Iepriekšējās nodaļās es jau vairākas reizes pieskāros šim jautājumam un atsaucos uz dažādiem reliģiskiem avotiem, Izredzēto ziņām (Helēnu Blavatsku, Lobsangu Rampu u.c.), liecibām, ko ieguvām no lamām un svami, u.c., tāpēc lasitājam droši vien jau ir zināms priekšstats par cilvēces rašanos un attistibu uz Zemes.
Lasitājs, protams, ir pamanījis, ka šie priekšstati būtiski atšķiras no tās cilvēces attistibas vēstures, ko mums māca skolā. Visos avotos, ko analizējām, minēts, ka cilvēks ir radies, garam kļūstot arvien blivākam un blīvākam, ka uz Zemes pastāvējušas piecas rases (mēs esam piektā rase), ka ikviena nākamā rase rodas iepriekšējās dzīlēs un pakāpeniski to nomaina.
Šīs nodaļas mērķis nav analizēt mūžīgo strīdu starp materiālismu un ideālismu jautājumā par cilvēces rašanos. Mūsdienu zinātne ir sasniegusi limeni, kad sākas reliģijas zinātniska izpratne, un saprot, ka Darvina teorija par cilvēka izcelšanos no pērtiķa ir pārāk primitiva, bet reliģija ir seno civilizāciju zināšanu alegorisks izklāsts.
Šajā nodaļā man gribētos isumā (bez atsaucēm) hronoloģiski izklāstīt, kā uz Zemes radās un attistijās cilvēce, sākot ar pasaules rašanos un beidzot ar mūsdienām. Droši vien šur tur kļūdišos un citur man savukārt būs taisniba, bet tāds nu reiz ir vēsturisko pētījumu liktenis, ja tie par pamatu ņem atsevišķu faktu summu.
Senatnē uzskatīja, ka matērija ir radusies no tukšuma. Tāpat domā ari ģeniālais krievu fiziķis Genādijs Sipovs, kuram izdevās sastādīt vienādojumu (kas neizdevās Albertam Einšteinam), kas raksturo fizisko vakuumu, tas ir, Absolūto Neko jeb Absolūtu. Tāpat uzskata mūsu ekspedīcijas loceklis, fiziķis, lauka teorijas speciālists, tehnisko zinātņu kandidāts Valērijs Lobankovs.
Mēs ar Valēriju Lobankovu par šo tematu esam daudz runājuši. Turpmāk man gribētos koncentrētā veidā atstāstit šajās sarunās noskaidroto.
Kas ir Absolūts? Absolūts nav vienkārši Nekas, tas ir tukšums, kas ar Kaut ko piepildīts. Ar ko - tas zinātnei pagaidām nav skaidrs. Saskaņā ar G. Šipova uzskatiem atoms un anti- atoms vienmēr rodas no Absolūta. Izveidojas un, savstarpēji saduroties, iet bojā. Tā Absolūts uztur savu lidzsvaru un pastāvēšanu. Taču reizi miljardos gadu pienāk brīdis, kad atomi un anti- atomi Visuma telpā nevis saduras, bet atdalās. Tā no Absolūta rodas fiziskā matērija.
Tāpat no Absolūta rodas torsionu (vērpes) un antitorsionu (pretējā virziena vērpes) augstfrekvenču lauki, kas ari savstarpēji iznicinās un uztur Absolūtu. Taču te tāpat var pienākt bridis, kad lauki, kas parasti savstarpēji iznīcinās, atvirzās viens no otra. Tā no Absolūta rodas smalkā pasaule.
Saskaņā ar G. Šipova hipotēzi starp smalkās pasaules torsionu laukiem un apziņu pastāv tieša saikne, jo torsionu lauki ir dvēseles un gara materiālā izpausme.
No teiktā secināms, ka no Absolūta ir radušās divas - fiziskā un smalkā pasaule.
Fiziskā pasaule pakāpeniski kļuva sarežģītāka. Radās zvaigznes, planētas, galaktikas u.tml.
Arī smalkā pasaule, ko veido dažādi torsionu lauki, kļuva arvien sarežģītāka. Grūti pateikt, kā notika smalkās pasaules attīstība un pilnīgošanās. Taču var pieņemt, ka laika un telpas vērpes lauki (torsionu lauki) informatīvā ziņā kļuva arvien ietilpigāki, t.i., varēja sevi ietvert arvien vairāk un vairāk informācijas. Varbūt izveidojās arvien daudzslāņaināki torsionu lauki (runājot no ģeometriskā viedokļa), varbūt torsionu lauku pilnīgošanās bija citāda rakstura. Pakāpeniski evolūcijas gaitā smalkajā pasaulē parādijās gars - psihiskās enerģijas sakopojums torsionu lauku veidā, kas spēja sevī mūžīgi saglabāt milzīgu informācijas apjomu. Neskaitāmie gari savā starpā izveidoja informatīvās saiknes un radīja Kopīgo informatīvo telpu, t.i., To Pasauli, kuras vadības centru mēs dēvējam par Dievu.
Tādējādi radās dzīvība smalkajā pasaulē. Laikā, kad smalkajā pasaulē notika informācijas pilnīgošanas, saglabāšanas un pārnešanas process, paralēli pastāvošā fiziskā pasaule palika mirusi un bezveidīga.
Ir zināms, ka radusies dziviba cenšas izplatīties, apgūstot jaunas apmešanās vietas. Apgūt dzīvi fiziskajā pasaulē varēja, sablīvējot smalkās pasaules torsionu lauku dzīvības matēriju lidz pakāpei, kas tipiska fiziskajai pasaulei. Tā sākās gara sablivē- šanās, kuras rezultāts ir cilvēka ķermeņa izveidošanās fiziskajā pasaulē.
Jebkuras dzivibas formas radišanā būtiska nozīme ir informācijas saglabāšanai un pārnešanai no paaudzes paaudzē. Fiziskajā pasaulē cilvēkam to palidz istenot gēnu aparāts un, iespējams, ari ūdens audos. Man šķiet, ka gēnu aparāts (un ūdens audos) ir radies informatīvi visietilpīgāko gara daļu sa- blīvēšanās rezultātā, kad tā torsionu lauki spēja izkārtot atomus DNS molekulās, kas var saglabāt un pārnest informāciju par cilvēka uzbūvi no paaudzes paaudzē.
Var iztēloties, cik apbrīnojami sarežģīts ir gars, kas, kļūstot arvien blīvāks, spēja radīt tik smalku gēnu aparātu, lai vienā vienigā olšūnā un vienā vienīgā spermatozoīdā būtu ietilpināta informācija par visu cilvēka organisma uzbūvi, ieskaitot katru tā molekulu un katru tā šūnu. Var iztēloties, cik pilnīgas ir dzīvibas formas smalkajā pasaulē (Tajā Pasaulē) un cik evolucionārā ziņā tā ir sena, ja reiz ar smalkās pasaules enerģiju tika radits gēnu aparāts un viss cilvēka ķermenis. Ne velti izsenis saka: cilvēks - tas ir makrokosma mikrokosms.
Vienlaikus ar cilvēka radīšanu smalkā pasaule (Tā Pasaule) veidoja fiziskajā pasaulē arī daudz vienkāršākas dzīvības formas - dzīvniekus, kukaiņus, augus u.c., taču augu un dzīvnieku pasaules radīšanas princips bija tieši tāds pats - padarot arvien blīvākas Tās Pasaules torsionu lauku vienkāršākās formas.
