Aprakstit mūsu priekšstatus par to, kā izskatījušies senie cilvēki, būtu loģiski nodaļā "Kas viņi ir, šie lemūrieši un atlanti?", taču mēs speciāli pārcēlām šo nodaļu uz materiāla izklāsta posmu, kad jau bijām ieguvuši tiešas ziņas no īpašajiem cilvēkiem, kuri apmeklē vienu no somati alām.
Lasītājs, protams, atceras grāmatas iepriekšējās nodaļās rakstīto par seno civilizāciju pārstāvju izskatu un var iedomāties, kādi izskatījās lemūrieši un atlanti. No šiem aprakstiem, kas pamatojas uz literatūras avotiem, var apkopot ziņas par ķermeņa garumu, uzbūvi un citām atšķirīgām iezīmēm, piemēram, par četrām rokām un trešo aci pakausī, kas bijušas agrinajiem lemūriešiem. Taču neviens nav mēģinājis hipotētiski atveidot iepriekšējo civilizāciju cilvēku izskatu kopumā. (Jn tas arī ir saprotams. Tās zināšanas, kas dotas Dižajiem Izredzētajiem (No- stradamam, Helēnai Blavatskai) un kas acīmredzot ir iegūtas no Kopigās informatīvās telpas, zināšanu lauka plašuma dēļ ir diezgan vispārēja rakstura, un detalizēt tādas sīkas iezīmes kā acu, deguna forma, galvaskausa izmēri un tā tālāk diezin vai ir iespējams. Lai precizētu ārējās pazīmes, šie senie cilvēki būtu jāredz, taču tas iespējams, tikai viņiem parādoties uz Zemes kā
praviešiem (piemēram, Buda) vai mūsdienu cilvēkam iekļūstot somati alās.
Tomēr literārie avoti sniedz ziņas, ka vēlīnie lemūrieši (lemū- rieši-atlanti) bijuši milzīga auguma, pat septiņus, astoņus un vēl vairāk metrus gari; arī atlanti bijuši gari - tris lidz pieci metri, bet mūsdienu cilvēka garums, kā zināms, parasti nepārsniedz divus metrus (Sri Satja Sai Baba - cit. no D. Hislopa "Sarunas ar Bhagavanu Šri Satja Sai Babu", 1994, 164. Ipp.; H. Blavatska. "Slepenā doktrīna", 1937, 2. sēj., 425., 426. Ipp.). Taču nav nekādu norāžu, pēc kurām varētu uzzīmēt šo cilvēku hipotētisko portretu.
Atsevišķi būtu minamas divas ziņas. Pirmo no tām sniedz Lobsangs Rampa ("Trešā acs", 1992, 192. Ipp.), kurš stāsta par ierašanos somati alā, kur viņš, būdams viens no lielākajiem mūsdienu jogiem, uz kādu laiku ieiet somati stāvokli. Lobsangs Rampa raksta:
"Trīs kaili ķermeņi atradās manā priekšā. Divi vīrieši un viena sieviete. Ķermeņi bija milzīgi! Sieviete izskatijās garāka par trim metriem, bet raženākais vīrietis - ne mazāks par pieciem metriem. Viņiem bija lielas galvas, kas galvvidū veidoja nelielu konusu, stūraini žokļi, neliela mute un plānas lūpas, garš un tievs deguns, dziļi iegrimušas acis. Viņus nevarēja uzskatīt par mirušiem - šķita, ka tie guļ."
Par ko raksta Lobsangs Rampa? Manuprāt, par atlantiem, kuri atrodas somati stāvokli. Vai pret šo aprakstu var izturēties nopietni? Es nevaru to pilnībā apliecināt. Taču, ņemot vērā, ka šis raksturojums daudzējādā ziņā saskan ar ipašo cilvēku stāsti- to, tas acīmredzot ir vērā ņemams.
