(Jz jebkuru ārzemnieku Krievija atstāj divējādu iespaidu: no vienas puses, tā dveš spēku, jo šai valstij pieder milzu teritorijas un piemit ārkārtigi augsta intelektuāli zinātniskā vareniba, no otras puses, krievi nespēj noorganizēt kaut cik jēdzīgu sadzivi un mitinās nožēlojamos mājokļos, ikdienā šķērso piemēslotas māju ieejas, brauc pa dubļiem un peļķēm. Krievu dvēseles paradoksus skaidro ar visu ko: Sibirijas sala ietekmi, Krievijas plašumiem, krievu dvēseles austrumu elementiem utt. Bet nu palūkosimies uz Krieviju no viedokļa, kas saistīts ar šo grāmatu.
1555. gadā dižais franču pareģis Nostradams rakstījis, ka XX gadsimta sākumā Akvilonas valstī (Krievijā - E. M.) ieradīsies pats Antikrists un valdis pār šo valsti divos veidolos, kuru dzimšanas dati atšķirsies par deviņiem gadiem, deviņiem mēnešiem un deviņām stundām. Kā nopratu no Nostradama pētnieku atziņām, Ļeņina un Staļina dzimšanas dati atšķiras par trim iepriekšminētajiem devītniekiem. Tie paši pētnieki pieņem, ka Ļeņina gars iemiesojies Staļina ķermenī, padzenot viņa daudz vārgāko garu. Nostradams ari rakstījis, ka Antikrista valdīšanu Akvilonas valstī pavadīs negatīvas psihiskās auras izveidošanās un cilvēki cits citu iznicinās.
Es neņemos spriest par Nostradama vārdiem un neesmu pārliecināts, ka pareizi sapratu dižā pareģa pētniekus, taču sakritība saistībā ar boļševiku nākšanu pie varas piesakās pati no sevis.
Man negribas aizvainot daudzus gados vecākus ļaudis, kuri savu mūžu veltīja komunisma celtniecībai; taču fakts paliek fakts - ļeņiniskās un staļiniskās represijas aiznesa miljoniem labāko Krievijas (PSRS) iedzīvotāju dzīvību. Varas kults sasniedza kulmināciju; tā vārdā nežēloja neko - nedz labākos zemniekus (kulakus), nedz labākos rakstniekus, zinātniekus vai krievu aristokrātiju. Zem ārēji skaistā vienlīdzības lozunga tika iznidēti cilvēki, kuri atradās augstāk par pelēko viduvējibu. Savukārt zem lozunga "proletariāta diktatūra" (kura absurdums nerada šaubas, jo tā ir izpildītāja diktatūra) strādnieki stājās preti inteliģencei, tā vēl vairāk nostiprinot varas kultu. Totālā sabiedriskošana neļāva cilvēkiem attīstīties kā personībām. Apnicigie partijnieku štampi cilvēku smadzenēs tika iekalti kā lūgšanas. Reliģija tika izsludināta ārpus likuma.
Kāpēc komunisms, kura anticilvēciskā būtība nerada šaubas, tik ilgus gadus spēja noturēties pie varas? No Kopigās informatīvās telpas koncepcijas viedokļa komunisma idejas ekspluatēja kaut kādu ļoti spēcīgu negatīvās psihiskās enerģijas veidu, un daudzējādā ziņā tā spēja nomākt psihiskās enerģijas pozitīvās izpausmes. Manuprāt, komunisma idejas masveidā ekspluatēja to negativās psihiskās enerģijas veidu, kuras pamatā ir skaudība.
Skaudība ļaužu vidū ir visnotaļ izplatīta parādība: vājais apskauž stipro, neglīta sieviete apskauž skaistuli, viduvējiba - talantu, trūkumcietējs - bagātnieku utt. Skaudiba ir daudzu mūsu dzives negāciju - intrigu, sūdzību, karjerisma, talantu apspiešanas - pamatā. Sabiedrība cenšas apslāpēt skaudības izpausmes, radot dažādus likumus un teorijas, - pretējā gadijumā viss progresīvais tiktu izpostīts, lai tikai apmierinātu skaudības sald- mes instinktus. Skaudīgs cilvēks nespēj rast mieru, viņu dienu un nakti grauž paša nepilnvērtibas izjūta, salīdzinot ar kādu talantīgu cilvēku. Ja skaudības izjūtas tiek nomāktas, cilvēks dzīvo cik necik mierīgi, taču atliek šīm jūtām atmosties, kā tās izvēršas slimīgā un smagā mānijā. Es atceros kāda institūta direktoru, kurš mūsu zinātniskā virziena sagrāves periodā man teica: "Es ticu, ka tavas operācijas cilvēkiem nāk par labu. Bet es ar tevi, Muldašov, cinīšos, es tevi iznīcināšu, pat ja visu zaudēšu."
Komunisma vienlīdzības ideja bez visa cita par likumīgām padara ari vājā un stiprā, dumjā un gudrā, nabagā un bagātā tiesības, un tādā kārtā likumīga kļūst ari vājā cilvēka skaudiba pret stipro, dumjā - pret gudro, trūcigā - pret bagāto. Skaudības pilns cilvēks, dvēseles dziļumos juzdams, ka vienlīdzīgas tiesības vēl nav vienlīdzīgas iespējas, nekavējoties šīs vienlīdzīgās tiesības sāk izmantot paša nevaldāmās skaudības labā. Tieši tāpēc komunisti dažos mēnešos spēja noorganizēt represijas pret kulakiem, aristokrātiju un zinātniekiem. Negatīvā psihiskā enerģija augsti uzbangojušas skaudības veidolā pret šīspasaules varenajiem bija viņu sabiedrotā.
Es domāju, ka komunisti dvēseles dziļumos saprata - reliģija darbojas pret viņiem, jo stāsta par To Pasauli, par cilvēka dievišķo izcelsmi un propagandē pozitīvu psihisko darbību (mīlestību, labestību utt.), kas bija krasā pretrunā ar komunistu akcentēto negatīvo psihisko enerģiju. Tāpēc viņi sagrāva reliģiju un radīja savus dievus: Ļeņinu, Staļinu un citus - skaudības dievus. Varas kults sasniedza augstāko stadiju - Augstākā Saprāta noliegumu un tā nomaiņu ar elkveida lideriem.
Vienīgās pozitīvās izpausmes, kuras komunisti baidījās pilnīgi iznicināt, bija zināšanas. Viņiem tās izrādījās nepieciešamas, lai īstenotu pasaules revolūciju. Komunistisko ideju propagandēšana zinātnieku vidū izvērtās sevišķi spēcīgi, tika ieviests zinātnes partijiskums, bet ievērojamākie un brīvdomīgākie zinātnieki (Vavilovs u.c.) tika represēti.
Tomēr nevar arī apgalvot, ka visi cilvēki, kuri dzīvoja komunisma režīmā, bija uzticīgi negatīvajai psihiskai enerģijai, kas klājās pār valsti. Gluži pretēji, daudzos cilvēkos modās dziļi slēpta iekšēja pretošanās psihiskā negatīvisma uzbrukumiem, un viņi cinijās - vieni tieši, otri netieši -, lai jele kādā mērā uzvarētu dzives pozitīvie momenti. Piemēram, jāatzīst, ka Krievijas sociālisma periodā ļoti strauji attistijās zinātne, lai gan zinātnieki saņēma nožēlojamas algas un daudzējādā ziņā tika nošķirti no pārējās zinātniskās pasaules, taču acimredzot nostrādāja neapslāpējama vēlēšanās apliecināt sevi kaut vai zināšanu ieguvē, par kuru dievišķumu un nozimibu priekšā čukstēja karma. Vai ari plaši attīstījās tūrisms, kad cilvēki, dodamies kalnos vai taigā, apliecināja sevi cīņā ar mežonigo dabu, kurā nepastāv kompromisi un uz kārts tiek likts nevis rezultāts, bet gan dzīvība.
Tieši šie ļaudis, kas komunistiskā režima laikos prata atrast vietu pozitivai radošai darbibai, izglāba Krieviju (PSRS), neļaujot tai noripot pa iekšējas pašiznīcināšanās nogāzi, un pat palīdzēja saglabāt varenas pasaules lielvalsts statusu. Šie cilvēki bija īsti cīnītāji, kuri ar savu pozitīvo psihisko enerģiju darbojās pretī totālā psihiskā negativisma apliecināšanas politikai. Šos ļaudis var arī dēvēt par varoņiem, jo viņi neļāva negatīvajiem spēkiem pārvērst Krieviju (PSRS) par degradējušos, izlaidīgu un pa pusei izbadējušos valsti kā Kuba vai Kambodža (šajās valstis es esmu bijis un par to varu runāt ar pilnu pārliecibu). Šo cilvēku vidū bija gan zinātnieki un ārsti, gan skolotāji un strādnieki, kā ari partijas darbinieki. Mums būtu jānoliec galva šo cilvēku priekšā, jo viņi ne tikai vienkārši radīja, bet radīja melno negatīvo spēku valdišanas laikā. Un partijas biedra karte, kas tiem piederēja, radošajai darbībai netraucēja.
Bet nu pacentīsimies atbildēt uz jautājumu, kas tika uzdots šis nodaļas sākumā, - par Krievijas paradoksiem. Atbilde it kā prasās pati no sevis - tā Krievijas iedzīvotāju daļa, kas cīņā ar negatīvismu radīja dzīves pozitivos momentus, apliecināja un saglabāja augstu valsts zinātniski intelektuālo potenciālu, bet tā daļa, kas komunisma gados pakļāvās negatīvajiem psihiskajiem momentiem, nonāca lidz vienaldzīgo, dzērāju un saniknoto subjektu līmenim, kuri klusībā neieredz visu sabiedrisko un spļauj tajā sabiedriskajā akā, no kuras paši vēlāk dzer.