Vai cilvēks fiziskajā pasaulē var dzīvot bez Tās Pasaules? Gars, radījis gēnu aparātu un ar tā palīdzību iedarbinājis cilvēka atjaunošanās procesu (bērna piedzimšana) uz Zemes, domāšanas galvenās funkcijas paturēja sev. Proti, kā liecina reliģijas, pēc bērna piedzimšanas viņā ielido gars, kas arī nosaka cilvēka galvenās domāšanas spējas. Tas ir, mēs galvenokārt domājam ar smalkajā pasaulē pastāvoša gara palīdzību un izmantojam smalkās pasaules enerģiju. Cilvēka smadzenes, izmantojot fiziskās pasaules enerģiju (baribu), spēj iegriezt smalkās pasaules torsionu laukus, tādējādi palīdzot garam domāšanas pasaulē. Turklāt smadzenes ģenerē papildu torsionu laukus, veidojot dvēseli (biolauku) astrālā, ēteriskā, mentālā un citu ķermeņu veidā, kas palīdz cilvēka organismam funkcionēt. Pēc cilvēka ķermeņa nāves sairst arī daudzas dvēseles sastāvdaļas (astrālais ķermenis, mentālais ķermenis u.c.), bet gars aizlido uz To Pasauli un turpina dzīvot smalkajā pasaulē, lai reiz atkal ielidotu jaunā fiziskā ķermenī. Tādējādi cilvēks, kas fiziskajā pasaulē radīts ar smalkās pasaules pūlēm, sevī iemieso dzivības formu kombināciju fiziskajā un smalkajā pasaulē.
Visiem ir labi zināms karmas jēdziens, t.i., pēdas, kas garā saglabājušās no iepriekšējām dzīvēm. Gars, noiedams kādu zemes dzives posmu fiziskajā pasaulē, var pilnigoties, bet var ari degradēties. Labas domas, zinātniski sasniegumi un izgudrojumi garu pilnīgo, bet ļaunas domas, tukša godkāre un dīkdienība veicina tā degradēšanos. Ar to ari cilvēks atšķiras no dzīvnieka, ka viņa domāšanas aicinājums ir pilnīgot garu (tajā ieguldit arvien vairāk radošās informācijas) un tā pilnigot arī dzivibas formas smalkajā pasaulē. Citiem vārdiem sakot, cilvēks, smalkās pasaules dzīvības fiziskais bērns, ir aicināts caur fizisko pasauli veicināt progresu smalkajā pasaulē. Tāpēc jau viņš ir radīts.
Nav šaubu, ka dzīvības formas smalkajā pasaulē (Tajā Pasaulē) ir daudz augstākā limeni nekā dzīvība fiziskajā pasaulē. Teikto apliecina kaut vai tas, ka gars ir nemirstīgs. Ja cilvēka ķermenis varētu dzīvot nevis 70-80 gadus, bet gan 1000-2000 gadu un vairāk, gara pilnīgošanās iespējas caur fizisko pasauli būtu daudz lielākas, jo viena ķermeņa atstāšanas porcess un iemiesošanās citā saistīts ar ilgiem domāšanas mazaktivitātes periodiem (bērnība, vecums). Tāpēc dzivibas formu attīstiba fiziskajā pasaulē acimredzot notiek un notiks, paildzinot cilvēka mūžu. Gn patiešām, pirms vairākiem gadsimtiem mūža vidējais ilgums bija 30-40 gadu, bet pašlaik - 70-80 gadu.
Kā panākt ilgāku mūžu? Atbilde uz šo jautājumu šķitīs savāda - kultivējot labestību, mīlestību un zināšanas. Starp citu, visas reliģijas un avatāri (Sai Baba) propagandē tieši to. Sākotnēji šķiet, ka nemitīgajām runām par mīlestibu un labestibu nav principiālas nozīmes, taču tajās slēpjas milzu spēks. Tā Pasaule ir veidota tā, ka labas domas un zināšanas veicina smalkās pasaules torsionu lauku attīstību, bet ļauni nodomi un dīkdieniba to degradē. Biežā dzivibas un nāves mija nepieciešama, lai pēc iespējas ātrāk nomainītu ļauni egoistisko un godkāro cilvēku ar citu cerībā, ka pēc šī cilvēka gara sodīšanas Tajā Pasaulē nākamā reinkarnācija izdosies labāka un cilvēks kļūs gaišāks.
Tāpēc nostāstiem par elli un paradīzi acīmredzot ir savs pamats.
Pēc visa spriežot, pirms vairākiem gadsimtiem cilvēcē kopumā bija daudz vairāk ļaunuma (nemitīgie kari, dedzināšana uz sārta utt.) nekā pašlaik (retāk notiek kari u.c.). Tas ir ietekmējis ari cilvēku vidējo mūža ilgumu, kas kļuvis garāks. Taču nozimigi ir nevis atsevišķi labestigi indivīdi, bet labā un ļaunā masu psiholoģija - tādi ir Tās Pasaules likumi; ātri nomainot dzivibu un nāvi ar tai sekojošu /auna gara sodīšanu, Tā Pasaule aizsargājas no negatīvās psihiskās enerģijas graujošās iedarbības.
(Jn tomēr rodas priekšstats, ka pasaulē palielinās masveida labestība un tāpēc ari garāks kļūst vidējais mūža ilgums. Tā Pasaule jūtīgi reaģē uz noslieci labestības virzienā un pagarina cilvēka mūža vidējo ilgumu.
Es domāju, ka visattīstītākā civilizācija uz Zemes - lemūriešu civilizācija, kas evolucionēja ļoti ilgi, progresēja pirmām kārtām tāpēc, ka lemūriešu civilizācijas dzīlēs prevalēja labestība un zināšanas. Tāpēc, manuprāt, lemūriešu vidējais mūža ilgums sasniedza 1000, 2000 un vairāk gadu. Lemūriešu masu garīgā tīrība un labestība ļāva Tai Pasaulei paildzināt viņu mūžu, kas savukārt bija visnotaļ mērķtiecīgi, jo gara mūža laikā var labāk pilnīgot garu.
Mēs jau zinām, ka pilnīga atbrīvošanās no negatīvās psihiskās enerģijas ir galvenais priekšnoteikums, lai ieietu dziļā somati, kad cilvēks faktiski kļūst nemirstīgs. Taču ķermeņa pasīvajā somati (akmens nekustīguma stāvoklis) nenotiek intensiva cilvēka gara pilnīgošanās, jo ķermenis nav aktīvs. Aktīvajā somati (adepti, kuri dzīvo 200, 300, 1000 un vairāk gadu un kuriem, mūsuprāt, nemitīgi atjaunojas organisma šūnas) acīmredzot notiek intensīvāka gara pilnīgošanās, taču laikam gan mazākā mērā, nekā tas notika ar lemūriešiem.
Antropoģenēzes virsotne, mūsuprāt, ir Šambalas un Aharti tehnogēnie lemūrieši, kuri ar savu domu tīrību un zināšanu ieguves augsto aktivitāti ir gandrīz sasnieguši nemirstību. Viņi, fiziskajā pasaulē aktivi dzīvojot visaugstākajā limeni, sniedz milzu ieguldījumu gara un visas Tās Pasaules pilnigošanā. Ne velti Šambalu un Aharti noorganizēja pirmām kārtām no vislabākajiem lemūriešu civilizācijas pārstāvjiem - no visattistitākās civilizācijas uz Zemes. Rodas iespaids, ka Augstākais Saprāts paredzēja - nākamās civilizācijas nesasniegs lemūriešu limeni, tāpēc veicināja paralēlas zemzemes dzīves sistēmas noorganizēšanos, lai saglabātu un attistitu lemūriešu civilizācijas sasniegumus.
