Man ir draugs. Viņa uzvārds - Lobanovs. Pēc dabas Jurijs Loba- novs ir kautrīgs, tāpēc sarunājoties bieži novēršas un lūkojas grīdā. Reiz es, būdams nevilšs liecinieks viņa sarežģītajai sarunai ar līgavu par kāzām, pievērsu uzmanību frāzei, ko izmeta puiša izredzētā:
- Jura, paskaties man acis! Kālab tu tā nodur skatienu, slēp no manis kaut ko, vai?
"Kāpēc viņa lūdz, lai Lobanovs paskatās viņai acīs?" es piepeši iedomājos. "Droši vien puiša acīs grib izlasīt to, ko viņš nepateica vārdos…"
Strādādams par oftalmologu, es katru dienu lūkojos cilvēkiem acīs. (Jn katru reizi pamanu, ka caur sarunbiedra acīm mēs spē-
jam uztvert papildu informāciju. Patiesi, cilvēki taču tik bieži saka: viņam ir baiļpilnas, milas pilnas acis, skumjas acis, priecīgas acis utt.
Kādu informāciju mēs no acīm spējam uztvert? Šim jautājumam veltītu pētījumu neesmu atradis. Bet, lai rastu atbildi, es pats izdarīju divus eksperimentus.
Es palūdzu divus visnotaļ izglitotus cilvēkus apsēsties vienam pret otru un sarunāties, neatraujot skatienu no sarunbiedra kājām. Ja sarunas temats bija kāda sausa, maz emocionāla jautājuma analīze, sarunbiedri tomēr varēja saprasties, lai gan abi izjuta diskomfortu, jo vēlējās palūkoties pretisēdētāja acīs. Bet, kolidz es pārvirzīju sarunu emocionālā gultnē, saruna ar noteikumu skatāmies viens otram uz kājām eksperimenta dalībniekiem kļuva neizturama.
- Man sarunbiedra vārdu patiesums jākontrolē pēc viņa acu izteiksmes, - teica viens no eksperimenta dalibniekiem.
Abi izmēģinājuma dalībnieki uzsvēra, ka, skatoties sarunbiedra acīs, sarunas laikā jūtas komfortabli un labi saprotas, apspriežot gan emocionālus, gan sausi racionālus jautājumus. Pēc šī eksperimenta es secināju, ka papildu informācijas loma, ko gūstam no sarunbiedra acīm, ir pietiekami nozīmīga.
Otrajam eksperimentam izvēlējos ievērojamu aktieru, politisko darbinieku un zinātnieku attēlus un sagriezu tos trijās daļās:
piere, acis, mute un deguns. Tās bija Allas Pugačovas, Mihaila Gorbačova, Oļega Dāla, Arnolda Švarcenegera, Alberta Ein- šteina, Sofijas Rotaru, Vladimira Visocka, Leonīda Brežņeva un citu slavenību fotogrāfijas.
Pēc tam septiņiem cilvēkiem neatkarīgi citam no cita es palūdzu pēc sejas pieres daļas noteikt, kas ir kurš. Visi eksperimenta dalībnieki apjuka, un tikai vienā gadījumā pēc specifiskās dzimumzīmes viņi noteica, ka tā ir Mihaila Gorbačova piere.
Tikpat nenoteiktas bija atbildes, cenšoties noteikt attiecīgo personu pēc mutes un deguna daļas. Tikai viens no septiņiem atpazina Brežņeva muti, smiedamies, ka savulaik uz visu mūžu iegaumējis, kā viņš bučojies.
Pēc sejas acu daļas eksperimenta dalībnieki vairākumā gadījumu spēja noteikt, kas ir kurš, lai gan ne vienmēr tas izdevās
uzreiz. "Tas ir Brežņevs, tas - Visockis, tā - Pugačova…" teica pārbaudāmie, aplūkojot uz fotogrāfijām redzamās acis. Nez kāpēc visiem izrādijās par sarežģītu atpazīt Sofiju Rotaru.
Pēc šī eksperimenta es pieņēmu, ka tieši tā sejas daļa, kur atrodas acis, sniedz informācijas maksimumu par cilvēku.
Kādu informāciju mēs saņemam no acīm? Ir zināms, ka cilvēka skatiens darbojas kā skenējošs stars; acī notiek sīkas, bet ārkārtīgi konkrētas un visaptverošas kustības, kuru rezultātā mūsu skatiens no visām pusēm izzīmē aplūkojamo objektu. Tieši tas, ka skatoties saņemam noskenēiu. informāciju, ļauj mums saredzēt attiecīgā objekta apjomu, izmērus un daudzas citas detaļas.
