kāda var būt tikai alā, un pilnigs klusums. Vēlreiz ieklausījos savās izjūtās - viss normāli, un tikai ritmiskie sirdspuksti atgādināja, ka esmu dzivs. Baiļu nebija - acīmredzot izpaudās ilggadējais sportista un ķirurga ieradums - prasme koncentrēties sarežģītās situācijās.
Ieslēdzu bateriju un devos tālāk. Driz zāles pretējā pusē ieraudzīju vēl vienu apmēram divus metrus platu eju. "Laikam tā ir tā eja, kurā sāk iedarboties somati alas psihiski enerģētiskā barjera," es nodomāju.
Uzmanīgi ieklausīdamies savās izjūtās, tuvojos ejai. Viss bija normāli. Taču dažus metrus pirms ieejas es sajutu vieglu nemieru. Sākumā iedomājos, ka tomēr esmu nobijies, un pacentos šīs emocijas sevi nomākt. Pie pašas ieejas negaidot izjutu neizskaidrojamas bailes, kas pēc pārdesmit soļiem tālāk tikpat pēkšņi izzuda, taču tās nomainīja neizskaidrojams un spēcīgs apjukums. Vēl pēc pārdesmit soļiem sākās galvassāpes.
Par sevi varu teikt, ka neesmu no bailīgajiem, kalnos un alās neesmu pirmo reizi. Tāpēc skaidri jutu, ka bailes un apjukums šķiet tā kā uzspiesti, - cēlonis bija ārpus manis.
Vēl pēc pāris soļiem apjukums pastiprinājās, un galvassāpes kļuva visaptverošas. Pārvarējis šīs izjūtas, es nogāju uz priekšu vēl metrus desmit. Galvassāpes bija tik tikko izturamas. Es apstājos, izslēdzu bateriju un pilnīgā tumsā centos koncentrēties, mēģinādams atbrīvoties no nerimstošajām galvassāpēm. Piespiedu sevi atcerēties, kā vienā no pārgājieniem Sajānu kalnos 200 kilometru attālumā no apdzivotām vietām lauzu menisku un sarāvu ceļa locītavas saites: toreiz es periodiski apstājos un koncentrējoties sasprindzināju visu savu gribu, lai cīnītos ar neizturamajām sāpēm.
Toreiz Sajānos gribas piepūle palīdzēja, bet šeit, alā, tā nedeva nekādus rezultātus. Galvassāpes noteiktā periodiskumā pulsējošiem viļņiem vēlās virsū atkal un atkal, šķita, ka galva tūlit, tūlīt pārplisīs. Taču visgrūtāk izturamas izrādijās nevis galvassāpes, bet neizskaidrojama apjukuma sajūta. Dvēseles dziļumos sapratu, ka tās ir uzspiestas apjukuma jūtas. Es nespēju saprast, par ko esmu apjucis. Tā vien šķita, ka dvēsele aiz neizpratnes grib izlauzties ārā. Drīz es sapratu - jūtos apjucis tālab, ka dodos noslēpumainās somati alas dziļumos; nezināmai iedarbibai tiek pakļautas tieši tās manas dvēseles daļas, kas atbildēja par apmierinātībai pretējām jūtām - apjukumu.
Es ieslēdzu bateriju un, sakopojis pēdējās gribas paliekas, paspēru vēl dažus soļus uz priekšu. Uzbruka krass vājums, me- žonigi sāpēja galva, sašutusi dvēsele nelika mieru. Sapratu, ka tālāk iet nedrikst, pretējā gadijumā nomiršu. Es virzīju baterijas staru uz priekšu. Roku, ko biju kopā ar bateriju pastiepis uz priekšu, piepeši vairs nejutu. Acis aizmigloja sviedri, kas nez no kurienes uzradās alas aukstumā.
Baterijas stars vāji apgaismoja ejas beigas un lielu alas zāli tās galā. Pārspējis sāpes un galīgu dvēseles apjukumu, es sāku skatīties uz priekšu. Kā pietrūka gaismas! "Tad, lūk, kāpēc īpašie cilvēki man ieteica ņemt līdzi vāju bateriju!" es nodomāju.
Vārgais baterijas gaismas stars izgaismoja kaut kādus akmeņus un dažus tumšus izciļņus uz gridas. Kas tie tādi? Vai tās būtu somati sēdošo cilvēku figūras? Jā, tās izskatās pēc cilvēku figūrām. Baterijas vārgajā gaismā man tās šķita milzīgas.
Vairāk es neko nevaru pateikt. Es pagriezos, un, tik tikko kājas kustinādams, devos atpakaļ. Pie izejas uz pirmo zāli es paklupu un nokritu, atsitoties pret traumēto celi.
Es stāvēju pirmās zāles vidū ar muguru pret eju, kurā mani bija mocījis mīklainais spēks. Pakāpeniski atgriezās apjēga, ka esmu dzīvs. Atgriezās domas skaidrība. Pārgāja galvassāpes, izzuda apjukums. Es sapratu: ja būtu vēl mazliet pagājis uz priekšu, aizietu bojā. Perspektīva nomirt - lai ari somati alā - mani, protams, nesajūsmināja.
