Grāmatas iepriekšējās nodaļās galvenokārt tika izklāstīts faktu materiāls, ko ieguvām, pētot cilvēku acis, kā ari sarunās ar lamām, guru, svami un austrumu zinātniekiem noskaidrotais. Analizējām ari pieejamos literatūras avotus.
Kad faktu materiāla un literatūras analizē bija pabeigta un apkopota, es nevilšus sāku apšaubīt iegūtās ziņas - tās šķita pārāk neparastas, un mana apziņa tās nekādi nespēja pieņemt. Ja ņemam vērā visu iepriekš izklāstīto, jāatzīst, ka uz Zemes pastāv dzīvību sargājošs Cilvēces genofonds, mūsu civilizācijas attīstības atkarība no pēdējā SoHm vēstījuma, īpašu dzīvības formu pastāvēšana smalkajā pasaulē (Tajā Pasaulē) un daudz kas cits. Visnotaļ pamatoti sev uzdevu jautājumu - vai es ticu tam, ko esmu uzrakstījis?
Savā 20 gadu ilgajā zinātniskajā karjerā esmu kļuvis par tipisku zinātnieku materiālistu. Jau sākdams pētījumus studentu zinātniskajā pulciņā Medicinas institūta Anatomijas katedrā, es pakāpeniski apguvu vairākas teorētiskās medicinas disciplīnas (anatomiju, cistoloģiju, histoķīmiju, bioķimiju u.tml.), kas vēlāk ļoti noderēja zinātnisko pētijumu veikšanā, kad es kļuvu par ķirurgu-oftalmologu. Mūsu zinātnieku grupa izstrādāja transplantācijas materiālu alloplantu, kas ļauj stimulēt paša cilvēka audu reģenerāciju (asinsvadus, epitēliju, radzeni, ādu u.c.). Pirms mums tas nevienam nebija izdevies. Iespēja audzēt cilvēka paša audus pavēra principiāli jaunas iespējas ķirurģijā, dodot iespēju palīdzēt pat bezcerīgi slimiem cilvēkiem. Par mūsu pētījumiem ļoti interesējas vairāk nekā 35 valstis, jaunās alloplanta operācijas sāka praktizēt visā pasaulē.
Tomēr šim medicinas virzienam, kas tika izstrādāts, pamatojoties uz visnotaļ materiālistisku zinātnisku pieeju, piemit divas grūti izskaidrojamas ipatnibas.
Pirmā - fenomenāli ātra un pozitīva transplantātu iedarbība, kas dažkārt sevišķi labi izpaudās acu operācijās. Starp citu, atceros padzīvojušu itālieti, kurai es ar alloplantu operēju tiklenes retinītu (vistas aklumu). Paciente, kura pirms operācijas piecus gadus tik tikko atšķīra tumsu no gaismas, trīs četras stundas pēc operācijas spēja skaitīt pirkstus trīs metru attālumā no sevis. Kā to izskaidrot? Ar audu reģenerāciju izskaidrot to nu nevar nekādi, jo audu reģenerācijai nepieciešams vismaz viens divi mēneši. Vienīgo cik necik ticamo skaidrojumu varēja rast tikai transplantāta biolauka iedarbībā: acimredzot alloplanta pārstādīšana izraisīja to šūnu reakciju, kuru biolauks pozitīvi ietekmēja acs tīkleni. Taču mūsu pieticīgās zināšanas par biolauku neļāva pamatigi šo fenomenu izanalizēt.
Otrais grūti izskaidrojamais moments ir operāciju rezultāti ar alloplantu plakstiņu vēža gadījumā. Šis vēža paveids pēc ārstēšanas rada 30 un vairāk procentus recidivu, ko pavada vēža izplatišanās sejā un sejas dobumā, ieaugot smadzenēs. Parasti iestājas nāve. Sākot operācijas ar alloplantu plakstiņu vēža gadijumā, mēs ļoti baidijāmies, ka alloplants stimulēs audzēja augšanu. Taču nebija citas izejas, jo vajadzēja ar kaut ko apslēpt lielo audu defektu, kas bija izveidojies pēc audzēja izgriešanas. Izoperējuši 183 pacientus, mēs pārbaudījām to operāciju rezultātus, kas veiktas astoņos gados un pat pirms vēl ilgāka laika. Operāciju rezultāti izrādījās pavisam negaiditi - vēža recidīvu skaits bija samazinājies no 30 procentiem līdz 1,2 procentiem.
Kā izskaidrot tik izteiktu alloplanta pozitīvo ietekmi, ķirurģiski ārstējot plakstiņu vēzi? Apgalvot, ka operāciju laikā mēs vēzi izņēmām pilnibā - līdz pēdējai šūnai, būtu aplami, jo daudzos gadījumos vēzis bija ieaudzis kaulos un to pilnībā izdalīt tehniski nekādi nebija iespējams. Tikai kāpēc palikušās vēža šūnas pēc operācijas ar alloplantu neauga atkārtoti, t.i., nebija recidivu?
