Iepriekšējā nodaļā, analizējot cilvēces attīstības vēsturi uz Zemes, mēs vairākkārt runājām par to, ka cilvēki kļūst mežonīgi un pat veselas tautas pārvēršas par mežonigām vai pusmežoni- gām ciltim. Rodas iespaids, ka mežonīgums ir evolūcijas regresa faktors, kura nozīmi nedrīkst atstāt bez ievērības.
Pirms diviem gadiem pēc valsts galvenā oftalmologa ielūguma es aizbraucu uz Indonēziju. Sapulcējās apmēram simt indonēziešu acu ārstu, kuriem nolasīju lekciju ciklu un parādīju mūsu jaunākās acu un plastiskās operācijas. Indonēziešu ārsti man iepatikās: smaidīgi, izdarīgi un dzīvi ieinteresēti visā jaunajā, viņi atstāja augsti civilizētu un izglītotu ļaužu iespaidu. (Jn tomēr man tā vien gribējās pavaicāt par kanibālismu, kas, kā zinām no skolas laikiem, šajā valstī bija izplatīts.
- Sakiet, vai jūsu valstī cilvēkus joprojām ēd? - nenoturējies es ieprasījos galvenajam oftalmologam privātā sarunā.
- Ko jūs, - viņš atbildēja, - mēs taču esam kļuvuši par civilizētu valsti, un cilvēkēdāju laiki ir aiz kalniem.
- Vai patiešām jums tik ātri izdevās tikt galā ar mežonīgo cilšu primitīvajām paražām? - es tincināju.
- Vispār jau ir tā, - sadrūvējās galvenais oftalmologs. - Indonēzijas sastāvā ietilpst apmēram 13 000 salu, un dažās no tām joprojām pastāv paraža ēst cilvēkus. Toties mums ir speciāla pretkanibālisma policija, - ja kādā no salām tiek apēsts cilvēks, viņi uz turieni izlido un mežoņus soda.
Mežonigums (autora zīmējums)
- Bet vai jūs cenšaties šis pusmežonigās ciltis izglitot, mācit tām civilizētāku dzīvesveidu?
- Protams, cenšamies, - skaidroja galvenais oftalmologs. - Ir speciāla valsts programma. Taču man gan šķiet, ka viss velti. Mežoņi slikti uztver zināšanas, viņi ir kā dzivnieki - eksistē, instinktu vadīti. Droši vien pirms daudziem gadiem šīs ciltis bijušas civilizētākas, taču tagad neatgriezeniski un galīgi kļuvušas pavisam mežonīgas. Es šaubos, vai viņiem var iepotēt civilizāciju, drizāk viņus civilizācija izspiedis no dzīves vietām un tie pakāpeniski aizies bojā.
- No jūsu vārdiem noprotu - ja cilvēki ir pārgājuši uz primitīvu dzīvesveidu un kļuvuši par mežoņiem, atsaukt atpakaļ civilizētās dzives formās viņus nav iespējams, - es sacīju.
- Manuprāt, tā arī ir, - noteica galvenais oftalmologs. - Es pats esmu bijis pie šīm mežonīgajām ciltim, centos viņiem ārstēt acis. Taču viņi neko nesaprot, viņu smadzenes ir slikti attīstītas.
Es apklusu. No cilvēces vēstures zināju, ka Indonēzijas salu apvidū savulaik pastāvēja galvenais Atlantidas kontinents, kur plauka varena civilizācija. Vai patiešām visas zināšanas ir aizmirstas?! Vai patiešām mežonību kā procesu nevarēja apturēt? Vai patiešām šī situācija ir neatgriezeniska?