Komunistiskais režims tika gāzts, pienākusi kārta kapitālismam. Kas notiek pašlaik?
Krievijas iedzīvotājiem šķita, ka pēc komunistiskā režima gāšanas viss nokārtosies, dzive kļūs labāka. Sākās politiskā romantisma periods, kad, pārbūves laiku atmodināti, krievi aizrautīgi kritizēja komunistisko pagātni, nomelnodami visu un visus, piemirstot atstāt vietu tiem pozitīvajiem un pat varonīgajiem sasniegumiem, par kuriem mēs runājām. Notika komunistiskā negatīvisma sen ilgotā izbaudišana un pārgremošana bez nopietniem mēģinājumiem ķerties pie pozitiva radoša darba, un tas arī saglabāja negatīvo auru pār valsti. Gandriz visi pretendenti uz prezidenta krēslu, deputāti un citas varas iestādes guva atzinibu, nevis pamatojoties uz savām programmām, bet pagātnes kritiku. Valsts nespēja izrauties no negativās auras - ilgajos gados tā bija kļuvusi tuva, runas par pagātni saldākas nekā sūrais darbs jaunās sabiedrības veidošanā. Neatradās cilvēks, kurš pār visu valsti skaļi izsauktos: "Pietiek nodoties baudām! Ķersimies pie darba!" Valsts no komunisma ieripoja mežonīgajā kapitālismā, kura negatīvo būtību nav nepieciešams komentēt.
Šajā laikā es biju KPFSR tautas deputāts. Es sapratu, kur var novest pakļaušanās mežonīgajam kapitālismam, jo biju apmeklējis daudzas valstis un varēju salidzināt. Es panācu iespēju uzstāties no kongresa tribīnes un, pagriezies pret aizmugurē prezidijā sēdošo Borisu Jeļcinu, teicu:
- Boris Nikolajevič! Es esmu bijis Kolumbijā un redzējis, kā viņu sabiedrība polarizējusies superbagātajos, kuri dzivo mājās, kas atgādina cietokšņus ar automātiem torņos, un noziedzīgos trūkumcietējos, kuri prot tikai zagt. Ja mēs pilnībā atbrīvosim cenas un vājināsim valsts kontroli, ļoti drīz ieriposim Kolumbijas attistibas variantā. Atbrīvojoties no komunisma valgiem, puse Krievijas iedzīvotāju, sajutuši brīvību, kļūs par zagļiem, jo pār mums joprojām klājas negatīvā psihiskā aura un cilvēki nav gatavi radoši strādāt bez dzelžainas disciplīnas, pie kuras tā pieraduši komunisma gados. Ekonomiskie projekti, par kuriem jūs runājat un kas daudzējādā ziņā ir aizgūti no Rietumiem, neder postkomunisma valstij. Jāpievērš uzmaniba japāņu un ķiniešu attīstības variantam. Dens Sjao Pins…
- Par ko jūs iestājaties - par Jeļcinu vai komunistiem? - mani no zāles kāds pārtrauca.
- Jā! Par ko jūs aicināt balsot? - jautāja Boriss Jeļcins.
- Es balsošu par Jeļcinu, - ar pūlēm atbildēju.
Nākamajā dienā centrālā televīzija programmā "Laiks" rādija
manu uzstāšanos, ipaši akcentējot to, ka es balsošu par Jeļcinu. Tolaik mūsu sabiedriba bija krasi polarizēta un saldkaismi nodevās politiskajai cīņai, piemirstot par radošo pozitivo darbu. Tolaik tā vēl nespēja sadzirdēt brīdinājumus, ka kapitālisms nepavisam nav galdiņ, klājies, bet tas ceļams stingrā kontrolē un disciplīnā. Negativā komunistiskā aura pār valsti neizzuda, bet pārvērtās par jucekligi eiforisku mežonīgā kapitālisma negatīvo auru.
Šobrīd ar lepnumu varam teikt, ka mežonīgais kriminālais kapitālisms ir uzcelts. Par eiforiski negatīvo psihisko enerģiju, kuras pamatā ir visatļautība un veikla zagļa cildināšana, valsts ir samaksājusi simtiem miljardu dolāru, kas tika izvesti uz ārzemēm, kā ari rūpniecības sabrukumu, resursu noplicināšanu, armijas novājināšanos, vecās Krievijas iznīcināšanu utt.
Eļļu ugunij allaž pielējuši un pielej žurnālisti. Ielūkojieties jebkuras mūsu avīzes jebkurā lappusē: visur un visā notiek negativo tendenču izgaršošana un baudīšana (kriminālā hronika, valdības vēstis u.c.), intervijās žurnālisti galvenokārt uzdod indigus jautājumus, teju vai katru personību zīmē melnos toņos utt. Melnā krāsa ne tikai prevalē avīžu tonī, vēl vairāk - žurnālisti it kā sacenšas, kurš šo melno krāsu uztrieps biezākā slāni.
Ja žurnālisti kaut sekundi padomātu, ka nav nepieciešama tikai negatluā patiesība, bet jāatspoguļo arī dzīves pozitīvās puses, viņi sasniegtu divas būtiskas lietas: pirmkārt, negatīvā patiesība, salidzinot ar dzīves pozitīvajām izpausmēm, būtu daudz patiesāka; otrkārt, lasot pozitīvu informāciju, cilvēki izstarotu pozitīvu psihisko enerģiju, kas spētu konkurēt ar negatīvo auru pār Krieviju. Un mūsu valsti ir par ko runāt pozitivā nozīmē: vaikalos ir dažādi produkti, labi strādā lauksaimnieki, pirmrindas kolhozi, tiek gūti sasniegumi zinātnē un tehnikā utt. Jāraksta krieviski patriotiskā garā un pat mazliet jāpalielās - tas ceļ Krievijas iedzīvotāju tonusu un garu, jo cilvēki taču ir noguruši, nemitīgi atrodoties zem negatīvās auras vāka.
Viss iepriekš teiktais par žurnālistiem attiecas ari uz televīziju. Masu saziņas līdzekļi sevi dēvē par ceturto varu. Tā arī ir. Tomēr varai nav jāpadziļina vienīgi negatīvisms, tai ar to jācīnās. Varai kaut mazliet jāzina psihiskās enerģijas likumi, ko armijā trāpīgi sauc par kaujas garu.
ir īstā reize uzdot jautājumu: kāpēc gan Tā Pasaule, ja reiz ir tik visvarena un radījusi cilvēku uz Zemes, nepalidz Krievijai atbrīvoties no negatīvās auras? Uz šo jautājumu atbildēt, manuprāt, var tā: cilvēks nav radīts kā Tās Pasaules bērns, kas jālutina, bet kā pati sevi attīstoša sākotne, kurai patstāvigi jāiet pa progresa ceļu. Augstākās sargājošās sistēmas (Cilvēces genofonds un Šambaia) sāks darboties tikai galējas nepieciešamības gadījumā (masveida mežonība, globālas katastrofas u.tml.).
Netīrā kāpņu telpa
Iedomāsimies, ka atslēdznieks N., kurš dzivo, teiksim, deviņ- stāvu lielpaneļu mājas sestā stāva 34. dzivoklī, agrā rītā iznāk no sava dzīvokļa. Viņam ir slikta oma, jo septītajā stāvā kaimiņš alkoholiķis augu nakti ir aurojis. Viņš aizslēdz savas notapsētās durvis ar 20 centimetru garu garāžas atslēgu. Lavierēdams starp izsmēķiem un apskrubinātām saulespuķu sēklām, atslēdznieks N. pieiet pie lifta un piespiež izsaukuma pogu, kas izrobota, apdzēšot cigaretes. Gaidīdams liftu, atslēdznieks N. drūmi raugās uz kāpņu telpas sienām, ko vēl šajā gadā namu pārvalde nokrāsoja netīri zaļganā krāsā, bet kas jau nolupušas un mākslinieciski noformētas, vairākumā gadijumu izmantojot vārdus "h…" un "Fuck you". Viņam kļūst auksti, jo kāpņu telpas logu jau vairāk nekā pirms gada kāds ir izsitis.
- Diez, kurš maita izsita to logu? Gn ko dara namu pārvalde? Viņiem viss pie vienas vietas… Eh! - domā atslēdznieks N.
Svaigs vējiņš uzpūš suligu atkritumu smaku.
- Laikam jau atkal atkritumu truba ciet. Gn, pat ja neaizblie- tētos, tik un tā mēslus kāds izber blakus lūkai. Kas par tautu, ko? Kā vienā miskastē dzīvojam, - domā atslēdznieks N., aizsperdams iepuvušu tomātu un drūmi uzspļaudams lifta durvīm.
Atveras lifta durvis. Iegājis liftā un nospiedis pirmā stāva pogu, kas arī sacaurumota ar degošu cigareti, atslēdznieks N. aizspiež degunu, cenzdamies neiekāpt čuru peļķē, bet te pamana, ka liftā atrodas arī šis tas nopietnāks.
- Vakar tikai piem…, bet šodien jau pied…uši. Cūkas, ne cilvēki! D…, kur paši dzīvo. Kā vienā mazmājiņā jābrauc, - domā atslēdznieks N., no asās smakas samiedzis acis, tomēr pamanīdams lifta sienās izdedzinātos caurumus un mākslčis darbus, kuros tāpat vairākums vārdu ir "h…" un "Fuck you".
Atrāvis elkoni no košļājamās gumijas, kas pielipināta pie lifta sienas, atslēdznieks N. beidzot izkāpj no lifta. Sulīgi nolamājies un apmierināti uzelpojis ar pilnu krūti, atslēdznieks N. sāpīgi atsitas pret kasti, ko kāds nevērīgi pametis.
- Nu kas tie par cilvēkiem, kaut kādi neradījumi, tavu māti! - noburkšķ atslēdznieks N. un, iespēris pa salauztajām kāpņu telpas durvīm, iziet uz ielas. Atskatījies uz bagātīgi izbārstītajiem atkritumiem, viņš uzkāpj uz ietves.