Cita atšķirīga liecība rodama Helēnas Blavatskas"Slepenajā doktrīnā" (1937, 2. sēj., 280., 281. Ipp.). Viņa raksta: "…Lieldienu salā ir palikuši vispārsteidzošākie un
izteiksmīgākie seno milžu pieminekļi… pietiek vērīgi aplūkot šo kolosālo statuju galvas, kas saglabājušās, lai no acu uzmetiena pazītu raksturu tipus un iezīmes, kas piemitušas Ceturtās rases milžiem…"
Turpinājumā par Būdas statujām viņa raksta:
"…šie Būdas, lai gan bieži pārveidoti ar simboliski darinātām garām, atkarenām ausīm, rāda acīm redzamu atšķirību no Lieldienu salas statuju tipa. Viņi var būt vienas Rases…"
Šis Izredzētās Helēnas Blavatskas dotais apraksts ir interesants tāpēc, ka tajā nepārprotami vilktas paralēles, salidzinot Būdas un Lieldienu salas statuju izskatu ar ceturtās rases - atlantu - ārieni. Tā kā Būdas un Lieldienu salas statuju izskats atšķiras, var pieņemt, ka vieni atlanti bijuši līdzīgi Budam (laikam dzeltenie), bet otri - Lieldienu salas milži (laikam melnie).
Visas šīs literāro avotu ziņas mēs ņēmām vērā, restaurējot iepriekšējo civilizāciju cilvēku veidolu.
Lai atveidotu seno cilvēku, mēs centāmies likt lietā pētījumu kompleksu, aptverot dažādas pieejas:
1. Cilvēka veidola rekonstrukcija, kura acis attēlotas uz tibetiešu tempļiem. No vienas puses, ši rekonstrukcija mums jau bija palīdzējusi ekspedīcijas laikā, jo to varēja parādit un apspriest. No otras puses, vienveidīgais neparasto acu attēlojums uz visiem tibetiešu un nepāliešu tempļiem un klosteriem nevarēja būt nejaušība - visdrīzāk te bija zīmētas mūsu civilizācijas ciltstēva acis, kurš, kā uzskata Austrumos, bija Bonpo Buda (jeb Rāma).
2. ipašo cilvēku liecības, kuri savām acīm redzējuši neparastos cilvēkus somati alās.
3. Budas ārējā izskata apraksts, ko atstājuši cilvēki, kuri paši viņu redzējuši (sk. nodaļu "Kas bija Buda?"). Būdas neparastā āriene, kā ari Helēnas Blavatskas viedoklis par viņa izskata lidzibu ar ceturtās rases cilvēkiem ļauj pieņemt, ka tāds varētu izskatīties atlants.
4. Literārie avoti, kas minēti jau iepriekš.
Ņemot vērā visu šo kompleksu, mēs centāmies atteikties no pretrunīgiem momentiem un izmantot tikai tos, kas loģiski iekļāvās šajā visaptverošajā analizē.
Ir zināms, ka uz Zemes bijušas piecas civilizācijas (rases). Mēģinot atveidot šo Zemes civilizāciju pārstāvju izskatu, mums radās zināmas grūtibas ar pirmās un otrās rases, kā arī agrīno lemūriešu ārienes atveidošanu, jo pietrūka noteiktu ziņu, - bija tikai fragmentārs Helēnas Blavatskas un Rūdolfa Steinera apraksts. Tāpēc uzsvaru likām uz vēlīno lemūriešu (lemūriešu-atlantu) un atlantu izskata rekonstrukciju.
Kad mēs rekonstruējām tā cilvēka veidolu, kura acis attēlotas uz tibetiešu tempļiem, un ieguvām pavisam neparasta izskata cilvēku ar milzīgām acīm, lielu galvaskausu, trešo aci un vārstuļveida degunu, protams, uzdevām sev jautājumu: kas tas ir? Mēs uzskatījām, ka tādi izskatījās atlanti - civilizācija, kas dzivoja pirms mums, piektās rases. Gandrīz visu ekspedīcijas laiku domājām, ka tā arī ir, lai gan izrādijās, ka esam pamatīgi kļūdījušies.
Cilvēks, kura izskats tika rekonstruēts pēc neparastajām acīm, kas raugās no Tibetas tempļiem (O. Išmitovas zīmējums)
Godīgi sakot, ekspedīcijas laikā mums radās šādas tādas šaubas, vai uzzimētais cilvēks tiešām ir atlants, jo lamas un īpašie ļaudis attēlā uzzimēto cilvēku dēvēja vārdā "Viņš", lai gan par atlantiem viņi zināja un skaidri sprata, ko nozimē jēdziens "atlants".