No skolu mācību programmām mēs visi zinām, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa. Rūdolfs Šteiners, izanalizējis "Akašas hroniku" ("No pasaules hronikas", 1992, 67., 68. Ipp.), uzskata, ka pērtiķis ir cēlies no cilvēka. Autors raksta:
"Turpmākā attīstība kļuva iespējama tikai tāpēc, ka daļa cilvēcisko būtņu sasniedza augstāku līmeni uz pārējo rēķina. Sākotnēji nācās upurēt tos, kuriem bija atņemts gars. Saplūšana ar viņiem vairošanās nolūkos degradētu attistītākos cilvēkus. Tāpēc visi, kas varēja uztvert garu, tika no viņiem atdaliti. Tā rezultātā mazattistitie sliga arvien zemāk un zemāk, lidz nonāca dziv- nieku limenī. Tādējādi vienlaikus ar cilvēkiem veidojās ari cilvēkveidīgie dzīvnieki. Cilvēks savā attīstības ceļā pameta daļu savu brāļu, lai pats paceltos augstāk. Tādi aizgājušo laiku ļaudis, kuru attistiba notikusi atpakaļgaitā, ir pērtiķi. Tāpat kā cilvēks savulaik nebija tik pilnigs kā tagad, tā pērtiķi savulaik bija pilnīgāki nekā pašlaik."
Ja ticam Rūdolfam Šteineram, pērtiķi ir radušies no cilvēka, bet ar mūsdienu mežoņiem Indonēzijā, pie Amazones un Āfrikā notiek pakāpeniska pāreja uz pērtiķveidīgām būtnēm. Var arī pieņemt, ka sniega cilvēks ir viens no regresējušā cilvēka atzarojumiem.
Vai tā ir? Kaut ko noteikti apgalvot ir grūti. Taču hipotēze par pērtiķa izcelšanos no cilvēka nav mazāk pārliecinoša kā hipotēze par cilvēka izcelšanos no pērtiķa, jo dabā bez progresīvā evolūcijas pastāv ari regresīvā evolūcija, ko attiecibā uz cilvēci sauc par mežonibu.
No austrumu literatūras avotiem es sapratu, ka cilvēki masveidā kļūst par mežoņiem globālu katastrofu laikā. Šim procesam tika pakļauti gan atlanti, gan ārieši (mūsu civilizācijas ļaudis).
Tikai lemūriešus šis process neskāra masveidā (lai gan daļēju primitivizēšanos ari nevar noliegt). Tā laika globālās katastrofas laikā vairākums lemūriešu aizgāja bojā, bet labākā daļa, kas pārvaldīja dematerializācijas un materializācijas fenomenu, devās pazemē, kur nodibināja Šambalu un Aharti. Pastāvot šai Zemes dzīvei paralēlajai sistēmai (Šambalā un Aharti), lemūrieši sasniedza visaugstāko attistibas pakāpi. Ziņas par to, ka lemūrieši būtu kļuvuši mežonigi, literatūras avotos mēs neatradām.
Atlanti masveida degradācijas procesam tika pakļauti divreiz. Radušies jau lemūriešu civilizācijas dzīlēs, atlanti, kuru daļa izdzīvoja pēc globālās lemūriešu katastrofas, zaudēja lemūriešu vadību un pakāpeniski sāka slīdēt uz primitīvu dzīvesveidu. Lobsangs Rampa raksta ("Ārsts no Lhasas", 1994, 236. Ipp.), ka progresīvākās ciltis izstūmušas pavisam primitivās atlantu ciltis, un tas turpinājies lidz brīdim, kamēr atrasti lemūriešu senie raksti. Pamatojoties uz lemūriešu senajām zinībām, sākās atlantu civilizācijas progress.
Otrreiz atlantu masveida degradēšanās bija vērojama pēc pasaules plūdiem pirms 850 000 gadu. Lobsangs Rampa ("Ārsts no Lhasas", 1994, 239. Ipp.) šajā sakarībā raksta, ka cilvēki aizmirsa savu kultūru un atgriezās mežoņu stadijā; viņi gatavoja sev apģērbu no zvērādām, pārtika no ogām un nēsāja sev lidzi vāli ar akmens uzgali. Tā pēc pasaules plūdiem izdzīvojušie atlanti vairākumā gadījumu pakāpeniski kļuva par mežoņiem, tos nomāca āriešu ciltis, un viņi aizgāja bojā. Tikai Platona salas atlanti spēja nekļūt par mežoņiem un saglabāja savu civilizāciju vēl pirms 11 000 gadu, kad gāja bojā kosmiskas kataklizmas rezultātā.