Skenējot acs ābolu, mēs nevaram iegūt daudz informācijas, jo acs ābolam kā anatomiskam orgānam redzamajā daļā ir tikai četri nozīmīgi parametri: baltā tīklene, apaļā, caurspīdīgā radzene, zīlīte un varavīksnenes krāsa. Turklāt šie parametri nemainās atkarībā no cilvēka stāvokļa.
Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, secinājām, ka ar skatienu mēs saņemam skenētu informāciju no visas sejas acu daļas, kurā ietilpst arī plakstiņi, uzacis, virsdegune un acu kaktiņi. Šie parametri ap acīm veido sarežģītu ģeometrisku konfigurāciju, kas nemitīgi mainās atkarībā no cilvēka stāvokļa (emocijas, sāpes u.tml.).
No tā es secināju, ka mēs raugāmies viens otram acīs, lai vērotu, kā mainās ģeometriskie parametri acu apvidū. Šī skenētā
oftalmoģeometriskā informācija caur acīm tiek nodota zemga- rozas smadzeņu centriem apstrādei. Pēc tam apstrādātā skenētā informācija tēlu veidolā tiek nodota galvas smadzeņu garozai, un tieši šie tēli veido mūsu spriedumu par sarunbiedru.
Kas tie ir par veidoliem? Pirmām kārtām jāmin emocijas (bailes, prieks, interese, vienaldzība u.tml.), ko labi redzam sarunbiedra acīs. Pēc acīm mēs varam atminēt cilvēka tautību (japānis, krievs, meksikānis u.tml.). Var pamanīt dažas cilvēka mentalitātes iezīmes: gribu, gļēvulību, labestību, dusmas u.tml. Un visbeidzot - acīmredzot pēc skenētās oftalmoģeometriskās informācijas ārsti nosaka tā dēvēto slimnieka habitus - vispārējo iespaidu par slimnieka stāvokli vai slimības diagnozi.
Slimību diagnosticēšana pēc cilvēka habitus bija ļoti izplatīta zemstes ārstu vidū XIX gadsimtā, kad slimnicās vēl nebija labas diagnosticējošās aparatūras. Zemstes ārsti speciāli trenēja redzi, lai, uzlūkojot pacientu, tūlīt varētu noteikt pareizu diagnozi.
- Jums, tēvocīt, ir tuberkuloze, - teica zemstes ārsts, tikai paskatījies uz pacienta acīm.
Arī es, būdams ārsts, esmu brīnījies, kā, apgūstot noteiktas iemaņas, izdodas diezgan precizi spriest par slimnieka diagnozi un stāvokli, viņu tikai uzlūkojot vien. Cln tas notiek, skatoties slimnieka acīs, nevis viņu izmeklējot pilnībā.
Šie vērojumi liecināja, ka, zinātniski izpētot pārmaiņas sejas acu apvidū, var iegūt ļoti nozīmīgu palīdzību daudzu jautājumu risināšanai (psihisko slimību diagnosticēšanai, objektīvā testēšanā piemērotībai dažām profesijām). Taču - kā šo sejas apvidu lai izpēta?
Man izdevās ar šo ideju ieinteresēt nelielu pētnieku grupu, un mēs pašiniciatīvas kārtā veicām pētījumu ar daudziem, aptuveni 1500 cilvēkiem.
Pieņēmuši, ka cilvēka skenējošais skatiens ņem ģeometrisko informāciju no acu apvidus, mēs izgatavojām kvalitatīvas šīs sejas daļas fotogrāfijas un mēģinājām pēc tām noskaidrot acu spraugu, plakstiņu, uzacu un virsdegunes ģeometriskās apstrādes principus. Kaut kas mums arī izdevās, taču vispārināmus ģeometriskos parametrus neatradām.
Sejas acu daļas datorapstrāde
Mēs sākām izgatavot diapozitīvus un, projicējot attēlus uz sienas, centāmies to pašu izdarīt palielinājumā. Taču mūs atkal piemeklēja neveiksme - vispārināmus ģeometriskos parametrus noskaidrot neizdevās.