Atslēdznieks N. apiet dažas peļķes, kas izveidojušās agrāko asfalta bedru vietā, un paskatās uz glītu meiču gumijas kalošās, kas nostājusies blakus netīrumiem vietā, kur vajadzētu būt pļaviņai. Viņa izvedusi pastaigā teļa lieluma riebīga paskata suni. Suns aposta atslēdznieku N. un skaļi ierejas.
- Fui, Džesij! - iesaucas meiča galošās.
- Droši vien kuce lifta smaku saoda, - domā atslēdznieks N. - Ir nu gan savairojuši suņus, tādi kā dinozauri. Arā iet bīstami, šitie briesmekļi ne tikai kāju, bet arī p… noraus.
Ceļā uz tramvaja pieturu nākas šķērsot grāvi, kam pāri pārmests dēlis. Iedams pa to, atslēdznieks N. domā:
- Vismaz būtu uztaisijuši, kur pieturēties, var taču ari iekrist. Nez, cik dzērāju te jau iežāvies. Jau gads apkārt, bet nekādi nevar aizrakt ciet. Nu ko tu neteiksi, kas par valsti! Varbūt uzrakstīt sūdzību, vai…
Ticis pāri grāvim, atslēdznieks N. savelk uz augšu bikses, ko vakar iztīrījis, un piles gaitā virzās uz priekšu, cenzdamies neap- šļakstīties ar šķidrajiem dubļiem, kas klāj asfaltu puskilometra apkaimē. Beidzot sasniedzis tīru asfaltu, viņš pašļūkā kurpes, cenzdamies no tām notīrīt dubļus. Aplūkojis bikses, atslēdznieks N. apmierināts domā:
-Tikai līdz jostas vietai apšļakstījos. Bet virpotājs Vasja vakar atnāca, nošmurgājies tā, ka pat ausis bija netīras. Nu kas tie par cilvēkiem, ko? Tā kā vienas cūkas pa mēsliem dzīvojam. Vai tad patiešām to grāvi tik grūti aizrakt? Kas tā par valdibu, ko?
Gaididams tramvaju, atslēdznieks N. uzlūko pieturā stāvošos cilvēkus. Dusmu kamols sakāpj viņa kaklā.
- Skaidrs, ka viņi ir tie, kas d… liftā un rok grāvjus. Bries- mekļi kaut kādi te sanākuši, nevis cilvēki, - domā atslēdznieks N.
Pastiprāk kādu pagrūdis, atslēdznieks N. ieraušas tramvajā. Pamanījis brīvu vietu, viņš labi ātri apsēžas. Viņam blakus nostājas večiņa ar iepirkumu tīkliņu. Atslēdznieks N. pagriež galvu un skatās pa logu, it kā ar lielu interesi aplūkotu garāmslīdošās ainavas.
- Cln kur šitā grabaža no paša rita velkas? - domā atslēdznieks N. - Būtu mājās tupējusi. Droši vien sadzemdējusi rīmas kakātājus, kas neatšķir liftu no tualetes. Un tāda vēl jāciena!
Izgājis pa noplukušām rūpnīcas ieejas virpuļdurvīm, atslēdznieks N. ķeras pie darba. Ielicis skrūvspīlēs sagatavi, atslēdznieks N. drūmi sāk to trīt ar vīli.
- Priekš kam es te strādāju? Šitās aldziņas dēļ, vai? Trinu, trinu, bet dzīve - kā sunim, - domā atslēdznieks N.
Viņš paņem savu puslitra stikla burku, dodas uz smēķētavu, ielej burkā ūdeni un uzvāra. Izsmēķējis cigareti, atslēdznieks N. no burkas padzeras tēju.
- Kā pēdējais s… te sēžu un dzeru tēju, - viņš domā. - Sēžu smēķētavā blakus tualetei un dzeru. Nekādu rūpju par darba cilvēku! Vismaz prastākās stikla glāzes būtu nopirkuši.
Ar pūlēm sevi piespiedis, atslēdznieks N. iet atpakaļ pie darba un gatavo detaļu. Pienāk pusdienlaiks.
- Varbūt aiziet lidz ēdnicai, - viņš domā. - Eh, kamēr rindā stāvēšu, zarnas pie muguras pielips. Gn tie pavāri - visi zagļi. Kotletes taisa no speķa un maizes, kaut mazliet būtu gaļu pielikuši. Salāti ari vakardienas… Aluminija dakšiņas kā spirāles sagrieztas. Tie paši neradijumi šito dara, kas mūsu kāpņu telpā mitinās. Labāk iešu uz smēķētavu, aprišu kādu sviestmaizi ar tēju. Tikai jāaiziet lidz ēdnīcai un jānosper viena karote. Manējo kāds draņķis aizvilcis.
Drūmi turpinādams darbu pēc pusdienas, atslēdznieks N. nogurst un iet uz tualeti.
- Kas par smirdoņu, trakāk nekā liftā, - domā atslēdznieks N., uzrausies uz poda un izvilcis no kabatas avizi. - Visas poda malas aptaisitas, kā lai apsēžas! Tupi te kā vista uz perēkļa, skaidrs, ka viss garām sanāk. Vismaz tualetes papīrs būtu bijis, bet nekā vairāk par avīzi nav; runā, ka tajās ir kancerogēni. Labi, ka nav jāmaksā. Stacijā gan - tikai maksas tualetes. Gn ko tad, ja naudas nav, jāstaigā apd… , vai? Kas tie par maitām, kas tur strādā, ko? Tu kauču viņiem deguna priekšā d…, bez naudas neielaidīs! Tfu!
Piemirsis noraut ūdeni, atslēdznieks N. iznāk no tualetes un turpina taisīt detaļu. Oma ir šķērma un darbs nevedas. Nomērījis pagatavoto detaļu un salīdzinājis ar rasējumu, atslēdznieks N. saprot, ka ir uztaisījis istu brāķi. Nospļāvies uz gridas, atslēdznieks atceras par savu netīro kāpņu telpu, smirdošo liftu, grāvi ar tam pāri pārmesto laipu, puslitra burku tējai, saliekto aluminija dakšiņu un domā:
-S… rallā ar visu to detaļu! Tiem briesmekļiem būs istajā reizē. Lai tā viņu mašīna ar šito detaļu streiko; lai labāk kāds maita remontē nekā d… liftā!
Darba dienas beigās atslēdznieks N. dodas ārā un, lai uzlabo-
Negatīvā aura pār Krieviju (autora zīmējums)
tu noskaņojumu, veikalā nopērk pudeli degvina. Kopā ar virpotāju Vasju un strādnieku Koļu viņi cenšas atrast vietu, kur pudeli izdzert.
- Runā, ka ārzemēs darba cilvēks iet uz restorānu, lai iedzertu. Bet pie mums - eh, visi restorāni teju vai apzeltīti, un pie durvim ambiļi stāv, nelaiž iekšā.
Atslēdznieks N. kopā ar Vasju un Koļu izdzer pudeli aiz stūra. Kārtigā kunga dūšā viņi atceļā nonāk pie grāvja ar pāri pārmesto laipu. (Jz dēļa paslīdējis, atslēdznieks N. grāvmalā apgāžas un pamatīgi nosmērē savas jau tā ne pārāk tīrās bikses. Izlamājies un nolādējis visu un visus, atslēdznieks N. ietenterē savā kāpņu telpā. Tur ir tumšs, spuldzītes kāds izgriezis. Lifts ilgi jāgaida.
- Diez, kāda maita vizinās tajā braucošajā tualetē, - viņš domā. - D… taču gribas, nu kā lai lidz tam dzīvoklim izturu?
Beidzot atveras lifta durvis. Atslēdznieks N. apmierināts konstatē, ka urins liftā jau ir izžuvis, bet nopietnākajās lietās kāds iekāpis.
- Kas vainas, - nodomā atslēdznieks N., atpogā bikšu priekšu un liftā nokārtojas. - Rītu vismaz savās čurās braukšu.
Skaidrs, ka atslēdznieks M. dienas garumā, sākot ar savu netiro kāpņu telpu, saņem kaudzi negativu emociju no gaužām parastām ikdienas situācijām. Pār viņu plešas negativa psihiskā aura, kas atspoguļojas arī atslēdznieka N. darba rezultātos. Bet visas valsts mērogā tas noved pie Krievijas produkcijas kvalitātes lejupslīdes. Negativās auras iedarbības rezultātā atslēdznieks N. sāk meklēt mierinājumu iedzeršanā un iespējā pašam kaut ko piemēslot. Atslēdznieks N. gāna valdību un tautu, kam vajadzētu viņam radīt cilvēka cienīgus sadzīves un darba apstākļus, lai gan pats tikai slinki taisa detaļu un ne pirkstu nepakustina, lai mainītu situāciju.
Lielos vilcienos pārbūvi vajadzēja sākt ne tikai ar ekonomiskajiem projektiem, bet arī liekot cilvēkiem pašiem radit normālus sadzives un darba apstākļus un cienīt pašiem sevi. Jā, jāpiespiež cilvēki sevi cienīt. Šajā ziņā piemērs jāņem kaut vai no japāņiem.
Japāņu strādnieks - vienalga, atslēdznieks, virpotājs vai atkritumu vedējs - uz darbu iet uzvalkā, baltā kreklā un kaklasaitē. Viņš lepojas ar to, ka strādā. Darbā pārvilcis speciālo formas tērpu, japāņu strādnieks apmierināts veic jebkuru darbu tikai tāpēc, ka viņš ciena pats sevi un cilvēkus, kam šis darbs nepieciešams. Pēc darba japāņu strādnieki pārģērbjas un parasti dodas uz restorāniņiem (salidzinoši lētiem), iedzer alu vai sakē un jautrā omā atgriežas mājās. Grāvjus Japānā parasti aizrok tajā pašā dienā. Nevienam pat prātā neienāk liftu izmantot kā tualeti. Pār japāņiem viņu zemē plešas pozitivā psihiskā aura.