Man šķiet, ka antropoģenēzes ideāls un mērķis ir, lai visa cilvēce uz Zemes sasniegtu Šambalas līmeni.
Bet tagad es īsumā pakavēšos pie cilvēces attistības hronoloģijas.
Var izdalit dažus periodus cilvēces attistībā, proti, eņģeļveida un rēgveida cilvēku periods, lemūriešu, atlantu un mūsu civilizācijas periods.
Pirms daudziem miljoniem gadu, sablīvējoties garam, uz Zemes parādijās eņģeļveida būtnes, kuru garums bija 60 un vairāk metru. Šīs būtnes vēl bija tik ēteriskas, ka spēja brivi iziet cauri dažādiem šķēršļiem. Daba (augi, dzīvnieki) arī nebija blivi. (Jn tomēr šiem cilvēkiem jau bija izveidojies neblīus ģenētiskais aparāts, kas radija iespēju veidot sev līdzīgos pumpurojoties un daloties.
Eņģeļveida būtnes dzivoja pēc smalkās pasaules likumiem un bija tieši saistītas ar To Pasauli. Viņiem bija diezgan grūti kaut ko pārmainīt vai radit daudz blīvākajā fiziskajā pasaulē. Tāpēc gara pilnīgošanās, kas ir tieši saistīta ar cilvēka aktivitātēm, notika samērā maz.
Eņģeļveida cilvēku periodu var dēvēt par cilvēces zīdaiņa laiku, kad Tā Pasaule un gars atbalstīja uz Zemes radušos cilvēkus, gandrīz neko nesaņemot pretī.
Evolūcijas procesā notika cilvēka fiziskā ķermeņa pakāpeniska sablīvēšanās un samazināšanās - no eņģeļveida būtnēm (pirmā rase) pamazām radās rēgveidīgi cilvēki (otrā rase). Rēgveidīgajiem bija viena ciklopa acs, kas redzēja smalko pasauli, viņi vairojās pumpurojoties un daloties, spēja iziet cauri šķēršļiem, turklāt jau varēja paveikt vienu otru fiziskās pasaules darbu, šai nolūkā pagaidām izmantojot vienīgi smalkās pasaules enerģiju (iedarbība uz gravitāciju smagumu pārvietošanā u.c.). Rēgveida cilvēku aktīvās darbības sākotne fiziskajā pasaulē jau sāka dot pirmos augļus gara pilnveidošanai Tajā Pasaulē; cilvēce sāka pāreju no zīdaiņa perioda uz bērna periodu. [14]
Taču vislielāko atdevi Tā Pasaule ieguva lemūriešu civilizācijas periodā.
Kad rēgveidigo cilvēku ķermeņi bija kļuvuši pavisam blīvi, parādījās agrīnie lemūrieši, kuri bija apmēram 20 metrus gari, ar četrām rokām un divām sejām. Divas rokas priekšpusē apkalpoja divas acis, kas redzēja fiziskajā pasaulē, bet divas rokas aizmugurē - aci, kas redzēja smalkajā pasaulē. Agrīnie lemūrieši vairs negāja cauri šķēršļiem, taču ar savām četrām rokām veica aktīvas darbības fiziskajā pasaulē. Viņi varēja pilnvērtīgi izmantot smalkās pasaules enerģiju (ietekme uz gravitāciju, psihiskā iedarbiba uz dzīvniekiem u.tml.), kā ari pietiekami efektivi izmantot fiziskās pasaules enerģiju (muskuļu spēks, uguns, ūdens u.c.). Ģenētiskā aparāta veidošanā viņi sasniedza tādu pilnību, ka sadalījās viriešos un sievietēs, sāka dzimt bērni. Rodas iespaids, ka agrinie lemūrieši dzīvoja dinozauru laikos.
Fiziskais ķermenis kļuva arvien blīvāks un blīvāks, un vēlino lemūriešu (lemūriešu-atlantu) augums samazinājās (aptuveni līdz 10 metriem). Trešā mugurpuses acs arvien vairāk iegrima galvaskausā, taču turpināja saglabāt savu funkciju - noskaņoties uz Tās Pasaules viļņiem. Divas aizmugurējās rokas, kuras apkalpoja trešo aci, izzuda. Vēlīnie lemūrieši dzīvoja pa pusei ūdenī, nelielās žaunas viņiem palīdzēja elpot zem ūdens. Viņi uzcēla milzigas pilsētas, sasniedza visaugstāko tehnikas limeni (lidaparāti, kosmosa apguve utt.), izveidoja pirmšķirīgu zinātni, savu ķermeni ārstēja ar iekšējo enerģiju. Viņi dzivoja 1000-2000 gadu un ilgāk.
Vēlīnie lemūrieši iemācījās vispusigi izmantot fiziskās pasaules enerģiju, taču viņu tehnoloģijas pirmām kārtām bija balstītas uz smalkās pasaules likumu zināšanām. Katram lemūrie- tim bija saikne ar To Pasauli, no kuras varēja smelties zināšanas, bet viņa darbība (zinātne, labie darbi) ar zināšanām papildināja To Pasauli. Viņi varēja salīdzinoši viegli nonākt somati stāvokli. Visattīstītākie no vēlīnajiem lemūriešiem iemācijās dematerializēties un materializēties. Viņi apguva levitāciju (gravitācijas pārvarēšanu un sava ķermeņa pacelšanu virs zemes) un spēja zibenīgi pārvietot savu ķermeni telpā. Tika apgūta pat lidaparātu un citu ieriču dematerializācija un materializācija.
Tai Pasaulei, kas radija cilvēku, bija ar ko lepoties - lemūriešu civilizācijas perioda cilvēks ne tikai apguva fizisko pasauli un nostiprināja dzivibas fizisko formu, bet savā pētnieciskajā un labestības pilnajā darbībā bagātināja ar jaunu informāciju Kopīgās informatīvās telpas torsionu laukus. Tika sasniegts mērķis - fiziskajā pasaulē radīta augsta līmeņa dzīvība, kas veicināja dzivības pilnigošanos un progresu smalkajā pasaulē.
Lemūriešu periods bija visilgākais un visprogresīvākais laiks cilvēces vēsturē, kad miljoniem gadu garumā uzvaru svinēja labestibas un zināšanu kults, kas veda pretī progresam un kura dēļ Tā Pasaule bija radijusi cilvēci.
Un tomēr augsti attīstītās lemūriešu civilizācijas dzīlēs zināšanu kultu pamazām nomainija varas kults. Zināšanas sāka izmantot, lai iegūtu varu, un tieši šī iemesla dēļ tika pārkāpts dižais labestības kults, radās ļaunums. Sākās ieroču izgatavošana, lemūrieši sadalījās grupās un sāka draudēt cits citam. Zemi pārklāja negatīva psihiskā aura. No lemūriešiem Kopīgajā informatīvajā telpā sāka ieplūst ne tikai zināšanas un pozitīva psihiskā enerģija, ko veidoja labs radošais veikums, bet ari negatīvā psihiskā enerģija, kas postoši iedarbojās uz Tās Pasaules torsionu laukiem. Datu bāze par dzīvību uz Zemes, kas tika izveidota visā cilvēka evolūcijas laikā un iekļauta Tās Pasaules torsionu laukos, sāka sairt.