Tad izveidojām datorsistēmu, kas deva iespēju acu apvidus attēlu skatīt uz ekrāna, un sākām analīzi ar speciālu programmu starpniecību. Šis paņēmiens izrādījās daudz ērtāks, jo sejas acu apvidus ģeometriskos parametrus varēja izskaitļot daudz precīzāk un ievadīt datora atmiņā. Tomēr vispārinošu ģeometrisko principu tā ari neatradām.
Mēs pat uz kādu laiku pārtraucām darbu - ģeometrisko figūru aprēķini bija ļoti apnicigi, un tās izdevās salidzināt tikai nosacītos skaitļos, kas savukārt traucēja statistisko apstrādi. Tuvojās šis zinātniskās idejas norieta brīdis.
Par laimi, reiz es ievēroju īpatnēju parādību, kurai pirmajā brīdī, šķiet, nebija nekā kopiga ar zinātniskiem oftalmoģeometriska- jiem pētījumiem. Es konsultēju piecus gadus vecu meitenīti. Viņa sēdēja klēpī savai 28 gadus vecajai mātei. Māte noliecās pie meitiņas sejas un, kaut ko čukstot bērna austiņā, palīdzēja ārstam apskatīt viņas acis. Noguris no acs pētīšanas, es atliecu galvu atpakaļ un palūkojos uz māti un meitu vienlaikus. Šajā bridī pievērsu uzmanību tam, ka mātes acs radzene ir tikpat liela kā meitiņai, kaut gan viņu ķermeņu izmēri daudzkārt atšķirās. "Kāpēc radzenes abām ir vienādas? Pēc loģikas taču mazās meitenītes acs radzenei vajadzētu būt mazākai!" es nodomāju.
Nomācis savu ziņkārību, pabeidzu meitenītes apskati, noteicu diagnozi, uzrakstīju slēdzienu un norīkojumu uz operāciju. Kārtējais slimnieks jau stāvēja uz mana kabineta sliekšņa. "Vai patiešām ari šim pieaugušajam pacientam acs radzene ir tikpat liela kā tai mazajai meitenītei?" es domāju, atcerēdamies mazo un apskatot nākamā pacienta acis.
CJn patiešām - radzeņu izmēri man šķita vienādi. Es nenoturējos un palūdzu sekretāri paieties pa mūsu klīniku un savākt ap divdesmit dažāda vecuma un auguma cilvēku - vīriešus un sievietes. Kad visi bija sapulcēti, es paņēmu oftalmoskopu un aplūkoju viņu acis, salīdzinot ar pārējo acim. Doma, ka radzeņu izmēri visiem cilvēkiem ir vienādi neatkarīgi no viņu vecuma, svara un auguma, pilnībā apstiprinājās.
"Savādi," es domāju, "tā vien šķiet, ka radzenes izmēri cilvēka organismā ir konstanti, gluži kā absolūta mērijumu vienība organismā!"
Man blakus sēdēja mūsu ķirurģe Venera Haļimova - miniatūra, skaista sieviete. Es paskatījos uz viņas kājām un pavaicāju:
- Venera, kura izmēra apavus tu valkā?
- Trīsdesmit piektā. CJn tad?
- Bet es - četrdesmit trešā. Paklau, pieiesim pie spoguļa!
Mēs piegājām pie spoguļa - mums pretim divi acu pāri ar vienāda izmēra radzenēm.
"Interesanti," es nodomāju, "cilvēka organismā visi izmēri ir nosacīti: rokām - dažādi, kājām - dažādi, sejai - dažādi, ķermenim - dažādi, vēders vienam liels, citam plakans, un pat smadzeņu un iekšējo orgānu (aknu, kuņģa, plaušu u.c.) izmēri atšķiras. Bet acu radzenes visiem ir vienādas! Vai patiešām neviens zinātnieks to līdz šim nav pamanījis?"
Izskatīju visu speciālo literatūru, taču nekādas norādes par šo tematu neatradu. Tad es noorganizēju daudzus radzeņu diametra mērījumus zem operāciju mikroskopa ar speciāla ķirurģiskā cirkuļa palīdzību, salīdzinot tos ar plaukstu un kāju pēdu platumu un garumu. Mēs izveidojām variantu rindas, statistiski tās apstrādājām un noskaidrojām, ka radzenes diametrs, salīdzinot ar plaukstu un kāju pēdu izmēriem, veido gandrīz absolūti konstantu lielumu - 10 plus mīnus 0,56 mm.