Cik necik situāciju varēja skaidrot tādējādi, ka pacienta normālo šūnu augšana, ko stimulēja alloplants, konkurējoši iedarbojas uz vēža augšanu, to uzveicot. Mēs tam atradām ari dažus pierādījumus eksperimentālos pētījumos, taču pilnigu skaidrību par vēža šūnu degradācijas cēloņiem tā arī neguvām. Pirmām kārtām lielu apjukumu radija tas, ka bojā aizgāja ne tikai vēža šūnas, kuras kontaktējās ar reģenerējošajām normālajām šūnām, bet arī vēža šūnas, kas atradās salīdzinoši tālu no pacienta reģenerējošajiem audiem. Tā vien gribas secināt, ka augošajām normālajām pacienta šūnām piemit spēcīgs biolauks, kas graujoši iedarbojas uz patoloģiskajām vēža šūnām.
Patiesībā gan augošo šūnu biolauka pozitivās iedarbības efekts dažādu slimību ārstēšanā zinātnei nav nekas jauns. Doktors Dzjans no Habarovskas izstrādāja "Biotrona" aparātu, kas apstaroja pacientus ar augošu augu biolauku. Es savām acim redzēju vienu no viņa pacientēm un biju spiests atzīt, ka ārstēšana ar augošu augu biolauku izrādījusies viņai visnotaļ efektīva. Var pieņemt, ka augošām šūnām piemīt nesalīdzināmi spēcīgāks pozitīvais biolauks nekā parastām organisma šūnām. Tāpat var pieņemt, ka cilvēka normāli augošo šūnu biolauks, ko stimulē alloplants, spēj iedarboties uz cilvēka organismu spēcigāk nekā viņam svešo augu šūnu biolauks.
Radās kārdinājums izmantot cilvēka augošo šūnu biolauku vēža metastāžu ārstēšanai. Taču kā dabūt ši lauka informāciju lidz katrai vēža metastāzes šūnai? Pētijumu procesā radās daudz variantu, kā šajā ziņā izmantot alloplantu, lai ārstētu bezcerīgi slimus vēža slimniekus.
Tomēr… kā jau tas allaž zinātnē notiek, no idejas lidz tiešai tās klīniskai realizācijai ir milziga distance. Sapratām, ka mums katastrofāli nepietiek zināšanu par cilvēka biolauku kopumā. Diemžēl izrādījās arī, ka zinātniskajā literatūrā par to ir ārkārtigi niecigas ziņas.
Vai patiešām zināšanas par cilvēka biolauku jāmeklē pie dažādiem magiem, burvjiem, pūšļotājiem un ekstrasensiem? Par nožēlu jāteic, ka starp viņiem ir pārāk daudz šarlatānu.
Mūsdienu zinātne Eiropā tikai sāk tuvoties nepieciešamībai pētīt cilvēka biolauku, kas varētu būt par pamatu jauniem atklājumiem slimnieku ārstēšanā. Tajā pašā laikā Austrumu zemēs (Indijā, Nepālā, Tibetā u.c.) biolauka metodes slimnieku ārstēšanā tiek izmantotas jau izsenis. Eiropas medicīnai tādi jēdzieni kā, piemēram, organisma enerģētiskie meridiāni, ir abstrakti un nesaprotami, toties tie ir tibetiešu tūkstošgadīgās dziedniecības pamatā.
Zinātnieks var izvēlēties vienu no diviem ceļiem: no vienas puses, viņš var siki apgūt šo tibetiešu medicīnu un kļūt par tās uzticamu sekotāju, no otras puses, viņš var pievērst uzmanibu tikai būtiskiem tibetiešu medicīnas principiem, bet galvenos pētijumus izvērst psihiskās enerģijas, dvēseles un gara funkcionēšanas kopīgo momentu analīzei un apzināšanai, lai no vispārīgām pozīcijām rastu konkrētas problēmas risinājumu.
Savā zinātnieka ceļā es vienmēr esmu izmantojis otro pieeju, t.i., kad zinātnieks no kopīgā pāriet uz atsevišķo. Tāpēc, kad par mērķi kļuva konkrētas medicīnas problēmas - pirmām kārtām vēža - atrisināšana, mēs neviļus ķērāmies pie psihoenerģētikas pētījumiem un ar to saistītajām cilvēka un pasaules uzbūves problēmām.
Turklāt, kā jau iepriekš minējām, cits mūsu zinātniskais virziens - oftalmoģeometrija - radīja nepieciešamību vēl sikāk apgūt cilvēces izcelsmes avotus.