"Lemūrieši, atlanti! Viņi ir dzivi, dzīvi jau miljoniem gadu! Viņi sevi glabā visai cilvēcei uz Zemes! Kas es esmu, salīdzinot ar viņiem? Mazs smilšu graudiņš ar savu zinātnieka zinātkāri!" es domāju. Vēlreiz atcerējos savas izjūtas ejas vidū, kas veda uz somati alas zāli. "Cik Viņš ir stiprs! Kas ir šis noslēpumainais Viņš? Lemūrietis-atlants? Atceros, reiz kāds Izredzētais stāstīja, ka Šambalu sargāt nevajag, - tā ir daudz stiprāka par cilvēkiem uz Zemes. Tikai tagad, izjutis psihiskās enerģijas spēku, es sāku saprast tās varenību. Es nekad nespēšu Viņu pārspēt, ja nesaņemšu Viņa atļauju!" manā galvā skraidīja domas.
Taču daļa šaubu saglabājās. Ja nu es piepeši pārāk hiper- trofēti uztvēru psihoenerģētisko iedarbību? Ja nu tas viss alas klusumā tikai šķitis? Es pagriezos un atkal devos uz eju, kas veda lidz somati zālei.
Notikumi atkārtojās tādā pašā secībā. Tajā pašā vietā pirms ieejas ejā uzradās tās pašas nemiera jūtas. Es apstājos un ieklausījos šajās jūtās; tās bija izteikti uzspiestas, jo nemiers vairs nevarēja būt saistīts ar nezināmo, kas vēl sagaida. Tad uzradās baiļu izjūta, kas ātri pārauga man jau pazīstamajā apjukumā, kā arī pulsējošajās galvassāpēs. Apjukums un galvassāpes pieauga, kolidz pavirzījos uz priekšu, un tieši tajā pašā vietā kļuva ņeizturami, uzradās vārgums. Pacelt roku un bateriju vairs nepietika spēka. Es devos atpakaļ.
Es atkal stāvēju pirmās zāles vidū, atkal izslēdzu bateriju un atkal ieklausījos savās izjūtās. Tās visas pakāpeniski noklusa, taču saglabājusies vārguma sajūta izrādijās daudz izteiktāka. Es vairs tikpat kā nešaubījos, ka visas šis izjūtas nav stresa sekas, bet gan ir somati alas psihoenerģētiskās barjeras iedarbibas izpausme.
Tomēr, ņemot vērā, ka zinātnē visdrošākā ir triskārša kontrole, es sakopoju pēdējos spēkus un atkal devos uz eju, kas veda lidz somati zālei. Lai gan šķērsoju pazīstamās nemiera un baiļu zonas un sasniedzu apjukuma un galvassāpju zonu, es nespēju nokļūt lidz tai vietai, kur šīs izjūtas bija visspēcīgākās. Nepietika fiziskā spēka.
Es pagriezos un devos atpakaļ. Ar atvieglojumu baterijas gaismā ieraudzīju alas pirmo glābējzāli, iegāju tajā un pretējā sienā sāku meklēt izeju. Devos uz kādu tumšu plankumu, kas izrādijās tikai sienas iedobums. Nākamis tumšais punkts sienā izrādijās īstā izeja. Lūk, te ari durvis! Pa tām izgājis, es nokļuvu pie alas pēdējās izejas. Mocīja vārgums. Prātā ienāca Helēnas Blavatskas vārdi: "Šis alas sargā veseli Gara Kareivju pulki…"
Dienas gaisma sāpīgi iecirta acīs. Valērijs Lobankovs pieskrēja pie manis, cieši apskāva un vaicāja:
- Vecit, tu esi dzivs?
- I am aliue (es esmu dzīvs), - nez kāpēc angliski atbildēju.
Nosl ēpuma priekškars ir tikai pavērts
Ciemata nometnē mani mocija vārgums un galvassāpes. Veners Hafarovs izmērīja pulsu un asinsspiedienu, izklausīja sirdi. Pulss bija mazliet par ātru, spiediens normas robežās, sirds strādāja labi. Pēc divām dienām savārgums pārgāja un es atguvu normālu cilvēcisku možumu. Taču galva sāpēja vēl vairākas dienas. Pēcāk Krievijā mediķi mani rūpīgi izmeklēja - viss izrādijās normas robežās.
Pirms došanās atceļā mēs sakārtojām mugursomas, uzmetām plecos un devāmies uz ciematiņu, lai atvadītos no īpašajiem cilvēkiem. Šķiroties viņi uz mums lūkojās ar kaut kādu divainu skatienu, kurā varēja samanīt vai nu nožēlu, ka aiziet atnācēji, kuri ārkārtīgi interesējušies par to, kam viņi veltījuši savu mūžu, vai ari atvieglojumu, ka šie atnācēji vairs neiztaujās par lielo noslēpumu, kuru viņi glabā.