Kāpēc lemūriešiem zināšanu kultu nomainija varas kults? Grūti pateikt, kāpēc tā notika. Taču var pieņemt, ka lemūrieši, kuri bija sasnieguši attistības virsotni, pilnībā pārzināja ne tikai fiziskās, bet arī smalkās pasaules funkcionēšanas likumus, sāka justies kā pilnīgi dabas saimnieki un vēlējās pār to valdīt. Citiem vārdiem sakot,, lemūrieši pieļāva lielāko grēku - sāka justies kā dievi, aizmirstot, ka viņus radījis Dievs un viņa vaditā Tā Pasaule. Bet, tā kā no visiem lemūriešiem dieus varēja būt tikai viens, sākās ciņa par varu.
Visattīstītākie lemūrieši (kuri pārvaldīja dematerializāciju un materializāciju, levitāciju un pārvietošanos telpā) saprata, ka Dievs nepieļaus ilgstošu negatīvās psihiskās enerģijas iedarbibu, kas izdzēš datu bāzi par dzivibu uz Zemes Tās Pasaules torsionu laukos. Viņi saprata, ka abas - gan smalkā, gan fiziskā pasaule ir radušās no vienas sākotnes - Absolūta, ka smalkā pasaule progresējusi pirms fiziskās un tāpēc var ļoti ietekmēt Absolūtu. Šis ietekmes rezultāts var būt kosmisko objektu (planētu, aste- roidu u.c.) stāvokļa izmaiņas ar tām sekojošu globālu katastrofu uz Zemes.
Sapratuši, ka katastrofa ir neizbēgama, daudzi lemūrieši devās alās, iegāja somati stāvoklī un izveidoja Cilvēces genofondu. Visattīstitākie lemūrieši, izmantojot dematerializāciju un materi- alizāciju, ari devās pazemē, lidzi ņemot savus aparātus un mehānismus. Viņi izveidoja Šambalu un Aharti, lai zemzemes dzīves apstākļos saglabātu un attīstītu lemūriešu civilizācijas tehnoloģijas un sargātu Cilvēces genofondu.
Kosmiskā katastrofa notika, un tās rezultātā lemūriešu civilizācija uz Zemes aizgāja bojā. Tāda bija cena, ko vajadzēja maksāt par zināšanu kulta nomaiņu pret varas kultu, - Augstākais Saprāts nevarēja pieļaut, ka pilnībā tiktu iznicināta datu bāze par dzīvību uz Zemes Tās Pasaules torsionu laukos. un tikai Šambala un Aharti palika kā dižās lemūriešu civilizācijas manifestācija un joprojām turpina ar zināšanām papildināt To Pasauli.
Taču jau krietnu laiku pirms katastrofas lemūriešu sabiedrībā sāka dzimt mazāka auguma un atšķirīgas ārienes cilvēki. Šo nelielā auguma (tikai tris lidz pieci metri) cilvēku skaits pakāpeniski palielinājās. Tie bija šīszemes nākamās rases pirmie pārstāvji - atlanti. Daļa no viņiem izdzīvoja zemes virsū [15] pēc lemūriešu katastrofas un saglabājās kā mazskaitligas ciltis.
Atlanti lemūriešu civilizācijas laikā it visā balstijās uz savu vecāko brāļu - lemūriešu - zināšanām un tehnoloģijām. Lemūrie- šus uzskatija par Dievu Dēliem. Atlantiem bija grūti iedomāties patstāvīgu dzīvi.
Pēc lemūriešu civilizācijas bojāejas atlantiem vajadzēja iemācīties izdzivot pašiem - nemitīgi mainījās dzīves apstākļi uz Zemes un pietrūka vecāko brāļu - lemūriešu. No katastrofā izdzīvojušajiem tikai daži spēja turpināt pastāvēt, pārejot uz naturālu, pa pusei mežonīgu eksistences veidu. Atlantiem, tāpat kā lemūriešiem, bija labi attīstīta trešā acs, ar kuras palīdzību varēja noskaņoties uz Kopīgās informatīvās telpas viļņiem un no turienes iegūt lemūriešu zināšanas. Taču lemūriešu civilizācijas zināšanas, kas bija ierakstītas Tās Pasaules torsionu laukos, atlantiem nesteidza atklāties. Tāpēc pa pusei mežonīgais Atlan- tidas attīstības posms bija diezgan ilgs.
Kāpēc atlanti nevarēja tūliņ izmantot Kopigās informatīvās telpas zināšanas? Šajā sakarībā iespējami divi pieņēmumi:
■ atlantu smadzenes bija mazāk attīstītas nekā lemūriešiem. Tāpēc atlanti, pat pieslēdzoties Kopīgajam zināšanu laukam, nespēja saprast, par ko ir runa. Evolūcijas procesā izstrādātais ilgais paradums it visā paļauties uz lemūriešiem nedeva iespēju viņiem pašiem analizēt zināšanas un tās izmantot dzīves progresa labā;
■ Augstākais Saprāts pārrāva atlantu saikni ar Kopīgo informatīvo telpu (To Pasauli), tas ir, ieviesa SoHm - realizē sevi pats - principu. Visdrīzāk SoHm princips tika ieviests jau lemūriešu civilizācijas laikā, kad sākās konflikti un uzplauka varas kults, lai norobežotu Tās Pasaules informatīvos laukus no graujošās negatīvās psihiskās enerģijas, kas plūda no Zemes. Bet atlantu civilizācijas sākumperiodā ierobežojošais SoHm princips netika atcelts, jo nebija pārliecības, ka atlanti kļūs par pozitīvās psihiskās enerģijas avotu. Tikai Šambaia un Aharti, kuru pamatos bija zināšanu kults un cēli nodomi, palika ārpus SoHm principa iedarbības, kas bloķēja pieeju Tās Pasaules zināšanām.
Kurš no abiem pieņēmumiem ir pareizs? Manuprāt, otrais, jo Augstākajam Saprātam vajadzēja reaģēt uz lielo negatīvās psihiskās enerģijas pieplūdumu Tās Pasaules informativajās struktūrās. Acīmredzot bloķējošais SoHm princips ir ne tikai mūsu civilizācijas individuāls atribūts, bet ir ari universāls Augstākā Saprāta ierocis, kura virziba ir nepieļaut Tās Pasaules informati- vo lauku sagrāvi. Kad darbojas SoHm princips, cilvēce paliek pati ar seui, t.i., tai jārealizējas pašai, bez Tās Pasaules zināšanām. SoHm princips sargā pirmām kārtām tās zināšanas, kas iegūtas (un ierakstītas torsionu laukos) lemūriešu - visattīstītākās civilizācijas - progresīvajā periodā. Un tikai Šambalai un Aharti šis zināšanas pieejamas vienmēr.
Reliģijās ir runa par "zelta laikmetu", kad cilvēkiem atvērsies senās zināšanas. Citiem vārdiem sakot, zelta laikmets būs laiks, kad no cilvēces tiks noņemts bloķējošais SoHm princips un ļaudīm kļūs pieejamas senās lemūriešu zināšanas.