Kāpēc Krievijas prezidents un valdība kaut ko nedara, lai krievi atbrīvotos no negatīvās psihiskās auras? Manuprāt, galvenais iemesls ir tas, ka viņi ne tikai nesaprot negativās auras nozīmi, bet arī nepamana cēloņus, kas to radījis. Piemēram, visās Kremļa tualetēs ir koplietošanas dvieļi, ko izsenis kā infekciju izplatītājus aizliegušas sanitāri epidemioloģiskās stacijas. Deputāti un valdība tajos slauka rokas, bet uz poda apsēžas tāpat kā atslēdznieks N. Ne visur ir tualetes papīrs, nereti tā vietā izmanto papiru, uz kura uzdrukāti dažādi lēmumu projekti utt.
Kāds augsta ranga pilsētas arhitekts strādāja savā šikajā birojā, kura ieejas durvis nemitīgi blikšķēja, satricinādamas visu biroju, bet viņš to pat nemanīja. Toties sardze sirga ar vājdzirdibu.
Kultūras ministrs nekad nav runājis ar krievu kinorežisoriem, ka pietiek nemitigi ar baudu atspoguļot dzīves negatīvos momentus, pat ja tie ir patiesi, ka nevar visu laiku rādīt reālisma dubļus, ka jāizvēlas augstas raudzes skaisti aktieri, nevis sīki vīreļi pelēkos, neglitos sviteros. Atslēdznieks N., noskatījies tādu filmu, atpazīs tajā savas dzīves īstenību, pasmiesies par to, bet tādējādi vienīgi palielināsies viņa negatīvisms un bezizejas izjūta. Manuprāt, jāņem ari piemērs no Holivudas filmu dažkārt pamanāmās samākslotibas un laimīgajām beigām.
Kādā no populārākajām Krievijas avizēm bija rakstīts, ka sakarā ar maga Koperfilda ierašanos Maskavā (viņš spējot no zemes virsas noslaucīt pat ēkas) maskavieši visvairāk gribētu nojaukt Valsts domes namu kopā ar visiem deputātiem. Atslēdznieks N., izlasījis šis avizes rindas, nodomās, ka noslaucīt no zemes virsas tautas kalpus nozīmē likvidēt deputātu slaku vispār. Viņi, tie ievēlētie, droši vien ir tādi paši draņķi kā es, domās atslēdznieks N. Un tomēr nav pamata nemitīgi irgāties par deputātiem un rādīt viņus idiotiski komiskā aspektā.
Krievijas negatīvā aura sasniedza savu apogeju Irkutskas gubernatora vēlēšanās 1997. gadā. (Jz gubernatora vietu pretendēja zaglis, izvarotājs un zilais. Par katra pretendenta tikumiem vēstīja avīzes. Tauta izvēlējās zagli; acimredzot zagšana irkut- skiešiem šķita pievilcīgāka īpašība nekā varmācība vai homoseksuālisms.
- Kas mēs tāda par tautu, ko? - runājās irkutskieši. - Gubernatoru izraugāmies starp zagli, varmāku un zilo. Eh!
Bet mūsu dzive taču nesastāv tikai no negācijām vien. Ir arī labais. Taču laikā, kad valda negatīvā aura, labais piemirstas.
Par manu sekretāri strādāja 19 gadus veca Donas kazaciete Irīna, kura bija atbraukusi no Volgodonskas (Rostovas apgabalā). Savulaik narkomāns izšāva uz meiteņu grupu ar skrošu pistoli un skrots viņai trāpīja acī. Mēs viņai veicām trīs sarežģi- tas operācijas, saglabājām aci un redzi.
Ārstēšanās laikā klīnikā mūsu ārstus ļoti pārsteidza Irīnas neparastā valoda. Viņas donietes runa ne tikai bija bērtin piebērta ar daudzām parunām un sakāmvārdiem, bet ari atšķīrās ar īpašu maigumu un mīlīgumu.
Piemēram, sievieti-ārsti Krievijas vidusjoslā var raupji dēvēt par "dakteriem". Par savu ārstējošo ārsti lrina teica:
- Lilija Fuatovna ir ļoti jauka dakterīša.
Reiz, noņēmusi pārsēju no acs, viņa sacīja:
- Re, kur vārnuliņš sēd.
Es neko nesapratu, jo zinu, ka par vārnu sauc mašīnu, kurā pārvadā noziedzniekus. Izrādās, ka vārnuliņa vārdā lrina maigi dēvē vārnu. Žagatu viņa sauca par žagatiņu, izraisīdama nesapratni cilvēkos, kuriem mugurā bija krekli (vārdu spēle krievu valodā - "žagatiņa" un "krekls" skan vienādi - red.piez.). Zvaigznes viņas valodā skanēja vienīgi kā zvaigžņainites. Ēdienu viņa dēvēja par ēdmanīšu. Viņa nevis teica, ka ir jau vēls, bet ieteicās, ka nu jau ir vēlīns. Vārds "rit" viņas leksikā skanēja kā "no rītiņa". Kabatas viņa sauca par ieliktnēm, bet mazas kabatas par ieliktnītēm.
- Rau (skaties - E. M), kādas zvaigžņainīgas, zvaigžņainīgas debesis, bet nakts tāda mēnesiga, mēnesiga, - viņa teica.
Es nolasīju Irinai priekšā nodaļu par atslēdznieku N. un pajautāju, kāds šajā sakaribā ir viņas viedoklis.
- Ne jau visas kāpņu telpas ir tādas, - iebilda Irīna. - Kad es ieeju savā (Jfas kāpņu telpā, no netirības man trakums uznāk (tā man krīt uz nerviem - E. M.), gurķi mētājas un vēl kaut kādas cūkatliekas (draņķi - E. M.). Tumšs, gaismu vai aizvākuši (elektrību atslēguši - E. M.), kratos kā trusene (drebu aiz bailēm - E. M.) un tūlīt pat aizveros (ieslēdzos - E. M.). Brinos, vai tie Bu- ratino tiešām jau ir tik bagāti, lai savu labumu cūkotu. Bet pie mums, Volgodonskā, kur es izaugu, kāpņu telpa bija apzimēta.
- Ar visādiem mātes vārdiem?
- Nē, mēs, donieši, esam attapšas (attapīgi - E. M.). Mēs sapratām: ja reiz kāpņu telpa ir kopistiska (kopīga - E. M.), tad tā ir ari tava. Mūsu vecāki sametās uz vienu roku un nopirka cementu un krāsas. Mēs, bērni, ar cementu aiztaisījām visus caurumtiņus (caurumus - E. M.), tēvi paši nokrāsoja sienas. Tikai viens žmieglis (skopulis - E. M.) nedeva naudu.
CJn tad mēs teicām: - Nu puiši un meičas, maķentiņ pakustināsim rociņas (ķersimies pie darba - E. M.), un sākām apzīmēt sienas. Viens puisis mums bija gaišgalvītis (radošs puisis - E. M.), viņš uz sienām uzzīmēja bilžu maketus, bet mēs tās izkrāsojām. Es zīmēju zebru un pingvīnu, citi vēl kaut ko. Katrs centās savu bildīti uztaisit pēc iespējas smukāku (uzzīmēt skaistāku - E. M.).
- Cln kādu iespaidu atstāj tāda apzīmēta kāpņu telpa?
- O! - atbildēja Irīna, - jāteic taisni kā pa pieri (pārliecinoši - E. M.), katrs svešinieks, kurš tur iegāja, iesaucās: "Bitīt matos (pārsteiguma izpausme - E. M.), tā taču ir gleznu galerija! Cln visi bērni no mūsu kāpņu telpas izauga labi, izskolojās, gudrīši (gudrinieki - E. M.). Neviena narkošas (narkomāna - E. M.). Taču ar savām rokām smukumu taisīja. Vecākā no mums, bērniem, Nataša, jau ir precējusies, safrišinājusies (skaistāka kļuvusi), joprojām uz savas sienas jaunus zīmējumus taisa. Visi, kas ienāk mūsu kāpņu telpā, muti atver (nespēj klusēt - E. M.), liela mūs, nevienam ģīmis nestiepjas (nav vienalga - E. M.). Citu kāpņu telpu bērniem, apskatot mūsu zīmējumus, arī katliņš sāka vārīties (viņi pieņēmās prātā - E. M.), ari sāka savas kāpņu telpas ar jaukām bilditēm apzīmēt. Kāpņu telpas neviens neapšmulēja.
- Vai gadījās tā, ka jūsu kāpņu telpu piemēsloja?
- Nu ka! Divas reizes. Pirmais bija vietējais alkoholiķis Petro- vičs - tādus tirgū buntītēs pārdod par trim kapeikām. Bet mūsējie viņu fiksi uzoda (atrada - E. M.), pamatigas sukas uzdeva (iekaustīja - E. M.), pateica, ka tādus kā viņš no kāpņu telpas mēztin izmēzīs. Tagad staigā apkārt ne savā ģimī (neizskatās pēc sevis - E. M.), burkšķ, bet šad tad pīlītes palaiž (mānās - E. M.), ka viņam sieva esot slikta, sauc par cērmi skafandrā. Takšu nesaprot, ka sieviete nemaz nevar būt laba, ja ar hroniķi (hronisku alkoholiķi - E. M.) jādzīvo.
- un otrs gadījums?