Tādējādi divas pieejas ar materiālistisku kontekstu (mēģinājums atrisināt vēža problēmas un cilvēces izcelsmes avotu meklējumi) aizveda mūs līdz ekspedīcijai Indijā, Nepālā un Tibetā. Pirms ekspedīcijas es vispār neiedomājos, ka, likteņa gribas vadīti, mēs ieiesim okulto zinibu jomā un sāksim no zinātniskā viedokļa aplūkot reliģijas datus.
Kad ekspedīcijas gaitā ieguvām ziņas par Cilvēces genofondu un pēdējo SoHm vēstījumu, es sabijos. Pieradis darboties šauri materiālistiskas zinātnes jomā, turklāt katru dienu veikdams ķirurģiskas operācijas, kuru laikā nevar nodoties blakus domām, es neviļus izjutu savu piederību pie savādnieku klana, kuri sludina dažādas okultas un ezoteriskas zinibas. Es nekad šādus cilvēkus neesmu uztvēris nopietni, taču nu biju spiests analizēt to, par ko viņi tik juceklīgi spriež. Visu savu zinātnieka mūžu biju pieradis savus zinātniskos secinājumus pierādit zinātniekiem, par kuru konservatīvismu nebija ne mazāko šaubu; es pat uzskatīju, ka konservatīvisms nav nekas peļams, jo strīdos taču dzimst patiesība.
Ņū tona likumam viņš noticēs tikai tad, kad uz galvas uzkritīs ābols
Pēc ekspedīcijas galveno rezultātu publicēšanas laikrakstā "Argumenti i Fakti" mēs saņēmām daudz vēstuļu. Starp tām bija ari solīdu zinātnieku rakstītās. Lai cik savādi tas ari šķistu, vairākums labi un atzinīgi izteicās par faktiem, ko bijām noskaidrojuši ekspedīcijas gaitā. (Jn ari daudzās preses konferencēs, kurās mēs demonstrējām video un diapozitīvus, vairākums zinātnieku izteicās labvēlīgi, pozitīvi novērtējot iegūtos rezultātus. Izrādījās, ka cilvēki spēj uztvert to, ko vispār ir grūti aptvert; piemēram, ka alās atrodas dzīvi iepriekšējo civilizāciju pārstāvji somati stāvoklī, lai gan mēs nespējām sniegt tiešus pierādījumus, bet operējām ar loģiskiem pieņēmumiem un faktiem. Viņi uzticējās loģikai un zemapziņā saprata, ka cilvēks patiesībā ir tikai neliela Visuma dzivibas daļiņa, nevis dabas saimnieks, un ne jau viņam lemts atrasties tiešā kontaktā ar Cilvēces genofon- du, kurš kā sistēma apdrošina dzīvību uz Zemes un kura veidošanos noteicis pirmām kārtām cilvēcisko būtņu grēcigums.
Man tas izrādījās kaut kas pavisam negaidīts; es biju sagatavojies pilnīgai neizpratnei un noliegumam, graujošiem rakstiem un apvainojumiem, ka man, tā sakot, nav visu mājās. Bet tikai bulvārlapele "Voskresnaja", ko ļaudis pērk televīzijas programmu dēļ, periodiski par mūsu ekspedīciju publicēja rakstus, kuros ar niknumu apgalvoja, ka daži mūsu dati absolūti nav pierādāmi. Mani pat vainoja hipotētiskā lemūrieša-atlanta zīmējuma zādzībā no mākslinieka, kurš to uzzimēja pēc manas skices. Es gan protu zimēt, taču saprotu, ka profesionālis to izdarīs labāk. Ar šo mākslinieku V. Kuprijanovu mēs ilgi smējāmies, ka mūs tā cenšas sarīdīt. Taču īstais niknuma cēlonis noskaidrojās vēlāk - izrādijās, ka nelielā pilsētas avīzīte jau no paša sākuma gribēja tikt pie ekskluzīvām tiesibām publicēt mūsu ekspedīcijas materiālus, bet mēs tās atdevām Krievijas vispopulārākajai avīzei "Argumenti i Fakti".
Publikācijas pārdrukāja daudzas krievu avizes, kā ari vairākas ārzemju avizes. Gn nevienā no tām neizskanēja vaimanāšana vai konservatīva kritika. Man adresētajai kritikai, kas tika pausta dažās vēstulēs, visdrīzāk bija konstruktīvs raksturs. Starp citu, noskaidrojās, ka somati alu psihoenerģētisko barjeru var izskaidrot ar kaitīgiem izgarojumiem, ka cilvēku izcelsmes pētijumi var kaitēt manai zinātnieka un ķirurga reputācijai utt.