Atlantu civilizācija, kurai bija jārealizējas pašai, attīstījās ļoti lēni. Cilvēki apguva dažus fiziskās enerģijas veidus (muskuļu spēks, uguns, ūdens), cēla mājas, iztiku galvenokārt ieguva jūrās un pa pusei dzīvoja ūdeņos. Šambaia un Aharti, neredzami vērojot atlantus, sāka no Cilvēces genofonda izlaist lemūriešus - praviešus. "Dievu Dēli ir atgriezušies!" - droši vien iesaucās atlanti, kuru atmiņā vēl bija saglabājušās leģendas par varenajiem lemūriešu laika milžiem. Taču pravieši lemūrieši nesteidzās nodot atlantiem savas zināšanas un tehnoloģijas - viņi propagandēja milestibu un labestību kā cilvēces progresa pamatu.
Pakāpeniski ar lemūriešu praviešu pūliņiem atlantu civilizācijā varas kultu nomainija zināšanu kults, uzvaru svinēja labestiba un mīlestība. Sākās progress. Tika apgūti citi fiziskās enerģijas veidi, pilsētas kļuva skaistākas un krāšņākas, atlantu populācija palielinājās. Taču smalkās pasaules enerģijas atlantiem vēl nepakļāvās. Šambala un Aharti, ņemot vērā atlantu progresu, informēja Kopīgās informatīvās telpas vadibas centru par iespēju atcelt SoHm principu, lai veicinātu vēl straujāku atlantu progresu, apgūstot smalkās pasaules spēkus. Tika noņemts Tās Pasaules zināšanu bloķējums. Atlantiem sākās zelta laikmets. Viņiem kļuva pieejamas lemūriešu civilizācijas dižās zināšanas.
Atlantu civilizācijā sākās straujš progress. Tika apgūta tele- pātija, psihiskā iedarbība uz gravitāciju, mantru spēks un citi smalkās pasaules enerģiju veidi. Pilsētas sāka celt, pārvietojot smagumus ar skatienu, ķermeni ārstēja, izmantojot iekšējo enerģiju, gaisa kuģošanu īstenoja, pamatojoties uz mantru spēku. Tika uzceltas milzigas pilsētas, pāri zemei lidinājās gaisa kuģi - vimanas, zem ūdens tika izveidotas brīnišķīgas plantācijas, mil- zigie monumenti (kas saglabājušies ari mūsdienās) liecināja par atlantu civilizācijas varenību. Pasaule dzīvoja purpursārtos toņos.
Šajā laikā labestības un mīlestības kults bija galvenais atlantu dzīves likums. Taču zināšanu kults neguva pilnīgu apliecinājumu, jo atlanti, ar trešās acs palīdzību noskaņojoties uz Kopīgās informatīvās telpas viļņiem, pārāk viegli telepātiskā ceļā saņēma iepriekšējās civilizācijas - lemūriešu - zināšanas. Atlantu bērni nemācījās skolās un nepabeidza institūtus - atkaribā no smadzeņu attīstības viņi paši spēja iegūt zināšanas no Kopīgās informatīvās telpas.
Tā Pasaules torsionu laukos ierakstītās lemūriešu civilizācijas zināšanas bija tik plašas, ka atlantiem nebija nekādas nepieciešamības intensivi attīstīt zinātni, jo pietika pat ar daļu no lemūriešu zinībām. Sākās zinātniskā dīkdienība.
Ir skaidrs, ka zinātne ir darbs, kas prasa milzigus pūliņus, neatlaidību, zinātnisku grūtibu un kolēģu neelastību pārvarēšanu, tā ir sevis ziedošana zinibu vārdā, tās ir tiras domas un dvēseles lidojums. Tieši šo iemeslu dēļ lemūrieši zinātnē sasniedza neapgūtas virsotnes un radija zinibu kultu, kas veicināja zinātniskos pētījumus. Gatavu zināšanu, ko varēja iegūt tele- pātiskā ceļā no Tās Pasaules, lemūriešiem nebija. Toties atlantiem bija pieejama gatava zināšanu pakete, ko savulaik izstrādāja lemūrieši.
Atlantu zinātniskā dīkdienība nespēja nostiprināt zināšanu kultu, kas bija tik nepieciešams Tās Pasaules informatīvā lauka papildināšanai. Cilvēcei visgrūtāk ir iegūt jaunas zināšanas, tas ir visspējīgāko un progresīvāko cilvēku uzdevums. Atlantu vidū pie zināšanām varēja tikt jebkurš, pietika vienīgi noskaņoties uz Kopīgās informatīvās telpas viļņiem. Tāpēc zināšanas nokļuva ari neattīstītu un godkārīgu cilvēku rokās, kuri nespēja turēties preti kārdinājumam tikt pie varas uz šo zināšanu rēķina.
Tā neizveidotā zināšanu kulta vietā radās varas kults. Labestības kults nespēja stāties pretī negatīvajiem varaskāres tīko- jumiem. Cilvēciskās tieksmes - tas ir varens spēks, kam pret- darboties ir ļoti grūti. Cilvēciskās tieksmes nevar apturēt, tās labāk ievirzīt citā gultnē, teiksim, zinību iegūšanas ceļā. Ja starp atlantiem būtu valdijis zināšanu kults, visas cilvēciskās tieksmes būtu virzījušās uz pasaules izzināšanu, kura ir mūžīga un kurai nav robežu, nevis transformētos varaskārās pretenzijās.
Cilvēks (vai tas būtu iemūrietis, atlants vai mēs paši) ir tā ierīkots, ka viņam allaž pēc kaut kā jātiecas. Cilvēks ir radīts kā substance, kas pati attīstās. Tāpēc ir svarīgi cilvēka tiecibas kaut kur virzīt. Kurp? Atbilde ir vienkārša - preti zināšanām un labestībai. Labestības kults plus zināšanu kults - tās ir galvenās cilvēces progresa sastāvdaļas. Pretējā gadijumā radisies varas kults, bet kopā ar to nāks ari ļaunums, un kopā ar to - bojāeja.
Pie atlantiem pakāpeniski progresēja varas kults. Viņi sašķēlās atsevišķās savstarpēji naidīgās grupās. Tās Pasaules zināšanas, ko savulaik izstrādāja lemūrieši, tika izmantotas ieroču izgatavošanai. Sākās nebeidzami kari. Tās Pasaules torsionu laukos arvien vairāk ieplūda negativā psihiskā enerģija.
Paredzot, ka nāks globāla katastrofa, progresīvākie atlanti devās alās un iegāja somati stāvoklī, papildinot Cilvēces genofondu. Rodas iespaids, ka atlantu ieiešanai somati bija samērā masveidīgs raksturs, tāpēc vēl joprojām galveno Cilvēces genofonda daļu veido atlanti.
Šambala un Aharti nespēja stāties pretī globālajai katastrofai, jo lemūriešu praviešu pārliecināšanas spēks bija par mazu, bet izmantot militāru spēku Šambala nevarēja, jo bija labestības un zināšanu kulta valstība.
Es šaubos, vai atlanti papildināja lemūriešu civilizācijas zemzemes tehnogēnos sasniegumus. Visticamāk, viņi neapguva cilvēka ķermeņa dematerializāciju un materializāciju, kas ir tik nepieciešamas īpašības dzīvei Šambalā un Aharti.
Katastrofa notika pirms 850 000 gadu. Zemes ass mainīja savu stāvokli, poli pārbīdījās, sākās pasaules plūdi. Atkal tika ieviests bloķējošais SoHm princips.