Ārieši, kuri veidojās atlantu civilizācijas dzilēs un bija izdzīvojuši pēc pasaules plūdiem, ari tika pakļauti masveida degradācijai. Par to runāts daudzos literatūras avotos (Helēna Blavatska. "Slepenā doktrīna", 1937, 2. sēj., 532. Ipp.; Lobsangs Rampa. "Ārsts no Lhasas", 1994, 239. Ipp. u.c.). Ārieši kļuva par mežoņiem tik dziļi un plaši, ka tikai salīdzinoši pavisam nesenā vēstures periodā (pirms 18 000 gadu) praviešiem izdevās pārtraukt evolūcijas regresivo gaitu un pagriezt cilvēces attistibu progresa virzienā. Var arī pieņemt, ka pirms 11 000 gadu, kad Zemē ietriecās Tifona komēta, notika masveida degradācijas uzliesmojums, kas bija saistīts ar dzives apstākļu izmaiņām uz Zemes.
Tomēr ne jau visi mežonīgie cilvēki ir aizgājuši bojā; viņi, kā zināms, joprojām dzīvo daudzos mūsu planētas reģionos.
Pašlaik mežonīgas vai pusmežonigas ciltis sastopamas Indonēzijā, Jaungvinejā, Austrālijā, Vjetnamā, Cilē, Brazīlijā, Peru, Bolīvijā, Ekvadorā, Sibīrijā un daudzās Āfrikas valstīs.
Pētot literatūras avotus, mēs sapratām, ka starp mūsdienu mežoņiem ir triju galveno rasu - lemūriešu, atlantu un āriešu - pēcteči.
Vispārsteidzošākais šķiet tas, ka starp mūsdienu mežoņiem var sastapt tālo un diženo lemūriešu pēctečus. Taču Helēna Blavatska ("Slepenā doktrina", 1937, 2. sēj., 286. Ipp.) tieši raksta, ka Austrālijas plakangalvainie aborigēni ir tieši lemūriešu pēcteči. Arī vairākos austrumu reliģiskās literatūras apskatos (Pillai, 1956.; Zvelebil, 1973. u.c.) teikts, ka ari tamili (Šrilanka) ir lemūriešu pēcteči.
Vai var ticēt tam, ka joprojām ir saglabājušies to lemūriešu pēcteči, kuri dzīvojuši pirms miljoniem gadu? Atbildēt uz šo jautājumu ir sarežģiti pirmām kārtām tāpēc, ka iepriekšminētie aborigēni no paleoanatomijas viedokļa nemaz nav pamatigi izpētīti. Var jau būt, ka patiešām, piemēram, Austrālijas plakangalvaina- jiem aborigēniem izdosies konstatēt kādas neparastas anatomiskās ipatnības, kas atbilstu lemūriešu aprakstiem (atšķirības Haimora dobuma, rīkles, zobu, lāpstiņu, roku, kāju u.c. uzbūvē).
Helēna Blavatska vairākās savas grāmatas vietās ("Slepenā doktrīna", 1937, 2. sēj., 532., 482., 577. Ipp.) arī raksta, ka daži Klusā okeāna salu aborigēni ir tieši atlantu pēcteči. Šo salu vietā kādreiz atradās galvenais Atlantīdas kontinents. Kad tas applū- da, no ūdeņiem pacēlās tikai salas, uz dažām no tām atlantiem izdevās izdzīvot, bet viņi kļuva par mežoņiem un tādi ir palikuši līdz mūsdienām.
Vai tā tiešām ir? Šis jautājums par atlantu tiešajiem pēctečiem nav izpētits; būtu jāveic salidzinoši anatomiskie pētijumi, jāpēta analogi ar Būdas veidolu utt.
Protams, lemūriešu un atlantu tiešie pēcteči (ja vien tādi patiešām ir!) tūkstošos un miljonos gadu ir pamatīgi izmainījušies un kļuvuši līdzīgāki āriešiem, taču atšķirīgās iezīmes varētu arī saglabāties.