Bet kāpēc gan zinātnes konservativie spēki klusēja, kad iznicinošai kritikai bija tik ērts mērķis kā mūsu pētijumi Tibetā? Manuprāt, tāpēc, ka mūsu cilvēces izcelsmes pētijumi atrodas it kā savrup un personiski neskar nevienu no zinātniekiem, apstrīdot viņa viedokli. Zinātnieks kļūst konservatīvs tad, kad, zinātniskās karjeras panākumu apreibināts, viņš sasniegto sāk uzskatīt par absolūtu patiesibu (bet tādas, kā zināms, nav). Visus pārējo zinātnieku mēģinājumus attīstīt, papildināt vai noliegt viņa datus viņš uzņem ar noliegumu, jo tam šķiet, ka tādā gadijumā dzīve izrādīsies velti nodzīvota, bet tik ļoti taču gribas uz visiem laikiem būt par zinātnes hegemonu. Tādam konservatoram ne prātā nenāk, ka zinātne ir dinamisks visa jaunā sasniegšanas process bezgalīgajā informācijas laukā, un ari viņa pētijumi ir noderējuši, lai dotu impulsu citiem pētījumiem.
Cits konservatīvā zinātnieka tips ir neticīgais Toms, kurš Ņūtona gravitācijas likumam noticēs tikai tādā gadijumā, ja viņam uz galvas uzkritīs ābols. Tāds zinātnieks spēj apjēgt tikai tiešus pierādijumus, teiksim, no somati alas izvilktu un visu acu priekšā atdzīvinātu atlantu. Bet ari tad viņš izdomās visu, ko vien var apšaubīt, piemēram, vai tas vispār ir atlants utt. Šī tipa konservatīvais zinātnieks nespēj apjēgt zinātnisku loģiku un neprot pamatziņas izkārtot noteiktā secībā, viņš nespēj aptvert, ka laba hipotēze - tā jau ir puse darba, jo ļauj veikt mērķtiecigus pētījumus, kas atrodas soli priekšā savam laikam. Piemēram, tiešu Einšteina relativitātes teorijas pierādījumu nepavisam nav tik daudz, taču ši teorija jau pasen ir kosmosa apguves pamatā. Tieši tāpat hipotēze par Cilvēces genofonda pastāvēšanu, kas pamatojas uz ieiešanu somati stāvoklī, var stimulēt mērķtiecigus pētījumus par lauku iedarbības izmantošanu vielmaiņā, izstrādājot jaunus orgānu konservēšanas paņēmienus, ūdens nozīmes noskaidrošanai cilvēka organismā, par psihiskās enerģijas izmantošanu dažādās jomās utt. Bet neticigo Tomu zinātnē vislabāk neņemt vērā un nešķiest spēkus, cenšoties viņam pierādit to, ko viņš nemaz nespēj uztvert.
(Jn visbeidzot - trešais konservatīvā zinātnieka tips. Tas ir zinātnieks, kura konservatīvismu nosaka situācijas komerciālā puse. Ar šādiem zinātniekiem mēs nemitīgi tikāmies alloplanta ieviešanas procesā dažādās pasaules valstīs. Piemēram, slimniekiem ar dia- bētiskiem acu bojājumiem alloplanta operācijas ļoti palīdz. Šādu operāciju ieviešana šiem slimniekiem ir ļoti nozimīga. Bet… tādā gadijumā daļu peļņas zaudē firmas, kas ražo šiem slimniekiem mazefektivus acu pilienus, lāzerus un daudz ko citu. letekmigi zinātnieki-konsultanti, kuri no šim firmām saņem naudu par produkcijas zinātnisko pamatošanu, tūlīt pat ar putām uz lūpām sāk pierādīt, ka alloplants nav efektīvs un ir pat kaitigs, jo lieliski saprot, ka alloplanta ieviešana viņiem sitīs pa kabatu. Par laimi, hipotēzei par Cilvēces genofondu drīzāk ir pasaules uzskata raksturs, tāpēc tā atrodas ārpus komercializēto zinātnieku redzesloka. Taču paies zināms laiks un, pamatojoties uz šo hipotēzi, tiks raditi jauni aparāti un slimnieku ārstēšanas paņēmieni, kas veco pieeju noliegs. (Jn tad iznicinošai kritikai tiks pakļauti ne vien jaunie paņēmieni, bet ari hipotēze, kas tos radījusi.
Saskarsme ar konservatīviem zinātniekiem man ir ierasta lieta, toties saskarsme ar to ļaužu kategoriju, kuri nododas zint- niecibai, pūšļošanai un burvestībām, man bija jaunums.