Taču atlantu civilizācija neaizgāja bojā uzreiz. Daļa no viņiem (dzeltenie atlanti) savos gaisa kuģos (vimanās) paspēja aizlidot līdz Himalajiem un Gobi tuksnesim - visaugstākajiem zemeslodes apvidiem, kur pirms pasaules plūdiem bija ziemeļpols. Tur, Iekšējās jūras krastos un salās, kas atradās Gobi tuksneša vietā, viņi apmetās un nodzīvoja vēl vairākus desmitus tūkstošus gadu. Taču izolācija, nelielais skaits un, pats galvenais, trūkstošā brīnumnūjiņa Kopīgās informatīvās telpas zināšanu veidolā (tika ieviests SoHm princips) izraisīja sabiedrības degra- dēšanos, kļūšanu par mežoņiem un bojāeju. Par atlantu ieradumu kļuvusī zinātniskā dīkdienība neļāva viņiem izdzīvot.
Cita atlantu daļa (melnie atlanti) palika Āfrikas kontinenta augstākajās vietās. Bet ari viņi ļoti drīz to pašu iemeslu dēļ degradējās, kļuva mežonīgi un aizgāja bojā. Saskaņā ar kādu hipotēzi šie melnie atlanti ir devuši savu artavu mūsdienu melnādaino cilvēku veidošanās procesā.
Trešā atlantu daļa izdzīvoja tā sauktajā Platona salā, kas atradās Atlantijas okeānā. [16] Ši atlantu grupa izrādijās visprogresīvākā, tā spēja saglabāt savas zināšanas apstākļos, kad vairs nepastāvēja tiešs kontakts ar Kopigo informatīvo telpu no jauna ieviestā So Hm principa dēļ, spēja organizēt zinātniskos pētījumus, saglabāt tehnoloģijas un likt cilvēkiem garīgi pilnigoties arī bez tieša Tās Pasaules atbalsta.
Platona salas atlanti pašapliecinājās Zemes jaunajos apstākļos un spēja nodzīvot ilgu laiku - no 850 000 lidz 11 000 gadu. Šajā laikā ūdens, kas bija applūdinājis Zemi lielajos pasaules plūdos, pakāpeniski atkāpās, atsegdams arvien jaunas teritorijas, kurās apmetās jaunās, piektās rases (mūsu civilizācijas) pārstāvji.
Šie jaunie cilvēki atlantiem šķita sīki (tikai divus tris metrus gari), agresīvi un dumji. Ar dažiem no tiem Platona salas atlanti karoja, ar dažiem - kontaktējās un draudzējās. Starp citu, Platona salas atlantiem izveidojās cieši sakari ar senajiem ēģiptiešiem, kuriem viņi iemācīja daudzas savas tehnoloģijas un kopīgi uzcēla Ēģiptes piramidas, smagumu (akmens bloku) pārvietošanai izmantojot psihoenerģētisko iedarbību uz gravitāciju. Piramīdas tika uzceltas pirms 75-80 tūkstošiem gadu. Kad piramidas bija gatavas, daudzi atlanti un daži ēģiptieši devās dzīvot uz zemzemes mājokļiem zem piramīdām, iegāja dziļā somati un papildināja Cilvēces genofondu.
Pirms 11 000 gadu Platona salas atlantu astronomi pareģoja, ka uz Zemes drīz nokritis Tifona komēta. Komēta tiešām atnāca un iekrita Atlantijas okeānā. Pēdējie atlantu pārstāvji Platona salā aizgāja bojā, noslīkdami okeāna viļņos. Atlantu civilizācija beidza pastāvēt.
Atlantu civilizācija pastāvēja mazāku laika posmu nekā lemūriešu civilizācija un nesasniedza pat daļu no tā līmeņa, ko paguva paveikt lemūrieši. Atlantus iznīcināja zinātniskā dīkdienība.
Nez kāpēc pie mums pieņemts par āriešiem uzskatit vāciešus. Taču tas nav pareizi; visos senajos avotos par āriešiem dēvē mūsu civilizācijas cilvēkus.
Ārieši parādījās atlantu civilizācijas dzilēs pirms aptuveni miljons gadiem. Atlantu vidē sāka dzimt mazāka auguma ļaudis, kuriem nebija peldplēvju, toties bija lielāks deguns un pēdas. Viņi uz sauszemes izdzīvoja labāk, tāpēc, salīdzinot ai atlantiem, ieguva dažas priekšrocibas. Šie pēc skata neparastie ļaudis bija aktīvi un darbīgi, taču garīgā ziņā un it īpaši spējā rikoties ar psihisko enerģiju daudz vājāki par atlantiem. Cln tomēr viņu garīgās attīstības līmenis bija daudz augstāks nekā mūsdienu cilvēkiem; pirmie ārieši no saviem priekštečiem atlantiem iemācījās valdīt pār dažiem smalkās pasaules enerģijas veidiem, spēja ieiet somati un radīt telepātiskus un telekinētiskus efektus. Salidzinot ar mūsdienu cilvēkiem, pirmie ārieši bija giganti un sasniedza divu trīs metru garumu, taču uz atlantu fona izskatījās maziņi.
Atlantu civilizācijas beigu posmā, kad jau parādījās pirmie ārieši, bloķējošais SoHm princips vēl nedarbojās. Tāpēc ārieši, tāpat kā atlanti, varēja izmantot Tās Pasaules zināšanas. Arī pirmo āriešu bērni negāja skolā, zināšanas viņos ieplūda no Kopīgās informatīvās telpas atkarībā no katra smadzeņu attīstības. Pirmo āriešu trešā acs bija attīstīta labāk nekā mūsdienu cilvēkiem, taču funkcionēja sliktāk nekā atlantiem. Viņi bija daudz materiālistiskāki un piezemētāki nekā atlanti.
Pirmo āriešu dzives sākumperiods sakrita ar atlantu šķelšanās, karu un varas kulta laiku. No atlantiem pirmie ārieši pārņēma varas kultu, kas mūsu āriešu civilizācijā saglabājies joprojām. Kopā ar atlantiem pirmie ārieši piedalījās iekšējos karos. Pēdējie bija daudz izturīgāki un ne tik untumaini kā atlanti.
Arī ārieši saprata, ka tuvojas globāla katastrofa, taču varas kults izrādijās spēcigāks. Globālās katastrofas priekšvakarā daudzi ārieši devās alās, iegāja dziļā somati un papildināja Cilvēces genofondu. Manuprāt, Cilvēces genofonda āriešu daļu veido galvenokārt šie pirmie ārieši (pirms pasaules plūdiem), kuri pirms ieiešanas somati dzivoja apstākļos, kad vēl nedarbojās bloķējošais SoHm princips, un tāpēc tiem bija pieejamas galvenās Tās Pasaules zināšanas; viņi pieprata dažus psihoenerģē- tiskos efektus (atdzīvināšanu, atbrīvošanu no slimībām u.c.). Pravieši, kuri izskatījās tāpat kā mēs (Jēzus Kristus, Muhameds, Mozus u.c.), manuprāt, bija pirmie ārieši, kas iegāja somati jau pirms pasaules plūdiem. Šķiet, ka pirmie ārieši zināja par Šambalu un Aharti, tie pielūdza un godināja lemūriešus - Dievu. Dēlus.
Globālās katastrofas priekšvakarā daudzi no pirmajiem ārie- šiem iegāja somati stāvoklī ne tikai lai papildinātu Cilvēces genofondu, bet ari lai alās pārlaistu pašu katastrofu.