Mūsuprāt, lielāko mežoņu daļu tomēr veido ārieši. Turklāt es domāju, ka Klusā okeāna salās, kā jau izolētās vietās, var sastapt agrinos āriešus, kuri kļuvuši par mežoņiem jau neatminamos laikos - pirmajās tūkstošgadēs pēc pasaules plūdiem. Salidzinoši agrīni ārieši varētu būt daži Āfrikas mežoņi, kas neiekļaujas oftalmoģeometriskajā shēmā. Tā pati oftalmoģeo- metriskā shēma parāda, ka Dienvidamerikas mežoņi, daži Austrālijas, Jaunzēlandes, indonēzijas un Sibīrijas mežoņi ir salīdzinoši vēlīni ārieši, tie, kas sāka izplatities pasaulē no Tibetas pirms 18 000 gadu.
Lai gan tieši šis tibetiešu vilnis sāka mūsu āriešu civilizācijas progresu, ne visas cilvēku grupas pēc migrēšanas uz dažādiem zemes reģioniem spēja izvairities no regresivā evolūcijas procesa ar pāreju uz mežonibu. Piemēram, saskaņā ar oftalmoģeomet- risko shēmu Amazones aborigēniem ir vienas saknes ar japāņiem un somiem, taču tie ir pilnīgi mežoņi.
Tātad mežoņu problēma ir viena no interesantākajām un sarežģītākajām zinātniskajām problēmām, kas acīmredzot vēl tikai gaida savus pētniekus.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, es atļaušos pastāstīt divus notikumus.
Pirms dažiem gadiem mūs ar dakteri Saļihovu uzaicināja uz Manausas pilsētu (Brazīlijā), kas atrodas pašā Amazones baseina centrā, lai demonstrētu jaunizstrādātās acu operācijas. Pēc nedēļu ilga spriega ķirurģiskā darba mūs laivās aizveda uz Amazones džungļiem, lai parāditu vietējo eksotiku.
Mums piedāvāja nakti pamedīt krokodilus. Izrādās, ka halogēna lampas gaismā krokodila acis spoži zaļas spid preti un motorlaivā tam var piepeldēt gluži vai blakus. Gaismas apžilbināto krokodilu var pabakstit ar nūju, bet mazu krokodilēnu pat paņemt rokās. Medit krokodilus ir aizliegts, tāpēc mēs aprobežojāmies tikai ar dvēseli stindzinošo milzu reptiļu miera traucēšanu. Taču mani pārsteidza milzīgais krokodilu skaits - ik pēc 150-200 metriem varēja manit spidošās krokodilu acis.
No rita dakteris Saļihovs ar makšķeri saķēra piraijas, par ēsmu izmantodams atliekas no mūsu brokastu galda. Pusdzīvai pirai- jai mēs mutē iebāzām pirksta resnuma zaru, ko tā viegli pārkoda ar saviem baismīgajiem žokļiem.
Tad mums nolēma parādit vietējos pusmežonigos indiāņus. Kad laivā piepeldējām pie viņu ciematiņa, gids teica, ka vakar te redzēta milziga, apmēram 20 metrus gara anakonda.
Indiāņu mitekļos valdija galēja nabadzība. Tie bija taisiti no dēļiem, atgādināja šķūnīšus vistu turēšanai un bija ierīkoti uz ne pārāk augstiem pāļiem virs ūdens pie paša krasta. Indiāņi dabiskās vajadzibas kārtoja grīdas caurumā un turpat ari ņēma ūdeni dzeršanai. Mašas uz grīdas un daži trauki bija visa viņu iedzive. Apakšbikses un krekliņš - nepieciešamais apģērbs. Gaisa temperatūra pie Amazones ir stabila un turas 30-35 grādu līmenī. Nav odu un citu asinssūcēju kukaiņu.
Amazones indiāņi pārtiek, iegūstot lateksu no kaučuka kokiem, un zivju zvejas. Viņi izliek tiklus, ko vij no virvēm, lai zvejotu upē mitošās milzu zivis, kuru svars sasniedz pat 300 kilogramu. Ja zivi noķer, ēd viss ciemats, ja ne - visi badojas.