Pēcekspedīcijas periodā mūsu šaubas pilnigi izkliedēja kāds ievērojams Maskavas reliģiskais darbinieks (viņš lūdza savu vārdu neminēt). Kad es parādiju šo zīmējumu un stāstīju par to kā hipotētisku atlanta attēlu, šis klostera priekšnieks pārtrauca mani un teica:
- Tas nav atlants!
- Bet kas tad? - es jautāju.
- Tas ir lemūrietis! - viņš paskaidroja.
- Kāpēc jūs tā domājat?
- Es to zinu.
- No kurienes jums tādas zināšanas? - es pārsteigts vaicāju.
- Tās nav zināšanas, tā ir vadīšana, - atbildēja skolotājs.
- Kas tā par "vadīšanu"?
- No vārda "vadit". Tas ir, mani it ka ved preti zinašanam.
- Jūs esat Izredzētais?
-Jā.
Sarunāties ar šo cilvēku melnajos priestera svārkos bija ļoti viegli. Es tikko pateicu dažus vārdus, kā viņš teju vai tajā pašā mirkli manu domu turpināja. Bija tāda sajūta, ka viņš ir mūsu ekspedīcijas dalibnieks. Jutos satriekts. Bet par šo cilvēku sikāk pastāstīšu grāmatas pēdējā daļā - nodaļā par Šambalu. tin, runājot par senseno civilizāciju cilvēku izskatu, saruna turpinājās šādi:
- Kāpēc jūs domājat, ka tas ir lemūrietis, nevis atlants?
- Atlanti izskatījās citādi. Viņu āriene vairāk atgādināja mūsdienu cilvēkus. Viņi šobrīd veido Cilvēces genofonda pamatu. Visvairāk somati stāvoklī ir atlantu. Bet šis, - garīdznieks norā- dija uz mūsu zimējumu, - ir lemūrietis! Cln kas gan ir atlanti salīdzinot ar lemūriešiem! Lemūrieši bija un ir visattistītākie no visām civilizācijām! Viņi veido Šambalas un Aharti pamatu.
- Lamas un īpašie cilvēki sarunās par somati alām nemitīgi kādu dēvē - "Viņš". Kā jūs domājat, - es jautāju, - vai šis mīklainais Viņš ir lemūrietis?
-Jā.
- Ir zināms, ka bijuši agrīnie (ar četrām rokām un trīs acīm) un vēlīnie lemūrieši. Pēdējos Helēna Blavatska dēvē par lemū- riešiem-atlantiem. Bet šis, - es norādīju uz zīmējumu, - ir agrīnais vai vēlinais lemūrietis?
- Vēlīnais, tas ir lemūrietis-atlants.
- Vai trešā acs lemūriešiem atradās pierē jeb tas ir tikai simbols?
- Trešā acs lemūriešiem bija ļoti attīstīta, bet atradās galvaskausa iekšienē. (Jz pieres - tas ir tikai simbols, - skaidroja klostera priekšnieks.
Šajā bridi es pārtraukšu šo dialogu ar savām pārdomām par iepriekšējo civilizāciju cilvēku izskatu.
Mēģināsim pamatot, kāpēc cilvēks, kura veidols rekonstruēts pēc acim, kas raugās no Tibetas tempļiem, nav atlants, bet gan vēlinais lemūrietis (lemūrietis-atlants). Pirmkārt, literatūrā rodamas tiešas norādes, ka Buda ir bijis atlants (Helēna Blavatska. "Slepenā doktrīna", 1937, 2. sēj., 281. Ipp.), bet Būdas izskats neatbilst mūsu zīmējumam.