Pasaules plūdu laikā (pirms 850 000 gadu) vairākums pirmo āriešu, tāpat kā atlanti, aizgāja bojā. Tikai nedaudzi atlanti un ārieši izdzivoja uz nelielajiem sauszemes pleķīšiem. Sākās grūti laiki: mājokļi, tehnoloģijas, aparatūra bija zaudēta. Bet visgrūtākais šķita tas, ka bloķējošā SoHm principa dēļ ļaudis izrādijās atšķirti no Tās Pasaules zināšanām. Cilvēki kļuva arvien mežonīgāki un pakāpeniski pārgāja uz primitīvu dzīvesveidu.
Šajos apstākļos ārieši nemitīgi karoja ar atlikušajiem atlantiem. Ārieši izrādījās labāk piemērojušies bargajiem dzīves apstākļiem un izstūma atlantus no daudziem sauszemes apgabaliem. Viņi ātrāk apsēja pēc plūdiem nožuvušās zemes un cēla tajās savas pilsētas un ciemus. Toties atlanti mitinājās izolētās kolonijās, lidz beidzot mazā skaita un radniecīgo laulību dēļ pakāpeniski izmira.
Āriešu sabiedrība neprogresēja simtiem tūkstošus gadu. Tam bija savi objektivi iemesli: ļoti ilgu laiku pēc pasaules plūdiem zeme pastāvēja tikai kā atsevišķas akmeņainas saliņas, bet izo- lētiba un radniecīgās laulības veicināja degradāciju un āriešu mantoto parametru pasliktināšanos. Ir ne mazums liecību, ka šajā periodā no Cilvēces genofonda iznāca vairāki pravieši (Būdas), taču viņu darbība acīmredzot nebija veiksmīga - deģeneratīvie procesi āriešu sabiedrībā izrādijās spēcīgāki. Āriešu garums samazinājās līdz aptuveni pusotram metram, viņi arvien biežāk un biežāk veidoja mežonīgas ciltis.
Rodas iespaids, ka aptuveni pirms 100-200 tūkstošiem gadu pastāvēja trīs galvenās āriešu grupas: Tibetas, Dienvidāfrikas un Vidusjūras reģionā. Pirmās divas grupas pakāpeniski galīgi degradējās un primitivizējās, un tikai Vidusjūras grupa pavisam lēnītēm devās pa progresa ceļu, līdz beidzot izveidoja seno ēģiptiešu civilizāciju. Seno ēģiptiešu civilizācijas veidošanās procesā sava nozime acīmredzot bija ne tikai praviešiem, bet ari ciešajiem kontaktiem ar Platona salas atlantiem. Ēģiptiešu civilizācija sasniedza augstu attīstības līmeni; piramīdas, pēc visa spriežot, viņi uzcēla kopā ar Platona salas atlantiem. Kad un kāpēc aizgāja bojā ēģiptiešu civilizācija? Man grūti uz šo jautājumu atbildēt. Iespējams, senie ēģiptieši nespēja pārciest katastrofas sekas pēc Tifona komētas ietriekšanās Zemē (pirms 11 000 gadu) un atlantu bojāejas Platona salā, jo senie ēģiptieši taču izmantoja viņu zināšanas un prasmes.
Pirms 18 013 gadiem Tibetas un Himalaju reģionā parādijās jauns pravietis. Vieni viņu dēvēja par Manu, otri - par Rāmu, trešie - par Bonpo Budu. Šis pravietis bija liela auguma un neparasta izskata. Man šķiet, ka tieši viņa acis ir attēlotas uz visiem tibetiešu tempļiem. Jau rakstiju, ka, analizējot šis acis, mēs secinājām - tās pieder lemūrietim; tātad no Cilvēces genofonda bija iznācis pravietis - lemūrietis.
Man ir tāds iespaids, ka visā āriešu rases pastāvēšanas laikā, sākot ar pasaules plūdu periodu (pirms 850 000 gadu), no Cilvēces genofonda pravieša kvalitātē iznāca tikai atlanti un agrinie ārieši. Lemūriešu viņu vidū nebija. Šo praviešu darbiba nopietnus rezultātus nedeva; āriešu rase turpināja arvien vairāk un vairāk degradēties. Aptuveni pirms 18 000 gadu cilvēce galvenokārt sastāvēja no mežonīgām un pa pusei mežonīgām ciltīm, attistibas perspektīvas arvien vairāk samazinājās. (Jz šī fona izcēlās tikai ēģiptiešu civilizācija, taču arī tajā parādījās nopietnas regresa iezīmes.
Šambaia un Aharti, kas vēroja āriešu civilizācijas procesus, beidzot nolēma pravieša kvalitātē izmantot lemūrieti. Tā pirms 18 013 gadiem uz Zemes parādijās Bonpo Buda (Rāma, Manu). Darbodamies Tibetas apvidū, viņš sāka arto, ka atlasīja labākos tibetiešu viriešus un sievietes, izolēja tos no pa pusei mežonīgajām ciltīm, sāka tiem mācīt dzīvot un veicināja viņu vairošanos un izplatību uz Zemes. Tieši šiem cilvēkiem, mūsuprāt, arī piederēja un joprojām pieder statistiski vidējās acis (tibetiešu rase). Tieši viņi izplatījās pa visu zemeslodi, izstumjot pa pusei mežonīgās ciltis. Tieši šo cilvēku migrācijai mēs izsekojām oftal- moģeometriskajā shēmā, bet atlikušās pa pusei mežonīgās ciltis (kas neiekļaujas oftalmoģeometriskajā shēmā) tā ari joprojām palikušas pa pusei mežonigas. Tieši ar šiem cilvēkiem, kurus apgaismoja pravietis lemūrietis, sākās pakāpenisks progress.
Būdami labāk attīstīti, viņi izturēja konkurences cīņā par teritoriju ar pa pusei mežonīgajām ciltim un teritorijas lielākajā daļā stājās pa pusei mežonigo āriešu vietā. Dažās vietās viņi ar šīm ciltim saplūda (Āfrikā, Indonēzijā, Austrālijā), bet dažviet spēja saglabāt rases tīrību, kādi viņi iznāca no Tibetas (Eiropa, Āzija), izmainot ārējo izskatu atbilstīgi dzives apstākļiem. Pa pusei mežonīgās ciltis saglabājās, taču izolēti, piemēram, dažās Klusā okeāna salās, Amazones un Āfrikas džungļos. Turklāt jāpiebilst, ka, pēc oftalmoģeometriskās shēmas datiem, dažas āriešu grupas, kas atstāja Tibetu, tomēr kļuva mežonīgas (Dienvidamerika, Polinēzijas salas).
Par spīti saplūšanai ar pa pusei mežonīgajām ciltīm un tam, ka dažās vietās Tibetu atstājušie ārieši kļuva par mežoņiem, šie ārieši tomēr spēja mūsu (āriešu) civilizāciju pakāpeniski virzīt pa progresa ceļu. Pravietis lemūrietis prata pārtraukt āriešu rases attīstības degradāciju, tāpēc viņš uz visiem laikiem palika cilvēku atmiņā, bet viņa acis rotā visu Tibetas tempļu sienas kā progresa simbols.