Mērijumi ar ultraskaņu ļāva noskaidrot, ka acs ābola izmēri (acs gareniskā ass) kopš dzimšanas brīža pakāpeniski palielinās un tikai
14 lidz 18 gadu vecumā sasniedz savu vidējo lielumu - 24 mm. Radzenes diametrs pēc dzimšanas pavisam nedaudz palielinās līdz četru gadu vecumam un tad kļūst par konstantu lielumu.
Tātad acs ābola augšana apsteidz pārmaiņas, kas ar gadiem rodas radzenes diametrā. Tāpēc arī mazu bērnu acis šķiet lielākas nekā pieaugušajiem.
Kāpēc radzenes diametrs ir konstants? (iz šo jautājumu man ir grūti atbildēt. Taču šo absolūto lielumu cilvēka organismā var izmantot kā mērvienību, cita starpā, arī oftalmoģeometriskajos pētījumos.
Doma par to, ka radzenes izmēra konstante var kļūt par izejas punktu oftalmoģeometrisko parametru noskaidrošanā, man piezagās jau tad, kad pirmo reizi pievērsu uzmanību faktam, ka visiem cilvēkiem ir vienādi lielas radzenes. Taču pilnībā šī doma guva apstiprinājumu tikai pēc statistisko pētījumu pabeigšanas, kad mēģinājām izveidot sejas acu apvidus ģeometriskās figūras, ņemot vērā radzeņu konstanti.
Tajā laikā pie manis ieradās Clfas galvenais ginekologs. Viņa ārienes apbrīnojamais solīdums neradīja šaubas: garš augums, skaists viduklis, milzīga ovāla seja, kupla bārda un augsta piere. Gandrīz vienlaikus ar viņu kabinetā ienāca arī mana operāciju māsa Ļena Voroņina - glīta, piemilīga, miniatūra sieviete. Galvenā ginekologa un Ļenas Voroņinas sejas tik krasi atšķīrās viena no otras, ka es, pievērsis tam uzmanību, piedāvāju viņiem kļūt par izmēģinājuma eksponātiem oftalmoģeometriskam datoruz- ņēmumam. "Ja reiz viņu sejas ir tik dažādas," es domāju, "ar ko atšķiras viņu acis?"
Mēs ievadījām galvenā ginekologa un Ļenas Voroņinas, kā arī mūsu līdzstrādnieces Olgas Išmitovas četrpadsmitgadigā dēla sejas datora atmiņā.
Radzenes diametrs nav atkarīgs no sejas izmēra
Pēc tam sākām analizēt ģeometriskās figūras, kas radās, novelkot pieskares gar acu augšējiem un apakšējiem plakstiņiem. Izveidojās divi četrstūri: lielākais (savienojot pieskares, kas novilktas gar plakstiņu ārējo likumu) un mazākais (savienojot pieskares, kas novilktas gar plakstiņu iekšējo līkumu). Šo divu četrstūru forma un izmēri visiem trim indivīdiem izrādījās pavisam atšķirīgi, taču radzeņu izmēri, kas atradās lielā četrstūra shēmas iekšienē, bija pilnīgi vienādi. Tā arī radās doma izmantot radzenes diametru kā mērījumu vienību, matemātiski analizējot lielo un mazo četrstūri, kā ari abu četrstūru attiecības. Tas tad beidzot ļāva izteikt četrstūru matemātisko raksturojumu kā vienādojumu, kura atrisinājums deva skaitli, kas parādīja pētāmā indivīda oftalmoģeometriju.
Galvenā ginekologa, Ļenas Voroņinas un četrpadsmitgadīgā zēna oftalmoģeometriskā skaitļa salīdzināšana parādīja viņu būtiskās atšķirības. Galvenā ginekologa skaitlis bija 3474, Ļenai Voroņinai - 2015, zēnam - 2776.
Vai var lielā un mazā četrstūra individuālās iezimes salīdzināt ar katra cilvēka sejas pantiem? Mēs uzzīmējām galvenā ginekologa seju, iztēlojoties to kā ģeometrisku figūru kombināciju.
To pašu izdarijām ar Ļenas Voroņinas un zēna seju un centāmies atrast sejas pantus raksturojošo ģeometrisko figūru kombināciju matemātiskās sakarības ar abu četrstūru ģeometrisko raksturojumu. Šīs sakarības izpaudās diezgan skaidri, un tāpēc mums, ņemot par pamatu galvenā ginekologa acu apvidū izveidotos četrstūrus, izdevās rekonstruēt viņa sejas būtiskākos vaibstus, kas izrādījās visnotaļ tuvi oriģinālam. Tāpat apstrādājām datorā arī Ļenas Voroņinas un zēna sejas attēlus.