- Uzkūlās te viens apsaldētais (cilvēks no ziemeļiem - E. M.) pie kaimiņa jesaula, iemeta un sāka cūkoties. Es toreiz biju sīkaļa (maza - E. M.), bet, to ieraudzījusi, pamatīgi iesvilos (sāku lamāties - E. M.), teicu, ka bez vienas un otras rokas, bet beigās arī bez galvas tādi paliek un ka tādi kā viņš mūsu kāpņu telpā smird. Tad izrādijās, ka viņš ir uz ausīm sists (puskurls - E. M.), širmis tā kā maķenīt aizbrauca (sanervozējās - E. M.), sāka mani, bērnu, sunīt. Sadzirdis troksni, iznāca tēvs, noteica, ka tas, kurš bērnu apvaino, pats kājas atstiepj, bet tādus kā viņš vajag ietupināt (apcietināt - E. M.).
- Vai, Irīna, tavuprāt, Krievijas dienvidos cilvēki ir kulturālāki nekā ziemeļos?
- Diezin vai. Te tikai ir aukstāk. Kad decembrī atbraucu, bija tāds sals, ka teju visi termometri pārsprāga, zobs uz zoba neturējās, gandrīz zobus nolauzu. Bet pie mums tur ir silti, vīnogas aug. Šeit atkal man patik darbs, es mīlu savus slimniekus.
Un patiešām, šo meiteni ieskauj maiga, pozitivā aura. Būdama nemitīgi starp slimniekiem, kuri šurp ierodas no visas Krievijas vai citām valstim, viņa nekad neuzvedas kā tradicionāla, oficiāli vēsa sekretāre; viņai vienmēr atradīsies labs vārds, viņa pacienās ar tēju, paskaidros gaidošajiem, ka es pēc operācijas esmu noguris un man mazliet jāatpūšas.
lrina lieliski saprot, ka cilvēki pie mums brauc pēc pēdējās cerības, un cenšas darīt visu, lai ši cerība neapdzistu. Un slimnieki viņu mīl. Pozitivā aura pastiprinās, kļūdama par vienu no būtiskajiem ārstēšanas momentiem. Piemēram, kāda slimniece no Ukrainas man teica, ka sekretāre ar viņu pa telefonu tā parunājusies, ka viņa šurp ieradusies pilnīgi pārliecināta, ka atkal redzēs. Cln tā tiešām notika. Bet slimnieki no Rostovas apgabala tagad atrodas ipaši cienījamo kategorijā.
Kāda bijusi glītās kāpņu telpas nozīme Irīnas dvēseles veidošanā, man grūti pateikt. Bet ir skaidrs, ka vecāki un bērni spēja mainīt situāciju uz labo pusi, pārvēršot sabiedrisko mēs- lotavu teju vai par bērnu mākslas darbu. Galvenais, ka viņi to varēja paši, nevainojot tautu un valdību kā atslēdznieks N. Protams, šīs izdaiļotās kāpņu telpas iemītniekiem veidojās pozitīva psihiskā aura, jo labais uzvarēja ļauno.
Bet kazacietei Irīnai atliek novēlēt, lai viņa joprojām paliktu tāda pati un nepiemirstu savu maigo Donas krievu valodu.
Ko Krievijā darīt ar netīrajām kāpņu telpām? Man šķiet, ka par netiribu un visatļautību kāpņu telpās šeit dzīvojošie jāsoda. Sākotnēji šķiet, ka jāpiežmiedz namu pārvaldes, kuru pienākums ir remontēt un uzturēt kārtību. Bet tās ir tikai fantāzijas. Darbiniekiem, kuri remontē kāpņu telpas, jau sen ir izveidojusies negativa aura un pat naids pret lopiskajiem iedzīvotājiem; jo viņu darbs, nokrāsojot netīri zaļā krāsā kāpņu telpas, tiek novērtēts ar spļāvieniem un lamuvārdiem. Nauda te nelidzēs - viņi to riskēdami nozags, bet labu remontu spļāvējiem un puņķainiem ļautiņiem netaisīs. Negatīvā aura ir spēcīgāka.
Ja tiks pieņemta netiro kāpņu telpu iemītnieku sodu sistēma, cilvēki ātri atradis lielos mēslotājus un piespiedīs viņus maksāt soda naudas, sameklēs sargu aiz bezdarbības nogurušo pensionāru vidū un, bīdamies kārtējā soda, savāks naudu un paši izremontēs kāpņu telpu, ko nu vairs nesacūkos. Driz veidosies sacensibu instinkts - kura kāpņu telpa ir tīrāka.
Es, piemēram, ātri vien noskaidroju, kurš no mūsu mājas iedzīvotājiem kārto dabiskās vajadzības liftā. Es piegāju pie puišeļiem un stingri noprasīju:
- Vai jūs čurājat liftā?
- Nē, mēs ne, tas ir Dima no otrā stāva, - galvas nokāruši, atzinās zēniņi.
Pēc mana lūguma puikas sadeva Dimam no otrā stāva, un bezjēdzības liftā beidzās. Bet pēc pusgada atkal kāds tajā sāka cūkot. Tie paši puikas ziņoja, ka pie vainas ir alkoholiķis no septītā stāva. Pēc mana lūguma iecirkņa milicis ar čurātāju aprunājās, bet viņš, apelēdams pie patiesības, ka likumā tas nav aizliegts, turpināja nokārtoties liftā. Tad es paņēmu flomasteru un uzrakstīju: "Liftā tualeti rast - To var tikai pederasts."
Puikas man ziņoja, ka alkoholiķis uzrakstu notīrījis un atkal tur kārtojas. Es uzrakstu atjaunoju. Alkoholiķim cieši pielipa iesauka "pederasts", ar ko zēniņi pavadija katru viņa iznācienu no kāpņu telpas. Aiz kauna alkoholiķis pārstāja čurāt liftā un driz pat no šejienes aizbrauca. Acimredzot viņā tomēr bija saglabājies savs lepnums.
Es neaicinu visos liftos novietot šādu uzrakstu. Bet cilvēkam ir jābistas mēslot. Šajā ziņā visnotaļ ievēribas cienīgs ir viens no Mihaila Zoščenko stāstiem:
"Krievu rakstnieks gāja pa ielu un sašutis vēroja ainavu ar netīrumiem, peļķēm un izkāmējušiem kaķiem. Piepeši viņam radās iespēja aizbraukt uz Vāciju. Viņš pastaigājās pa vācu ielām, priecājās par tiribu un pilnā tvaikā lamāja savu tautu. Te viņam sagribējās uz tualeti. To atradis, viņš tajā iegāja un sāka sajūsmināties par tiribu un uz palodzes noliktajām vijolītēm. Nokārtojis darīšanas, viņš uzvilka bikses un pagrūda durvis. Durvis neatvērās. Rakstnieks sāka kliegt. Sanāca vācieši un kaut ko viņam sacīja savā nesaprotamajā valodā. Drīz vācieši atrada krievu valodas pratēju, kurš noteica:
- Bet tu ūdeni nolaid, nomazgā, ko esi ietaisijis, tad durvis pašas automātiski atvērsies.
Krievu rakstnieks tad nodomāja, ka pat kulturālie vācieši izdomā visādas viltības, lai saglabātu tiribu un kārtību."
Es domāju, ka nav jābaidās likt cilvēkiem būt kulturāliem. Kultūra pati neuzradīsies. Par kultūru ir jācīnās.
Ja VAI pienākumos būtu ne tikai to autovadītāju ķeršana, kuri nepiesprādzējas ar drošibas jostu vai pārsniedz ātrumu, bet arī nevīžīgo grāvju racēju un to ceļu meistaru sodīšana, kuri klāj asfaltu pāri peļķēm, tad mūsu ielas drīz vien kļūtu tādas pašas kā Eiropā. Ja VAI sodītu vadītājus, kuri ieriko stāvvietas zālienos un izbraukā tikko atvestu melnzemi, izvalkājot to pa visu pilsētu, tad mūsu automobiļi lietus laikā būtu tīri, bet bikses nebūtu allaž nošļakstītas dubļiem.
Ja sādžu iedzivotāji, kuri savas ielas ir pārvērtuši par dubļu pilnām grambām, ko izbraukt var tikai ar traktoriem, vai izveidojuši cūku un pīļu paradīzi, tiktu soditi, tad viņi ātri vien noorganizētu grants atvešanu un iztaisītu normālu ceļu.
Ja vasarniekiem liktu naudu ieguldīt ne tikai savā dārza gabaliņā, bet ari ceļa izveidošanā līdz tam, tad rudeni tur varētu piekļūt ne vien ar visurgājēju, bet arī ar parastu mašīnu.
Diemžēl mēs visi esam kļuvuši līdzīgi atslēdzniekam N., paraduši pārmest visiem citiem, lamāt valsti un tautu, tā vēl vairāk pastiprinot savu negatīvo auru.
(Jn tā mēs burkšķam visu mūžu. Bet mums jāpiespiež pašiem sevi mainit savu dzīvi un ap sevi radīt pozitīvu emociju auru. Pārmainīt negatīvu auru pret pozitīvu varam tikai paši, turklāt tas jādara apzināti.
Un nu padomāsim, kāpēc valsts prezidentam ir tik milzīga vara? Vienalga, vai viņš ir gudrs vai dumjš, labs vai ļauns, progresīvs vai regresivs - tik un tā viņam ir milzu vara. Droši vien katrā valsti ir cilvēki, kuri ir daudz gudrāki un spējīgāki par prezidentu, bet viņiem nekad nebūs dota kaut niecīga prezidenta varas daļa, pat ja viņu raksti katru dienu tiek publicēti avīzēs, bet runas nemitīgi atspoguļo televīzija. Kāpēc?
Atcerēsimies laikus, kad vara valstī sāka šūpoties. Teiksim, pēdējos Mihaila Gorbačova valdīšanas mēnešus, kad viņa runas vairs neko mainit nevarēja, bet tikai izraisīja smieklus. Kāpēc šis elks, kura katru vārdu reiz ķērām ar bijību, mums bija kļuvis maznozīmīgs un smieklīgs?