Otrkārt, Būdas izskata aprakstos ir ne mazums pazīmju, kas liecina par viņa organisma piemērošanos daļējai dzīvei ari ūdenī: airkājiem lidzigas kājas, plēves starp pirkstiem, liels krūškurvis u.c. Ja to salīdzinām ar veidolu, kas rekonstruēts pēc savādajām acim, redzama vēl lielāka piemērošanās dzivei pa pusei ūdenī. Par to liecina, piemēram, vārstuļveida deguns (raksturīgs ūdens dzīvniekiem) un īpašais acu tips. Rodas priekšstats, ka cilvēka evolūcija uz Zemes notikusi, pakāpeniski pārejot no dzives pa daļai ūdenī uz dzīvi tikai uz zemes. No tā varam secināt, ka daļēji ūdeni dzīvojošie cilvēki ir arī vissenākie, t.i., tie pieder pie lemūriešiem, nevis atlantiem.
Treškārt, uz tibetiešu tempļiem visdrīzāk ir attēlotas mūsu civilizācijas priekšteča acis. Bet tas, kā rāda visas liecibas, ir Bonpo Buda (jeb Rāma), kurš veicināja piektās rases rašanos pirms 18 013 gadiem. Helēna Blavatska "Slepenajā doktrinā" (1937, 2. sēj., 439. Ipp.) raksta, ka, veidojoties piektajai rasei, to vadija dievišķie valdnieki, kurus viņa, tāpat kā citi autori, uzskata par vēlīnajiem lemūriešiem (lemūriešiem-atlantiem). Var pieņemt, ka lemūrieši-atlanti, būdami visattīstītākās civilizācijas (superintelektuāļi) pārstāvji, kas saglabājušies somati stāvokli, vadija piektās rases rašanos. Tāpēc šo dievišķo valdnieku acis kļuva par Tibetas tempļu simbolu.
Vai mūsu secinājumi skan pārliecinoši vai ne, man par to grūti spriest - to lems lasītājs. (Jn tomēr mēs uzskatām, ka cilvēka veidols, kuru rekonstruējām, ir lemūrietis-atlants.
Turklāt lemūrieša-atlanta attēlojums tika vairākkārt mainits un papildināts, ņemot vērā īpašo cilvēku liecibas un Venera Ha- farova veiktās zinātniskās analizēs. Izmaiņas skāra trešo aci, ausis un mutes atveri.
Trešo aci, ko tikām attēlojuši uz pieres, bijām spiesti zimē- jumā izdzēst, jo lamu un īpašo cilvēku liecības rādīja, ka tas ir tikai simbols, kas apstiprina trešās acs milzigo nozīmi iepriekšējo civilizāciju dzivē. Kā zināms, trešā acs atrodas galvaskausa iekšienē, kur atrodas anatomisks veidojums, ko sauc par epifīzi.
Ausu izmērus mēs palielinājām, jo īpašie cilvēki tieši norādīja, ka neparasto cilvēku ausis alā ir lielas.
Runājot par mutes atveri, jāteic, ka mūsu speciālists stomatoloģijā un sejas-žokļu ķirurģijā Veners Hafarovs veica zinātniskās analīzes par sejas daļas galvaskausa kaulu vertikālo sasaisti embrioģenēzes procesā. Ir zināms, ka bērns embrionālajā periodā (atrodoties mātes miesās) atkārto galvenos cilvēka attīstības posmus uz Zemes. Turklāt sejas daļas galvaskausa kauli veidojas apbrinojamā kārtā no abām pusēm (no labās un no kreisās) un driz vien sakļaujas centrā, veidojot sejas kaulu saliņu. Visi ķermeņa kauli pilnībā pabeidz attīstīties aptuveni 20. mūža gadā, bet sejas daļas galvaskausa kaulu attistiba beidzas 25 gadu vecumā. Stomatoloģijas pētnieki sejas daļas galvaskausa kaulu lēnāko attīstību saista ar daudzām iespējamām anomālijām mutes apvidū, piemēram, arzaķalūpu, vilkarikli, kā arī to, ka gandriz visiem cilvēkiem simtprocentīgi ir kariess un parodontoze.