Tā sapratām, ka mums ir izdevies vispārējos vilcienos noskaidrot sejas rekonstrukcijas principu pēc acu apvidus ģeometriskā raksturojuma.
Turpmāk, izmantojot 1500 cilvēku parametrus, precizējām sejas rekonstrukcijas principus pēc divu acs apvidus četrstūru ģeometriskā raksturojuma. Taču tikt pie pilnīgas precizitātes neizdevās. Kāpēc? Noskaidrojās, ka ir vismaz 22 oftalmoģeomet- riskie raksturojumi, bet iepriekšminētie četrstūri pārstāvēja tikai divus no tiem. (Jn vienlaicīga visu 22 parametru matemātiskā analīze izrādījās tik sarežģīta, ka mēs ar to netikām galā.
Turklāt visi šie 22 parametri nemitīgi mainās atkarībā no cilvēka emocijām, stāvokļa, slimībām un tamlīdzīgiem faktoriem.
Kāda varena skaitļošanas prasme piemit nelielajiem cilvēka smadzeņu zemgarozas mezgliem, kas apstrādā oftalmoģeomet-
risko informāciju! Tie taču šo sarežģīto informāciju spēj apstrādāt vienā acumirklī un nosūtīt galvas smadzeņu garozai kā tēlus, sajūtas un citas izjūtas, kaut gan šo smadzeņu mezglu izmēri (aptuveni 1 cm) nav salīdzināmi ar mūsdienu datoru izmēriem. Dievs patiešām ir dižens, radīdams tik ideālas smadzenes!
Bet mēs spējām matemātiski apstrādāt tikai divus parametrus no 22 esošajiem! Taču arī šis nelielais panākums mums ļāva jau diezgan pārliecinoši runāt par to, ka ikviena cilvēka oftal- moģeometriskie parametri ir krasi individuāli un kaut kas līdzīgs dzimumzīmītei. Šī oftalmoģeometriskā dzimumzīmite nemitigi mainās emociju un tamlidzīgu faktoru ietekmē, taču pamatā saglabā savu iedzimto individualitāti.
Tajā pašā laikā katra cilvēka individuālie oftalmoģeometris- kie parametri ir saistīti ar sejas ģeometrisko raksturojumu un pat dažām ķermeņa daļām, tāpēc orientējošos vilcienos pēc tiem iespējams rekonstruēt cilvēka izskatu. Tieši tāpēc, skatoties cilvēkam acīs, mēs varam spriest vairāk nekā tikai par acīm vien.
Un, visbeidzot, vienīgā cilvēka organisma konstante - radzenes diametrs - izvietojas oftalmoģeometrisko shēmu robežās, tādējādi it kā pasakot priekšā, ka tā arī ir oftalmoģeometrisko mērījumu vienība.
Acis atspoguļojas gandrīz viss, kas notiek organismā un smadzenēs, un šo uisu var saskatīt minētajās 22 (lai gan iespējams,
ka vairāk) acu apvidus parametru pārmaiņās. Nākotnē oftalmo- ģeometrijā, protams, tiks veikti pamatīgi pētījumi, un tie sniegs atbildes uz daudziem medicīnas un psiholoģijas jautājumiem. Pati daba mūs virza uz to.
Bet oftalmoģeometriju tēlaini var raksturot kā izjūtu un sajūtu attēlošanu ar matemātiskiem līdzekļiem.
Skatiens, kas darbojas kā skenējošs stars, nolasa informāciju no acu apvidus, kurā ar ļoti sīkām, konkrētām, precīzām un visaptverošām plakstiņu, uzacu, acu ābolu un ādas kustībām atspoguļojas gan mūsu izjūtas un sajūtas, gan katra cilvēka individualitāte. Mēs skatāmies viens otram acīs tāpēc, ka no acīm (precīzāk, acu apvidus) iegūstam papildu informāciju par cilvēka individualitāti un tās izmaiņām, kas rodas sajūtu un izjūtu rezultātā.
Protams, ir iespējams, ka, skatoties viens otram acis, mēs saņemam arī telepātiska rakstura informāciju. Bet, pat ja tā ir taisnība, ģeometriskās informācijas nolasīšanu no acu apvidus noliegt nevar.