Šo jomu pārstāvji pret mūsu pētījumiem izturējās ar lielu interesi. Godigi sakot, man tas nebija patikami, jo starp zinātniekiem it kā nav pieņemts spriest, teiksim, par buršanos. Zinātnes pasaule to tradicionāli noliedz. Bet mūsdienu burvji, šķiet, nopriecājās, uztverot mūsu pētījumus kā viņu pārcilvēcisko iespēju apliecinājumu. Zinātniskā un pasaules uzskata aptveroša pieeja Cilvēces genofondam viņus maz interesēja, viņi par visnozīmīgāko uzskatīja liecibas par trešās acs nozimi, ar ko tiek virzīta psihiskā enerģija. Viņi teju vai ieguva zinātnisku pamatojumu savām spējām izdzenāt mākoņus, pareģot likteni, ārstēt slimības utt.
Es, protams, nenoliedzu, ka dažiem cilvēkiem patiešām piemīt izteiktākas psihoenerģētiskās spējas nekā pārējiem. Bet nelaime ir tā, ka starp magiem un burvjiem ir ļoti daudz šarlatānu. Mūsu valsti pat valdības līmeni pašlaik ir savairojies tik daudz blēžu, ka šarlatāni un burvji tāda bērnu spēļmantiņa vien ir. Sliktuma no viņiem, salīdzinot, teiksim, ar krāpniekiem no kompānijas "MMM", ir daudz mazāk, taču, ticiet man, ir gaužām nepatīkami, kad tavu zinātnisko hipotēzi izmanto, lai pamatotu šarlatānismu.
Pašlaik Krievijā ir uzradušies ļoti daudzi tautas dziednieki, kuri savstarpēji konkurē ciņā par maksātspējīgu pacientu. Gn dažkārt konkurences cīņas paņēmieni pārkāpj visas cilvēciskās ētikas robežas. Piemēram, es pazīstu divus tautas dziedniekus, kuri piegāja pie cilvēka un paziņoja, ka viņš ir slims ar vēzi, pamatojot to ar savām ekstrasensorajām izjūtām. Apmuļķotais un šaubu pilnais pacients sāka sevi meklēt šo nāvējošo slimību, lai beigu beigās dotos pie šiem dziedniekiem, kuri par attiecigu summu viņu no vēža izārstēja. Un to nu nenosauksi citādi kā vien par noziegumu. Taču visatļautības un nelikumību laikā notiek ari tā.
Citam dziedniekam - it kā speciālistam acu slimībās - es piedāvāju atbraukt uz mūsu institūtu un nodemonstrēt savas spējas pilnīgas oftalmoloģiskās kontroles klātienē. Dziednieks tūlīt pat atteicās.
Šarlatānisms šajā lauciņā būtu tikai pusbēda. Sliktākais ir tas, ka, manuprāt, dažiem zintniekiem un burvjiem piemit spēcigs negatīvais psihoenerģētiskais potenciāls. Viņiem ir kaut kādas dīvaini smagas, nenormālas acis. Viņi var kaitēt veselībai. Apliecinājums teiktajam ir gadījums ar mūsu institūta darbinieci. Viņa kādā konferencē, kurā piedalījās magi un burvji, sajuta krasu savārgumu, kas pārgāja tikai pēc divām dienām. Ekstrasenss pateica, ka viņai ir izsista viena no čakrām.
Taču kopumā šķiet, ka situācija nav gaužām drūma. Daži ekstrasensi un dziednieki spēj sniegt reālu labumu veselībai uz pozitīvās psihiskās enerģijas rēķina. Gn šādu gadijumu ir daudz.
Kā atšķirt šarlatānu no īsta dziednieka? Diemžēl šādu paņēmienu pagaidām nav. Bet tāpēc jāattīsta zinātne par cilvēka garīgumu un pirmām kārtām no zinātniskā viedokļa jāiemācās analizēt reliģijas un Austrumu medicinas ziņas. Par psihiskās enerģijas milzīgo ietekmi uz cilvēka ķermeni šaubu nav - somati stāvoklis taču tiek sasniegts ar meditāciju.
Ja jau mēs sākām sarunu par cilvēka psihoenerģētiskā potenciāla dažnedažādām variācijām, nevar nepieminēt ļaudis ar nenormālu psihi.
Es nevaru teikt, ka mūsu ekspedīcijas materiāli būtu piesaistījuši ļoti lielu to cilvēku ievēribu, kuriem ir šizoīda vai šizofrēniska psihe. Taču saņēmām padaudz šādas ievirzes vēstuļu, turklāt daži cilvēki pārlaimē atskrēja pat no tālām pilsētām, lai tiktos ar mani un dalitos savās dziļajās domās.
Ar šizofrēniju medicīnā saprot psihisku saslimšanu, kurai visbiežāk ir divi pamatsimptomi - lieluma mānija un vajāšanas mānija. Slimībai ir progresējošs raksturs, un tā parasti beidzas ar šizofrēnisku vājprātu. Bet daži cilvēki, kuriem raksturīgas psihiskas dīvainības (drūmums, noslēgtiba, neadekvāti spriedumi u.tml.), mūža laikā tā ari nekļūst par pilnvērtīgiem šizofrēniķiem un paliek šajā stadijā. Tie ir šizoidi.