Rodas iespaids, ka kaut kādi pārdabiski spēki zināmu laika posmu uztur prezidentu un stimulē viņa varas spēku pār cilvēku masām, bet citā laikā no viņa novēršas, pārvēršot viņu prezidenta posteni par nožēlojamu lelli.
Manuprāt, valsts prezidenta milzīgā vara izskaidrojama tādējādi, ka ļaužu masu (valsts iedzīvotāju) psihiskā enerģija koncentrējas uz savu izraudzīto prezidentu, it kā piešķirot viņam pilnvaras ne tikai kā līderim un vadītājam, bet arī katra atsevišķa cilvēka likteni. Katra cilvēka cerības un vēlmes milzīgu psihisko enerģiju plūsmu veidolā tiek nodotas vienam cilvēkam - prezidentam, gaidot no viņa progresīvu līderi. Ja ļaužu masu cerības un vēlmes ilgu laiku netiek īstenotas, no cilvēkiem plūstošās psihiskās enerģijas virziba kļūst arvien vājāka, un prezidenta vara sāk šūpoties.
Citiem vārdiem sakot, valsts prezidents nedrīkst aizmirst, ka viņš ir ne tikai personiba ar savām šīszemes rūpēm, bet arī valsts iedzīvotāju psihiskās enerģijas koncentrāts, kuri gaida no viņa savu cerību attaisnošanos. Turklāt jo lielāka valsts, jo vairāk psihiskās enerģijas koncentrējas ap prezidentu. Cilvēkam, kurš kļūst par prezidentu, jāatceras, ka vienlaikus ar prezidentūru viņš nonāk jaunā psihiskā stāvokļa kvalitātē, nokļūstot valsts psihiskās enerģijas epicentrā.
Teiktā apliecinājumam salīdzināsim Mihaila Gorbačova runas pēdējā valdīšanas laikā un pirms 10 gadiem; patiesībā jau viņš
Cerību epicentrs (autora zīmējums)
tika runājis vienu un to pašu. Bet laikā, kad Gorbačovs atradās valsts psihiskās enerģijas epicentrā, viņa runas izraisija emociju vētru, toties laikā, kad viņš no ši epicentra attālinājās, viņa vārdus vienkārši vairs neatcerējās.
Prezidentam tās ir lielas briesmas - iziet no valsts psihiskās enerģijas epicentra. Tieši šis epicentrs viņam sniedz neierobežotu varu, tieši šis epicentrs sniedz viņam apmierinājumu paša nozīmīguma dēļ. Atrasties epicentrā ir ārkārtīgi patikami, toties tā zaudēšana izraisa pamatīgas ciešanas, turklāt tādas, ka tad jau labāk epicentrā neatrasties vispār.
Kā nezaudēt savu epicentru? Ņemot vērā šajā grāmatā izklāstīto, var ieteikt prezidentam nekad neizmantot savu stāvokli varas kulta nostiprināšanai, toties, izmantojot miljonu psihiskās enerģijas spēku, nostiprināt zināšanu, labestibas un milestibas kultu. Jāatceras, ka visas civilizācijas uz Zemes ir aizgājušas bojā varas kulta dēļ. Jāatceras, ka varas kults ir negatīvās psihiskās enerģijas izpausme, bet zināšanu, labestības un milestibas kults veicina pozitivas psihoenerģētiskās parādības. Jāatceras, ka varas kults, kas darbojas pēc principa tiec pie varas jebkuriem līdzekļiem, no cilvēkiem izvelk dienasgaismā slikto un veicina negatīvas auras veidošanos pār valsti, bet zināšanu, labestibas un milestibas kults izraisa pozitivas auras veidošanos, kas veicina progresu.
Ir zināms, ka komunistiskās partijas līderi ekspluatēja varas kultu, tiesa, atstājot nelielu vietu arī zināšanām un labestībai. Cln kā ar Borisu Jeļcinu? Diemžēl jāatzist, ka šis cilvēks, kurš uzveica komunistus, tomēr nespēja atbrīvoties no tik grūti sasniegtās varas baudas un nonāca varas kulta ietekmē.
Šis cilvēks bija patiess tautas varonis, un viņš pelniti nokļuva cilvēku cerību epicentrā, taču saprātīgi to izmantot neprata. Tauta no viņa gaidīja lielus radošus pasākumus, taču Jeļcins, apzināti pārdevis ekonomiku vienai no ekonomiskajām teorijām (to izstrādāja Gaidars), ņēmās visus pūliņus virzit savas personiskās varas nostiprināšanai un palielināšanai. Cinidamies ar parlamentu, tautas deputātu kongresu un ziedojis Padomju Savienību, viņš panāca savas varas saglabāšanu un nostiprināšanu. Bet tā ari nesaprata, ka viņa vara būtu bijusi vēl stiprāka, ja, atrazdamies valsts psihiskās enerģijas epicentrā, viņš pieliktu visas pūles radošajam, nevis varu nostiprinošajam darbam. Jegors Gaidars ar savu ekonomiskās attistibas teoriju izkrita no ši epicentra, un Jeļcins, kurš atradās epicentrā, virzija cilvēkus nevis preti ikdienas radošajam darbam, bet uz politisku pārdalīšanu un cīniņu.
Diemžēl Jeļcins to nesaprata un laikam jau arī nesapratis. Tieši viņa laikā uzplauka korupcija, kriminogēnā situācija, uzradās tautas krāpēji "MMM" un tamlīdzīgi uzņēmumi, tika izraisīts kriminālais karš Cečenijā, banku patvaļa sasniedza apogeju. Vienlaikus cilvēku pozitivā psihiskā enerģija, kas plūda uz epicentru un prezidentu, sāka apdzist, niknums un negatīvisms pastiprinājās, bet prezidents no tautas varoņa pārvērtās par feļe- tonisku leļļu personāžu. Ciņā par varu Jeļcins aizmirsa tautu, kas viņu nolika cerību epicentrā. Otrreiz viņš tika ievēlēts tikai tāpēc, ka viņam preti nostājās komunists Zjuganovs, ar kuru ļaudīm asociējās apnikušā komunisma atgriešanās, talonu sistēma un tukšie veikalu plaukti.
(Jn tomēr Krievijā ir cilvēki, kuri spēj saprast varas kulta kai- tigumu un neļauties kārdinājumam nonākt šī kulta skavās. Tādi ir, piemēram, Baškirijas un Tatarstānas prezidenti Murtaza Rahi- movs un Mentimers Saimijevs. Viņi nacionālās suverenitātes aizsegā norobežojās no Krievijas likumiem un negativās auras, kas bija varas kulta piesātināta, un pilnīgi nodevās radošajam darbam.
Šie cilvēki necentās vajāt iespējamos pretendentus uz prezidenta amatu, bet visu vērību veltīja rūpēm par ļaudim, uzņēmumiem, kolhoziem, fermām utt.
Rahimovs prata apvienot visas Baškirijas naftas ieguves, pārstrādes un enerģētikas kompānijas vienotā kompleksā ar vienu vienigu mērķi - lai starpnieku skaits, kas spēj veseliem ķekariem tupēt uz vadiem, krasi samazinātos. Tas ļāva brīvos līdzekļus novirzīt rūpniecības attīstībai, nevis iztirgot starpnieku kabatās. Tāpēc Baškirijas ekonomika daudzējādā ziņā ir stabila, ko nevar teikt par daudziem citiem Krievijas reģioniem.
Vara (autora zīmējums)
Pavisam negaidits un visnotaļ interesants Rahimova politikā izrādījās postulāts, ko tautas valodā var izteikt kā "ferma - vieta zagšanai". Lai apstiprinātu šo vārdu patiesumu, es gribētu atstāstīt manu dialogu ar kādu Fanisu, kurš vada fermu vienā no kolhoziem.
- Fanis, vai tavā fermā lopbarību zog?
- Protams, gandrīz pusi nosper…
- Kas?
- Nu skaidrs, ka visi, kas ciemā dzīvo. Kā lai govi bez lop- baribas pabaro? Zemi taču mums nedod, visa tehnika pieder kolhozam, ar priekšsēdētāju sarunāt nevar… tāpēc arī zog…
- Pag, Fanis, pēc Krievijas likumiem jebkurš kolhoznieks var dabūt zemi un audzēt visu, ko grib. Vai tad nav labāk taisit pašam lopbarību nekā to zagt?
- To nemaz nevar izdarīt. Priekšsēdētājs neļauj. Ja viņš visu zemi izdāļās, kāda viņam vairs būs vara? Bet varu viņš grib… Tāpēc labāk ir zagt.
- Vai priekšsēdētājs ari zog?
- (Jn kā vēl! Zini, cik viņam govju? O-o-o!
- Tad jau iznāk tā - slaucējas strādā, bet pārējie zog?
- Jā, slaucējas strādā ļoti daudz - piecos no rita ceļas. Gn vēl mājās sava govs. (Jn līdz fermai pa dubļiem jānobrien tris kilometri.
- Vai jūs slaucējām piesitat kanti?
- Nu ko jūs, neviens to nedara!
- Kāpēc, Fanis?
- Viss ciems tūlīt uzzinās!
- Kā tas iespējams, ja nakti, fermā - tev taču tur ir kabinets?
- Fermā tas nav iespējams.
- Kāpēc, Fanis?
- Kolīdz atvedīsi slaucēju nakti uz fermu, noteikti kāds būs atnācis lopbarību zagt un izklačosies!
Murtazam Rahimovam daudzējādā ziņā izdevās salauzt šo stabilo sistēmu - saimniekot zogot, kad ikviens kolhoznieks ir arī zaglis un, bīdamies no priekšsēdētāja, viņam nemitīgi pakļaujas. Baškirijas prezidentam izdevās daudzos kolhozos šo sistēmu salauzt, piespiest zemniekus ņemt zemi un cienīt pašiem sevi. Turklāt viņš piespieda kolhozus pārstāt uzart applūstošas pļavas, pārcelt daudzas fermas prom no upju krastiem, neganīt lopus mežā utt. Radošo uzdevumu risināšanai Rahimovs izmantoja visu savu varu. Turklāt viņš izmantoja varu nevis tās noturēšanai, bet gan radīšanai.