Sejas daļas galvaskausa attīstības defekti - jau minētā zaķa- lūpa (augšlūpas šķeltne) vai vilkarikle (aukslēju šķeltne) - veidojas embrioģenēzes agrīnajā posmā aizkavētas attīstības rezultātā, kad sejas daļas galvaskausa kaulu abas puses vēl nav saaugušas un tos šķir šķeltne. Atceroties, ka embrionālā attistiba atkārto cilvēka evolucionāro attistibu uz Zemes, var secināt: senajiem cilvēkiem sejas daļas galvaskausa kauli pilnībā centrā nebija saauguši kopā.
Kam no senajiem cilvēkiem varēja būt šķeltne sejas centrā? Ņemot vērā, ka šķeltne starp sejas daļas galvaskausa kauliem ir viena no agrīnākajām pazīmēm, un to, ka kauli evolūcijas procesā pirmo reizi parādījās lemūriešiem (Helēna Blavatska. "Slepenā doktrīna", 1937, 2. sēj., 208. Ipp.), var domāt, ka lemūriešiem bija šķeltne augšlūpā un aukslējās. To apliecina uz tempļiem kopā ar neparastajām acīm attēlotais spirālveida deguns, kura šķēlums turpinās lejup (var uzskatīt, ka augšlūpas apvidū) pretī mutes atverei.
Vertikālā šķeltne, kas savieno mutes un deguna atveri, lemūriešiem veica noteiktu, daļējam dzīvesveidam ūdeni piemērotu, nozīmīgu funkciju. Blakus vertikālajai šķeltnei, tur, kur mūsdienu cilvēkam atrodas Haimora dobums, lemūriešiem bija nelielas žaunas, kas palīdzēja apgādāt asinis ar skābekli un ļāva ilgāk uzturēties ūdenī. Ūdens, kas ieplūda pa muti, tika izlaists caur šīm žaunām un izplūda cauri vertikālajai šķeltnei. Acīmredzot lemūriešiem bija liels krūškurvis, lai plaušās pietiktu gaisa krājumu, kamēr viņi uzturējās ūdeni. Tādējādi, tēlaini izsakoties, lemūriešos apvienojās zivs un zīdītāja piemērošanās elementi dzīvei ūdenī. Bet mūsdienu cilvēku Haimora dobumu Veners Hafarovs uzskata par lemūriešu žaunu veidojumu rudimentiem.
Tā kā žaunas atradās vertikālās šķeltnes abos sānos, kas savienoja muti un degunu, pēc anatomijas likumiem šādā gadijumā rikle nevar veikt skaņu veidotāja aparāta funkcijas. Tad skaņu radīšanai vajadzēja notikt deguna apvidū. No grāmatas pirmās daļas atcerēsimies, kā indiešu svami Ananta Krišna, atsaucoties uz seniem reliģiskajiem avotiem, stāstija, ka vissenākie cilvēki (acīmredzot lemūrieši) runājuši ar degunu, turklāt skaņas tika radītas ne tikai parastās balss diapazonā, bet arī ultraskaņas un infrasarkano viļņu diapazonā.
Kāpēc lemūriešu vārstuļveida degunu evolūcijas procesā nomainija parasts deguns, kas, kā mēs uzskatām, bija raksturīgs
atlantiem un ari mūsu civilizācijai? Apspriežot šo jautājumu, mēs ar Veneru Hafarovu secinājām, ka lemūriešu maigais vār- stuļveida deguns bija viegli traumējams, un tad vienlaikus tika traucēta ari elpošana un runa. Risks, ka reizē var tikt traucētas tik nozīmīgas funkcijas, acīmredzot veicināja pakāpenisku evolūciju, kuras gaitā veidojās parasts, kaulu un skrimšļaudu aizsargāts deguns, kaut ari zināmā mērā zuda spējas ilgi uzturēties zem ūdens sakarā ar žaunu redukciju. Šajā gadijumā skaņas radišanas aparāta uzdevumus pārņēma rikle, dobumi žaunu vietā (Haimora dobumi) ieguva skaņas rezonatoru lomu, bet vertikālā šķeltne starp muti un degunu aizauga.