Ir vairāki oftalmoģeometrijas praktiskā pielietojuma veidi: personas identifikācija, cilvēka izskata rekonstrukcija, personas mentālo īpašību noteikšana, cilvēka sajūtu un izjūtu objektīva analīze, psihisko slimību diagnostika, somatisko slimību diagnostika, tautības noteikšana un… cilvēces izcelsmes pētniecība.
1. Attiecibā uz personas identifikāciju, mēs jau esam ieguvuši pietiekami pārliecinošas ziņas, ka, pat pētot tikai divus (no 22) oftalmoģeometriskos parametrus, katram cilvēkam var noteikt precīzu rādītāju, kas raksturīgs tikai un vienīgi viņam. Statistiskie pētījumi rāda, ka šis individuālais rādītājs samērā bieži atkārtojas, atkārtojot oftalmoģeometriskos uzņēmumus datorā, proti,
Iespēja identificet cilvēku, izmantojot oftalmoģeometrijas datus
tas ir raksturīgs tieši šim konkrētajam cilvēkam. Individuālā oftal- moģeometriskā rādītāja precizitāte, manuprāt, palielināsies, ievadot aprēķinos lielāku oftalmoģeometrisko parametru skaitu.
Veidojot oftalmoģeometrisko datoruzņēmumu personas identifikācijai, ir ļoti svarīgi panākt, lai pētāmais cilvēks būtu mierigs un līdzsvarots un maksimāli tiktu izslēgta emocionālā fona ietekme.
Ir zināmi divi personas identifikācijas pamatpaņēmieni: sejas fotografēšana un daktiloskopija. Personas oftalmoģeometriskā identifikācija šajā ziņā var kļūt par papildu paņēmienu un izrādīties noderīga gadījumos, kad cilvēks maina ārieni un sakropļo pirkstus. Domājams, ka kriminālistika, aizsardzības un finanšu struktūras un tamlīdzīgas jomas nākotnē kļūs par personas of- talmoģeometriskās identifikācijas izmantotājām.
2. Cilvēka izskata rekonstruēšanu pēc oftalmoģeometrijas datiem mēs izmēģinājām tikai ar dažiem cilvēkiem. Tomēr rekonstrukcijas principus noteicām pietiekami precīzi un sasniedzām aptuvenu rekonstruējamā un pētāmā indivīda ārienes lidzību.
Kāpēc mēs šos pētījumus neturpinām? Tāpēc, ka, sākot rekonstruēt tā cilvēka izskatu, kura acis attēlotas uz Tibetas tempļiem,
mēs ieguvām tik interesantu veidolu, ka visi mūsu pūliņi tika novirziti uz cilvēces izcelsmes pētījumiem. Bet par to vēlāk.
3. Personas mentālā raksturojuma of- talmoģeometriskā noteikšana var izrādīties mērķtiecīga, piemēram, profesionālai atlasei, objektīvi testējot lidotājus, kosmonautus, ķirurgus u.c. Praksē testēšana notiek, taču tā ir subjektīva (t.i., atkarīga no testētāja), nevis objektīva.
Mentalitātes pētijumiem mēs izraudzī- jāmies cilvēkus ar spilgti izteiktām īpašībām: gribasspēks, bailīgums, labestība, dusmas. Katrā grupā bija seši cilvēki. Piemēram, grupu gribasspēks izveidojām no cilvēkiem, par kuriem labi zinājām, ka viņiem patiešām piemīt šāda īpašība. To pašu var teikt par grupām bailīgums, labestība un dusmas. Oftal- moģeometriskais vērtējums tika veikts pēc iepriekšminētajiem diviem acu apvidus četrstūriem - lielā un mazā. Noskaidrojās, lūk, kas.
Ar gribasspēku apveltītiem cilvēkiem lielais un mazais četrstūris izrādījās vienādsānu, to stūru grādi bija ļoti līdzīgi un mazais četrstūris diezgan vienmērīgi ietilpa lielajā četrstūrī.
Bailīgo cilvēku grupā lielais četrstūris tuvinājās trīsstūrim ar pamatni uz leju, kā ari mazais četrstūris tuvinājās trīsstūra formai, tikai ar pamatni uz augšu. Atšķirība starp bailīgo un gribasspēka grupu bija tik izteikta, ka tai pat nebija nepieciešams statistisks apstiprinājums.