- Sakiet, - es pavaicāju vienam no indiāņiem, kurš cik necik runāja angliski, - vai krokodili un anakondas cilvēkiem uzbrūk?
- Protams, - atteica indiānis. - Krokodili ēd sievietes, anakondas - vīriešus.
- Kāpēc tā?
- Re, paskatieties uz manu otro sievu, - indiānis pameta ar galvu uz upes pusi. - Viņa krastā mazgā traukus. Taisni tāpat ari mana pirmā sieva krastā mazgāja traukus, kad, tai nemanot, piepeldēja krokodils, ievilka viņu ūdenī un saplosīja.
- Vai tā notiek bieži?
- Bieži, ļoti bieži. Manam kaimiņam krokodils jau ir apēdis divas sievas. Krokodili apēduši arī daudz bērnu.
- Gn jūs par savu otro sievu baidāties?
- Skaidrs, ka baidos. Bet viņu arī droši vien apēdīs krokodils. Reiz jau uzbruka, tikai viņa paspēja aizmukt. Sievietei taču krastmalā trauki jāmazgā. Ja krokodils apēdīs arī viņu, precēšos trešo reizi, - drūmi noteica indiānis.
- Bet anakondas uzbrūk vīriešiem?
- Jā, selvā ļoti daudz viriešu aiziet postā anakondu dēļ.
- Kāpēc?
- Jūs droši vien jau ievērojāt, ka selva ir ļoti bieza. Tajā pārvietoties var, tikai ejot pa taciņām. Visi zvēri iet pa taciņām. Arī mēs, vīri, ejam pa šīm taciņām, kad vācam lateksu. Bet anakonda atrod tādu taciņu, uzlien kokā virs tās un gaida medījumu. Anakonda uzbrūk visam dzivajam, vai tas būtu cilvēks vai tapirs… Tā pagājušajā gadā anakonda aprija manu brālēnu, tikai naģene pāri palika. Pirms tam selvā pazuda viņa dēls. Ari anakonda…
- Vai anakondas ir lielas?
- Ir ļoti lielas, bet ir arī mazākas, kas ēd tikai bērnus.
- Vai jums ir ieroči, ar ko aizsargāties?
- Nē, ieroču mums nav. Mums ir tikai šie te, - un indiānis norādīja uz savu būdu.
- Kāpēc jums nav ieroču?
- Tie ir milzīgi dārgi.
- Vai patiešām pat priekš ieročiem nevar nopelnīt naudu? - es uzstāju. - Galu galā zivis taču var žāvēt, sālīt un pārdot pilsētā, nevis vienā reizē apēst. Var gatavot sarkankoka mēbeles un tās pārdot. Var taisit koka izstrādājumus vai piraiju izbāzeņus - tos taču tūristi, jādomā, labi pērk. Var vākt un pārdot savvaļas augļus. Var audzēt maisu, cukurniedres, kafiju, kakao, anana- sus… Kāpēc jūs to nedarāt?
- To gan mēs neprotam, - skumji atbildēja indiānis.
- Vai jūsu vidū ir kāds izglītots cilvēks?
-Nav.
- Neviens neprot lasit? Jūs protat?
- Nē.
- Jums ir vadonis?
-Jā.
- Varbūt viņš prot lasīt un rakstīt?
- Nē. Viņš dzīvo tāpat kā mēs, - paskaidroja indiānis.
- Bet kā jūs protat angļu valodu?
- Es puikas gados aizgāju uz pilsētu un ilgus gadus nodzīvoju netālu no tūristu hoteļa. Tur arī iemācijos runāt angliski.
- Ko jūs pilsētā darījāt? - es uzstājīgi turpināju viņu izprašņāt
- Ubagoju, palīdzēju nest čemodānus, vācu atkritumus, - stāstīja indiānis.
- Un kur dzivojāt?
- Uz ielas… vēlāk no kastēm uztaisīju māju.