Tātad, mūsuprāt, vēlinajiem lemūriešiem (lemūriešiem-atlantiem) piemita šādas ārējās pazimes:
- garums - septiņi, astoņi metri vai vairāk;
- liels galvaskauss;
- lielas, neparastas acis ar divkāršu augšējā plakstiņa izliekumu;
- spirālisks vārstuļveida deguns bez virsdegunes;
- vertikāla šķeltne starp degunu un muti, kurai blakus atrodas žaunas;
- neliels apakšžoklis;
- salīdzinoši lielas ausis;
- spēcīgs kakls;
- plats krūškurvis;
- salīdzinoši garas rokas;
- airkājiem lidzigas kāju pēdas;
- plēves starp roku un kāju pirkstiem, kas sniedzas līdz to vidum;
- iedzeltena ādas krāsa.
Droši vien vienā otrā ziņā mums ir taisniba, bet šur tur esam kļūdijušies. Lai gan iepriekšējo civilizāciju pārstāvju izskata pētījumi, ņemot vērā skopo faktu materiālu, pat vadoties pēc visstingrākās loģikas, nevar būt pilnigi precīzi.
Šajā pētījumā par pamatu mēs ņēmām Būdas ārienes īpatnības, kā arī ziņas no literatūras avotiem, un mēģinājām loģiski izsvērt pieņēmumu, ka atlanti bija pārejas forma evolūcijā no daļēja dzīvesveida ūdeni uz dzīvi virszemē.
Neapgrūtinot lasītāju ar lieki detalizētu dažādu parametru analizi, īsi minēsim galvenās atlantu izskata pazīmes, kuriem, mūsuprāt, bija:
- augums trīs lidz pieci metri;
- liels galvaskauss ar noapaļotu vai torņveida formu;
- lielas, neparastas acis, taču divkāršais augšējā plakstiņa izliekums mazāk izteikts nekā lemūriešiem;
- taisns, parasta izskata deguns;
- vairs nav vertikālās šķeltnes starp degunu un muti;
- neliela, horizontāla mute;
- apakšžokļa izmēri mazliet mazāki nekā mūsu civilizācijas cilvēkiem;
- salīdzinoši lielas ausis;
- spēcīgs kakls;
- spēcīgs krūškurvis;
- salīdzinoši garas rokas, kas sniedzas lidz pat ceļiem;
- kāju pēdas kā airkājiem, taču šī pazime mazāk izteikta nekā lemūriešiem;
- plēves starp roku un kāju pirkstiem, kas sniedzas lidz pirkstu vidum;
- vīriešu dzimumorgāni nav pamanāmi, it kā ievilkti uz iekšu;
- ādas krāsa dzeltena, sarkana, brūna vai melna.
Tādējādi šo pētījumu rezultātā var secināt, ka gan atlantiem, gan lemūriešiem piemita pazīmes, kas liecina par viņu daļējo dzīvi ūdenī: airkājiem lidzigās kājas, plēves starp pirkstiem, liels krūškurvis, divkāršs augšējā plakstiņa izliekums. Tajā pašā laikā
atlantiem atšķiribā no lemūriešiem parādījās vairākas pazīmes, kas raksturīgas dzivei uz sauszemes: vārstuļveida degunu nomainīja parasts taisns deguns, izzuda vertikālā šķeltne starp muti un degunu ar žaunām. Šajā sakarībā laikam ari notika skaņas radīšanas aparāta pārvietošanās no deguna uz rīkli. Skaidrs ir vēl tas, ka atlanti zem ūdens varēja pavadīt daudz mazāk laika nekā lemūrieši (izzuda žaunas).
Atlantiem (kā ari lemūriešiem) raksturīgie lielie galvaskausi varēja liecināt gan par attīstītām smadzenēm, gan attīstītu trešo aci, kas atradās galvaskausa iekšienē. No tā izriet, ka atlanti, tāpat kā lemūrieši, bija ļaudis ar spožu intelektu un dažādu dzives situāciju atrisināšanai bieži izmantoja trešās acs spēku.