Tatarstānas prezidents M. Saimijevs savā radošajā darbibā izmantoja divus būtiskus momentus: elastīgu nodokļu sistēmu un principu palīdzi stiprajam, nevis vājajam.
Ar elastīgu nodokļu sistēmu Saimijevs daudzus uzņēmumus izglāba no nenovēršama bankrota. Piemēram, pēc ieiešanas brīvajā tirgū iegūt naftu Tatarstānā kļuva neizdevīgi, tāpēc 10 000 naftinieku vajadzēja papildināt bezdarbnieku armiju. Tatarstānas prezidents atļāva naftiniekiem nemaksāt nekādus nodokļus, teikdams, ka vismaz ienākumu nodokli taču no algas viņi maksās. Naftas rūpniecība šādos apstākļos drīz vien atdzima, kļuva rentabla un, saglabājuši savu nozari, šobrīd viņi ir kārtīgi nodokļu maksātāji. To pašu var teikt par Kazaņas medicīnas instrumentu rūpnīcu, kas veiksmīgi konkurē ar pasaules medicinas instrumentu ražotājiem. To pašu var teikt par kara rūpni- cām, piemēram, par rūpnicu, kas ražo virsskaņas bumbvedējus, kuri katrs maksā vienu miljardu dolāru, utt.
Princips palīdzi stiprajam, kad nauda tiek ieguldīta tikai spēcīgajos uzņēmumos (kolhozos, fermās, rūpnīcās), ātri izraisīja stipro kāpumu un vājo pilnīgu bankrotu, kurus stiprie drīz pilnīgi pārņēma savā varā. Vājie, nonākuši stipro rokās, bija spiesti labi un produktivi strādāt. Rezultātus ilgi nevajadzēja gaidit: piemēram, labības ražīgums 1996. gadā sasniedza vidēji 28 cnt no hektāra (vairāk nekā Kubaņā), bet daudzos rajonos bija lielāks par 60 centneriem (vairāk nekā Holandē).
Saimijeva darbības rezultāti tautas cerību epicentrā ir šādi: nu jau vairākus gadus Tatarstānā ekonomikas kāpums ir vidēji 4,5% gadā, kamēr citos Krievijas reģionos katru gadu turpinās lejupslīde. Saimijevs ir sapratis, ka cīnīties par varu ir kaitīgi, un spējis izvairīties no varas kulta ietekmes. Tāpēc viņu ieskauj visas tautas mīlestība - gan no krievu, gan tatāru puses, un ari nākamajās vēlēšanās par viņu nobalsoja 96% Tatarstānas iedzi- votāju. Cilvēks, kurš necīnījās par varu, bez jebkādām pūlēm tika pie varas vēlreiz, tikai uz tautas milestibas rēķina.
Ja prezidenti, kuri nāk pie varas, saprastu, ka viņi atradīsies cerību epicentrā, kas jāattaisno, ja viņi aptvertu, ka varu var noturēt uz radoša darba rēķina, nevis tikai cinoties par varu, tad progress un tautas milestiba nekur nekavētos.
Ko es darītu Krievijas prezidenta vietā
Sniegt kaut kādas rekomendācijas vienmēr ir mazliet nede- likāti, jo var rasties zināma augstprātibas pieskaņa. (Jn tomēr es gribētu izteikt savu viedokli, pamatojoties uz tām atziņām, kas izklāstītas šajā grāmatā. Proti:
1. Prezidentam precizi jāapzinās, ka viņš atrodas cerību epicentrā un ka tautas ceribas jāattaisno radošā darbā. Ciņa par varu ir salda, un tā vienmēr atrodas uzmanības centrā, taču cīņa par varu ir bezjēdzīga priekš tautas, tai ir jēga tikai pie varas esošajām vai tām struktūrām, kas pēc varas tiecas. Radošais darbs nav tik pamanāms, tas ieilgst, bet ir vienīgais, kas spēj radīt progresu, un tā nodrošināšana tad ari ir prezidenta uzdevums. Lideri, kuri sevi velta revolūcijām un ciņai par varu, ieiet vēsturē, toties līderi, kas nodrošina radošu darbu un progresu, kļūst par tautas varoņiem.
2. Prezidentam jāsaprot, ka pastāv psihiskās enerģijas pasaule, ka virs valsts var izveidoties negativa vai pozitīva psihiskā aura. Negatīvās auras stāvokļa pārveidošana par pozitīvo ir vissvarīgākais valdības struktūru uzdevums, kas nosaka progresu un valsts uzplaukumu.
3. Krievijas prezidentam jāapzinās, ka mūsdienās vairākums ļaužu ir noskaņoti līdzīgi bēdīgi slavenajam atslēdzniekam N., kurš šausminās par cilvēku cūcībām, bet pats mēslo. Sīkumu radītas negatīvas emocijas, pārmetumi un šo ļaužu nekvalitatīvs darbs veicina negatīvas auras veidošanos valstī. Šie cilvēki ir jāpāraudzina. Tāpēc masu saziņas līdzekļiem plaši jāpropagandē cilvēku iniciatīvas pozitīvie piemēri, iekārtojot sabiedriskās vietas, kā tas ir, teiksim, piemērā ar bērnu apgleznoto kāpņu telpu. Prezidentam un valdībai jāpieņem likumdošanas akti un pavēles, kas atļauj sodit par netīrību un iniciatīvas trūkumu tās novēršanā kāpņu telpās, tualetēs, ielās, ceļos, sādžās, dārzu kooperativos un citviet, kā arī veicina to cilvēku iniciativu, kuri strādā šajā virzienā. Liekot cilvēkiem ievērot principu, ka tīrība un kārtība sabiedriskās Dietās jāuztur pašu rokām, var panākt pakāpenisku kultūras līmeņa un labestības paaugstināšanu, bet tā sekas būs darba kvalitātes pieaugums.
4. Jāpārliecina masu saziņas līdzekļi, ka tie patiešām ir ceturtā vara un ir atbildīgi tautas priekšā. To vaditājiem jāsaprot, ka nemitiga skandālu pārgremošana, kliedzoši fakti un ciņa par varu, trūkstot pietiekamai vērībai attiecībā uz dzīves pozitivajiem momentiem, zinātniskajiem sasniegumiem un cilvēku iniciativu, veicina negatīvas auras veidošanos pār valsti. Jāuzlabo reklāmas kvalitāte, nepieļaujot derdzīgi zombējošu, pusdebili košļājošu fizionomiju rādišanu vai sieviešu higiēnisko pakešu iecelšanu vienīgās dzives laimes statusā.
5. Prezidentam jāierobežo vēlēšanu kampaņu izmaksas, vēlot gubernatorus, mērus, tautas deputātus un pirmām kārtām jau - valsts prezidentu. Tā nav tikai pa vējam palaista nauda; tā ir kaitiga nauda, jo ļauj ar meligām uzslavām, ko aizsedz ar griķu paciņu izdāļāšanu, uzvilkt augstākajos valsts posteņos bagātus, korumpētus ļautiņus. Likuma pieņemšana, kas paredzētu vēlēšanu kampaņu pretendentu vienādu finansējumu, un stingra tā ievērošana novērstu negatīvismu, ko vienkāršie cilvēki jūt pret varasvīriem. Vēlēšanas ir pārvērtušās par azartisku un ne vienmēr tiru spēli priekš miljoniem, akcentu no radošā darba pārliekot uz pretendentu saldiem solijumiem galdiņ, klājies stilā.
6. Ekonomiskajā politikā ir mērķtiecīgi apgūt Saimijeva pieredzi, lietojot to visas Krievijas mērogos, un pieņemt virkni likumu, kas sevi jau attaisnojuši Tatarstānā, piemēram, par elastīgo nodokļu politiku un principu palīdzi stiprajam. Jāsaprot, ka īsts federālisms - tā ir reģionu ekonomiskā patstāvība, centram nosakot noteiktas vispārfederālas pilnvaras (aizsardzība, enerģētika, ceļi utt.), atrēķinot attiecīgu federālo nodokli. Centram jāapzinās, ka supercentralizēta komunistiskā ekonomika, kad nauda tiek pārpumpēta no reģioniem uz centru, bet pēc tam tiek izlūgta atpakaļ, kā tas notiek vēl joprojām, reģionu vadītājiem ir lidz tādai pakāpei apriebusies, ka Maskavas ministriju gaiteņi kļuvuši par līdzību parunās, bet maskaviešus perifērijas iedzīvotāji iztēlojas kā nejūtīgus bezdvēseliskus birokrātus. Ekonomiskā ceļā pakāpeniski jāatbrīvojas no negatīvisma Maskavā, lai palielinātu centrālās varas autoritāti un novērstu separātus centienus.
7. Jēdziens "jaunais krievs" nepavisam nav saistits ar jaunu ražotāja tipu, bet attiecas uz starpnieku šķiru, kuri prot tirgus operācijās iegūt savus tikai 100-300 procentus. Tauta saprot, ka naudu jaunie krievi taisa ļoti viegli un viņu procenti nāk no katra cilvēka kabatas. Tāpēc viņu mersedesus, namus, šikās banku ēkas un visu tamlīdzīgo tauta uztver nevis kā darba, bet gan zagšanas sasniegumus, pastiprinot negatīvismu valstī.