Labestīgo grupas ļaudīm lielais četrstūris atgādināja rombu, kas pagriezts uz sāniem. Arī mazajam četrstūrim bija sāņus pagriezta romba forma, un arī tas diezgan vienmērīgi ietilpa lielajā četrstūrī.
Dusmīgo grupā bija redzams, kā lielais četrstūris vienmērīgi saplacinās un kļūst salīdzinoši šaurs, bet mazais četrstūris iegūst
trissturim tuvu formu ar pamatni uz augšu. Ari atšķiribas starp grupām labestība un dusmas bija krasi izteiktas.
Minētos pētijumus, protams, nevar uzskatit par pabeigtiem, un tie neizceļas ar lielu precizitāti, jo tie aptvēra nelielu cilvēku skaitu. Taču ari šie dati ir visnotaļ interesanti. Pirmkārt, rodas priekšstats, ka cilvēki, kas apveltiti ar stipru gribasspēku, visbiežāk mēdz būt labestigi. Otrkārt, bailīgiem cilvēkiem ir nosliece uz dusmām (vienādie mazie četrstūri), un otrādi: dusmīgie cilvēki bieži vien ir bailīgi.
Protams, ka starp gribasspēku, bailīgumu, labestību un dusmām pastāv neskaitāmas starpformas, kuras var mērīt oftal- moģeometriski. Var mērīt arī citas cilvēka mentālās iezīmes.
4. Objektīvu cilvēka izjūtu un sajūtu analizi mēs pagaidām veicām virspusēji. Taču jau pirmās iegūtās ziņas mums šķita visnotaļ aizraujošas.
Kas tad ir jūtas? Mīlestība, sašutums, dusmošanās, apmierinātība un daudz kas cits. Dzejnieki un rakstnieki stāsta par cilvēku jūtām. Taču ārsti jūtām reti pievērš uzmanibu, lai gan jūtu elements ciešanu pilnā organismā pastāv vienmēr. Tautā mēdz teikt, ka māte spēj bērnu izārstēt ar milestību.
Vai tiešām oftalmoģeometriski iespējams izmērīt, piemēram, cilvēka iemīlēšanās vai sašutuma pakāpi? Es domāju, ka drīz tas būs iespējams, iekļaujot datoranalizē lielāku oftalmoģeometrisko parametru skaitu. Bet pagaidām, kamēr mēs spējam analīzei pakļaut tikai divus parametrus no 22, šādi pētījumi ir ļoti neprecizi.
Sajūtas (sāpes, nespēks, enerģijas pieplūdums u.tml.) ir izmērāmas daudz precīzāk, pat ņemot par pamatu tikai divus iepriekšminētos parametrus. Tomēr, lai veiktu konkrētus pētījumus ar statistisko analīzi, mums pietrūka iniciatīvas - kā nekā mūsu centrs ir ķirurģiska klīnika un galvenie spēki tiek veltīti operāciju izstrādei un veikšanai.
Tomēr var teikt, ka oftalmoģeometriskā izjūtu un sajūtu analīze var atklāt jaunas perspektīvas ne tikai medicīnā, bet ari citās zinātnes jomās. īpaši vērtīga tā var izrādīties psiholoģijā, un droši vien psiholoģija būs tā zinātnes nozare, kas pārzinās oftalmoģeometrijas matemātiskās metodes.
5. Mēs veicām psihisko slimību diagnosticēšanu vairākiem slimniekiem, kuru diagnoze bija - šizofrēnija. Lielā četrstūra parametros neatradām nekādas tipiskas analoģijas. Taču mazais četrstūris visiem apsekotajiem šizofrēniķiem uzrādīja sliecibu tuvoties trīsstūra formai, kas vērsts ar pamatni uz augšu.
Protams, noteikt diagnozi "šizofrēnija", tikai pamatojoties uz acu apvidus mazā četrstūra izmaiņām, nevar. Jāizpēta ļoti daudzi oftalmoģeometriskie parametri, kuros pat aptuvenā apskatē var saskatīt ne mazumu specifisku pārmaiņu, kas prasa sarežģītu matemātisko apstrādi.