Protams, mēs taču zinām, kā izskatāmies. Tomēr, apgūstot literatūru par šo jautājumu, rodas priekšstats, ka piektās rases agrinie pārstāvji (mūsu civilizācija), kas dzīvojuši Atlantīdas bojāejas periodā apmēram pirms 850 000 gadu, bijuši daudz garāka auguma, sasniedzot trīs vai pat četrus metrus. Tad cilvēku garums pakāpeniski samazinājies un, manuprāt, vismazākais tas bijis 10.-18. gadsimtā. Šobrid notiek cilvēku garuma palielināšanās - akcelerācija.
Mūsu civilizācijas cilvēku garuma svārstībām ir zināmas paralēles ar monetāro ciklu, kurā vēl pavisam nesen notika gariguma nozimes mazināšanās un materiālā lomas palielināšanās, bet šobrid kritiskais punkts jau ir aiz muguras un sākas gariguma nozīmes pieaugums. Tas viss vedina domāt, ka pastāv paralēles starp garīgās sākotnes attīstību cilvēkā un viņa izaugsmi evolūcijas aspektā. Ne velti lemūrieši un atlanti, kuriem piemita daudz augstāka garigā sākotne un kuri prata izmantot psihisko enerģiju, bija daudz garāka auguma nekā mēs.
Spriežot pēc mūsu civilizācijas pārstāvju ārienes, evolūcijā notika pāreja no dzives pa daļai ūdeni (lemūriešiem, atlantiem) uz dzivi tikai uz sauszemes. Par to, starp citu, liecina ari kāju pēdas, kas vairāk piemērojās staigāšanai, nevis peldēšanai, plēvju izzušana starp pirkstiem, acu raksturojums un citas pazimes.
Pastāv iespēja, ka kontinenti Lemūrijas un Atlantīdas laikā
bija daudz mazāki, tāpēc iepriekšējo civilizāciju cilvēki vairāk mitinājās ūdeņos.
Mūsdienu cilvēkiem raksturigs ari trešās acs funkciju zudums. Kā zināms, trešā acs ir saglabājusies kā rudiments - epifīze. Acimredzot atlantu, un it ipaši lemūriešu, daudz attīstītākā trešā acs bija krietni vien lielāka, kas atspoguļojās kā galvaskausa izmēru palielināšanās. Galvaskausa izmērus, pēc visa spriežot, ietekmēja ari lemūriešu un atlantu daudz augstākās intelektuālās spējas.
Kāpēc mūsu civilizācijas cilvēkiem tik nepieciešamā trešā acs, kas ļauj iemantot psihisko enerģiju, pakāpeniski degradējās?
īpaši savādi tas šķiet tāpēc, ka evolūcijas aspektā no civilizācijas uz civilizāciju - gluži pretēji - vajadzēja pieaugt trešās acs nozīmei un tās attīstibai. Jo ar trešo aci taču varēja ietekmēt gravitāciju, telepātiski pārraidīt domas un tā tālāk.
Mūsuprāt, mūsu civilizācijai trešās acs degradācijas cēlonis ir pēdējais SoHm vēstijums. Tas, kā jau lasītājiem zināms, pārtrauca pastāvīgu cilvēka gara saskarsmi ar Kopīgo informatīvo telpu.
Iepriekšējo civilizāciju apstākļos trešā acs ļāva noskaņoties uz Kopīgās informatīvās telpas (Tās Pasaules) frekvencēm. Acīmredzot tā ari bija galvenā trešās acs funkcija, un tās apturēšana pēc pēdējā SoHm vēstījuma mūsu civilizācijas apstākļos izraisija pakāpenisku trešās acs degradāciju. (Jn tikai daži mūsu civilizācijas pārstāvji spēj pārvarēt SoHm barjeru un noskaņoties uz Kopīgās informatīvās telpas frekvencēm. Tie ir atsevišķi cilvēki - Izredzētie. Viņiem ir pieejamas Tās Pasaules zināšanas, tās zināšanas, kuras apguva pilnīgi visi lemūrieši un atlanti.
Pēdējais SoHm vēstījums, kura sekas ir princips realizējies pats (jeb āmen), uzlika zīmogu mūsu civilizācijas attīstībai. Atrauta no Augstākās garīgās sākotnes, mūsu civilizācija galvenokārt sevi realizēja fiziskajā pasaulē, kas, protams, atsaucās arī uz cilvēku ārējo izskatu.