-Vai valsts jūs mēģina izglītot, iemācīt dzīvot kā baltajiem cilvēkiem?
- Jā. Tikai mēs neprotam dzīvot kā baltie cilvēki.
Es apklusu. Skaudra bezizeja strāvoja no šī cilvēka. Man kļuva viņa žēl. Gribējās palīdzēt. Es sapratu, ka šie ļaudis nevar izturēt kontaktus ar baltajiem cilvēkiem; viņi sāk just psiholoģiski nomācošu nepilnvērtības kompleksu un tāpēc vēl ātrāk degradējas un izmirst. Šie cilvēki vēl nav galīgi mežoņi, kas dzīvo, vienīgi instinktu vadīti, viņi joprojām jūtas pazemoti savas nepietiekamās attīstības dēļ. Droši vien šie ļaudis jūtas laimīgi mežonīgajā dabā, jūt savu pārākumu pār meža zvēriem. Viņiem ne prātā nenāk, ka citas cilvēku grupas jau aizsteigušās tālu priekšā: radījušas mehānismus, izglitību, uzcēlušas pilsētas u.tml. Iespējams, dvēseles dzīlēs viņi neskaidri apjauš, ka laiks ir neatgriezeniski zaudēts, ka viņi viegli un bezatbildīgi ripojuši pa regresīvo evolūcijas slīpni, arvien vairāk un vairāk piemirstot savus dižos senčus, toties arvien vairāk un vairāk tuvojoties mežonīgajai, bezgarīgajai dabai. Šie ļaudis, protams, nesaprot, ka evolūcija necieš stabilu stāvokli, ka pastāv tikai divas izvēles: progress vai regress, bet progress prasa piepūli, brīžiem pat milzīgu piepūli.
Mūs iesēdināja laivā un aizveda uz hoteli. Tad automašīnā nogādāja līdz prāmim, lai pārceltos pāri Amazonei. Es uzkāpu uz prāmja un aplūkoju apkārtni: Amazones krastos varēja vērot nožēlojamas būdeles. Man blakus nostājās indiāņu puišelis netīrā krekliņā ar neveiklu uzrakstu "Kovbojs". Viņš skumji noraudzījās uz būdeli, no kuras droši vien bija cēlies. Es lūkojos uz zēniņu un domāju, ka viņam nekad tā arī neiegūt izglītibu, ka viņa likteni noteikusi paša priekšteču regresīvā dīkdieniba un viņš savu mūžu nodzīvos kādā no būdelēm, ja vien nekļūs par korokodila vai anakondas upuri.
Puisēns pārtvēra manu skatienu un iztapīgi pasmaidija. Bet es viņam stāvēju blakus - gara auguma, balts un sevi pārliecināts. Man ir paveicies - mani tālie senči, centīgi strādājot, gājuši pa progresa ceļu.
Cits gadijums, ko gribētu pastāstīt, saistās ar Sibiriju (Tai- miras pussalas apvidu). Mēs gājām pa augstākās sarežģītības pakāpes maršrutu un iemaldijāmies vietās, kur, kā tpēdz teikt, cilvēks savu kāju nebija spēris. Nāca sniegs ar lietu. Visapkārt bija tundra, ko caurvija akmeņainas aizas. Kļuva ļoti auksts, gribējās paslēpties no visur esošā griezīgā vēja.
Piepeši tundrā mēs pamanijām briežkopja būdu. Ierējās suņi, no būdas iznāca vairāki cilvēki, ģērbušies briežādas apmetņos. Vecākais no viņiem piesita sev pie krūtim un noteica:
- Priekšnieks.
Es noņēmu mugursomu un tieši tāpat, piesitis sev pie krūtim, saciju:
- Priekšnieks.
Briežkopis norādīja uz būdu un teica:
- Labi.
Mēs iegājām namiņā un apsēdāmies uz briežādām. Kļuva silti. Es saciju:
- Labi.
Kļuva skaidrs, ka būdas saimnieks krieviski zina tikai divus iepriekšminētos vārdus. Viņš paskatījās uz mani, norādija uz katlu ar vāritu brieža gaļu un teica:
- Priekšniek, labi.