Šizofrēniķiem un šizoīdiem ir raksturīgi nesakarīgi spriedumi un sakāpināti piepacelta savu spriedumu kā pasaules atklājumu pasniegšana. Piemēram, kāds cilvēks, kurš speciāli bija ieradies no tālienes, dālijās savā grandiozajā atklājumā, ka Dievs ir viens (lai gan tas ir vispārzināms!), un aicināja to paziņot ANO. Cits man lūgšus lūdza vairs neko par pasaules uzbūves problēmām nerakstīt, jo tas viņu tā satraucot, ka viņš varot ari sajukt prātā (lai gan tas acīmredzot jau bija noticis).
Visiem šādiem ļautiņiem, ar kuriem man tomēr nācās kontaktēties, es uzdevu jautājumu: kā jūs to zināt? Tas izrādījās tik negaiditi, ka neko sakarigu atbildēt viņi nevarēja. Viņi gribēja tikai vienu - lai tiem bez ierunām ticētu. Bet… tā nemēdz būt.
Starp šizofrēniķiem un šizoīdiem ir ne mazums kontaktieru. Viens no viņiem sapnī bija redzējis kosmosa kuģi, ko vada cilvēki, kas atgādina mūsu hipotētisko lemūrieti-atlantu. Cits stāstīja par redzējumu, kad pēc kontakta ar Augstāko Saprātu viņu vada uz alu, kur viņš saskāries ar dažādu civilizāciju ļaudīm somati stāvoklī. Arī trešajam bijuši telepātiski kontakti ar senajiem ļaudim alās utt.
Šizoidi dažkārt atstāj visnotaļ gudru ļautiņu iespaidu. Taču drīz vien noskaidrojas, ka viņi nav spējīgi veikt zinātnisku analizi, loģiski izkārtotu un skrupulozu faktu apkopošanu; viņus vada kaut kādas slēptas jūtas, kuras viņos rodas, tiekoties ar kaut ko neparastu, un šizoidi patiesi tic savām jūtām.
No materiālisma viedokļa šizofrēniķi un šizoīdi ir slimīga un nenormāla parādība. Bet varbūt mēs, parastie cilvēki, viņus vienkārši nesaprotam? Varbūt šizoidi ir garigi visattistītākie cilvēki?
Saskaņā ar reliģijas nostādnēm, cilvēce monetārajā ciklā jau šķērsojusi galējo materiālās sākotnes attīstības punktu un sākusi augšupeju preti gariguma attīstībai. Tātad šobrid notiek garigās sākotnes evolūcijas process cilvēkā. Taču jebkurā evolūcijā ir savas neveiksmes, savas kroplības. Es domāju, ka šizofrēniķi un šizoidi ir šādas evolūcijas procesa neveiksmes. Viņos patiešām ir spilgti izteikta garīgā sākotne, bet tā ir dilstoša un nedod labumu. Šie evolūcijas upuri spēj izjust kaut ko dziļi garīgu, taču nespēj apjēgt tā jēgu un nozimi.
Evolūcijas aspektā, manuprāt, šizofrēniķi ir salīdzināmi ar slimniekiem, kuri cieš no progresējošas tuvredzības. Pašlaik pasaulē notiek cilvēka acs pārveides evolūcijas process, kurā priekšroku gūst tuvā redze, kas mūsdienu apstākļos ir mērķtiecīgāk, jo tuvredzīgs cilvēks tuvumā visu saskata labāk. Taču dažu cilvēku tuvredzībai piemīt progresējošs raksturs, t.i., katru gadu klāt nāk arvien jaunas un jaunas dioptrijas. Tā jau ir slimiba, kas jāārstē. Šie cilvēki, iespējams, ari savā ziņā ir euolūcijčis upuri.
Var būt, ka reiz arī mūsu civilizācija sasniegs tādu garīgās attistibas līmeni, kāds bija atlantiem un lemūriešiem, bet šobrid mēs biežāk tiekamies ar evolūcijas upuriem šizoidu un šizofrē- niķu veidolā. Gn tikai dažiem individiem - izņēmumiem - piemīt augsts garīgums.
Kā jau es minēju, pēdējais SoHm vēstijums pārrāva mūsu civilizācijas saikni ar Kopigo informatīvo telpu (To Pasauli) un radija cilvēkiem nepieciešamību realizēties pašiem. Mu vairs tikai daži cilvēki spēj noskaņoties uz Kopīgās informatīvās telpas frekvencēm un no turienes iegūt zināšanas. Šo Izredzēto ļaužu nav mazums: daudzi Austrumu meistari, Helēna Blavatska, Ļevs Tolstojs (tā uzskata Sai Baba), Helēna Rēriha, Andrejs Belijs u.c.