Taču āriešu rasi gaidīja nopietns pārbaudījums - pēc Tifona komētas iekrišanas Atlantijas okeānā (pirms 11 000 gadu) Zemi pārklāja migla, ko radīja milzigās putekļu masas (magma u.c.) iekļūšana atmosfērā. Daži autori raksta, ka tumsa pastāvēja apmēram 1000-2000 gadu, citi min daudz mazāku laiku. Man grūti pateikt, kādi bija dzives apstākļi uz mūsu planētas pēc šīs katastrofas, taču laikam gan jāpieņem, ka tie kļuva visnotaļ skarbi. Izdzīvošanai šādos apstākļos kā jau visprogresīvākie priekšroku guva no Tibetas nākušie ārieši; viņi prata uzcelt mītnes, tās apsildīt, šūt apģērbu, turēt mājlopus, nodarboties ar lauksaimniecību. Daudzas pusmežonigas vai pavisam mežonīgas ciltis izmira un tādējādi it kā attīrīja Zemi un cilvēci no regresīvā mežonības uzbrukuma. Taču dažas pusmežonigas ciltis tomēr izdzīvoja un šajā līmenī atrodas joprojām.
Pēc katastrofas, kad uz Zemes nokrita Tifona komēta, dzives apstākļi pamazām normalizējās. Taču sabiedribas attistibas progress nemitīgi bremzējās tāpēc, ka starp cilvēkiem pastāvēja vārās kults, bet labestības un zināšanu kults tika atbīdīts malā. Bezgalīgie kari pat noveda pie tā, ka izveidojās karavīra-sargā- tāja vai karavira-iekarotāja ideāls.
Jāatzist, ka bloķējošais SoHm princips, kas neļāva izmantot Tās Pasaules zināšanas, neveicināja zināšanu kulta attīstību. Zināšanu kulta degradācijas sekas bija tādas, ka cilvēki piemirsa par reliģiju un tikai karmas čuksti viņiem atgādināja par cilvēka garīgumu. Tāpēc uzplauka māņticiba, elku pielūgšana utt. Cilvēcei krasi pietrūka dievišķo zinību.
Šajā situācijā Šambaia un Aharti vienaldzīgi nepalika malā. Aptuveni pirms 2000 gadu parādijās praviešu grupa (Buda, Jēzus Kristus, Muhameds, Mozus, Zaratustra u.c.), kuri cilvēcei sāka sludināt Tās Pasaules zinību elementus. Šo praviešu darbības sekas ir acīmredzamas - tika izveidotas reliģijas: budisms, hinduisms, kristietība, musulmanisms, jūdaisms u.c.
Šajā sakarībā labestības un zināšanu kults uz Zemes palielinājās, taču nepārspēja varas kultu. Brāļu karus nomainīja reliģiskie kari. Sākās teritoriju pārdalīšana pēc reliģiskā principa. (Jn atkal cilvēce novirzījās no īstās attīstības līnijas, bet pie vainas kārtējo reizi izrādijās varas kults. Nevarēja būt ne runas par to, ka āriešu civilizācijai tiktu atvērtas senās lemūriešu zināšanas.
Taču mūsu ēras 18. un 19. gadsimtā dažās pasaules malās (galvenokārt Eiropā) uzplauka neparasts zināšanu kults, kura pamatā bija vienīgi fiziskās pasaules izpēte (tehniskais progress, darvinisms u.c.) bez mēģinājumiem apjēgt dievišķās zināšanas. Straujā tempā, par spīti bloķējošajam SoHm principam, sākās progress. Ārieši it kā pierādija, ka tehniskais progress iespējams arī bez Tās Pasaules zināšanām.
Tomēr tādam zināšanu kultam radās atbilstīgas sekas - zināšanas tika iemantotas pirmām kārtām varas kulta vārdā. Tuvojās nākamā iespējamā katastrofa - šis zināšanas varēja izmantot, lai sagrābtu varu. Katastrofa patiešām nekavējās, izpauzdamās divos pasaules karos.
Pēc Otrā pasaules kara cilvēce apjauta to ieroču graujošo spēku, kas tika raditi uz jauno zināšanu bāzes, un sāka saprast, ka zināšanu un varas kults ir nesavienojamas lietas. Karu skaits uz planētas samazinājās.
Turklāt ir jāatzist, ka dažādās reliģijas, kas tika izveidotas aptuveni pirms 2000 gadu, kļuva par bremzējošu faktoru, jo izraisīja daudzus karus tieši reliģiskās ietekmes dēļ.
Joprojām plaukstošais varas kults padara bīstamu dažādu reliģisko strāvojumu pastāvēšanu. Ļaudis pat nepadomā, ka visu reliģiju sakne ir viena. Ir pienācis laiks reliģijas apvienot, izveidojot vienotu reliģiju. Vai tas ir iespējams bez kariem un kataklizmām? Nevaru atbildēt.
1999. gadā beigsies Kalijuga un sāksies Satjajuga. [17] daudzi pravietojumi liecina, ka tad pienāks pasaules gals (autors to raksta 1998. gadā - red.piez.). Nostradams, Vira Brahmandra un citi raksta, ka 1999. gada 11. augustā notiks bezprecedenta pilnigs Saules aptumsums, kas būs ļoti ilgs. Pasaule ieslīgs tumsā. Tad sekos vairākas katastrofas, no kurām briesmīgākā būs komētas vai meteorita ietriekšanās Zemē (Kurpnieka komēta). Komēta iekritīs Atlantijas okeānā. Milzīgi viļņi applūdinās ASV austrumu piekrasti un daudzus Eiropas reģionus. Tam sekos ūdeņu zemestrīces, orkāni un tornado.
Pareģo, ka bojā aizies divas trešdaļas cilvēces un tikai viena trešdaļa izdzīvos. Atnāks jauni pravieši (Šambalas valdnieks u.c.), kuri apvienos reliģijas un izveidos vienotu reliģiju uz labestības un milestibas bāzes. (Jzradīsies ari daudz viltus praviešu, kurus sūtis Antikrists. Pakāpeniski iestāsies patiesibas laikmets un cilvēcei atvērsies senās zinibas.
Taču daži cilvēki, kuru vidū ir ari avatārs Satja Sai Baba, apgalvo, ka viņi ir apmierināti ar cilvēces attistibu, ka pasaules gala nebūs, toties pakāpeniski notiks visu reliģiju apvienošanās un vienotas reliģijas izveide.
Vai pien āks pasaules gals?
Vai pienāks pasaules gals? Precīzi un noteikti atbildēt uz šo jautājumu ir grūti. Tie cilvēki, kuri pareģo nākotni, acimredzot pamatojas uz Kopīgās informatīvās telpas zināšanām, kurās viņi spēj ieiet. Taču man šķiet, ka nākotne Kopigajā zināšanu laukā nav noteikta kā nenovēršama turpmāko notikumu virkne - pretējā gadijumā tiktu noliegts galvenais cilvēka kā pašattistošas sākotnes radišanas princips. Man šķiet, ka nākotne Kopigajā zināšanu laukā pastāv kā cilvēces pozitīvas vai negatīvas attistibas prognoze.
Kura prognoze - pozitīvā vai negatīvā - izrādīsies Īstā? Tas daudzējādā ziņā ir atkarigs no mums pašiem. Mums jāatceras, ka labestība un zināšanas veicina pozitīvās attistibas prognozes realizēšanos, toties ļaunums un varaskāre var nākotnē izraisīt globālas kataklizmas, pat pasaules galu, vai ari radīt priekšnoteikumus evolūcijas regresijai, kas var novest pie mežoniguma.