Mēs ķērāmies pie ēšanas. Es aizgāju pēc mugursomas, izņēmu flakonu ar spirtu, parādiju to saimniekam un saciju:
- Priekšniek, labi.
Saimnieks pārlaida stingru skatienu savai ģimenei un mūsu puišiem, tad norādija uz sevi un mani un noteica:
- Priekšniek, labi.
Pēc šiem vārdiem man kļuva skaidrs, ka iedzert drikst tikai viņš un es - priekšnieki. Es ielēju spirtu, un mēs sadzērām. Saimnieks piesarka un sacīja:
- Priekšniek, labi.
Es uzkodu brieža gaļu un ari teicu:
- Priekšniek, labi.
Saruna ievilkās. Pienāca nakts, sākām taisities uz gulēšanu. Piepeši saimnieks norādija uz vienu no sievietēm un skaidri sacīja:
- Priekšniek, labi.
Es zināju par šo ziemeļu tautu paražu, taču apmulsu un, ar rokām parādījis, ka gribu gulēt, teicu:
- Priekšniek, labi.
Saimnieks piegāja pie sievietes, uzsita viņai uz pleca un sacija:
- Priekšniek, labi.
Galu galā saimnieks piekusa mani pierunāt. Mēs aizmigām.
No rita saimnieks, mūs pavadīdams, pacēla vienu no mūsu mugursomām, noelsās, tā pauzdams, ka tā ir smaga, bet pēc tam atkal piegāja pie iepriekšminētās sievietes, pasita viņai pa plecu un pārmetoši noteica:
- Eh, priekšniek, labi.
Mēs uzņēmām azimutu un devāmies ceļā. Pēc dažiem kilometriem, šķērsojot aizu, negaidot satikām vientuļu briežkopi, kurš brauca nartās. Viņš krieviski runāja diezgan labi. Apstājāmies, parunājāmies. Noskaidrojām, ka vairākus gadus viņš dzivojis ciematā, galīgi nodzēries, bet nu klejo kopā ar tā briežkopja ģimeni, pie kuriem mēs bijām.
- Vecais ((priekšnieks - E. M.) ir ļoti gudrs. Viņš klejo vis- neapdzivotākajās vietās, piesargās tikties ar baltajiem cilvēkiem. Viņš zina, ka mūsu tauta (ņenci - E. M.) slikti iztur kon- taktēšanos ar baltajiem cilvēkiem, nodzeras un mirst. Ja es dzīvotu kopā ar baltajiem cilvēkiem, ari jau būtu miris. Vecais mani izglāba. Taču tundrā balto cilvēku uzrodas arvien vairāk un vairāk, viņi atlido ar helikopteriem, brauc ar visurgājējiem. Mēs dodamies arvien vairāk uz ziemeļiem, driz vairs nebūs, kurp.
Tātad - vai mežoņi un pusmežoņi izdzīvos? Laikam jau ne. Siltumnīcas apstākļus viņiem radīt nav jēgas, jo progress iespējams tikai ar gribas piepūli, vēlmi cinīties un pārvarēt grūtības nākotnes vārdā. Tālo priekšteču regresivā dīkdienība, kas viņus pakāpeniski pārvērta par mežoņiem, izvērtusies par nāves grēku.
Jau minējām, ka viens no galvenajiem degradēšanās faktoriem ir tālo senču dīkdienība. Dīkdienība vienmēr ir regress, jo cilvēks ir radīts kā sākotne, kas pati attistās (progresē). Dīkdieņu paaudzes, kas cita citu nomaina, pat nepamana, kā tajās pakāpeniski degradējas daudzi garīguma elementi, pirmām kārtām griba, bet pēc tam degradējas arī smadzenes. No paaudzes paaudzē dzimst arvien mazāk talantīgu cilvēku, ļaudīs arvien vairāk sāk prevalēt dzīvnieku instinkti (paēst, pagulēt, vairoties utt.).