Ir vietā jautājums: vai var ticēt tam, par ko runā Izredzētie? Mums šis jautājums bija Īpaši nozimīgs, jo savus loģiskos spriedumus mēs daudzējādā ziņā pamatojām uz ziņām, ko sniedza Izredzētie. Tāpēc jautājums, vai es ticu tam, ko esmu uzrakstijis, daudzējādā ziņā ir saistāms ar jautājumu, vai es ticu Izredzēto teiktajam?
Tāpēc parunāsim, piemēram, par Helēnu Blavatsku, uz kuru es tik bieži atsaucos. No kurienes viņai tādas zināšanas? Šis jautājums ir interesējis ne tikai mani. Piemēram, Stepanova kungs no Samaras man atsūtīja vēstuli, kurā pastāstija par Londonas Psihisko pētijumu biedribas sēdi. Izrādās, ka mūsu gadsimta sākumā šis biedribas biedrs, uzvārdā Hodgsons, tika sūtits uz Krieviju, lai izpētitu Blavatskas fenomenu. Hodgsona secinājums bija šāds: "Helēna Blavatska ir visizglītotākā, visasprātīgākā un visinteresantākā krāpniece pasaulē."
Vai tā ir? Protams, Londonas zinātniskās biedribas, to vidū ari iepriekšminētā, pasaulē tiek visnotaļ respektētas. Taču, jo respektablāka viena vai otra zinātniskā biedriba, jo lielāks tās biedru vilinājums absolutizēt savas zināšanas un nostāties nelokāma konservatīvisma pozicijās. Ari šis biedrības biedrs Hodgsons ļāvās šim kārdinājumam, apvainojot Helēnu Blavatsku krāpšanā, jo viņas zināšanas sniedzās tālu ārpus Hodgsona šaurajiem priekšstatiem. Savas lielās nozīmības nastas mākts, Hodgsons, protams, nevarēja pieļaut, ka Helēna Blavatska par viņu ir simtreiz gudrāka. (Jn, protams, viņam neienāca prātā vilkt paralēles starp Blavatskas sniegtajām ziņām un reliģiju. Viņš ignorēja faktu, ka daudzās austrumu valstīs ir tādi paši priekšstati par pasaules uzbūvi un antropoģenēzi kā Helēnai Blavatskai. Res- pektabluma nasta Hodgsonam to neļāva saprast. Kopš tā laika ir pagājis gandrīz gadsimts, - kurš vairs atceras Hodgsonu? Teju vai neviens. Toties par Helēnu Blavatsku zina gandriz visi.
Krieviem, kā jau tādas valsts pārstāvjiem, kas ilgu laiku bijusi noslēgta, piemīt tendence pārspīlēt respektējamu ārzemju zinātnisko biedrību viedokli. Ari es agrāk liecu galvu Rietumu priekšā. Bet, kopš zinātnieka-ķirurga statusā esmu apbraucis puspasaules, saprotu, ka Londonas vai Ņujorkas aplombs nepavisam nav patiesība. Piemēram, kādas lekcijas laikā Ņujorkā, lai atbrīvotos no šī augstprātības aplomba, es pat delikāti izmetu frāzi, ka Ņujorkas oftalmoķirurģijas skolai pietrūkst principiāli jaunu izstrādņu. Skaidrs, ka ir sāpīgi to dzirdēt, toties pašapmierinātie zinātnieki sāk vērigāk ieklausīties, bet pēcāk sākas vētrainas diskusijas. Gn diskusijas - tas jau ir labi. Aplombu jācenšas mazināt. Citādi jau sākas spekulēšana ar respektablumu; teiksim, jebkurš cilvēks, katru gadu iemaksājot 100 dolāru, var kļūt par Ņujorkas Zinātņu akadēmijas biedru (t.i., akadēmiķi) un saņemt apliecibu. Nevienam pat prātā neienāk, ka šāda akadēmija ir tikai kantoris, kurā drukā apliecības un ievāc naudu.
Normāli labvēlīgā gaisotnē izvērtējot Blavatskas fenomenu, uzmanibu piesaista viņas milzīgo zināšanu avots. To, ko viņa raksta divos sējumos, izdomāt vai izfantazēt nav iespējams, turklāt autore min neskaitāmas atsauces uz seniem avotiem. Gn nu salīdzināsim Blavatskas rakstīto ar ziņām, ko sniedz dažādas reliģijas, - zināšanu pamatjēga ir viena un tā pati, ņemot vērā, ka reliģija visu izsaka alegoriskā formā. Salīdzināsim ar Vēdām - pamatjēga tā pati. Salīdzināsim ar ziņām, ko sniedza svami, lamas un guru, - jēga ir tāda pati. Salīdzināsim ar Nostradamu - galvenajos vilcienos tas pats.