Psihisko slimību diagnosticēšanas perspektīva ar oftalmoģeometrijas metodēm, manuprāt, ir diezgan plaša. Diemžēl mūsdienu psihiatri izmanto diezgan subjektīvas diagnostikas metodes, kas ir atkarīgas no ārsta subjektīvās uztveres, uzklausot atbildes uz diagnosticējošiem jautājumiem. Subjektīvisms šajā ziņā ir novedis pie tā, ka visā pasaulē notiek spekulācijas, vai cilvēks ir psihiski slims vai ne (atcerieties staļiniskās represijas un daudzas krimināllietas). Oftalmoģeometriskās metodes ieviešana ļaus iegūt objektīvu papildinformāciju, kas spēs palīdzēt psihisko slimību diagnostikā.
6. Somatisko (organisma) slimību diagnostiku ar oftalmoģeometrijas metodi mēs veicām četriem aknu cirozes slimniekiem un četriem onkoloģisko slimību slimniekiem pēdējā stadijā. Onkoloģiskajiem slimniekiem mums neizdevās noskaidrot kādas specifiskas lielā un mazā četrstūra pārmaiņas, tāpēc runāt par vēža diagnostiku, it sevišķi sākumstadijā, ir pāragri.
Toties aknu cirozes slimniekiem mums izdevās atrast mazā četrstūra pāreju trīsstūrī, kura pamatne vērsta uz augšu. Vai tā ir diagnosticējoša aknu cirozes pazi- me? Protams, ne. Mazā četrstūra tuvināšanos trīsstūrim mēs konstatējām arī šizofrēnijas slimniekiem, cilvēkiem ar ļaunu raksturu (atcerieties dusmīgo grupu) un bailīgajiem (bailīgo grupa). Un nu padomāsim, kāpēc tā. Kopīgs šiem cilvēkiem ir negatīvisms (noliedzošais moments): somatiska slimība (aknu ciroze), dvēseles slimība (šizofrēnija) vai negatīvas mentālās iezīmes (dusmas, bailīgums). Tas ļauj pieņemt, ka acu apvidus mazais četrstūris ir negatīvās psihiskās enerģijas indikators.
Tolaik, pētot šo jautājumu, es vēl nezināju, ka Austrumos seno ārstniecības metožu pamatā (ārstēšana ar iekšējo enerģiju) ir organisma atbrivošana no negatīvās psihiskās enerģijas. Toreiz man ne prātā nenāca, ka milestība un līdzjūtība, ko propagandē Austrumi, ir pretinde ne tikai dusmām un bailēm, bet darbojas ari pret slimību rašanos. Un, protams, es pat visfantastiskākajā sapni nevarēju iztēloties, ka organisma atbrivošana no negatīvās psihiskās enerģijas var aizvest pie tāda brīnuma kā somati - dzīva cilvēka ķermeņa iekonservēšanas, saglabājot dzīvotspēju tūkstošiem un miljoniem gadu.
Bet, ja runājam par somatisko slimību diagnostiku ar oftalmoģeometrijas palīdzību, pagaidām uz šo jautājumu atbildes man nav. Pētījumi jāturpina.
Domubiedri
7. Nacionalitātes noskaidrošana ar oftalmoģeometrijas paņēmieniem parādīja, ka šie kritēriji izpaužas diezgan precīzi. Pēc lielā un mazā četrstūra rakstura var ne tikai atšķirt ķinieti no eiropieša vai nēģeri no indonēzieša, bet ari noskaidrot daudz precizākas nacionālās iezīmes.
Šo jautājumu mēs sīki pētījām, analizējot dažādu uz Zemes dzīvojošu ļaužu rases. Bet šādas analīzes nepieciešamība radās tāpēc, ka mēs nolēmām no oftalmoģeometrijas skatījuma sākt pētīt cilvēces izcelsmi uz Zemes. Bet par to sīkāk nākamajā nodaļā.
Pabeidzot nodaļu par oftalmoģeometriju, es gribētu pateikt, ka mēs skatāmies viens otram acīs ne jau aiz dīkdienigas ziņkārības - no sarunbiedra acīm gūstam informāciju par viņa sajūtām un izjūtām, kas atspoguļojas acu apvidū kā sarežģīta ģeometrisko parametru konfigurācija. Zemapziņā mēs spējam analizēt šīs ģeometriskās figūras un veidot savu priekšstatu par cilvēka domām, veseiibu, sajūtām un izjūtām neatkarīgi no viņa vārdiem. Tāpēc, ja jūs gribat būt atvērts cilvēks, skatieties savam sarunbiedram tieši acis un nevalkājiet tumšas brilles. Tad jūs atstāsiet stipra un godiga cilvēka iespaidu.