Vēl viens faktors, mūsuprāt, ir izolētiba. To apliecina fakts, ka vairākums mazo izolēto salu iedzīvotāju ir mežoņi. Šajā sakarībā jāpiebilst, ka dažu mazo tautu, piemēram, Čečenijas, vēlme paš- izolēties suverēnas valsts veidolā var būt regresīvs faktors, jo asiņu sajaukšanās un dinamiskāka dzīve lielas valsts robežās vienmēr veicina progresu.
Nākamais faktors ir dažu valstu vai cilšu fanātiski totalitāra pārvalde. Valdnieks propagandē kaut kādu teoriju vai faktu (komunismu, reliģiju, šamanismu, upurēšanu u.c.) un veido sabiedrību, kuras pamatā ir fanātiska ticība šai teorijai vai faktam. Visi, kas iebilst, tiek vajāti un iznicināti. Vajāšanām pirmām kārtām tiek pakļauti visspējīgākie cilvēki, kuru garīgais līmenis ir augstāks par fanātismu un kurus augstākā vadiba apskauž. Pakāpeniski spējīgo cilvēku skaits samazinās, sabiedrībā arvien vairāk progresē mežonīgi likumi un mežonigas paražas. Šajā ziņā kā piemēru var minēt PSRS (ļeņiniskās un staļiniskās represijas, kas izraisīja krasu degradāciju pirmām kārtām lauku iedzīvotājos un pārvērta valsti no ievērojamākā labības eksportētāja par importētāju) un Irāku (fanātiskā musulmaņu ticība).
(Jn, beidzot, visbūtiskākais faktors ir globālās katastrofas, pēc kurām izdzīvojušie tiek pakļauti primitīvas ražošanas apstākļiem. Tikai milzu griba un uzņēmība var izglābt cilvēkus no ātras kļūšanas par mežoņiem.
Mums radās šāds priekšstats: progress ir grūts un ilgs evolūcijas process, toties sabiedrības regress, pārejot mežonibā, notiek daudz vieglāk un daudz ātrāk. Skaidrs, ka graujošie procesi - ari evolūcijā - prasa mazāku piepūli nekā radošie.
Acīmredzot cilvēces vēsturē ir bijis ne mazums iespēju doties pa neatgriezenisku masveida degradācijas un mežonības ceļu. Apliecinājumu teiktajam var atrast gandrīz visos reliģiskajos un literatūras avotos, kas saistīti ar antropoģenēzi. Un visos šajos avotos teikts, ka laikos, kad cilvēces regress neatgriezeniskuma ziņā jau kļuvis bistams, nez no kurienes uz Zemes parādījās pravieši, kuri, liekot lietā savu gara spēku, centās apturēt regresu un virzit cilvēci pa progresīvas radišanas ceļu.
Mēs jau hipotētiski secinājām, ka pravieši uz Zemes parādijās, iznākot no Cilvēces genofonda. No tā varam pieņemt, ka Cilvēces genofonds un tā pamatā esošais somati fenomens uz Zemes raditi, lai novērstu cilvēku kļūšanu par mežoņiem.
Šambalas un Aharti viedie mūs vēro un analizē, nosakot īsto brīdi, kad aicināt talkā svēto Cilvēces genofondu, kur koncentrējušies labākie triju pēdējo mūsu Zemes civilizāciju pārstāvji. Dažas tautas un ciltis, kas atļaujas dīkdienībā kļūt par mežoņiem, nonāk uz regresivā evolūcijas procesa aitāra, toties citas tiek pakļautas praviešu garīgajai ietekmei, kuru darbībā manāmas dižās Šambalas un Aharti zinības, kā arī pats Radītājs.
Nobeidzot nodaļu par mežonību, es piepeši iedomājos, ka regress sabiedrībā sākas tad, ja pār atsevišķu cilvēku vai valsti kopumā rodas negativa aura, kad optimismu nomaina pesimisms un pārsvaru gūst negatīvā psihiskā enerģija, kas aug un barojas, ar baudu izgaršojot dzīves negativās puses.
"Bet negativa aura taču klāj arī Krieviju," es biju spiests atzit, un man ap sirdi kļuva pavisam šķērmi.