No teiktā varam secināt, ka pasaulē pastāv kaut kāds vienots zināšanu avots, kas nav zināms Eiropas materiālistiskajai zinātnei, bet no kura pilnigi neatkarīgi viens no otra savas zināšanas smeļ dažādu valstu un dažādu paaudžu cilvēki. No iespējamības viedokļa raugoties, tāda kopīga zināšanu avota pastāvēšana šķiet pareizāka nekā pieņēmums, ka dažādu valstu un dažādu paaudžu cilvēkiem neatkarīgi vienam no otra bijušas tik vienādas un tik neticami sarežģitas fantāzijas. Šis zināšanu avots acīmredzot ir Kopīgā informatīvā telpa (Tā Pasaule). Tāpēc, būdams zinātnieks, es nevaru noraidīt vai neņemt vērā to, par ko raksta Izredzētie un ko apgalvo reliģija.
Garīgās sākotnes pieauguma evolūcijas procesā šo Izredzēto skaits droši vien palielināsies un, iespējams, ļoti tālā nākotnē visi cilvēki varēs izmantot Kopigās informatīvās telpas zināšanas, t.i., pārvarēs SoHm principu. Ir ari loģiski, ka garīgās evolūcijas procesā jāparādās cilvēkiem, kuri tikai daļēji var noskaņoties uz Kopīgās informatīvās telpas frekvencēm un tāpēc var izmantot vienigi dažas no turienes iegūtās zināšanas. Dažus šādus cilvēkus es pazīstu. Viņi labi pārzina literatūru par garīgā elementa nozīmi cilvēkā, viņi zina par somati alām, psihoener- ģētiskās barjeras mehānismu šajās alās, par adeptiem u.tml. Par šo zināšanu avotiem viņi precīzi atbildēt nevar.
Tāpēc man šķiet, ka pastāv garīgi attīstītāki cilvēki, un mums, zinātniekiem, jāņem vērā tas, par ko viņi runā. Tomēr jābūt gana piesardzīgiem un var ņemt vērā tikai tās garīgi attīstītu cilvēku zināšanas, kuras atkārtojas dažādā laikā un dažādās vietās, kā ari ievietojas noteiktā zinātniski loģiskā virknē. Ir jābūt zelta vidusceļam.
Esmu pārliecināts, ka zelta vidusceļam jārod vieta zinātniskās analizēs procesā un materiāla pasniegšanā. Tās ziņas, ko ieguvām ekspedīcijas laikā, grūti pieņemt cilvēkam, kurš audzināts tiri materiālistiskā garā. Taču mēs nevaram no tām atteikties tikai tāpēc, ka tās mūsu prātam pagaidām grūti pieņemamas. Loģika ir zinātņu karaliene, un mums nav tiesibu pārkāpt loģikas principus, lai iztaptu vispārpieņemtajiem priekšstatiem.
Taču nedrikstam loģiskajā analizē ietvert nepārbaudītus un nenopietnus faktus. Jāatrod zelta vidusceļš.
Reliģija, kas ir nokļuvusi ārpus zinātnes, pašlaik vairāk ietekmē cilvēku uzvedibu un dzīvesveidu (salīdziniet, teiksim, musulmaņa un kristieša uzvedību) nekā papildina zināšanas. Es ceru, ka soli pa solim notiks reliģijas zinātniska pamatošana un reliģija no tīra ticības atribūta pakāpeniski pārvērtīsies par zinātnisku reliģiju un papildinās zināšanas. Bet tam vajadzīgs laiks, nepieciešami mūsu veiktajam lidzigi pētijumi.
Šādu veidu pētijumos, kad zinātniekiem nav darišana ar konkrētiem faktiem, bet gan ar dažādām liecībām no atšķirīgiem avotiem, ļoti grūti rast zelta vidusceļu starp to, kam var ticēt, un to, kam ticēt nedrikst. Gn tomēr mēs mēģinājām šo zelta vidusceļu meklēt un izstrādājām vairākas hipotēzes (par Cilvēces genofondu, par Šambalu un Aharti, par cilvēces vēsturi uz Zemes, par mežonigumu kā evolūcijas regresa faktoru un par Tās Pasaules uzbūvi).
Es ticu zinātniskajai loģikai un tāpēc lielos vilcienos ticu arī šo hipotēžu patiesumam. Nākotnē šaj3s hipotēzēs kaut kas tiks noraidīts, kaut kas mainisies, bet es esmu pārliecināts, ka daudz kas no tā, par ko runāsim turpmāk, tomēr ir realitāte.