Manā dvēselē rosījās divas pretējas jūtas. No vienas puses, tas bija prieks, ka mums tomēr izdevās satikt īpašos cilvēkus, izrunāties ar viņiem, ieraudzīt somati alu, tajā iekļūt un pat izjust slavenās psihoenerģētiskās barjeras iedarbību. No otras puses, tas bija sarūgtinājums, ka lidz cilvēkiem somati atlika tikai daži metri, bet neizdevās līdz viņiem nokļūt, aplūkot un izpētit. Psiho- enerģētiskā barjera, kuras ietekmi man izdevās just, šķita kaut kas noslēpumains un varens. Somati ala savu miklu priekškaru tikai mazliet pavēra, nevis atvēra. Vai kāds reiz pilnibā noskaidros šo cilvēces lielo noslēpumu? Es nezinu.
Tomēr pēc iekļūšanas somati alā un no sarunām ar īpašajiem cilvēkiem varēja gūt zinātniskus secinājumus. un proti:
1. Somati alas reāli pastāv.
2. Somati alās atrodas dažāda izskata cilvēki (acīmredzot no dažādām civilizācijām) somati stāvoklī.
3. Somati alas sargā psihoenerģētiskā barjera, kas stimulē baiļu, nemiera, apjukuma izjūtas, izraisa galvassāpes un vārgumu. Nesagatavotiem ļaudim psihoenerģētiskā barjera nav pārvarama.
4. Ir iegūtas ziņas, ka cilvēkiem somati stāvoklī ir dažāds izskats. Šis ziņas var izmantot iepriekšējo civilizāciju ārējā izskata korekcijai un restaurēšanai.
Bet tā gribējās bez šiem sausajiem zinātniskajiem secinājumiem iegūt galīgo rezultātu - savām acīm ieraudzīt iepriekšējo civilizāciju pārstāvjus un tieši pierādīt Cilvēces genofonda esamību! Taču mūsdienu cilvēka iespējas ir ierobežotas un virpa zinātniskā zinātkāre, salīdzinot ar Cilvēces genofonda milzīgo nozīmi, nav sevišķi būtiska. Tātad vēl nav pienācis laiks atklāt lielo noslēpumu. Atcerēsimies vecākā ipašā cilvēka teikto, ka mūsdienu ļaudis nevar ieiet ilgā somati, jo viņiem ir vārgs gars. Acīmredzot tāpēc neviens no mūsdienu cilvēkiem nespēj ieiet somati alā un pievienoties Cilvēces genofondam. Bet droši vien tāds laiks pienāks, un droši vien tad Cilvēces genofonda noslēpums tiks atklāts.
Mēs šābrīža līmenī tikai sākam saprast, ka bez fiziskās pasaules pastāv arī smalkā pasaule - psihiskās enerģijas pasaule. Šīs enerģijas spēku un nozimi pagaidām maz apzināmies. Es domāju, ka somati alu psihoenerģētiskā barjera pagaidām nav pārvarama. Bet tāds laiks reiz pienāks.
Valērijs Lobankovs - fiziķis, lauka teorijas speciālists - uzskata, ka psihoenerģētiskā barjera darbojas, iegriežot cilvēka dvēseles torsionu laukus negatīvā virzienā. Atgādināšu, ka ļaunas domas un slimības ari iegriež torsionu laukus negatīvā virzienā, bet labas domas un veselība - pozitīvā virzienā. Pēc Valērija Lobankova domām, izjūtas, kuras pārdzīvoju, ieejot somati alā, var izskaidrot tādējādi, ka negatīvā virzienā tiek iegrieztas tās dvēseles torsionu lauku daļas, kas atbild par nemiera, baiļu un apjukuma jūtām. Tātad psihoenerģētiskās barjeras iedarbība notiek smalkās pasaules limenī, bet galvassāpes un savārgums kā fiziskās izpausmes ir šis iedarbības sekas. Turklāt Valērijs Lobankovs pieļauj iespēju, ka domāšanas process galvenokārt istenojas dvēseles mentālā ķermeņa torsionu lauku limenī, bet smadzenes ir tas dators, kas domāšanas procesa psihoenerģētiskos momentus pārvērš reālos nervu impulsos, vadot cilvēka fizisko ķermeni.
Mugursoma ierasti spieda plecus. Ar katru noieto soli mik- lainā somati ala palika arvien tālāk un tālāk aiz muguras. Ar mugursomu plecos ir labi domāt. Kā nekā Īpašie cilvēki mums šo to pastāstīja, kā izskatās iepriekšējo civilizāciju cilvēki, kurus viņi savām acim skatijuši somati alā. Tagad var precizēt un koriģēt mūsu zinātniskos datus, ko izmantojām, rekonstruējot lemūriešu-atlantu un atlantu veidolu. Kā gan viņi izskatijās?