(Jn, lai gan tukšos veikalu plauktus ir aizpildījuši tieši starpnieki, tā paveicot labu darbu, ir jāpieņem pavēles, kas ierobežotu bezjēdzīgos ienākumus starpniekoperācijās. Konkurence ne vienmēr var samazināt cenas un noturēt tās pašreizējā limenī, jo nav iespējams izvairīties no daudziem monopola momentiem (lidmašīnu reisi, vilcieni, enerģētika u.tml.). Tāpēc daudzās kapitālisma valstis ir pieņemta cenu virsotņu limitu sistēma atsevišķos produkciju veidos (kurināmais, elektroenerģija, maize, dzelzs u.c.), no kurām veidojas pārējo produkcijas veidu cenas. Starpniekiem tiek atļauts iegūt no 7 lidz 30% peļņas par produkciju atkaribā no tās veida, bet starpniekpakalpojumu procentu pārsniegšanu nepieļauj likums. Šāda pieeja veicina cenu pazemināšanos, bremzē inflāciju, ierobežo starpnieku nesamērīgos ienākumus un ar to saistīto kriminālo situāciju, bet vissvarīgākais ir tas, ka prioritāte pienākas ražotājam, nevis tam, ko dēvē par pērc un pārdod.
Manuprāt, prezidentam un valstij jāsaprot teiktais, pat ja viņu bērni vai radinieki ir firmu fiziskās personas vai akciju sabiedrību starpnieki. Nauda no gaisa nerodas, bet aizplūst no vienas kabatas otrā. Starpnieks, kurš liek naudu savā kabatā bez ierobežojumiem, sabiedrībai ir kaitigs, jo likumīgi cilvēkiem atņem naudu. Viņam ir jāsaņem tik, cik viņš ir nopelnījis. Negatīvisms, kas ražotājā rodas pret pērc un pārdod sistēmu, ne pie kā laba nenoved. Starpnieks var izpostīt valsti.
8. Prezidentam ir jāpārtrauc banku patvaļa, kas valda Krievijā. Šajā sakarībā jāatceras Rūzvelts, kurš mežonīgā kapitālisma laikos ASV uz laiku arestēja daudzas bankas un tās pārbaudīja. Pēc pārbaužu rezultātiem daudzas bankas tika slēgtas ar noteiktu lēmumu, bet to finanses nodotas godīgajām bankām. Pēc tam valstī sākās progress, sabiedrības korumpētība mazinājās, mazinājās arī noziedzība.
Lai saprastu banku nozimi sabiedrībā, palūkojieties uz Maskavas un citu pilsētu skaistākajām mājām. Tās ir banku ēkas. To vērtība tiek lēsta desmitiem miljonos dolāru. Šie nami stāv kā varenibas un bagātības simbols, kā ari netieši rāda, kas isti ir dzīves patiesais saimnieks. Banku darbinieka veikums ir iecelts noslēpumainas burvības limenī, kas prātam nemaz nav saprotams.
Kur bankas ņem naudu superšiku namu celtniecībai? Šo naudu bankas iegūst uz ārkārtīgi augstu procentu rēķina, izsniedzot kredītus, un no nesamērīga banku operāciju novērtējuma. Salīdziniet: attīstītajās valstis banku peļņa, izsniedzot kredītus, ir 5-7 %, Krievijā - 100-300%. Tātad par katru bankā paņemto rubli jums vietā jāatdod vismaz divi. Skaidrs, ka banku peļņa birst kā no zila gaisa, bet tajā pašā laikā uzņēmumi, kas nespēj izdzivot bez banku investicijām, raujas melnās miesās, lai atdotu bankai pienākošos rubli vai divus. Netaisnība pret uzņēmumiem ir tik liela, ka nav pat vērts runāt.
Apelēt pie tā, ka konkurence starp bankām novedis pie banku procentu samazināšanās investīcijās, nav pamata, jo pastāv banku kopatbildiba (kurš tev atteiksies no naudas, kas krīt no gaisa!). Bet, ja banka bankrotē, bankas vadiba diezin vai paliks tukšā, jo pagūs nozudušo naudu pārskaitit uz saviem ārzemju kontiem. Pasaules bēda ir ārzonas un Šveices bankas, kas glabā noguldītāja noslēpumu, arī attiecībā uz sazagto naudu.
Varu iedomāties, cik drosmigam bija jābūt Rūzveltam, lai nospiestu uz ceļiem ASV bankas un pārtrauktu banku patvaļu, kurai seko noziedzigā pasaule, korupcija, ražošanas lejupslīde un tautas negatīvisms pret varu valstī. Esmu pārliecināts, ka arī pie mums driz atradīsies krievu Rūzvelts, kurš uzņemsies tikpat drosmīgu rīcību. Tad greznās banku ēkas nekaitinās ļaudis kā noslēpumains radījums, kura rokas iestiepjas cilvēku kabatās; tad šīs skaistās ēkas kļūs patiess tautas īpašums.
9. Krievija vienmēr ir bijusi slavena ar attīstītu zinātni un ģeniāliem zinātniekiem. Šobrid, mežonigā kapitālisma periodā, krievu zinātne ir kļuvusi par kāju pameslu, bet ikviens jaunais krieus, kurš prot tikai saskaitit un atņemt aritmētikas līmeni, ir simtkārt bagātāks par profesoru.
Prezidentam un valdībai ir jāatrod līdzekļi un jāatjauno sagrautā Krievijas zinātne. Jā, ne visi pētījumi, it īpaši fundamentālie, ir ātri ieviešami ražošanā un dod peļņu. Taču zinātne tāpat kā sports ir valsts prestižs. Kā lai neatceras Šaimijevu, kurš dibināja zinātniski medicīnisko centru, ieguldot 46 miljonus dolāru, un šajā sakaribā teica: ja uz Kazaņu brauks slimnieki no visas Krievijas un ārzemēm, tas cels Tatarstānas prestižu, kas beigu beigās izpaudisies investīcijās republikas ekonomikā. Kā lai neatceras Rahimovu, kurš sāka mūsu Krievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centra jaunā kompleksa celtniecību, kaut gan tas ir Krievijas, nevis Baškirijas medicinas centrs.
Taču zinātne nav tikai vienkārši prestižs. Zinātne veido zināšanu hierarhiju, kas pēc psihiskās enerģijas likumiem darbojas pretī negatīvajām psihiskajām izpausmēm. Ja, teiksim, televīzijā un avīzēs parādītos rubrika "Tikšanās ar zinātniekiem", tad vienkāršie ļaudis, kuru vidū būs arī atslēdznieks N., nākamajā dienā dzīvi pārspriestu tajā risināto problēmu, nevis burkšķētu vai lamātos netīrās kāpņu telpas dēļ. Zināšanu hierarhija atrodas vienā blokā ar tādām psihiskām izpausmēm kā labestiba un milestiba, bet zināšanas, labestiba un mīlestiba ir Tās Pasaules torsionu lauku (dzivibas viļņveida formas) pastāvēšanas pamats. (Jn mēs, kā zināms, esam ne tikai dzivibas fiziskā forma uz Zemes, bet ari Tās Pasaules bērni.
10. Prezidentam valstī jākāpina patriotisms. Amerikāņi to ir sapratuši jau sen, cilvēku mentalitātē veidojot vēlmi mājās turēt valsts karogu un dziedāt valsts himnu. Krievu patriotisms ir noslīdējis ļoti zemā limenī. Patriotisma nozimi nedrikst nenovērtēt: tas ir gan armijas kaujas gars, gan vēlēšanās strādāt valsts labā, gan dzimtenes milestiba, gan daudz kas cits, ko nevar aptaustīt ar rokām, bet kam ir milzīga nozīme valsts dzīvē. Patriotisms - tā atkal ir pozitivās psihiskās enerģijas kategorija, kas stājas preti briesmīgajam negatīvismam.
Kā vairot Krievijas patriotismu? Pirmkārt, masu saziņas līdzekļiem jāsaprot, ka nemitiga prezidenta un deputātu rādīšana komiski idiotiskā veidā neveicina patriotismu un mīlestību pret dzimteni. Otrkārt, pašam prezidentam, valdibai un deputātiem jāsaprot, ka pilsoņu patriotisms daudzējādā ziņā ir atkarīgs no viņiem pašiem, jo tieši pie varas esošie ir cilvēku cerību centrā. Treškārt, televīzijas un laikrakstu vadītājiem nemitigi jārūpējas par patriotiskiem akcentiem televīzijas programmās vai avīžu rakstos.
Visi ciena valstis, kurās ir augsts patriotisms un mīlestība pret dzimteni. Kā mums patika Jurijs Lužkovs, kurš patriotiski iestājās par mūžseno krievu pilsētu Sevastopoli, kamēr ukraiņu nacionālisti krievus zākāja. Ja krievu patriotisms būtu augstā limeni, neviens pat neiedrošinātos spļaut Krievijas virzienā. Krievijā allaž bijis spēcigs tautas patriotisms, un šis gars ir jāatjauno.
Apkopojot savas domas par Krievijas pārveidi, es jutos pārsteigts, ka vairākums no tām attiecas uz nesaprotamo un tikai intuitivi nojaušamo cilvēku psihiskās enerģijas jomu. Acimredzot fakts, ka mēs esam Tās Pasaules viļņveida dzivibas formas bērni, mums uzliek būtiskāku zimogu nekā tikai vēlmi paēst, padzerties un pagulēt. Tagad, pēc Himalaju ekspedicijas, es esmu sapratis, ka dzīvību uz Zemes ir radījusi Tā Pasaule, lai apgūtu ari fizisko pasauli, tāpēc šis apguves procesā mums ir ne tikai jāpielieto fiziskas metodes progresa sasniegšanai (celt, virpot, zāģēt utt.), bet ari jāizmanto Tās Pasaules sākotnējie psihiskie principi, kuru pamatā ir labestība, milestiba un zināšanas.
Bet Krievija, manuprāt, kļūs par varenāko pasaules valsti, kad postkomunisma pārmetumu pilnais un cūcīgais atslēdznieks N. kļūs par Donas kazacietes Irinas prototipu, kura izdaiļoja sabiedrisko kāpņu telpu.